Medjugorjes Balss

Lūgšanu grupu avīze

      «Es piecelšos un iešu pie Tēva» ... bet kopā ar Māti Mariju!

Pildot Dieva gribu, es jau gandrīz četrus gadus strādāju par Jēzus Kristus priesteri un otro gadu vadu draudzi netālu no Sencas. Pateicoties savai profesijai, es atrodos ļoti tuvu Dievam un katru dienu tiekos ar pārdabisko, tomēr pēdējo mēnešu laikā es pārdzīvoju krīzi manās attiecībās ar Dievu. Šī krīze izpaudās kā mana nespēja uz personīgo lūgšanu, un tādēļ mana garīgā dzīve kļuva pārāk virspusēja, pavirša. Tas viss bija cēlonis manam neveiksmīgajam draudzes gana darbam, kas nenesa pietiekamus augļus, kā arī pārlieku saspringtas attiecības ar ticīgajiem un reizēm personīgā nesavaldība vēl vairāk saasināja visu situāciju. Par laimi, Dieva žēlastība un mans garīgās pašsaglabāšanās instinkts piespieda mani pastāvīgi meklēt risinājumu. Es vēlējos dzīvot visā priesterības pilnībā, būt ne tikai laimīgam, bet arī derīgam Dieva Valstībai. Manu acu priekšā pastāvīgi bija priestera tēls, kas palīdzēja manai garīgai izaugsmei. Un tā, es pūlējos darīt visu, kas iespējams. Es piedalījos dažādos garīgajos vingrinājumos, rekolekcijās, par braucu svētceļojumā uz Svēto Zemi un t.t. uz kādu laiku tas mani stiprināja, bet pēc pāris dienām es atkal atrados tur pat, kur iepriekš. Teorētiski man viss bija skaidrs, ar prātu es visu sapratu: kur kļūda un kur risinājums, bet man nepietika kaut kā, kas pārlauztu manu gribu, lai tai vairs nebūtu problēmu ar labā izvēli. Man nebija jaunas pieredzes Dieva gribas pazīšanā.  Manas attiecības ar Dievu bija prāta, nevis sirds līmenī . un tā, redzot, ka esmu bezspēcīgs kaut ko tajā visā mainīt, svētceļojuma laikā pie Čenstohovas Dievmātes es teicu: „Māmiņa, paskaties, es tiešām nezinu, ko darīt...” un kā mazs bērns, kurš nezina, kā salikt rotaļlietu, un ar asarām acīs atnāk pie mammas, tā es atnācu pie Viņas un teicu: „... lūk, es šeit esmu, lūk, mana nabadzība, mana nepastāvība labajā, mana bezspēcība mainīties..., lūdzu, izdari kaut –ko”! No tās dienas kaut kas manā dzīvē sakustējās. ..

Tiesa, mans iekšējais stāvoklis neizmainījās, mana attieksme pret lūgšanu palika iepriekšējā, es nekļuvu brīvs no savām vājībām, problēmas draudzē nebeidzās... bet caur dažādām situācijām manī radās stipra vēlēšanās apmeklēt Medjugorji. Es nekad tur nebiju bijis, un manī bija radusies atturīga attieksme attiecībā uz visu, kas tur notika. Tomēr to cilvēku liecības, kuri tur bija pabijuši un atgriezās pavisam citādi, bija arguments, kuru es nevarēju apstrīdēt. Dievs sāka sūtīt aizvien vairāk tādus cilvēkus, un es to uztvēru kā tiešu aicinājumu sev. Es nezināju, vai patiesi Dievmāte tur parādās, bet es zināju, ka tā ir svēta vieta, ka tā ir lūgšanas, grēku nožēlošanas un atgriešanās vieta; un tas bija tieši tas, kas man tai laikā bija tik ļoti vajadzīgs. Un nez kāpēc es sajutu, ka tur es atkal spēšu sajust Dieva mīlestību, ka iet turp nozīmē atgriezties pie Tēva. Un kā pazudušais dēls, kurš izšķērdēja Tēva mīlestību tālās zemēs, es teicu sev: „Es celšos un iešu pie sava Tēva un teikšu viņam...”.

