Dievmātes vēstījums 2005.g. 25. martā

 Dārgie bērni! Šodien aicinu jūs dzīvot mīlestībā. Bērniņi, mīliet viens otru ar Dieva Mīlestību. Ik katru brīdi, iepriecinājumā un sāpēs, lai uzvar mīlestība, un tad mīlestība sāks valdīt jūsu sirdīs. Jēzus, kurš augšāmcēlies, tad būs ar jums, bet jūs būsiet Viņa liecinieki, un Es priecāšos kopā ar jums un sargāšu jūs manā Mātes patvērumā. It īpaši, mani bērniņi, ar mīlestību raudzīšos uz jūsu nemitīgu atgriešanos ik dienas. Pateicos, ka atsaucāties manam aicinājumam.

Vizionāre Mirjana Dragiceviča – Soldo saņēma ikdienas vēstījumus no 24.jūnija 1981.g. līdz 1982.g.25.12.

Pēdējā ikdienas vēstījumā Dievmāte viņai uzticēja desmito noslēpumu  un teica, ka turpmāk dos vēstījumus ik gadus 18.martā. Tā  bija arī šajā gadā.

Vairāk kā tūkstoš svētceļnieku piedalījās Rožukroņa lūgšanā „Cenakolo” kopienā. Vēstījums sākās 14.09  un beidzās 14.14. Dievmāte deva sekojošu vēstījumu:

Dievmātes vēstījums Mirjamai 2005.g.18.martā

   Dārgie bērni! Nāku pie jums kā Māte, kura vairāk par visu mīl savus bērnus. Mani bērni, vēlos jūs iemācīt mīlēt. Es lūdzos par to. Lūdzos, lai katrā savā tuvākā jūs iepazītu manu Dēlu. Ceļš pie mana Dēla, kurš ir patiesā Mīlestība un Miers, ir ejams tikai caur mīlestību uz visiem tuvākiem. Bērniņi mani, lūdzieties un gavējiet, lai jūsu sirds ir atvērta šim Manam nodomam.

Šai mēnesī

 mēs lūdzamies par to, lai Dievs sūta Mīlestības dāvanu tais sirdīs, kuras pildītas ar naidu, ļaunumu, grēku, un lai Dieva Mīlestība uzvar viņu sirdīs

 Dārgie Miera Karalienes draugi!

„Šo Manu bausli Es jums dodu, mīliet viens otru, kā Es jūs esmu mīlējis. Nevienam nav lielākas mīlestības, kā atdot savu dzīvību par saviem draugiem”.(J.15:12-13) – tā saka mums Jēzus un tā arī šodien mūs aicina Marija - mīliet viens otru ar Dieva Mīlestību. Marija aicina pievērst visu mūsu uzmanību Jēzum. Jau vienā no pirmajiem vēstījumiem Marija runā par savas atnākšanas mērķi: „Dārgie bērni, Es atnācu, lai iemācītu jūs mīlēt Jēzu un mīlēt tā, kā mīl Jēzus.” Dievmāte aicina mūs bieži apcerēt Jēzus Krusta ciešanas, uz lūgšanu zem krusta, Viņa lūdz, lai krusts mums kļūst zīme, kas rāda, kā no krusta ciešanām rodas mīlestība.

Mūsu Māte aicina mūs, lai mūsu mājās būtu īpaša vieta lūgšanai, lūdz, lai krusts būtu tās centrā. Dievmāte lūdz, lai mūsu sirds klusumā mēs nomestos ceļos un kļūtu Jēzus draugi. Jēzus, krustā sistais, māca mūs mīlēt, māca krusta mīlestību.

Kad mēs lūgšanā stāvam Kunga priekšā, Viņš mūs pārveido un katra tikšanās ar Viņu atstāj mūsu sirdī Dieva Mīlestības zīmogu. Paruna saka: „saki man, kas ir tavs draugs, un es pateikšu, kas tu esi.” Marija aicina mūs uz draudzību ar Jēzu – Dieva Dēlu, Dievu. Dievs ir mīlestība, un tas, kurš ir šai mīlestībā, ir Dievā un Dievs ir viņā.

