Medjugorjes Ziņojumi Children of Medjugorje („Medjugorjes Bērni”)

2004. gada 15. septembris 

© Children of Medjugorje 2003

Šo ziņojumu tekstu atļauts izplatīt ar diviem nosacījumiem:

1) netiek sagrozīti vārdi;

 2) dota atsauce uz Children of Medjugorje, norādot

mājas lapu http://www.childrenofmedjugorje.com vai e-pasta adresi dnolan@childrenofmedjugorje.com

Children of Medjugorje (Medjugorjes Bērni)

Padomes locekļi:

Kardināls Jaime Sin

Kardināls Bernardino Echeverria, O.F.M.+

Arhibīskaps Frane Franic

Arhibīskaps D. Peter Chung

Bīskaps Nicholas D’Antonio, O.F.M.

Bīskaps Michael D. Pfeifer, O.M.I.

Bīskaps Donald Montrose

Fr. Daniel Ange

Ralph Martin

Mīļie Medjugorjes bērni,

Lai slavēts Jēzus un Marija!

1. − Kādu dienu ļoti bagāta indiešu sieviete Kalkutā atnāca apciemot Māti Terēzi. Viņa bija rotājusies ar greznām dārglietām un ģērbusies krāšņā sari. Šo sievieti satrieca gaisma, kas staroja no Mātes. Viņa arī vēlējās tādu gaismu. Viņa vēlējās tuvoties Dievam. Nezinot, kā izpaust savas slāpes, viņa piedāvāja dot Mātei Terēzei daudz naudas. Māte Terēze atbildēja šai sievietei, ka visnozīmīgākā ir nevis viņas nauda, bet gan viņas sirds. Tā ir sirds, kam jāpārvēršas! Viņa teica:

„Cik maksā sari, kurā Tu esi ģērbusies?” Sieviete padomāja un nosauca cenu. Tā bija pārmērīga!

„Labi”, atteica Māte Terēze. „Kad nāksi mani apciemot nākamo reizi, pamēģini uzvilkt kaut ko ne tik dārgu.”

„Vai tas ir viss?”, nodomāja pārsteigtā sieviete. Viņa bija gaidījusi, ka tā vietā izdzirdēs, ka viņai jāveic radikālas pārmaiņas, kādas varam redzēt svēto dzīvēs.

Sari standarta izmaiņas sievietei likās gluži nenozīmīga lieta, tomēr viņas sievišķīgais lepnums tika aizskarts. Viņa ievēroja šo ļoti vienkāršo padomu, parūpējoties, lai nākamajā reizē viņas apģērbs būtu pieticīgāks. Ar šo nelielo soli viņa ļāva Dieva žēlastībai pamazām pārņemt sevi. Viņa atvēra savas sirds durvis, un pēkšņi pārvērtās arī citas viņas dzīves jomas. Viņa atgriezās pie Mātes Terēzes, ģērbta ne tik krāšņā sari, un Māte viņai sacīja to pašu: „Kad nāksi mani apciemot nākamo reizi, uzvelc vēl pieticīgāku sari.” Tas atkārtojās vēl vairākas reizes, līdz beidzot Mātei Terēzei nācās lūgt, lai sieviete neģērbj pieticīgākas drānas, nekā pati Māte Terēze! Pateicoties šai nelielajai, atkārtotajai piepūlei, šī sieviete piedzīvoja lielas pārvērtības un kļuva par brīnumainu Dieva rīku Kalkutā.

Māte Terēze skaidri redzēja, kas notiek cilvēku sirdīs. Šī sieviete ilgi nenoturētos, ja viņai nekavējoties nāktos veikt radikālas pārmaiņas. Viņa padotos pēc pirmajām grūtībām un, iespējams, zaudētu cīņā ar mazdūšību. Bet šī vienkāršības ceļa gudrība, šī nelielā, atkārtotā piepūle ļāva viņai pārveido visu savā dzīvē saskaņā ar savas mīlestības spējām. Viņas dvēsele bija kā zieds, kas meklē sauli un atveras saskaņā ar savu dabisko ritmu. Bieži vien tie ziedi, kurus piespiež uzziedēt par ātru, nenoturas ilgi.

Dievmāte aicina mūs visus uz sirds sarunu (skatiet vēstījumu PS). Kādus ieradumus es mainīšu? Labi, sākot no šodienas, es darīšu kaut ko tādu, ko nekad nedarīju pagātnē!

− Šis putekļainais, piemirstais krucifikss, kādēļ gan es to nenotīru, nenoskūpstu, nepiestiprinu pie sienas un nenolieku tam blakus ziedus? Katru rītu es vērsīšos pie tā ar dažiem vārdiem, kuri nāk no sirds.

− Šī naudaszīme, es to ielikšu kādas grūtībās nonākušas mātes vēstuļu kastītē. Viņa pat neuzzinās, ka šī dāvana ir no manis! Katru dienu es parūpēšos, lai kādam kaut ko iedotu.

− Līst lietus, bet man jāiet iepirkties. Tā vietā, lai žēlotos, es teikšu: „Pateicos Tev, Dievs, par lietus svētību!” Un no šī brīža es pateikšos Dievam par jebkuriem šķēršļiem, ar ko nāksies sastapties.

− Kādēļ gan nepiezvanīt vecajam tēvocim, kurš zaudējis sievu, un neizrādīt viņam mazliet mīļuma? No šī brīža es nevis ignorēšu viņu, bet gan izturēšos pret viņu kā pret draugu.

− Daudz sava laika es pavadu, skatoties televizoru vai lasot bezjēdzīgas avīzes. Šo laiku es tagad izmantošu, lai lūgtos par izmisušiem mirstošajiem, lai viņi varētu nodot sevi Dieva žēlastībai, un sūtīšu pie tiem savu sargeņģeli (skatiet PPS).

− Pa ceļam uz darbu es svētīšu cilvēkus, kas brauc automašīnā pirms manis (vai sēž man blakus transporta līdzeklī), un uzticēšu viņu dzīves Svētajai Dievmātei.

− Kad pasniegšu maltīti saviem bērniem vai mazbērniem, es tiem stāstīšu par Jēzu stāstu, kas ņemts no Evaņģēlija, un palīdzēšu viņiem atrast veidus, kā atdarināt Jēzu savā dzīvē.

