Marija   Valtorte

Apslēptā  dzīve

Jēzus dzimšana – publiskās darbības sākums

SATURS

I daļa

JOAHIMA UN ANNAS SALIKTAIS SOLĪJUMS

DIEVS UZKLAUSĪJA CĒLSIRDĪGO LAULĀTO DRAUGU LŪGŠANAS.

ESOT BEZ VAINAS, VIENMĒR DOMĀJA PAR DIEVU.

VISSVĒTĀKĀS JAUNAVAS MARIJAS PIEDZIMŠANA.

MARIJAS DVĒSELE BIJA SKAISTA UN NEVAINĪGA.

PĒC TRIM GADIEM TU BŪSI KUNGA LILIJA.

MAZĀ MARIJA MĀJĀS.

MARIJAS UPURĒŠANA SVĒTNĪCĀ.

MARIJA DIEVA PRIEKŠĀ.

MARIJAS LĪGAVAINIS.

JĀZEPS - JAUNAVAS LĪGAVAINIS.

LAULĪBAS AR JĀZEPU.

NĀCARETĒ.

EŅĢEĻA PASLUDINĀŠANA.

ZIŅA PAR ELIZABETI

UZTICĪBAS PIEPRASĪJUMS

CEĻOJUMS UZ JERUZALEMI

IERAŠANĀS PIE ZAHARIJA

SARUNAS AR ELIZABETI

KRISTĪTĀJA PIEDZIMŠANA.

JĀŅA UPURĒŠANA SVĒTNĪCĀ.

NOSLĒPUMA IZSKAIDROŠANA.

TAUTAS SKAITĪŠANAS PAVĒLE.

II daļa

CEĻOJUMS UZ BETLĒMI.

JĒZUS KRISTUS DZIMŠANA.

GODA ATDOŠANA.

ZAHARIJA IERAŠANĀS.

JĒZUS UPURĒŠANA SVĒTNĪCĀ.

IZRIETOŠĀ MĀCĪBA.

TRĪS ĶĒNIŅI ATDOD BĒRNIŅAM GODU.

PAR TRĪS VALDNIEKU TICĪBU.

BĒGŠANA UZ ĒĢIPTI.

SVĒTĀ ĢIMENE ĒĢIPTĒ.

SVĒTĀS ĢIMENES MĀCĪBA.

CIEŠANAS – UZTICĪGS SVĒTĀS ĢIMENES LĪDZGAITNIEKS

NĀCARETE – PIRMĀ DARBA MĀCĪBA.

ES VĒLĒJOS PIEMĒROTIES SAVAM VECUMAM.

MARIJA – SKOLOTĀJA.

CEĻOJUMS UZ JERUZALEMI.

JĒZUS EKSĀMENS SVĒTNĪCĀ.

SARUNA AR MĀCĪTĀJIEM.

MARIJAS SĀPES PAZAUDĒJOT JĒZU.

SVĒTĀ JĀZEPA NĀVE.

MARIJAS CIEŠANAS.

APSLĒPTĀS DZĪVES NOSLĒGUMS.

Jēzus lika man paņemt jaunu burtnīcu un pirmajā lappusē ierakstīt to, ko nodiktēja man 16.augustā: “ Mēs runāsim par Mariju.” Es paklausu un rakstu. Jēzus saka: Šodien pieraksti tikai šo: “Šķīstībai piemīt tāda vērtība, ka radības klēpis, atrodoties pilnīgā šķīstībā (cik tāda ir iespējama Dieva radībai), spēja ieskaut Neaptveramo. Savā pilnībā, Savās Trīs Personās, Savā Bezgalībā Svētā Trīsvienība ieslēdzās tik mazā platībā, caur to nesamazinoties, jo Jaunavas mīlestība un Dieva griba šo platību paplašināja, radot tajā Debesis. Tēvs, kā radītājs nokāpa pie Savas  m e i t a s, kas bija tā cienīga. Mariju varēja dēvēt par otro Tēva radīto cilvēku, jo Viņa prata paturēt Tai dāvātās žēlastības, Viņa saņēma Līgavas, Dieva Mātes un Debesu Karalienes godu. Marija bija otrā Dieva pirms mūžīgajā Domā, otrā pēc Dieva Dēla, kurš pirms mūžiem iemīlēja Sevi Viņā. Dēls, kurš kļuva par Viņas Dēlu, padarīja Viņu par Savas žēlastības un gudrības noslēpumu jau tajā brīdī, kad iemājoja Viņas klēpī. Svētais G a r s Savā Mīlestībā uz To, kura dzīvoja mīlestībā un ar to, caur Viņas klēpja Augli dāvāja ļaudīm savas svētdarīšanas veltes. Ēras sākumā jaunā veidolā parādot cilvēkiem Pestīšanu, Dievs Sev par troni neizvēlējās nevienu zvaigzni debesīs, nedz vēlējās Savas pēdas atbalstīt uz eņģeļu spārniem... Viņš izvēlējās šķīstu jaunavīgu klēpi. Arī Ieva tika radīta šķīsta, taču viņa labprātīgi pakļāvās samaitāšanai, kaut pati dzīvoja šķīstā, tīrā pasaulē. Marija dzīvojot samaitātā pasaulē, neaptraipīja Savu šķīstību pat ne ar domu, kas būtu pievērsta grēkam, kaut arī Viņa zināja par grēka esamību. Marija pazina grēku vienīgi tik daudz, lai to noraidītu, lai uz mūžu kļūtu par To, kura iežēlojas par grēciniekiem un lūdzas par viņu pestīšanu.

Es redzu kāda mājokļa iekārtojumu. Pie austuvēm sēž kāda sieviete. Viņa varētu būt apmēram piecdesmit gadus veca. Viņas mati ir melni, kārtīgi sasprausti copē. Viņa liekas esam gara un spēcīga. Sieviete ir ģērbusies vienkāršā violetā kleitā, viņas galvu sedz zils plīvurs. Viņas sejas vaibsti ir izteikti semītiski, bet tumšo acu skatiens ir mierīgs, kaut arī skumīgs. Dievs nav dāvājis tai bērnus un kopā ar vīru viņa dzīvo tik vientuļi! Tā ir liela, kopīga viņu abu sirdssāpe.

Patlaban no dārza ienāk jau pavecāks vīrs – redzams, viņš ir mazliet īsāks par Annu – viņa galva ir pilnīgi balta. Vīrieša seja ir gaiša, ar tik zilām acīm kā debess zilgme. Uzacis, bārda un ūsas ir gaišā kastaņbrūnā krāsā: kaut pats viņš ir blondīns. Viņa drēbes ir tumši brūnas. Viņš maigi glāsta sievas galvu un jautā:

Vai atkal esi tik ļoti noskumusi?

Ak, Joahim – sieva atbild nopūšoties – vienmēr es esmu viena! Es noteikti kaut kādā veidā esmu apvainojusi Kungu, jo Viņš ir aizslēdzis manu klēpi!

Anna, kā gan tu, vienmēr tik laba, varēji apvainot Jahvi? Klau, dosimies vēlreiz uz svētnīcu garākā lūgšanā, varbūt beidzot mūsu lūgšanas taps uzklausītas. Tavas asaras un skumjas man ir sāpīgākas par bērnu trūkumu!

Paldies tev, Joahim, bet varbūt apsolīsim Kungam atdot mūsu bērnu, ja Viņam labpatiktos uzklausīt mūsu lūgumu: kad tam apritēs pilni trīs gadi, bērns jau piederēs Viņam.

Redzējums beidzās...

Es saprotu, ka tas būs Marijai veltīts cikls. Es ļoti par to nopriecājos un nav šaubu, ka Vissvētākajai Jaunavai Marijai tas liekas tīkami. Viņa man pat teica: “Raksti par Mani, Mana meita, un Es mierināšu tevi tavās ciešanās.”

Jēzus saka:

“Mani Vecvecāki bija taisnīgi un tādēļ tiem tapa dāvāta Dieva gudrība. Anna no Ārona cilts bija laulībā stājusies sieviete. Un Joahims, ķēniņa Dāvida pēctecis, vairāk tiecās pēc tikumiem, ne mantojuma. Annai piemita patiess tikums, kas darīja viņu cienīgu nostāties Dieva troņa priekšā. Viņa vēlējās tikai vienu – savu dzīvi savienot ar taisnīgu vīru. Laimei tiem pietrūka tikai pēctecis, kuram tie varētu mācīt savu savstarpējo mīlestību. Un, kad beidzot viņu sapņi piepildījās, viņiem tika dāvāta Vissvētākā Jaunava Marija, Mana Māte. Viņi vēlējās dēlu, bet dāvāta tiem tapa Dieva Māte. Gudrības grāmatas vārdi likās attiecināti uz viņiem: “Caur Viņu iegūšu nemirstību un pēctečiem atstāšu mūžīgu piemiņu.” (Gudr. gr. 8,13).

Taču, lai to iegūtu, nepieciešami bija ticības, mīlestības, cerības un šķīstības tikumi.

Laulāto draugu šķīstība! Un tā viņiem bija (jo jaunavība nav obligāts šķīstības priekšnoteikums). Eņģeļi sargāja laulāto draugu šķīstību, no kuriem rodas labi pēcteči, kuriem dzīves norma ir vecāku svētums. Taču kur šādi vecāki ir šobrīd?

 Tagadnē tie nevēlas laist pasaulē bērnus, un vienlīdz nevēlas saglabāt šķīstību. Tādēļ tiek runāts par mīlestības un gultas vietas profanizēšanu.

1944. g. 24. augusts.

Es atkal redzu Joahima un Annas māju. Anna auž kaut ko baltu un priecīgi dzied, jau ceturto reizi atkārtojot vienu un to pašu rindiņu. Ienāk Joahims un apvaicājas par līksmības iemeslu. Anna pieceļas un izstiepjot rokas iesaucas, ka ir mātes cerībās! Vai viņa nekļūdās? Viņa stāsta vīram, ka pēdējo dienu svētnīcā lūdzoties, kāda balss tai teikusi: “Tas, ko lūdzi, taps tev dots.”!

 Jau šobrīd es skaidri jūtu, kā manī pukst mazā sirsniņa kā rokā turētam putniņam. Mūsu bērns, esmu pārliecināta, neapvainos Kungu, jo ir tapis Viņam upurēts vēl pirms dzimšanas. Līksmosim par Bērnu trīs gadu garumā, un tad atdosim To Kungam. Un kopā ar Bērnu upurēsimies Dieva godam arī mēs!”...

Es vairs neko neredzu, nedz dzirdu.

Jēzus sacīja

Tas, kurš skatīja savas atpirkšanas tuvošanos: Es, Kristus, Annas mazdēls, aptuveni trīsdesmit gadus vēlāk, ar Savu Vārdu darīju brīnumus, dziedinot visu zemes niecību. Toreiz tos vārdus es teicu Tai, kurai vajadzēja kļūt par jauno un patieso Svētnīcu, kas v i s a i zemei nodrošinātu Debesis, pie tam uz mūžu mūžiem – līdz pat pasaules galam. Tas bija Mans Vārds, kurš auglīgu darīja to, kas līdz šim bija bijusi neauglīga un dāvāja Man Māti, kuras vecāki bija svēti. Mana Māte auga ne tikai svētumā, Viņai vienīgajai radības vidū bija gars bez vainas

Padomā kādam bija jābūt tās dvēseles- Svētās Trīsvienības greznuma - skaistumam, kuru izvēlējās Dievs pirms laika sākuma, dvēselei, kuru Svētā Trīsvienība vēlējās apdāvināt ar Savām dāvanām, lai Tā piederētu Tai. Ak, Svētā, kuru Dievs radīja Sev un ļaužu pestīšanai. Tu nēsāji Pestītāju un biji Pirmā Viņa atpestītā. Dzīvā Paradīze, ar Savu smaidu Tu sāki svētdarīt zemi. Dvēsele, kas radīta, lai būtu Dieva Māte! Kad Dievs nokāpa atdzīvināt Tavu miesu, Viņš veica to pilnīgi savādāk kā citiem, jo ar Savu uguni Viņš nāca tik spēcīgi, ka Tava dvēsele nebija grēka aptraipīta un tīra ieslēdzās svētajā klēpī.

Zemei, kaut arī tā nezināja, piederēja savs zieds, kurš uzziedēja uz mūžiem. Mana Māte sāka mīlēt kopš Viņas ieņemšanas brīža. Marija vispirms uzsmaidīja Dievam, tad pasaulei. Esot bez vainas, Viņa vienmēr domāja par Dievu, par Viņa tuvumu, Viņa mīlestību, gaišumu, gudrību.

Vēlāk Es atklāšu tev Marijas jaunavības dziļumu - kontemplācijai. Padomā, kas gan būtu noticis, ja Ādams un Ieva, esot bez grēka, būtu radījuši šķīstus bērnus tā, kā Dievs to vēlējās. Tie būtu bijuši kā “pārcilvēki”, kamēr tagad tuvinās tikai “super- sātanam”. Ja jūs, nepakļaujoties sātana iedvesmai, rīkotos godīgi un Dievam atstātu jūsu dzīves vadību, neko nealkstot izņemot Viņu, Dievs dāvātu jums dēlus, kuri triumfētu pār sātanu; uzvara pār viņu būtu izcīnīta uz tik daudziem gadsimtiem, un reizē ar to atvairīts būtu tik daudz ļaunuma.

Es redzu kā Anna atgriežas no dārza. Viņa atbalstās droši vien uz radinieces rokas, jo pēdējā izskatās Annai līdzīga. Anna liekas esam nogurusi un liekas viņai ir astma, tāpat kā man. Kaut dārzs ir ēnains, tomēr gaiss zem debesīs kvēlojošās saules stariem ir smacīgs. Liekas, visapkārt valda sausums, jo zeme ir izkaltusi līdz pat baltām smiltīm vietās, kur dārzā tā nav aplieta.

Joahims ļoti centīgi strādā dārzā, neskatoties uz savu vecumu; viņam ir divi palīgi. Tad viņš pamana Annu un kopā viņi iet uz mājām. Ir sākusies vētra, liekas it kā sātans mestu kaut ko ellē, jo mākoņi ir tik tumšā krāsā...

Sievietes, skrienot uz virtuvi pēc ūdens, paziņo laimīgajam tēvam, ka bērns ir piedzimis un, ka viss ir kārtībā. Un pēkšņi vēl neredzēta parādība: milzīga varavīksne atplaiksnī debesīs, un kaut saule vēl nav norietējusi, debesīs, uzliesmo skaista zvaigzne, kā vēstījums zemei...

Mazā Marija ir parādījusies zemes virsū: sārtajā sejiņā spīd zilas actiņas, un galviņu sedz matiņi gaišā medus krāsā. Mazās kājiņas, kā gan tās spēs vēlāk uzkāpt Kalvārijā un stāvēt zem Krusta?...

Šobrīd priecīgais tēvs cenšas noskūpstīt Bērna Sirsniņu, neapzinoties to, ka šī ir vienīgā Bezvainīgā Sirds zemes virsū. Uzreiz ir saskatāma līdzība ar Joahimu, kaut arī vēlāk mazdēlam būs vecmāmiņas Annas cienīgā stāja un garais augums. Meitenīte tiks saukta par Mariju. Viņa piederēja Dievam jau pirms piedzimšanas, bet pie vecākiem viņa būs tikai trīs īsus gadus...

Redzējums beidzas ar Annas un viņas meitas iemigšanu.

27. VIII. 1944.g.

Jēzus sacīja:

Pasteidzies mazā dvēselīte. Es ļoti vēlos tevi ietīt Jaunavas Marijas kontemplācijas segā. Nāc un lasi par Viņas godību: “Dievam es piederēju Viņa darbu aizsākumā. Kopš gadsimtiem esmu radīta, pirms tapa zeme. Esmu dzemdēta pirms vēl ūdens klajums bija... un pirms kalni radās... Kad Debesis Dievs nostiprināja, es biju ar Viņu... Kad jūrai Dievs sprauda robežas... kad veidoja zemes pamatus... es biju Viņam līdzās... Visu laiku esot Tam blakus” (Laika 8, 22-30)...

Šie vārdi attiecas uz Mariju, Skaistās Mīlestības Māti. Dievs radīja cilvēku un ļāva tam dzīvot, nolēma tam piedot, lai iegūtu šo Svēto, Bezvainīgo, Iemīļoto Jaunavu, Iemīļoto Meitu, Visšķīstāko Māti, prieka pilno Līgavu! Tik daudz Dievs deva un būtu devis vēl vairāk, lai iegūtu šo Savas saules Sauli, šo Sava dārza ziedu. Un joprojām Viņš jums dāvā tik daudz Viņas dēļ, pēc Viņas lūgumiem, Viņas priekam... Viņas prieks vienojas ar Dieva prieku, palielinot gaismas uzliesmojumus, un ikviena šāda dzirkstele ir žēlastība pasaulei un visiem cilvēkiem, kuri atbild ar “alleluja” saucienu uz katra Dieva brīnuma parādīšanos, kurš vēlējās redzēt mirdzošo Jaunavas prieka smaidu. Dievs vēlējās dāvāt zemei karali - no nekā veidotu radījumu. Viņš apdāvināja to ar šķīstības žēlastību viņa sākuma dienā. Taču Visu zinošais Dievs, kurš pārzin nākamo gadsimtu atgadījumus, kura acis nemitīgi redz to, kas b i j a , i r un b ū s: lūkojoties nākotnē, redz tagadni un ar skatienu lūkojas pēdējā nākamības brīdī... Viņš arī zina kāda būs pēdējā cilvēka nāve. Viņš labi zināja, ka šis cilvēks nokaus sevī žēlastību un liegs Debesis pats sev. Kādēļ gan Viņš radīja cilvēku? Tā daudzi jautā. Vai jūs būtu vēlējušies nebūt? Vai tad nav vērts dzīvot, kaut vai īsu brīdi, lai spētu iepazīt un apbrīnot to nebeidzamo skaistumu, kādu Dieva roka ir sējusi pasaulē?

Kam gan Dievs radīja šīs zvaigznes un planētas, kuras riņķo debess jumā, vada gaismu un gadalaikus (nemainīgi, kaut tomēr vienmēr citādi), debesīs katru vakaru ierakstot arvien jaunu lappusi, tāpat katru mēnesi un gadu, it kā vēlētos sacīt: aizmirstiet ieslodzījumu, atmetiet jūsu vēstules, tumšu lietu pilnas; samaitātas, netīras, pūstošas, melīgas, lāstu pilnas, trūdošas lietas – un paceliet kaut skatienu uz neierobežoto debess juma brīvību, noraugieties visā mierīgi, savos tumšajos cietumos ienesiet gaismu, lasiet to, ko mēs rakstām debesīs, šos mīlestības vārdus, jo mēs vienmēr esam Tā priekšā, Kurš ir. Mēs mīlam Viņu tādēļ, ka Viņš ir ļāvis mums būt, Kurš ļauj šo rotēšanas iespēju visumā. Klausieties kā mēs sludinām jums Dievu ar mūsu gaismu un siltumu un skaistumu, ieklausieties ikvienā balsī: ūdens čalās, viļņu balsīs, bērnu smieklos, šajā blēšanā, šajā īdēšanā, tas viss saka: Dievs ir!

Kam gan Dievs radīja šīs neskaitāmās zvēru un putnu sugas: tie visi atrodas cilvēka kalpībā – tie skrien, strādā, baro un izklaidē. Kam šīs neskaitāmo augu, augļu un ziedu šķirnes?... Dievam nekas nav nepieciešams. Viņš Sev ir pašpietiekams. Visa radība ne par atoma tiesu nepalielināja Viņa nebeidzamo prieku, esības skaistumu un varu.

Visu to Viņš radīja cilvēkam, tikai priekš viņa. Ir vērts dzīvot, lai visu to iepazītu un pateiktos par to. Un kaut tagad jūs esiet tik ļoti neuzticīgi, lepni, netīri, un slepkavotāji, Dievs tomēr jums ļauj priecāties par skaistumu un pasaules labumu un apietas ar jums tā, it kā jūs būtu Viņa labie dēli. Ikviena cita pieredze vai atklājumi, kas nes sevī ļaunuma zīmotni, nāk no sātana.

Pirms Dievs radīja cilvēku, Viņš zināja, ka vēlāk tas kļūs par ļaundari un slepkavu. Un tā kā Pirmsmūžīgā Labsirdībai nav robežu tās labestībā, pirms grēka rašanās, Dievs jau domāja par tā likvidēšanas iespēju. Šai iespējai vajadzēja būt Man, Tēva Vārdam – Pestītājam. Taču tam bija nepieciešama Māte, no kuras Man taptu Miesa. Un tad Dieva vienreizīgajā domā tapa radīta Jaunava Marija. Un visas lietas tapa radītas Man, Tēva Iemīļotajam Dēlam. Lai atpestītu miesu un vestu to uz Debesīm, Man vajadzēja tapt par Miesu. Un tā kā gara atdzīvināta miesa ir Dieva meistardarbs, tad tai tapa radītas debesis.

Lai kļūtu par Miesu, Man bija nepieciešama Māte. Lai kļūtu par Dievu, nepieciešams bija, lai Mans tēvs būtu Dievs. Tad Dievs paaicināja Līgavu un sacīja Tai: “Nāc un palūkojies, ko Es daru priekš m ū s u Dēla. Es redzu kāda Tu būsi, Bezvainīgā. Redzu Tevi, un Tavu acu zilgmi Es dāvāju jūrai un debess jumam, Tavu matu krāsu Es piešķiru graudiem, Tavas sejas krāsa kļūs par lilijas baltumu un rozes krāsu. Strazdam Es piešķiršu Tavas balss skaņu, bet rasai – Tavu acu asaras. Es lasu Tavas nākamās domas un dzirdu Tavas Sirds pukstus. Nāc un iemājo pasaulē, lai zvaigznes ieskauj Tevi kā kronis, bet mēness sirpis, lai gulstas pie Tavām kājām. Nāc un iemāci visam mīlēt Tavu Dievu un pastāvēt vienīgi Viņa dēļ. Nāc un remdē cilvēciskās nepaklausības rūgtumu, netiklību ar sātanu un cilvēcisko nepateicību. Un Es ar Tevi uzvarēsim elli.

Dievs Tēvs radīja vīrieti un sievieti ar tik pilnīgām mīlestības tiesībām, ka jūs pat nespējat aptvert šo cēlsirdību. Jūs kļūdāties domājot: kā gan būtu notikusi vairošanās, ja cilvēks nebūtu paklausījis sātana pamācībām.

Augiem ir augļi un sēklas. Vai viņu auglība ir tāda pati kā cilvēkiem? Nē. Vīrišķā zieda puteksnītis, meteoroloģisko un magnētisko likumu vadīts, tiek nests uz sievišķo ziedu. Tas atveras, pieņem puteksnīti un apaugļojas. Tas nekrīt nešķīstībā, un vēlāk neatmet to, tā kā to darāt jūs, jau nākamajā dienā vēloties piedzīvot to pašu sensāciju. Augs rada augli un līdz nākamajam gadalaikam vairs nezied. Un ja zied, tad tādēļ, lai dotu jaunu augli.

V i s i  no tuvienes, vai tālienes, lido, rāpo, lec vai skrien viens pie otra, apaugļošanās laikam tuvojoties, un nenovēršas no tā, meklējot vienīgi labumu. Zvēru nodoms ir pēcnācēju radīšana, bet cilvēks šeit bieži nonāk zem zvēra līmeņa. Par skolotāju jūs esiet izvēlējušies sātanu un jūsu darbi ir šāda skolotāja cienīgi. Bet ja jūs būtu uzticīgi Dievam, jums pēcnācēji rastos bez sāpēm un bieži vien bez necienīgas izturēšanās, kādu nepazīst pat bez dvēseles esošie zvēri. Šiem sātanam pakļautajiem cilvēkiem, Radītājam vajadzēja parādīt Dievu – Cilvēku, kas dzimis no Bezvainīgās: Zieds rada ziedu bez sējas nepieciešamības, tikai bezvainīgā Zieda – Lilijas – Marijas skūpsta iespaidā! Tāda bija Dieva atmaksa! Sātans, kurš līdz šim bija dumpinieks, negodīgs ieļaunotājs, tagad ir Marijas uzvarēts. Tūkstošiem karaspēki neko neiespēj pret Marijas spēku, nepastāv tāda vēja, un Viņas Vārds, Viņas skatiens un šķīstība, kā zibens aiztur sātanu tā ellišķīgajā bedrē. Ak, nolādētais, kurš Dievam atņēma prieku kļūt par  v i s u  radījumu Tēvu! Tas būtu noturējis līdzsvaru rasu starpā, nebūtu karu starp tautām un nelaimes ģimenēs.

Cēlsirdīgā Dieva uzvara pār sātana viltību bija Bezvainīgās (kuru nespēja aizsniegt sātana inde) Ieņemšana. Tā bija Jaunavas dziļā jaunavība! Cik gan nabadzīga ir tās jaunavība, kuru neviens nav apņēmis (par sievu). Jaunavības tur gandrīz nav...

Kāda ir tās jaunavība, kura vēlējās atdot sevi Dievam, bet neprata atdoties vienlīdz garā: tā nodarbojās ar tik daudz svešām domām, viegli pieņemot cilvēciskās rūpes. Tāda ir vienīgi jaunavas rēgs, vēl pat mazāk. Kāda ir tās jaunavība, kura ir ieslēgusies klosterī priekš Dieva? Tā ir liela lieta, tomēr tā nav tik pilnīga jaunavība kāda ir Manai Mātei.

Marija ir Jaunava. Viņa ir neaizskaramības, šķīstības aiza ,un, aizā zūdošā žēlastība, no kuras Tā ir radusies ir Dievs. Neaizskaramība. Šķīstība. Vispilnīgākā Žēlastība.

Lūk, kā rīkojas Trīsvienīgais Dievs. Kritušajiem radījumiem Viņš parāda Šo pilnības Zvaigzni. Neveselīgas ziņkāres priekšā Viņa stāv šeit kautrības pilna, vēloties mīlēt tikai Dievu. Šī lieliskā Nezinošā stāv ļaunajam nezinot. Viņā mājo ne tikai neziņa par zemāku mīlestību, nedz par laulāto draugu mīlestību, Viņa ir kaisles un grēka seku nepazīstoša. Marija ir dedzīgas Dieva mīlestības pārpilna – skaidru altāri redzoša, pie kura Dievs salaulājas ar Jaunavu, kura ir bez grēka, tāpat kā Viņš.

28. VII.1944. gadā:

Es redzu Joahimu un Annu, kuri kopā ar Zahariju un Elizabeti iznāk no kādas mājvietas Jeruzalemē un dodas uz Svētnīcu. Anna nes baltajās drēbītēs ietīto Bērniņu. Elizabete tur kādus saiņus. Joahims pavadā ved divus baltus aunus, Zaharijs iet baltās priestera drānās un baltā apmetnī tērpies. Elizabetei mugurā ir violeta kleita. Arī Joahims un Anna ir ģērbušies svētsvinīgi.

Beidzot viņi nonāk līdz Svētnīcai un Zaharijs dodas nokārtot formalitātes. Pārējie dodas no terases uz terasi. Svētnīca nav būvēta līdzenā vietā, bet paceļas arvien augstāk. Uz katru terasi var nokļūt pa kāpnēm, uz kurām atrodas portiks un dārgas arkas, veidotas no bronzas, marmora un zelta. Elizabete atver saiņus: tur atrodas balti tauku plācenīši, divi baloži būrītī un lielas sudraba monētas, kuras būtu saplēsušas ikvienu kabatu, taču par laimi toreiz kabatas nešuva.

Lūk, Zaharijs ir atvedis dežūrējošo priesteri, kurš apsmidzina Annu ar ūdeni, liekot pietuvoties upuraltārim. Bērnu ir paņēmusi Elizabete, bet Joahims seko laulātajai draudzenei, vedot aiz sevis žēli blējošu auniņu. Pēc veiktās attīrīšanas, priesteris pietuvojas pārējiem, saņem otru aunu un plāceņus, un ierunājās - vēlot Dieva svētību Kungam upurētajam Bērnam un viņas godprātīgajiem vecākiem. Pienāk Anna Fanuēla, kas svētnīcā audzina meitenes.

Pēc trim gadiem mana lilijiņa būs šeit – apstiprina Anna.

