Tēvs Rufuss Pereira MANI PERSONISKIE VASARSVĒTKI

Tēvs Rufuss Pereira

MANI PERSONISKIE VASARSVĒTKI

“Kā jūs vispār iesaistījāties šajā Harizmātiskajā Atjaunotnē?” cilvēki, jo īpaši mani draugi priesteri, satriekti no pārsteiguma, man nemainīgi vaicājuši. “Kas jums lika izvēlēties specializācijai tieši šo kustību?” Man nav bijis ne prātā specializēties kādā īpašā Baznīcas kustībā, kā to pirms daudziem gadiem ieteica mans semināra biedrs monsinjors Entonijs Kordeiro, ņemot vērā brāļa Ostina Sereho paraugu, kurš specializējās YCW. Es labāk gribēju būt vispārīgs praktiķis nekā kļūt par speciālistu.

Turklāt es biju pats pēdējais, kuram būtu bijis jebkāds sakars ar Harizmātisko Atjaunotni. Pirmkārt, jau kopš mācību laika mani pazina kā intelektuāli. Jau semināra gados mans mērķis bija sarakstīt grāmatu par metafiziku. Mans arhibīskaps, kardināls Graciass, mani pa jokam norāja: “Rufus, jūs allaž ar pieri stumjat mākoņus; labāk gan nolaidieties uz zemes” – to ievērojot, Atjaunotne bija pārāk emocionāla, lai man patiktu. Otrkārt, pēc rakstura mani pazina kā atturīgu. Uz visiem semināristiem attiecās stingrs klusēšanas likums, bet man, kā šķiet, piederēja izņēmuma tiesības uz runāšanu. Brālis Lamolla, SJ, rektors, no kura baidījāmies, bieži pasauca mani savā kabinetā, lai uzdotu tikai vienu jautājumu: “Rufus, vai esat šodien pateicis kaut vienu teikumu?” – savukārt Atjaunotne mani piespiedu kārtā būtu novedusi ciešā kontaktā ar eksaltētiem ļaudīm, kamēr es labprātāk būtu palicis viens pats, lai lūgtos, domātu un rakstītu. Ticu, ka tas bija Kungs, kurš mani ieveda Harizmātiskajā Atjaunotnē – lielā mērā pret maniem nodomiem un gribu. Kā tas notika?

Blakus sv. Andreja vidusskolai Bandrā, kurā es trīs gadus kopš 1969. gada biju direktors, atradās Svētās Ģimenes slimnīca, ko vadīja Medicīniskās Misijas māsas, kuras – dīvaini to sacīt – es nekad vēl personiski nebiju saticis. Pirmo reizi es pa īstam šīs māsas ieraudzīju viņu mītnē, kad biju aizgājis pats personiski atvainoties priekšniecei, māsai Andreai, kura pa telefonu bija dusmīgi sūdzējusies, ka manas skolas zēni lec pāri žogam un čiepj viņu kokosriekstus.

Neilgi pēc tam māsa Bernadīne, kura tagad mani pazina tuvāk, uzrunāja mani sv. Andreja baznīcas pagalmā pēc Vasarsvētku svētdienas Mises 1972. gada 21. maijā. Viņa šķita Gara aizdedzināta un sacīja man – es to uztvēru kā pārākuma pilnu attieksmi –, ka viņas, tas ir, māsas, tagad ir kristītas Garā. Šis atklājums man lika izbrīnīties, vai tad tiešām viņas agrāk bijušas hinduistes. Tad viņa paziņoja “labo vēsti”, ka tagad viņas “runājot mēlēs”. Man gandrīz gribējās atcirst: “Māsa, es īsti nezinu, ko jūs saprotat ar runāšanu mēlēs. Bet vienu gan zinu – jums pašai ir gara mēle.” Tomēr mīļā miera labad es to noklusēju. Tad viņa mani, pieticīgu diecēzes priesteri, kaut arī ar zināmu maigu pierunāšanu, visžēlīgi uzaicināja atnākt uz lūgšanu sapulci, kas viņām notika katru otrdienu viņu klosterī sv. Leo ielā, pretī sv. Andreja skolai.

Vārdu sakot, tā es nākamajā otrdienā nonācu viņu sapulcē divu bērnu kora korāļu dziedātāju pavadībā – papildu atbalstam un iespējamai palīdzībai. Tur bija visas septiņas Medicīniskās Misijas māsas, divi ārzemju Vasarsvētku mācītāji ar sievām, piecas pensionāres, ko māsas bija spējušas sapulcināt no kaimiņmājām, un mūsu necilās personas. Pēc iepazīšanās citam ar citu mēs, tas ir, viņi sāka slavēt Dievu – tā māsas pavēstīja visiem bez izņēmuma – un, lūk, kā tas notika: dziedot (ar to viss bija kārtībā), kliedzot, plaukšķinot, lēkājot un dejojot (jūs nekļūdāties: dejojot).

Pats es sēdēju uz dīvāna, iespiests starp minētajām divām ārzemniecēm. Kā biju tur nokļuvis – nezinu līdz šai dienai. Bet šad un tad kundze kreisajā pusē iekliedza man ausī: “Vai Jēzus nav brīnišķīgs?” Es gribēju atbildēt: “JĀ – bet, lūdzu, man vienmēr bijušas vārīgas bungādiņas.” Kundze labajā pusē uz dīvāna lēkāja augšup un lejup. Tāpēc, saskaņā ar inerces likumu, arī man nācās darīt to pašu. Tad es – jāatzīst, visai skarbi – uzrunāju Kungu: “Kungs, gribu Tev pateikties par šo manu pirmo lūgšanu sapulci. Tāpat gribu Tev pateikt, ka tā paliks arī mana pēdējā.”

Ar acs kaktiņu uzmetu skatienu abām sievietēm, bet viņas bija aizklājušas sejas ar kabatlakatiņiem. Varēju vienīgi nojaust, ka viņas to aizsegā ķiķina – vājš atbalsts. Zaglīgi pašķielēju uz durvju pusi, izlēmis iet projām reizi par visām reizēm, taču to priekšā joprojām kāds stāvēja – eņģelisks miesassargs? Pēc tam man iešāvās prātā, ko mani radi un skolnieki kaimiņu mājās nodomās par mani, savu direktoru, kurš apmeklē šo trako namu, no kuras skan jukušo kliedzieni. Es tikai vēlējos vēlreiz sastapt māsu Bernadīni un apsvēru, kuru gabalu no savām pārdomām pasniegšu viņai pārgremošanai.

Pēc laika, kas šķita ilgs kā mūžība, viss norima. Iestājās tāds klusums, ka varētu sadzirdēt adatu nokrītam. Sāku bažīties, vai tikai tas nav klusums pirms vētras, vai arī – ka viss iepriekšējais bijis tikai mēģinājums īstajai izrādei. Pirms vēl spēju sakopot pietiekoši drosmes, lai aizietu, viens no mācītājiem piecēlās un sāka runāt par vēstuli galatiešiem. Un pirmo reizi es dzirdēju kādu runājam par Dieva Vārdu tā, it kā viņš patiešām ticētu, ka tas ir Kunga Vārds, kas domāts mums šeit un tagad. Te nu tas bija – mana harizmātiskā ceļojuma sākums.