 Kad es izteicu šos vārdus: „celšos un iešu ...”, - es sapratu, ka man jāiet citādi, kā līdz šim; ka man nevajag atkal, kā jau bijis iepriekš, iesēsties automašīnā, autobusā vai lidmašīnā un aizbraukt un kādu svētu vietu, bet ka man vajag „celties un iet...”, ka Dievs mani aicina doties kājām. Bet tādēļ bija jāpagaida labāki laika apstākļi, jo bija ziema. Un tā es apņēmos doties ceļā maija pirmajā piektdienā. Pie tam, šis mēnesis ir Dievmātes mēnesis, un es gribēju atnākt Medjugorjē tieši šajās dienās. Šī ideja sākumā man ļoti iepatikās, tāpēc, ka palikt uz vietas trīs-četras nedēļas man likās kaut kā biedējoši, pie tam man ļoti patīk kustība un tūrisms. No bīskapa saņēmu trīs nedēļu atvaļinājumu. Un tas man bija kā apstiprinājums, ka Dievs grib dot man šo laiku. Pie tam mans tēvs, kurš bija smagi slims un dzīvo kopā ar mani draudzes mājā, šais dienās jutās ļoti labi, tā ka es varēju doties ceļā. 

Man bija mērķis – Medjugorje; man bija dots laiks un spēcīga vēlēšanās iet. Ar to pietika. Es teicu sev, ka eju no jauna sajust Dieva mīlestību. Es ieliku mugursomā mazliet apģērba, guļammaisu, mazo telti, lūgšanu grāmatu, Jauno Derību, rožukroni, pasi un piederumus sv.Misei un vairāk it nekā: ne naudu, ne mobilo telefonu.. tikai stipru vēlēšanos saņemt Dieva mīlestības atklāsmi. Un Dievs tiešām rūpējās par mani, pat aizkustinoši... piemēram, kad vienā no svētdienām man sagribējās svētku pusdienas, un es lūdzu, kā parasti, gabaliņu maizes, tad saņēmu pie tās arī divas šniceles; vai kad man gribējās kafiju, mani uzreiz kāds pasauca un paaicināja iedzert kafiju. Kungs atvēra to cilvēku sirdis, ar kuriem es tikos. Īpaši priesteri, kuriem es lūdzu iespēju noturēt svēto Misi, vienmēr labprāt mani uzcienāja ar siltu ēdienu, piedāvāja dušu un naktsmājas. Un es tiešām biju aizkustināts, kā Dievs rūpējas par mani. Kaut arī gadījās situācijas, kad mani nepieņēma un pat izdzina, tomēr vēlāk tas tika bagātīgi atlīdzināts.

Es biju ceļā 15 dienas, pa šo laiku nogāju 750 km (tai skaitā arī ar autostopu). Fiziski man tas bija ļoti grūti: pastāvīgi kaut kas sāpēja, viss mans ķermenis dažādi pretojās. Es pieņēmu šīs sāpes kā gandarīšanas un upurēšanas formu par visu savu apņemšanos, ko nesu sev līdzi, un pat to apņemšanos, kuri par to lūdza mani.

