Dievmātes vēstījums no Medjugorjes 2006. gada 25.janvārī

Dārgie bērni! Arī šodien jūs aicinu būt par Evanģēlija vēsts nesējiem savās ģimenēs. Neaizmirstiet, bērniņi, lasīt Svētos Rakstus. Nolieciet tos redzamā vietā un lieciniet ar jūsu dzīvi, ka ticat un dzīvojat saskaņā ar Dieva Vārdu. Es esmu jums tuvu ar Manu mīlestību un aizbildinu Mana Dēla priekšā par ikvienu no jums. Pateicos, ka atsaucāties manam aicinājumam

Dārgie Miera Karalienes draugi!

Pēdējā vēstījumā mēs varam sajust to pašu, ko pārdzīvoja sv.Terēzīte no Bērna Jēzus: „Marija ir vairāk Māte, kā Karaliene.” Katru rītu bērni dodas uz dzīves skolu un māte katru dienu atgādina viņiem, vai viņi nav kaut ko aizmirsuši; tā arī Dieva Māte Marija mums atgādina savā pēdējā vēstījumā: „ Bērniņi, neaizmirstiet lasīt Svētos Rakstus.” Dievmāte mums nepārmet, nekritizē mūs, bet ar lielu mīlestību rāda mums to, kas šodien priekš mums ir derīgākais, labākais. Visam, ko mums V.J.Marija saka, ir viens vienīgs mērķis – vest mūs pie Jēzus, lai mēs būtu Jēzus draugi. Lūk, arī pēdējā vēstījumā Viņa vēlās mūs tuvināt Kungam Jēzum. V.J. Marija vēlās, lai mēs ar mīlestību klausītos un pieņemtu Jēzus Vārdu, dzīvības Vārdu, kam ir spēks mūs pārveidot un darīt mūs līdzīgus mūsu labākajam Draugam.  

Katrā vārdā, katrā notikumā, katrā Evaņģēlija līdzībā Jēzus – mūsu Draugs vēršas pie katra no mums personīgi. Lai kļūtu par Evanģēlija vēsts nesējiem un lieciniekiem, mums nepieciešams pieņemt Jēzus Vārdu. Jau pirmajās parādību dienās V.J. Marija aicina mūs katru rītu izlasīt dažus vārdus no Svētajiem Rakstiem un visas dienas garumā dzīvot ar Evaņģēlija šiem vārdiem. No rīta pamodušies, mēs mācīsimies sākt jaunu dienu ar Jēzus Vārdu, kā raksta sv.Evanģēlists Jānis: „Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Dievs bija Vārds. Tas iesākumā bija pie Dieva. No Viņa viss radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas radīts. Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. (Jņ. 1-4). Katrs Jēzus Vārds – tas ir kā mazs sēklas graudiņš, kurš no rīta iekrīt mūsu sirdī un visu dienu, nemanāmi priekš mums, lēnītiņām aug. Pirms izlasīt Dieva Vārdu, palūgsim Mariju, lai Viņa sagatavotu mūsu sirdi, un lai tajā Vārds kļūtu miesa, dzīvība, un Viņa vēlās mums to mācīt. Ja mēs būsim uzticīgi un sāksim regulāri lasīt Dieva Vārdu, pielūgt TO, apcerēt To, tad pienāks laiks, kad mēs pamanīsim, kā Vārds pārveido mūs. Tā vārdi, kurš mūs mīl, paliek mūsu sirdī uz visiem laikiem. Ar kādu prieku mēs atceramies šos vārdus, kā mēs ar prieku klausāmies tajā, kuru ļoti mīlam. Paruna saka: „pasaki man, kas ir tavs draugs un es pateikšu tev, kas esi tu.”

Pakāpeniski Jēzus domas kļūs par mūsu domām, Viņa vārdi, darbi, žesti, uzskati kļūs mūsējie – Svētajos Rakstos Kungs Dievs atbild uz visiem mūsu jautājumiem. Tikai katru dienu pieņemot Viņa Vārda „komūniju”, mēs varam to nest pasaulē, liecināt par to, līdzīgi svētajam apustulim Pāvilam, kurš teica: Es zinu, kam es ticu.”