Taisnību sakot, pēc mācībām seminārā es vēl divus gadus biju veltījis pēcdiploma studijām Bībeles teoloģijā un ieguvis doktora grādu ar disertāciju “Mīlestība Jāņa Evaņģēlijā” monsinjora Garofalo, viena no Itālijas izcilākajiem Rakstu zinātniekiem, vadībā. Es vēl atcerējos saviļņojumu, ko izraisīja viņa izteikums, ka manas doktora disertācijas aizstāvība bijusi pati labākā no tām, kurām viņš jebkad bijis liecinieks 30 gadu ilgās profesūras laikā. Biju pat kārtojis ārkārtīgi grūtos Bībeles Pontifikālās komisijas eksāmenus par Rakstiem, ko vadīja eksaminētāju komanda ar pašu slaveno kardinālu Bea priekšgalā. Bet, tiklīdz biju ieguvis grādu un atstājis iespaidu uz savu arhibīskapu, es aizvēru grāmatas un nekad vairs tajās neieskatījos. Raksti man tolaik bija tikai akadēmiskas izpētes objekts. Tie palika tikai manā galvā, bet nekad nenonāca līdz sirdij. Un te nu es klausījos cilvēkā, kurš Dieva Vārdā jutās kā mājās.

Kad tovakar biju atgriezies savā istabā, izlēmu apmeklēt šīs sapulces tikai Bībeles mācību, kā arī pacilājošo harizmātisko dziesmu dēļ, ko dzirdēju pirmo reizi – bet ne vairāk. Kad ļaužu skaits pieauga, ar prieku aicināju viņus uz savas skolas zāli. Gāju uz sapulcēm, kad tās bija jau sākušās, un aizgāju pirms to beigām, lai neviens mani tur neievērotu. Man nebija noslēpums, ka pārzinu Rakstus labāk par viņiem visiem, vienkāršiem lajiem, tomēr uz sapulcēm mani neatvairāmi vilka šīs jaunās slāpes pēc Dieva Vārda. Nē, mani nevilināja kāda dīvaina aizrautība. Apzinājos dažus pārspīlējumus vai pat maldus no atsevišķu dalībnieku puses, taču biju pārliecināts, ka šī Atjaunotne ir patiesā Katoliskā ticība. Nekad neko nepieņēmu, ja tas nebija pamatots Bībelē, un uzskatīju, ka pārzinu Bībeli pietiekoši labi, lai par to spriestu. Tāpat nekad neko nepieņēmu, ja tas nesaskanēja ar katolisko mācību, un pēc astoņu gadu ilgas dzīves un mācībām Romā cerēju, ka esmu ne sliktāks katolis par pašu pāvestu.

Mans turpmākais ceļojums Atjaunotnē bija pakāpenisks, taču noteikts. Sākumā neuzdrīkstējos pat izteikt spontānu lūgšanu, ko citi šķita veicam tik dabiski, un vēl jo mazāk – īsi dalīties par Vārdu. Gāju uz sapulcēm vienīgi tāpēc, lai sēdētu pie Mācītāja kājām un klausītos Viņa Vārdā, glabātu to kā dārgumu, pārdomātu to, ticētu tam un saskaņā ar to arī rīkotos, līdzīgi Marijai. Tikai pēc gada biju kļuvis gana drosmīgs, lai dažreiz sniegtu Bībeles mācības, un vēl pēc gada– lielā satraukumā, bet paklausot Terensa Fonna laipnajam uzaicinājumam un pateicoties māsas Bernadīnes spēcīgajai vadībai – es uzdrīkstējos pievienoties sešu cilvēku komandai Orisā, lai dotos savā pirmajā harizmātiskajā misijā. Liels pārsteigums man bija iespaids, kādu atstāja abas manis sniegtās mācībās, kā arī dziedināšanas un atgriešanās, kas notika, pateicoties roku uzlikšanai lūgšanā.

Kaut arī iesaistījos Atjaunotnē 1972. gada vidū un tiku pat uzskatīts par līderi, es vēl nebiju – kā vēlāk apzinājos – atdevis savu dzīvi Jēzum. Otrais solis manā harizmātiskajā ceļojumā tika sperts pirmā Bombejas kongresa laikā nākamajā, 1973. gadā. Pēdējā dienā dalībnieki tika aicināti iziet priekšā un publiski atdot dzīvi Jēzum. Nodomāju, ka izies kādi 20 vai 30 cilvēki. Taču ieraudzīju, ka viņi veseliem simtiem, ieskaitot arī manas draudzes locekļus un skolas darbiniekus, paziņas un draugus, metas uz priekšu ar prieku sejās un apņemšanos panākt, ka Kungs maina un dziedina viņu salauztās dzīves, - un viss tikai tāpēc, ka divi mācītāji bija aicinājuši viņus atbildēt uz Jēzus Vārdu.

Kāpēc tad – jautāju pats sev – es nebiju spējīgs darīt to, ko šie divi ārzemnieki tikko bija izdarījuši? Tāpēc, Kungs likās man šajā brīdī sakām, ka es mēģināju kalpot diviem kungiem un iegūt to, kas abās pasaulēs labākais. Gribēju būt drošs, ka reiz tikšu debesīs, tāpēc praktizēju deviņu mēneša pirmo piektdienu lūgšanas, kas, kā man bija sacīts, garantē cilvēka iekļūšanu paradīzē. Tomēr vienlaikus biju arī ļoti aizņemts – ne ar mana “Tēva lietām”, bet mēģinot padarīt savu skolu par labāko, kalpojot katrā iespējamā komitejā, organizējot koncertus un operetes, krājot daudzus grādus – kāda mērķa labad, es skaidri nezināju.

Pār mani lēnām nāca atziņa, ka vēl nekad nebiju jautājis Kungam, kas man jādara. Drīzāk es allaž biju aizņemts, plānojot savas apustuliskās aktivitātes, un tad informējis Viņu, kas padarīts, vai arī izteicis ierosinājumus, ko varētu darīt. Tagad zināju, ka vairs nespēju tā dzīvot. Neuzdrīkstējos iziet priekšā, lai par mani aizlūgtu, jo tad es būtu izrādījies vienīgais priesteris, kas to dara. Taču, tā kā biju atbildīgs par muzikālo kalpojumu, aizgāju otrpus klavierēm, nometos ceļos gandrīz zem klaviatūras, kur neviens mani nevarēja redzēt, un tur uzticēju savu dzīvi Jēzum. Es atteicos no visas savas dzīves par labu Viņam, jo īpaši no saviem plāniem un nākotnes – Kungs zināja, ko tas nozīmē – un lūdzu, lai Viņš mani piepilda ar Savu Garu, tā ka turpmāk es varētu dzīvot jaunu dzīvi. Tieši tad un tur es jutu, ka caur mani plūst neizskaidrojams miers un spēks, un, kad piecēlos, zināju, ka nekad vairs nebūšu tāds, kāds biju iepriekš.

Tikai pēc diviem mēnešiem sapratu, ka to, kas toreiz notika, sauc par Kristību Svētajā Garā. Tas, kas notika šo divu mēnešu laikā, nekad agrāk vēl nebija atgadījies. Varu vienīgi sacīt, ka tad es vienā nedēļā Svētā Gara spēkā spēju paveikt to, ko nebiju spējis paveikt visos savas priesterības gados ar paša talantiem un pūlēm, turklāt, ja kādreiz bija laiki, kad jutu, ka pārestību un vilšanos dēļ man gribētos atteikties no priesterības un Kunga un Baznīcas labā drīzāk strādāt kā lajam, tad tagad sapratu, ka man nav lielākas cieņas par priesterības cieņu un nav lielākas varas par priesterības varu.

Šīs nodošanās pārbaude notika nākamajā, 1974. gadā, kad mani lūdza atlikt sabata gadu, ko biju dedzīgi gaidījis un tam arī gatavojies, un uzņemties sv. Aloizija vidusskolas – Bandras sv. Karmela kalna draudzes skolas – vadību. Pa daļai es ar ģimenes un draugu atbalstu jutu kārdinājumu pateikt “nē” sava parastā “jā” vietā. Tomēr es uzreiz ar prieku piekritu, tā ka vietējais laikraksts, Bandra Star, ziņoja: “Mums ir zināms priesteris, kurš tika no izcilas skolas pārcelts uz visnožēlojamāko skolu Bombejā, un viņš turp devās tikai tāpēc, ka pieder pie Harizmātiskās Atjaunotnes.”

