Medjugorjes Balss

Lūgšanu grupu avīze

Dārgie Miera Karalienes draugi! Lielā Gavēņa sākumā mēs dzirdam Dievmātes aicinājumu uz atgriešanos, grēku nožēlu, pašatteikšanos un savas dzīves pārveidošanu. Šai svētīgajā laikā mēs iesim kopā ar Viņu, lai mūsu cenšanās aizvestu mūs pie personīgās tikšanās ar Jēzu. Šodien Dievmāte mūs vēlās ievest pašos mūsu dvēseles dziļumos, kur dzimst grēku nožēla un vēlēšanās izdarīt labu Grēksūdzi. Šeit, Izlīgšanas sakramentā notiek tikšanās ar Dievu patiesībā, šeit sākas mūsu attiecības ar Dievu. Grēksūdzē mēs satiekam mūsu mīlošo Draugu, kurš mīl, piedod un atjauno. Tas, kurš ‘mīl, meklē to, kuru mīl, un tas, kurš mīl Jēzu, steigsies uz grēksūdzi. Vai sātans mums pastāvīgi neatgādina par mūs grēkiem? Ja labi padomā, tad mēs piekritīsim, ka tas tā ir. Sātans mums čukst, ka nav nekādas jēgas grēksūdzei, jo mēs vienalga grēkosim un tādēļ nevarēsim nopelnīt Debesu Valstību. Mēs atliekam grēksūdzi uz rītu, uz kaut kādu laiku, jo kauns no priestera, kuram mums jāstāsta par saviem grēkiem, mūs attur no grēksūdzes. Reizēm mums liekas, ka mums nav vajadzīga grēksūdze, taču Dievs grib mūs izglābt. Viņš vēlās, lai mēs atdotu savus grēkus Viņam.  Mūsu Debesu Māte zina, kāda smaga cīņa notiek cilvēka dvēselē un tādēļ nemitīgi aicina mūs atteikties no grēka. Sv. Hieronīms, kurš pārtulkoja Svētos Rakstus latīņu valodā, dzīvoja netālu no Betlēmes. Reiz viņam parādījās Jēzus un teica: „Hieronīm, uzdāvini man dāvanu.” Sv. Hieronīms atbildēja: „Kungs, es varu Tev uzdāvināt Svēto Rakstu tulkojumu, bet, ja Tu vēlies, es varu to sadedzināt Tevis dēļ. Bet Jēzus teica: „Nē, man vajadzīga cita dāvana!”. Tad sv. Hieronīms jautā Kungam: „ko gan es varu Tev uzdāvināt? Savu redzi, dzirdi, vēlies, es atdošu tev visu, kas man pieder.” Bet Jēzus atbildēja: „Hieronīm,  to visu, ko tu man piedāvā, visu to Es tev esmu devis. Atnes Man savus grēkus.” 02.07.2007 vēstījumā Dievmāte saka: Lielā Dieva mīlestībā es nāku pie jums, lai vestu jūs pazemības un lēnprātības ceļā. Pirmā apstāšanās šai ceļā, mani bērni, ir svētais Grēksūdzes Sakraments. Atmetiet savu lepnību un nostājieties Mana Dēla priekšā ceļos. Saprotiet, mani bērniņi, ka jums nepieder nekas, ka jūs neko nevarat. Vienīgais, kas jums pieder, un kas jums ir, tas ir grēks. Tērpieties pazemībā un lēnprātībā. Mans dēls varētu uzvarēt ar spēku, bet Viņš izcēlējās pazemību, lēnprātību un mīlestību. Sekojiet Viņam. Sniedziet Man savas rokas, lai mēs varētu kopā uzkāpt kalnā un uzvarēt.” Patiesībā un uzticībā paklausīsim Dievmātes padomam. Kopā ar mūsu Debesu Māti iesim pie Izlīgšanas Sakramenta, lai Vissvētā Māte palīdz mums atvērties Dieva žēlastībai – Viņa mīlestībai, kura dziedina un pārveido. Kopā ar Dievmāti iesim uz Kunga Augšāmcelšanos mūsos un caur mums. Ar mīlestību un lūgšanām, jūsu Terēze