Dienas laikā es daudz lūdzos – ko gan citu lai es darītu? Jo tas taču bija tas, kā man trūka – pieņemt lūgšanu savā dzīvē kā paradumu, kā elpošanu. Un kad es palūdzos divas rožukroņa daļas un Dieva žēlsirdības kronīti, un vairs nezināju, ko vēl teikt Dievam, es sāku lūgties Jēzus lūgšanu, to, kuru lūdzas mūsu austrumu brāļi: „Jēzu, dzīvā Dieva Dēls, apžēlojies par mums”. Šī lūgšana ļoti labi  saskanēja ar maniem soļiem un elpu, un es stundām gāju tādā ritmā. Es ne tikai lūdzos, bet arī daudz pārdomāju.  Par sevi, par savām attiecībām ar Dievu, ar cilvēkiem. Es sajūsminājos par Dieva radību un  cilvēka saprāta darbiem, es novēroju dažādu tautu un kultūru dzīvi, ar kuriem man nācās tikties ceļā un salīdzināju ar savu dzimto pusi. Daudzas lietas man patika šeit, citas, tieši otrādi, likās labākas pie mums. Piemēram, šeit labāk gatavo kafiju, bet toties pie mums ir kārtīgāk, gan pie mājām, gan ceļmalās. Kad es redzēju šo „mēslu dekorāciju” ceļmalā, tad ievēroju, ka pamatos tas bija skaists krāsains iepakojums. Dažreiz tas mētājās zem reklāmas zīmēm, kur to reklamēja, taču tas viss bija tukšs un tāpēc tika izmests. Es apzinājos, ka, kaut arī cilvēks skatās uz ārējo formu, kā, pēc reklāmas veidotāju vārdiem, „piesaista un pārdod iepakojums”, tomēr svarīgāks ir iekšējais saturs. Piemēram, neviens nepērk sev alu kārbas dēļ. Pircējam vajadzīgs alus, tas ir, tās saturs. Tas pats ir arī citās dzīves sfērās: ļaudīm vajadzīgs saturs, kvalitāte, nevis tikai iepakojums. Iepakojumu viņi izmet. Viņiem nepieciešams tas, kas veldzē slāpes un badu, viņi ilgojas pēc patiesības, ilgojas mīlestības pārbaudījuma un ne īpaši rūpējas par to, kā mēs to iepakojam, kaut arī tam ir nozīme. Bet, man liekas, ka bieži mēs, priesteri, kā arī skolotāji, vecāki un citi audzinātāji, meklējam skaistu iepakojumu, mīļus vārdus, lai pasniegtu patiesību piepušķotā veidā. Dažreiz pat tādā līmenī, ka mēs nododam patiesību un mīlestību. Visbiežāk ar to, ka izejam uz kompromisu ar patiesību. Un tad es nolēmu, ka, tad, kad atgriezīšos mājās, tad došu cilvēkiem to, pēc kā viņi ilgojas savas sirds dziļumos – saturu, tas ir- Dieva vārda patiesību, bez lieka ietērpa, kas to tikai aizēnotu.   

Ar šādām un līdzīgām domām es gāju šo ceļu.

Manas atnākšanas dienā Medjugorjē Kungs Dievs man bija sagatavojis pārsteigumu. Pēdējos 30 km mans maršruts sakrita ar Miera Maratona maršrutu, kas tika organizēts no Grudes uz Medjugorji. Ļaudis izgāja uz ielām pie savām mājām, lai sveiktu maratona dalībniekus, piedāvāja dzērienus un augļus. Agri rītā es izgāju no pilsētas Grudes un nonācu Medjugorjē pirmais. Un viens puisītis mani tik skaļi sveica, jo uzskatīja mani par uzvarētāju. Un tā es pie mērķa nonācu ar slavu, aplausiem un policijas apsardzībā. Tieši plkst.15tos es stāvēju ceļos draudzes baznīcā Medjugorjē un pateicos Dievam par Viņa žēlsirdību.