− Katru vakaru pirms došanās pie miera es lasīšu psalmus un atcerēšos pantu, kurš mani aizkustinājis visvairāk.

Lai gan man īsti nepatīk datori, tomēr tajos ir kaut kas fascinējošs: kad teksts ir uzrakstīts, pietiek tikai izmainīt vienu vārdu, lai viss sakustētos un atkal no jauna nostātos īstajās vietās. Teksta harmonija ir saglabājusies tā, it kā vārds šeit būtu bijis visu laiku. Tomēr neviens vārds vairs neatrodas savā iepriekšējā vietā. Arī manā garīgajā dzīvē − ja es nolemju kaut ko mainīt tikai vienā savas dzīves jomā, sakustēsies viss manā sirdī. Gaismu, ko iedegšu, skars katru manas dzīves jomu, un mīlestības uguns izplatīsies uz cilvēkiem, kuri ir manā tuvumā, un pārņems visu apkārtni!

2. − Es tikko atgriezos no brīnišķīgas misijas Spānijā. Kādā no baznīcām, kurā mēs bijām Svētās Dievmātes vēstījumu liecinieki, priesteris sarunas beigās man jautāja: „Kas man būtu jādara, lai baznīca vienmēr būtu tikpat pilna kā šodien?”  Mēs pieminējām Marijas skolu Medjugorjē un to, kā viņa uztur baznīcu vienmēr pilnu. Tomēr mani visvairāk satrieca priestera atbilde: „Es esmu vienīgais priesteris visā apkārtnē un esmu jau vecs.” Pēc tam kāds jautājums nedeva mieru manai sirdij: „Kur gan ir tie, kuri ir aicināti?”

Patiešām, Dievs aicina tik daudzus priesterus, ka semināri ir pārpildīti. Bet dzīves troksnis un daudzveidīgās izklaides pārmāc Jēzus balss klusos čukstus viņu sirdīs! Un, ja kāds nedzird saucienu, tad tam neatliek laika apstāties un vienkārši aprunāties ar Dieva sirdi un uzzināt Viņa vēlmes.

Man šķiet, ka labs veids, kā uzsākt pilnīgas pārmaiņas savā dzīvē, ir mesties ceļos un izrunāt šos vienkāršos vārdus vairākas reizes, līdz tie ir dziļi nostiprinājušies mūsu apziņā un kļuvuši par mūsu patiesu vēlmi: „Kungs, ko Tu vēlies, lai es darītu priekš Tevis? Es esmu šeit! Lai Tava griba piepildās manī, lūdzu, parādi man ceļu!”

Vēstījumos Dievmāte  norāda mums ceļu uz mūsu lielāko laimi.

Franču mistiķe Marthe Robin ir skaisti teikusi par pakļaušanos Dieva gribai; un viņa zināja, par ko runā, jo ir to piedzīvojusi personīgā pieredzē:

„Pakļaušanās” viņa teica „ir piesardzīga, aktīva un vērīga pret Dieva visslēptākajām un vispersoniskākajām prasībām.”

„Pakļaujoties Dievam, mēs nepārtraukti vērojam Viņu, tā ir piederēšana Viņam.”

„Tas nenozīmē tikai atdot visu, kas mums ir, bet gan ziedot līdz pašām saknēm visu mūsu būtību, kas nāk no Tēva un tiek veltīta Tēvam. Tas nenozīmē atdot tikai lieko, daļu no tā vai pat lielu daļu no mūsu dzīves, mūsu darbības, mūsu apustulāta, bet gan visu mūsu pastāvēšanas būtību.”

„Pakļaušanās ir ceļojums uz Dieva gribas virsotni.”

Mīļā Dievmāte, lūdzu, pačuksti man, ar ko man būtu jāsāk, un es to darīšu katru dienu

dēļ mīlestības pret Tevi!

Māsa Emanuēla

PS: “Dārgie bērni! Aicinu jūs visus uz atgriešanos sirdī. Pieņemiet sirdī lēmumu pilnībā pārveidot savu dzīvi tā, kā jūs to darījāt manas atnākšanas pirmajās dienās. Šādā veidā, bērniņi, jums būs spēks, nostājoties ceļos, atvērt Dieva priekšā savas sirdis. Dievs tad sadzirdēs jūsu lūgšanas un uzklausīs tās. Es Dieva priekšā aizbildinu par ikvienu no jums. Pateicos, ka atsaucāties manam aicinājumam.” (2004. gada 25. augusta vēstījums)

PPS: Pāvests Jānis XXIII pirms svarīga vai smaga pienākuma veikšanas mēdza lūgt cilvēkus, lai tie sūtītu viņam palīgā savus sargeņģeļus. Daudzi citi svētie, kā Lizjē Sv. Terēze, ir atklājuši tuvību saviem eņģeļiem, kad viņi vēlējās palīdzēt kādam, kas atrodas tālumā. Tāpat arī Tēvs Pio ir piedzīvojis šo žēlastību apbrīnojamā kārtā.

PPSS: 1. oktobrī ziņojuma nebūs, nākamais ziņojums tiks sūtīts 2004. gada 15. oktobrī.

2004. gada 15. oktobris

© Children of Medjugorje 2004

Šo ziņojumu tekstu atļauts izplatīt ar diviem nosacījumiem:

1) netiek sagrozīti vārdi;

2) dota atsauce uz Children of Medjugorje, un norādīta tīmekļa vietne

www.childrenofmedjugorje.com vai e-pasta adrese dnolan@childrenofmedjugorje.com

Priekšsēdētājs: Deniss Nolans

Priekšsēdētāja vietniece: Māsa Emanuēla

Padomdevēja valde:

Kardināls Jaime Sin

Kardināls Bernardino Echeverria, O.F.M.+

Arhibīskaps Frane Franic

Arhibīskaps D. Peter Chung

Bīskaps Nicholas D’Antonio, O.F.M.

Bīskaps Michael D. Pfeifer, O.M.I.

Bīskaps Donald Montrose

Bīskaps William Ellis

Fr. Daniel Ange

Ralph Martin

Mīļie Medjugorjes bērni,

lai slavēts Jēzus un Marija!