Un es apsolu būt viņai par mīlošu māti – apgalvo audzinātāja

Ceremonija ir beigusies. Es dzirdu Joahima vārdus: “Ne tikai divus labākos, Kunga godam es atdotu visus savus jērus.”

Vairs es neko neredzu.

1944. g. 29. VIII. M. Valtorte raksta:

Es redzu Annu sēžam ēnā un šujam. Mātei tuvojas mazā Marija. Mugurā viņai ir līdz potītēm gara balta kleitiņa ar īsām piedurknēm, bet pie kakla izgriezuma esošā zilā lentīte izrotā kleitiņu. Gaišie matiņi cirtās krīt pār pleciem, bet zilās actiņas izstaro maigumu. Viņa atgādina eņģelīti. Rokās viņa tur veselu klēpi lauku puķu, un tuvojoties mātei, viņa priecīgi iekliedzas un metas pie Annas ceļgaliem.

Māmiņ! Māmiņ! – viņa sirsnīgi pieglaužas Annai, un tad sāk stāstīt katra ziediņa vēsturi.

Šis lielākais – zilais, tas ir Debesu skūpsts Māmiņai, un šis gaiši zilais, tas ir kā tēta acis – tas stāsta par to, ka Kungs tēti ļoti mīl, jo viņš ir ļoti labs. Un šī mazā neaizmirstulīte arī saka, ka Kungs viņu mīl. Un šis sarkanais, vai māmiņa zina, kas tas ir? Tās ir ķēniņa Dāvida apģērba skrandas, Izraēla ienaidnieku asinīs mērktās – par zīmi uzvarai. Tās ir izaugušas no karaliskā tērpa, kas cīņā par Dievu tapa saraustīts. Un šis smaržojošais baltais ziediņš ar septiņām lapiņām izauga blakus strautam – to man noplūca tētis. Tas ir no karaļa Zālamana drānām, kad viņš gāja Šķirsta priekšā un dziedāja Kungam. Arī es gribu būt tāda kā šis ziediņš un vēlos dziedāt Visaugstākajam visu savu mūžu! – tā savu runu pabeidz Mazā meitenīte.

No kurienes tu visu to zini? Vai tētis tev stāstīja?

 Nē. Es nezinu no kurienes. Varbūt eņģelis man to stāsta, kaut arī pati es viņu neredzu. Bet, māmiņ, pastāsti man vēl kaut ko! Kaut ko no Izraēla vēstures, varbūt par Daniēlu, kurš runāja par Kristu?

Marija aizver actiņas un uzmanīgi klausās. Un tad iejautājas:

Pēc cik gadiem pie mums varētu atnākt Emanuēls?

Apmēram pēc trīsdesmit.

Vai cik ilgi? Bet es būšu svētnīcā, māmiņ, un, ja es ļoti, ļoti lūgšos, dienām un naktīm, naktīm un dienām, un, ja es atdošos Dievam un visu dzīvi veltīšu šim nodomam, vai tad Pirms mūžīgais nedāvās šo žēlastību un neatsūtīs Mesiju ātrāk?

 Es nezinu, mīlulīt. Kungs ir tik labs, varbūt Viņš uzklausīs tevi.

Māmiņ, es gribu priekš Viņa vienmēr būt jaunava. Es gribu, lai Pestītājs mani atpērk, bet kā gan Viņš varēs mani atpestīt, ja es nebūšu sagatavojusies?

Uz šo jautājumu Anna vairs nespēj atbildēt, par laimi ir parādījies Joahims, kurš šo sarunu ir dzirdējis.

Viņš atpestīs tevi vēl pirms laika, jo tu vēlies mīlēt tikai Viņu vien. Tu jau esi atpirkta un vari piederēt Viņam uz mūžiem, kā to vēlies.

Tad es lūgšu: “Sūti Apsolīto!” Ak, kad gan jūs atdosiet mani svētnīcai?!

 Vairs ilgi nav jāgaida, bet vai tu neskumsi pēc mums?

Ļoti... bet kas gan tas ir par upuri, kas neprasa daudz?

Tad jau tu mūs atcerēsies?

Vienmēr!

Un šeit redzējums apraujas ar Mariju tēva apskāvienos.

Es redzu kā mazā Marija iet starp tēvu un māti pa Jeruzalemes ielām. Viņa ir viscaur balta un viņas galviņu rotā mātes plīvurs. Tas ir pārāk liels priekš viņas mazās galviņas, tādēļ tas ir aplikts kā apmetnis. Izskatās it kā Mariju ieskautu mākonis. Uz pieres plīvuru satur zila lentīte, rotāta ar sudraba izšuvumu.

Anna ir tērpusies tumši violetā kleitā, plīvuru zemu pār acīm nolaidusi, lai aizsegtu saraudātās acis. Nabaga, sarkani saraudātās mātes acis! Vecāki izskatās novecojuši, vairāk atgādinot vecvecākus mazajai lieliskajai Meitenītei.

Viņi iet ļoti lēni, taču ikkatram ceļam reiz pienāk savs gals, un, lūk, viņi apstājas svētnīcas mūru priekšā. Tur viņus jau gaida Elizabete un Zaharijs. Marija skūpsta mātes rokas un glauž tās pie savas sejiņas ar lielu maigumu. Zaharijs mierina izmisušos vecākus, apgalvojot, ka Anna, Fanuēla meita, ļoti rūpēsies par viņu ziediņu. Pašreizējā brīdī Marija ir vienīgā Dāvids un Ārona cilts pērlīte. Un viņš kā priesteris arī viņu apciemošot... Marija noslīgst ceļos vecāku priekšā, lūdzot svētību. Viņa neraud, taču viņas lūpiņas dreb un balstiņa aizlūzt.

Tagad gaidiet pie lielās terases, es eju pēc priestera.

Viņi trijatā stāv pie lielām marmora kāpnēm, un viņu sirdis spēcīgi dauzās. Ieskanas sudraba taures un durvis atveras. Uz sliekšņa stāv godājams vecajs baltās drēbēs, uz kurām atrodas īsāka, vienlīdz balta tunika, virs kuras redzams kaut kas līdzīgs daudzkrāsainam ornātam. Priesteris tuvojas pirmajam pakāpienam. Aiz durvīm ir redzami balti meiteņu stāvi un viņu vecākās uzraudzes. Priesteris veras Mazajā (meitenē) un smaida. Viņš paceļ rokas uz Debesīm lūgšanā, un tad dod Marijai zīmi. Viņa atstāj vecākus un dodas uz kāpņu pusi. Viņa jau atrodas priestera priekšā, kurš uzliek rokas uz viņas galvas. Upuris ir tapis pieņemts. Pie durvīm viņš jautā:

Marija, Dāvida meita, vai apzinies savu solījumu?

Sudrabaini ieskanas atbilde:

Jā, apzinos!

Tad ej, un esi  p i l n ī g a! 

Marija ieiet un pazūd ēnā. Viņas vairs nav...

Smagās durvis klusu aizveras. Dzirdami ir vecāku šņuksti, taču pēc brīža viņi piebilst:

Mēs godinām Kungu, kurš mūsu meitiņu uzņēma Savā Namā un aizvedīs to pie Sevis. 

Ar šiem vārdiem vīzija beidzas.

Es redzu jauno Mariju – augstākais divpadsmit gadus vecu. Viņas sejiņa jau ir izstiepusies, un mati ir sasukāti divās zelta bizēs. Skaistā meitene, viscaur baltā, sēž mazā istabiņā un šuj. Caur atvērto logu ir redzama svētnīcas galvenā ēka, un tālumā zaļo olīvkalns.

Marija šuj un pusbalsī dzied:

Kā zvaigznes atspīd tīrā ūdenī, tā arī manā sirdī kaut kas laistās. Neizdziest manā dvēselē un mīlestībā tālāk vada... Kad gan, ak, Kungs, Tu dāvāsi Savai kalponei iespēju kalpot Pestītāja Mātei? Sūti, ak, Tēvs, sūti mums Mesiju un pieņem Mesijas pazemīgo upuri.

Marija apklust, nopūšas, pasmaida, un tad iegrimusi lūgšanā noslīgst ceļos.

Ienāk Anna, Fanuēla meita, viņa apbrīnā lūkojas uz meiteni un sauc to vārdā:

Marij!

Meitenīte pagriežas smaidot un sasveicinās:

Miers tev, Anna!

Vai tu lūdzies? Vai tev nekad nepietiek lūgšanu?

Lūgšanas gan man būtu gana, taču es sarunājos ar Dievu! Anna, ja tu zinātu, cik tuvs Viņš man ir! Vairāk nekā tuvs: Viņš mājo manā sirdī! Lai Kungs piedod man manu lepnību, bet es to tā izjūtu. Es zinu Izraēla likumu: katrai sievietei ir jākļūst par māti! Taču es dzirdu balsi, kas saka man: “Es vēlos, lai tu viscaur būtu Mana”! Tādēļ es vēlos palikt Viņam par jaunavu. Kā gan tas notiks? Nezinu.. Zemes virsū man vairs nav vecāku, es vēlos pietuvināt Mesijas atnākšanu, lai maniem vecākiem tiktu atdarīti Debesu vārti. Un šobrīd es kalpoju Kungam un Viņam es uzticos. Kad pienāks saderināšanās laiks, es atklāšu izredzētajam savu noslēpumu...

 Bet, Marij, Kā gan tu spēsi viņu pārliecināt? Izraēla likums nebūs tavā pusē!

Tomēr Dievs būs ar mani un Viņš pats visu paveiks. Likums... Anna, nesauc mani par bezdievi, taču likumu Dievs taču var mainīt. Laiks jau tuvojas. Daniēls teica, ka saīsinātas taps šīs septiņdesmit nedēļas un Jaunava dzemdēs. Kā gan es gribētu ar kailām kājām pārskriet zemi, lai nokļūtu pie Viņas, un lūgtu sevi pieņemt par viņas kalponi. Es vēlos ieraudzīt Mesiju un dzirdēt Viņa balsi!...

 Vai tādēļ tu vēlies palikt par jaunavu, lai kļūtu par Kristus Māti?

 Ak, nē! Esmu pati niecība! Taču es vēlos būt tīra Tā dēļ, kuru Isajs redzēja tūkstošiem ievainojumiem klātu... Es vēlos apraudāt Viņa ciešanas!... Ak, Kristu, mans Kristu!

Anna klusē kādu laiku, bet Marija raudot saliecas.

Ko vēl man sacīsi, Marij? – aizkustinājumā jautā Anna.

Meitenīte nodrebinās, domājot esam ievainojusi savu audzinātāju.

 Es lūdzu piedošanu! – viņa iesaucas – tu esi mana audzinātāja, bet es tāda niecība. Taču tā runā mana sirds. Neņem par pilnu manus vārdus un sodi manu lepnību. Anna, piedod savai mazajai!

Anna pieglauž pie sevis meitenīti, un pār viņas novecojušo seju plūst asaras. Marija glaužas pie savas audzinātājas, un šādi beidzas redzējums.

Jēzus sacīja:

Marija atcerējās Dievu. Dzīvoja ar Dievu, kā Viņa īpašums, jo grēks nebija Viņu skāris.

Cilvēks bija radīts pēc Dieva līdzības. Šī līdzība dod iespēju atcerēties, redzēt, nojaust. Iespējama ir lasīšana nākotnē. Parastam prātam tie ir pārāk augsti noslēpumi.

Padomājiet. Vai šis Visaugstākais saprāts, šī Doma, kas zina visu, šis Skatiens, kurš redz visu, kurš radīja jūs ar Savas Gribas aktu un Savas nebeidzamās mīlestības elpu, darot jūs par Saviem bērniem, vai var jums ko dāvāt tādu, kas nebūtu Viņš? Taču Dievs dāvā to samazinātā formā, jo radījums nevar sevī ietvert Radītāju. Bet savā mazumā šī dāvana ir pilnīga.

Kādu gan saprāta dāvanu Dievs deva Ādamam! Grēks to samazināja, bet Mans Upuris jums visu to atgriež. Ak, cilvēciskā saprāta augstums, kas caur žēlastību ir saistīts ar Dievu; kam piemīt spēja iepazīt! Ikviena pieredze, kas nenāk no Dieva žēlastības, nāk no sātana un patiesībā nav iekļauta pārdabiskajās lietās, jo sātans ir melu tēvs, viņš nosliec uz ļaunumu.

Marija bija žēlastības pilna. Visa Dieva žēlastība bija Viņā, tā sagatavoja Viņu Dieva Mātes lomai. Ar miesu Marija atradās zemes virsū, bet Viņas gars bija Debesīs. Viņa pelnīja, lai Svētais gars apaugļo Viņas jaunavīgo klēpi!...

Marija iet starp citām jaunavām. Tai ir jābūt kādai ceremonijai, jo vīraka smarža piepilda svētnīcas telpu. Meitenes neapšaubāmi atgriežas savās cellēs. Lielākā daļa sarunājas savā starpā, kaut arī pieklusinātā balsī. Vienīgi Marija klusē, taču pirms ieiešanas savā istabā viņa draudzīgi atsveicinās no visiem. Pie Marijas ienāk viena no audzinātājām un saka:

 Marij, priesteris tevi gaida.

Marija izskatās izbrīnīta, taču viņa neko nejautā. Lūk, skaista, gaiša zāle, un bez priestera tajā stāv Zaharijs un novecojusī Anna. Marija, stāvot uz sliekšņa, dziļi paklanās, bet tālāk neiet.

Nāc, Marij, nebīsties!

Marija iztaisnojas un lēnām iet, izjūtot kaut ko neparastu. Anna uzsmaida viņai, un Zaharijs sveicina:

 Miers ar tevi, māsīc!

Priesteris uzmanīgi aplūko Mariju un saka Zaharijam:

 Uzreiz ir redzams, ka nāk Viņa no Dāvida cilts.

Meitiņ, zini, ka ikdienas tu pieaudz žēlastībā Dieva un cilvēku priekšā. Es zinu, ka Dievs uzrunā tavu sirdi. Zinu, ka esi trešais ķerubs Dieva Šķirsta priekšā. Un es vēlētos, lai tava lūgšana turpinātu pacelties kopā ar vīraku pie Dieva. Taču Likums prasa kaut ko citu. Tu esi jau pieaugusi un tev ir jādodas laulībā, lai Kungam dāvātu dēlu. Tev ir jāizpilda Likums. Nebīsties, nekaunies, es atceros par tavu cilti un būšu nomodā, lai to neapvainotu. Vai tu pazīsti, Marij, kādu, kuru vēlētos sev par laulāto draugu?

Marija, viscaur piesarkusi, paceļ galvu un ar asarām acīs nočukst:

 Es nepazīstu nevienu.

Viņa nevar nevienu pazīt – atsaucas Zaharijs - jo uz svētnīcu atnāca kā mazs bērns.

Tādā gadījumā izvēli atstāsim Dieva ziņā.

Asaras līst pār trīsošo sejiņu un meitene lūdzoši skatās uz Annu, kura saka:

Marija pilnīgi ir atdevusies Dievam un ir pat saistījusies ar solījumu.

Tad kādēļ tu raudi? Ne jau spīta dēļ pret Likumu?

Tikai tādēļ... gribu būt paklausīga, Dieva priesteri.

 Kad tu tā atdevies Dievam?

Domāju, ka kopš pirmajiem savas dzīves mirkļiem.

Uzticies Dievam, un Viņš dāvās tev svētu līgavaini, kuram tu varēsi atklāt savu solījumu.

 Bet vai tad viņš tam piekritīs?

Lūdzies. Lai viņš izprastu tavu vēlmi, un, lai Dievs tevi vienmēr sargā. Tagad vari iet.

Marija iziet kopā ar Annu.

Es redzu skaistu svētnīcas zāli, bagātu emblēmu rotātu. Tajā atrodas priesteri, viņu vidū ir arī Zaharijs un daudz vīrieši divdesmit līdz piecdesmit gadu vecumā. Savā starpā tie dzīvi sarunājas. Viņi ir grezni, kā uz svinībām, tērpti. Daudzi no viņiem, it īpaši jaunie vīrieši, ir atseguši galvas. Redzami ir gaiši un tumši mati, tikai viena galva ir ruda. Lielākajai daļai mati ir apgriezti, taču redzami arī gari, uz pleciem krītoši mati. Acīmredzot vīrieši savstarpēji viens otru nepazīst, jo uzlūko apkārt stāvošos, taču visi šeit pulcējas vienā nolūkā.

Vienā malā es redzu Jāzepu. Viņš ir aptuveni trīsdesmit gadus vecs, skaists vīrietis ar īsiem kastaņbrūniem matiem, un tādas pašas krāsas īsu bārdu un ūsām. Viņa acis ir tumšas, godīgas un dziļas, ļoti nopietnas. Jāzeps ir tērpies gaiši brūnā ģērbā, ļoti pieticīgi.

Ienāk jaunie levīti, viens no tiem nes sausu zariņu klēpi, tikai viens, no kuriem augšpusē zied ar baltiem ziediņiem. Viņi izvieto zariņus uz galda, cītīgi sargājot ziedošo. Zāli pāršalc čuksti. Galvas pagriežas, kakli izstiepjas, lai uzmanīgi novērotu: kuram piederošs šis uzplaukušais zariņš būs. Vienīgi Jāzeps neizrāda ziņkāri un nelūkojas notiekošajā. Aiz aizkara atskan taures skaņas. Visi klusē. Vecajo klātbūtnē iznāk priesteris. Visi dziļi paklanās, un tad uzklausa svinīgu uzrunu.

Dāvida cilts vīri, jūs esat šeit sapulcējušies pēc mana uzaicinājuma. Kungs runāja un ļāva uzplaukt sausam zariņam, kaut arī sniegs vēl klāj kalnus. Dievs parādīja, ka rūpējas par meitenīti no Dāvida cilts, kura līdz šim bija svētnīcas gods, un Viņš pats izvēlējās tai līgavaini. Dieva norādītajam mēs ar savu svētību uzticam Meiteni. Viņa vārds ir: Jāzeps Jēkaba dēls no Betlēmes, no Dāvida cilts, galdnieks no Nācaretes Galilejā. Jāzep, nāc šeit, augstais priesteris pēc tevis jautā!

Liela sakustēšanās. Galvas pagriežas, acis un rokas atrodas kustībā. Īpaši vecajie priecājas, ka tiem nav uzliktas saistības. Jāzeps, viscaur piesarcis un apjucis, iznāk priekšā. Viņš nostājas augstā priestera priekšā un godbijībā paklanās.

Nāciet visi un apskatiet zariņus, lai personīgi pārliecinātos.

Visi pietuvojas un skatās. Īpaša uzmanība tiek pievērsta Jāzepam, daudzi apsveic viņu. Augstais priesteris izredzētajam padod plaukstošo zariņu un, uzliekot roku uz Jāzepa pleca, ierunājas:

Viņa nav bagāta mantojuma ziņā, tu zini to - tā, kuru Dievs tev ir lēmis. Taču viņai piemīt lieli tikumi. Tādēļ esi vienmēr viņas cienīgs. Nav šķīstākas par viņu Izraēlā. Izejiet tagad visi, bet tu, Zaharij, atved līgavu.

Jāzeps pazemīgi stāv augstā priestera priekšā. Mirklis aizrit klusumā, tad priesteris uzrunā Jāzepu:

 Marija pastāstīs tev par savu solījumu. Palīdzi viņai viņas nedrošībā un esi vienmēr labs pret viņu!

 Es būšu viņai par kalpu un nevienu upuri no savas puses tai neliegšu. Es apsolu to.

Ienāk Marija, Zaharijs un Anna.

 Marij - ierunājas augstais priesteris – lūk līgavainis, kuru Dievs tev ir lēmis. Tas ir Jāzeps no Nācaretes. Es atstāju jūs vienus, un, lai Dievs jūs svētī... Lai dāvā jums mieru.

Un kopā ar Zahariju viņi iziet, un Anna apsveic Izredzēto un iziet līdz ar vīru.

Saderinātie paliek vieni paši. Marija stipri piesarkusi stāv ar nolaistu galvu, Jāzeps lūkojas uz viņu un meklē vārdus, kurus varētu izteikt sasveicinoties. Beidzot viņš ar smaidu saka:

Esi sveicināta, Marija. Es biju draugos ar taviem vecākiem un redzēju tevi vēl ļoti maziņu esam un uztaisīju tev šūpuli, jo toreiz jau sāku strādāt; Anna man lūdza to pagatavot. Kurš gan toreiz būtu domājis, ka kādreiz tu kļūsi par manu laulāto draudzeni! Es apglabāju tavu tēvu patiesi apraudot viņu, jo ļoti augstu vērtēju viņu. Visi Nācaretē tevi ļoti mīl un priecāsies par tavu ierašanos.

Klausoties šajos vārdos Marija pamazām ir pacēlusi seju, un pie Joahima vārda viņa nedroši paceļ roku un ierunājas:

 Paldies tev par visu, Jāzep!

Savās stiprajās rokās Jāzeps satver mazo rociņu un it kā gaida tālākos meitenes vārdus, taču Marija atkal apklust. Tādēļ Jāzeps turpina runāt:

Tava māja joprojām stāv, tikai daļa no tās ir nojaukta romiešu ceļa būves dēļ, bet dārzs ir aizaudzis un zeme ir neapstrādāta. Ja tu ļautu, es šobrīd ar to nodarbotos.

Paldies tev, Jāzep, par visu.

Es nodarbošos ar dārzu un uzbūvēšu jaunu, stipru sētu. Nekad nebiju iedomājies, ka tikšu izraudzīts par līgavaini, nāku taču no Nācaretes. Es nevēlējos laulāties, nācu tikai augstā priestera aicinājuma dēļ. Un kā līdz šim mana sirds ziedēja vienīgi Kungam, tā no šī brīža tā uzziedēs Tev, Marij.

Marija ar aizvien lielāku uzticību sāk vērties Jāzepā un visbeidzot saka:

 Arī es visa piederu Kungam, es nezinu vai tu zini to?

Priesteris man sacīja, ka esi saistījusies ar solījumu. Izstāsti man visu, svēto meitenīt, kuru Dievs man ir atvēlējis. Es esmu tev drīzāk kā tēvs un brālis, nevis vīrs. Ietici man tādēļ kā tēvam, un uzticies kā brālim.

 Vēl kā bērns esot es atdevu sevi Dievam, kaut arī tas nav Izraēla tradīcijām atbilstoši. Taču es jutu vēlēšanos savu jaunavību salikt upurī lūgumā par Mesiju. Tas, taču nav par daudz lūgts Viņam!...

Jāzeps lūkojas jaunavā, un tad satvēris viņas rociņas, viņš svētsvinīgi saka:

Toties es savu upuri vienošu ar tavējo un ar mūsu šķīstību mēs pagodināsim Pirmsmūžīgo tā, ka Viņš neapšaubāmi zemei atsūtīs Pestītāju. Nāc, Marij, Jahves mājokļa pakājē un solīsimies mīlēt viens otru kā eņģeļi. Tad es došos uz Nācareti, visu priekš tevis sagatavot. Kad man atgriezties pēc tevis?

 Kad vēlies, Jāzep.

Es vairs neko neredzu, taču manu sirdi piepilda dievišķība, kuru izjūt Marija.

Cik gan skaista ir Marija līgavas tērpā! Viscaur balta, apjozusies ar zeltaini sidrabainu izšūtu jostiņu. Līdzīga apdare ir redzama arī pie kakla izgriezuma. Bizes ir saspraustas aizmugurē ar sudraba spraudēm, bet galvu sedz lielisks Annas svētku plīvurs. Aproces ir palikušas no vecmātes un Joahima mātes. Visas šīs cilts sievietes bija tās nēsājušas kāzās.

Ierodas Jāzeps, viņš izskatās lieliski. Viņš ir ģērbies zelta krāsas drēbēs - kā rietumu karalis. Pie skaistās jostas karājas izšūts zelta maks un skaisti apdarināts duncis. Jāzeps staro laimē un rokās tur rokās plaukstošas mirtes pušķi.

 Miers ar tevi, mana līgava! Miers ar jums visiem! – viņš sasveicinās.

Tad viņš savu balto svinību apmetni padod Marijai un, pagājis mazliet iesāņus, pusbalsī saka:

Pie tavām kājām es lieku savas mūžīgās, pilnīgās šķīstības dārgumu, lai kļūtu par cienīgu atrasties tev blakus, Dieva Jaunava. Nāc, mana iemīļotā!

Un paņēmis viņu maigi aiz rokas, viņš ved Mariju pie durvīm, un visi klātesošie tiem seko... Viņi ienāk laulību telpā, pēc viņiem ienāk augstais priesteris: viņš savieno saderināto rokas, svētī tos un dodas prom.

Marija ir kļuvusi par Jāzepa laulāto draudzeni.

Vēl tiek parakstīts laulību līgums un ar to laulības beidzas. Lieli, ērti aizsegti rati gaida pie svētnīcas ieejas, uz tiem atrodas Marijas lādes. Marija ar Elizabeti iesēstas tajos, bet priekšpusē ir redzami Jāzeps ar Zahariju; un viņi dodas ceļā, pirms tam apmainot apmetņus. Marija klusībā raud, nolūkojoties uz tālumā esošo svētnīcu.

Redzējums šajā brīdī beidzas.

Saule tuvojas rietam, kad rati gandrīz atrodas galamērķī. Lūk, baltās mājiņas, un, lūk, jau ir sadzirdami līgavai veltītie apsveikumi. Marija līdzinās eņģelim: viņa uzsmaida ikvienam un vecākiem cilvēkiem godbijīgi paklanās. Rati apstājas. Viņus nekavējoties sveicina Alfejs ar sievu un bērniem, sirsnīgi ielūdzot tos pie sevis. Tiek nonestas pūra lādes un Elizabete apsola palikt kopā ar Mariju pirmajās dienās vecāku mājās, lai palīdzētu Marijai pie visa pierast.

Jāzeps ved Mariju dārzā un izrāda visu, taču redzot laulātās draudzenes nogurumu viņš atvadās, lai kopā ar ģimeni dotos prom. Marija pasakās par visu un atvadās vienlīdz sirsnīgi.

Redzējums beidzas.

Es redzu jauniņo Mariju: viņai varētu dot ne vairāk par piecpadsmit gadiem. Viņa ir viena savā istabiņā. Vienas sienas garumā stāv ar segu pārklāta gultiņa no siena. Otras sienas pusē ir redzams plauktiņš, uz kura atrodas olīvlampiņa, pergamenta rullis un kārtīgi salocīts šuveklis. Tuvāk durvīm, kuras ved uz dārzu, uz krēsliņa sēž jaunava. Ar baltu lina diegu viņa ļoti prasmīgi un ātri šuj. Viņas jaunavīgajā, skaistajā sejiņā atspoguļojas kādas tai mīļas pārdomas. Visapkārt ir kluss, valda miers un kārtība. Mazajā istabiņā, tik nabadzīgā kā cellē, jaušas kaut kāda stingrība un vienlaicīgi karaliskums, tik ļoti tīrs un sakārtots viss ir.

Marija iesāk pusbalsī dziedāt, tad melodija kļūst arvien skaļāka, taču es nesaprotu ebreju valodā dziedātos vārdus. Tam ir jābūt kādam psalmam, jo bieži tiek atkārtots vārds: Jahve... Liekas Marija atceras lūgšanas svētnīcā – tās ir mīļas atmiņas, jo izšuvumu viņa nolaiž uz ceļiem, un atbalstās pret sienu. Pie kādas domas viņas skaidrās acis iemirdzas smaidā. Bet galviņa bižu kroņa ieskauta atgādina skaistu ziedu.

Viņa aizsāk skaļi lūgties, aizkustinoši lūdzot Pestītāja atsūtīšanu. Beidzot viņa saka:

 Nāc, Gaidītais, ak, nāc!

Aizkars šai brīdī sakustējās it kā kāds caur to vēlētos ienākt. Gaišums ieskāva visu, īpaši augšup pacelto meitenes sejiņu. Un, lūk, viņas priekšā parādās erceņģelis. Viņam ir cilvēcisks izskats, taču tas ir pārcilvēcisks stāvs. Kas ir veidojis šo skaisto eņģeli? Kādu materiālu izmantoja Dievs, lai eņģeli varētu skatīt Jaunavas acis? Ir redzama seja, miesa, acis, lūpas, mati un rokas, tādas paša kā mūsējās. Vienīgi Dievam ir tādas sastāvdaļas un tikai Viņš vienīgais prot tās pielietot tik pilnīgi! Taču tā nav mūsu smagā miesa. Liekas tā ir gaisma, kas izveido krāsu un eņģeļa veidolu; gaisma kustas, smaida, skatās un runā:

 Esi sveicināta, Marija, žēlastības pilnā!