Es atnācu šurp, jo mani aicināja Dievs, bet ko man šeit jādara? Kur meklēt tās dāvanas, pēc kurām esmu atnācis? Un pēkšņi, starp daudziem svētceļniekiem, es sajutu sevi pilnīgi vientuļu. Taču es zināju, ka tā, kā līdz šim, tā arī tagad, Kungs Dievs parūpēsies par mani. Beidzot es atmācu pie Mātes Marijas, kā mazs bērns, kuram kaut kas vajadzīgs. Jo Marija taču paaicināja mani šurp, lai es sajustu gan Dieva mīlestību, gan Viņas, Mātes mīlestību. Un es teicu Viņai: „es esmu šeit, parūpējies par mani!”. Un Viņa parūpējās. Viņa atsūtīja man labus ļaudis, kuri man palīdzēja. Ar šo ļaužu, kas dzīvo šeit, starpniecību es sajutu Dieva mīlestību. Viņi iemācīja mani, kā šeit dzīvot, kā lūgties, kā atvērties Dieva žēlastībai. Un lūk, dažu dienu laikā, kuras Dievs ļāva man nodzīvot šeit, šai lūgšanu piesātinātajā un svētajā vietā, es cenšos izmantot laiku lūgšanai, es cenšos atvērt savu sirdi, lai Dievs pieskartos tai un dziedinātu to, ko jādziedina. Es zinu, ka tad, kad es atgriezīšos mājās, tad daudz kas būs tāpat, kā iepriekš, bet es ticu, ka pēc būtības viss mainīsies. Caur manu jauno māsiņu Terēzīti un meitenēm, ar kurām kopā viņa dzīvo, es iegāju Marijas skolā, lūgšanas skolā, skolā, kas ir ceļš uz atgriešanos, jaunu Dieva mīlestības pārbaudījumu ceļš. Ar to es gribu atgriezties mājās un par to es gribu liecināt visiem, kurus satikšu.

Slava Jēzum un Marijai! Un milzīga pateicība visiem priesteriem un vienkāršiem cilvēkiem, kuri man palīdzēja manā ceļā un rūpējās par mani. Šo ļaužu saraksts ir ļoti garš, un tā ka Dievs viņus zina, tad lūdzu Viņu, lai Viņš tos bagātīgi atalgo.

Robo Kučeraks, priesteris(Slovākija)

Vispirms mums jāiemācās dzirdēt Dieva balsi savā sirdī. Dievs runā sirds klusumā. Tad mūsu lūpas runās no pilnās sirds. Klausieties klusējot. Kad jūsu sirds ir piepildīta ar citām lietām, jūs nevarat dzirdēt Dieva balsi. Ja jūs klausāties Dieva balsi savas sirds klusumā, tad jūs sirds ir piepildīta ar Dievu, tāpat kā Marija ir pilna žēlastības. Un pēc tam no šīs sirds pilnības runās jūsu sirdis.   

 (Māte Terēze)

Tikai tas, kura dvēselē ir miers, var tikt apgaismots ar gudrību, un dāvāt gaismu citiem. Nekas tik stipri neiedarbojas uz iekšējo pasauli, kā klusēšana, kā nepārtrauktas pārdomas un izvairīšanās no tukšām sarunām.

(Serafims Sarovskis)

Dievs un Vissvētā Trīsvienība eksistē mūsos tikai tādēļ, lai mēs varētu uzbūvēt sevī labi aizslēgtu celli un ieiet tajā pēc iespējas biežāk. Tad pasaulē nebūs nekā, kā mums varētu pietrūkt. (Edīte Šteina)

Jo koncentrētāk dzīvo cilvēks savas sirds dziļumos, jo stiprāka gaisma, ko viņš izstaro un kas pievelk viņam citus.  (Edīte Šteina)

Domājiet par iekšējo klusumu, iekšējo pasauli un iekšējo veselību. Tikai pilnīgā klusumā, kad lūpas un sirds mierā, kad mēs esam atstājuši visas savas domas un novecojušos principus, mūsos runā Dievs, bet mēs gaidām savas sirds vienkāršībā un iepazīstam Viņa gribu savas dvēseles klusumā, lai pildītu to un tikai uz to tiektos.

 (Longfello)

Dvēsele bez klusēšanas līdzīga vietai bez nožogojuma. Kurš audzina sevī klusēšanu, tas glabā savu dvēseli.