Medjugorjes priestera Ljubo Kurtoviča komentārs   Dievmātes vēstījumam 2009. gada 25. februārī Lūgšanu grupām: pārdomas par vēstījumu Lai žēlastība pārveido jūsu sirdis   Lasot Dievmātes vēstījumus, ko Viņa mums ir devusi šais gados, redzam, ka tos var atvienot pa galvenajām tēmām: aicinājums atgriezties, Grēksūdze, Euharistija, Ticība, Svētie Raksti, aicinājums uz mieru un samierināšanos ar Dievu un cilvēkiem. Kā mūsu Māte Dievmāmiņa vēlās aktualizēt Viņas Dēla un mūsu Pestītāja teikto un to, ko saka Baznīca. Īpaši šajā laikā, Lielā Gavēņa laikā. Dievmāte, Baznīcas Māte iet kopā ar savu Baznīcu uz galamērķi, uz tikšanos ar Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu.  Vissvētā Jaunava Marija atnāca un nāk pie mums atkal, lai aicinātu savus bērnus uz jaunu dzīvi. Viņa nepiespiež, nebaida, Dievmātes balss ir maiga, mātišķa. Tā aizkustina sirdis, kas gatavas klausīties. Šai vēstījumā Marija atkal mūs aicina uz grēksūdzi. Daudzi uzskata, ka viņiem ir jāiet pie grēksūdzes, bet grēksūdzei nav vārdu – „man tas jādara”. Mums ir iespēja grēksūdzē izdzīvot Debesu Tēva žēlsirdīgo mīlestību, kurš nepārtraukti to sūta caur savu Dēlu Jēzu Kristu. Grēksūdzē mēs tiekamies ar Pestītāja žēlsirdīgo mīlestību, kurš ir nācis pie slimiem, nevis veseliem. Kunga Dieva priekšā es varu būt tāds, kāds esmu, savas sirds un savas būtības patiesībā. Un tādēļ grēksūdze nedrīkst būt sausa, jo grēksūdze – tā nav vienkārša savu grēku uzskaitīšana. Tā nozīmē, pirmkārt: es apzinos savu grēku, atdodu sevi Dieva rokās, es pateicos Dievam. Svarīgi, ko mēs jūtam pēc grēksūdzes – prieku un vēlēšanos slavēt Pestītāju, vai bailes par sodu par noslēptu grēku. Baznīca dāvā mums Lielā Gavēņa laiku, kura jēga ir tajā, lai ar pašatteikšanos, pašaizliedzības upuriem, lūgšanu un grēku nožēlu mēs atkal un atkal veidotu savas attiecības ar Dievu un tuvākiem. Katrs no mums jūt, kā laiku pa laikam mēs attālināmie no patiesā ceļa un mums rodas nepieciešamība atkal, katru reizi,  visu sākt no jauna. Bet mūsu pašu personīgās pūles ir tik bezpalīdzīgas, un, ja Dievs mums nebūtu dāvājis lielo Svēto Grēksūdzes Sakramentu, kurā mēs samierināmies ar Dievu, ar sevi un tuvākiem. Cilvēka atgriešanās pie Dieva nosacījums ir sava grēcīguma apzināšanās. Cilvēks nav spējīgs patstāvīgi, ar  savēmi paša spēkiem saprast un pieņemt savu grēcīgumu. Izpratne un pieņemšana arī ir Dieva lielā žēlastība. Ja es stāvu Dieva priekšā ar patiesu sirdi, ko apgaismo ar Dieva gaisma, tad vienmēr varu ieraudzīt sevī to būtības daļu, kura eksistē ārpus Dieva un ne priekš Dieva. Kungs dāvā šo žēlastību tiem, kuri Viņu meklē ar patiesu sirdi. Dievs savā žēlastībā noliecas pie cilvēka, savas radības. Viņš mīl cilvēku un dāvā Viņam savu mīlestību, kura gaida atbildi. Dievs pats dara pirmo soli un neierobežo mūsu brīvību. Līdzīgi žēlsirdīgajam tēvam no Jēzus līdzības Evaņģēlijā, Dievs ļauj savam dēlam doties uz tālām zemēm. Un kad dēls aiziet, viņš nemitīgi gaida viņu un cer uz viņa atgriešanos. Dieva žēlastība un mīlestība visu ir iekārtojusi tā , ka dēls „iet pie sevis, pats”, bet atgriežas pie tēva. Tēvs nepūlas noskaidrot, neizjautā dēlu, kur viņš bija un  ko darīja, nelasa morāli, , bet gatavo mielastu, jo viņa apzudušais dēls ir atgriezies. Un tēva sirds