Balss līdzinās uz dārgmetāla mestām pērlēm.

Marija nodreb un nolaiž skatienu. Un gaišais stāvs, nokrītot ceļos kādu metru no Viņas, sakrusto rokas uz krūtīm un lūkojas Viņā ar vislielāko cieņu. Marija pietrūkstas kājās un piespiežas pie sienas. Viņa pārmaiņus bāl un sarkst. Viņas sejas izteiksme liecina par izbrīnu un bailēm. Neapzināti Viņa nolaiž rokas uz klēpja un saliecas, it kā vēlētos aizsegt savu augumu.

Nē, nē, nebīsties. Kungs ir ar Tevi! Svētīta tu esi starp sievietēm!

Taču Marija baidās. No kurienes ir atnācis šis neparastais stāvs? Vai tas ir Dieva vēstnesis, vai varbūt viltvārža?

Nebīsties, Marija – atkārto erceņģelis – es esmu Gabriēls, Dieva eņģelis. Viņš mani sūtīja pie Tevis. Tu esi atradusi žēlastību Dieva acīs. Tu tapsi grūta un dzemdēsi dēlu un sauksi Viņu par Jēzu. Liels Viņš būs, un Viņu dēvēs par Visaugstākā Dēlu (un tāds Viņš patiesi būs)..., un Viņa valstībai nebūs gala...

 Bet kā tas notiks, ja es vīra nepazīstu? Vai gan Dievs negribētu vairs pieņemt Savas kalpones upuri un nevēlas mani kā jaunavu, kas dzīvo mīlestībā uz Viņu?

Ne vīrs Tevi darīs par Māti, ak, Marij. Tu uz mūžiem esi Dieva Jaunava. Svētais Gars nāks pār Tevi un Visaugstākā spēks Tevi apēnos. Tādēļ Tas, kas dzims no Tevis, būs Dieva Dēls. Dievam viss ir iespējams. Un, lūk, Elizabete savā vecumā ir ieņēmusi dēlu un ir jau sestajā mēnesī. Dievam viss ir iespējams. Kāda ir Tava atbilde Kungam? Lūk, pasaule, Debesis un Dievs gaida Tavus vārdus.

Arī Marija sakrusto rokas uz krūtīm un dziļi noliecoties saka:

Lūk, Es esmu Kunga kalpone, lai Man notiek pēc tava vārda. 

Eņģelis priecīgi noliecas kādu brīdi, neapšaubāmi viņš redzēja Svētā Gara nolaišanos! Un tad viņš pazuda nesakustinot aizkaru, kurš turpina aizsegt svēto noslēpumu.

Es redzu mājiņu Nācaretē un jauno Mariju tajā. Viss vēsmo pēc jaunavīgas šķīstības. Šodien šeit kustējās zeltainie eņģeļa spārni un kāda debešķīga smarža liekas piepildām šo pieticīgo mājokli.

Tuvojas vakars un pamazām iestājas krēsla. Marija nokrīt ceļos pie savas guļvietas un lūdzas rokas sakrustojusi pār krūtīm, galvu pieliekdama. Viss atrodas tieši tādā kārtībā kā Pasludināšanas brīdī, vienīgi grozs kopā ar linu stāv stūrī.

Marija pieceļas. Pēdējās asaras rit pār seju un lūpas saldē smaida. Marija iededz lampiņu, aplūko istabiņu un sakārto segu. Viņa ieiet kādā no blakus istabām, laikam virtuvē, tad dodas uz dārzu. Es dzirdu kā Marija kustas, lej ūdeni, nolauž zariņus – domātus iekuram. Tad atgriežas no dārza, nesot ābolus un zaļumus. Viņa noliek ābolus uz galda un atgriežas virtuvē. Caur pavērtajām durvīm es redzu kā uguns uz sienas met ēnu. Pēc brīža Marija atgriežas ar mazu tumšu maizes doniņu un piena krūzīti. Viņa apsēžas, maizes garoziņas mērcē pienā un veikli tās apēd. Tad viņa dodas uz virtuvi pēc salātiem, pievieno tiem olīvas un kopā ar maizi ēd tās. Piens ir izdzerts un visbeidzot Viņa ķeras pie ābola. Marija smaida un aplūko sienas: tās zina Viņas noslēpumu! Viņa aizdomājas.

Kāds klauvē pie durvīm. Ienāk Jāzeps un sirsnīgi sasveicinās. Viņš apsēžas uz krēsla otrā galda pusē, vispirms noņemot apmetni ar kapuci...

Jāzeps ir skaists jauneklis vidējos gados. Viņa kastaņbrūnie mati un bārda ieskauj pareizi veidotos sejas vaibstus. Viņa piere ir plata un gluda, deguns taisns, ar mazu izcilni, vaigi – viegli sārti. Pirms apsēšanās, viņš pasniedz Marijai olas un nogatavojušos vīnogu ķekaru. Viņš uzsmaida un paskaidro, ka ieguvis tās Kānā. Olas esot iedevis kareivis par ratu salabošanu.

Tās ir svaigas, tieši no kūts, izdzer tās, lai stiprinātos!

 Rīt, Jāzep, šodien es nevaru.

Vīnogas atnesīšu tev rīt veselu groziņu. Nācu tieši no kareivja, bet vīnogas palika mājās.

Tātad tu neesi vakariņojis!

Tas nu būtu tas mazākais...

Marija pieceļas un aiziet uz virtuvi. Viņa atnes otru piena krūzi, maizi, biezpienu un olīvas. Jāzeps labprāt visu pieņem, apēd arī ābolu. Tad viņi reizē dodas uz virtuvi visu sakārtot. Marija pasakās Jāzepam par palīdzību. Viņi atkal apsēžas un Jāzeps stāsta kā pavadījis šo dienu. Viņš apsola atvest jaunās puķu šķirnes no Romas un iedēstīt tās dārzā.

Marija noliecas pār savu darbiņu, viņa kaut ko izšuj, un Jāzeps mīlestībā Viņā noraugās. Pēkšņi Marija kaut ko nolemj: savu šuvekli Viņa nolaiž uz ceļgaliem un saka:

 Jāzep, šodien Es uzzināju, bija atnācis īpašs sūtnis, ka Elizabete Zaharija sieva gaida bērniņu. Es domāju, ka Man būtu jādodas viņai palīgā. Vai ļausi man to Jāzep?

 Marija, Tu esi mana Kundze, un es Tavs kalps. Kad vēlies turp doties?

Cik ātri vien iespējams, palikšu tur pāris mēnešus.

 Un es skaitīšu dienas gaidot Tevi. Esi mierīga. Es pieskatīšu māju un dārzu. Man tieši ir jādodas uz Jeruzalemi pēc materiāliem, tad nu dosimies ceļā reizē.

 Tu esi tik labs, Jāzep. Lai Kungs tev atmaksā par visu. 

Un viņi uzsmaida viens otram, atsveicinās, un Jāzeps dodas prom. Marija pavada viņu un norūpējusies nopūšas. Viņa paceļ acis uz Debesīm: lūdzas, tad cītīgi noslēdz durvis, piekārto māju un atkal noslīgst ceļos lūgšanā.

Redzējums beidzas.

Marija man šobrīd saka:

Dārgo meitiņ, zini, ka brīdī, kad beidzās Pasludināšanas prieka ekstāze, kad Es attapos virs zemes, pirmā doma – kā rozes dzelksnim ieduroties – bija par Jāzepu.

Es, taču mīlēju šo Savu svēto aizbildni. Kad pēc Dieva gribas priesteris mūs salaulāja, Es visā pilnībā novērtēju šī taisnīgā vīra tikumus. Viņa aizbildniecībā Es vairs nejutos bārene, kam atņemtas svētnīcas rūpes. Viņš Man bija kā tēvs un viņa klātbūtnē Es jutos drošībā. Ikviena Manas Jaunavas sirdī esošā rūpe pagaisa. Mana jaunavība Jāzepa aizbildniecībā jutās esam drošāka par bērnu mātes skāvienos. Kā gan Es tagad varēju viņam paziņot, ka Man ir jākļūst par māti? Es, taču pati nevarēju stādīties priekšā kā Dieva Izredzētā, jo jutos tikai kā kalpone. Tāpat arī nespēju ilgi slēpt no viņa Savu stāvokli. Taču lūgšanas laikā Es izdzirdēju: “Klusē un uztici visu Man. Es pats ar to nodarbošos.”

Kad? Kā? Es neuzdrošinājos vaicāt. Nekad vēl uzticība Dievam nebija Mani pievīlusi, arī šobrīd Man vajadzēja paļauties uz Kungu. Dievs vienmēr dod visu tam, kurš Viņam uzticas: dāvā Sevi! Tajā vakarā Mana uzticēšanās sasniedza kalngalus. Dievs, taču kļuva par Manu Dēlu, kā gan Es varēju Viņam neuzticēties un neatdoties, lai kas arī notiktu vēlāk! Ja Viņš nebūtu licis Man klusēt, Es varbūt būtu uzdrīkstējusies ar zemei pievērstu seju atzīties Jāzepam: Svētais Gars Mani apēnoja – un viņš neapšaubāmi Man ieticētu. Lai neliktu viņam ciest, Es pakļautu Sevi uzslavai. Taču pavēle bija skaidri izteikta un kopš šī brīža sirdī Es sajutu pirmo brūci.

Tā bija pirmā Līdzatpestītājas sāpe. Es pacietu, lai iegūtu jums spēku klusēt līdzīgos gadījumos. Sava labā vārda jautājumu vienmēr uzticiet Dievam un esiet mierīgi – pat, ja visa pasaule nostātos pret jums. Viņš vienmēr jūs sargās un aizstāvēs. Bet tagad atpūties un esi Man laba meita.

Esmu klātesoša pie došanās ceļā pie Elizabetes. Agri no rīta Jāzeps atnāk ar diviem ēzelīšiem. Pie katra dzīvnieka sedliem ir paredzēta vieta bagāžas novietošanai. Marijai Jāzeps ir izveidojis kaut ko līdzīgu čemodānam, lai drēbes ceļā nesamirktu. Marija no sirds pasakās Jāzepam par šo dāvanu un tūlīt pat ievieto tajā savu saini.

Viņi noslēdz durvis un dodas ceļā. Vēl ir ļoti agrs un Nācarete vēl guļ. Tomēr ceļā - ganībās viņi sastop aitu ganāmpulku ar jēriņiem, no visa spēka īdošiem, kuri nespēj zīst pienu, jo tiem ir jāturas pie mātes sāniem, kuras steidzas pretim zaļai zālei.

Jāzeps un Marija turpina ceļu klusumā, laiku pa laikam mijot skatienus. Tikai reizi viņi apstājas mežiņā, lai iestiprinātos ar maizi un olīvām un padzertos strauta ūdeni. Visbeidzot sāk līt lietus un Marijai vajag paklausīt un apsegties ar Jāzepa apmetni.

Redzējums šajā vietā beidzas. Tas bija 1944. g. 24. martā.        

Lūk, Marija jāj uz ēzelīša un apstājas Elizabetes mājas priekšā. Vārtiņus atver vecs dārznieks, sveicina Viņu un paņem ēzelīti. Viņš stāsta, ka Elizabete tik ļoti esot vēlējusies Mariju sev līdzās, lai Tā palīdzētu lūgšanās izlūgt žēlastību, nepieciešamu viņas patreizējā stāvoklī. Tai brīdī Elizabete palūkojas no mājas un atpazīst Mariju. Viņa paceļ rokas uz Debesīm, un iesaucas:

Augstais Dievs! – un Elizabete steidzas tikties ar Mariju.

Marija, vienmēr tik nosvērta, ātri skrien un aizrautībā apskauj savu tanti, kura aiz laimes raud. Tad viņa cieņā raugās uz viešņu un dziļi paklanoties saka:

Svētīta Tu esi sieviešu vidū un svētīts ir Tavas miesas Auglis! Un kā gan tas noticis, ka mana Kunga Māte mani apciemo? Lūk, Tavu balsi izdzirdot, bērniņš manā klēpī salēcās un Kunga Gars atklāja man patiesību. Svētīta Tu esi, ka ieticēji Dievam, jo pie Dieva viss ir iespējams! Svētīga Tu esi, jo svētdari manu dēlu, kurš līksmē salēcās manā klēpī, Tava Svētā svētdarīts!

Marija ar asarām acīs, ar pavērstu seju pret Debesīm nodzied savu Magnifikātu, un beigās uz krūtīm sakrustojot rokas, nometas ceļos. Tad ierodas Zaharijs ar rokām no tālienes sveicinot Mariju. Marija pieceļas un iet viņam pretī, noskūpstot viņa baltā tērpa malu.

Savu Viešņu viņi pavada uz māju un pacienājuši ar glāzi piena, ierāda Marijai istabu. Tikmēr Marija atbild uz uzdotajiem jautājumiem, kurus mēmais priesteris ar krītiņu raksta uz vaska tāfeles. Viņš apjautājas par Jāzepu, vai Marija ir ar viņu laimīga. Taču ir redzams, ka žēlastība neko nav atklājusi viņam par Mesiju. Tādēļ Marija neaizskar šo jautājumu un vairs par to nebilst ne vārda.

Rīts. Marija sēž un šuj. Elizabete klīst pa māju, bet, kad ienāk istabā, uzreiz dodas pie gaišās galviņas un mīlestībā to noskūpsta. Viņa aplūko Marijas darbiņu: tas ir Nācaretē aizsāktais izšuvums, Elizabete atzīst to skaistu esam.

 Man līdzi ir arī lins aušanai.

Tavam Bērniņam?

Ak, nē! Tas jau man bija laikā, kad vēl neko nezināju...

Taču tagad tev viss ir jādara priekš Viņa. Bērniem ir vajadzīgas plānas drēbītes.

 Es zinu to.

Arī es gatavojos, par vēlu gan sāku, jo nebiju droša... Es, taču esmu par vecu kļūt par māti, tās man ir lielas grūtības... Tādēļ grūti ir kaut ko izdarīt... tomēr tagad jau ķeršos pie darba.

 Liecies mierā, Elizabete. Es izadīšu un noadīšu vienlīdz arī priekš tevis. Man vēl ir laiks. Vēlāk es padomāšu par savu Jēzu!

Marija aizdomājas, un tad saka:

Elizabet, Svētais Gars iedvesmoja tevi, kad šeit ierados un tu sacīji to, ko neviens nezin. Tad nu pastāsti Man kā Mans Dēls atpestīs pasauli? Pravieši... ak, pravieši dēvē Viņu par Pestītāju. Vai atceries Jeremiju? Pēc viņa vārdiem Viņš būs Ciešanu Vīrs... Caur Viņa Brūcēm mēs tapsim dziedināti... Viņš taps piekalts un ievainots mūsu vainu dēļ... Viņš taps notiesāts un aizrauts... Ko tas nozīmē? Elizabet, kas gan sagaida Manu Dēlu? Kas ar Viņu tiks darīts? Kā Viņam būs jācieš, lai atpestītu pasauli?

Marija raud.

Elizabete cenšas viņu nomierināt:

Neraudi! Tavs Dēls, taču būs arī Dieva Dēls un Dievs parūpēsies par Viņu un Tevi, Viņa Māti. Uz mūžīgiem laikiem Viņš kļūs par pestīšanas avotu un Vispasaules Ķēniņu. Padomā par to, Marija! Un Tu būsi mūsu prieka cēlonis!

Viņas apskaujas un uz brīdi iziet dārzā. Tā viņas aiziet līdz aitu un kazu aplokam. Viņas apsēžas tam blakus, un balts, mazs kazlēniņš ar nadziņiem atbalstās pret Marijas roku un cenšas paošņāt Viņas gaišos matus.

Tā, taču nav maize! – viņa iesmejas – vēlāk es atnesīšu tev garoziņu, bet tagad esi mierīgs!

Kazlēniņš ir sasmīdinājis abas divas mātes...

Ir pienācis vakariņu laiks un Zaharijs pergamenta rulli padod māsīcai. Viņa nolasa lūgšanu un visi sasēstas ap galdu. Pēc vakariņām Marija atgriežas pie austuvēm, sakot:

Es vēlos izgatavot skaistu pūriņu tam, kurš nāks pirms Pestītāja.

Zaharijs raksta:

No kā viņš dzims un kurā vietā?

Tur, kur pravieši to norādīja un no tās, kam Dievs to atvēlēs.

Zaharijs raksta:

Tad jau Betlēmē! Iesim atdot Viņam godu. Un Tu, vai dosies kopā ar Jāzepu?

Marija noliecas pār šuvekli:

 Es atnākšu!

 Redzējums beidzas.

Ir skaists vasaras vakars, gaisā virmo rožu smarža. Ir sajūtams svaigi ceptas maizes aromāts. Marija pastaigājas ar Elizabeti, balstot viņu zem rokas. Dzemdības ir gaidāmas šonakt, tādēļ palīgā ir ataicinātas pāris atbilstošas sievietes. Zaharijs ar Mariju lūdzas, nespējot sagaidīt bērniņa piedzimšanu. Beidzot rītam austot pasaulē laimīgi nāk vesels un piemīlīgs bērns: dēls. Tas tiek atnests pie tēva svētības saņemšanai...

... Māja ir svētsvinīgi uzposta. Šī ir apgraizīšanas diena. Visur deg gaisma, ielūgti ir daudz viesi. Marija viscaur baltā rūpējas par visu, bet Elizabete sēž ar bērniņu uz rokām.

Sauksim viņu par Zahariju – ierunājas vecajie.

Nē, viņa vārds ir Jānis – uzstāj māte.

Taču jūsu ģimenē nekad nav bijis neviena Jāņa.

Zaharij, un ko tu teiksi?

Sirmais vīrs paņem tāfelīti un raksta: “Viņa vārds ir Jānis”, un nekavējoties atraisījās viņa mēle un viņš izsacīja savu līdz šai dienai zināmo slavinājumu...

Visi stāv kā apstulbināti, un Elizabete aiz laimes raud. Pēc apgraizīšanas mazais skaļi brēc, un nekas nespēj viņu nomierināt. Tad Marija paņem viņu rokās un bērns tūlīt pierimstas. Visi pamazām dodas mājup. Ienāk Zaharijs, aizver durvis un nometas ceļos Marijas priekšā:

Svētī niecīgo Kunga kalpu, jo Tu vari to darīt. Tagad es atpazinu Tavu paaugstināšanu un slavēju savu Dievu Tevī. Piedod man, ka uzreiz neatpazinu to. Ak, gaidītā Sieviete, es sveicu Tevi!

Lūdzies par Mani – saka Marija – jo, ja būt par Dieva Māti ir liela lieta, tad kļūšana par Pestītāja Māti nozīmē neizmērojamas ciešanas. Lūdzies par Mani, kura izjūtu arvien pieaugošo ciešanu smagumu. Un kaut šobrīd neredzu visus sīkumus, tad jūtu it kā visa pasaule gultos uz Maniem vājajiem sievietes pleciem. Lūdzies par Mani, Dieva priesteri, jo sirds Mana dreb. Es mīlu cilvēkus, mīlu savus brāļus, taču redzu cik daudz no tiem kļūs par Dieva un Mana Dēla Jēzus ienaidniekiem.

Redzējums beidzas ar sāpīgajām Marijas asarām.

Ērti rati, pie kuriem ir piesiets Marijas ēzelis, ved visu ģimeni un dārznieku Samuēlu ar jēru un baložu būrīti. Marija pagalmā apjautājas vai nav ieradies kāds no Nācaretes, un ļoti izbrīnās par noliedzošo atbildi.

Svētnīcā Zahariju pieņem ar apsveikumiem un viņam visapkārt sastājas ļaudis.

Varbūt tas ir pats Mesija? – pūlī ir dzirdami čuksti.

 Mesijam ir jādzimst no Jaunavas Betlēmē! Tātad tas nav Mesija! 

Pēc ceremonijas priesteri apsveic Elizabeti, bet Marijai neviens nepievērš uzmanību. Viņa taujā pēc Jāzepa. Viņa nav. Viņi nolemj doties pie radiem Zebedejiem, pie kuriem Marija kopā ar Jāzepu bija uzkavējušies pirms četriem mēnešiem. Lai nepievērstu sev uzmanību viņa visu laiku ir ietinusies apmetnī, kaut arī ir tik karsti! Beidzot ierodas Jāzeps un ar cieņu sveicina Mariju. Viņa atvainojas par tik ilgu prombūtni no mājām. Tad viņš nedroši apsēžas stūrī. Saimnieki cienā ar augļiem, pienu un maizi. Marija paņem glāzi piena, taču sarunājas maz, Viņa tikai nemierīgi lūkojas uz Jāzepu. Arī viņš skatās uz Viņu, beidzot pieliecas tuvāk un taujā:

Vai Tev kas kaiš, ka esi tik skumīga?

 Es ļoti iemīļoju Jānīti un tagad man ir grūti no viņa šķirties...

Jāzeps vairs neko nejautā.

Ir pienācis atvadīšanās laiks un Marija nokrīt ceļos priestera priekšā, lūdzot svētību. Tad apmetnis pašķiras un ievērojamas kļūst pārmaiņas Viņas augumā, taču tobrīd Jāzeps atvadās no Elizabetes.

Vai vēlies braukt naktī? – viņš jautā.

 Kā tev būs izdevīgāk, Es piekrītu visam.

Mājiņa ir kārtībā, un dārzs ir vienos ziedos. Es ievilku pat ūdeni, lai tas atrastos Tev pa rokai.

Liels paldies! Tu esi tik labs!

Tā viņi vakarā dodas ceļā uz ēzelīšiem. Marijai sēžoties uz ēzelīša Jāzeps aplūko Viņu un kaut kā jocīgi nobāl, kaut arī nebilst ne vārda.

“Jāzepa mocības- vēlāk sacīja Marija- ilga gandrīz trīs dienas. Kurš gan spētu saprast šīs ciešanas! Man sāpēja, ka Debesis vēl nebija atklājušas Jāzepam Manu noslēpumu. Jau pie sasveicināšanās Es redzēju, ka viņš neko nezināja. Kāds gan kārdinājums sagrāba Mani, ka par velti esmu uzticējusies Dievam! Auksti šaubu valgi stiepās Man pretim, lai atrautu Mani no lūgšanas un Dieva. Un kas gan spēj paust Jāzepa sāpes un viņa pārdzīvojumus? Viņa dzīves laiviņu mētāja arvien briesmīgākas aizdomas. No Manas puses tā izskatījās pēc nodevības. Viņa mīlestība uz Mani mira acīmredzamā fakta priekšā.

Tajā laikā Manām acīm atklājās viņa svētums. Es liecinu par to ar laulātās draudzenes mīlestību, jo vēlos, lai jūs mīlētu manu tik pacietīgo un labo Jāzepu, jau Pestīšanas noslēpumā iesaistīto, jo Pestītāju viņš glāba par sava upura cenu. Ja Jāzeps nebūtu bijis tik svēts, viņš varētu apvainot Mani neuzticībā un nolemt Mani nomētāšanai ar akmeņiem, lai Mans Dēls ietu bojā kopā ar Mani.

Taču Jāzeps bija svēts un viņa gars dzīvoja Dievā. Viņa mīlestība bija stipra, tā izglāba Pestītāju pašreizējā situācijā un arī vēlāk bēgot uz Ēģipti. Šīs trīs mocību dienas Jāzepam bija briesmīgas. Tās bija arī Manas pirmās ciešanas, jo redzot viņējās, Es nespēju tās atvieglot, jo Kungs lika Man klusēt!

Un ieradies Nācaretē viņš aizgāja sakumpis un it kā tik īsā laikā novecojis, un tovakar viņš vairāk neatgriezās pie Manis, kā to ierasti bija darījis – Es gauži raudāju. Toreiz Es ieslēdzos mājās viena un viss tur atgādināja Man Pasludināšanu un Iemiesošanos. Viss Man atgādināja Jāzepu, ar kuru biju salaulājusies patiesā jaunavībā... Es pretim stājos sātana čukstiem un paļāvos, paļāvos, paļāvos. Un lūdzos, lūdzos, lūdzos. Vienmēr vajag paļauties, lūgties un piedot, lai iegūtu Dieva atbalstu. Katram no mums ir jāizdzīvo mūsu vainu dēļ nopelnītās ciešanas. Es iemācīšu jums kā tās panest un pārvērst priekā. Ir jātic par spīti visam. Ir jālūdzas ar visu paļāvību. Ir jāpiedod, lai piedošanu saņemtu. Un tad Dieva miers iemājos jūsos!”

Es atkal redzu dārzu Nācaretē. Kuplas ābeles paēnā Marija bāla un noraudājusies sēž un ada. Visapkārt ir klusums. Ir agrs rīts. Sadzirdami ir enerģiski klauvējieni pie vārtiņiem. Marija noliekot malā adīkli, pielec kājās un atver durvis. Viņas priekšā stāv Jāzeps. Marija nobāl kā ziedlapiņa un jautājoši lūkojas viņā. Arī Jāzeps skatās uz Mariju, taču drīzāk gan lūdzoši. Viņi klusē un lūkojas viens otrā. Beidzot Marija jautā:

Tu nāc tik agri, vai tev kas no manis būtu vajadzīgs? Ienāc!

Jāzeps ienāk, aizver durvis, bet joprojām turpina klusēt.

 Runā, Jāzep, kas tev vajadzīgs?

Piedošana- un viņš nokrīt un ceļa Viņas priekšā. Taču Marija vienmēr tik atturīga tuvības brīžos, satver viņu aiz rokas un attur. Tagad Viņa viscaur ir nosarkusi.

 Tu lūdz man piedošanu? Bet par ko? Es tev tikai pasakos par visu, ko dari un arī par tavu mīlestību, Jāzep!

Jāzeps lūkojas uz Viņu un divas lielas asaras iekrīt viņa bārdā.

  Piedod, Marij, manu neuzticēšanos! Tagad es zinu visu un atzīstu sevi par šāda dārguma necienīgu. Es Tev neko nevaicāju, tikai vainoju Tevi un vēlējos Tevi pamest. Piedod man, Marij, par šīm trim mocību dienām!

 Arī Es tev lūdzu piedošanu par šīm ciešanām!

Ak, tās bija tik spēcīgas! Šo triju dienu laikā esmu nosirmojis, ir parādījušās grumbas, esmu novecojis par kādiem desmit gadiem!...

Jāzeps ir tik salīcis, ka Marija uzliek tam roku uz galvas it kā atlaižot pāri nodarījumu.

Es biju vienīgi paklausīga, klusēšana Man bija pavēlēta. Jāzep, kaut Es būtu raudājusi asins asaras, Man tik un tā būtu bijis jāklausa un jāklusē...

Jāzeps iztaisnojas, satver šo roku un skūpsta katru tās pirkstiņu atsevišķi.

 Tagad mums ir jāpilda laulāto pienākumi un jādzīvo kopā. Es brīdināšu ģimeni, un tad strādāsim kopā, lai Dievu uzņemtu savās mājās.

 Ak, Jāzep, Viņš sauks mūs par tēvu un māti! Tu nēsāsi Viņu uz savām rokām...

Jāzeps nokrīt pie Marijas kājām un paslēpis seju Viņas kleitas krokās raud...

Redzējums beidzas.

Lūk, Marija atrodas mājā. Atnāk Jāzeps, ļoti noraizējies par kaut ko un apsēžas pie galda. Marija paņem viņa apmetni, saloka to un apvaicājas kas viņam kaiš. Jāzeps izstāsta par tautas skaitīšanas pavēli, kuras dēļ tiem būtu jādodas uz Betlēmi, taču kā to paveikt tagad? Vai viņi atradīs tur piemērotu patvērumu?

Tomēr Marija neuztraucas.