Taču jau no pirmās dienas Kungs sāka svētīt manu paklausību, tā ka draudzes biļetena “Karmela zvani” izdevējs rakstīja: “Draudzē sākuši pūst jauni vēji.” Piedalījos visās deviņās Misēs, vadīdams draudzes dziedāšanu un daudzās no tām arī sludinādams. Pirmajā draudzē pavadītajā nedēļā brālis Roberts Fernandess, untumains pensionēts priesteris, kurš arī piederēja pie mācībspēkiem, man bija uzkliedzis: “Rufus, par visu šo protestantu (tas ir, harizmātisko) himnu ieviešanu šajā baznīcā jūs nonāksiet ellē!” (Aiz ieraduma es gandrīz atbildēju: “Slavējiet Kungu!”) Tagad viņš apmierināts čukstēja man ausī: “Vai zināt, to cilvēku skaits, kuri nāk uz Misi šajā draudzē, šo divu mēnešu laikā ir dubultojies!”

Priesteri mācītājmājā uz Atjaunotni sākumā skatījās naidīgi un sarkastiski, taču es nekad nemēģināju to aizstāvēt, pat ne paskaidrot. Bet, tā kā es sāku pret viņiem izturēties kristīgi un ar brālīgu mīlestību, viņi pakāpeniski cits pēc cita iesaistījās Atjaunotnē, tajā skaitā arī brālis A.V. D’Souza, kurš tagad plaši pazīstams ar savu dziedināšanas kalpojumu. Pats draudzes prāvests, monsinjors Eirs Fernandess, kurš sākumā uzskatīja, ka Atjaunotne ir pret Misi un Mariju, bija man aizliedzis apmeklēt lūgšanu sapulces sv. Andreja draudzē, liekot lūgšanu grupai domāt, ka esmu pametis Atjaunotni, tomēr es viņam paklausīju un pat neattaisnoju savu nepiedalīšanos sapulcēs. Iedomājieties manu pārsteigumu, kad pēc četriem mēnešiem viņš pats man sacīja: “Rufus, jūs jau četrus mēnešus esat šeit, bet vai nekad neesat domājis organizēt lūgšanu sapulces?” Es atbildēju: “Monsinjor, ja jūs sāksiet, es jums palīdzēšu.” Tā 1974. gada septembrī sāka pulcēties Karmela kalna lūgšanu grupa. Draudzes svētkos, Karmela kalna Dievmātes svinībās, 1974. un 1975. gadā viņš bija izdalījis Dievmātes attēlus, turpretī – atkal man par lielu pārsteigumu – par piemiņu no draudzes svētkiem 1976. gadā viņš dāvāja lūgšanu Svētajam Garam.

Vislielāko pārsteigumu tomēr piedzīvoju, kad viņš lūdza mani aizrakstīt viņa Eminencei, lai tas mani atbrīvotu darbam Atjaunotnes laukā, kaut arī pats joprojām vēlējās, lai es turpinātu būt viņa labā roka, kā viņš mani dēvēja, draudzē un skolā. Bet viņš bija redzējis, kā ļaudis stāv rindā pie mana direktora biroja, un ne tāpēc, ka tie gribētu runāt par uzņemšanu skolā, bet gan lai izsūdzētu grēkus un lūgtu padomu. Viņš bija redzējis, kā viņa draugs, Pīlāra tēvu ģenerālpriekšnieks, tiek dziedināts no vēža pēdējā stadijā (viņš nodzīvoja vēl piecus gadus). Tomēr es atteicos to darīt. Tad viņš ierosināja, lai es uzrakstu tikai vēstules uzmetumu, bet viņš to parakstīšot un nosūtīšot. Arī to es nedarīju, tikko jutu, ka Dievs un priekšniecība mani šeit nolikuši kā skolas direktoru un draudzes vikāru. Droši vien viņa Eminencei viņš aizrakstīja pats uz savu galvu. To es nezinu līdz pat šim laikam. Bet 1976. gada aprīlī kardināls mani ataicināja pie sevis un sacīja, ka atbrīvojis mani, lai es uz pilnu slodzi darbotos Atjaunotnē šajā arhidiecēzē un visā valstī. Tas mani augstākajā mērā pārsteidza, un viss, ko es spēju pateikt, bija tikai izklaidīgs “Paldies”. Viņa Eminence droši vien bija gaidījis daiļrunīgākus pateicības vārdus un piebilda: “Zinu, ka jums šis darbs patīk.” Atbildēju viņam: “Šis darbs man nepatīk vairāk par to, ko es daru, tomēr, kā man šķiet, tā ir Dieva griba.” “Ak, tas pats jau vien ir,” viņš pabeidza sarunu.

No tā laika esmu iesaistījies evaņģelizācijas un Atjaunotnes darbā Mumbajā, Indijā un ārzemēs. Mans galvenais kalpojums priesteru vidū ir bijis harizmātisku rekolekciju vadīšana gandrīz pusē valsts diecēžu, ieskaitot arī manējo, un lielākajā daļā semināru, ieskaitot arī manējo. Bet liels prieks un gandarījums man ir bijis simtiem rekolekciju vadīšana lajiem un misiju organizēšana līdz šim gandrīz pusē Mumbajas draudžu. Visbeidzot, mūsu jauno laju līderu apmācīšana un ikdienas apmeklējumi slimo un nomākto vidū manai priesterībai ir devuši neparastu piepildījuma izjūtu. Kad mani kritizēja par to, ka Atjaunotnes labā vairāk darbojos ārpus diecēzes nekā Mumbajā, atcerējos, kā kardināls Graciass ar smaidu sniedza apliecinājumu manam kalpojumam: “Nevienu pravieti neatzīst viņa paša pilsētā. Turpini vien apceļot visu valsti un visu pasauli Kunga Valastības dēļ.”

Āzijas bīskapu konferencē Kalkutā 1978. gadā, kur mēs vadījām darba grupu par harizmātisko lūgšanu, bīskapi, kuri bija ordinēti reizē ar mani, izbrīnījās, redzot, ka es, kuru Romas seminārā pazina kā rāma rakstura cilvēku un uzskatīja par izteikti ortodoksālu, tagad tik dziļi esmu iesaistījies Harizmātiskajā Atjaunotnē. Bet, kad mēs satikāmies savās Sudraba Jubilejas svinībās Nagpūrā, mani biedri – to vidū arī bīskapi, arhibīskapi un pāvesta nuncijs Grieķijā – lūdza mani novadīt viņiem rekolekcijas. Viens no viņiem pa jokam teica, ka viņš lūdzoties, lai es nekļūtu par bīskapu, redzot, ka daru vairāk nekā viņi visi kopā. Kāds cits dažos vārdos izteica viņu visu izjūtas, nepiespiestā tonī piebilzdams: “Mums, kuri seminārā dzīvojām kopā ar tevi astoņus gadus, tu esi divdesmitā gadsimta lielākais brīnums.” Tas nav mans nopelns. Tas ir Svētā Gara darbs!

EKSORCISMS UN ATBRĪVOŠANA

“Jēzus staigāja apkārt, labu darīdams un dziedinādams visus velna nomāktos.” (Apd 10,38)

Starptautiskais kolokvijs par dziedināšanas lūgšanu un Harizmātisko Atjaunotni Katoliskajā Baznīcā, ko organizējis Pontifikālais laju koncils sadarbībā ar Katoļu Starptautisko Harizmātiskās Atjaunotnes dienestu (ICCRS).

Dievišķās Mīlestības Dievmātes svētnīca Romā, 2001. gada 10. –13. novembris.