piepildās ar neaptveramu prieku. Ar tādu pašu neaptveramu prieku piepildās Dieva sirds, kad mēs atgriežamies „mājās” un saprotam, ka mūsu grēki mūs attālina no mīlestības avota. Grēksūdzes Sakraments ir Dieva dāvana mums. Tā ir jauna iespēja neskatīties atpakaļ, bet skatīties Viņa žēlsirdīgajās acīs, kas pilnas mīlestības. Šī mīlestība nenosoda, tā dziedina un glābj. Viņa skatiens līdzīgs skatienam, ar kuru Jēzus skatījās uz Pēteri tad, kad viņš bija nodevis savu Mācītāju. Šai skatienā nebija nosodījuma, tikai mīlestība. Šīs mīlestības gaismā Pēteris ieraudzīja savu sirdi un sāka rūgti raudāt. Sv. Pētera pazemība ļāva viņam ieraudzīt sevi patiesā gaismā, un viņš netaisnojās Jēzus priekšā, bet ļāva Jēzum sevi attaisnot. Raugoties uz Jēzu, nevis uz savu pagātni, ne uz to, kāds viņš bija pirms tam, sv. Pēteris  savā patiesumā un pazemībā pilnībā piederēja Kristum. Psalmā teikts: „satriektu un pazemīgu sirdi, tu, Kungs, nenicināsi”. Mums nepieciešama grēku nožēla, kas atver mūsu sirdis Dieva žēlastībai. Bet eksistē bīstamība, ka grēku nožēla var pāriet piesaistē savai pagātnei, pastāvīgas atgriešanās pie domām par savu grēku, kas liks cilvēkam vēl dziļāk nogrimt. Mūsu piesaistīšanās pie vainas apziņas neļauj Dieva žēlastībai mūs pārveidot. Baznīcas Tēvi vēlējās mūs pasargāt no šādām kļūdām. Starecs Antonijs iesaka tēvam Pambi nebūvēt savu garīgo dzīvi uz savas taisnīguma apziņas un nepārtraukti nenožēlot pagājušo, bet labāk vingrināties mēles un miesas mērdēšanā. Starecs runā nevis par pagātnes attaisnošanu, bet par to, ka rakņāšanās pagātnes kļūdās neatnes dvēselei labumu. Cēlonis, kādēļ cilvēks cīnās ar savu sen pagājušo vainu ir tas, ka bieži vien viņš ir pārliecināts ar savu taisnīgumu. Un, izdarot kļūdu, nevar sev piedot, ka neizrādījās tik pilnīgs, par kādu sevi bija turējis. Stareca Antonija uzdevums ir vest mūs uz pazemību. Cilvēks vienmēr darīs grēkus. Nepieciešams atteikties no pagājušiem grēkiem, citādi mēs nekad negūsim mieru. Mums nav jāturas pie pagātnes, un jāļauj šīm kļūdām palikt pagātnē. Mums vajadzīga žēlastība, kas atvērs mūsu sirdis. Un, ja mēs paļaujamies uz Dievu un stāvam Dieva priekšā pazemībā un savas sirds un būtības patiesībā, tad tieši sv. grēksūdzes Sakramentā, uz kuru mūs aicina Dievmāte savā vēstījumā, Dievs mums dāvā Savu žēlastību.  Lūgsimies:  Vissvētā Jaunava Marija, Pazemības Māte, māci mums pazemību, lai mēs vīrišķīgi satiktos ar Tevi savas būtības un savas sirds patiesībā. Ar Tavu aizbildniecību lai arī mūsu sirdis saka reizē ar Tevi: „Jo lielas lietas ir darījis Varenais un svēts ir Viņa Vārds”. Mēs lūdzam Tevi, Debesu Māt, lai katra sirds iepazīst piedošanu un jaunu dzīvi, ko mums dāvā Dievs Grēksūdzes Sakramentā. Lai katra sirds sadzird Jēzus vārdus: „lūk, es daru visu jaunu”. Lai šai Lielā Gavēņa laikā, kad Dievs vēlas mūs apdāvināt ar mieru, mīlestību un prieku, patiesa un pazemīga grēksūdze lai dara mūsos jaunu dzīvi. Jaunava Marija, lūdz par mums un ar mums, lai Kungs Dievs ir mūsu dzīves centrā, kā Viņš bija tavējā. Vissvētā Māte, lai katra sirds nes Tev pateicību par Taviem vārdiem, ar kuriem Tu mūs aicini, pamodini no miega un ved pie Jēzus. Viņš un tikai Viņš var pārveidot mūsu sirdis.  Medjugorje Franciskāņu tēvs priesteris Ljubo Kurtovičs