Dievs visu nokārtos. Vajag Viņam pilnībā uzticēties. Ne jau Cēzars deva tādu rīkojumu, bet gan pats Dievs pagrieza visu tā, lai Kristus varētu piedzimt Betlēmē. Kas gan ir mūsu mazās neērtības salīdzinājumā ar Dieva iecerēm? Tādēļ nebaidies, Jāzep. Ja ceļš būs grūts, tad palīgā mums sūtīs eņģeļus. Ne jau mums, bet Debesu Ķēniņam. Ja neatradīsies mums patvērums, eņģeļi apsegs mūs ar saviem spārniem un nekas slikts mums nenotiks. Dievs, taču ir ar mums!...

Jāzeps lūkojas uz Mariju un saviļņojumā klausās. Grumbiņas pierē ir pazudušas, smaids atgriezies. Viņš viegli pieceļas.

Tu esi mana gara saule. Tu, proti, uzlūkot visu ar žēlastības skatienu, jo esi tās pārpilna! Tādēļ netērēsim laiku un dosimies ceļā, lai ātrāk atgrieztos, jo viss jau ir gatavs uzņemšanai...

 Mūsu Dēla uzņemšanai, Jāzep. Atceries, ka tādam Viņam ir jābūt pasaules acīs. Tēvs Viņa atnākšanu ir tērpis noslēpumā un mums nav tiesību pacelt tās priekškaru. Jēzus pats to paveiks, kad pienāks laiks...

Marija izskatās tik skaista, kad izrunā šos vārdus...

Līdz ar tiem redzējums beidzas.
 

II daļa

1944. g.5. VI. M. Valtorte raksta:

Es redzu galveno ceļu, un uz tā esošo pūli. Ēzeļi iet apkrauti ar mantām vai nes cilvēkus. Kājāmgājēji steidzas, jo laukā ir auksts.

Gaiss ir sauss, debesis - skaidras, viss norāda uz tuvojošos ziemu. Lauki ir kaili, bet ganības klāj jau auksto vēju skartā sīkā zālīte. Aitas tur meklē mazliet barību un sauli, kura parādās reti. Tās stāv vienkopus, viena pie otras sāniem piespiedušās, jo arī viņām ir auksti; viņas blēj it kā saucot pēc siltuma. Ceļš ir kalnains un ved uz dienvidrietumiem.

Marija sēž uz pelēka ēzelīša, viscaur ietinusies apmetnī. Sedliem priekšā ir novietota kastīte ar visnepieciešamākajām lietām. Jāzeps turot pavadu iet blakus Marijai.

 Vai neesi nogurusi? – viņš ik pa brīdim ievaicājas.

Marija tad uzsmaida un atbild noliedzoši. Pēc trešā jautājuma Viņa piebilst:

 Tev gan vajadzētu būt nogurušam, jo tu ej ar kājām.

Taču Jāzeps liedzas un mierina Mariju, ka Betlēme vairs nav tālu. Tad viņi apklust. Vissvētākā Jaunava liekas atrodamies iekšējā sakopotībā, domājot Viņa smaida.

Saceļas vējš un Jāzeps jautā:

Vai Tev nav vēsi?

 Nē, paldies.

Taču Jāzeps netic. Viņš aizskar zem garās kleitas paslēptās Marijas pēdas un jūt cik ļoti aukstas tās ir. Tādēļ viņš nogroza galvu un paņem seģeni, kas atrodas viņam uz pleca, ievīstot tajā Mariju no kājām līdz pat viduklim.

Pār ceļu iet gans ar savu ganāmpulku. Jāzeps griežas pie tā ar kādu lūgumu, un gans piekrītoši pamāj ar galvu. Tad Jāzeps paved ēzeli sāņus, un cienījamais cilvēks no savas tarbas izvelk krūzīti un slauc vienu no savām aitām. Jāzeps paņem silto dzērienu un sniedz to Marijai. Viņa pateicībā pieņem to un pasakās abiem diviem, soloties labsirdību lūgšanā atdarīt.

Gans jautā vai tiem būs Betlēmē kur apmesties, katram gadījumam izstāstot par ārpilsētā esošajām kalnu alām, kur nereti cilvēki ļauj pārnakšņot saviem lopiem. Tur esot auksts, taču atrodams esot siens un salmi – labāk apmesties tur nekā palikt ārā.

Marija ar Jāzepu pasakās par padomu un dodas tālāk. Aiz pagrieziena parādās neskaitāmas mājiņas: Betlēme.

Lūk, Dāvida pilsēta, Marija. Tu neapšaubāmi esi nogurusi!

 Nē, taču – Viņa satver Jāzepu aiz rokas un saka – Man liekas, laiks ir pienācis...

 Žēlsirdīgais Dievs! Ko mums darīt?

Nebaidies, Jāzep. Tici, vai tad neredzi cik mierīga Es esmu?

Taču Tu ļoti ciet!

Ak, nē. Esmu prieka pilna. Mans prieks ir tik liels, ka sirds sitas tik spēcīgi; tā saka: Viņš dzimst! Viņš dzimst! Un Mans Bērns klauvē pie Manas sirds un čukst: “Es nāku nest Tev Dieva skūpstu.” Ak, mans Jāzep, kas gan tas ir par prieku!

Taču Jāzeps neizjūt prieku, jo domā par patvēruma sameklēšanu. Viņš klauvē pie ikkatrām durvīm, taču visur viņam tiek atteikts. Viņš izmēģina laimi arī iebrauktuvē: viss velti! Lūk, garām iet kāds farizejs. Tas uzlūko viņus ar acīmredzamu nicinājumu, aizgriežoties no Marijas kā no lepras slimnieka. Jāzeps aizvainojumā piesarkst, taču Marija satver viņu aiz rokas un mierinoši saka:

 Neuzstāj. Iesim no šejienes. Dievs parūpēsies.

Viņi pagriežas tieši uz staļļu- alu pusi, tik zemas un nožēlojamas tās ir.

 Hei, Galilieti! – kāds viņu uzrunā – tur aiz tām drupām ir ala, tur laikam neviena nav!

Viņi steidzas uz šo “stalli”, kas patiesi atgādina alu. Caur kādas ēkas drupām ir redzama eja, un aiz tām atrodas ala, drīzāk gan klints padziļinājums. Tas atgādina senas ēkas pamatus, kur jumta vietā kalpo pret koka stumbru atbalstītas drupas. Lai labāk apskatītu šo vietu Jāzeps no somas izvelk lāpu un aizdedzina degli. Ieejot alā vērša maušana sveicina viņu.

 Nāc, Marija, šeit nav neviena, izņemot vērsi.

Jāzeps pasmaida – labāk vērsis nekā tukšums!

Marija nokāpj no ēzeļa un tuvojas. Jāzeps gaismekli pakar uz kāda zara. Augšā ir redzami daudzie zirnekļu tīkli, bet zeme ir pieplacināta, viscaur noklāta ar akmeņiem un dažādiem netīrumiem un sienu. No alas dziļuma uz viņiem miermīlīgi raugās vērsis, un siens nokarājas tam no purna. Kaktā pie ieejas atrodas vienkāršs galdiņš un divi akmeņi. Apdūmotā melnā siena liecina par ugunskura vietu.

Marija pietuvojas vērsim. Ir auksti, tādēļ Viņa uzliek rokas tam uz sprandas, lai sasildītos. Vērsis labsajūtā īd un neatvirzās. Pat Jāzeps paglauda to, lai paņemtu vairāk siena un saklātu Marijai guļvietu; vērsis ļaujas. Sile ir liela, it kā dubulta; virs tās atrodas plaukts, uz kura ir redzami siena krājumi. Vērsim blakus Jāzeps novieto ēzelīti, kurš esot pārguris un izsalcis, nekavējoties sāk ēst. Jāzeps ir atradis pat vecu dzeramo trauku, viņš iziet, lai no iepriekš pamanītā strauta atnestu ēzelim ūdeni. Tad viņš paņem stūrī stāvošo zaru bunti un cenšas kaut nedaudz uzslaucīt grīdu. Tad pie ieejas tuvumā iekurtā ugunskura viņš sasilda sienu un novieto to Marijai sakārtotā stūrī.

Marija nogurusi sēž uz ēzelīša un vēro notiekošo. Lūk, viss ir sagatavots, un Viņa pēc iespējas ērtāk apsēžas sienā, ar pleciem atbalstoties pret stumbru. Jāzeps ar sava apmetņa palīdzību aizklāj ieejas caurumu, tad Jaunavai padod maizi un biezpienu, un padzērienam ūdeni no savas blašķes.

Atpūties tagad – viņš lūdz – bet es palikšu nomodā, lai ugunskurs neapdzistu. Par laimi mums ir malkas krājumi.

Marija paklausīgi atlaižas, un Jāzeps apsedz viņu ar apmetni un sedziņu.

 Bet tev, taču būs auksti...

Nē, nē, es, taču sēžu pie ugunskura. Centies atpūsties. Rītdien iekārtosimies labāk.

Marija aizver acis un Jāzeps apsēžas uz krēsliņa. Marija atrodas pa labi no durvīm, taču Viņu mazliet aizsedz stumbrs un aiz siles stāvošais vērsis. Jāzeps sēž vairāk pa kreisi, pretī ieejai, ar seju pret uguni, ar pleciem pret Mariju. Taču ik pa laikam viņš pagriežas, lai uzlūkotu Viņu. Liekas, ka Marija guļ. Jāzeps tādēļ piemet ugunī pa kādam zariņam, lai uguns nenodzistu. Visapkārt ir krēsla un skaidri saskatāmi ir vienīgi vērša stāvs un Jāzepa seja. Viss pārējais grimst tumsā.

Marija Valtorte 1944. g.6. VI. turpina rakstīt:

Es redzu šī nabadzīgā patvēruma iekšpusi, kurā ļaužu atstumtie Marija un Jāzeps ir atraduši sev mājvietu.

Ēzelītis snauž kopā ar savu saimnieku. Marija paceļ galvu un skatās. Viņa redz uz krūtīm noliekto galvu un nodomā, ka nogurums ir pieveicis Jāzepa labos nodomus. Viņa pasmaida un uzmanīgi apsēžas, tad nostājas uz ceļiem. Viņa lūdzas ar paceltām rokām (ne krusta formā, bet delnām galvas augstumā esot). Tad Viņa noliec galvu pie zemes un turpina lūgties.

Ugunskurs tikpat kā ir izdzisis un kūtiņā ir tumšs. Jāzeps sakustas un piemet zariņus, un uguns nenodziest. Tad viņš pieliek lielāku pagali, jo aukstums aizvien palielinās. Nabaga Jāzeps neapšaubāmi ir nosalis sēžot pie šīs ieejas. Viņš tuvina rokas liesmai, tad novelk sandales un silda kājas. Ugunim labāk iekuroties viņš pagriežas, taču nespējot saskatīt Marijas balto plīvuru, viņš pieceļas un lēnām tuvojas.

Vai tu guli, Marij? – viņš jautā.

Jāzeps atkārto jautājumu trīs reizes līdz izdzird atbildi:

 Es lūdzos.

Vai Tev nav kas vajadzīgs?

Nē, Jāzep.

Centies iemigt, vai vismaz atpūties mazliet.

 Es centīšos, taču lūgšana Mani nemoka.

Lai nepadotos miegam Jāzeps pie ugunskura nometas ceļos un lūdzas. Ar plaukstām viņš aizsedz seju, tomēr brīdi pa brīdim viņš aprūpē uguni. Ēzelītis reizēm piesit ar nagu pret zemi, bet citādi visapkārt valda klusums. Caur sienā esošo plaisu laužas mēness gaisma un virzās uz Marijas pusi. Mēness Debesīs paceļas augstāk un gaišums palielinās. Un, lūk, šobrīd tas kā oreols ieskauj Marijas galvu. Marija kā pēc aicinājuma paceļ to un iztaisnojusies noslīgst ceļos.

 Cik gan šeit ir skaisti!

Ar debešķīgu smaidu uz lūpām Viņa paceļ galvu augšup. Ko Viņa redz? Ko dzird? Ko izjūt? Tikai Viņa pati varētu sniegt atbildi. Es redzu vienīgi Viņai visapkārt pieaugošo gaismu (saka M. Valtorte), tā liekas nākam no Debesīm, taču vairāk šis gaišums plūst no Viņas. Viņas tumši zilā kleita šobrīd liekas esam tik gaiša kā neaizmirstulīte, metot bāli iesārtu ēnu uz Viņas sejas un rokām.

Gaisma, arvien vairāk līstoša no Marijas ķermeņa, aprij mēness mirdzumu. Un šī svētīgā, neaptveramā, mūžīgā Dievišķā Gaisma, kuru Viņa mums dos, šobrīd atklājas visā gaismas atomu korī. Tā kļūst lielāka, vairojas kā jūra, un ceļas, paceļas kā ugunsgrēks, plūst kā upe un aizēno kā mākonis. Un plaisu, tīmekļu un netīrumu pilnā kūtiņa, tik melna, izmīdīta un atgrūdoša, šobrīd liekas esam karaliskas zāles iemiesojums. Katrs akmentiņš ir sudraba gabaliņš, katrs caurumiņš zaigo kā opāls, un katrs tīmeklis atgādina dārgu, no sudraba un dimantiem austu, baldahīnu. Liela, zaļa, starp diviem zariem guloša ķirzaka izskatās pēc smaragda dārgumiem, kurus karaliene būtu tur aizmirsusi. Un guļošo sikspārņu bars atgādina dārgu lustru. No augšējās siles pārkarājies siens vairs nav siens: tie ir gaisā trīsoši, skanīgi sudraba diegi.

Apakšējā sile līdzinās pulēta sudraba gabalam. Sienas ir izsmalcināti austa brokāta segtas, bet zeme... ko gan šobrīd atgādina zeme? Tā līdzinās spīdošam kristālam. Katrs netīrums izskatās pēc izgaismotām, pār zemi izkaisītām rozēm, bet koka gabali liekas esam dārgi trauki, no kuriem paceļas vīraks un smaržzāles.

Gaisma arvien pieaug un kļūst acij nepanesama. Tajā ietinās Jaunava... bet parādās Māte. Jā. Kad gaismā kļūst iespējams lūkoties, es redzu Mariju ar jaundzimušo Dēlu uz rokām. Mazais Bērniņš, rozīgs un apaļš, kustina rociņas un kājiņas, raud trīsošā balstiņā kā mazs jēriņš. Viņš pakustina galviņu, kura gaišuma dēļ liekas esam bez matiem. Jaunā Māmiņa lūkojas uz savu Bērnu caur raudām un smiekliem, un noliecas, lai noskūpstītu to vietu, kur mūsu dēļ sitas Viņa sirsniņa... tur, kur reiz būs Ievainojums.

Gaismas pamodinātais vērsis ceļas ar lielu troksni un īd, un ēzelis, galvu pagriezis, brēc. Dzīvniekus bija pamodinājusi gaisma, taču es vēlētos domāt, ka tie vēlējās sveikt savu Radītāju savā un visu zvēru vārdā.

Arī Jāzeps attapies no dedzīgās lūgšanas caur pirkstiem redz dīvainu gaismu. Viņš atņem plaukstas no sejas, paceļ galvu un pagriežas. Vērsis aizēno Mariju, kura sauc:

 Jāzep, panāc šurp!

Jāzeps atskrien un godbijībā krīt uz ceļiem, taču Marija uzstāj:

 Nāc, taču šeit, Jāzep!

Ar kreiso roku balstoties pret sienu, ar labo pieglaužot Bērniņu pie sirds, Viņa pieceļas un griežas pie Jāzepa.

Siles pakājē laulātie draugi uzlūko viens otru caur laimes asarām.

 Nāc, upurēsim Jēzu Tēvam!

Jāzeps nometas ceļos, bet Marija stāvot, paceļ savu Bērnu un saka:

 Lūk, Es esmu! Es saku Tev, Dievs, to Viņa vietā. Lūk, Es esmu, lai pildītu Tavu gribu. Un kopā ar Viņu arī Es, Marija un Mans laulātais draugs Jāzeps. Lūk, mēs esam, Tavi kalpi, Kungs. Lai vienmēr ar mums, katrā brīdī un ikvienā situācijā notiek Tava griba Tavam godam un Tavas mīlestības dēļ.

Tad Marija noliecas un saka:

Ņem, Jāzep! – un sniedz viņam Zīdaini.

Es? Man? Bet nekad taču, es neesmu cienīgs!

Taču Marija smaidot uzstāj:

Tu esi cienīgāks par pārējiem. Tādēļ Visaugstais izvēlējās tevi. Ņem un paturi Bērniņu, jo Man ir jāsagatavo autiņi.

Jāzeps līdz sirds dziļumiem aizkustināts un piesarcis paņem no aukstuma raudošo Bērniņu un raudot piespiež To pie sirds:

Ak, mans Dievs!

Un viņš skūpsta saltās kājiņas, tad apsēžas, cenšoties Mazuli apsegt, sasildīt un pasargāt no aukstuma. Viņš grib pietuvoties ugunij, taču tur plūst aukstas gaisa strāvas. Labāk ir tuvoties lopiņiem, jo tie spēj dot siltumu. Tādēļ viņš nostājas tur starp pelēko galvu ar garajām ausīm un lielo vērsi ar balto purnu un godīgajām acīm. Ar silto elpu tie silda Bērniņu.

Tikmēr Marija no lādītes izņem autiņus un silda tos pie uguns. Tad nostājusies pie Jāzepa, Viņa ietin Mazuli un kopā ar galviņu ietin To savā plīvurā.

Kur mēs Viņu noliksim? – Viņa jautā.

Jāzeps apdomājas un saka:

 Pastumsim radību tālāk un no augšas nocelsim sienu, lai to novietotu šeit.

Jāzeps ķeras pie darba, bet Marija glauž Bērniņu pie sirds un silda To kā vien spēj. Tad viņi paņem Mātes apmetni un izklāj to pār sagatavoto sienu, daļu no apmetņa atstājot neizmantotu, lai vēlāk apsegtu Jēzus Bērniņu. Pirmā Pestītāja guļvieta ir sagatavota un Viņš tiek ielikts silītē. Šobrīd abi, noliekušies pār sienu, adorē mīlīgi iemigušo Dieva Dēlu.

Marija Valtorte 1944. g.7. VI raksta:

Es rakstu sava Dievišķā Skolotāja klātbūtnē. Šodien Viņš ir atnācis manis dēļ, tik ilgi neesmu Viņu redzējusi, gandrīz veselu mēnesi. Skatīšana atšķiras no klausīšanās. Jo īpaši redzēt un dzirdēt p r i e k š c i t i e m - jo tajos brīžos tu esi kā televīzijas ekrāna priekšā. Bet, kad redzu un dzirdu priekš sevis, tad esmu es un Viņš, es un Marija. Viņi ir dzīvi, īsti, tuvi. Viņi atrodas pie manas gultas, kustas šajā istabā, sēž vai stāv kā dzīvas personas, kā mani Viesi. Tas ļoti atšķiras no redzējuma, kas domāts citiem.

Šodien Jēzus ir šeit savā ierastajā vilnas ziloņkaula krāsas ģērbā. Viņš ir šeit ar Savām skaistajām garo pirkstu rokām, ar Savu skaisto bālo seju, kurā zem garajām kastaņbrūnajām uzacīm mirdz safīrzaļās valdonīgās un reizē dziļās acis. Viņš ir šeit ar Saviem skaistajiem garajiem matiem, tik gaišiem pie saknēm un tumšākiem cirtās. Viņš ir šeit! Šeit! Viņš smaida un noraugās kā es rakstu par Viņu. Un vēlāk es varēšu teikt: šeit Jēzus atspiedās, šeit sēdēja, šeit noliecās, lai uzliktu man Savu roku uz galvas... Ak, kurš to nav pieredzējis, tas nesapratīs. Tās visas ir par velti dāvātas žēlastības, kuras mēs nenopelnām un attiecībā uz kurām mums nevar būt pretenzijas – lai tās turpinātos ilgāk. Mēs neapzināmies to un mūs pilda mūsu niecības atzīšanas un pateicības jūtas attiecībā uz Nebeidzamo Skaistumu un Dievišķo Vienreizību, kas dāvā mums Sevi. Es rakstu Jēzus pamācīta, tādēļ neko nepārspīlēju. Zem tāda skatiena tas nebūtu iespējams.

Šobrīd es redzu plašus laukus. Mēness, zvaigžņu ieskauts, spīd augstu debesīs. Zvaigznes atgādina dimantus uz milzīga safīrkrāsas baldahīna. Mēness smejas to vidū un sūta gaismas starus, apspīdot zemi. Kailie koki liekas esam garāki kļuvuši kā no balta marmora.

Labajā pusē es redzu zemu mūrīti, kurš ieskauj garu ēku. Laiku pa laikam no tās atplūst aitu blēšana. Iespējams, ka tās kaut ko sapņo vai domā, ka tuvojas rīts – tik ļoti gaišs viss ir. Neparastais gaišums aizvien pieaug; liekas, ka mēness tuvojas zemei vai izplata neparastu ugunsgrēku.

Viens no ganiem stāv durvīs, un, aizsedzot acis ar plaukstu, lūkojas augšup. Neiespējami liekas, ka šī gaisma nāktu tikai no mēness. Tā aizrauj, intriģē, taču apkārtne ir mierīga. Gans aicina pārējos un visi drūzmējas ap durvīm: veci un jauni. Viņi brīnās par šo gaismu, jaunie izbīstas. Kāds divpadsmitgadīgs zēns sāk raudāt, par ko vecākie gani dusmojas.

No kā tu baidies, muļķīt – taujā visvecākais. - Vai tad nekad neesi redzējis mēnesgaismu? Vai vienmēr tādos brīžos sēdēji zem mammas svārkiem kā cālēns zem vistas?...

Taču ganiņš vairs neklausās. Viņš vairs nebīstas un izskrien no būdas. Viņš traucas kalnup kā mēnessērdzīgs, jo kaut kas piesaista viņa uzmanību. Visbeidzot viņš iesaucas:

 Ak! – un paliek stāvot ar izstieptām rokām.

Ko tas muļķis tur dara? – kāds iesaucas – Rīt sūtīšu viņu pie mātes. Man acu priekšā trakie nav vajadzīgi.

Bet pirmais atsaucas:

 Iesim palūkoties kas tur notiek.

Un runātājs modina guļošos un pavēl paņemt līdzi nūjas, jo iespējams vajadzēs aizsargāties. Tad viņi iet ar spieķiem un lāpām.

Tur, tur! – iesaucas zēns – virs tā koka, skatieties, nolaižas ar mēness stariem, tuvojas... ak, cik skaisti...

Es arī redzu... tas, taču ir eņģelis... uz ceļiem!...

Visiem no lūpām izraujas skaļš “ak” sauciens un gani nokrīt ceļos, liecoties pie zemes.

Eņģelis tuvojas paliekot gaisā, kustinot spārnus, viscaur atrodoties gaismā.

Nebīstieties! Es pasludinu prieka vēsti jums, Izraēlim un visiem zemes ļaudīm.

Eņģeļa balss skan kā arfa, virs kuras dziedātu strazdi.

 Šodien Dāvida pilsētā jums ir dzimis Pestītājs!

To sakot eņģelis plaši atvēzē spārnus un it kā lielā priekā sakustina tos, un no spārniem liekas krītam zelta un dārgakmeņu dzirksteles. Pār nabadzīgajām ganībām atviz patiesa varavīksne - ... kurš ir Kristus!

Un eņģelis gaismā spīd vēl spožāk, un viņa spārni nekustīgi vērsti pret debesīm liekas viscaur kvēlojam.

 Kungs Kristus!

Un eņģelis nolaiž savus mirdzošos spārnus, apsedzoties ar tiem kā dimanta apmetnī. Ar sakrustotām rokām pāri krūtīm un abu sakļauto spārnu ēnā noliekto galvu, viņš liekas atrodamies dziļā adorācijā. Šobrīd ir redzams vienīgi nekustīgais garenais gaismas tēls. Taču tagad tas sakustas. Atver spārnus un paceļ mirdzošo seju:

 Jūs atpazīsiet Viņu pēc šīs zīmes: nabadzīgā kūtiņā aiz Betlēmes jūs atradīsiet ietītu Bērniņu silītē ieliktu, jo Mesijam šajā pilsētā nebija mājvietas.

Eņģelis kļūst skumīgs. Bet tai mirklī parādās viss eņģeļu koris, ar savu mirdzumu aizēnodams mēnesi. Kustinot spārnus, izplatot smaržas un dziedot visskaistākās dziesmas tas pievienojas pasludinātāj eņģelim. Ja krāsa, lai kļūtu par gaismu, ir matērijas radīta, tad melodija šeit ir skaņas vibrējums, kas ļaudis žilbina ar Dieva skaistumu. Šis dziedājums ļāva pazīt debesis, kur viss kļūst par Dieva mīlestības harmoniju, kas plūst pār svētītajiem un atgriežas pie Dieva saucienā: “Mēs mīlam Tevi”. Tas ir eņģeliskais “Glorija”, kurš ar aizvien lielāku plūsmu pārņem un izgaismo apkārtni. Un putni pievienojas šim dziedājumam, un aitas blējot sveicina pāragro sauli. Liekas, ka radība sveicina Radītāju, kurš mīlestībā ir nokāpis pie tās. Taču eņģeļiem atgriežoties debesīs viss pazūd.

Vai dzirdējāt? Iesim turp!

 Bet aitas?

 Nekas tām nenotiks!

 Bet kurp mums jādodas?

Tai brīdī gans, kurš Marijai ceļā bija devis pienu, saka:

Es zinu kur tas ir. Es redzēju viņus ceļā un norādīju tiem patvēruma vietu, ja pilsētā tiem neatrastos mājvieta. Viņiem ir jābūt ļoti nabadzīgiem, tādēļ aiznesīsim tiem pienu, biezpienu un siltas ādas... Varbūt Viņam ir auksti... Tam, kuru neuzdrīkstos vārdā saukt...

Tā nu gani devās ceļā, līdzi paņemot to, kas katram bija. Vienam groziņā bija pat jēriņš.

 Bet es ņemšu slaucamo aitu, varbūt tās piens noderēs...

Ieslēguši aitas, mēness un lāpu gaismā viņi devās ceļā. Bez grūtībām gani nonāca pie Svētās Ģimenes patvēruma, bet aiz priekškara tie negāja. Viņi iebīdīja tur zēnu, kuru iepriekš bija uzskatījuši par muļķi.

Jāzeps izdzirdējis murdoņu, pieiet jautādams:

 Kas jūs esiet un ko vēlaties?

Mēs esam gani. Esam nākuši atdot godu Pestītājam un atnesām dāvanas.

 Nāciet – Marija uzsmaida ganiem – nāciet – Viņa ielūdz – nāciet!

Pirmais tuvojas ganiņš un nostājas pie pašas silītes. Tad pienāk arī pārējie un aizkustinājumā noliek savas dāvanas pie Marijas kājām. Tad viņi klusu raudot, lūkojas uz Bērnu. Beidzot viens no ganiem jaunajai Māmiņai padod skaistu garspalvainās aitas ādiņu. Marija pacēlusi Jēzus bērniņu, rūpīgi ietin Viņu tajā.

 Mazajam vajag iedot pienu. Elijam līdzi ir zīdītāj aita: piens būs silts un labs.

Nekavējoties tiek izslaukts piens un padots krūzītē, Marija pamērcējusi tajā lina auduma stērbelīti pieliek to pie Bērna lūpiņām. Jēzus Bērniņš nekavējoties sāk to zīst un siltajā vilnā iemieg.

Elijs, tas, kurš slauca aitu, apsola nākamajā dienā sameklēt labāku patvērumu. Gani apvaicājas Marijai pēc radiem, kuriem varētu paziņot par atrašanās vietu.

Hebronā dzīvo Zaharijs, priesteris, un viņa sieva Elizabete, mana māsīca.

Es labi pazīstu Zahariju un centīšos dot viņiem ziņu cik ātri vien iespējams. Bet tagad mēs stādīsimies priekšā: es esmu Elijs.

Un es Levijs.

Es – Samuēls.

Un es  Jonas.

Es Izāks.

Un es Tobijs.

Es esmu Jonatans.

Es Daniēls.

Es Sīmanis.

Mani sauc par Jāni.

Bet es esmu Jāzeps, un, lūk, mans brālis Benjamīns – mēs esam dvīņi.

Labi. Es atcerēšos jūsu vārdus.

Mums jau ir jāiet, bet mēs vēl atgriezīsimies un pavēstīsim arī citiem.

Ļauj mums noskūpstīt Viņu!