Dievmāte mūs māca likt Dieva Vārdu redzamā vietā. Tādā veidā Viņa vēlās iemācīt mūs vienmēr redzēt Jēzu kā cerības zīmi – mans draugs Dievs ir ar mani, Viņš neklusē, Viņš šeit, šai vārdā, Viņš vienmēr mani gaida. Tikai Kungs var piepildīt tukšumu manā sirdī, dzesēt slāpes pēc mīlestības. Ņemot rokās Svētos Rakstus, mēs turam rokās Jēzu, lasot tos, mēs varam pieskarties Viņam. Mācīsimies no Marijas sarunāties ar Jēzu, lai būtu Viņa klātbūtnē un lai katru mūsu dzīves mirkli mēs dzīvotu kopā ar Kungu Jēzu.

Terēze Gažiova no Medjugorjes

Medjugorjes priestera Ljubo Kurtoviča komentārs

  Dievmātes vēstījumam 2006.gada 25.janvārī

Esiet Evaņģēlija vēsts nesēji

Marija, Dieva Māte un mūsu Māte katru savu vēstījumu sāk ar vārdiem: „Dārgie bērni!”. Dievmāte zina, ka Viņa nāk un uzrunā mūs -  Savus bērnus. Ļoti bieži dievmāte atkārto: „Dārgie bērni, ar mīlestību Es runāju jums”, „Aicinu jūs ar mātes mīlestību”. Marija runā ar mums mīlestībā, līdzīgā Jēzus mīlestībai, Kurš uzlūkoja bagāto jaunekli, iemīlēja viņu un sacīja tam: „Viena tev trūkst: ej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod nabagiem, un tev būs manta debesīs; un nāc, seko man!(Mk 10,21).  Taču, neskatoties uz mīlestību, ar kādu Jēzus runāja ar bagāto jaunekli, viņa vārdi palika bez atbildes. Jēzus aicinājums nepieskārās jaunekļa sirdij.

Dievmāte zina, ka ne visi pieņems Viņas mātišķos vārdus, taču, neskatoties uz to, Viņa tic, cer un mīl savus bērnus. Marija mīl mūs arī tad, kad Viņas bērni ir vienaldzīgi, vāji un atrodas grēkā. Ja arī mēs Viņai neticam un pieņemam Viņas vārdus vieglprātīgi, Viņa ir neatlaidīga un pacietīga. Viņas mīlestība paliek nemainīga, jo iziet no Dieva sirds, jo Viņa pati nedalāmi atrodas Viņa sirdī.

Šai vēstījumā Dievmāte aicina mūs būt par Evaņģēlija vēsts nesējiem mūsu ģimenēs. Būt Evaņģēlija vēsts nesējiem nozīmē būt par prieka vēsts nesējiem, jo Evaņģēlijs – tā arī ir labā un priecīgā vēsts, Evaņģēlijs – tas ir Jēzus Kristus. Dievmāte ar mātes mīlestību neatlaidīgi norāda uz to Evaņģēlija pildīšanas ideālu, kuru ar savu dzīvi pildīja svētie. Tā svētais Pāvils saka: „un dzīvoju vairs ne es, bet manī dzīvo Kristus” (Gal 2,20). Lai mēs varētu īstenot šo ideālu ar savu dzīvi, mums nepieciešama lūgšana… lūgšana kopā ar Jēzu Kristu.  

Dievmāte 1992.gada 25.decembra vēstījumā teica mums: „ Dārgie bērni! Šodien es ilgojos jūs visus apsegt ar savu Mātes apmetni un pasargāt no visiem sātana uzbrukumiem. Šodien ir miera diena, bet visā pasaulē ir vēl ļoti daudz nemiera, un tāpēc aicinu jūs, lai jūs visi kopā ar mani caur lūgšanu veidotu jaunu miera pasauli. Es nespēju to izdarīt bez jums un tādēļ aicinu visus jūs ar mātišķu mīlestību, bet Dievs izdarīs tālāk visu pārējo. Atveriet tikai savu sirdi Dieva nodomiem, lai jūs spētu līdzstrādāt ar Viņu pasaules mieram un labumam, un neaizmirstiet, ka jūsu dzīve nepieder jums, bet tā ir dāvana, kuru saņēmuši esat no Dieva un ar kuru jums ir pienākums iepriecināt citus un vadīt viņus mūžīgās dzīves ceļā.