Mūsu nākošā tikšanās būs  07.03.2009, pirmajā marta sestdienā Šai mēnesī lūgsimies par mūsu personīgo atgriešanos un par mūsu ģimeņu atgriešanos.

«Tavs prāts lai notiek»

Mani sauc tēvs Emīls. Es esmu grieķu katoļu baznīcas priesteris, esmu dzimis Rumānijā. Daudzas reizes esmu bijis Medjugorjē. Vēlos dalīties kādā brīnumā ,kura liecinieks biju kļuvis. 

2001 gadā es pavadīju svētceļnieku grupu, kurā bija katoļi un pareizticīgie no dažādiem Rumānijas nostūriem. Katru nakti vairāki mūsu svētceļnieki kāpa Krizevacā. Grupā es ievēroju kādu cilvēku ap 60 gadus vecu, kurš ar pūlēm kāpa kalnā, nesot rokā smagu somu. Es piedāvāju viņam palīdzēt, bet viņš atteicās, sakot, ka pats nesīs savu somu. Mēs turpinājām kāpt lūgties Krustaceļa lūgšanas. Es redzēju, ka vīrietim kļūst aizvien grūtāk kāpt kalnā un diezgan stingrā balsī liku atdot man savu somu. Viņš smagi nopūtās un atdeva to man, tā svars ap 20 kg. Mēs kāpām augstāk un šis cilvēks jau kāpa mazliet ātrāk. Kāpjot lejā no kalna, viņš aizsteidzās mums visiem priekšā.

Lūk viņa stāsts: „mani sauc Mihails, esmu inženieris arhitekts no Bukarestes. Pareizticīgais. Daudzas reizes dzirdēju par Medjugorji un beidzot nolēmu te atbraukt. Vairākus gadus atpakaļ notika mana atgriešanās pie Dieva un no tā laika es sāku palīdzēt pareizticīgo baznīcām. Ceļā uz Medjugorji es prātoju, kā es lūgšos Dievmātes statujas priekšā. Es mīlu un godinu Dievmāti  un tādēļ pārdzīvoju, jo pareizticīgie lūdzas ikonu, nevis statuju priekšā. Bet mans garīgais tēvs deva man svētību ceļam. Taču es paņēmu sev līdzi nelielu Dievmātes ikonu. Es domāju, ka sameklēšu to, kad mēs lūgsimies Dievmātes statujas priekšā. Tūlīt pēc iebraukšanas Medjugorjē es ieraudzīju baznīcas priekšā baltu Dievmātes statuju. Tā bija ļoti skaista. Kaut kāds spēks mani aizveda pie tās un es nokritu ceļos Dievmātes priekšā. No prieka man sāka līt asaras un es sajutu mūs Debesu Mātes apskāvienu. Par savu ikonu es pat neatcerējos. No tā laika man neliekas grūti lūgties statujas priekšā.

8 gadus atpakaļ es kā arhitekts palīdzēju kādam klosterim, kurš atradās augstu kalnos. Atgriežoties mājās, kad darbs bija pabeigts, es nolēmu, ka līdz autobusu pieturai es iešu kājām. Ceļš bija garš, ap 20 km un viss ceļs ’līdz autobusu pieturai man aizņēma 4 stundas. Bija jau vēls, un es steidzos. Tumsā es nemanīju, kā aizķēros un paklupu un kritu, kritu kaut kur bezdibenī. Neviens nezināja par to, kas ar mani noticis, un tas bija brīnums, ka es paliku dzīvs. Nākošās dienas vakarā, viss savainots, ar salauztām ribām un savainotu mugurkaulu, neskatoties uz šausmīgām sāpēm pie katras kustības, es tiku līdz ceļam. Pateicība Dievam, labi cilvēki mani atrada un aizveda uz slimnīcu. Ārsti teica, ka man ir ļoti nopietnas muguras un krūškurvja traumas un viņi nevar man palīdzēt. No sāpēm man bija ļoti grūti pārvietoties. Lai noturētu līdzsvaru, nācās pastāvīgi nēsāt rokā smagu somu. No tā laika ejot es nekad neizlaidu to no rokām. Tā tas turpinājās daudzus gadus līdz šim brīdim, kad priesteris paņēma manu somu Križevac kalnā. Kāpjot kalnā, man tā bija vēl vairāk nepieciešama, un tādēļ negribēju to atdot. Bet, zinot, ka manis dēļ grupa iet lēnāk un var nokavēt, es atdevu somu priesterim. Es nolēmu, ka, ja es nespēšu iet tālāk, palikšu , apstāšos un gaidīšu visu atpakaļceļā. „Kungs, Tavs prāts lai notiek” – es teicu klusībā un atdevu jums somu, kuru nēsāju nu jau vairākus gadus. Un tai pašā brīdī es sajutu, , ka varu iet tālāk, nejūtot sāpes un patstāvīgi ieturot līdzsvaru. Es sajutu, ka Kungs dziedināja mani un man vairs nevajag nēsāt somu.”

Pēc svētceļojuma Mihails, ar kuru mēs iedraudzējāmies, bija pieņemšanā pie ārsta. Izmeklējumi rādīja, ka ribas un mugurkauls ir kārtībā. No tā laika Mihails vairākas reizes ir bijis Medjugorjē, lai izteiktu savu mīlestību un pateicību Dievmātei.    

t.Emīls Rumunsko

Īsta prieka un miera noslēpums
 

Katra Dieva radība atspoguļo Dieva skaistumu, Dieva varenību un Viņa mīlestību uz mums. Kā Dieva radības kroni Dievs radīja cilvēku – vīrieti un sievieti, radīja viņus”.