Marija paceļ Bērniņu, un sēžot uz siena, atsedz Viņa kājiņas. Gani noliekušies mīlestībā skūpsta šīs kājiņas...

Tā beidzas mans redzējums: Marija sēž uz salmiem, bet Jāzeps stāv ar plaukstu atspiedies pret silīti.

1944. g. 8. VI. M. Valtorte raksta:

Savā priekšā es redzu garu ēku un saprotu, ka atrodos mājā, kura ir uzņēmusi Svēto Ģimeni. Redzu Zaharija atbraukšanu ratos. Mājas īpašniece laipni uzņem viņu un ieved iekšā. Atskan klauvējiens. Durvis atver Jāzeps un priecīgi iesaucas. Viņš pavada Zahariju līdz mazai istabiņai, apsēdina to uz gultas un lūdz uzgaidīt, jo Marija pašreiz barojot Bērniņu. Ciemiņš stāsta, ka esot ieradies viens, jo Jānītim augot zobiņi un Elizabetei vajadzējis palikt mājās. Savukārt Jāzeps izstāsta par pirmo apmešanās vietu un to kā viņus ir izglābuši gani.

Ienāk Marija viscaur baltā ģērbta, ar atsegtu galvu un gulošo Jēzus Bērniņu uz rokām. Zaharijs pielec kājās un ar lielu cieņu tuvojas Bērniņam. Marija sniedz viņam To un Zaharijs satver Jēzu ar tādu godbijību it kā paceltu Monstranci ar Vissvētāko Sakramentu. Tad viņš Bērniņu atdod Mātei un visi apsēžas.

Zaharijs stāsta ko ir atvedis sev līdzi un kopā ar Jāzepu viņi dodas pēc saiņiem. Tajos ir vilnas sega, audums un krekliņi. Bez tā saiņos atrodas milti, medus, augļu eļļa un plāceņi un vēl neskaitāmi sīkumi jaunajai māmiņai. Marija sirsnīgi par visu pasakās.

Šobrīd Zaharijs cenšas pierunāt vecākus palikt šeit un neatgriezties Nācaretē; viņš kaļ plānus, ka mācīs Jēzu kopā ar Jāni, lai farizeji Mesijam nepārmestu ne izglītotību un nenievātu To.

Tomēr Marija lūkojas uz Jāzepu un saka, ka visu, taču esot atstājuši savā mājiņā, un šeit tiem nekā neesot. Šeit viņi nevarot ilgāk palikt un Jāzepam šeit arī neesot darbarīki, tātad viņam šeit neatradīsies arī darbs...

Zaharijs lūdz vecākus apdomāties, jo runa ejot par visu Dieva Izredzētā nākotni.

Marija klusībā sāk raudāt un ar to redzējums beidzas.

M. Valtorte 1944. g.1. II. raksta:

Es redzu kā Jāzeps ar Mariju dodas ceļā. Marija kā vienmēr ir veikla un izdarīga ikkatrā kustībā. Viņa ir tērpusies baltā kleitā, gaiši zilā apmetnī un baltā plīvurā. Viņa uzmanīgi nes Bērniņu. Jāzeps ar ēzelīti gaida Viņu, uz brīdi paņem Dēlēnu, lai Māte varētu ērti iesēsties sedlos. Jāzeps, ģērbies gaiši brūnās drēbēs, iet Marijai blakus, turot pavadu, lai ēzelis vienmēr ietu taisni un mierīgi... Marija Mazuli apsedz ar pusi no sava apmetņa, lai Viņam nebūtu auksti.

Gājēji uz ceļa vēl maz. Un, lūk, sākas jau pilsēta un parādās arvien vairāk cilvēki. Garām iet pat liela kamieļu karavāna. Steidzīgi, ar lielu pakavu klaboņu un bruņu šķindoņu aizjāj romiešu leģiona zirgu nodaļa. Jāzeps nogriežas pa kreisi un redzams top mūris un man jau pazīstamas ēkas. Pie iebraucamās vietas viņi apstājas. Marija nokāpj no ēzelīša, un Jāzeps aizved to, padzirdina un samaksā pienākošajam uzraugam par stāvēšanu un siena kūli. Tad viņš dodas uz svētnīcas pusi un pie ieejas nopērk divus baložus.

Šobrīd Jāzeps pa astoņu pakāpienu kāpnēm dodas uz sāndurvīm. Aiz durvīm stāv siens. Pa labi un kreisi atrodas it kā altāri, vai divi kvadrātveida paaugstinājumi, kuru nozīmi es šobrīd neizprotu. Tie līdzinās zemiem gliemežvākiem, jo to iekšpuse ir dziļāka par ārmalām, kuras slejas dažus centimetrus augstumā.

Parādās priesteris un Marija pasniedz tam abus nabaga baložus, un izprotot to likteni, es nedaudz aizgriežos un aplūkoju brīnišķīgo ēku, taču ar acs kaktiņu redzu, ka priesteris apsmidzina Mariju ar ūdeni (tam vajadzēja būt ūdenim, jo uz apģērba tas traipus neatstāj). Kopā ar baložiem Marija priesteriem iedod kaut kādas monētas, un šobrīd kopā ar Jāzepu un priesteri viņi dodas uz īsto svētnīcu.

Es lūkojos visapkārt: šeit ir grezni un skaisti. Uz kolonām, sienām un griestiem es redzu eņģeļu galvu, palmu un ornamentu kokgriezumus. Gaisma krīt caur dīvaini gariem, nestiklotiem, sienā veidotiem logiem. Marija apstājas un pāris metrus no Viņas es redzu citas kāpnes un virs tām vīd cita veida altāris. Saprotu, ka tas ko domājos esam par svētnīcu, bija tikai patiesās svētnīcas (t. i. tās svētnīcas, kurā var atrasties tikai priesteri) iežogojums. Tas, ko uzskatīju par svētnīcu, bija tikai slēgts priekš pagalms, kurš svētnīcu un tajā ieslēgto Tabernākulu, ieskauj no trim pusēm.

Pamodušos Bērniņu, kurš lūkojas ar zīdaiņa skatienu, Marija padod priesterim. Viņš pagriežas uz svētnīcu ar seju pret altāri (ar kāpnēm), paņem Bērnu un paceļ To augšup. Tad viņš atdod To Māmiņai un aiziet. Tikmēr apkārt ir sapulcējušies nedaudz cilvēki. Viņu vidū atrodas uzkumpis, uz spieķa atbalstījies vīrs. Viņam ir jābūt ļoti vecam; neapšaubāmi astoņdesmit gadi ir jau garām. Vecais vīrs tuvojas Marijai un lūdz uz brīdi iedot Mazuli.

Marija smaidot izpilda lūgumu. Simeons, pēc drēbēm spriežot – vienkāršs ticīgais, paņēmis Bērnu noskūpsta To. Jēzus pasmaida un uzmanīgi veras vecajā vīrā. Turot Bērnu Simeons raud un smejas vienlaicīgi. Es dzirdu šī svētā vīra vārdus un pamanu izbrīnu Jāzepa skatienā, kā arī Marijas aizkustinājumu. Apkārt stāvošais pūlis ir daļēji aizkustināts, bet daļēji izsmej veco vīru. Ļaužu vidū atrodas klaidoņi un uzpūtīgie Sanhedrina locekļi, kuri galvas grozot, ironiski un līdzjūtīgi raugās uz Simeonu. Acīmredzot viņi uzskata, ka vecuma dēļ viņš vairs nav pie pilna prāta.

Marija, dzirdot ciešanu pareģojumu, nobāl. Kaut Viņa pati to jau zināja, tomēr šie vārdi caurdur Viņu... Tādēļ Viņa pietuvojas Jāzepam un pieglauž Bērniņu tuvāk pie klēpja. Annas vārdi, kura iedrošina Māti, ka Pirmsmūžīgais vienmēr būs Tās spēks, Mariju iepriecina.

Dievs palīdzēs tavās ciešanās, Māt. Un Tu, bērniņ, neaizmirsti mani.

Ar šiem vārdiem redzējums beidzas.

M. Valtorte raksta to, ko dzirdēja no Kunga Jēzus:

No iepriekšējās ainas jūs variet smelties divas pamācības.

Pirmā: Patiesība neatklājas lepnajam priesterim, kurš ir aizņemts vienīgi ar ārējiem priekšrakstiem, bet gan vienkāršam ticīgajam.

Dieva kalpībā esošam priesterim uzreiz vajadzēja sajust to, kas Bērniņš bija. Taču, lai spētu to izjust nepieciešams bija dzīvs gars, ne slinkumu slēpjošas drānas. Dieva Gars varētu sūtīt zibeni vai sakratīt visslinkāko garu kā zemestrīcē, ja vien to vēlētos. Dievs spēj to izdarīt. Bet parasti Viņš, kas ir Miera Gars, runā ne tikai tur, kur ir vērojams pietiekams nopelns – jo tādā gadījumā Viņš ļoti reti, kad nāktu, un arī tu nepazītu Viņa gaismu – bet nāk tur, kur saskata “labo gribu” Viņa pieņemšanai. Un tas nav atkarīgs no tradīcijām vai rituāliem, bet gan no lūgšanas. Diena no nakts atšķiras mazāk par praktiku no lūgšanas. Lūgšana garu vieno ar Dievu, stiprinot un mudinot uz arvien lielāku piederību Dievam. Bet tradīcija ir vienīgi parasts ieradums, vienmēr no patmīlības nākošs. Tradīcija nemaina cilvēku, bet drīzāk gan vairāk nomāc ar asuma un melu vainu.

Simeonam bija labā griba. Dzīve nežēloja viņu ar sūro pieredzi, taču viņš nezaudēja labo gribu. Gadi un pārdzīvojumi nemazināja viņa ticību Dievam un Viņa solījumiem, nemazināja vēlmi būt uzticīgam Dievam. Bet Dievs, pirms šī uzticīgā kalpa acu vēršanas saules gaismai Dieva gaismas gaidībās, sūtīja tam Gara staru, kurš aizveda viņu uz svētnīcu, lai vecais vīrs redzētu pasaulei sūtīto Gaismu.

Svētais Lūkass saka: “Svētā Gara aizrauts” (2-27).

Ak, ja cilvēki zinātu cik pilnīgs draugs ir Svētais gars! Kāds Vadītājs un Skolotājs Viņš ir! Ja Viņš tiktu mīlēts, ja vien taptu piesaukta šī Svētās Trīsvienības Mīlestība, šī Gaismas Gaisma, šī Uguns Liesma un šī Gudrība! Cik gan daudzi zinātu to, ko zināt ir nepieciešams!

Palūkojieties. Simeons visu savu garo mūžu gaidīja, pirms ieraudzīja Gaismu, gaidīja pirms piepildījās Dieva apsolījums. Taču viņš nekad nešaubījās un nesacīja: “par velti es gaidu un lūdzos!” Viņš turpināja ticēt. Un s k a t ī j a To, kuru neredzēja lepnuma un akluma pārņemtie priesteris un Sanhedrina locekļi. Šajā Bērnā viņš redzēja Dieva Dēlu un Mesiju – Pestītāju. Dievs ar Bērniņa lūpiņām uzsmaidīja viņam balvā par godīgumu un dievbijīgu dzīvi.

Otrā mācība: pravietes Annas vārdi. Arī viņa Manī redzēja Mesiju. Ieklausieties ko viņa teica Manai Mātei ticības un mīlestības iedvesmota. Un, lai šie vārdi apgaismo jūs dzīves tumsībā. “Tas, kuram tiek dāvāts Pestītājs vienlīdz saņem eņģeli – mierinātāju raudās.” Padomājiet: Dievs dāvāja jums Sevi Pašu, lai iznīcinātu dvēselēs sātana darbus. Vai tad arī šoreiz nespēs uzveikt sātanu, kurš jūs moka? Vai tad nenoslaucīs jūsu asaras, izklīdinot dvēseles ļaunumu un dāvājot Kristus mieru? Kādēļ jūs Viņam to ticībā nelūdziet? Nepieciešama ir patiesa un visuvarena ticība, ticība, kuras priekšā Dieva dusmas, jūsu vainu dēļ izraisītās, pārtaps smaidā, un Viņš nāks jums palīgā ar piedošanu. Un Dieva svētība kā varavīksne atspīdēs pār zemi.

Apdomājiet: Dievs Tēvs, sodījis pirmos cilvēkus plūdos, patriarham Noasam sacīja: “Nekad vairs nenolādēšu zemi cilvēku dēļ, jo cilvēka daba ir ļauna jau kopš jaunības. Nekad vairs neizpostīšu visu, kas dzīvo, kā esmu to darījis.” Un Viņš bija uzticīgs Savam vārdam: plūdus vairs nesūtīja. Bet cik gan reižu jūs esat sacījuši sev un Dievam: “Ja šoreiz Viņš mūs izglābs, nekad vairs nerīkosimies tā.” Bet vēlāk jūsu darbi kļuva aizvien briesmīgāki. Cik gan reižu jūs esat rīkojušies liekulīgi pret Kungu un esiet bijuši nepatiesi attiecībā uz pašu vārdiem? Un tomēr Dievs jums arī šoreiz palīdzēs, ja vien ticībā un mīlestībā piesauksiet Viņu.

Vērsieties pie Dieva, jūs nedaudzie, lai gūtu pārsvaru pār tiem daudzajiem, kuri ir pelnījuši Dieva sodu, un palieciet uzticīgi Viņam, par spīti šausmīgajai stundai, kura tuvojas un ik brīdi pieaug. Lieciet savas bailes pie Dieva kājām. Viņš atsūtīs savu eņģeli, tāpat kā pasaulei sūtīja Pestītāju. Nebīstieties. Turieties pie Krusta. Tas vienmēr ir uzvarējis sātaniskās lamatas un cilvēcisko ļaunumu un skumjas, kas cenšas nosliet cilvēku uz netīksmi, vai tiecas atšķirt no Dieva tās sirdis, kuras tam neizdodas iegūt citā veidā.

1955. g. 28. II. M. Valtorte raksta:

Es redzu balto Betlēmi. Divi galvenie ceļi, daudzi mazi celiņi un daži laukumi: tirgus, aka u. c., pārdala pilsētu krustā. Mājiņas ir celtas bez plānojuma: viena šeit, cita tur, kā nu katram ir bijis izdevīgāk un kā to ir ļāvis zemes gabals. Galvenajā laukumā es redzu jocīgu ēku, vislielāko pilsētiņā. Ēka ir zema mūra apjozta. Tās stāvos ir redzami daudz logu, bet zemāk atrodas dažādas ierīces dzīvnieku piesiešanai un dzirdīšanai. Ierīkots ir arī plašs šķūnis ratiem. Saprotu, ka šī ir vietējā iebraucamā vieta. Ir nakts un viss ir slēgts. Debesīs spīd zvaigznes. Austrumu pusē tās ir tik skaistas. Apkārt kļūst arvien gaišāks, jo kāda neparasta zvaigzne, līdzīga mazam mēnesim, parādās debess jumā. Liekas it kā tai būtu aste, kas krāsainībā laistās, ar savu brīnumaino spīdumu apgaismojot visu pilsētiņu. Mirdzošā komēta apstājas virs mazas mājiņas laukuma malā. Neviens to neievēro, jo visi guļ, bet zvaigzne dzirksteļo aizvien spēcīgāk! Un tās aste riņķo debesīs, veidojot pusapļus. Visa mājiņa ir šīs gaismas ieskauta un neviena ķēniņa pils nevarētu izskatīties brīnišķīgāka. Marija par to neko nezin, jo ir nomodā pie Dēla šūpuļa un lūdzas. Un Viņas dvēselē staro burvība, kas pārspēj zvaigznes mirdzumu.

Pa galveno ceļu tuvojas karavāna: zirgi un dažādi kamieļi. Tie apstājas galvenajā laukumā, izskatoties vienreizēji komētas brīnumainajā gaismā. Viņi dodas uz karavānu mītni, vienīgi trīs jātnieki ar kājām dodas uz māju. Tās priekšā tie nometas ceļos un paklanās, noskūpstot zemi. Viņi ir ļoti bagāti ģērbti. Viens no viņiem, tumšas sejas krāsa, ir tērpies lieliskās spīdošās drānās, ar dārgu jostu apjozies, pie kuras karājas dārgakmeņu rotāts zobens. Otra tērps, zeltā austs, atviz zeltainā krāsā. Bet trešajam mugurā ir zīda kleita ar platām piedurknēm, nosēta ar izšūtām dzīvīgas krāsas puķēm, un viņa galvu rotā dimantiem greznots turbāns. Paklanījušies Pestītājam, viņi dodas uz iebrauktuvi, kur kalpi tiem jau ir sagatavojuši apmešanās vietu.

Šeit redzējums pārtrūkst; tas turpinās pēc trīs stundu pārtraukuma.

Ir jau diena. Viens no kalpiem ienāk mājiņā un pēc brīža atgriežas Šobrīd cienīgi tuvojas trīs Gudrie, katrs ar savu kalpu. Šodien viņi ir vēl krāšņāk ģērbti. Lielais, kalpa nestais vēdeklis no strausa spalvām vēsmo pār etiopieša galvu. Cits kalps nes zelta apkaltu lādīti. Otrs tur apdarinātu trauku ar zelta vāciņu. Trešajam rokās atrodas kaut kas līdzīgs platai, zemai zelta krūkai, ar vāku piramīdas formā, kuras virsotnē ir redzams briljants. Tai ir jābūt smagai, jo kalpi tik tikko to spēj panest. Viņi ieiet mājā un sveicina mājas īpašniekus ar to četriem bērniem.

Marija sēž ar Bērniņu klēpī, un Jāzeps stāv Viņai blakus. Taču pie Gudro ienākšanas Marija pieceļas un paklanās. Viņa it tērpusies baltā kleitā, un viņas galviņu apvij gaišās bizes, aiz saviļņojuma Viņa ir vēl daiļāka, tā, ka viesi uzlūko Viņu izbrīnīti. Tad viņi nometas ceļos un lūdz, lai Marija apsēstos. Ķēniņi visu laiku atrodas uz ceļiem, balstoties uz papēžiem. Gudrie lūkojas uz Bērniņu, kurš liekas esam kādus deviņus mēnešus vecs. Tas sēž uz Māmiņas ceļiem, atklājot pirmos mazos zobiņus.

Visvecākais ierunājas visu vārdā. Viņš izstāsta Marijai kā pagājušā decembra naktī tie bija ieraudzījuši jaunu, neparasti skaistu zvaigzni debesīs. Tā nekad nebija manīta, un tās vārds nav bijis zināms. Tā uzziedēja, lai vēstītu cilvēkiem par Dieva noslēpumu. Taču ļaudis neuztraucās par to, jo viņu dvēseles atradās dubļos. Tie nelūkojās uz Dieva pusi un neprata izskaidrot vārdus, kurus Dievs rakstīja debesīs... Ķēniņi bija šo zvaigzni pamanījuši un bija pūlējušies saprast tās balsi. Viņi labprāt īsināja atpūtas stundas, aizmirsa iestiprināties, iedziļinājās Zodiaka studijās. Un zvaigznes, laika un gadalaika un astronomisko kombināciju rezultāts tiem pavēstīja zvaigznes nosaukumu un noslēpumu. Tās vārds bija: Mesija. Un noslēpums: Mesija ir nācis pasaulē. Tad tie esot devušies ceļā, lai atdotu Viņam godu. Viens par otru tie neko neesot zinājuši. Pāri kalniem un tuksnešiem, ielejām un upēm, ceļojot naktīs, tie, sekojot zvaigznei, bija ieradušies Palestīnā. Katrs bija ieradies no citas pasaules puses. Satikušies tie esot pie sarkanās jūras. Dieva Griba tur bija sapulcējusi viņus un kopš tā brīža tie bija ceļojuši kopā. Kaut arī katrs esot runājis savā valodā, tie, Visaugstā brīnuma dēļ, esot sapratušies, spējot runāt šīs zemes mēlē.

Kopā tie esot devušies uz Jeruzalemi, jo Mesijai vajadzēja dzimt par tās Ķēniņu. Bet tur zvaigzne esot pazudusi un bailēs tie esot pārdomājuši: kā būtu nogrēkojušies Dieva priekšā? Taču sirdsapziņa esot nomierinājusi viņus; ķēniņi esot griezušies pie karaļa Hēroda, taujājot kur esot dzimis ebreju ķēniņš, kuru tie vēloties pagodināt. Karalis esot sasaucis mācītos vīrus un vaicājis tiem; viņi norādījuši uz Jūdas Betlēmi. Tā viņi esot nākuši šurp un zvaigzne no jauna esot parādījusies, un tās skaistums pat esot palielinājies. Tā esot apstājusies virs šīs mājas. Viņi esot nākuši pagodināt Dieva Bērniņu, un salikt Tam pieticīgas dāvanas, un upurēt savas sirdis, kuras nekad nepārstās pateikties Dievam par šo žēlastību un nepārstās mīlēt Jaundzimušo. Vēlāk tiem esot jāatgriežas pie Hēroda, jo arī viņš gribot pagodināt Bērnu.

Lūk, zelts Ķēniņam. Lūk, vīraks Dievam, un lūk, mirres, Māt, jo cilvēciskajā dzīvē Viņš pieredzēs rūgtumu un ciešanas. Es negribētu to teikt, ak, Kundze, taču, ja mēs nekļūdāmies, tad Viņam, Tavam Dēlam un mūsu Pestītājam, lai glābtu zemi, uz Sevis vajadzēs uzņemties tās grēkus, par kuriem viens no sodiem ir nāve. Tad nu šī ziede ir domāta tai stundai. Svētā Miesa nepazīs satrūdēšanu un būs vesela līdz tās augšāmcelšanās brīdim. Par šo mūsu velti, lai Viņš atceras mūs un atpestī Savus kalpus, ļaujot tiem ieiet Savā Valstībā. Taču tagad, lai mūs svētdarītu, lai Māte dod mums savu Bērniņu, lai mēs skūpstot Viņa kājiņas, saņemtu debesu svētlaimi.

Marija apvaldot gudrā vārdu izsauktās bailes un slēpjot skumjas par sērīgo atgādinājumu sniedz savu Jēzus Bērniņu. Viņa ieliek To visvecākā rokās, kurš noskūpstījis Bērniņu, noglāsta To, un padod tālāk. Jēzus Bērniņš uzsmaida un spēlējas ar šo trīs austrumu ķēniņu rotām, un viņi smaidīgi, samīļojuši Bērniņu, atdod To Mātei un pieceļas. Arī Marija pieceļas. Viņi paklanās viens otram, taču Gudrajiem grūti nākas atstāt šo māju; beidzot viņi dodas uz izeju un vēlreiz nokrītot ceļos, viņi noskūpsta Bērna kājiņas. Tad Marija satvērusi Bērna rociņu svētī katru no viesiem. Tā bija jau krusta zīme veikta ar Jēzus rociņu, kuru vadīja Marija.

Visa karavāna jau gaida pie mājas, gatava doties ceļā. Betlēmes iedzīvotāji ir sanākuši vienkopus, lai noskatītos tik neparastā ainā.

Jēzus Bērniņš smejas, sitot plaukstiņas, un Māmiņa pacēlusi, apsēdina Viņu uz palodzes. Jāzeps izgājis kopā ar viesiem, pietur katra zirga iemauktus. Visi jau atrodas uz saviem lopiņiem un pēc dotās zīmes karavāna dodas atpakaļceļā. Pēdējo reizi atvadoties ķēniņi vēlreiz paklanās. Arī Jāzeps atsveicinoties paklanās, un Marija vēl reizi virza Bērniņa rociņu svētības zīmei.

Jēzus sacīja:

Ko jums sacīt, ak, dvēseles, kuru ticība mirst? Austrumu gudrajiem nebija nekā, kas norādītu tiem patiesību. Nekā pārdabiska. Viņiem bija tikai astronomiskie dati un personīga, godīga nostāja. Tomēr viņiem bija ticība visam: viņi ticēja zinātnei, ticēja sirdsapziņai un Dieva labsirdībai. Viņi ieticēja jaunās zvaigznes zīmei, kura tika gaidīta jau gadsimtiem: Mesija. Sirdsapziņa deva tiem ticību balsij, kas atklāja to, ka “šī zvaigzne pavēsta Mesijas atnākšanu." Viņi ticēja Dieva labsirdībai, kura nepievils viņus, un tā kā viņu nodomi bija tīri, palīdzēs tiem sasniegt mērķi.

Un viņiem izdevās – viņiem vienīgajiem daudzu zvaigžņu pētnieku vidū. Viņi paši saprata šo zīmi, jo vēlējās iepazīt Dieva vārdu un pagodināt to un atdot Dievam godu. Gudrie nemeklēja personīgo labumu. Viņi pakļāva sevi pat nogurumam bez jebkādas cilvēciskas balvas. Viņu vienīgā vēlme bija - lai Dievs atpestītu viņus uz mūžu. Tā kā tie nemeklēja cilvēcisku atvieglojumu, viņi nerūpējās par ērtībām. Jums būtu radušās tūkstošiem šaubu: Kā gan es došos pie svešas tautas? Vai tie ieticēs man, bet varbūt saņems gūstā kā spiegu? Kurš man palīdzēs šķērsot tuksnesi, kalnus, upes? Un karstums? Un kalnu vēji? Un purvaino apvidu drudzis? Un plūdi, un lieti? Un atbilstošas pārtikas trūkums? Un sveša, nezināma valoda?... Un... un... un...

Tā būtu runājuši jūs. Bet viņi atbildēja šādi: “Mēs atdodam sevi Tavās rokās, ak, Dievs, Kurš zini visu. Mēs uzticamies Tavām rokām. Ļauj mums pagodināt Tavu, pasaules dēļ Iemiesojušos, Dēlu.” Un viss! Viņi devās ceļā no tālās Indijas (Jēzus vēlāk teica, ka “Indija” apzīmēja visu Dienvidu Āziju, tātad: Turciju, Afganistānu un Persiju).

Tātad viņi devās pa Mongolijas kalnu grēdu, kur mājo vienīgi ērgļi un sikspārņi, kur Dievs uzrunā vētras šalkās un plūdos, kur Viņš raksta savus noslēpumus nebeidzamajās sniegotajās kupenu lappusēs. Zeme, kurā dzimst Nīla un kur tā plūst pretim Vidusjūrai, kur nav nedz kalnu virsotnes, nedz mežu, ne lauku tā palēnina ātrumu. Tomēr zvaigzne izgaismoja ceļu naktīs, neļaujot tiem atpūsties. Jo Dievu meklējot, dzīves vajadzībām vieta ir jādod augstākām pavēlēm. Zvaigzne ķēniņiem rādījās austrumos, rietumos un dienvidos un ar Dieva brīnumu veda trīs gudros no trim vietām uz vienu mērķi. Zvaigzne savāca ķēniņus kopā, un apsteidzot Zaļo svētku dāvanu, deva tiem spēku savstarpēji saprasties kā tas notiek debesīs, kur visi runā vienā valodā: Dieva mēlē. Tomēr bija arī neizpratnes brīdis, kad zvaigzne nozuda tiem no acīm. Bet esot  p a t i e s i   l i e l i  šie valdnieki bija pazemīgi, tādēļ zvaigznes pazušanu nepieskaitīja citu vainai, piemēram, Jeruzalemes grēkiem. Viņi domāja esam pelnījuši Dieva sodu un nožēlā pētīja kā būtu nogrēkojušies. Dvēselēm, kas ir radušas pie pārdomām, ir ļoti jūtīga sirdsapziņa, kura kā lustra izteiksmīgi atspoguļo ikdienas mazās kļūdas; sirdsapziņa bija valdnieku vadītājs, kas vienlīdz atgādina vismazāko vainu. Tā gudrie juta, ka tas notika ne jau viņu vainas dēļ, viņi bija droši, ka Dievs neapšaubāmi viņiem palīdzēs arī šoreiz.