Mēs zinām, ka varam būt savam tuvākam kā smaga nasta un krusts, tāpat kā citi var būt nasta priekš mums. Bet Dievmātei neviens nav par apgrūtinājumu, nekas Viņai nav smaga nasta, jo Viņa mīl mūs. Kā liecība ir kāds notikums, kur garāmgājēji prasa astoņgadīgai meitenei, kura nes uz saviem pleciem divgadīgu brālīti: „Kā tu vari panest tik smagu nastu?”, viņa atbild: „tā nav nasta, tas ir mans brālītis”. Tikai mīlestība var nest tuvāko ar prieku.

Dievmāte katru no mums nes ar mīlestību. Viņa nesa mums Dievu – savā Mātes klēpī un savā Sirdī. Kar Erceņģelis Gabriels Marijai atnesa vēsti par to, ka Dievs uzticēja Viņai šo misiju, Viņa nenobijās no uzticētā uzdevuma, nenobijās arī no tā, ka Debesu Tēvs uzticēja Viņai neskaitāmo paaudžu pēctečus.  

Kā daudzos vēstījumos arī šodien Dievmāte mūs aicina lasīt Svētos Rakstus. Marija – sieviete no Evaņģēlija, mūs aicina, jo Evaņģēlijs piepildīts ar Dievu un Viņa Garu. Savas klātbūtnes laikā Medjugorjē jau 25 gadu garumā Dievmāte neatklāj mums neko jaunu, nekādas jaunas patiesības, neko jaunu Viņa nepievieno Evaņģēlijam. Viņa nāk pie mums kā Māte un vēlās, lai mēs pieņemtu Dieva Vārdu visā nopietnībā. Dievmāte vēlās, lai Evaņģēlijs priekš mums nebūtu kas abstrakts, atrauts no dzīves, jo Evaņģēlijs nav kaut kas, kas kaut kad notika un kļuva par vēsturi, Evaņģēlijs ienāk un atjaunojas katra patiesa kristieša dzīvē.  

Svētais Hieronims rakstīja: „Tas, kurš nepazīst Svētos rakstus, nepazīst Jēzu”, jo Svētajos Rakstos paslēpts pats Jēzus Kristus, Viņa mīlestība, žēlastība un Dieva visvarenība. Dieva Vārds – nav cilvēka izteikts vārds, jo Pats Dievs apslēpts Viņa Vārdā. Apustulis Pāvils savā vēstulē ebrejiem saka: „Jo Dieva vārds ir dzīvs un darbīgs, un asāks par katru divasmeņu zobenu. Tas spiežas cauri, kamēr pāršķir dvēseli un garu, tāpat locekļus un smadzenes. Tas ir domu un sirdsapziņas tiesnesis.(Ebr.4,12.).

Ticībā caur Svētajiem rakstiem mēs varam pieskarties dzīvajam Dievam. Lasīt Svētos Rakstus nozīmē klausīties, ko man saka Dievs un pieņemt Svēto Rakstu Vārdu kā dāvanu. Klausīties tā, kā Marija klausījās Dieva vēstneša vārdus, pieņēma tos un pārdomāja savā sirdī.

Mēs neesam Vārda kungi, mēs esam Viņa kalpi. Ja mēs lasīsim Svētos Rakstus ticībā un lūgšanā, tad mēs atradīsim  tajos vairāk, nekā iespēja kaut ko izstāstīt kaut ko citiem, vairāk, kā mūsu personīgās ziņkārības apmierināšana. Ļausim Dievam runāt ar mums klusumā un mierā.

Marija apsola mums savu palīdzību, gādību, aizbildniecību. Nebūsim vienaldzīgi, atsauksimies Viņas aicinājumam.

Medjugorje 30.01.2006.

Franciskāņu tēvs priesteris Ljubo Kurtovičs

Mūsu nākošā tikšanās būs  04.01.2006, pirmajā februāra sestdienā 

Šai mēnesī lūgsimies par fiziski un garīgi slimajiem.