1. – Septembra beigās, pirms devos prom no Medjugorjes misijā, es aizgāju pie Mirjanas un jautāju viņai, kāda ir vissvarīgākā vēsts, kas man jānodod, runājot ar cilvēkiem Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā. Ne brīdi neapdomājoties, viņa pateica šādus vārdus: „Dodiet viņiem cerību! Parādiet viņiem mīlestību!” Tad viņa pieminēja Rietumu sabiedrības cilvēku dažādās raizes un vajadzības, īpaši uzsverot baiļu epidēmiju, kas šodien skārusi tik daudzas sirdis. Mirjana, tāpat kā pārējie pieci Medjugorjes vizionāri, nevēlas vājināt Dievmātes prasīgo garu. Tajā rītā, kad mēs sarunājāmies, Mirjana mani pārsteidza, sakot: „Tie, kuriem bail, nav ticīgi”. Pirmajā brīdī šāds apgalvojums varētu likties pārāk skarbs. Tomēr, mazliet apdomājot, tas patiesībā dod mums nopietnu iemeslu priecāties un cerēt. Tas vienkārši nozīmē to, ka, jo vairāk mēs pieķeramies Jēzum, jo mazāk mums jābaidās. Jo vairāk mēs tuvojamies Dievam, jo tālāk no mums atkāpjas bailes. Mums tiešām jāiegaumē, ka bailes un mīlestība nav savietojamas. Tur, kur ir mīlestība, tur nav baiļu, un tādēļ, ka Dievs ir tīra mīlestība, īsta Mīlestība atvaira bailes.

Mirjana atgādināja brīnišķīgo vēstījumu, ko Dievmāte izteica 80. gados: „Tiem, kas uztver Dievu Tēvu kā savas ģimenes Tēvu, kas uztver mani (Dievmāti) kā savu māti un Baznīcu kā savas mājas, tiem nav jābaiļojas par nākotni, nav jābaiļojas par noslēpumiem.” Šo apgalvojumu vajadzētu ierāmēt un piekārt pie sienas katrā mājā, jo šis temats viscaur parādās arī Bībelē. Man patīk kā Sv. Pāvils izteic tā kopsavilkumu, sacīdams: „Ja Dievs par mums, kas būs pret mums?” (Rom. 8:31).

Patiesībā vienīgās bailes, kam mēs drīkstētu atļaut mājot savās sirdīs, ir bailes tikt nošķirtiem no Dieva (smaga grēka dēļ). Atšķirtība no Dieva ir vienīgā nelaime. Dievmāte to uzsvēra, sakot: „Neļaujiet man liet asins asaras zudušu dvēseļu dēļ.” (1984. gada 22. marts).

Pēc tam, kad bijām runājuši par bailēm, Mirjana turpināja, ar lielu pārliecību sakot: „Jūs zināt, ka nav nekā tāda, ko nevarētu panākt ar lūgšanām un gavēni. Dažreiz ļaudis man jautā: „Mirjana, ko vēl bez lūgšanās es varētu darīt  šajā situācijā?” Viņi to jautā tādēļ, ka vēl nav pilnībā izpratuši, cik liels spēks ir lūgšanai! Kādēļ gan mums jāmeklē vēl citi līdzekļi, ja mums jau ir vislabākais, visspēcīgākais? Mums jācenšas lūgties labāk, lūgties vairāk, ar lielāku uzticēšanos Dievam, kurš mūs, savus bērnus, vada kā Tēvs! Šī uzticēšanās neatstāj vietu bailēm. Tas padara mūsu lūgšanas spēcīgas.”

Mirjana arī teica: „Daudzi itāliešu svētceļnieki man vaicā: „Mirjana, kāpēc Dievmāte savos vēstījumos visu ko pieprasa?” Bet mēs, vizionāri, nekad viņai nejautājam: „Kāpēc?” Neviens no mums nekad nav iedomājies pajautāt viņai: „Kāpēc?”, jo mēs zinām, ka mūsu dzīvības ir Dieva rokās.”

Mirjanai ir taisnība – mums nav jāsaprot viss. Esmu ievērojis, ka ne tikai vizionāriem, bet arī vairākumam horvātu ticīgo piemīt šī dziļā gudrība. Domāju, ka tā rodas no sajūtas par Dievišķā Pārākumu, kas viņiem vēl aizvien piemīt. Vizionāri un daudzi horvāti tic, ka Dievs un Dievmāte zina, kādēļ prasa no viņiem darīt šo vai to, un viņiem pietiek ar šo ticību. Pieņemsim arī mēs šo uzticēšanos, un mēs pieredzēsim labumu, ko tā mums dos. Paklausot Dieva gribai, mēs nekad nekļūdāmies! Bet, ja mēs izvaicājam Dievu par viņa nolūkiem, pirms dodamies Viņa norādītajā virzienā, tad muļķīgā kārtā kļūdāmies. Parādīšanās notiek jau 23 gadus, bet daži svētceļnieki vēl arvien nav sākuši gavēt, jo viņi vēl joprojām vaicā: „Kāpēc?” Pa to laiku liela žēlastība ir parādīta tiem, kas ar bērna uzticību vienkārši ir to darījuši!

2. – Kamēr rakstu šo ziņojumu, Vickai ir piedzimis dēliņš. Mēs lūdzamies par mātes un bērna veselību un priecājamies par šo jauno dzīvību.

3. – Pateicoties Dievam, ir sācies Euharistijas gads! Vērsīsim savu uzmanību uz Jēzu Euharistijā, jo īpaša žēlastība sagaida tos, kas šo gadu uztver ar nopietnību. Māsa Briege McKenna nesen pa tālruni man teica, ka ienaidnieks darīs visu, lai traucētu mums pilnā mērā izdzīvot šo Euharistijas gadu. Viņa teica, ka šis šobrīd ir vissvarīgākais pasākums mums visiem un visai pasaulei. Svētais Tēvs vēlreiz ir izrādījis gara vienotību ar Dievmāti, pasludinot šo gadu par Euharistijas gadu. Mēs tagad varam izrādīt gara vienotību ar Svēto Tēvu, atvēlot Euharistijai vairāk laika savā dzīvē. Parādīšanās pirmajos gados Dievmāte izteica vēlmi, lai katrai draudzei būtu iespēja pielūgt Vissvētāko Sakramentu. Šodien ir acīmredzams, ka vairākumam draudžu tādas iespējas vēl nav. Es ierosinu, lai mēs pazemīgi lūgtos katrs par savu draudzi un diecēzi tā, lai šī Dievmātes vēlme varētu piepildīties. Viņa saka: „Nemitīgi pielūdziet Altāra Vissvētāko Sakramentu. Es vienmēr esmu klāt tur, kur ticīgie pielūdz. Viņi tad saņem īpašu žēlastību.” (1984. gada 15. marts).