Bet kā ir ar jums? Tas, kurš uzskata sevi lielu esam, nekad nebūs pazemīgs. Nelaimīgi ir tie, kuri esot citu kalpi uzlūko sevi kā dievību. Cik gan līdzjūtības vērti tie ir! Mūsu gudrie uzskatīja sevi par niecību, vienīgi par pelniem Dieva priekšā, kurš pasauli radīja ar vienu vienīgu Savu žestu, metot to telpā kā labības graudu, lai eņģeļu acis priecētu ar zvaigžņu virteni. Viņi jutās niecīgi Visaugstā priekšā, kurš radīja mūsu planētu, un, ar vienu Savas rokas mazo pirkstiņu tik mākslinieciski daudzveidoja to: te ar pakalnu vainagu, tur – klinšu virsotnēm, citā vietā radot upes un ezerus un visus okeānus... ietērpa mežus, apēnoja tos ar mākoņiem, un radīja visu to, kas dzied kopā ar zvēriem un vēju lielajā Kunga godināšanas korī. Viņi jūtas niecīgi Visaugstā priekšā, kas deva tiem varenākas zīlītes pār tiem, kas redz visu: deva tiem dvēseles acis, kas spēj lasīt Dieva domas rakstīto.

Stāvot nabadzīgās mājiņas priekšā viņi negrozīja galvas, sakot: tas nav iespējams! Viņi nokrita ceļos un atdeva Bērnam godu. Tur tajā nabadzīgajā mājiņā atradās Dievs, Tas Dievs, kuru viņi piesauca, bet nedomāja kādreiz ieraudzīt. Kas zina vai Bērna Sirsniņa, kura, taču bija Dieva Sirds toreiz nedzirdēja šo trīs siržu pagodinājumu. Gudrie visu nakti gatavojās skatīt Dievu- Bērnu. Viņi aizmirsa par miegu, ēdienu, un, ja viņi apģērba savas vislabākās drēbes, tad vienīgi tādēļ, lai pagodinātu ķēniņu Ķēniņu, jo tie, taču bija Gudro lielākie svētki. Bērniņš viņu dēļ bija pametis savas zvaigznes, viņi bija tikai putekļi, pelni, nekas! Paklausīgi Balsij no augšas, viņi Jaundzimušajam Ķēniņam atnesa dāvanas. Tas bija zelts – palīdzība Pestītāja nabadzībai. Bet ziedes un vīraks – lai novērstu ap Jēzus nebeidzamo šķīstību mutuļojošo cilvēcisko grēku smaku! Tikums rada jaunus tikumus, tā tas ir vienmēr. Šī aina sniedz mums daudz pamācības.

Tagad palūkosimies uz Jāzepu. Viņš prot stāvēt  s a v ā  vietā. Viņš ir klātesošs kā Šķīstības un Svētuma sargs un aizstāvis. Viņš neizceļ sevi, bet paliek stāvēt ēnā. Viņš vienmēr un visur ir   t a i s n ī g s. Pagodināšana viņam nesakāpj galvā. Viņš priecājas par dāvanām, jo tās palīdzēs nokārtot dzīvi. Ne viņš, ne Gudrie nezināja, ka dāvanas palīdzēs bēgšanā uz dzīvi trimdā, un vēlāk atgriezties dzimtenē, kurā atradās vienīgi Nācaretē palikušās mājās sienas. Jāzeps bija tik pazemīgs, ka izgāja padot pavadu prom braucošajiem ieceļotājiem. Viņš bija tikai nabadzīgs galdnieks, kaut arī no karaļa cilts nākošs. Par viņu var sacīt: “Viņš bija pazemīgs, jo bija patiesi liels!”

Visbeidzot pievērsīsimies Marijai, kura vada Jēzus rociņu, dodot ar To svētību. Marija vienmēr vada Jēzus roku. Pat tagad, kad Jēzus pats spēj svētīt. Taču reizēm Viņa Krustā sistā roka pagurumā un netīksmē nokrīt, jo zina, ka svētība šeit nepalīdzēs. Mēs paši iznīcinām šo svētību, reizēm pat nievājam to. Tādos brīžos Marija aptur Dieva dusmas, skūpstot šo roku. Ak, ko gan nozīmē Jēzus Mātes skūpsts, un kas gan spēj Tam pretoties! Un tad Viņa ar saviem smalkajiem pirkstiem ņem Manu plaukstu un liek Man dot svētību – saka Jēzus. Es nespēju atraidīt Savu Māti, tādēļ jums vienmēr vajag griezties pie Viņas.

Viņa vispirms bija Mana Karaliene, pirms kļuva jūsējā un viņas mīlestība pret jums ir tik neatlaidīga, kādu pat es nepazīstu. Viņa pat bez vārdiem, ar Savu asaru pērlēm un Mana Krusta atceri – kura zīmi veic gaisā ar Manu roku – iestājas jūsu jautājumā un lūdz: “Tu esi Pestītājs! Tad nu atpestī!”

Lūk “ticības Evaņģēlijs” Trīs Valdnieku goda atdošanas ainā. Apdomājiet un sekojiet tam. Savam labumam.

1944. g. 3. III. Jēzus saka :

Zini, ka tu redzi Mesiju un Svētās Vietas tādas, kādas tās bija Manas klātbūtnes laikā. Šodien, pēc divdesmit gadsimtu profanācijām un skaudības, vai pat arī mīlestības, viss ir mainījies. Šeit tu redzi visu tā, kā tās  b i j a, un tas, kurš dodas uz Palestīnu šodien, vairs neredz to. Vēlāk šāds cilvēks sūdzas, ka vairāk labuma esot no grāmatām, kuras stāsta par Mani, ko tagad (esot Palestīnā) nevarot izjust. Kā var gribēt, lai cilvēciskas lietas liktos pilnīgas salīdzinājumā ar to, ko esi uzzinājis tieši no Manis? Tas notiek ar katru – pat labu tulku vai stāstītāju – vienmēr kaut kas zūd no oriģināla īpatnības. Vietu cilvēciskie apraksti, tāpat kā notikumi ir tikai “tulkojums”, tādēļ vienmēr ir nepilnīgi, neprecīzi vārdos, notikumos un jūtās. Īpaši tagad, kad racionālisms visu ir padarījis bez auglīgu. Tādam cilvēkam, kas redz vai zina, visi citi apraksti lieksies auksti un nespēs vairs apmierināt.

Šodien ir piektdiena. Es vēlos, lai šodien tu piedzīvo “m a n a s” ciešanas. Šodien Es to vēlos no tevis. Vēlos, lai tu domās un miesā to pārdzīvotu. Ar to pietiks. Esi mierīga un pieņem ciešanas mīlestībā. Dodu tev savu svētību.

Marija Valtorte raksta:

Garā es redzu sekojošu ainu:

Ir nakts. Jāzeps guļ savā gultā mazā istabiņā. Guļ cieši. Es redzu viņu pustumsā – vājā mēness gaismā. Viņš guļ uz sāniem un miegā smaida. Taču, lūk, viņa sejā pavīd izbailes. Viņš dziļi ieelpo un pēkšņi pamostas. Viņš apsēžas uz gultas malas, izberzē acis un skatās apkārt. Palūkojas logā un redz, ka ir nakts. Viņš satver pie gultas noliktās drēbes un velk tās pār balto tuniku ar īsām piedurknēm. Jāzeps atmet segu, pieceļas un uzvelk sandales. Tad pieiet pie blakus durvīm un klusu klauvē. Viņš laikam ir sadzirdējis atbildi, jo atver durvis un ieiet iekšā. Pirms tam viņš aizdedzina mazu lampiņu, šobrīd tā atrodas viņam rokā. Šajā istabā atrodas maza gultiņa un šūpulis. Marija ir nomodā, viņa ir nometusies ceļos pie šūpuļa un lūdzas. Jēzus mierīgi guļ.

Tu neguli? – izbrīnīts jautā Jāzeps.- Vai Jēzus ir slims?

 Nē taču! Es tikai lūdzos. Gulēšu vēlāk. Kādēļ esi nācis? – jautā Marija, joprojām uz ceļiem esot. 

Jāzeps runā klusi, lai nepamodinātu bērnu, taču uztraukti:

Mums steidzami ir jādodas no šejienes projām, steidzami. Sagatavo groziņu un maisus, paņem visu, ko vari. Es parūpēšos par pārējo, cik vien spēšu. Rītausmā mums ir jābēg. Iespējams pat vēl agrāk, bet man vispirms ir jāaprunājas ar mājas saimnieci.

 Bet kādēļ mums ir jābēg?

Vēlāk es tev paskaidrošu sīkāk. Tas ir Jēzus dēļ. Eņģelis man tā pavēlēja: “Ņem Māti ar Bērnu un bēdziet uz Ēģipti.” Nekavēsimies. Es eju sagatavot visu iespējamo.

Marijai nevajag atgādināt, lai nekavējas. Tiklīdz izdzirdējusi par eņģeli, Jēzu un bēgšanu, Viņa saprot Bērnam draudošo nedrošību un pietraucas kājās, roku pie sirds piespiedusi. Nekavējoties Viņa sāk kārtot drēbes koferītī un lielā maisā. Viņa nezaudē galvu un dara visu ātri un apdomīgi.

Vai Tev ir nepieciešama palīdzība? – jautā Jāzeps ielūkojoties pa durvīm.

 Nē – atsaka Marija.

Tikai smagajam maisam pilnam esot, Viņa pasauc Jāzepu palīgā aizsiet to un noņemt no gultas. Jāzeps nekavējoties paņem saini pie sevis.

Vai paņemt arī vilnas segas?- jautā Marija.

Ņem visu, ko vari, jo mums priekšā ir gars ceļš.

Marija saliek kopā savu un Jāzepa segas un sasien tās ar auklu.

 Matrači un sega mums būs jāatstāj, jo pat, ja man būtu trīs ēzeļi, es nevaru tās pārāk apkraut. Ceļš vedīs kalnos un cauri tuksnesim. Sasedz Jēzu silti, jo naktis tagad būs aukstas. Es ņemšu gudro dāvanas, tās mums tur noder1es. Izdošu visus krājumus, lai nopirktu divus ēzeļus. Iešu nesagaidot rītausmu, jo zinu kur tos dabūt. Tikmēr pabeidz sagatavošanās darbus – un Jāzeps iziet.

Marija vēlreiz palūkojas apkārt un ierauga no koka izgrieztu aitiņu. Jēzus zobiņi bija tai nograuzuši austiņas. Aitiņai nebija vērtības, taču tā pauda Jāzepa mīlestību uz Jēzu, tādēļ Marija paņem līdzi arī to. Viņa pamodina Mazuli un apģērbj To. Tad sāk Viņu barot, līdz Jēzus pie Māmiņas krūtīm iemieg. Marija ieliek Bērnu atpakaļ gultiņā un apsedz Viņu ar savu apmetni. Atgriežas Jāzeps.

 Vai esi gatava? Un Jēzus? Nabadziņš, Viņu jau grib nogalināt!

Jāzep! – iesaucas Marija satverot viņa roku.

Jā, Marij, nogalināt. Hērodam nospļauties par Viņu, jo tas bīstas par savu troni. Es nezinu ko viņš darīs, kad uzzinās, ka esam aizbēguši. Bet tad mēs jau būsim tālu. Domāju, viņš nemeklēs bērnu Galilejā, jo droši nezin, ka mēs esam no Nācaretes. Ja nu vienīgi sātans palīdzēs savam uzticīgajam kalpam. Taču Dievs būs nomodā pār mums. Neraudi, Marij. Tavas asaras man sagādā lielākas sāpes kā pati trimda.

Piedod, Jāzep! Es raudu, jo tev joprojām ir jācieš Manis dēļ!

Tevis dēļ? Nedomā par rītdienu. Mums līdzi būs gudro dāvanas, tās mums palīdzēs. Vēlāk es sameklēšu darbu, tāpat kā šeit. Un tā kā mums ir Jēzus, mums būs viss, pat, ja mēs nevarētu vairs skatīt mūsu dārgo Galileju un tās laukus; tas viss mums ir Jēzū. Nāc, Marij, jau tuvojas rītausma. Atvadīsimies no saimnieces un dosimies ceļā. Viss būs labi.

Marija apliek apmetni, Bērniņu ietin šallē, pieglauž pie sirds un iziet. Mājas saimniece Viņu jau sagaida ar asarām un vienlaikus atvadās. Pie mājas stāv trīs ēzelīši. Viens lielāks, apkrauts ar bagāžu, un diviem ir sedli. Virs bagāžas Jāzeps novieto savus darbarīkus. Marija iesēžas sedlos un saimniece pasniedz Viņai Bērniņu. Arī Jāzeps apsēžas, paņēmis ēzelīša un bagāžas ēzeļa pavadas, lai rokas tam būtu brīvas Marijas ēzeļa vadīšanai. Svētā Ģimene, vēl miegā esot, atstāj Betlēmi, nezinādami kas viņus sagaida.

Redzējums beidzas.

1944. g. 25. I. M. Valtorte raksta:

Svētā Ģimene atrodas Ēģiptē, par to man nav ne mazāko šaubu, jo redzu tuksnesi un piramīdu.

Es redzu mazu, baltu mājiņu. Tas ir ļoti nabadzīgu ļaužu miteklis. Mājā ir divas durvis, kas slēpj aiz sevis divas vienvietīgas istabiņas. Māja ir būvēta uz tīras smilts zemes gabala, kuru ieskauj zemē iesprausta niedru sēta. Šis iežogojums pret zagļiem ir ļoti niecīgs un var kalpot aizsardzībai vienīgi pret klīstošiem suņiem un kaķiem. Bet laikam neviens tur nedodas zādzību nolūkos, jo skaidri ir redzams, ka no bagātības šeit nav pat ēnas. Starp niedrēm ir caurvērts parastu klūgu atgādinošs vīteņaugs. Tur aug ziedošs jasmīna krūms un parasts rožu krūmiņš – viss šeit ir rūpīgi apkopts. Kādā mazā dobē es pamanu augstu un biezi saaugušu (bet man nezināmu) augu un redzu mazliet ogas. Šis augs nedaudz apēno māju, pie kuras ir piesieta melnbalta kaza, kas gremo tās priekšā nolikto zaru lapas.

Tuvumā uz matrača sēž Bērniņš Jēzus, liekas apmēram divus, augstākais divus ar pus gadus vecs. Viņš spēlējas ar aitiņām vai zirdziņiem, no koka izgrieztiem. Līdzās atrodas dažas aukliņas, kuras Viņš cenšas uzlikt ap kaklu šiem zvēriņiem. Bērns ir ļoti skaists. Viņa galviņu rotā biezas zelta sprogas, viņa actiņas ir zilas un ļoti dzīvas. Mugurā Jēzum ir balts krekliņš, piedurknes sniedzas līdz locītavām. Sandales stāv malā un kalpo vienlīdz par rotaļlietu, jo Jēzus izveido no tām kaut ko līdzīgu ratiem, kuros iejūdz Savus zirdziņus. Mazliet tālāk sēž Vissvētākā Jaunava un, esot nomodā pār Jēzus Bērniņu, kaut ko auž. Izveicīgā Marijas roka met spoli pāri rāmim un kāja, sandalē ieauta, min pedāli. Mugurā Viņai ir tunika un abas gaišās bizes Marija skaisti ir saspraudusi pakausī. Tērpa piedurknes ir garas un diezgan šauras, un vienīga rota ir Marijas skaistums. Viņa izskatās jauna, augstākais divdesmit gadus veca.

Vienubrīd Marija pieceļas, noliecas pār Bērniņu, uzauj Tam sandales un maigi To paceļ. Tad noskūpsta galviņu un actiņas. Un Bērniņš kaut ko noguldzina, taču es to nesaprotu. Tad Marija nes krēsliņu un tītaviņas uz māju. Mazais nolūkojas Viņā un neniķojas. Darbs ir pabeigts, jo tuvojas jau vakars. Saule tuvojas smiltīm un debesīs, aiz tālumā esošas piramīdas, aizdegas it kā ugunsgrēks. Marija atgriežas un paņem Bērnu aiz rociņas un Jēzus neiebilst. Kad Māmiņa savāc mantiņas un nes arī tās uz māju, Viņš maziem solīšiem skrien pie kazas un ar Savām rociņām aizsniedz tās kaklu. Kaza blēj, purniņu noliekot uz Jēzus pleciņa. Marija atgriežas ar plīvuru galvā un krūku rokās, un aizrautībā lūkojas uz viņiem. Madonna piemēro Savus soļus Bērna solīšiem, un Jēzus steberē  un lēkā Viņai apkārt. Redzu kā iesārtie papēdīši paceļas taciņas smiltīs. Es pamanu, ka tunika Jēzum sniedzas mazliet pāri ceļgaliem; viduklī tā ir sasieta ar baltu aukliņu. Mājas priekšā redz vārtiņus ar rokturi. Marija tos atver, lai izietu uz ceļa. Šī vieta atrodas ārpus pilsētas, redzama ir tikai vēl cita nabadzīga mājiņa ar dažu metru lielu dārziņu. Marija lūkojas uz pilsētas pusi, it kā gaidot kādu; tad Viņa dodas uz tālāk esošo aku, pār kuru dažas palmas veido patvērumu no karstumu. Tur pat ir saskatāma zaļa zāle.

Šobrīd uz ceļa ir redzams kāds vīrieša stāvs. Es atpazīstu Jāzepu. Viņš izskatās ne vecāks par četrdesmit gadiem. Viņa mati un bārda ir melni, seja iedegusi, acis tumšas. Jāzepa seja ir mīļa un godīga, un iedveš uzticību. Redzot Mariju un Jēzu, viņš pieliek soli. Uz kreisā pleca viņš nes kaut ko zāģim un cirvim līdzīgu, bet rokās tur citus darba rīkus. Neapšaubāmi viņš atgriežas no darba. Mugurā Jāzepam ir ne pārāk garš apģērbs riekstu brūnā krāsā, kura piedurknes sniedzas līdz locītavām. Ap vidu ir apjozta ādas josta, bet kājās apautas sandales.

Marija smaida, bet Bērniņš priecīgi iekliedzas un izstiepj rociņas. Pietuvojoties, Jāzeps noliecas un sniedz Mazajam ābolam līdzīgu augli. Marija paņem Jāzepa darba rīkus, un viņš samīļo Jēzu. Mazais noliek galviņu uz Jāzepa kakla, un pieņem Viņam sniegto skūpstu. Tad Jāzeps pieliecas, kreisajā rokā paņemot darba rīkus, bet labajā stipri turot Jēzus Bērniņu, un pagriežas uz mājas pusi, Marija tikmēr dodas pēc ūdens. Mājās Jāzeps noliek Bērniņu zemē un slauc kazu. Jēzus uzmanīgi vēro un palīdz Jāzepam ieslēgt lopiņu blakus mājai esošajā kūtiņā. Pienāk vakars. Rietumu sārtums kļūst violets, smiltis aiz karstuma liekas trīsam, bet piramīda kļūst tumša. Jāzeps ir iegājis istabā, kas liekas esam darbnīca, virtuve un ēdamistaba vienlaicīgi, otra istaba neapšaubāmi ir paredzēta atpūtai. Mazā krāsniņa jau kuras. Es redzu tur galdnieka lāvu un krēsliņu. Stūrī atrodas Marijas tītavas. Visur valda teicama tīrība un kārtība. Mājvieta ir nabadzīga, taču tīra. Visos redzējumos, kas attiecas uz Jēzus cilvēcisko dzīvi, esmu pamanījusi, ka Viņš, Marija, Jāzeps un Jānis, vienmēr izskatījās tīri un kārtīgi (cik tas attiecas uz matiem un apģērbu). Viņu apģērbs bija pieticīgs, bet tik tīrs, ka izskatījās karalisks.

Marija atgriežas ar krūku un aizver durvis, jo ir iestājusies krēsla. Jāzeps iededzina lampiņu un noliek to uz sava darba galda, jo vēl kaut kāds sīkums viņam tur ir jāpabeidz. Marija ir sagatavojusi vakariņas un uguns apspīd istabu. Jēzus Bērns atspiedies pret darbagaldu, nolūkojas Jāzepa darbā. Tad viņi sēžas pie galda. Ir dabiski, ka viņi nepārmet krustu, bet lūdzas. Jāzeps kaut ko skaita, un Marija atbild, es neko nesaprotu. Tas laikam bija psalms, taču galiliešu izloksnē.

Gaismeklis tiek uzlikts uz galda. Jēzus sēž Marijai klēpī, kura dzirda Viņu ar kazas pienu un mērcē tajā maizes garoziņas.

Tikmēr Jāzeps ēd tumšo maizi ar biezpienu: mazliet biezpiena un daudz maizes. Tad Marija apsēdina Jēzu uz soliņa sev blakus un atnes sagatavotās ogas, drīzāk gan tā ir ogu zupa, kā pie mums. Pasniegusi Jāzepam, ēd arī Viņa pati. Jēzus mierīgi ēd savu ābolu un smaidot parāda zobiņus. Visbeidzot nāk olīvas, vai arī dateles. Es precīzi nezinu, jo olīvām tās ir par gaišu, bet datelēm par cietu. Vīna nav. Tās ir nabadzīgu ļaužu vakariņas. Taču šajā istabiņā valda tāds miers! Tajā vakarā Jēzus man neko nepateica. Viņš pamācīja mani tikai ar vīziju. Paldies Viņam arī par to!

M. Valtorte 1944. g. 26. I. pieraksta Kunga Jēzus vārdus:

Tas, ko tu redzi sniedz pamācību tev un citiem. Tā ir pazemības, kopējā labuma un pakļāvības lekcija Dieva gribai. Tas ir piemērs visām kristiešu ģimenēm īpaši šajos grūtajos laikos.

Tu skatīji nabadzīgo mājiņu, pie tam vēl svešzemes trimdā. Daudzas no vēl pieņemamām dvēselēm, lūdzas un pieņem Mani Euharistijā. Bet dara to “savtīgu” vajadzīgu dēļ, ne dvēseļu pestīšanas un Dieva pagodināšanas nolūkā, jo reti, kad lūgšanā cilvēks nav egoists. Daudzi vēlētos vieglu materiālo dzīvi, būt labi nodrošināti ikvienu ciešanu priekšā.

Jāzepam un Marijai par dēlu biju Es, patiess Dievs, taču tiem nebija pat mazās laimes druskas - būt nabagiem pašu zemē. Viņiem nebija pat sava mājiņa un viņi nemitinājās pie sevis. Manis dēļ viņi atradās trimdā. Tā bija sveša zeme ar atšķirīgu klimatu, citu valodu, citām tradīcijām, pie svešas tautas, kura pret atnācējiem bija neuzticības pilna. Bez jebkāda atvieglojuma, palīdzības, kuru Jāzeps ar Mariju atstāja tālu dzimtenē, spiesti ikdienā rūpēties par pārtiku, īpaši priekš Manis, nemitīgā nedrošībā par rītdienu. Tomēr viņi bija mierīgi un vienprātīgi. Viņiem bija tikai viena rūpe: Manis dēļ padarīt šo svešo zemi mazāk naidīgu. Manis dēļ sagādātā kaza bija daudzu papild stundu darba rezultāts; šie mazie, no koka izgatavotie zvēriņi; šie tikai Man sagādātie augļi – cik gan tas viss prasīja pūļu!

Un tomēr viņi nebija nervozi, drūmi vai nīgri. Viņi nepārmeta neko, jo svēti mīlēja viens otru. Un patiesā mīlestība nav vietas egoismam: tā nemeklē tikai sevi!

Šajā mājā  l ū d z ā s. Jūs par maz lūdzaties, vēlu ceļaties, un aizsēžaties līdz vēlai naktij. Jūs ejiet uz darbu un sēžat pie galda bez pievēršanās (domās) Dievam, kurš ļauj jums skatīt šo jauno dienu un piedzīvot jaunu nakti... Kurš ir devis jums darbu un iespēju nopelnīt pārtikai, mājvietai, drēbēm un citām jums nepieciešamām lietām. Mīlestība jums vienmēr ļauj Pirmsmūžīgajā Radītājā saskatīt jūs mīlošo Tēvu.

Šajā mājā uzvedas  m ē r e n i. Ēsts tiek, lai izdzīvotu un spētu strādāt. Vajag atcerēties, ka gadījumā, ja ģimenē vadās pēc mērenības principa, tad iespējams palīdzēt arī bada cietējiem.

Šajā mājā tika mīlēts  d a r b s, mīlēts pat tad, kad lielāki ienākumi nebija nepieciešami. Pēc godīga darba viss kļūst labāks: ēdiens, miegs un atpūta. Darbīgā mājā valda savstarpējās cieņas un vienotības atmosfēra, un šādā veselīgā atmosfērā uzaug labas jaunās atvases, kuras vēlāk dibina vienlīdz svētas ģimenes.

Šajā mājā valda  p a z e m ī b a. No cilvēciskā viedokļa Marijai būtu daudz iemeslu paaugstināt Sevi pār Jāzepu. Marija bija Dieva Līgava un Māte, bet mīlestībā kalpoja Jāzepam. Jāzeps, turpretī centās atvieglot Marijai darbu un padarīt Viņas dzīvi pieņemamāku, kaut vai piegādājot dārzam ziedus.

Šajā mājā tika uzturēta kārtība: pārdabiska, morāla un materiāla.

Dievs ir Visaugstākais Kungs un Viņam pienākas gods un mīlestība - tā ir  p ā r d a b i s k ā  kārtība.

Jāzeps bija ģimenes galva, tādēļ viņam pienākas: mīlestība, cieņa un paklausība - tā ir  m o r ā l ā  kārtība.

Māja ir Dieva dāvana: viss, kas tajā atrodas ir pateicoties Dieva apredzībai, visu mēs saņemam no Dieva rokas un par visu mums ir jāpateicas – tā ir  m a t e r i ā l ā   kārtība.

Tu nesaprati Galilejā izteiktos vārdus, taču tas, ko redzēji bija liela mācība. Pārdomājiet to jūs visi, kas cietiet savu pāri nodarījumu dēļ. Pārdomājiet kā uzvedās svētais Laulātais Pāris, kuri bija Mana Māte un Aizstāvis – barotājs.

Jēzus sacīja:

Dekalogs ir Likums, un Mans Evaņģēlijs ir mācība, kas izskaidro un atvieglo Likumu. Ar Likumu un šo Mācību pietiek, lai sasniegtu svētumu. Bet jūs esat tik sava personiskā vājuma sasaistīti, ka it bieži neprotat pie tiem pieturēties un tā jūs krītiet vai arī iegrimstiet drūmumā. Sev pašiem un tiem, kas jums stāda priekšā Evaņģēlija piemēru, jūs sakiet: “Jā, taču Jēzus, Marija un Jāzeps (un pat visi svētie) nebija tādi kā mēs. Viņi bija stipri, ciešanās tiem bija iepriecinājums, ciešanas tiem nebija pārāk daudz un viņi nejuta kaislības. Viņi bija pārdabiskas būtnes.”

Ciešanas bija Svētās Ģimenes līdzgaitnieces, kaut tām bija dažādi aspekti un nosaukumi. Bet kaislības... Savus trūkumus kļūdīgi nesauciet par kaislībām. Nosauciet tās atklāti par “vājībām”, pie tam grēcīgām.

Mēs apzinājāmies to, jo mums bija acis un ausis, lai redzētu un dzirdētu, un sātans sēja šo ļaunumu mūsu priekšā un ap mums, parādot mums grēku visā tā netīrībā- darbībā, vai arī kārdinot uz to. Taču mūsu griba bija vērsta uz Dievu, tādēļ nešķīstība un ļauno domu piespēlēšana sātana izvēlētajam mērķim, saņēma pretēju rezultātu. Un jo vairāk ļaunais gars centās, jo vairāk mēs griezāmies pie Dieva, izvairoties no pretīgajiem dubļiem, kādus mums stādīja miesas un gara priekšā.

Kas attiecas uz kaislībām filozofiskā nozīmē, tad mēs tās pazinām; Mēs mīlējām mūsu tēviju un mūsu mazo Nācareti, vairāk par citām Palestīnas vietām. Mēs bijām pieķērušies mūsu mājai, radiem, draugiem. Bet mēs nebijām šo emociju vergi, jo  n e k a m  bez Dieva mēs neatvēlējām pirmo vietu.

Mana Māte priekā iekliedzās, kad gandrīz pēc četru gadu prombūtnes Viņa atgriezās Nācaretē un stāvēja savā mājā. Viņa skūpstīja sienas, kurās Viņas “jā” vārds atvēra Viņas klēpi Dieva sējai. Un Jāzeps priecīgi sveica skaitā un gados pieaugušos radus. Viņš priecājās vienlīdz, ka iedzīvotāji atpazina viņu un jau aizrunāja darbu. Un Es – Jēzus – biju jūtīgs attiecībā uz draudzību un Jūdasa nodevības rezultātā izcietu normālu krustā sišanu. Taču nedz Mana Māte, ne Jāzeps nestādīja savas jūtas augstāk par Dieva Gribu.