Vissvarīgākā un būtiskākā dziedināšana, kas mums vajadzīga, nepārprotami ir garīgā dziedināšana – mūsu sagrauto attiecību dziedināšana ar Dievu, un tās sagrāvis ir personiskais grēks. Šī dziedināšana notiek, kad mūsu nožēla atver mūs Dieva piedodošajai mīlestībai, īpaši Izlīguma sakramentā. Otrā svarīgā dziedināšana, kas nepieciešama, ir emocionālā jeb iekšējā, sevišķi mūsu cilvēcisko attiecību dziedināšana. Tā notiek, kad, piedodot personām, kuras mūs ievainojušas, mēs atveramies Dieva mierinošajai mīlestībai, piemēram, Euharistijā. Trešā dziedināšana, pēc kuras ilgojamies, ir fiziska mūsu slimību un miesīgo ievainojumu izārstēšana. Tā var notikt, pateicoties mūsu ticībai, kad atveramies Dieva dziedinošajai mīlestībai, piemēram, Slimnieku sakramentā. Tomēr Dieva vēlēšanās un griba nav tikai mūs dziedināt vien, kad esam slimi – garīgi, emocionāli vai fiziski –, bet arī, kā vēstī svētais Pāvils, “izglābt mūs no valdošajiem tumsības spēkiem”, un pat vairāk – galu galā “pārcelt mūs Sava mīļotā Dēla Valstībā” (Kol 1,13).

Kad mūsu pirmie vecāki paklausīja kārdinātājam un sagrēkoja pret Dievu, viņi sev līdzi, Ienaidnieka varā, aizrāva visu cilvēci. Tomēr Dievs joprojām mīlēja cilvēku tik ļoti, ka apsolīja sūtīt pats Savu Dēlu, kuram bija jāsadragā čūskas galva (Rad 3,15; Jņ 3,16). Kā saka svētais Jānis, “Tamdēļ Dieva Dēls atnācis, lai Viņš iznīcinātu velna darbus.” (1 Jņ 3,8) Kā to komentēja pāvests Jānis Pāvils II 1998. gada 3. jūnijā, “Cīņa ar sātanu, kas iesākās tuksnesī, turpinās visu Jēzus mūžu. Viena no Viņa parastākajām darbībām ir eksorcista darbība, un ļaudis izbrīnā sauc: “Viņš pavēl pat nešķīstajiem gariem, un tie Viņam paklausa!” (Mk 1,27)” Tā svētais Pēteris vienkārši un kodolīgi dažos vārdos izteic atbrīvošanas lomu Jēzus dziedināšanas kalpojumā kopumā: “Dievs ar Svēto Garu un spēku svaidījis nācarieti Jēzu, kas gājis apkārt, labu darīdams un dziedinādams visus velna nomāktos.” (Apd 10,38)

Tikpat sekmīgi Jēzus sagatavoja šim kalpojumam Savus mācekļus, tā ka tie atgriezās, gavilēdami par savu uzvaru: “Kungs, pat ļaunie gari mums padodas Tavā Vārdā!” (Lk 10,17) Pēc augšāmcelšanās Viņš pilnvaroja apustuļus: “Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai. (…) Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs (…), neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli.” (Mk 16,15-18) Viņš apsolīja, ka tie saņems Svētā Gara spēku, un apstiprināja, ka paliks kopā ar tiem uz visiem laikiem (Apd 1,8; Mt 28,20). Tā viņi spēs veikt tos pašus darbus, ko Viņš darīja, un pat vēl lielākus (Jņ 14,12). Un pēc Vasarsvētkiem, kad viņi visur sludināja, Jēzus, kurš tagad apsēdies pie Dieva labās rokas, darbojās kopā ar viņiem un apliecināja Vārdu ar līdzejošām zīmēm (Mk 16,20). Šī apbrīnojamā pavēle, kas reizē ir gan cildena atbildība, gan neticama privilēģija, šodien joprojām paliek tā pati, un šis evaņģelizācijas veids pašlaik ir svarīgāks nekā jebkad agrāk.

Baznīca ir bijusi uzticīga dievišķajam uzdevumam gan savā mācībā, gan liturģiskajā un pastorālajā praksē, proti, sakramentos, kā, piemēram, Slimnieku sakramentā, un sakramentālijās, kā, piemēram, eksorcismā (Cn 1172; KBK 1673). Pirmbaznīcā eksorcists vadīja specifisku kalpojumu pastorālajā plānā, kam bija nozīmīga loma katehumenātā. Viņš eksorcizēja katehumenus katras kristību katehēzes sākumā, liekot viņiem atsacīties no pagāniskās un maģijas pasaules. Taču “mūsu dienās”, kā atzīmē Svētā ticības doktrīnas kongregācija, “kaut arī eksorcista īpašais kalpojums nav pilnīgi likvidēts, tas nav nekas vairāk kā gadījuma rakstura darbība, ko var veikt faktiski vienīgi pēc bīskapa prasības… Šāds nosacījums gan nekādā ziņā nenozīmē, ka priesterim vairs nebūtu varas eksorcizēt, ne arī to, ka viņam tā vairs nebūtu jālieto. Tomēr tas liek secināt, ka Baznīca, pārtraucot veikt šī kalpojuma specifisko uzdevumu, vairs nepiešķir eksorcismiem tādu nozīmi kā pirmajos gadsimtos” (“Kristīgā ticība un demonoloģija”, pētījums, ko apstiprinājusi un enerģiski ieteikusi minētā Kongregācija kā drošu pamatojumu Maģistērija mācības atkārtotai apliecināšanai, 26.6.75). Tāpēc Jēzus žēlabas tik lielā mērā ir attiecināmas uz šī kalpojuma pašreizējo stāvokli mūsdienu Baznīcā: “Pļauja ir liela, bet strādnieku maz.”(Lk 10,2)

Pļauja ir liela! 1997. gada sākumā L’Osservatore Romano publicēja sešu bagātīgi dokumentētu rakstu sēriju par sektām un sātaniskajiem kultiem. Jau tie vien apstiprināja to, ko es – tas man bija liels trieciens – biju secinājis no diviem semināriem par sātanismu, ko Luteriskā un Katoliskā Baznīca 1995. gadā bija noorganizējušas Austrumberlīnē – ka sātanisms nācis komunisma vietā kā mūsdienu kristīgās Eiropas lielākais posts. Deklarācija, kas formulēta pēc Itālijas bīskapu konferences pēdējās plenārsēdes, to apstiprina: “Pēdējā laikā esam novērojuši, ka atdzimst zīlēšana, buršanās un maģija, kas bieži ir sajauktas ar māņticīgu reliģijas pielietojumu.” Pēc Svētā Gara kongresa Fjudži, Itālijā, 1999. gada oktobrī, no Milānas uz Mumbaju es atgriezos aerobusā, kas bija pilns ar itāļiem, kuru vidū bija arī priesteri un mūķenes. Atklāju, ka viņi visi pieder pie daudzajām Sai Babas grupām, kas plauka šajā pilsētā, un dodas uz Bangaloru Dienvidindijā svinēt viņa dzimšanas dienu. Man iedeva grāmatu par viņu, ko sarakstījis bijušais gregoriskās dziedāšanas [vai arī kādas augstskolas, ja tāda ir, kas saucas Gregora augstskola vai universitāte?] pasniedzējs (Romā), saskaņā ar kura izteikumiem, Sai Baba bijis lielāks nekā Kristus (bet sal. Mk 13,21-23).