Bez šīs mīlestības zīmes ir vēl arī daudzi citi pazemīgi un konkrēti veidi, kā izrādīt savu mīlestību uz Jēzu. Piemēram, es zinu kādu sievieti, kas nebūt nav bagāta, bet, lai izrādītu savu mīlestību uz Jēzu Euharistijā un uz Viņa Māti, Mariju, šī sieviete ir apņēmusies nest svaigus ziedus pie katra altāra savā pilsētā, kas viņai izmaksā ļoti dārgi.

Mīļā Dievmāte, Euharistijas Māte, lūdz, lai mūsu kristiešu dzīves būtu kā Svētā Mise un mūsu dvēseles kā dievmaizīte!

Māsa Emanuēla

PS: Nākamais ziņojums būs 15. novembrī.

PPS: Lai dotu mums iespēju augt savā mīlestībā uz Euharistiju šajā nozīmīgajā gadā, Māsa Emanuēla ir ierakstījusi dažas audiokasetes.

Visskaistākā Mise manā dzīvē: Medjugorjē Dievmāte liek mums aizdegties. „Svētā Mise ir vislielākā žēlastība, kas cilvēkam dota viņa dzīves laikā,” Viņa saka. „Ja jūs tikai zinātu, mīļie bērni, kādu žēlastību un kādas veltes jūs saņemat Mises laikā.” Nepalaidiet garām! Atklājiet šajā lentē daudzas mazzināmas lietas par Misi! Jūs vairs neskatīsieties pulkstenī un nežāvāsieties Mises laikā. Noklausoties šo lenti, jaunieši saka: „Super! Ja tāda ir tā Svētā Mise, būs jāaiziet!” Jūs arī varat pieredzēt visskaistāko Misi savā dzīvē.

JAUNUMS! CD „Rožukronis ar Medjugorji”, iekļauti Ticības Noslēpumi. Vai Jūs vadāt mašīnu, gatavojat ēdienu, atpūšaties, varbūt esat saslimis? Vai Jums ir pārāk grūti skaitīt Rožukroni vienatnē? Šī lente Jums palīdzēs skaitīt Rožukroni (angļu valodā) Medjugorjes garā. Ar jums kopā lūgsies seši vizionāri un Fr. Svets, Fr. Slavko, Fr. Jozo un Fr. Filips. Jūs dzirdēsiet viņu balsis un vairākas skaistas horvātu dziesmas. Šādi Jūs varēsiet skaitīt 20 noslēpumus no sirds. Pēc katras dekādes ir Miera Dievietes vēstījums. Negaidiet! Ielieciet Medjugorji savā pleijerī!

Stress? Nomāktība? SLAVĒJIET DIEVU! Daudzas sirdis jūtas nomāktas, jo izdarījušas sliktu izvēli, bet Dievmāte sniedz pretlīdzekli: Dieva slavēšanu! Ņemiet to, lietojiet to un redzēsiet, kas notiks! Slavēt Dievu no sirds nozīmē saņemt veselu okeānu miera. Atbrīvojieties no skumjām! Ieviesiet Dieva slavēšanu savās mājās un visā savā apkārtnē. Jā, tas ir iespējams. Vai esat kādreiz slavējuši Dievu par savas dzīves VISLIELĀKO velti? Māsa stāsta par dažiem apbrīnojamiem ieskatiem bērna pieredzē pirmajā nedēļā pēc ieņemšanas – nepalaidiet garām!

Tuvāka informācija par šīm audiokasetēm un to iegādi pieejama tīmekļa vietnē www.childrenofmedjugorje.com

2004. gada 2. novembra aicinājums

Kamēr Māsa Emanuēla ir misijā Meksikā, viņa mūs lūdza 1. novembra ziņojuma vietā izsūtīt aicinājumu lūgties, jo īpaši vienotībā ar Svētajiem... atbildot uz Dievmātes 2004. gada 25. oktobra vēstījumu.

Iepazinies ar jaunāko informāciju par Eiropas Konstitūciju un gaidot vēlēšanas Amerikā, es pievienoju arī pats savu aicinājumu lūgties. Svētajos Rakstos ir teikts, ka ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem (Eph. 6:12), un šodien tas ir vislabāk redzams cīņā, kas norisinās starp nāves kultūru un dzīvības kultūru. Piemēram, piecus gadus pēc tam, kad tika noliegtas bērna tiesības dzīvot mātes klēpī (Roe pret Wade), ASV Augstākā tiesa pieņēma citu atzinumu (mazākuma atzinumu), kas aizstāv tiesības dzīvot! (The Sierra Club pret Walt Disney Enterprises). Mūsu cīņa ir garīga cīņa.

Dievmāte mums teica: „Sātans ir stiprs un vēlas iznīcināt ne tikai cilvēka dzīvību, bet arī dabu un planētu, uz kuras jūs dzīvojat. Tādēļ, mīļie bērni, lūdzieties, lai jūs varētu ar lūgšanas palīdzību aizsargāt sevi ar Dieva miera svētību. Dievs sūtīja mani pie jums, lai es varētu jums palīdzēt. Ja jūs varat, sāciet skaitīt Rožukroni. Pat tikai Rožukronis vien spēj darīt brīnumus pasaulē un jūsu dzīvē.” (1991. gada 25. janvāris).

Šajā kritiskajā brīdī visi ir aicināti ar mīlestību nodoties Rožukroņa skaitīšanai... vienotībā ar Dievmāti un mūsu brāļiem un māsām Debesīs un Šķīstītavā, lai dzīvības kultūra uzvarētu.

