Ir viena universāla lūgšana, ko pats Jēzus mums atstāja. Tā der visās reizēs un vietās:

Tad viņš tiem sacīja: - Kad lūdziet Dievu, tad sakiet:

Mūsu Tēvs debesīs!

Svētīts lai top tavs vārds,

lai nāk tava valstība;

tavs prāts lai notiek kā debesīs, ta arī virs zemes.

Mūsu dienišķo maizi dod mums ik dienas,

un atlaid mums mūsu grēkus,

jo mēs atlaižam ikvienam,

kas mums parādā,

un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļaunā.        Lūk.ev. 11:2-4

Tā arī es jums saku - Lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts. Jo ikkatrs, kas lūdz, dabū, kas meklē, atrod, un kas klauvē, tam atvērs.    Lūk.ev. 11:9-10

Bet kurš privāti vēlās lūgties dažādas lūgšanas, tad šeit ir atrodamas dažādas litānijas, novennas un lūgšanas.

Dievmāte mūs nepārtraukti aicina uz lūgšanu. Medjugorjē reti kad tiek doti vēstījumi, kuros netiktu pieminēta lūgšana. Dievmāte mudina mūs, lai mēs daudz lūgtos, lai veltītu  savu dzīvi lūgšanai. Mūsu lielākā problēma mūsdienu pasaulē ir tā, ka mēs esam zaudējuši mīlestību uz lūgšanu.

Runa var būt jau par kādu gadsimtu kad nepazīstam vairs lūgšanas vērtību. Neapzināti uzskatām to par kaut ko apbrīnojamu un pārspīlētu. Turpretī Dievmāte mums saka: "Ir daudz kristiešu, kuri ir zaudējuši ticību, kad atmet lūgšanu." ja cilvēks zaudē lūgšanu, tad ļoti ātri zaudē arī ticību Dievam, saikni ar Viņu. Ir nepieciešams atjaunot kristību caur lūgšanu. Bez lūgšanas mūs apdraud tukšums un pazušana. Pirmais solis priekš mums ir - lūgšanas vērtības iepazīšana.

"Jūs nepazīstat lūgšanas vērtību" (1986. g. 2.oktobrī). Lai iemācītos atklāt lūgšanas garu, ir jāizšķiras par lūgšanu. Vārda pilnā nozīmē ir jāaptur uz brīdi nemierīgais dzīves ritms, tās dzīves, kurā mūs piesaista tik daudz lietu, lai attālinātu mūs no Dieva.

Lai mēs būtu spējīgi atklāt lūgšanu, "pār mums ir jānāk un mūsos jāiemājo jaunam Dieva garam. "Šajā sakarībā ir mazliet jāpiespiež sevi paklausīties Dievmātes norādījumos. Mēs nespēsim aptvert lūgšanas vērtību, iekams neteiksim sev: "Ir pienācis lūgšanu laiks; pat reiz man nav nekā svarīgāka; patreiz man nav nevienas svarīgākas personas par Dievu" (1986. g. 2.oktobrī).

Dievmāte lūdz mūs, lai mēs nolemtu lūgties un, lai lūgšana kļūtu mums par dzīvi: "Mīļie bērni, veltījiet sevi lūgšanai ar īpašu mīlestību, tad Dievs jums atbildēs ar žēlastību" (1986. gada 2.oktobrī).

Vienlīdz esam aizmirsuši par lūgšanas spēku. Lūgšana spēj pārveidot pasauli. Ir iespējams pārvēst visu - mūs un pasauli. "Ar lūgšanu ir iespējams apturēt un izjaukt karus. Ar lūgšanu var izmainīt dabas likumus." - saka Dievmāte. Marija, kura Medjugorjē stādījās priekšā kā Miera un Vienotības Karaliene, īpaši mudina lūgties par mieru. "Bez lūgšanas nav miera." - Viņa saka. Galvenais motīvs un nodoms lūgšanām Medjugorjē ir miers.