Tikpat bēdīga ir situācija daudzās citu kontinentu valstīs. Pirms diviem gadiem mani lūdza vadīt semināru par atbrīvošanu 700 Harizmātiskās Atjaunotnes līderiem Brazīlijā. Īsi pirms savas pirmās runas, vēršoties pie ICCRS locekļa Brazīlijā, es vēlreiz pārliecinājos, ka šī semināra tēma ir atbrīvošana. Taču pēc divām pirmajām runām Nacionālā kalpošanas komiteja mani lūdza mainīt tematu un runāt par dziedināšanu, jo manis sacītais bija satricinājis daudzus dalībniekus un iedvesis viņiem bailes. Tas tāpēc, ka šīs divas mācības viņiem bija darījušas zināmu – varbūt pirmo reizi –, cik nopietna ir viņu kādreizējā saistība ar Makumbu, spiritisma formu, kas Brazīlijā ir tik plaši izplatīta, ka kļuvusi par nacionālo postu pasaules lielākajā katoliskajā zemē.

Kāda tad ir bijusi Baznīcas atbilde šādā satraucošā situācijā? Tā bijusi tāda pati, kāds bija svētā Pētera brīdinājums: “Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi! Jūsu pretinieks – velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt.” (1 Pēt 5,8) Jau 1971. gadā pāvests Pāvils VI kādā audiencē runāja par “dažām pārdabiskām lietām, kas ienākušas pasaulē tieši tāpēc, lai apstrīdētu un apslāpētu (Vatikāna) Ekumeniskā koncila augļus”. 1972. gada 20. jūnijā viņš runāja par sātana dūmiem, kas ieplūduši Dieva templī. 1972. gada 15. novembrī, atbildot uz jautājumu, ko izvirzīja vispārējā audiencē – “Kādas ir mūsdienu Baznīcas lielākās vajadzības?” –, viņš apgalvoja: “Neļaujiet mūsu atbildei jūs pārsteigt, it kā tā būtu pārāk vienkārša vai pat māņticīga un nereāla. Viena no lielākajām vajadzībām ir aizsardzība pret ļaunumu, ko sauc par velnu.” Pāvests Jānis Pāvils II ir optimistiskāks. “Baznīca dalās Kristus uzvarā pār velnu,” viņš sacīja 1986. gada 20. augustā. “Caur ticību uz Kristu un lūgšanu Baznīca pielieto tādu uzvarošu spēku, kas atsevišķos gadījumos var pieņemt eksorcisma formu.”

Diemžēl pašreizējo strādnieku, tas ir, priekšpulku cīnītāju šajā garīgajā karā (Lk 10,3) joprojām bija ļoti maz – līdz 1993. gadam, kad mani uzaicināja apmeklēt apmēram septiņu plaši pazīstamu eksorcistu iepriekšējo tikšanos Romā. Pēc lūgšanas un diskusijas viņi nolēma izveidot Starptautisko eksorcistu asociāciju (AIE), kas pulcēsies reizi divos gados, lai apmainītos pieredzē, informēs par jaunākajām sekmēm un cits citu atbalstīs ar lūgšanu šajā grūtajā kalpojumā. Tikšanās reizē, kas notika nākamajā gadā netālu no Romas, bija aptuveni 80 eksorcistu (bijušo, pašreizējo un speciālo), lielākā daļa no Itālijas, ļoti nedaudzi no Francijas, Anglijas un ASV, un es – vienīgais no visas pārējās pasaules. Jutu, ka tik nozīmīgā starptautiskā asociācijā varētu gan būt pārstāvētas vairāk valstis. Tāpēc sāku vervēt nākamos eksorcistus tajās valstīs, kurās biju vadījis programmas, sākot ar Vāciju. Tādējādi asociācijā pārstāvēto valstu skaits un to locekļu skaits, kuri piedalījās tās turpmākajās tikšanās reizēs 1996., 1998. un 2000. gadā ievērojami pieauga. Piemēram, divi poļu priesteri, pēc AIE tikšanās apmeklējuma 1996. gadā to, ko bija iemācījušies, pavēstīja savas valsts bīskapu konferencē. Rezultātā gandrīz visās Polijas diecēzēs tagad ir eksorcisti, kuru skaits četru gadu laikā pieaudzis no 4 līdz 40. Viņiem notiek trīs dienu ilgas tikšanās divas reizes gadā pēc mūsu Starptautiskās atbrīvošanas asociācijas (IAD) 1999. gada jūlija Eiropas konferences parauga.

Starptautiskā eksorcistu asociācija (AIE) bezbailīgā un uzticamā goda prezidenta dona Gabriēles Amorta, SSP, vadībā patiešām ir bijusi liels ieguvums Katoliskajai Baznīcai mūsdienās. Kāds nesen iecelts priesteris eksorcists šā gada jūlijā mēroja ceļu no ASV kopā ar savu palīgu – laju, lai ierastos mūsu IAD Viseiropas konferencē Vācijā un mācītos eksorcisma un atbrīvošanas pamatus. Cits jauns, dedzīgs priesteris apmeklēja programmu par atbrīvošanu, ko mēs vadījām priesteriem viņa kādreiz komunistiskajā valstī šā gada jūnijā; šo programmu subsidēja ICCRS. Vēlāk viņš ieradās uz jau minēto IAD Viseiropas konferenci jūlijā. Atgriezies savā diecēzē, viņš to, ko bija uzzinājis, pastāstīja kardinālam – arhibīskapam. Tūdaļ viņš tika nozīmēts par pirmo un vienīgo eksorcistu diecēzē, un līdz ar to arī visā valstī. Kāds jauns priesteris no Āfrikas, kuru bijām personiski apmācījuši šim kalpojumam, veica lielisku darbu savā valstī. (Vienu brīdi viņš gan gribēja no tā atteikties, jo cauru dienu viņu pārpludināja pacienti, un viņa veselība bija iedragāta.)

Tomēr vairākumā valstu un pat vairākumā diecēžu daudzās citās valstīs nav iecelts pat ne viens vienīgs eksorcists, tāpēc mūsu ļaudīm savās vajadzībās nav citas izejas kā iet vai nu pie spiritistiem, vai neopentakostāļu dziedniekiem. Par laimi, Katoļu Harizmātiskā Atjaunotne ir aizpildījusi plaisu šajā garīgajā karā ar atjaunotā atbrīvošanas kalpojuma palīdzību, kas ir viens no tās lielākajiem devumiem mūsdienu Katoliskajai Baznīcai. Nepavisam nesacenšoties ar oficiālo eksorcisma kalpojumu, šis kalpojums to drīzāk papildina un atbalsta, kā man to personiski sacījuši daudzi eksorcisti. Šo kalpojumu mūsdienās Harizmātiskajā Atjaunotnē veic daudzi priesteri un laji, kuri no Svētā Gara ir saņēmuši dziedināšanas un jo īpaši atbrīvošanas harizmu. Tāpēc, gatavojoties II Vatikāna koncilam, pāvests Jānis XXIII vadīja Baznīcu lūgšanā: “Ak, Svētais Gars… atjauno Savus brīnumus mūsu dienās ar jauniem Vasarsvētkiem.” Šī lūgšana tika atbildēta neticamā veidā, tas ir, atdzimstot un izlejoties harizmām, kuras, kā konstatē Baznīcas Dogmatiskā konstitūcija, “ir noderīgas Baznīcas atjaunotnei un izplatībai”. To pieminēja arī pāvests Jānis Pāvils II, 1983. gadā aicinādams uz Jaunu Evaņģelizāciju – jaunu degsmē, metodēs un izpausmēs. Par to viņš domāja, lūkodamies nākotnē ar cildenām ilgām, lai Jaunā Tūkstošgade kļūtu par “vispārēju pavasari kristietībai” (RM 86).