(sv.Terēzīte no Bērna Jēzus)

Slavko Barbaričs OFM:

Lūdzieties kopā priecīgu sirdi

  XV. Svētais Gars

Dievs apsola Jaunavai Marijai, ka pār Viņu nāks Svētais Gars un šī paša Svētā Gara spēkā Viņa ieņems Dieva Dēlu (Lк 1,34). Viņa lūdzas ar apustuļiem pašu pirmo Baznīcas novennu, un kopā ar viņiem piedzīvo Viņas Dēla apsolījumus(Деян 2,1-5).
Dievmāte – tas ir svētā Gara tilts. Jaunava Marija atļauj Svētajam Garam Viņu vadīt un pārvaldīt Viņas dzīvi. Satiekoties ar Elizabeti, Marija dziedāja savu slavas dziesmu Dievam –Magnifikat, saņemot iedvesmu tieši no Svētā Gara, Kurā Viņa līdz pašām beigām uzticīgi kalpoja Jēzum, kā Māte un Audzinātāja.
Kad Dievmāte atgādina savos vēstījumos par Svēto Garu, Viņa patiesībā mūs māca nodibināt patiesas attiecības ar Svēto garu un lūgties Svēto Garu. Dievmāte runā par Svētā Gara lomu mūsu dzīvē un par nepieciešamību, lai Viņš mūs vadītu mūsu ceļā uz patiesību.

Vēstījumi

02.06.1984.
Dārgie bērni! Šovakar es ilgojos jums pasacīt, lai jūs šīs novennas laikā lūgtos par to, ka Svētais Gars nāktu pār jūsu ģimenēm un par jūsu draudzi. Lūdzieties. Nenožēlosiet. Dievs jums sūtīs tādas žēlastības dāvanas, par kurām jūs slavēsit Dievu līdz pašām savas zemes dzīves beigām. Pateicos, ka atbildējāt uz manu aicinājumu.

09.06.1984.
Dārgie bērni! Rītvakar lūdzieties īpaši pēc Patiesības Gara, sevišķi jūsu draudzē. Jums ir vajadzīgs Patiesības Gars, lai jūs varētu nodot manus vēstījumus tādus, kādi tie ir, neko pie tiem nepieliekot un neko neatņemot nost, tādus, kādus es jums esmu tos sacījusi. Lūdzieties, lai Svētais Gars iedvestu jūsu dvēselē lūgšanas garu, lai jūs vairāk lūgtos. Es, jūsu Māte, saku jums, ka jūs par maz lūdzaties. Pateicos, ka atsaucāties uz savas Debesu Mātes aicinājumu.

09.05.1985.
Dārgie bērni! Nē, jūs nesaprotat, cik lielas žēlastības Dievs jums ir dāvājis. Jūs pat negribat papūlēties šais dienās, kad Svētais Gars īpašā veidā jums pieskaras. Jūsu sirds ir aizņemta ar zemes rūpēm, bet pievērsiet savu sirdi lūgšanai un tiecieties pēc tā, lai Svētais Gars nāktu pār jums. Es pateicos, ka uzklausāt manus aicinājumus.

16.05.1985.
Dārgie bērni! Es lūdzu jūs, lai jūs būtu aktīvāki lūgšanā un Svētajā Misē. Es ilgojos, lai Svētā Mise jums būtu Dieva klātbūtnes pārdzīvojums. Īpaši es ilgojos uzrunāt jaunatni: esiet atvērti Svētajam Garam, tādēļ ka Dievs grib pieglaust jūs Sev tieši tajās dienās, kad sātans tik aktīvi darbojas! Es pateicos, ka jūs uzklausāt manus aicinājumus.