"Lūdzieties par mieru jūsu sirdīs, vēlāk par mieru jūsu ģimenēs, bet to pašu mieru, kuru jūs saņemiet no Dieva, vēlāk varēsiet nest visai pasaulei, un kļūt par mana miera izplatītājiem pasaulē" (citēja Vicka).

Kādas lūgšanas Dievmāte iesaka Medjugorjē?

Vispirms, 7x 'Tēvs mūsu...", "Esi sveicināta...", "Gods lai ir...", beigās "Es ticu...". Tā ir sena, tradicionāla horvātu lūgšana. Pirmajās parādīšanās dienās Dievmāte teica bērniem, ka Viņas vismīļākā lūgšana ir "Es ticu...".

1984. gadā Viņa lūdza mūs, lai bez tam ik dienas mēs noskaitītu pilnu Rožukroni. Tāpat Viņa aicina uz lūgšanām Svētajam Garam; pirms Svētās Mises un pirms parādībām cilvēki lūdzās "Nāc svētais Gars". Beidzoties: "Aicinu jūs ik dienas veltīt savas lūgšanas Jēzum, manam dārgajam Dēlam, lai ikviena no jūsu sirdīm piederētu Viņam" (1988. g. 25. oktobrī). Šāda sevis veltīšana Jēzum nozīmē pilnīgu piederēšanu Jēzum Kristum, un vienlīdz arī Marijai: "Aicinu jūs upurēties manai Bezvainīgajai Sirdij" (1988. g. 25. oktobrī). Marija vēlas, lai visas ģimenes un visas draudzes upurētos Jēzum un Viņas Bezvainīgajai Sirdij.

Aicinājums uz lūgšanu ietver galveno nozīmi, kad viss sākas no lūgšanas: atgriešanās, žēlastības, prieks, Dieva iepazīšana, spēks, izturība, mīlestība, pacietība, kā arī visas Svētā Gara dāvanas. Ar lūgšanas palīdzību ir iespējams atjaunot to saikni, kura tika ļaunuma iznīcināta. Mēs varam atgūt gaismu. Lūgšana ir ierocis cīņā ar sātanu. Dievmāte saka mums, ka ir nepieciešams iesaistīties cīņā ar tumsas varu, respektīvi - ar to varu, kuras iespaidā notiek cilvēku savstarpējās slepkavības, dzimst naids, izvirtība, iznīcība... "Šodien Es jūs aicinu, lai jūs ar īpašu lūgšanu stātos pretī sātanam. Ietērpieties bruņās un ar rožu kroni rokās uzvariet viņu" (1985. g. 8. augustā).

Mūsu griba - tās ir bruņas cīņa ar ļaunumu. Arī Rožukronis ir domāts kā uzvaras ierocis pret nāves un iznīcības spēkiem. Rožukronis, ar kuru skaitām lūgšanas un kuru turam rokās "kā redzamu zīmi sātanam, ka piederam Vissētākajai Jaunavai Marijai, nevis viņam." Starp labo un ļauno notiek cīņa. Lūgšana izdziedina ļaunumu, izjauc tā darbību, stiprina mūs. Dod mums spēku uzvarēt sātanu.

Dievmāte lūdz, lai mēs rodam mierinājumu dziļā lūgšanā; lūgšanai ir jākļūst par prieku. Ja jūtam, ka lūgšana ir neauglīga, jāturpina lūgties un jālūdz lūgšanās prieks.

Ar Marijas starpniecību Dievs sniedz daudz prieka lūgšanās šeit, Medjugorjē. Lūgšana - tā ir tikšanās ar neredzamu personu, tomēr ar dzīvu un patiesu. Neaizmirsīsim par to! Šī persona ir dzīvais Dievs. Vizionāri redz, cik daudz prieka Dievmātei dod lūgšana. Ja arī mēs spētu saredzēt Viņas prieku, tad nekavējoties pārliecinātos par lūgšanas nepieciešamību. Arī nebūdami vizionāri, mēs tomēr spējam redzēt lūgšanas augļus mūsu tuviniekos un pašos vizionāros.