Deniss Nolans

2004. gada 15. novembris

© Children of Medjugorje 2004

Šo ziņojumu tekstu atļauts izplatīt ar diviem nosacījumiem:

1) netiek sagrozīti vārdi;

2) dota atsauce uz Children of Medjugorje, un norādīta tīmekļa vietne

www.childrenofmedjugorje.com vai e-pasta adrese dnolan@childrenofmedjugorje.com

Priekšsēdētājs: Deniss Nolans

Priekšsēdētāja vietniece: Māsa Emanuēla

Padomdevēja valde:

Kardināls Jaime Sin

Kardināls Bernardino Echeverria, O.F.M.+

Arhibīskaps Frane Franic

Arhibīskaps D. Peter Chung

Bīskaps Nicholas D’Antonio, O.F.M.

Bīskaps Michael D. Pfeifer, O.M.I.

Bīskaps Donald Montrose

Bīskaps William Ellis

Fr. Daniel Ange

Ralph Martin

Mīļie Medjugorjes bērni,

lai slavēts Jēzus un Marija!

1. – Vizionāre Vicka un viņas vīrs Mario Mijatovičs 18. oktobrī ar godbijību ir sagaidījuši sava otrā bērniņa, mazā Antona piedzimšanu. Reti gadās, ka horvātu ģimenē nav bērna, kura vārds ir Ante, jo Padujas Sv. Antonijs ir visvairāk godātais Svētais šajā apvidū, ko evaņģelizējuši franciskāņi. Bez tam vajāšanas gadsimtu laikā Sv. Antonijs ir daudzkāršojis brīnumus tiem, kuri viņu piesaukuši. Nav nekāds brīnums, ka viņu nav aizmirsuši tie, kuriem viņš darījis labu!

2. – Patrīcija, kura tulkoja mūsu Mehiko uzņemtajās TV pārraidēs, mums ir kļuvusi par mīļu draudzeni. Viņas ceļš ir pārsteidzošs. Jauna, gudra, iejūtīga, četru skaistu bērnu māte – likās, ka viņa ir ļoti labi nokārtojusi savu dzīvi arī bez Dieva vai ar Dievu pēdējā vietā, jo Viņam bija atvēlēta tikai viena stunda nedēļā, svētdienās, ko pavadīt ar Patrīciju un viņas ģimeni. Bet tagad Patrīcijas draugi viņu vairs neatpazīst. Paklausīsimies, ko viņa pati par to stāsta:

„Kad Dievs pastiepj pret mums savu roku, tas nekad nenotiek, lai sodītu, bet gan, lai apmīļotu. Sāpju vidū Viņš apskauj mūs, un Viņš ir vienīgais, kurš spēj visu pārvērst tā, ka pat stāsts par nāvi kļūst stāsts par mīlestību.

Pirms 10 gadiem es zaudēju savu māti. Viņa aizgāja 2. februārī, piecus mēnešus nodzīvojusi veģetatīvā stāvoklī, kas nozīmē gandrīz pilnīgu smadzeņu nāvi. Un, lai gan es nekad nebūtu ticējusi, ka spēšu tā teikt, tomēr mana sirds saviļņojas priekā, jo šie briesmīgie mēneši, iespējams, paši ļaunākie no cilvēciskā redzes viedokļa, bija īpaši piepildīti ar svētību un mīlestību – tie bija Dieva piepildīti.

Mūsu mīļais, neizmērojami lielais Dievs, kurš vienmēr ir tik ļoti gudrāks par mums! Viņš zina, kas mums vajadzīgs, pat tad, kad mums par to nav ne jausmas! Kad mana māte piedzīvoja sirdslēkmi, kas atstāja viņu, vilcinoties starp dzīvību un nāvi – starp debesīm un zemi – kad mēs redzējām viņu tik klusu un tik tālu, ieslodzītu ķermenī, kurš atteicās nomirt līdz ar smadzenēm, tad mēs lūdzāmies. Mēs lūdzām Dievu ņemt viņu pie sevis tajā pašā brīdī. Mēs lūdzāmies, lai Viņš neļauj viņai izdzīvot tādā veidā. Mēs domājām, ka tā nav nekāda dzīve un ka tas ir kaut kas tāds, ko mūsu kādreiz aktīvā un skaistā māte nemaz nav pelnījusi!

Tobrīd es nezināju... tobrīd es nevarēju zināt... es nezināju, ka pilnīgā klusumā var mācīt un ka slimības gultas nekustīgumā var mīlēt. Es nezināju, ka par savas dzīvības cenu mūsu māte atdos mums mūs pašus. Es domāju, ka mēs bijām tie, kas rūpējās par viņu – cik muļķīgi! Tā vienmēr bija viņa, kas rūpējās par mums un maigi vadīja mūs turp, kur ir mūsu vieta – Dieva sirdī. Cenšoties viņu iepriecināt, mēs nonācām tur, kur ilgojāmies nokļūt.

Piemēram, es nekad nebiju domājusi katru dienu iet uz Misi vai skaitīt Rožukroni. Ja es iesāku to darīt, tas bija tikai viņas dēļ. Es par to domāju kā par veidu, kā viņu iepriecināt pat tad, ja viņa vairs nevarēja mani sadzirdēt. Es nemaz nezināju, ka šajās Misēs atradīšu savu mīlestību, savas mājas. Es nemaz nezināju, ka Rožukronis būs mans mierinājums un prieks. Es nekad nebūtu iedomājusies, ka šajās mazajās krellītēs ir visa dzīve – svētīta saite starp debesīm un zemi!

Pirms mēs to apzinājāmies, visa mūsu ģimene un draugi katru dienu sapulcējās ap viņas gultu, lai lūgtos. Un pēkšņi lūgšana, kas bija domāta viņai, kļuva par lūgšanu priekš mums. Kurš gan to būtu domājis, ka īstais slimnieks vis nebija tas, kurš gulēja gultā?

Un lūgšanu pēc lūgšanas, soli pa solim, kā ļoti klusa vēja pūsma Dievs paņēma mūs savā varā. Viņš aizskāra manu sirdi, un Viņš izmainīja manu dzīvi. Un dienā, kad mana māte beidzot aizgāja, viņa jau bija mūs ievietojusi drošā apskāvienā. Viņa aizkavējās pietiekami ilgi, lai pārliecinātos, ka mēs esam atraduši ceļu uz turieni. Mīļā māmiņa! Tāda rīcība tik ļoti izskatās pēc Tevis. Bet mēs nokļuvām tur! Tu kļuvi par mūsu dievmaizīti, un šādā sāpošā un novārgušā ķermenī Pats Dievs bija klāt – tāpat kā tajā mazajā, niecīgajā maizes gabaliņā. Tu kļuvi par Viņa trauku, un, tādējādi upurējot sevi, tika darīts brīnums.