Cilvēks tika radīts pēc Dieva attēla un līdzības, un kā nevienā no savām radībām, cilvēkā Dievs izteica visu savu mīlestību. Dievs atzina visu radīto par labu esam un tajā bija noteikta kārtības pilnība un Dievs to visu uzticēja cilvēkam lietošanai. Dieva mīlestība bija tik liela, ka Viņš dāvāja cilvēkam arī brīvo gribu. Dievs deva cilvēkam tiesības izlemt, vai viņš grib dzīvot saskaņā ar Dieva mīlestību un atbilstoši viņa likumiem, vai nē, lai cilvēks apzināti un pilnīgā brīvībā izvēlētos starp labu un ļaunu.

Kad čūska sabojāja Ēdenes dārza skaistumu, kur ar Dievu pilnīgā harmonijā un mierā dzīvoja Ādams un Ieva, viss negaidīti izmainījās. Kārdinošais auglis kārdināja cilvēku un vīrieša un sievietes dzīvē ienāca grēks un kā grēka sekas – sāpes un ciešanas. Pirmdzimtais grēks atņēma cilvēkam iekšējo mieru un vienību ar Dievu. Cilvēka sirdī ienāca nekārtība.

Visos laikos Dievs nepārtrauc atkal un atkal dāvāt cilvēkam savu mīlestību. Bet cilvēks atkal no jauna stājas uz grēka ceļa, izvēloties ļaunu, kas bieži vien tiek pasniegts kā labums. Dievs vienmēr ir cilvēkam līdzās un pacietīgi gaida sava Radījuma atgriešanos. Viņš ir vienmēr blakus, lai parādītu cilvēkam patieso ceļu, dāvātu viņam mieru un laimi. Kad Dievs deva 10 baušļus, Viņam nebija domas dot cilvēkam norādījumu un ierobežojumu sarakstu un mums rādīt Savu spēku un varu. Viņa baušļi, - tas ir virziens, kas ved uz laimi, dzīves un mīlestības pilnību, pēc kuras ilgojas ikkatrs no mums. Neskatoties uz to, ka cilvēks nepaklausīja Dievu, Dievs nekad no viņa neatteicās. Viņš tā mīlēja cilvēkus, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai cilvēku augšāmceltu no grēka tumsas. Jēzus cieta un nomira par mums no mīlestības uz mums, tad cik lielai gan jābūt šai mīlestībai. Atdot savu personīgo dzīvi par grēciniekiem, kuri dara Viņam sāpes. Un to visu Dievs darīja, lai mēs varētu iemantot jaunu dzīvi un ar viņa palīdzību nodzīvotu savu dzīvi atbilstoši Dieva likumiem, kas dziļi ierakstīti mūsu miesā un mūsu sirdīs. Lai mēs varētu atrast savā sirdī mieru uz zemes un iemantot pilnīgo mieru debesīs.

Mūsdienu kultūra laimes iegūšanai piedāvā mums daudz ko tādu, kas mums jāizmēģina, jāiegūst, jānopērk, un jānoskaidro sev, uz ko mums vajag paļauties. Bet, nopērkot, izmēģinot piedāvāto, mēs agri vai vēlu sajūtam vilšanos, jo nekas nevar apmierināt mūsu vajadzības. Mēs saprotam, ka visi šie skaistie piedāvājumi atnes tikai laicīgu, īsu laimes mirkli, kas atkal iztukšo mūsu sirdis. Vēl vairāk, visas šīs lietas, šie izmēģinājumi , nedodot neko citu, kā baudu, pēc neilga baudas mirkļa ienes mūsu sirdī dziļu nekārtību. Tādas laimes meklējumi vairāk un vairāk attālina cilvēku no īstas pilnības. Vai tas mums neatgādina Ēdenes dārza scenāriju?