Mēs redzam, ka lūgšanas ir garīgās veselības un pārtapšanas spēks, "Lūgšana ir zāles, kas  dziedē" - saka Dievmāte. Lūgšanā mēs atveram sirdis, kad Dievs vēlas ar mums runāt. Griezīsim savu skatu uz Viņu, vērsīsimies pie Viņa ar visu savu būtni un gaidīsim Viņa atbildi. "Lūgšana ir saruna ar Dievu" (1984. g. 20. oktobrī).

"Ikvienā lūgšanā jums jāsaklausa Dieva balss" (1984. g. 10. septembrī). Lūgšanā varam meklēt grūtību atrisinājumu; Dievs dos mums prasmi to izprašanai. Ir jābūt uzticībai un cerībai, ka Dievs pateiks, ko no mums vēlas, kā grib mūs vadīt. Viņš neatstās mūs bez atbildes un atradīs veidu, kā mūs uzrunāt, un darīs to tā, ka sirdī sajutīsim pašu pilnību. Lūgšanā Viņš izskaidro mūsu domas un attīra mūsu sirdis. Mums nav jābūt daiļrunīgiem, lai atpazītu Dieva vārdus un gribu. Viņš ir Dievs, kas apliecina sevi cilvēkiem dažādos veidos.

Dievs runā uz mums mūsu sirdīs ar mūsu atjaunotās sirdsapziņas balsi caur lūgšanu un vēl neskaitāmos veidos. "Lūgties - nozīmē ieklausīties Dievā. Lūgšana ir auglīga tad, kad pēc lūgšanas viss kļūst skaidrs. Lūgšana dod iespēju iepazīt laimi" (1984. g. 20. oktobrī).

Lūgšana izgaismo mūsu sirdsapziņu, lai mēs varētu redzēt patiesību. Dievs vēlas mūs vadīt un apskaidrot. izvest mūs ārā no mūsu maldu ceļiem. "Lūgšanā iepazīsiet augstāko prieku un radīsiet izeju no ikvienas situācijas" (1985. g. 28. martā).

Neskatoties uz to, mums ir jālolo cerība. Cerība, ka Dievs nepārtraukti bagātinātu mūsu kontaktu ar Dievu. Ja mums ir ticība un cerība, Debesu Karaliene un Dievs mūs vadīs. "Vissvarīgākais - ir jābūt nesatricināmai ticībai", saka Vicka.

"Mīļie bērni, šodien es jūs aicinu, lai jūs ar dzīvu ticību uzsāktu Rožukroņa lūgšanas. Tādā veidā es varēšu jums palīdzēt. Jūs, bērni, vēlaties saņemt žēlastības, bet nelūdzaties. Es jums neko nevaru līdzēt, ja jūs šajā ziņā neko nedariet" (1986. g. 12. jūnijā).

Medjugorje vispirms ir nevis "svētuma skola", bet gan "lūgšanas skola". Dievmāte vizionāriem pirmām kārtām māca lūgties. Viņi dalās ar mums tajā pieredzē, kuru ieguva no Dievmātes, kas māca ne vien ar aicinājumiem, bet gan, pirmkārt, ar savu piemēru. Šo piemēru cilvēki ik dienas var redzēt uz zemes. Nu lūk, brīnums! Robežā, kura atdala redzamo no neredzamā, tapa atvērts logs, pa kuru var skatīt Dievišķo realitāti lūgšanā.

Vizionāri redz neredzamo, kā arī tā paradoksālo, tomēr pilnīgo un noteikto realitāti. Viņi mums it kā nodod gabaliņu neredzamā. Tā, lūk, Marija ar vizionāru starpniecību, māca Dieva realitāti, bet vispirms - lūgšanu. Tā ir Viņas vēlēšanās: "Vēlos jūs mācīties" (1986. g. 12. jūnijā).

Tas, kurš praktizē sirds lūgšanu, rod lūgšanā prieku, dziļu prieku. "Mīļie bērni, šodien vēlos jums saukt: lūdzieties, lūdzieties, Lūdzieties! Lūgšanā jūs iepazīsiet augstāko prieku" (1985. g. 28. martā).