Es pats biju galīgi nesagatavots, kad pirmo reizi saskāros ar gadījumu, kurā bija vajadzīga atbrīvošana, - tā man lika noprast, - un es biju arī ļoti izbrīnīts par tā iznākumu. Biju tikko beidzis vadīt harizmātiskas rekolekcijas sv. Annas māsām 1976. gada 26. jūlijā, viņu svētku dienā, klosterī Centrālindijā. Pēc svētku pusdienām mūķenes mani ļoti lūdza aizlūgt par kādas labi pazīstamas katoļu ģimenes atbrīvošanu. Tās māte man pastāstīja, ka daudzās fiziskās kaites un emocionālie traucējumi, kas nomoka viņas ģimeni, ceļoties no posta, ko uzsūtījusi populāra dēmoniska dieviete, kuras augstpriesteri bijuši viņu senči. Toreiz es neticēju, ka tādi dēmoni tiešām pastāv. Patiesībā, kad Urbano de Propaganda Fide koledžā Romā saņēmu eksorcista zemāko svētību, uztvēru to ļoti nenopietni, neparedzēdams, ka tā manā dzīvē sacels, tā sakot, vislielākos nemierus. Turklāt man jāatzīst, ka es pat biju nedaudz sapīcis uz māsām un šo ģimeni par to, ka iztraucēta mana pēcpusdienas atpūta. Tā vai citādi, es tomēr lūdzos, kaut arī, diemžēl jāsaka, visai negribīgi un pavirši, - lai Jēzus atbrīvo šo ģimeni no šī dēmona – ja tas vispār pastāv.

Reakcija bija acumirklīga un augstākajā mērā negaidīta. Māte, kura man bija stāstījusi visas viņu likstas, dievbijīgi bīdīdama rožukroņa zīlītes, ar lielu spēku tika mesta pret zemi, un – pirmo reizi mūžā – es nonācu aci pret aci ar dēmonisku būtni. Mēģināju paslēpties aiz mūķenēm, kad tā izkauca man adresētas neķītrības – angļu valodā, ko šī sieviete nezināja, - un centās mesties man virsū un mani nožņaugt. Nezināju, ko darīt, jo seminārā nebiju apmācīts šādām negaidītām briesmām. Jutos bezspēcīgs vispār jebko darīt. Man nebija drosmes pieprasīt, lai gars iziet no sievietes – man tobrīd likās, ka viņa pati ir šis gars. Taču pēkšņi sajutu iedrošinošu Svētā Gara svaidījumu, kas pamudināja mani klusi, bet apņēmīgi lūgties mēlēs – veidā, kas, kā man bija sacīts, palīdz saņemt arī atziņas un spēka harizmas. Vēlāk sapratu, ka neviļus biju atkārtojis svētā Pāvila pieredzi: “Bez tam arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam; jo mēs nezinām, ko mums būs lūgt un kā, bet pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām.” (Rom 8,26)

Sievietē notika tikpat acumirklīga pārvērtība – no velnišķīgās naida grimases un zvēra nagiem līdzīgajiem pirkstiem uz eņģelisku lēnprātības izteiksmi sejā un Dieva slavai augšup paceltām rokām, kaut arī viņa joprojām augšpēdus gulēja uz grīdas. Mūķenes man vēlāk pastāstīja, ka pēc tam visa ģimene kļuvusi par veselu un laimīgu ģimeni. Tas bija pirmais no vairāk nekā 10.000 gadījumiem, par kuriem man bijusi iespēja lūgties visu šo 25 gadu laikā visā pasaulē. Un tas bija gadījums, kurš atrisinājās tik ātri un pilnīgi tikai ar Jēzus autoritāti un Viņa Svētā Gara spēkā, nevis pateicoties manis paša zināšanām vai apmācībai.

Tāpēc atbrīvošanas kalpojums ir šīs specifiskās harizmas izpausme un manifestācija, ko Svētais Gars aktivizē, kad ar šo harizmu apveltītā persona nonāk kontaktā ar kādu, kurš atrodas dēmoniskā atkarībā. Tas var notikt, kad atkarīgā persona reaģē – dažreiz trakojot – uz svaidītu slavēšanu, Evaņģēlija vēsti vai lūgšanu par dziedināšanu, izrādīdama dīvainas manifestācijas, bieži vien pirmoreiz. Tas var notikt arī tad, ja persona meklē palīdzību kādas parastas problēmas dēļ – tās var būt galvassāpes, bailes, tieksme uz pašnāvību, atkarība no narkotikām vai izirusi laulība. Tad persona var izrādīt zināmu reakciju uz lūgšanu, vai arī aizlūdzējs, viņu iztaujājot, nojauš, ka te slēpjas kaut kas vairāk nekā redzams no pirmā acu uzmetiena. Mums ir jāizvairās no galējībām – no vienas puses, neticot, ka velns eksistē, un līdz ar to visu piedēvējot dabiskiem vai personiskiem cēloņiem, bet, no otras puses, uzskatot, ka viņš ir visur, un tādējādi ikvienu nelaimi un problēmu attiecinot uz viņu. Pat kādam atsevišķam simptomam, piemēram, galvassāpēm, var būt vai nu fizisks, vai psihisks, vai emocionāls, vai dēmonisks cēlonis. Robežlīnija starp psihisko un dēmonisko sfēru ir tik nemanāma, ka mēs varam kļūdīties jebkurā gadījumā.

Tāpēc pastāv tik kategoriska nepieciešamība, lai pirms atbrīvošanas lūgšanas notiktu iepriekšējs rūpīgas atpazīšanas process, novērojot personā simptomus un meklējot Svētā Gara vadību, turklāt balstoties uz aizlūdzēju iepriekš gūto pieredzi, kā arī uz drošām zināšanām no grāmatām, konferencēm un konsultācijām. Šīs atpazīšanas mērķis ir atklāt, vai zināmi personai piemītoši traucējumi, kas liekas dabiski vai psiholoģiski, patiesībā ir cilvēciski neizskaidrojami un, iespējams, neizprotamu dēmonisku spēku izraisīti. Pēc tam tā cenšas noteikt, vai šos traucējumus, ko nevar novērst ar parastajiem medicīniskajiem, psiholoģiskajiem vai dažreiz arī garīgajiem (nožēlas un iekšējās dziedināšanas) līdzekļiem, ir iespējams novērst tikai vai galvenokārt ar eksorcisma vai atbrīvošanas lūgšanu.

Pirmais solis ir noskaidrot, kurām cilvēka dzīves sfērām velns, pēc visa spriežot, uzbrūk. Tā var būt cilvēka griba, ko “bez viņa piekrišanas” sasaistījusi kāda nepārvarama dziņa, piemēram, atkarība no narkotikām; cilvēka prāts – pēc “smadzeņu skalošanas”, ko viņam izdarījis kāds kults, piemēram, mūnisti; cilvēka sirds, ko savā varā tur kādas nekontrolējamas, vārdos grūti izsakāmas bailes vai tieksme uz pašnāvību; cilvēka ķermenis, kas cieš noslēpumainas, šķietami nedziedināmas un pat medicīniski neizskaidrojamas sāpes vai slimības; pat cilvēkam piederošas lietas, ar kurām notiek kaut kādas dīvainības; cilvēka attiecības laulībā un ģimenē, etniskajos un nacionālajos grupējumos, kur tās neizprotamā veidā izirst; kā arī cilvēka atbildīgie pienākumi sabiedrībā, valstī vai baznīcā, kuru veikšana labākajā gadījumā ir problemātiska. Nākamais solis ir pārbaudīt šādu uzbrukumu iespējamos cēloņus un sākumpunktus, kas varētu būt senču uzlikti lāsti, buršanās, kas saistīta ar tradicionālajām reliģijām un pagānu kultūrām, un pāri visam cilvēka apzināta iesaistīšanās spiritismā un okultismā visās to formās – medicīniskajā, psiholoģiskajā, reliģiozajā, utt. (Sal. Svētās ticības doktrīnas kongregācijas dokumentus, kas mūs brīdina no brīvmūrniecības un dažām austrumu lūgšanas un meditācijas formām.) Trešais solis ir pārliecināties, kas varētu būt apstiprinātā dēmoniskā iespaida vai darbības kanāli. Tā var būt pārtika un dzēriens, dāvanas, plašsaziņas līdzekļi, juvelierizstrādājumi un pat reliģiski priekšmeti.