Mums vienmēr jāatceras, ka tas, kas izskatās kā beigas, patiesībā var būt kaut kā jauna sākums. Mums vienmēr jātur Dievs visu savu stāstu centrā, tādējādi mūsu dzīves būs pilnas iesākumu, un pat stāsti par nāvi kļūs stāsti par mīlestību.”

3. – Novembrī mēs pastiprināti aizlūdzām par mirušajiem, jo Dievmāte savos vēstījumos saka: „Daudzas dvēseles paliek ilgu laiku Šķīstītavā, jo nav neviena, kas par tām lūgtos.” Bet novembris ir arī mēnesis, kad mēs ar godbijību apceram īstenību, kas mūs gaida pēc šīs dzīves. Par Fr. Slavko Dievmāte neteica: „Viņš ir miris”, bet gan: „Viņš ir piedzimis debesīs.” Tā ir pavisam atšķirīga uztvere! (Tā kā ir palikušas deviņas dienas līdz datumam, kad Fr. Slavko piedzima debesīs 2000. gada 24. novembrī, izmantosim iespēju, lai lūgtos viņu un lūgtu palīdzību šim lielajam strādniekam Dieva priekšā.)

Savā sprediķī Medjugorjē Fr. Džons atgādināja mums dažus zīmīgus vārdus, ko vizionārs Ivans sacīja, kad runāja Dublinā. (Ivans tāpat kā Marija un Vicka vēl arvien katru dienu piedzīvo Dievmātes parādīšanos.) „Ja jūs būtu redzējuši Dievmāti kaut vai tikai vienu sekundi,” Ivans teica, „tad šī pasaule uzreiz zaudētu visu savu pievilcību jūsu acīs. Man pašam katru dienu ir jālūdzas, lai spētu paciest palikšanu uz šīs zemes.”

Tad kāds viņam jautāja:

– Ivan, ko tu teiktu Dievmātei, ja viņa piedāvātu ņemt tevi sev līdzi uz debesīm?

Nevilcinoties nevienu sekundes daļu, Ivans atbildēja:

– Es nekavējoties ietu viņai līdzi!

4. – Advente drīz būs klāt. Kā mēs to varam vislabāk izdzīvot kopā ar Mariju? Medjugorjē, Dievmātes skolā ir izveidota jauniešu grupa, lai apcerētu, dziļi gremdētos lūgšanās un savienotos ar Dievu. Dievmāte ir viņiem devusi iekšējās brīvības sajūtu un milzīgu svētuma spēju. Bet mūsu pasaulei tik ļoti patīk runāt par visu un par neko, tā ir tik trokšņaina! Kādēļ gan mums jāmaina savu intīmo laimes sajūtu pret dvēseles tukšumu, ko radījušas nenopietnas izklaides? Advente ir attīstības laiks. Tā dod mums iespēju atrast mūsu visvērtīgākos iekšējos dārgumus un tos lietderīgi izmantot. Reiz, 1936. gada 29. novembrī, Dievmāte parādījās Sv. Faustinai viņas klosterī Polijā un stāstīja viņai par to, ko pati izdzīvojusi un pieredzējusi pirms 2000 gadiem. Tas mums ir kā zelts!

„Dieva Māte man mācīja, kā sagatavoties Ziemassvētku svinēšanai. Es Viņu šodien redzēju bez Jēzus bērniņa. Viņa man teica: „Mana meita, tiecies pēc klusuma un pazemības, lai Jēzus, kurš pastāvīgi mīt tavā sirdī, varētu atpūsties. Pielūdz Viņu savā sirdī; neizej no savas visdziļākās būtības. Mana meita, es iegūšu tavai iekšējai dzīvei tādu žēlastību, ka, nekad pat neizejot ārpus savas iekšējās dzīves, tu spēsi paveikt visus savus ārējos pienākumus ar vēl lielāku rūpību. Lai Viņš pastāvīgi mīt tavā sirdī. Viņš būs tavs spēks. Sazinies ar  citām radībām tikai tik daudz, cik tas ir nepieciešams (191), un tik, cik to prasa tavi pienākumi. Tu esi dzīvā Dieva mītnes vieta. Tevī viņš pastāvīgi mīt ar mīlestību un prieku. Un Dieva dzīvā klātbūtne, ko tu pieredzi dzīvākā un skaidrākā veidā, iesvētīs tevi, mana meita, tajā, par ko es tev stāstīju. Centies tā rīkoties līdz Ziemassvētku dienai, un tad Viņš pats tev paziņos, kā tu ar Viņu sazināsies un savienosies.”” (Māsas Faustinas dienasgrāmata, 785. rindkopa).

Mīļā Dievmāte, vien Tava klātbūtne mūsu pusē jau dod mums tādu Debesu sajūtu!

Māsa Emanuēla

2004. gada 25. oktobra vēstījums

Dārgie bērni! Šis ir žēlastības laiks ģimenei, tādēļ jūs aicinu atjaunot lūgšanu. Lai jūsu ģimenes sirdī ir Jēzus. Lūgšanā mācieties mīlēt visu to, kas ir svēts. Sekojiet svēto dzīves paraugam, lai viņi būtu jums kā pamudinājums un skolotāji svētuma ceļā. Lai katra ģimene kļūst par mīlestības liecinieci pasaulei, kurā nav lūgšanas un nav miera. Pateicos, ka atsaucaties Manam aicinājumam.

PS: 2004. gada 1. decembrī ziņojuma nebūs. Nākamais ziņojums būs 15. decembrī, ja vien pirms tam neatgadīsies kas neparedzēts.