Kārtējā atgriešanās pie "lūdzieties, lūdzieties" nav tikai aicinājums palielināt lūgšanas laiku, bet arī padziļināt lūgšanu. Tas, ko svētceļnieki bieži atklāj Medjugorjē, ir fakts, ka lūgšana kopumā nav garlaicīga. Šo žēlastību viņiem dod Dievmāte lūgšanā. Var novērot, kā Medjugorjē cilvēki lūdzas - tūkstošiem svētceļnieku beidzot atzinuši, ka lūgšana var būt liels prieks.

Ja lūgšanā patiesi meklējam Dievu, Viņš sniedz šo tuvības sajūtu Medjugorjē pateicoties savai mīlestībai, kas piepilda sirdis ar prieku. "Visa pamatā ir lūgšana," - saka Dievmāte, "kas ir lielākā Dieva vēlēšanās, labākais līdzeklis dvēseļu pestīšanā." Lūgšanu laikā ir jāatrod sirdī šos divus mīlestības aspektus, kas gala rezultātā kļūst par vienu vienīgu mīlestību. Prieks lūgšanā ir Medjugorjes Dievmātes lūgums un šo prieku ir jāmeklē. Ja tā trūkst, tad Viņa 'nespēj mūs vadīt". "Mīļie bērni, aicinu jūs skaitīt Rožukroni, lai tas kļūst jums par pienākumu, kuru jūs pildīti ar prieku" (1986. g. 12. jūnijā).

Lūgšana ir lūgums, kas sūtīts Radītājam, kā arī Viņa slavināšanas veids. Dievināšana priekā un mīlestībā. "Mīļie bērni, slavējiet Dievu, lai Dieva mīlestība pieaugtu jūsos dienu no dienas un sasniegtu pilnību' (1988. g. 25. jūnijā).

Ja lūgšanā saskaramies ar grūtībām, tas ir normāli, jo sātans nemaz nav apmierināts ar to, ka mēs lūdzamies; upurēsim šīs mūsu grūtības un izklaidību Dievam, un darīsim to nepārtraukti! Lūgsim, lai Viņš dod mums sirds lūgšanas žēlastību; lūgsim arī mīlestību un paļāvību.

Lai saņemtu šo žēlastību, Dievmāte bieži lūdz mūsu Tēvu un bieži to arī saņem. Tomēr, kā saka Dievmāte, ir vajadzīga drosme, jo izklaidība dažreiz ir tik spēcīga, ka var pilnīgi zaudēt patiku. Patiesai lūgšanai tāpat kā mīlestībai ir jānāk no mūsu pieņemtā lēmuma.

"Mīļie bērni, arī šodien aicinu jūs uz lūgšanu. Es jūs nepārtraukti aicinu, bet jūs vēl esat tālu. Tāpēc pieņemiet lēmumu no šodienas nopietni veltīt sevi Dievam" (1989. g. 25. oktobrī).

Lūgties - nozīmē gribēt veltīt laiku visas dienas garumā Dieva adorācijas aktam: veltīt laiku satikšanai ar Dievu. Vienīgi lūgšana mierā un klusumā sniegs mums nepieciešamo sakoncentrēšanos un sagatavo mūs šādas tikšanās pārdzīvojumam: "Atrodiet laiku, lai jūs varētu mierā un pazemībā palūgties un tikties ar Dievu" (1988. g. 25. novembrī). Ir jāvēlas lūgšanas prieks, jālūdz tas. Šī spēja nāks no Dieva kā izdziedināšanas žēlastība, uzreiz pēc lūguma izteikšanas. Lūdz Dievu par mīlestību un prieku lūgšanā. Lūdz Dievu par mīlestību un prieku lūgšanā. Lūdz Dievu par atveseļošanu. Un Dievs tūdaļ pat tev to dos! "Esiet nomodā, lai katra šāda tikšanās lūgšanā būtu tikšanās prieks ar Dievu" (1988. g. 25. novembrī).