Dažreiz mēs pūlamies atrast jēgu savai dzīvei citā cilvēkā, bet ļoti bieži saprotam šo cerību veltīgumu. Kādas neremdināmas sāpes mēs pārdzīvojam, kad zaudējam mums tuvu cilvēku (vīru, sievu, bērnu, kādu no vecākiem, draugu...). bieži vien mēs domājam, ka neviens nevar mūs saprast, tādēļ ka mums ļoti grūti izteikt savas jūtas ar vārdiem. Mūsdienu pasaulē daudz ļaužu, kuri satikuši Jēzu Grēksūdzes Sakramentā, Euharistijā, lūgšanā. Pat ja pārbaudījumi, ar kuriem mēs sastapāmies, netika atrisināti, viņi bija laimīgi, jo piedzīvoja īstu laimi, kura piepildīja sirdi. Viņi no jauna sajuta cerību. Visi- tēvs un māte, bērns un jauns cilvēks, pieaugušais un pusmūža cilvēks , bārenis, visi var iemantot laimi, kura ilgst mūžību- laimi Dievā. Pilnīga laime šeit virs zemes nav iespējama, bet mūsu dzīves mērķis- gatavošanās pilnīgai laimei debesīs. Dievmāte savos vēstījumos saka: „es vēlos, lai katrs no jums būtu laimīgs šeit uz zemes un būtu kopā ar Mani debesīs. Tādēļ. Mīļie bērni, es nāku šeit, un tāda ir mana vēlēšanās» (25.05.1987). «bet grēkos neviens nevar būt laimīgs. Tādēļ, mīļie bērni, lūdzieties, un lūgšanā jūs iepazīsiet jaunu prieka ceļu. (25,02. 1987). Papūlēsimies Lielā Gavēņa laikā nožēlot savus grēkus, lai žēlastība atver mūsu sirdis un mēs varam iemantot patiesu prieku un laimi kopā ar Jēzu.  

Jana Prutka

Slavko Barbaričs OFM:

Ja tikai jūs zinātu...

Cilvēka, kurš mīl un kuru mīl, dzīve piepildīta ar jēgu un prieku, kuri nav  atkarīgi no dzīves  apstākļiem. Jo vairāk cilvēks mīl, jo vairāk atdod, uzticas, jo skaistāka kļūst viņa dzīve, jo vieglāk tiek pārvarētas grūtības un nepatikšanas. Vizionāri mums saka šādus Dievmātes vārdus: mīļie bērni, ja jūs tikai zinātu, kā es jūs mīlu, jūs raudātu aiz laimes.

Dievmāte mūs mīl. Šīs patiesības gaismā viss notiekošais iegūst citu jēgu. Mūsdienu cilvēks dzīvi tā, ka gandrīz visu laiku jūtas noguris. Pie tam ne tikai fiziski – viņam ir garlaicīga pati dzīve. Nav nekā smagāka, kā tāda cilvēka ciešanas, kurš garlaikojas. Šāda stāvokļa cēlonis ir tajā, ka cilvēks nemīl tuvākos un nejūt, ka viņu mīl. Katrs cilvēks gribētu pārvarēt līdzīgu nogurumu. Taču bieži cilvēks tā nogurst no dzīves, ka nav spējīgs pat atpūsties. Un tad dzīve iziet no ierindas. Kā to saprast?

  Dziļš miers atrodams mīlestības jūtās un tādēļ tieši mīlestība spēj pārvarēt jebkuru nogurumu. Jebkurš dzīves laiks un jebkurš krusts tad kļūst viegls. Ar mīlestību vieglāka dzīve un nāve. Nekādas briesmas nedraud tā veselībai, kurš mīl un zina, ka viņu mīl.

Kad dvēsele atdusas mīlestībā, panākumi neved pie godkārības, un neveiksme pie izmisuma. Atcerieties, Māte mūs mīl, un mīl tik ļoti, ka mūsu sirds jau tagad var raudāt no prieka. Atcerieties, ka Māte mūs mīl, un tad nebūs nekāda noguruma un jūs varēsiet priecāties par katru radību un par katru cilvēcisku būtni. Mātes mīlestība mums tiek dota bez jebkādiem nosacījumiem. Viņa neko neprasa pretī, kā tikai vienu: atļauju būt mīlētiem. Neļaujiet sev nogurt no cilvēciskās mīlestības ierobežotības, kura vienmēr ir nosacīta, bet labāk raudiet un dziediet no prieka, jo jūs mīl Bezvainīgā Māte. Viņas mīlestība negaida, kad jūs kļūsiet labāki, lai jūs varētu mīlēt, Marija mīl mūs tā, ka jūs kļūsiet labāki. Un Viņas mīlestība sasniedz pilnību, pēc kuras ilgojas mūsu sirdis.

Parasti cilvēki vēlās, lai mīļotais cilvēks atbilstu viņa prasībām. Bet šeit mēs runājam par citu mīlestību. Tikko jūs atveraties Dievmātes mīlestībai, apkārtējie cilvēki kļūst dzīvespriecīgi un miera pilni. Lūdzieties, lai jūs varētu liecināt katram cilvēkam pat Dievmātes mīlestību, un lai katrs cilvēks varētu raudāt aiz prieka, redzot jūsu mīlestību. Mums ir pietiekami daudz pamatojuma, lai varētu tā rīkoties, jo Dievs caur Jaunavu Mariju dod vēstījumu: ja jūs tikai zinātu, kā es jūs mīlu, jūs raudātu aiz prieka.”