2004. gada 15. decembris

© Children of Medjugorje 2004

Šo ziņojumu tekstu atļauts izplatīt ar diviem nosacījumiem:

1) netiek sagrozīti vārdi;

2) dota atsauce uz Children of Medjugorje, un norādīta tīmekļa vietne

www.childrenofmedjugorje.com vai e-pasta adrese

dnolan@childrenofmedjugorje.com

Priekšsēdētājs: Deniss Nolans

Priekšsēdētāja vietniece: Māsa Emanuēla

Padomdevēja valde:

Kardināls Jaime Sin

Kardināls Bernardino Echeverria, O.F.M.+

Arhibīskaps Frane Franic

Arhibīskaps D. Peter Chung

Bīskaps Nicholas D’Antonio, O.F.M.

Bīskaps Michael D. Pfeifer, O.M.I.

Bīskaps Donald Montrose

Bīskaps William Ellis

Fr. Daniel Ange

Ralph Martin

Mīļie Medjugorjes bērni,

lai slavēts Jēzus un Marija!

1. – 2. decembrī vizionāre Mirjana piedzīvoja ikmēneša parādīšanos Medjugorjē. Jau gadiem ilgi katra mēneša 2. datumā Dievmāte ir parādījusies Mirjanai, lai aizlūgtu par neticīgajiem. Parasti Mirjana nenodod atklātībai vēstījumu, ko saņem parādīšanās laikā 2. datumā. Tomēr šomēnes visiem par pārsteigumu Mirjana uzrakstīja saņemto vēstījumu un lūdza, lai to tūlīt pārtulkotu visiem klātesošajiem ļaudīm.

Šis ir vēstījuma teksts:

 Dārgie bērni! Jūs man esat vajadzīgi. Es aicinu jūs un Es lūdzu jūsu palīdzību. Izlīgstiet savā starpā (viens ar otru), izlīgstiet ar Dievu (grēksūdzes sakramentā), un ar jūsu kaimiņiem. Tā jūs palīdzēsiet Man. Palīdziet atgriezties neticīgiem. Tā jūs noslaucīsiet asaras no Mana vaiga.

„Noslaukiet asaras no manas sejas!” Kāds sauciens pēc palīdzības!! Dievmāte saka, ka Ziemassvētki ir „prieka diena”, bet vai tiešām šajā Ziemassvētku laikā asaras līst pār Dieva Mātes seju?? Pajautāsim paši sev: kā mēs piepildīsim viņu ar prieku? Un, ar viņas palīdzību, kā mēs piepildīsim ar prieku Jēzus bērniņu Viņa piedzimšanas laikā? Kā mēs varam sagatavot Jēzum siltu vietiņu mūsu mājās, kur Viņš varētu mierīgi atpūsties? Samierināšanās!

Šeit ir daži piemēri, lai izskaidrotu Dievmātes aicinājumu uz samierināšanos:

2. – Kāds laulāts pāris, kas vienojies kopīgā darbā Kristus un Dievmātes labā Spānijā, reiz atklāja savas uzticības un laimīgās laulības noslēpumu. Tagad jau vecvecāki būdami, viņi izrāda viens otram īpašu maigumu šajā pasaulē, ko satricinājuši konflikti un emocionālā nestabilitāte. Viņu piemērs skaidri izceļas un liek mums pārvērtēt pašiem savas attiecības. Pedro saka:

„Mēs apprecējāmies 1960. gadā, un mums ir seši bērni. Pirmos astoņus gadus mēs nodzīvojām ārzemēs, tātad bijām tālu projām no mūsu saknēm un no mūsu ģimenes tradīcijām, tālu projām no mūsu zemes, Spānijas. Šajā laikā bija pilnīgi nepieciešams, lai mēs varētu paļauties viens uz otru. Kamēr mēs vēl bijām saderināti, mana nākamā sievasmāte man bieži atkārtoja savas laulības noslēpumu: „Lai saule nenoriet, jums dusmojoties!” (patiesībā, tas ir no Svētajiem Rakstiem – Pāvila vēstule efeziešiem 4:26). Un tā nu mēs pie tā arī turējāmies, jo īpaši tad, kad saskārāmies ar grūtībām. No savas pieredzes mēs iemācījāmies, ka tā iekšējā attieksme, ar kuru vakarā iemiegam, guļot „nogatavojas”, un pavisam niecīgs sīkums līdz rītam var būt izaudzis kalna lielumā. Mēs vienojāmies, ka katru vakaru kopā lūgsimies, līdz mūsu starpā būs notikusi patiesa samierināšanās, jo īpaši tad, ja dienā viens otram būsim nodarījuši pāri. Dzīvošana ar Dieva Vārdu mūs uzturēja dienu no dienas un neļāva mums atsvešināties.”

3. – Kad mēs stāstam svētceļniekiem par kādu brīnišķīgu tradīciju, kas horvātiem pieder pie laulības sakramenta, tad ļaudis, kas jau ir precējušies, izsaka zināmu nožēlu (skatiet PS). Viņi saka, ka, ja būtu to zinājuši, viņi arī labprāt darītu kaut ko tādu savu laulību laikā. Laimīgā kārtā, pateicoties Dzīvajam Dievam, nekad nekas nav par vēlu!

Šeit ir mūsu ieteikums tiem, kuri vēlas izmantot šo žēlastību: Jūsu laulību gadadienā lūdziet savu priesteri atjaunot Jūsu laulības solījumu draudzes dievkalpojuma laikā, vairāk vai mazāk diskrēti atkarībā no tā, ko Jūsu priesteris uzskata par pieņemamu. Šajā dienā viņš Jūs svētīs kā pāri. Atnesiet sev līdzi skaistu krucifiksu, kā to dara horvāti. Priesteris uzliks to virs savas plecu lentes, sieva uzliks plaukstu uz krusta, un vīrs uzliks savu plaukstu uz sievas plaukstas. Tad izsakiet savu lūgšanu un atjaunojiet savus zvērestus viens otram. Jēzus būs Jūsu vienotības nostiprinātājs un Jūsu lielākais draugs. Jūsu mīlestības pamats un enkurs būs Viņa uzticība, nododot Jums to Dievišķo mīlestību, ko Viņš glabā priekš Jūsu ģimenes. Jēzus būs Jūsu centrs, Jūsu klints un Jūsu cietoksnis! Mājās pārnākuši, pakariet Krustu pie savas guļamistabas sienas. Katru vakaru kopīgi lūdzieties Krusta priekšā un, ja vajadzīgs, lūdziet viens otram piedošanu. Tad nebūs jābaidās no Postītāja, jo, kā teicis Sv. Pāvils: „Ja Dievs par mums, kas būs pret mums?!”