Mums ir nepārtraukti jāuztur uzticība pat pēc ilgiem neauglīgiem lūgšanas gadiem. Medjugorjē Dievmāte sniedz šo prieka žēlastību lūgšanā. Tāpēc jau Viņa ir kopā ar mums un māca mūs sirds lūgšanai, lūgšanai priekā. "Esmu ar jums un vēlos iemācīt jums lūgties ar sirdi. Sirds lūgšanā jūs tiksities ar Dievu. Tāpēc, mīļie bērni, lūdzieties, lūdzieties, lūdzieties!" (1989. g. 25. oktobrī).

Tas starp citu ir neapšaubāmi, ka viens no galvenajiem iemesliem tik ilgai Dievmātes klātbūtnei Medjugorjē ir tieši šī Viņas vēlēšanās - lai mēs iemācītos lūgties ar prieku: "Mīļie bērni, aicinu, lai jūs skaitītu Rožukroni, un lai Rožukronis kļūtu par jūsu pienākumu, kuru jūs pildīsiet ar prieku. Tādēļ jums ir jāsaprot, kādēļ esmu tik ilgi ar jums. Vēlos iemācīt jūs lūgties: (1986. g. 12. jūnijā).

Ja mēs karsti lūgsimies, Jaunava Marija apsola mums prieku: "Nenogurstoši lūdzieties. Tad es došu jums prieku, ar kuru apveltī mani Kungs" (1986. gada 19. jūnijā). Vārds "prieks" ļoti bieži figurē Medjugorjes aicinājumos. Garīgā dzīve bez prieka, ir izniekota dzīve. Pietiek sastapt Medjugorjes vizionārus, lūgšanas grupu dalībniekus, lai saprastu, cik dzīvs ir prieks ikvienā no sirdīm, kuras dzīvo Miera Karalienes tuvumā. Medjugorjē itin visur valda prieks: sirdīs, lūgšanās, dziedājumos un liturģijā. Lūgšanai ir jākļūst par aktīvu dvēseles atgriešanos pie Dieva; tad tā kļūs par patiesu prieku: "Šodien aicinu jūs aktīvi pievērsties lūgšanai. Lūgšana būs jūsu prieks: ja sāksiet lūgties, tā negarlaikos jūs, jo lūgsieties ar prieku" (1986. g. 20. martā).

Atkārtosim vēlreiz: svarīgs apstāklis, par kuru šeit tiek runāts, ir lēmums. Nolemsim lūgties ar stingru stāju. Tad Dievs mūs vadīs, palīdzēs mums lūgties un rast Viņa klātbūtni lūgšanā, bet tas mums sniegs vislielāko prieku.

Pateicoties lūgšanai Sv. Gars nāk pār mums. Sv. Gara ieņemšana ir mūsu kristiešu dzīves mērķis. Vai tad Dievmāte nesaka: "Svarīga ir lūgšana Sv. Garam, lai Viņš nāk pār jums. Tas, kuram ir Sv. Gars, ir viss" (1983. g. 21. oktobrī). Dievmāte iesaka arī citas lūgšanas, tomēr visu lūgšanu mērķis ir viens - Sv. Gara atnākšana. "Kad Sv. Gars nāk pār zemi, tad viss kļūst skaidrs un viss izmainās (1983. g. decembrī). Kā jau dzirdējām, Dievmāte lūdz, lai mēs ikdienas noskaitītu visu Rožukroni. Citas lūgšanas, kuras iesaka Dievmāte ir: lūgšana sevis novēlēšanai Jēzum un Marijai; septiņas "Tēvs mūsu...", "Esi sveicināta..." un "Gods lai ir..." kopā ar "Es ticu..." un, protams, lūgšana Sv. Garam. Dievmāte paskaidroja mums: "Gribat zināt, kādēļ tik daudz lūgšanu? Apskatieties sev apkārt, mīļie bērni, un jūs redzēsiet, cik lielā mērā grēks ir pārņēmis pasauli. Vairāk lūdzieties arī par Jēzus uzvaru" (1984. g. 13. augustā).