Tāpat Es neaprāvu Sevis izrunātos vārdus, kaut zināju, ka tie var izsaukt ebreju naidu un Jūdas ļaunprātību. Es zināju, un varēju rīkoties tā, lai ar naudu piesaistītu Jūdasu Sev. Ne kā pie Pestītāja, bet vienīgi kā pie bagātnieka. Es pavairoju maizi un varēju pavairot naudu, ja vien to būtu vēlējies. Taču Es nebiju nācis meklēt cilvēcisko labumu. Nekādu. Tādēļ nevēlos to arī Maniem izredzētajiem. Atraušanās upuri, tīru dzīvi un pazemīgu nostāju. Kāds gan Es būtu nerrs, ja censtos saistīt kādu ar naudu un peļņu! Manā Valstībā liels būs tikai tas, kurš šeit kļūs “mazs”. Bet tas, kurš vēlas būt “liels” pasaules acīs, nav spējīgs valdīt debesīs. Tāds var būt tikai par salmu sātana guļvietā. Jo pasaules lielums ir pretrunā ar Dieva Likumu.

Pasaule par “lieliem” dēvē tos, kuri gandrīz vienmēr neatļautā veidā prot ieņemt labākās vietas. Bet, lai to sasniegtu, tie izmanto tuvākā krēsliņu, lai nokļūtu augstāk. Pasaule par “lielu” sauc to, kurš var noslepkavot un valdīt, nogalinot morāli vai materiāli. Tie piešķir sev vietu, un kļūst bagāti atņemot citiem personisko un kolektīvo bagātību. Bieži par “lieliem” tiek dēvēti noziedznieki. Bet lielums neplūst no ļaunuma, bet vienīgi no labestības, cieņas, mīlestības, taisnības. Šie jūsu “lielie” sniedz jums it kā saindētus augļus, jo savākti tie ir sātana dārzā.

Vēl Es vēlos jums izskaidrot Marijas jaunavību, pat pēc Manas piedzimšanas. Tāpat arī Jāzepa šķīstību. Es apgalvoju jums, ka Marija bija un palika Jaunava, un ar Jāzepu bija vienīgi salaulāta. Tikai Dieva spēkā Viņa ieņēma Mani, Jēzu Kristu, vienīgo Dieva un Marijas Dēlu. Tā ir kopš laiku laikiem zināma patiesība.

Matejs nepiedzima nākamajā gadsimtā, bet bija Marijas laika biedrs. Viņš nebija arī meža vientiesis, kurš viegli noticētu katrai leģendai. Viņš bija muitnieks, viņš prata redzēt, dzirdēt, saprast un atšķirt patiesību no meliem. Matejs to nedzirdēja no citiem, bet gan no Marijas lūpām. Mīlestībā uz savu Skolotāju, vēloties iepazīt patiesību, viņš griezās ar jautājumiem pie Viņas. Un laikam neviens taču nepielaistu tādu iespēju, ka Marija varētu melot! Matejs nekad nesacīja: “Celies un ņem savu laulāto draudzeni”, bet gan – “Ņem Viņa Māti.” Viņš izsacījās skaidri: “Jāzepa saderinātā Jaunava”. Eņģelis turpretim saka: “Ņem Bērnu un Viņa Māti Mariju”. Tā nu mēs skaidri redzam, ka Marija bija patiesa Māte, bet ne Jāzepa sieva, jo vienmēr palika  J a u n a v a. Tā ir pēdējā šo redzējumu mācība, tas ir oreols pār neskartās Jaunavas un Taisnīgā vīra – Marijas un Jāzepa – vārdiem. Tās bija divas lilijas, kuru vidū Es uzaugu, šķīstības smaržas ieskauts.

M. V. 1944. g. 21. III. raksta:

Es redzu savu Jēzu kā piecgadīgu bērnu. Viņš ir tik gaišs un skaists, zilā kleitiņā, pāri celim krītošā. Viņš spēlējas dārzā un kaut ko meistaro uz zemes. Jēzus izveido no tās kaudzītes, tad iesprauž zariņus, it kā tiem vajadzētu būt maziem meža pudurīšiem. No akmentiņiem Viņš veido tur ceļus un mazliet zemāk Viņš grib izveidot mazu ezeriņu. Paņēmis vecu trauku, Viņš līdz malām to ierok, tad ar kādas vecas krūzes palīdzību Viņš piepilda trauku ar ūdeni. Līdz beidzot Viņa apģērbs ir slapjš, īpaši piedurknes. Ūdens no saplēstā trauka izlija un... ezers izžuva.

Jāzeps parādās durvīs un klusībā kādu laiku vēro Bērna darbošanos. Viņš pasmaida. Tad, lai aizkavētu tālāko nosmulēšanos, viņš pasauc Jēzu. Jēzus smaidot pagriežas un, ieraugot Jāzepu, skrien pie viņa izstieptām rociņām. Ar savas īsās tunikas apakšmalu notīrījis no darba netīrās rociņas, Jāzeps noskūpsta tās. Aizsākas mīļa saruna. Jēzus paskaidro savu darbu un rotaļu, tāpat izstāsta sastaptās grūtības. Viņš esot gribējis izveidot tādu kā Ģenezaretes ezeru, un šeit esot Tiberiāde, Magdala, Kapernauma. Un šis esot ceļš uz Nācareti caur Kānu. Viņš esot gribējis palaist laivas (lapas), lai tās varētu aizpeldēt uz otru krastu. Taču ūdens esot aizplūdis.

Jāzeps izrāda interesi, kā par kaut ko nopietnu runājot. Tad apsola rītdien izgatavot Jēzum tādu ezeru. Tas būšot no koka, labi izveidots, tā, ka Jēzus varēšot tā ūdeņos palaist īstas koka laiviņas, kuras pats iemācītos pagatavot. Un Jāzeps Jēzum atnes mazus darba rīkus, lai Jēzus iemācītos bez grūtībām ar tiem apieties.

 Un Es varēšu tev palīdzēt! – priecīgi iesaucas Jēzus.

Jā, iemācīsies man palīdzēt un kļūsi par labu galdnieku. Nāc, paskatīties...

Un viņi abi dodas uz galdniecību. Tur Jāzeps parāda mazu galda virsmu, mazu zāģīti, mazas skrūvītes, ēveli; tas viss atrodas uz Mazā augumam piemērota sola.

 Palūkojies, lai pārzāģētu dēlīti, to vajag novietot tā. Paņem zāģi, lūk, šādi un uzmanīgi, lai nesavainotu sev pirkstus, dara tā... Pamēģini pats...

Mācības ir aizsāktas. Un Jēzus Bērns, sarkans aiz piepūles, uzmanīgi zāģē, tad pārbrauc dēlīti ar ēveli, un kaut tas bija mazliet šķībs, tas liekas Viņam tik skaists. Un Jāzeps slavēja un mācīja strādāt nepagurstoši un pacietīgi.

Atnāk Māmiņa un lūkojas caur durvīm, bet šobrīd viņi neredz To. Marija pasmaida par Dēla dedzību darbā un mīlestību, ar kādu Jāzeps māca Jēzu. Jēzum vajadzēja sajust šo mātišķo smaidu, jo pagriezies un ieraudzījis Māmiņu, Viņš pieskrien pie Viņas ar savu dēlīti. Marija apbrīno un noskūpsta Jēzu. Viņa sakārto izmētātos ***, noslauka sviedrus no Bērna sejiņas un uzmanīgi klausās kā Jēzus apsola Viņai izgatavot krēsliņu kājām, lai Viņai būtu vieglāk strādāt. Tikmēr Jāzeps stāv un smaidot klausās.

Tā nu es biju klātesoša sava Jēzus pirmajā galdnieka lekcijā. Un svētās Ģimenes miers iemājoja manī.

M. Valtorte raksta Jēzus sacīto:

Es priecājos par Savu laimīgo bērnību, kurā tapu apveltīts ar divu vislielāko, zemes virsū esošo svēto mīlestību.

Tiek runāts, ka Jāzeps bija Mans barotājs. Ak, jā, viņš pūlējās darbā, lai tikai iegūtu maizi priekš Manis. No viņa arī Es iemācījos pelnīt maizi.

Dieva Dēla prāts bija pilnīgs, taču Es vēlējos atklāt to saskaņā ar Savu vecumu. Vēloties slēpt Savu – Dieva intelekta pilnību Sava cilvēciskā vecuma robežās, Es izvēlējos cilvēku Sev par skolotāju un pakļāvos viņam. Es visu apguvu ātri un labi, jo biju paklausīgs Savam Aizstāvim, kurš attīstīja bērna prātu, sniedzot Man dzīvei nepieciešamās ziņas. Nekas Es neaizmirsīšu (pat tagad, esot Debesīs) šīs ar Jāzepu kopā pavadītās stundas, kurš it kā spēlējoties mācīja Man strādāt. Un, kad lūkojos Savā audžu tēvā, Es atkal redzu mazo dārziņu un mūsu darba vietu. Man liekas, ka vienlīdz redzu Māmiņu ar Tās smaidu, kurš ieskāva un aplaimoja mūs. Kā gan Es vēlētos iemācīt ģimenēm to laulāto draugu pilnību, kāda bija Jāzepam ar Mariju, kuri tik ļoti mīlēja viens otru, kā neviens zemes virsū!

Jāzeps bija ģimenes galva. Viņa autoritāte bija nevainojama un Dieva Māte pakļāvās viņam, tāpat kā Dieva Dēls. Viss, ko Jāzeps izlēma, tika izdarīts un pie tam bez pretestības, bez diskutēšanas. Viņa vārds bija likums. Bet cik gan viņā bija pazemības! Viņš nekad neizmantoja savu varu, nedz uzspieda savu gribu un visā apspriedās ar Mariju. Un, ja Viņa Savā pazemībā vēlējās viņam pakļauties, tad Jāzeps no Žēlastības Pilnās smēlās gudrību, lai zinātu kā katrā situācijā rīkoties.

Bet Es augu kā zieds starp diviem kokiem, kuru mīlestība dāvāja Man savu gādību. Ak, nē! Man nebija žēl prombūtnes no Debesīm, kamēr Mans vecums turēja Mani atstatus no pasaules. Dievs Tēvs un Svētais Gars darbojās caur Mariju, jo Viņa bija Dieva piepildīta. Un visapkārt bija eņģeļi, jo nekas tos no šejienes neattālināja. Un viens no tiem bija Jāzeps, jo viņa dvēsele bija eņģeliska, brīva no miesas smaguma. Un viņš bija aizņemts vienīgi ar kalpošanu Dievam un Tā jautājumiem; Jāzeps mīlēja Dievu kā serafs. Jāzepa skatiens! Tas bija tīrs un mierīgs kā zvaigznes, kas apzinās zemes kaislības. Jāzeps bija mūsu spēks un atpūta.

Daži domā, ka šim mūsu mājas svētajam sargam iemiegot, Es necietu. Es biju Dievs un zināju laimīgo Jāzepa likteni, jo pēc neilga laika, pēc atbrīvošanas no dziļumiem, Man vajadzēja atvērt viņam Debesis. Taču kā Cilvēks Es apraudāju šo viņa iztrūkumu mūsu mājā. Es apraudāju savu draugu un aizbildni, uz kura krūtīm Es gulēju maziņš būdams, un, no kura tik daudzu gadu laikā Es biju saņēmis mīlestību. Šeit Es vēršu vecāku uzmanību, kā bez pedagoģiskās izglītības Jāzeps spēja Mani labi uzaudzināt par prasmīgu strādnieku. Sasniedzot vecumu, kurā varēju izmantot darbarīkus, Viņš ievadīja Mani darbā, Manu mīlestību pret Māti izmantojot par palīgu izturībai. Viņš mudināja Mani izgatavot Viņai nepieciešamas lietas. Katram dēlam vajadzētu tā attiekties un cienīt māti. Lai uz tā varētu balstīt viņa apmācību.

Kur šobrīd ir atrodamas ģimenes, kurās bērni tiek audzināti mīlēt darbu, lai izpatiktu vecākiem? Šodien drīzāk bērni mājās valda. Tie uzaug vienaldzīgi un nelaipni pret vecākiem. Vecākus tie uzskata par savu nopelnu. Viņi nemīl tos un paši netiek mīlēti. Padarot savus bērnus par visvareniem ļaundariem, jūs vienaldzībā paši attālinieties no tiem.

Divdesmitā gadsimta vecāki! Jūsu bērni pieder visiem tikai ne jums: auklēm, skolotājām un skolām – ja esiet bagāti; kolēģiem, ielai, un skolai – ja esiet trūcīgi. Taču viņi nav jūsu. Māte dzemdē un ar to viss beidzās. Tāpat tas notiek ar tēviem. Bērns taču nav tikai miesa. Tam vēl ir prāts, sirds un gars. Nevienam vairāk par māti un tēvu nav tiesību un pienākuma audzināt šo prātu, šo sirdi un garu.

Ģimene pastāv un tai ir jābūt. Ne vien teorija vai virzība uz priekšu nevar iznīcināt šo patiesību, neizsaucot drupas. No izirušas ģimenes ceļas nākamie vīri un sievas, arvien vairāk sakropļoti un vēl uz lielākām drupām ejoši. Patiesi es jums saku, būtu labāk, ja zemes viršu nebūtu laulības un bērni, līdz pastāv vēl ģimenes, mazāk vienotas par pērtiķu baru. Šādas ģimenes nav tikumu, darba, mīlestības un dievbijības skola, bet gan haoss, kurā katrs dzīvo par sevi kā bojātas mašīnas disks, kurš visbeidzot saplīst.

Pārkāpjat. Pārkāpjat. Jūsu vissvētā sabiedriskā dzīves veida pārkāpšanas augļus jūs jau redziet un piedzīvojiet. Pārkāpjat tālāk, ja vēlaties. Bet nesūdzaties, kad šī zeme arvien vairāk līdzinās ellei. Tā kļūs par ģimeņu, tautu graujošu briesmoņu vietu. To jūs paši vēlaties. Un tā jums arī notiks.

1944. g. 29. X. Marija Valtorte raksta:

Es redzu istabu, kurā parasti notiek ēdienreizes, kur Marija parasti šuj vai auž. Tai blakus atrodas Jāzepa darbnīca, no kurienes atskan darba troksnis, taču šeit valda klusums. Marija šuj kopā noaustos vilnas gabaliņus apmēram viena platuma un divtik liela garuma izmēros. Man liekas tie ir paredzēti Jāzepa apmetnim. Caur atvērtajām durvīm uz dārzu ir redzamas puķu dobes. Laikam ir rudens, jo puķes vēl zied. Bet zaļuma vēl ir daudz un bites no diviem stropiem, kas atrodas pie mūra, lidinās un saulē dejo. Tās lido no vīģes uz vīnogulājiem, tālāk uz granātkoku, kas ir kā nosēts ar augļiem.

Jēzus spēlējas tur ar dieviem aptuveni tā paša vecuma zēniem arī viņi ir sprogaini, taču viņu matu krāsa ir melna. Viens pat ir brunets: zem tumšajiem matiem vīd balta sejiņa ar gandrīz violetām acīm. Otrs ir mazāk sprogains, kastaņbrūns. Arī viņa acis ir kastaņbrūnā krāsā, un seja visai tumsnēja. Bērni spēlējas ar maziem ratiņiem, kuros ir ieliktas... dažādas preces: akmentiņi, lapiņas, skaidas un koka gabaliņi. Zēni ir pārdevēji, bet Jēzus pērk no viņiem preci Māmiņai un nes Viņai to vai šo. Viens no zēniem iesaka:

Iziesim no Ēģiptes. Jēzus būs Mozus, es – Ārons, un tu... Marija.

 Bet es taču esmu puika!

Maza bēdz! Tu esi Marija un tu dejosi tā bišu stropa priekšā, kurš apzīmēs zelta teļu!

 Es nedejoju! Esmu vīrietis un negribu būt par sievieti. Esmu uzticīgs un negribu dejot dievekļu priekšā!

Šeit iejaucas Jēzus:

 Spēlēsim ko citu: Jozue izvēlēts par Mozus pēcteci. Te nebūs elkdievības grēka un Jūda var būt apmierināts, ka ir vīrietis un mans aizstājējs. Vai tiesa?

 Jā, Jēzu. Taču tādā gadījumā tev ir jāmirst, jo Mozus tad mirst, bet es negribu, lai tu nomirtu, jo vienmēr esi pret mani labs!

Visi taču reiz mirst... Bet es pirms miršanas pasvētīšu Izraēli, un tā kā jūs esiet divi vien, es svētīšu jūsos visu tautu.

Zēni pieņem spēli, taču radās jautājums: vai Izraēlim pēc tik ilgas ceļošanas gadiem bija vēl saglabājušies no Ēģiptes līdzpaņemtie rati. Domas dalījās un viņi aizsteidzās pie Marijas:

Māmiņ, Es saku, ka izraēliešiem vēl bija rati. Taču Jēkabs apgalvo pretējo. Jūda nezin kam ir taisnība. Un Tu, vai Tu zini?

Jā, Dēls. Ceļojošai tautai vēl bija rati. Tie tika laboti apstāšanās vietās. Ratos brauca vājākie, tāpat tajos tika vesta pārtika vai tik daudziem cilvēkiem nepieciešamās lietas. Neskaitot uz rokām nesto Šķirstu, viss pārējais atradās ratos.

Tā nu jautājums tika atrisināts: bērni aizskrēja dārzā un psalmus skaitot devās mājas virzienā. Jēzus gāja priekšgalā, savā zvārguļojošā balstiņā dziedot psalmus. Aiz Viņa gāja Jūda un Jēkabs nesot kādu kastīti, kas apzīmēja Šķirstu. Un tā kā bez Ārona un Jozues tur vajadzēja būt arī visai tautai, viņi piesēja sev pie kājām dažādus koka gabaliņus, ļoti nopietni tos aiz sevis velkot, it kā viss norisinātos patiesībā. Šķērsojuši dārzu, viņi piegāja pie Marijas istabas durvīm un Jēzus iesaucās:

Māmiņ, paklanies Šķirstam, kas iet šeit garām.

Marija nekavējoties piecēlās un ar smaidu uz lūpām, paklanījās Dēla priekšā, kurš apmierināts soļoja tālāk. Tad Jēzus apstājās pie klints izciļņa, kas atradās mājas stūrī, iztaisnojās un uzrunāja... Izraēli. Viņš izteica savus norādījumus par Dieva apsolījumiem. Nozīmēja Jozue par vadoni un pieaicināja viņu pie sevis, un Jūda nostājās viņam blakus. Tad Jēzus iedrošināja viņu un svētīja. Vēlāk Viņš pavēlēja padot Viņam tāfelīti – tā bija liela, plata vīģes lapa. Uz tās Viņš uzrakstīja savu dziesmu un nolasīja to patiesi no šīs lapas. Tad Viņš atvadījās no Jozues, kurš apskāva Viņu raudot, un aizgāja augstāk, uz pašu klints smaili. No turienes Viņš svētīja visu tautu, vai pareizāk sakot abus līdz zemei noliekušos zēnus, tad Viņš apgūlās tur augošā zālē, un aizvēris acis... nomira.

Durvīs stāvošā Marija, redzot Jēzu gulošu, iesaucās:

 Jēzu, Jēzu, celies, neguli tā, jo Māmiņa negrib Tevi redzēt mirušu!

Jēzus pielēcis kājās, aizskrien pie Viņas un noskūpsta Māmiņu. Atnāk arī Jēkabs un Jūda. Arī viņus Marija noskūpsta.

Kā Jēzus varēja atcerēties to garo un grūto dziesmu un visas tās svētības? – jautā Jēkabs.

Marija vienīgi atsaka:

Viņam ir laba atmiņa un Viņš vērīgi klausās, ko Viņam lasu.

Es esmu uzmanīgs skolā, bet vēlāk kļūstu miegains. Vai tādēļ es neko neiemācīšos?

Iemācīsies, neuztraucies!

Pie durvīm atskan klauvējiens un Jāzeps iziet tās atvērt.

Miers ar jums, Alfej un Marij!

Un jums arī svētība. 

Tas ir Jāzepa brālis ar sievu. Uz ceļa stāv lauku rati ar iejūgtu spēcīgu ēzeli.

Vai ceļš bija labs?

Labs, un bērni?

Viņi ir tur ar Mariju.

Bet zēni jau skrien sasveicināties ar vecākiem. Nāk arī Marija ar Jēzu.

Vai puikas bija paklausīgi?

Viņi ir paklausīgi un mīļi. Vai radi ir veseli?

Veseli. Viņi liek jūs sveicināt un no Kānas sūta jums daudz dāvanu: ābolus, olas, biezpienu, medu, vīnogas... Jāzep, atvedu arī to, ko tu vēlējies Jēzum. Tas atrodas ratos apaļā groziņā.

Marija, Alfeja sieva, smejas, noliecas pie Jēzus noskūpsta Viņu un saka:

 Vai zini, kas man ir priekš Tevis? Uzmini...

Jēzus domā un nezin, kas tas varētu būt. Es domāju, ka Viņš to dara ar nodomu, lai sagādātu Jāzepam lielāku prieku. Ienāk Jāzeps ar groziņu, noliek to Jēzum priekšā, atraisa, atver... un balta aitiņa guļ uz siena.

Jēzus priecīgi iesaucas:

Ak! – un Viņš grasās mesties pie jēriņa, bet apstājas un griežas pie Jāzepa ar pateicības smaidu.

Puikas aizrautībā raugās uz lopiņu, kurš pamodies paceļ savu rozā purniņu un blēj, meklējot mammu. Lopiņš tiek izņemts no groziņa un barots ar āboliņa lapu. Jēzus apskauj aitiņu ap kaklu un aplaimots to samīļo.

 Arī jums tādas ir – Alfejs saka dēliem. – Tikai jūsējās ir tumšākas. Jūs neesiet tik kārtīgi kā Jēzus un jūsu aitiņas tūlīt būtu netīras. Tas būs jūsu ganāmpulks, aitas var atrasties vienuviet un jūs vairs tik veltīgi neskraidīsiet pa ielām, jūs abi – mans iepriecinājums.

Zēni skrien pie ratiem pēc sava īpašuma. Jēzus tikmēr noņemas ar savu ieguvumu, Viņš ir aiznesis to līdz dārzam, iedevis padzerties un jēriņš seko Tam tā, it kā vienmēr būtu Jēzu pazinis. Jēzus nodēvē dzīvnieciņu par “Pārsliņu”, un tā atbild Viņam ar priecīgu blēšanu.

Tikmēr ciemiņi ir sēdušies pie galda, un Marija pasniedz maizi, olīvas un biezpienu, uz galda uzliek krūku ar dzeramo. Bērni spēlējas ar aitiņām, un Jēzus dod tiem vārdus:

Tava, Jūda, būs Stella, jo tai uz pieres ir zvaigznīte. Un tavējo sauks par “Fiammu” – uguntiņu – tik dzīva tā ir.

Lopiņu vārdi tiek akceptēti.

Ierunājas Alfejs:

Jāzeps man lūdza aitiņu Jēzum, un es nodomāju paņemt arī priekš saviem puikām, lai tie mazāk atrastos uz ielas un man būtu mazāk rūpju par sasistām kolēģu galvām un ceļiem. Mazliet skolas, un nodarbošanās ar aitām un būs miers. Taču šogad jums Jēzu jāsūta skolā – ir jau laiks.

Jēzus nekad neies skolā! – noteikti izsakās Marija, kaut Viņa nekad nav vēl izteikusies pirms Jāzepa.

Kādēļ? Bērnam ir jāmācās, lai vēlāk tas spētu nolikt pilngadības eksāmenu.

Viņš noliks to, taču uz skolu neies!

Tu būsi vienīgā Izraēlā, kas tā rīkosies!

Lai arī būtu vienīgā, Es tomēr tā darīšu. Vai tiesa, Jāzep?

Tev taisnība. Jēzum nav jāiet skolā. Mariju arī izglītoja svētnīcā un Viņa ir Likuma doktors. Viņa Jēzu mācīs. Arī es tā vēlos.

Jūs maitājiet savu puiku.

Tā nesaki. Viņš ir vislabākais Nācaretē. Neviens nav dzirdējis Viņu raudam, nav redzējis nepaklausīgu, nekārtīgu.

Tas tiesa, taču visbeidzot Viņš samaitāsies.

Bērni nesamaitājas esot kopā ar vecākiem. Mēs mīlam savu Jēzu, un tā kā Marija zina vairāk par skolotāju, tad arī Viņu mācīs.

Un, kad tavs Jēzus pieaugs, tad baidīsies pat no mušas.

Nav šaubu, ka tā nebūs. Marija ir drošsirdīga sieviete un māca Viņam vīrišķību. Pie tam es taču arī nedodu sliktu piemēru. Jēzum nav ne fizisku, ne morālu trūkumu. Tā nu Viņš aug vienkāršs un spēcīgs. Esi mierīgs, Alfej, ka ģimenei Viņš kaunu nenesīs. Visbeidzot tas jau ir nolemts un pietiek.

Izlēma Marija, bet tu...

Un ko tad es? Vai tad nav skaisti, ka mēs mīlam viens otru, ka mūsu domas un vēlmes sakrīt? Ja Marija gribētu kaut ko muļķīgu, es teiktu “nē”! Taču Viņas vēlme ir gudra un es tai piekrītu. Mēs mīlam viens otru tāpat kā pirmajā dienā un tā būs līdz galam. Vai tiesa, Marij?

Jā, Jāzep. Un, ja viens no mums nomirs pirmais, mēs turpināsim mīlēt vienmēr.

Jāzeps glāsta Marijas galvu tā, it kā Viņa būtu tā meita, un Viņa mīlestībā uzlūko Jāzepu.

Alfeja sieva ierunājas:

Jums taisnība, ja arī es tā spētu mācīt! Skolā mūsu dēli iemācās labo un ļauno. Ak, ja Marija...

Saki skaidri un gaiši ko vēlies teikt. Tu zini cik ļoti Es tevi mīlu un vienmēr vēlos palīdzēt.

Lūk, Jēkabs un Jūda nav daudz vecāki par Jēzu. Viņi iet uz skolu, taču ko gan ir iemācījušies? Bet Jēzus jau labi zina Likumu. Es vēlētos, lai viņi varētu klausīties, kad Tu māci Jēzu. No tā mēs laikam iegūtu vairāk. Viņi taču Tevi mīl... es būtu tik laimīga!

Ja Jāzeps un Alfejs piekrīt, esmu ar mieru. Runāt vienam vai trijiem – tas ir viens un tas pats. Lai tad nāk.

Visi trīs zēni tieši ienāk, dzird un gaida spriedumu.

Viņi nomocīs Tevi, Marij – saka Alfejs.

Nē taču! Viņi man ir rātni. Vai tiesa, ka būsiet rātni, ja jūs mācīšu?

Bērni ātri atskrien un apstājuši Mariju no abām pusēm, apskauj Viņu, galviņas noliekot uz Viņas pleciem, solot visu iespējamo labo.

Pamēģināsim, Alfej, un domāju, ka tu būsi apmierināts. Lai viņi nāk katru dienu. Es protu mācīt bez noguruma. Bērnu vajag saprast un mīlēt. Un jūs taču Mani arī mīliet, vai tiesa?

Divas sirsnīgas bučas kalpo par atbildi.

Vai redziet?

Redzam. Tad nu paldies Tev. Bet ko teiks Jēzus, redzot Māmiņu esam aizņemtu ar citiem? Ko Tu par to teiksi, Jēzu?

ES saku: svētīgi ir tie, kuri klausās un atrodas Viņai līdzās. Tāpat ir ar gudrību: svētīgs ir tas, kurš turas pie Manas Mātes un arī Es priecājos, ka tie, kurus mīlu, kļūst par Marijas draugiem.

Bet kurš gan ir iemācījis bērnam šos vārdus? – izbrīnījies taujā Alfejs.

Neviens, brāli. Neviens no šīs pasaules.

Redzējums šai brīdī beidzas.