Jēzus nomira par mums, trešajā dienā augšāmcēlās no mirušiem un uzvarējis nāvi, paliek ar mums, savienojas ar mums Euharistijā. Mazajā Hostijā Viņš paslēpts – Viņš, dzīvais Dievs.

Šeit iemiesojas Viņa apsolījums palikt ar mums visās dienās līdz pasaules beigām.

Pieņemot Jēzu svētajā Komūnijā, mēs nesam sevī Jēzu. „... un nevis es vairs dzīvoju, bet manī dzīvo Kristus”- saka apustulis Pāvils.

Dievs vēlās savu Mīlestību dāvināt caur mums – mūsu vārdiem, darbiem, kustībām, visu būtību. Ja mēs pieņemsim Viņa mīlestību savā sirdī, augšāmcēlies Jēzus staigās šai pasaulē mūsu kājām, un mēs ar savu dzīvi liecināsim par Viņu.

Mācīsimies katrā brīdī rīkoties tā, kā būtu rīkojies Jēzus: sarunāties, būt kopā ar tiem, kuri pašlaik ir mums blakus, tikt galā ar grūtībām, kalpot, mīlēt, nomirt.

„No tā visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā”(J.13,35). Mūsu atgriešanās sākas, kad mēs pieņemam Dievu savā dzīvē, par mūsu dzīves liecību kļūst atgriešanās mūsu tuvinieku sirdīs. Tas ir ceļš uz svētumu, ceļš uz mūžību, un šai ceļā mēs neesam atstāti vientulībā – Marija mūs sola ņemt savā Mātes patvērumā.

„Marija, mūsu Māte, Tu ar mīlestību uzmanīgi raugies uz mūsu nemitīgu atgriešanos ik dienas. Tu priecājies ik reizi, kad mūsos uzvar Dieva Mīlestība. Mēs lūdzam Tevi, Vissvētā Māte, pasargā mūs, vadi mūs, palīdzi mums būt pastāvīgiem un uzticīgiem ceļā uz Mīlestību.”

                                  Terēze Gažiova no Medjugorjes

Medjugorjes priestera Ljubo Kurtoviča komentārs

  Dievmātes vēstījumam 25.03.2005.

Mīliet viens otru

Dieva Māte, mūsu Māte, ar sirdi, pilnu mīlestības, sāk savu vēstījumu ar aicinājumu: „Dārgie bērni, aicinu jūs dzīvot mīlestībā.” Tas ir vajadzīgākais un svarīgākais, ko saka mūsu Māte šodien, ciešanu Piektdienā. Šai aukstuma, pašaizsardzības pilnajā pasaulē, pasaulē, kurā cilvēki tik ļoti ieslēdzas katrs sevī, kurā nav pat mirkļa laika priekš otra cilvēka. Katrs ir ieslēdzies savās problēmās. Viņiem nav laika nekam citam. Katram svarīgas tikai viņa ciešanas.

Un lūk, šai pasaulē, kura raksturīga ar individualismu un egoismu, Marija mūs aicina mīlēt. Viņa labi zina, tāpat kā katrs no mums, ka dzīve bez mīlestības ir tukša, izmisuma pilna un bezjēdzīga, un katrs to ir izjutis personīgā pieredzē. Būt mīlētam un spējīgam mīlēt, tas nozīmē iegūt jēgu un dzīves prieku. Tam, kurš spējīgs mīlēt, dzīve piepildīta ar jēgu. Tas, kurš mīl, pilnībā piepilda savu būtību, savu dzīvi. Apzināšanās, ka esi mīlēts un mīli, atstāj dziļu iespaidu uz visu, kas ar mums notiek, uz  to, kādā veidā mēs to sevī pārdzīvojam.