23.05.1985.
Dārgie bērni! Šajās dienās es it īpaši jūs aicinu, lai jūs atvērtu savu sirdi Svētajam Garam. Īpaši šajās dienās Svētais Gars nāk pār jums. Atveriet savu sirdi un veltījiet savu dzīvi Jēzum, lai viņš varētu jūsu sirdi iespaidot un stiprinātu jūs ticībā. Es pateicos, ka jūs uzklausāt manus aicinājumus.

25.07.1994.
Dārgie bērni! Šodien aicinu jūs, lai jūs pieņemtu lēmumu pacietīgi veltīt laiku lūgšanai. Bērni, jūs nevarat sacīt, ka piederat man un ka caur maniem vēstījumiem esat pieņēmuši atgriešanās ceļu, ja jūs neesat gatavi veltīt laiku Dievam katru dienu. Es esmu jums tuvu un svētīju jūs visus. Bērni, neaizmirstiet ka, ja jūs nelūdzaties, jūs nespējat būt tuvu man un tuvu Svētajam Garam, kurš vada jūs svētuma ceļā. Pateicos, ka jūs uzklausāt manus aicinājumus.

25.06.1996.
Dārgie bērni, šodien pateicos jums par visiem upuriem, kādus šais dienās esat man veltījuši. Dārgie bērni, es aicinu jūs atvērt savu sirdi un pieņemt lēmumu atgriezties. Jūsu sirds, dārgie bērni, vēl nav atvērta man, tādēļ es atkal no jauna jūs aicinu, lai jūs atvērtos lūgšanā Svētajam Garam, tādēļ ka Viņš jums palīdzēs pārveidot jūsu akmeņaino sirdi par dzīvu, mīlētspējīgu sirdi. Dārgie bērni, es pateicos, ka jūs atbildat manam aicinājumam, ka esat savā sirdī pieņēmuši lēmumu sekot savai Debesu Mātei svētuma ceļā.
25.05. 1998.
Dārgie bērni! Šodien aicinu jūs ar lūgšanu un pašaizliedzības darbiem sagatavoties Svētā Gara pieņemšanai. Bērniņi, šis ir žēlastības laiks, tādēļ atkal no jauna jūs aicinu, lai savā sirdī jūs pieņemtu lēmumu izvēlēties Dievu Radītāju augstāk par visu. Atļaujiet Svētajam Garam, lai Viņš jūs pārveido. Atveriet jūsu sirdis, lai saskaņā ar visu to dzīvotu un uzklausītu, ko Svētais Gars jūsu dzīvē ir ieplānojis. Bērniņi, atļaujiet Svētajam Garam jūs vest patiesības un pestīšanas ceļā uz mūžīgo dzīvi. Pateicos, ka atbildat manam aicinājumam.

Ļoti svarīgi ir neaizmirst, kāpēc Medjugorjē pirms katras Svētās Mises lasa lūgšanu Svētajam Garam. Lūgšana tiek lasīta pirms vakara sv.Mises pēc Rožukroņa lūgšanas un Dievmātes litānijas. 1983.gadā, lai sagatavotos Dievmātes Bezvainīgās Ieņemšanas svētkiem, lūdzās 9 dienu lūgšanu, novennu. Elena Vasilj atnāca uz draudzes kanceleju un teica, ka Dievmāte lūdza pirms katras vakara Mises lasīt lūgšanu Svētajam Garam. Mēs tā arī izdarījām, bet uzreiz pēc novennas beigšanās pārtraucām.
2 janvārī 1984 Jeļenai Dievmāte deva sekojošu vēstījumu:
„Kāpēc jūs pārtraucāt lūgties uz Svēto Garu? Es lūdzu jūs lūgties uz Viņu vienmēr, lai Svētais Gars izlietos pār katru no jums. Tādēļ atjaunojiet lūgšanu un lūdzieties.
Klausoties dievmātes vēstījumus, un sekojot Viņas piemēram, katrai lūgšanu grupai nemitīgi jālūdzas no Svētā Gara gaismu un spēku. Sekojot Dievmātes padomam, katram ticīgajam jāļauj Svētajam Garam sevi vadīt pa patiesības ceļu.