Pēc tam varam sākt atbrīvošanas lūgšanas procesu. Tāpat kā jebkurš process, tas sastāv no tā, kas mums jādara pirms pašas lūgšanas, tās laikā un pēc tās. Zināma minimāla sagatavošanās pirms pašas lūgšanas ir neizsakāmi vērtīga. Tā galvenokārt ir iekšējā dziedināšana, kuras gaitā tiek noskaidrotas problēmas emocionālās saknes un novērstas tās aiztures, ko izraisījis nožēlas, piedošanas un atteikšanās trūkums. Tad seko pati lūgšana. Tā var būt oficiāla lūgšana no lielā eksorcisma, kad eksorcists, to izsakot, norāj un izdzen ļauno garu. Vai arī tā var būt neoficiāla lūgšana, kad priesteris vai kalpojošs lajs aizlūdz par atbrīvošanu, un šī lūgšana var būt formāla vai spontāna. Daudzi harizmāti ir liecinājuši, ka liels spēks, kas sekmē atbrīvošanu, piemīt brīvai slavēšanai un jo īpaši lūgšanai mēlēs. Sakramentiem un pat sakramentālijām, kā arī Marijas, eņģeļu un svēto aizbildniecībai, piemīt liela dziedinoša un atbrīvojoša iedarbība. Atbrīvošana bieži notiek pat klusās lūgšanas rezultātā, kā arī sakrālās vietās un svētu priekšmetu un atzītu autoritāšu patiesajā klātbūtnē. Visbeidzot, ir vajadzīga atbilstoša pastorālā aprūpe pēc veiksmīgas atbrīvošanas. Tās būtība ir palīdzēt cilvēkam aizvērt durvis, ko viņš bija atvēris sātanam, un atvērt durvis Pestītājam, atkal darot Jēzu par savas dzīves Kungu un no jauna saņemot Svētā Gara svaidījumu. Individuālas vai vispārējas pastorālās aprūpes trūkums pēc atbrīvošanas var novest pie tā, ka cilvēks atkārtoti un vēl smagāk nonāk dēmoniskā atkarībā, kā jau Jēzus pats mūs ir brīdinājis (Lk 11,23-26).

Tāpēc arī vajadzētu apgūt padziļinātu informāciju par eksorcisma un atbrīvošanas kalpojuma nozīmīgumu, lai panāktu pilnīgu dziedināšanu – garīgu, emocionālu un fizisku. Tas tika veikts sešu dienu ilgajā programmā, kurā ietilpa mācības, lūgšanas un liecības par atbrīvošanu un iekšējo dziedināšanu un kura norisinājās pagājušajā mēnesī (t.i., 2001. gada oktobrī) netālu no Sanpaulu; Katoļu TV tīkls nodrošināja tiešo pārraidi Brazīlijā un Portugālē. Tāpat šāda informācijas apguve notika nedēļu ilgajā programmā par atbrīvošanu Tanzānijā, šā gada augustā. Tā bija paredzēta 80 personām, maksimālajam skaitam, ko varēja uzņemt Agapes Harizmātiskais centrs Dāresalāmā, taču tā piesaistīja ap 800 cilvēku – tik liela bija viņu vajadzība. Runājot par atbrīvošanu, tā drīzāk ir pret ļaunā gara nomākto personu izjustas līdzcietības kalpojums nekā spēka izpausme pret garu, kas viņu nomāc. Tā nav dēmona izdzīšana reizi par visām reizēm, bet drīzāk mocītās personības atjaunošanas process tās veselumā, reintegrācija kopienā un iedrošināšana liecināt un kļūt par liecinieku savējo vidū.

Jau kopš minētā pirmā gadījuma 1976. gadā es ļoti aktīvi un sekmīgi darbojos šajā kalpojumā, tomēr jutos arī izolēts, līdz brīdim, kad, kā jau iepriekš sacīju, piedalījos eksorcistu starptautiskajā tikšanās reizē 1994. gadā netālu no Romas. Tieši tad es jutu, ka arī citiem priesteriem, kuri nav oficiāli eksorcisti, un pat harizmātiskajiem laju līderiem, kuri aktīvi iesaistījušies šajā kalpojumā, būtu jāapvienojas līdzīgā asociācijā ar līdzīgu mērķi – lai saņemtu savstarpēju atbalstu lūgšanās un dziļākas katoliskas zināšanas padziļinātā apmācībā par šo kalpojumu ar augstajām prasībām. Tādējādi, bez iebildumiem no mistera Čārlza Vaitheda, ICCRS prezidenta, un dona Gabriēles Amorta, AIE prezidenta, puses, mēs Sandžovanni Rotondo, Itālijā, novadījām pirmo Starptautisko semināru par atbrīvošanu. Tas notika 1995. gadā no 7. līdz 10. oktobrim, uzreiz pēc četru dienu ilgā Dziedināšanas semināra, ko organizēja ICCRS. Necerētās sekmes, ko guva mūsu pirmā tikšanās, kuru apmeklēja aptuveni 135 personas no kādām 20 valstīm, pamudināja mūs apvienoties Starptautiskajā atbrīvošanas asociācijā (IAD), kas ir radniecīga asociācija AIE.

Lai izpildītu to, kuri apmeklēja šo pirmo starptautisko semināru, daudzās prasības organizēt līdzīgas programmas attiecīgajās valstīs, IAD kā otro soli apņēmās novadīt sešas kontinentālas konferences vai seminārus par atbrīvošanas kalpojumu. 1997. gada augustā Beninā notika pirmā Visāfrikas konference par atbrīvošanu; 1997., 1999. un 2001. gadā notika trīs Viseiropas konferences Anglijā un Vācijā, bet 2000. gada janvārī – konference Austrālijai un Okeānijai. Kontinentālās konferences, kas tika plānotas un jau bija sagatavotas Āzijai, Bali (Indonēzijā), Ziemeļamerikai, Šteibenvilā (ASV) un Latīņamerikai, diemžēl uz nenoteiktu laiku tika atceltas politisku iemeslu dēļ.

Tas atsevišķas valstis pamudināja mūs uzaicināt – nereti ar bīskapu konferenču starpniecību –, lai mēs viņu priesteriem un laju līderiem vadītu apmācības par atbrīvošanu. Atbildot uz šo vajadzību, kā trešo soli mēs iecerējām un arī jau īstenojām sevišķi efektīvu piecu dienu apmācību programmas vai īsākus seminārus par atbrīvošanu, kas notikuši Brazīlijā un Argentīnā; Indijā, Singapūrā, Rietumu un Austrumu Malaizijā; Ugandā, Kenijā, Tanzānijā, Zambijā un Dienvidāfrikā; Lietuvā, Latvijā, Polijā, Čehijā, Slovēnijā, Horvātijā, Bosnijā, Portugālē un Vācijā (ieskaitot vienu programmu īpaši Luterāņu Harizmātiskās Atjaunotnes līderiem); lūgumi ir saņemti arī no ASV, Meksikas, Haiti, Gvatemalas un Argentīnas; no Skandināvijas, Anglijas, Skotijas, Spānijas, Itālijas, Austrijas, Baltkrievijas un Ukrainas; no Nigērijas, Ganas, Burkinafaso, Dienvidāfrikas, Malavi un Zimbabves; kā arī no Pakistānas, Indonēzijas, utt.