Mūsdienu cilvēks bieži nomocījies ne tik daudz fiziski, kā noguris no dzīves. Nogurums un panīkums ir tādēļ, ka pietrūkst mīlestības uz tuvāko, un pārliecības, kura rodas, kad tuvākie mūs mīl. Cilvēks jūtas slims, jo nespēj sajust, ka Dievs viņu mīl, un pats nav spējīgs mīlēt. Bet tas, kurš mīl un zina, ka tiek mīlēts, nebaidās ne grūtību, ne slimību. Šādu cilvēku panākumi neievedīs lepnībā, cilvēku, kurš zina, ka tiek mīlēts, to nemulsina neveiksmes, viņš nesāk žēlot sevi un nekrīt izmisumā.

Vienīgās īstās mājas, kurās cilvēks spēj dzīvot, ir Mīlestības mājas. Bez šādām mājām cilvēks visur būs svešinieks. Laimīgs ir tas cilvēks, kurš ir atradis šādas mājas. Dzimušiem šai pasaulē, mums sevī jānes šī pārliecība un jādāvā tā citiem. Mēs esam dzimuši, lai mīlētu un būtu mīlēti, to atcerēsimies vienmēr un sekosim šim aicinājumam. Vienmēr atceries, ka esi mīlēts, un tev zudīs dzīves nomāktība.

Dieva Mīlestība, kura tev tiek dāvāta, tiek dāvāta bez atlīdzības. Tā neprasa no tevis neko citu, kā tikai to, lai tu ļauj sevi mīlēt. Dieva Mīlestība negaida, kad tu kļūsi labāks, tā mīl tevi, un tu pārveidojies un pieaudz tai pilnībā, pēc kuras ilgojas tava sirds. Toties cilvēkiem, lai mīlētu, parasti nepieciešami, lai otrs būtu tāds, kādu viņš to grib redzēt.

Ar dievišķo mīlestību mīl mūs debesu Māte, vissvētākā Jaunava Marija. Viņa, pilna Dieva žēlastības, piepildīta ar Dieva mīlestību, mums saka: „Dārgie bērni, ja jūs zinātu, kā Es jūs mīlu, jūs raudātu aiz prieka.”

Cilvēks otram var dot tikai to, kas pieder viņam pašam. Tā ir arī ar mīlestību. Tikai tas, kurš iepazinis un sajutis Dieva mīlestību, var šo mīlestību dāvāt saviem tuvākiem. Bieži, kad mums būtu jādāvina sava mīlestība citiem, mēs jūtamies tā, kā būtu izkrituši eksāmenā. Mēs vēl neprotam mīlēt viens otru, un tas nozīmē, ka mēs esam tālu no Dieva Mīlestības. Jo tuvāk esam Dieva Mīlestībai, jo dziļāk mēs tajā varam dzīvot un liecināt par Dieva Mīlestību citiem. Ceļš uz Dieva Mīlestību ir lūgšanas ceļš un sasniegt to var tikai ar lūgšanu.

Tas, kurš zina, ka ir mīlēts, vēlās kļūt līdzīgs tam, kurš viņu mīl un atsaukties viņa mīlestībai.

Svētīgā māte Terēze no Kalkutas teica: „Es zinu, cik ļoti Dievs mani mīl, un tas man liek iet pie katra tuvākā un dāvāt šo mīlestību katram, kuru sastopu, lai arī viņš piedzīvotu šo mīlestību.”

Lūgsimies arī mēs par dziļas Dieva mīlestības dāvanu un ikdienas atgriešanos tā, kā lūdzās kardināls Džons Henrijs Ņūmens:

Dārgais Jēzu, palīdzi man sajust Tavu dievišķo smaržu visur, lai kur es arī būtu. Piepildi manu dvēseli ar Tavu Garu, tā, lai mana dzīve būtu Tavas dzīves atspulgs. Ņem un pārveido visu manu būtību, iemājo manī, lai katra dvēsele, ko sastapšu, manā dvēselē sajustu Tavu klātbūtni. Jēzu, lai no Tevis izstaro Tava gaisma, lai Tu arī caur mani, nabago mirdzi citiem.  Amen.”

                                                           Pr.Ljubo Kurtovičs, Medjugorje.