Avīze “Голос Меджугорья” — tas ir aicinājums visiem, kuri vēlas lūgties Dievmātes nodomos, lai pildītu Viņas plānu. Liecinot ar savu dzīvi, mēs kļūstam par Marijas gaismu šai pasaulē, mēs pūlamies nest mieru. Miera Karaliene 25.6.2004 vēstījumā teica: «Dārgie bērni! Arī šodien manā sirdī ir prieks. Es vēlos pateikties jums visiem par to, ka īstenojiet Manus nodomus. Bērniņi, katrs no jums ir svarīgs, tādēļ lūdzieties un priecājieties kopā ar Mani par katru sirdi, kura atgriezās un kļuva par miera rīku šai pasaulē. Lūgšanu grupas ir stipras, un caur tām, mīļotie bērni, Es varu redzēt, ka Svētais Gars darbojas visā pasaulē. Pateicos, ka uzklausāt manu aicinājumu».
Mūsu mazā avīzīte iznāk katru mēnesi, no 2004.gada decembra, pēc katra mēneša 25.datuma, kad Dievmāte dod vēstījumu. Avīze no krievu valodas tiek tulkota latviešu, lietuviešu un slovāku valodās un to var lasīt internetā. Ar avīzes “Голос Меджугорья” palīdzību mēs apvienojamies ar lūgšanu grupām austrumu valstīs. Kopā ar mums lūdzas mūsu brāļi un māsas Krievijā un Ukrainā, Lietuvā, Latvijā, Moldāvijā un Baltkrievijā, Kazahstanā un Tadžikistānā, Slovākijā un Čehijā.
Lūgšanu grupas pulcējas pēc norunas vismaz reizi nedēļā. Mēs tiekamies ģimenēs vai baznīcā. Tikšanās ir ļoti vienkāršas: Rožukroņa lūgšana, Dieva Vārda apcere, Vēstījumi, lūgšanas Dievmātes nodomā, tuvāko vajadzībās, sevis veltīšana Bezvainīgās Jaunavas Marijas sirdij.
Mēs tiecamies īstenot dzīvē Dievmātes vēstījumus
Lūdzamies Rožukroni katru dienu
Gavējam trešdienās un piektdienās
Ik mēnesi ejam pie grēksūdzes
Lūdzamies par priesteriem
Satiekamies grupā vismaz reizi nedēļā
Garīgi mēs apvienojamies lūgšanā mēneša pirmajā sestdienā. Kad tas ir iespējams, grupas biedri organizē lūgšanu tikšanos, lūdzas trīs Rožukroņus, piedalās Svētajā Misē, adorē Vissv. Sakramentu, lasa pārdomas no šīs avīzes. Visu mēnesi lūdzas nodomā, kurš ievietots avīzē.

*** Garīgie vingrinājumi par tēmu «Gavēnis, lūgšana, klusums»:

Для паломников из Украины:

С 15.-20.3.2009.

otac Petro Kobal tel: 00380 972 485 320

Для паломников из России:

С 3.-8.5.2009.

Александрова Елена (email: arrial2000@mail.ru; tel.fax: 0079 2 63637344,

0070951529948)

Для паломников из Латвии:

C 25.-30.11.2009.

Aldis Camans (e-mail: aldej@inbox.lv ; tel: 00371 26544985)

Для паломников из Литвы:

C 30.8.-4.9.2009.

Дануте Тотораитите (e-mail: mirija3@gmail.com ; tel: 00370 611194971 ;

0037052343 330)

Garīgie vingrinājumi tiek tulkoti krievu val.

Книга: ПОСЛАНИЯ ЦАРИЦЫ МИРА (на русском языке)

Цена: 1,5 Eur

Если у вас есть возможность распространять эту книгу, то пишите или звоните:

Владимир Клименко (Киев) (e-mail: yednist@ukr.net; tel. 0038 050 545 85 80)

 (šo grāmatu var iegādāties Sāpju Dievmātes baznīcas grāmatu galdā)

14-ais Starptautiskais seminārs priesteriem

notiks no  2009. gada 29.jūnija līdz 4.jūlijam Medjugorjē.

Semināra tēma: «Jūs esat Mani draugi…» (J 15, 14)

Programma:

29.06. 2009.g. - Pirmdiena

13.00 - 18.00 – Dalībnieku reģistrācija Jaunajā zālē aiz baznīcas.

18.00 – Semināra sākums

(Rožukroņa lūgšana, Svētā Mise, lūgšana par dvēseles un miesas dziedināšanu, Rožukroņa Augstās godības noslēpumi).