 

„Seminārs - gavēnis, lūgšana, klusums” Latvijai no 14. līdz 19.10.2007

Medjugorjē notiks garīgie vingrinājumi par tēmu „Gavēnis, lūgšana, klusums”. Šo rekolekciju mērķis - palīdzēt ticīgajiem dziļāk iepazīt mūsu Kungu Dievmātes Medjugorjes vēstījumu garā, iepazīt lūgšanas un gavēņa nozīmi un svarīgumu cilvēka garīgajā dzīvē. Pirmoreiz šādus seminārus sāka vadīt t. Slavko Barbaričs kā atbildi uz Dievmātes vēstījumu:

«Dārgie bērni, lūdzieties un gavējiet ar sirdi».

Seminars notiek «Domus Pacis» - mājā priekš garīgiem vingrinājumiem. Programmas sākums svētdien pēcpusdienā.

Katra diena sākas ar kopēju rīta lūgšanu 7.00

8.oo brokastis (maize un tēja) klusumā (skan klusināta mūzika)

9.oo lekcija

10.oo pārtraukums

12.oo kopējā lūgšana

13.oo pusdienas

14.oo brīvais laiks, lūgšana

15.oo lekcija

16.оо brīvais laiks

17.oo-20.oo Katru vakaru grupa piedalās vakara lūgšanu programmā draudzes baznīcā (Rožukroņa lūgšana, svētā Mise, lūgšana par fizisku un garīgu dziedināšanu, pēc tam seko Rožukroņa augstās godības daļa un vissvētākā Sakramenta adorācija, piektdienā – Krusta adorācija).

 Visu piecu dienu laikā jums ir iespēja būt kapelā «Domus Pacis» adorācijā, lai godinātu Jēzu vissvētākajā Sakramentā. Tiek iedalīts laiks arī grēksūdzei, lūgšanai Dievmātes parādību vietās. Rekolekcijas vada t. Ljubo Kurtovičs OFM.

Visi, kas vēlas piedalīties rekolekcijās, piesakās pie sava koordinatora, kas atbildīgs par svētceļojumu, kā arī uzzināt tuvāk informāciju par šīm rekolekcijām.

Divpadsmitā starptautiskā tikšanās priesteriem

 Divpadsmitā starptautiskā tikšanās priesteriem notiks Medjugorjē no  2 līdz 7 jūlijam 2007.

Tikšanās tēma:  «Ar Mariju, gaidot Svētā Gara atnākšanu»

Semināra lektors – tēvs Ranjero Kantalamessa, kapucīnu mūks. No 1980 gada viņš ir sludinātājs pie Svētā tēva krēsla vai Apustuliskais sludinātājs, tā ka viņš piektdienās un Lielā gavēņa laikā Pāvesta, kardinālu, bīskapu, prelātu un reliģisku ordeņu vadītāju klātbūtnē vada lūgšanu meditācijas. Viņš lasa lekcijas daudzās valstīs visā pasaulē. Viņš ir uzrakstījis daudzas grāmatas, viņa grāmatas tulkotas 15 valodās

Naktsmītnes priesteru semināra laikā būs bezmaksas. Tā ir Medjugorjes draudzes dāvana. Šīs samaksas vietā Draudze vēlās, lai priesteri noturētu piecas svētās Mises draudzes nodomos.

Mēs varam arī palīdzēt noformēt vizas un citus dokumentus, kā arī materiālo palīdzību par ceļa izdevumiem, ja tas ir nepieciešams. 

Lūdzu informējiet savus priesterus par šo tikšanos. Uz šo semināru no Ukrainas tiks organizēts autobuss.

Ja jums vajadzīga mūsu palīdzība, griezieties pie  Terezia Gaziova по тел./факс: 00387 36 650 004  terezia.gaziova@tel.net.ba    

КООРДИНАТОРЫ