Atskatoties uz 1986. gadu, kad, atsaucoties Aicinājumam uz svētumu un evaņģelizāciju, vadīju harizmātiskas rekolekcijas kādas Tanzānijas diecēzes priesteriem, biju pārliecināts, ka jānodrošina lielākas precīzāku zināšanu un atbilstošāku apmācību apguves iespējas un izdevības priesteriem un tiem, kuri iesaistījušies šajā kalpojumā. Pēc runas par atbrīvošanu gaidīju jautājumus, bet, man par pārsteigumu, tādu nebija. Jautāju, vai rekolekciju dalībnieki piekrīt visam, ko biju sacījis. Kāds priesteris piecēlās un sacīja: “Protams, jo mēs visi, sākot ar bīskapu līdz visjaunākajam semināristam, iepriekš esam bijuši iesaistīti okultismā. Tā ir daļa no mūsu kultūrvides. Pat tagad, ja mūsu draudzēs ir kādi problemātiski pacienti, mēs viņus sūtām pie burvjiem – dziedniekiem. Mēs drīzāk gribētu, lai jūs pastāstāt, kā rīkoties ar šiem pacientiem.” “Es nestāstīšu jums, ko darīt,” atbildēju, “bet tā vietā parādīšu jums, kā tas jādara. Atvediet man kādu pacientu, ko jūs parasti būtu sūtījuši pie burvja.” Rekolekciju pēdējā dienā mūs kapelā gaidīja ne viens pacients vien – tur bija trīsdesmit dēmonu apsēstie, kuri visi pusstundas laikā tika atbrīvoti šo 120 priesteru klātbūtnē un ar viņu palīdzību.

Pēc divpadsmit gadiem, 1999. gada februārī, Tanzānijas bīskapu konference mūs uzaicināja novadīt piecu dienu semināru par dziedināšanu un atbrīvošanu TEC (Tanzānijas bīskapu centrā) Dāresalāmā. Tas bija paredzēts īpaši ielūgtajiem Baznīcas līderiem, ieskaitot Pastorālo institūtu vadītājus un teoloģijas profesorus no četriem lielākajiem semināriem. Šī semināra noslēgumā dalībnieki sastādīja un pieņēma oficiālu deklarāciju, ka dziedināšanas un atbrīvošanas kalpojumam jāieņem nozīmīga vieta jaunajā valsts evaņģelizācijā jaunajai tūkstošgadei. Tāpat arī visa pirmā trīs dienu ilgās ikgadējās Bīskapu konferences (Čehijā, 2000. gada 2. oktobrī) diena tika veltīta vienīgi četrām pamatrunām par eksorcismu un atbrīvošanu. Katrai runai sekoja diskusija, tā ka bīskapi varēja savus priesterus un laju līderus vadīt šajā kalpojumā. Līdzīgi vēlāk tajā pašā mēnesī tika noorganizēti piecu dienu apmācības kursi atbrīvošanas kalpojumā Austrumu Malaizijas Baznīcas līderiem. Visi seši šī reģiona bīskapi un gandrīz visi viņu priesteri apmeklēja šo semināru, un katrs priesteris līdzi atveda arī kādu šajā kalpojumā iesaistījušos laju. Semināra beigās katrs bīskaps pilnvaroja savus priesterus un laju līderus šim kalpojumam, uzliekot viņiem rokas.

Tomēr, sevišķi pēc šī gada (2001.) 11. septembra, ir kļuvis skaidrāks, ka atbrīvošanas kalpojumam jāprogresē no lūgšanas par personām vai ģimenēm (līdzīgi jaunajam Tobijam par savu mocīto sievu vai sirofeniķiešu mātei par savu apsēsto meitu, vai jūdu tēvam par savu apsēsto dēlu) uz aizlūgumu par veselas pilsētas (kā darīja Abrahams), veselas tautas (kā darīja Mozus) vai pat vesela kontinenta atbrīvošanu. Mūsdienās gan Baznīca, gan valsts apzinās šādas solidaritātes lūgšanas nepieciešamību un neatliekamību (Mt 18,19-20). Šogad (2001.), pēc nedēļu ilga intensīva 300 harizmātu līderu aizlūguma par visu Austrumāfriku, svētdien, 26. augustā, milzīgajā Arušas stadionā (Tanzānijā) mēs vadījām atbrīvošanas lūgšanu par visu Āfrikas kontinentu, pakļauti Austrumāfrikas Bīskapu konferenču (AMACEA) priekšsēdētāja autoritātei. Tai sekoja lūgšana par visa kontinenta veltīšanu Kristum Karalim 1. septembrī, ko izteica 15 izraudzīti aizlūdzēji Kilimandžāro – augstākā Āfrikas kalna, kas atrodas uz ekvatora – sniegotajā virsotnē.

Kaut kas līdzīgs notika arī iepriekš, 1999. gada 10. aprīlī Haiti, kur ikgadējā Harizmātiskā kongresa laikā mēs tā 60.000 dalībniekus vadījām dziedināšanas un atbrīvošanas lūgšanā par šīs nabadzības, varmācības un maģijas pārņemtās valsts tautu un Baznīcu. Taču kaut kas neaizmirstams atgadījās šā gada (2001.) jūnija pēdējā nedēļā Latvijā, kur biju devies uzstāties pirmajās valsts mēroga Katoļu jauniešu dienās. Biju pārsteigts, kad šīs bijušās komunistiskās padomju republikas prezidente vēlējās, lai ierodos un tiekos ar viņu viņas pilī. Viņa man pastāstīja, ka iedvesmojusies no manas grāmatas “Jēzus šodien”, ko izlasījusi divas reizes, un gribēja, lai es lūgtos kopā ar viņas ģimeni un draugiem par viņas valsts dziedināšanu un atbrīvošanu. Viņa pat lūdza, lai es aizlūdzu par katru personu individuāli, sākot ar viņu pašu. Jutos dziļi aizkustināts, kad ikviens no viņiem vēlējās, lai aizlūdzu nevis par viņu personiskajām vajadzībām, bet gan par viņu valsti, ko viņi tik ļoti mīl.

Tāpēc Baznīcai ir jāceļas vienotai aizlūgšanās, lai aizsargātu un atbrīvotu visu Baznīcu un visu pasauli ar paša Jēzus, tās galvas, lūgšanu: “Tēvs, pasargā viņus no Ļaunā, lai viņi būtu viens” (Jņ 17,15.21), tāpat kā visu laiku, kad Pēteris bija cietumā, Baznīca par viņu nemitīgi lūdza Dievu (Apd 12,5). Zināmā mērā kā vēl nekad agrāk mums ir jālūdz Kunga lūgšana: “Bet atpestī mūs no ļaunā” (Mt 6,13) un Baznīcas lūgšana Misē: “Atpestī mūs, Kungs, no visa ļauna, dod, lūdzams, mieru mūsu dienās.” Mums ir jālūdz pāvesta Leona XIII lūgšana erceņģelim Miķelim, uz ko mūs pamudināja Svētais tēvs 1994. gada 24. aprīlī, sv. Pētera laukumā, “lai saņemtu palīdzību cīņā pret tumsības spēkiem un šīs pasaules garu” (Osservatore Romano, 1994. gada 29. aprīlī). Vēl vairāk, neaizmirsīsim, ka, tāpat kā Fatimas Dievmāte palīdzēja gūt uzvaru pār komunisma antikristu, tā viņa Baznīcai un visai cilvēcei palīdzēs uzvarēt arī daudz agresīvākos mūsdienu antikristus. Kaut arī patlaban šķiet, ka it kā “visa pasaule ir grimusi ļaunumā” (1 Jņ 5,19), Jēzus tomēr ir sacījis un joprojām mūs iedrošina, sacīdams: “Turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!” (Jņ 16,33)