30.06. - otrdiena

08.30 – rīta lūgšana (latīniski) un Vissvētākā Sakramenta adorācija

09.00 – lekcija, lūgšana

12.00 - pārtraukums (vissvētākā Sakramenta adorācija klusumā)

15.30 – lekcija, lūgšana

18.00 – vakara lūgšanu programma (Rožukroņa lūgšana, Svētā Mise, lūgšana par dvēseles un miesas dziedināšanu)

1.07. - trešdiena

08.30 - rīta lūgšana (latīniski) un Vissvētākā Sakramenta adorācija

09.00 - lekcija, lūgšana

12.00 - pārtraukums (vissvētākā Sakramenta adorācija klusumā)

15.30 - lekcija, lūgšana

18.00 - vakara lūgšanu programma (Rožukroņa lūgšana, Svētā Mise, lūgšana par dvēseles un miesas dziedināšanu)

22.00 - Vissvētākā Sakramenta adorācija

2.07. - ceturtdiena

06.00 – Rožukronis Podbrdo kalnā

09.30 - lekcija, lūgšana

12.00 - pārtraukums (vissvētākā Sakramenta adorācija klusumā)

15.30 - lekcija, lūgšana

18.00 - vakara lūgšanu programma (Rožukroņa lūgšana, Svētā Mise, Vissvētākā Sakramenta adorācija)

3.07. - piektdiena

06.00 – Krusta ceļa lūgšana Križevac kalnā, grēksūdze

15.30 - lekcija, lūgšana

18.00 - vakara lūgšanu programma (Rožukroņa lūgšana, Svētā Mise, Krusta adorācija).

4.07. - sestdiena

08.30 – lūgšana pie priest.franciskāņu t.Slavko Barbariča

09.00 – Pieredzes apmaiņa, priekšlikumi, liecības.

Programmas nobeigums 12.00 – Svētā Mise

Semināra koordinators - о. Мilenko Šteko

Semināra lektors – t. Аnte Vučkovičs, (O.F.M.). Dzimis 1958 gadā Horvātijā, pilsētā Sinj, vij vecākais bērns daudzbērnu ģimenē. Pieder Svētā Pestītāja franciskāņu provincijas ar centru Splitā. Pabeidza skolu, ģimnāziju Sinjā un teoloģijas fakultāti Makarskā un Zagrebā. 1983. gadā iesvētīts par priesteri.  Kalpoja kā vikārs Metkovičos un Minhenē, mācījās filozofiju Minhenē un Romā, ieguva doktora grādu par Martina Haideggera radošo darbību. Pasniedza filozofiju Romā, Pāvesta sv.Antonija koledžā un Makarskā franciskāņu teoloģijas skolā. Strādā Splitas universitātes katoļu teoloģiskajā fakultātē, profesors, un filozofijas nodaļā tai pašā universitātē, vada garīgos vingrinājumus, seminārus, rekolekcijas garīgiem un zinātniskiem vadītājiem. Publicējis vairākas grāmatas. Publicē savus rakstus daudzos zinātniskos un populāros periodiskos izdevumos.  

Jūs varat reģistrēties tieši Medjugorjē e-mail:seminar.marija@medjugorje.hr

Vai pa faksu: +387-36-651-999 (Marijai Dugandzic).

Medjugorjes draudze piedāvā bezmaksas apmešanos visiem priesteriem, kuri ieradīsies uz semināru, kā tas bija iepriekšējos gados.  Mēs lūdzam visus priesterus, kuriem iespēja pašiem organizēt dzīvošanu Medjugorjē, pieteikumā uzrādīt savu vārdu un telefona nr.tām ģimenēm, pie kurām viņi apmetīsies. Mēs organizējam apmešanos visiem priesteriem, kam nav tiešu kontaktu un iespējas patstāvīgi organizēt apmešanās vietu.

(Lūdzu, norādiet, pieteikumā, vai jums va\jadzīga šāda palīdzība). Samaksas vietā mēs lūdzam noturēt 5 Sv.Mises mūsu(draudzes) nodomos.

Nepieciešams paņemt līdzi : celebretu, ko izdevis jūsu prāvests, albu, stolu, Svētos Rakstus.

Daudzi priesteri, kuriem nav tieša pieeja Internet, var nesaņemt šo informāciju par semināru priesteriem, tādēļ lūdzam visus svētceļojumu organizētājus, lūgšanu grupas u.c. izplatīt šo informāciju visā iespējamā ceidā, lai pēc iespējas vairāk priesteru varētu piedalīties šai seminārā. Mēs arī lūdzam materiāli palīdzēt priesteriem, kuri nevar piedalīties materiālu  grūtību dēļ. Jau iepriekš iezakām pateicību un lūdzamies, lai Kungs Dievs un Vissvētākā Jaunava Marija svētī jūs un jūsu darbu.

КООРДИНАТОРЫ