4. – Dievmāte aicina mūs vispirms samierināties pašiem ar sevi. Dažreiz mēs redzam ļaudis, kurus novārdzinājis iekšējā miera trūkums pat pēc tam, kad viņi ir izsūdzējuši savus grēkus, lai gan viņi pilnībā tic Dieva piedošanai. Kad viņi redz, ka miers neiestājas, viņi bieži vien vēlreiz un vēlreiz izsūdz tos pašus pagātnes grēkus, cerot, ka Dieva žēlastība beidzot ienāks viņu sirdīs un atnesīs viņiem ilgoto mieru.

Bet veltīgi! Ļoti bieži šīs mocības rodas no tā, ka, lai gan Dievs ir piedevis viņiem, viņi nav piedevuši paši sev. Tā bieži notiek abortu gadījumos.

Piemēram, kāda 56 gadus veca sieviete 30 gadus cieta briesmīgas iekšējas mokas. Katrā grēksūdzē viņa pieminēja šo grēku, ko bija izdarījusi 26 gadu vecumā, bet Dieva miers tā arī nekad neiestājās. Viņa ieradās Medjugorjē pēc palīdzības, un mēs viņai jautājām, vai viņa ir domājusi, ka viņas bērns Debesīs ir viņai piedevis. Viņa atbildēja: „Jā”. Tad mēs viņai jautājām, vai viņa ir piedevusi pati sev. Šausmās viņa iesaucās: „Kā gan es kādreiz varētu piedot sev to, ka esmu izdarījusi kaut ko tik briesmīgu?!” Tas arī bija viņas nemiera cēlonis. Aicināta pārskatīt savu stāvokli Dieva gaismā, viņa pieņēma to, ka pazemīgi jāatzīst – jā, viņa bijusi spējīga šādi rīkoties, un pat ļaunāk – vienīgais, kas viņai patiešām piederēja bija viņas pašas nelaime (kā Jēzus teica Sv. Faustinai). Viņa atzina, ka šis aborts ir viņu pazemojis un sagrāvis labo priekšstatu pašai par sevi. Miera trūkums īstenībā radies no lepnības, kas viltīgi izlikusies par tikumu. Kad viņa to saprata, viņa beidzot pieņēma to, ka Dievs viņai ir devis neizmērojamu žēlastību. Samierināties ar sevi nenozīmē saukt par „labu” to slikto, ko esam darījuši, vai noliegt grēku. Gluži pretēji! Tas nozīmē saukt to par „sliktu” un izmest to uz mūžiem Dieva sirdī, Viņa Žēlastības dziļumos. Pēc šī atklājuma sieviete beidzot atrada mieru savā sirdī. Viņa paskatījās citām acīm un vairs nebaidījās no savas nelaimes: viņa vairs nekoncentrējās pati uz sevi, bet gan uz Pestītāju, un ieraudzīja sevi žēlastības gaismā. Viņa bija pārvērtusi savus sirdsapziņas pārmetumus nožēlā.

5. – Ir labi vienmēr būt gataviem sagaidīt Jēzu, kurš atnāks zagšus. Jakovs bija kāds vīrs no Medjugorjes ciemata, kuram piederēja vīna dārzi un lieli vīna krājumi. Viņam bija arī stipra tieksme pēc alkohola (jo īpaši pēc tam, kad viņš atgriezās no Vācijas, kur bija ļoti smagi strādājis). Šīs tieksmes dēļ viņa uzvedība reizēm bija tāda, ar ko bija grūti samierināties, neskatoties uz viņa brīnišķīgo, plašo sirdi. Kādu dienu viņš uzzināja, ka viņam ir kuņģa vēzis; bet tas neatturēja viņu strādāt uz lauka un darīt visus citus darbus. Viņš vēl arvien bija mundrs. Kādu rītu viņš pēkšņi pasauca vienu no saviem dēliem un teica: „Ej un sasauc visus mūsu kaimiņus, draugus un ģimenes locekļus. Man ar viņiem jārunā.” Viņa dēls bija pārsteigts, tomēr darīja tā, kā tēvs bija teicis. Tad Jakovs apsēdās savā guļamistabā un lūdza visus pēc kārtas tur ienākt pa vienam. Viņš katram lūdza piedošanu par visiem pāridarījumiem, kādus varētu būt nodarījis apzināti vai nepazināti. Tāpat viņš rīkojās arī ar saviem dēliem. Viņš pārliecinājās, ka ir samierinājies ar visiem un nokārtojis visus savus parādus. Tad viņš devās uz baznīcu un izsūdzēja grēkus. Tovakar vakariņu laikā viņš bija laimīgs. Vai viņš bija uzminējis, kas notiks? Tajā vakarā viņš likās gulēt kā parasti un aizmiga, lai nekad vairs neceltos, miera pārpilns.

Pirms nāks mūsu Pestītājs, padomāsim – kuram gan no mums nav kāds brīnišķīgs solis uz priekšu, ko spert??

Mīļā Dievmāte, kad Tu ar Jāzepu dodies uz Betlēmi, mēs ejam kopā ar Tevi un mēs pielūdzam Svētīto Bērnu Tavā klēpī, Viņu, kurš atnesīs gaismu pasaulei!

Māsa Emanuēla

NB: Tāpat kā katru gadu mēs gatavojam Svēto sarakstu, lai Jūs iegūtu savu sabiedroto 2005. gadam. Šis saraksts būs gatavs 20. decembrī un pieejams tīmekļa vietnē www.childrenofmedjugorje.com Lūdzu, izmantojiet to savas ģimenes kopā sanākšanas reizēm Ziemassvētku laikā un Jaunajā Gadā!

PS: Skatiet, Medjugorje, ‘90. gadi, 1997. gada 25. novembris (347. lpp.) nodaļa par laulību. Grāmatu var pasūtīt mūsu tīmekļa vietnē www.childrenofmedjugorje.com/Store vai tieši no Queenship Publishing Company, ISBN: 1-57918-104-X, www.queenship.org