Jēzus vēl piebilda:

“Marija mācīja Mani, Jēkabu un Jūdu. Mēs mīlējām viens otru vēl stiprāk tādēļ, ka augām it kā no viena stumbra: no Manas Mātes. Izraēlī nebija lielāka mācītāja par Viņu.

Viņa bija  ī s t ā s  Gudrības Galvaspilsēta.

Un arī Es biju Viņas skolnieks, lai glabātu noslēpumu, kurš pasaules un sātana priekšā tika turēts slepenībā aiz ierastās dzīves priekškara.”

Nodaļa rakstīta 1944. g. 25. XI.:

Es redzu Mariju dārza aukstajā gaisā noliekušos pār māla trauku, kurā tiek maisīts kaut kas tvaikojošs. Ir ziema, jo bez olīvkokiem viss jau ir novītis. Marija ir ģērbusies smagā, tumšā kleitā, pār kuru vīd kaut kas priekšautam līdzīgs. Viņa maisa trauka saturu, kas atgādina skaistu rubīna krāsu. Marija šķidrumā iemērc pirkstu un izmēģina to uz priekšauta. Viņa izskatās apmierināta. Viņa dodas mājup un atnes baltās vilnas slejas. Ļoti rūpīgi Viņa iemērc katru šķiedru atsevišķi. Atnāk Marija Alfeja un viņas sasveicinās un sarunājas:

Tā pagāniete man apgalvoja, ka šī krāsa esot laba un ka Romā to uzskatot labu esam. Viņa man iedeva šo krāsu priekš Tevis par to darbu. Teicās pat Romā tik labi neizšujot...

Marija pasmaida un pakrata galvu kā sakot: “Nieki vien”.

Alfeja aplūko pēdējos gabalus pirms to mērkšanas krāsā:

 Cik gan skaisti izausti! Tie atgādina matus, tik smalki tie ir! Cik gan labi un izdarīgi Tu visu paveic! Bet vai tagad krāsa nebūs gaišāka?

Jā, jo tā būs tunika. Apmetnis ir tumšāks.

Abas strādā pie krāsošanas, un tad ātri skalo aukstā ūdenī. Tad abas Marijas izkar nokrāsoto uz garām, starp kokiem nostiprinātām, nūjām. Viņām liekas, ka ārā tās ātri izžūs...

Redzējums šeit apstājas...

Vēl es redzu Jēzu tik skaistu un labi attīstījušos, ka Viņš līdzinās Savas jaunās Māmiņas brālim! Viņa gaišā galviņa sniedzas jau līdz Viņas pleciem un mati – jau līdz ausīm. Mugurā Jēzum ir skaists sarkans apģērbs līdz pašām potītēm. Redzamas vienīgi ir sandalēs ieautās pēdas. Tunikas rokas ir garas un platas. Un izausto, skaisto grieķu stila rotājumu kakla, roku un apģērba apakšmalas apdarē, grezno mīlestība.

Es redzu kā Jēzus ar Mariju ieiet blakus istabā. Jēzus ir skaists divpadsmit gadīgs zēns. Sava auguma dēļ Viņš izskatās mazliet vecāks. Viņa seja vēl ir bērnišķīga, apaļa un iesārta, taču ar laiku tā pagarināsies un kļūs alabastra bāla, ar vieglu iesārtuma ēnu.

Jēzus acīs vēl vīd bērnišķīgums, tās ir atklātas un patiesas. Viņa acīs gailē maza prieka dzirkstelīte, kas pavīd skatiena nopietnībā. Vēlāk acis vairs nebūs tik rāmas... Plakstiņi būs pievērti, lai Vissvētā priekšā aizsegtu pasaules ļaunumu. Vienīgi brīnumu veikšanas brīžos tās būs atvērtas un dzirksteļojoša... lai aizdzītu sātanu, sodītu nāvi, lai dziedētu slimības un atlaistu grēkus. Taču tajās vairs nebūs prieka dzirkstelītes... Nāve un grēks kļūs arvien vairāk klātesoši, un pieredze – pat cilvēciskā – paudīs upura bezjēdzību tur, kur mājo ļauna cilvēciskā griba. Tikai retos prieka brīžos, īpaši bērnu klātbūtnē, šīs svētās labās acis iezaigosies priekā.

Bet šobrīd Jēzus ir kopā ar Māti, savā mājiņā un kopā ar mīlestības pilno Jāzepu,; ir arī tante un viņas puikas... tādēļ Jēzus ir laimīgs. Laimei Viņam ir vajadzīga mīlestība un pašreizējā brīdī tā Viņam ir.

Lūk, mūsu Dēls – saka Marija, turot Jēzu aiz kreisās rokas.

Liekas Viņa iepazīstina Viņu ar klātesošajiem un apliecina Taisnīgā aizbildniecību.

Marija lūdz:

Jāzep, svētī Viņu pirms došanās uz Jeruzalemi, uz svētnīcu. Svētī vienlīdz arī Mani. Tava svētība stiprinās Viņu un Man dos spēku mazliet atrauties no Viņa...

Marij, Jēzus vienmēr būs Tavs un mūsu attiecības nemainīsies, jo es Tev Viņu neatņemšu. Neviens vairāk par tevi nav pelnījis vadīt Viņu dzīvē, mana Svētā

Marija nometas ceļos un noskūpsta Jāzepa roku. Jāzeps cienīgi pieņem šo mīlestības un cieņas zīmi, un tad paceļ šo roku un uzliekot uz laulātās draudzenes galvas, saka:

Es svētīju Tevi, ak, Svētīgā un svētīju Jēzu kopā ar Tevi. Ejiet, mans vienīgais prieks, mans lepnums un dzīves jēga.

Jāzeps ir svētsvinīgi noskaņots. Un ar rokām, virs šīm galvām paceltām, vienādi gaišām un svētām, viņš izsaka svētības vārdus:

 “Lai Kungs uzlūko jūs un svētī. Lai apžēlojas par jums un dāvā jums mieru. Lai Kungs svētī jūs.” Un tagad iesim, jau laiks doties ceļā.

Marija apliek Dēlam platu, granātsarkanu apmetni un vienlīdz samīļo Jēzu. Viņi iziet un aizslēdz durvis. Daudz ļaužu iet tai pašā virzienā. Aiz pilsētiņas robežām sievietes nošķiras no vīriešiem, bet bērni iet ar ko vēlas. Jēzus ir kopā ar Māmiņu.

Svētceļotāji skaitot psalmus iet pa skaistu pavasara ceļu. Zaļās pļavas un pakalni, svaigās ziedošo koku lapiņas, putnu dziesmas vienojas ar ceļinieku izrunāto lūgšanu. Kristāldzidri strautiņi, kuros spoguļojas krastmalas puķes... lēkājoši jēriņi... tas viss liecina par mieru un prieku zem visskaistākajām aprīļa debesīm.

Redzējums beidzas.

M. Valtorte 1944. g. 12 XII raksta:

Svētnīcā valda svētsvinīgs noskaņojums. Ļaužu pūļi nāk un iet caur ieejas vārtiem, cauri pagalmiem un kolonām, tad izklīst šajās dažādajās svētnīcas celtnes pakāpēs.

Jēzus ģimene tuvojas. Vispirms vīrieši, tad sievietes. Viņiem pievienojas citi draugi.

Sievietes paliek zemākajā stāvā, bet Jāzeps ar Dēlu, atdevuši godu Visaugstākajam vietā, kur to dara vīrieši, iziet caur citiem pagalmiem un apstājas plašā istabā, kas līdzinās sinagogai.

Jāzeps sarunājas ar levītu, kurš pazūd aiz priekškara, un tad atgriežas ar vecākiem priesteriem, laikam ar Likuma mācītājiem, kuriem ir jāpārbauda ticīgo zināšanas.

Jāzeps tur stāda priekšā Jēzu. Pirms tam viņi dziļi paklanās desmit doktoru priekšā, kuri cienīgi apsēžas uz soliņiem.

Lūk, mans dēls – saka Jāzeps – kopš trim mēneša fāzēm un divpadsmit dienām viņš jau ir sasniedzis pilngadību. Es vēlos, lai tas notiek pēc likuma kārtības. Pēc Viņa auguma var spriest, ka bērna gadi jau ir pagājuši. Es lūdzu žēlīgu un taisnīgu viņa zināšanu pārbaudi, lai pārliecinātos, ka es, viņa tēvs, runāju patiesību. Cītīgi esmu viņu mācījis. Viņš ir iepazinis baušļus, tradīcijas, bārkšu un filaktērijas nostāju un nēsāšanas ierašas. Tādēļ zinot pašu Likumu, arī Likumu rabīnu Halaskija, Midrasa un Apgada komentāros, viņš spēj rīkoties kā vīrs. Tādēļ es vēlos būt brīvs no atbildības par Viņa darbiem un vainām. (Jāzeps runāja tā kā runā katrs ebrejs par savu dēlu. Tas bija sātana un viņa līdzekļu dezorientācijas dēļ...) Kopš šā brīža viņam vajadzētu pakļauties bauslībai un izciest sodu par to laušanu, tādēļ es lūdzu šo eksāmenu.

Labi. Panāc šurp, puika. Kā tevi sauc?

Jēzus Jāzepa dēls, no Nācaretes.

No Nācaretes... Vai tu, proti, lasīt?

Jā, mācītāj. Es protu lasīt rakstīto vārdu, un to, kas tajā slēpjas.

Ko tu ar to gribēji teikt?

Es vēlējos sacīt, ka saprotu vienlīdz arī alegorijas vai slēpto simbolu nozīmi, kas kā pērle slēpjas neglītā un slēgtā gliemežnīcā.

Šī atbilde nav parasta, bet ļoti gudra. Reti tādu nākas dzirdēt no pieaugušā mutes, kur nu vēl no bērna, kurš piedevām ir no Nācaretes!

Šo desmit mācītāju uzmanība bija pamodusies. Viņi nepārtraukti lūkojas uz šo skaisto, gaišmataino zēnu, kurš droši, pieticīgi un bez bailēm raudzījās viņos.

Savam skolotājam, bez šaubām diezgan izglītotam, tu sagādā godu.

Dieva Gudrība bija viņa taisnīgajā sirdī.

Paklausieties tikai! Tēvs var lepoties ar tādu dēlu!

Jāzeps, kurš stāvēja tālumā, smaidot paklanījās.

Tad viņi pasniedza Jēzum trīs dažādus ruļļus, sakot:

Lasi to, kas ir pārsiets ar zelta lenti.

Jēzus attinis, lasīja to. Tas bija Dekalogs. Taču pēc pirmajiem vārdiem vīstoklis Viņam tiek atņemts; tālāk Viņam ir jārunā no galvas. Jēzus turpina runāt tik droši it kā lasītu, un pēc katras Kunga vārda izrunāšanas, Viņš godbijīgi noliecas.

Kas tev to iemācīja? Kādēļ tu tā dari?

Jo šis vārds ir svēts, tādēļ nepieciešams to izrunāt ar iekšēju un ārēju cieņu. Padotie klanījās karalim, kaut arī tas bija laicīgs un ir pelni. Tad nu ķēniņu Ķēniņa, Visaugstākā Izraēla Kunga priekšā, kurš ir klātesošs, kaut arī neredzams, nevajadzētu liekties katram radījumam, kas nāk no Viņa?

Apbrīnojami! Paklausies, cilvēk: mēs iesakām tev atdot tavu dēlu mācībā pie Hillela vai Gamaliēla. Viņš ir no Nācaretes... taču Viņa atbildes liek gaidīt no viņa iznākam lielu mācītāju.

Viņš jau ir pilngadīgs. Lai rīkojas kā Tam tīk. Godīgām vēlmēm Viņš nepretosies.

Puika, paklausies. Ir sacīts: atminies svētīt svēto dienu. Taču ne tu viens pats, bet arī tavs dēls un meita un kalpi un pat mājlopi nevar strādāt sabatā. Tad nu saki man: vista sestdienā izdēj olu, vai, ja aita pasaulē laiž jēriņu, vai būs brīv to lietot, vai būs atmest to kā aizliegtu?

Zinu, ka daudzi rabīni, un pēdējā laikā Skiammai dzīvojošie, apgalvo, ka ola izdēta sestajā nedēļas dienā ir pretrunā ar bausli. Bet es domāju, ka starp cilvēku un zvēru, kurš veic dzīvniecisku aktu kāds ir dzemdēšana, ir atšķirība. Ja es spiežu lopiņu strādāt, tad pastrādāju arī viņa grēku, jo tas esmu es, kas mudina viņu to darīt. Taču, ja vista izdēj olu, vai aita dzemdē jēriņu sabatā, jo ir jau dzemdībām nobriedusi, tad uzskatu, ka Dieva acīs tas nav grēks.

Kādēļ ne, ja katrs darbs sestajā dienā ir grēks?

Jo ieņemšana un dzemdēšana atbilst Dieva Radītāja gribai un ir Viņa, Viņa Likumu regulēta. Tā nu vista izpilda to likumu, kuru tai pēc noteiktu stundu formācijas ola liek izdēt. Aita ir vienīgi paklausīga Radītāja pavēlēm. Viņš nolēma, ka divas reizes gadā – pavasarim puķēs smejoties uz lauka un dabai atkailinoties no zaļumiem – aitām ir jāapaugļojas, lai vēlāk noteiktā laikā tās dotu pienu un gaļu. Ja nu aita dzemdē jēriņu, tas var tikt upurēts pat uz altāra, jo ir paklausības auglis Radītājam.

Es vairs nepārbaudīšu viņu, jo viņa gudrība ir apbrīnojama, tā pārsniedz pieaugušos.

Taču vēl viņš sacīja, ka izprot simbolus. Tad nu paklausīsimies.

Lai vispirms noskaita psalmu, svētības un pateicības lūgšanas.

Un baušļus arī.

Jā. Izklāsti midramiciot.

Noteiktā balsī Jēzus skaita visu litāniju, lai “nedarītu to un to...”

Ja mums būt jāievēro vēl visi šie ierobežojumi mūsu lepnības priekšā, es nešaubos, ka neviens netaptu pestīts.

Pietiks. Tagad atraisi zaļo lentīti.

Jēzus attin un grib lasīt.

Tālāk, vēl tālāk...

Jēzus piemērojas vēlmei.

Pietiks. Lasi un tulko, ja tev liekas, ka tur atrodas simbols.

Svētajos rakstos tie ir sastopami bieži. Mēs neprotam tikai tos ievērot un pielietot. Lasu: “Ceturtā Ķēniņa grāmata, 22. nodaļa... pants: Safans turpināja sacīt ķēniņam: augstais prieteris Elhijs man zvērēja... Ķēniņš izdzirdējis Kunga Likuma vārdus, saplēsa savas drānas un sacīja...

Izlaid vārdus.

...sacīja: Taujājiet Kungu par mani, par ļaudīm un visu Jūdeju kas attiecas uz šīs atrastās grāmatas vārdiem, jo Kunga lielās dusmas ir aizdegušās pār mums, jo mūsu tēvi neklausīja šīs grāmatas vārdus tā, lai pildītu tās priekšrakstus.”

Pietiks. Tas bija pirms daudziem gadsimtiem. Kādu simbolu tu atrodi šajā senās hronikas notikumā?

Es atrodu to, ka mūžīgajām lietām laiks nepastāv. Un mūžīgs ir Dievs un mūsu dvēsele, mūžīgas ir attiecības starp Dievu un dvēseli. Tad nu tas pats, kas izsauca dusmas toreiz, izsauc arī šodien. Vienādas ir vainas sekas.

Tas būtu?

Izraēlis vairs nepazīst no Dieva nākošo gudrību. To vajag meklēt Dievā, nevis pie nabaga ļaudīm, kam nepieciešama gaisma. Bet šī gaisma piemitīs taisnīgajam un Dievam uzticīgajam. Tādēļ tiek grēkots, un Dievs savās dusmās soda.

Vai mēs zinām ko vairāk? Ko teiksi, zēn? Un visi baušļi?

Baušļi ir vienīgi vārdi. Mēs zinām tos, taču nepildām, tādēļ to  n e z i n ā m. Un simbols ir šis: katram cilvēkam katrā laikā ir jāapspriežas ar Kungu, lai zinātu Viņa gribu un turoties pie Tās, izvairītos no dusmām.

Šis bērns ir pilnīgs. Pat āķīgi jautājumi nesajauc viņam galvu. Aizvediet viņu uz sinagogu.

Tā viņi pāriet uz lielāku un greznāku telpu. Tur pirmkārt Jēzum tiek apgriezti mati. Šīs lokas paņem Jāzeps. Tad Jēzus sarkano apģērbu vairākkārtīgi apsien ar garu auklu. Ap pieri, rokām un pie apmetņa tiek piestiprinātas lentītes. Tad tiek dziedāti psalmi un Jāzeps ilgi lūdzas par Dēlu. Ceremonija beidzas un visi iziet. Viņi nopērk un upurē jēru, beidzot atgriežas pie sievietēm. Marija noskūpsta Savu Jēzu tā, it kā gadiem nebūtu Viņu redzējusi. Viņa lūkojas uz Jēzu un pārmaiņām Viņa izskatā.

Viņi iziet un viss ir beidzies.

1944. g. 29. I. M. V. raksta:

Es redzu Jēzu baltā tunikā un gaiši sārtā apmetnī. Viņa mati sniedzas līdz pus ausij. Es atrodos svētnīcā un esmu Likuma mācītāju sarunā klātesoša. Es ieklausos līdz ar visiem tur klātesošajiem ebrejiem.

Vienu grupu vada Gamaliēls un otru, gandrīz akls vecītis, Hellēls, kurš Gamaliēlam laikam ir diezgan tuvs, jo pēdējais uzrunā viņu ar lielu cieņu un labvēlību.

Gamaliēls daudzu mācītāju ielenkumā, runā par Mesijas atnākšanu un atsaucoties uz Daniēla pravietojumu apgalvo, ka Mesijam jau vajadzējis piedzimt, jo jau kopš desmit gadiem pravietojums par septiņdesmit nedēļām ir piepildījies, kopš dekrēta izdošanas par svētnīcas restaurāciju.

Skiammai oponē: ja restaurācija ir pabeigta, tad Izraēla verdzība ir palielinājusies, un miers, kuram vajadzēja atnest Miera Princi, pasaulē vispār neeksistē, it īpaši Jeruzalemē, jo ienaidnieks uzdrīkstoties valdīt pat pār svētnīcu; Antkuis tornis esot romiešu leģiona pārpildīts, kuri ir gatavi ar zobenu apkaut ikvienu tautas kustību.

Disputs turpinājās ilgi. Katrs mācītājs izrādīja savas zināšanas ne tik daudz, lai uzvarētu pretinieku, cik apbrīnas izraisīšanai klausītājos. Šis nodoms ir acīmredzams.

Pēkšņi atskan zēna balss:

Gamaliēlam ir taisnība!

Pūlis un mācītāji sakustas. Tiek meklēts šis drosminieks. Taču viņš nemaz neslēpjas. Viņš iznāk pats un es atpazīstu Jēzu. Atklāts un drošs, Viņš parādās visiem.

Kas tu esi? – Viņam tiek vaicāts.

Esmu izraēlietis, kurš ir nācis izpildīt Likuma pavēli.

Šī drosmīgā atbilde izsauc labvēlīgus smaidus. Par mazo izraēlieti tiek izrādīta interese.

Un kā tevi sauc?

Esmu Jēzus no Nācaretes.

Pēc šādas atbildes Skiammai grupa pavirzās nostāk. Taču Gamaliēls iečukst Hellēlam: “Pajautā zēnam kaut ko.

Hellēls iejautājas:

Kā tu pamatosi savu pārliecību?

Ar pravietojumiem un zīmēm, kuras sekoja Viņam pravietojuma piepildīšanās laikā. Tiesa, ka šobrīd valda Cēzars. Taču pasaule un Palestīna pēc septiņdesmit nedēļām atradās tādā miera stāvoklī, ka Cēzars varēja pavēlēt veikt ļaužu skaitīšanu. Piepildās laiks kopš svētnīcas pabeigšanas, lai Mesija taptu svaidīts un, lai piepildītos pravietojums ļaudīm, kuri Viņu negrib. Vai tad var būt vēl šaubas? Vai atminaties, ka gudrie no austrumiem redzēja zvaigzni un ka tā atmirdzēja debesīs virs Jūdas Betlēmes? Un pravietojumi, un vīzijas sākot ar Jēkabu, norāda šo pilsētu kā Mesijas Jēkaba dēlu dēla dzimšanas vietu caur Dāvidu, kurš nāca no Betlēmes. Vai atceraties Balaamu?: “Zvaigzne ausīs no Jēkaba”. Gudrie ieraudzīja šo zvaigzni un deva tai vārdu: Mesija. Viņi aizgāja atdot godu Gaismai, kura ausa pār zemi.

Skiammai atsaucas, glūnīgi raugoties:

Vai tu saki, ka Mesija piedzima Zvaigznes uzlēkšanas laikā Betlēmē?

Jā.

Taču viņa tur vairs nav. Vai tu zini to, puika, ka Hērods lika nogalināt ikvienu jaundzimušo vecumā no vienas dienas līdz diviem gadiem Betlēmē un tās apkaimē? Tu sakies zinām šos rakstus, tad tev ir jāzina arī šo: “Rāmā dzird sēras un gaužas raudas. Rahele apraud savus dēlus...” Betlēme un tās apkaime dzirdēja mirstošās Raheles raudas, un mātes raudāja par noslepkavotajiem dēliem. To vidū neapšaubāmi bija arī Mesijas Māte.

Tu kļūdies, mācītāj – saka Jēzus – Raheles raudas pārvērtās hosannas saucienā, jo tur, kur viņa pasaulē laida savu sāpju dēlu, tur jaunā Rahele pasaulei deva Debesu Tēva Benjaminu. To, kuram ir jāsavāc vienkopus Dieva tauta, to, kuram ļaudis ir jāatbrīvo no vissenākās verdzības.

Skiammai: Un kā tas notiks, ja Viņš ir ticis nonāvēts?

Jēzus: Vai tad neesi lasījis Eliju? Viņš tika aizrauts uguns ratos. Vai tad Kungs Dievs nevarēja izglābt Savu Emanuēlu, lai Tas kļūtu par savas tautas Mesiju? Dievs taču atvēra jūru Mozus priekšā, lai Izraēlis sausām kājām pārietu uz savu zemi. Vai tad Viņš nevarēja sūtīt Savus eņģeļus, lai glābtu Viņa Dēlu, Jēzu Kristu, no cilvēku mežonības? Patiesi Es jums saku: Kristus dzīvo un ir jūsu vidū, un, kad sitīs Viņa stunda, Viņš parādīsies savā spēkā.

Runājot šos vārdus, Jēzus balsī bija dzirdama tāda skaņa, kura piepildīja telpu. Viņa acis mirdzēja vēl spožāk, ar lielu spēku Viņš izstiepa roku, pacēla to un nolaida, kā zvērestu dodot. Viņš bija zēns, taču uzvedās svētsvinīgi kā vīrietis.

Hellēls: Zēn, kurš tev iemācīja šos vārdus?

Jēzus: Dieva Gars. Man nav bijis cilvēks- skolotājs. Dieva vārds runā uz jums caur Manām lūpām.

Hellēls: Panāc šurp, lai varu tevi tuvāk apskatīt, manu zēn. Lai mana cerība atdzīvojas tavā ticībā, un mana dvēsele, lai kļūst apgaismota no tavējās.

Jēzu apsēdina starp Gamaliēlu un Hellēlu un atnes Viņam ruļļus lasīšanai. Tā bija patiesa pārbaude. Jaunā Jēzus balss lasīja:

“Priecājies, mana tauta. Runājiet uz Jeruzalemes sirdi, priecējiet to, jo nebrīves laiks ir beidzies... Saucēja balss tuksnesī: sagatavojiet Kungam ceļus... Tad atspīdēs Kunga godība...”

Skiammai: Redzi, Nācarieti! Šeit tiek runāts par verdzības galu. Bet mēs taču šobrīd esam nebrīvi. Šeit runa iet par priekšgājēju, bet kur tad viņš ir? Tu murgo...

Jēzus: Es tev saku, ka uz tevi vairāk kā uz citiem tiks attiecināts priekšgājēja aicinājums. Uz tevi un tev līdzīgiem. Citādi neredzēt tev Kunga Godību, un tu nesapratīsi Dieva vārdu, jo lepnība, nekrietnība un divkosība tev traucē redzēt un dzirdēt.

Skiammai: Tā tu runā ar mācītāju?

Jēzus: Tā es saku. Un tā runāšu līdz nāvei. Jo Kunga lietas Es stādu augstāk par savu labumu un es mīlu Patiesību, kuras dēls Es esmu. Un, mācītāj, tā nebrīve, par kuru runā pravietis un par kuru runāju Es, nav tā pati par kuru domā tu. Tāpat kā valdīšana nebūs tāda, kāda tā tev šķiet. Taču caur Mesijas pakalpojumiem cilvēks taps brīvs no Ļaunā verdzības, kurš šķir to no Dieva. Un Kristus valstība būs pār gariem, no visām nastām atbrīvotiem, mūžīgās valdīšanas padotībā. Visas tautas atdos godu Dzimušajam, kurš kā koks apklās visu zemi un pacelsies uz Debesīm. Un debesīs un virs zemes ikvienas lūpas teiks Viņa Vārdu un ceļus lieks Dieva Svaidītā, Miera Ķēniņa priekšā, kurš stiprinās ikvienu izmocīto dvēseli un pabaros izsalkušo. Starp Debesīm un zemi tiks noslēgta derība. Pestītāja nopelnu dēļ, žēlastība taps dāvāta no jauna, un visi labie iepazīs Kungu un Dieva Svētnīca vairs nekad netiks nopostīta.

Skiammai: Nezaimo, zēn! Atceries Daniēlu. Viņš saka, ka pēc notikuma ar Kristu, Svētnīcu un pilsētu nopostīs atnācēju tauta. Bet tu apgalvo, ka Dieva Svētnīca vairs nekad netaps nopostīta. Cieni praviešus.

Jēzus: Patiesi Es tev saku, ka ir kāds lielāks par praviešiem, un tu nepazīsti Viņu un nepazīsi, jo trūkst tev labās gribas. Esmu sacījis patiesību. Patiesā Svētnīca vairs neiepazīs nāvi. Taču kopā ar savu Svētdarītāju tā augšāmcelsies un līdz pasaules beigām tā dzīvos Debesīs.

Hillēls: Paklau, zēn, Agejs saka: “...nāks tautu gaidītais... Liela tad būs šīs mājas godība, vēl lielāka nekā pirms tam.” Vai viņš runā par to pašu svētnīcu ko tu?

Jēzus: Jā, mācītāj, to viņš saka. Tava taisnprātība vada tevi pretim gaismai un saka tev: Kad Kristus Upuris taps veikts, tevī būs miers, jo tu esi izraēlietis bez ļaunuma.

Gamaliēls: Saki man, Jēzu, miers, par kuru runā pravieši, kā to var gaidīt, ja būs kara postaža? Paskaidro arī man.

Jēzus: Vai atminies, mācītāj, ko klātesošie runāja Kristus dzimšanas naktī? Ko dziedāja eņģeļi? – “Miers labas gribas cilvēkiem.” Bet šai tautai nav labās gribas un tai miera nebūs. Tā neatzīs savu Ķēniņu, Taisnīgo, Pestītāju, jo vēlas To redzēt kā zemes varas karali, tai laikā, kad Viņš ir garīgais ķēniņš. Tie neiemīlēs Viņu, jo Kristus sludinās to, kas tiem netīk. Kristus necīnīsies pret ienaidniekiem ar to bruņām un zirgiem, bet cīnīsies ar dvēseles ienaidniekiem, kuri cilvēku sirdis, kas ir radītas Dievam, nosliec pekles varā. Ne jau tādu uzvaru Izraēlis gaida no Kunga. Tavs Ķēniņš, Jeruzaleme, atnāks pie tevis jājot uz ēzeļmātes un ēzelīša, tas ir: Izraēla tauta ir pagāni. Taču šis ēzelis būs Viņam uzticīgāks un tas sekos Viņam un uzaugs Patiesībā un dzīvībā. Izraēlis savas ļaunās gribas dēļ zaudēs mieru un gadsimtiem cietīs to, ko nodarīja savam Ķēniņam, kuru padarīs par Sāpju Karali, par ko arī runā Isajs.

Skiammai: Tavas lūpas zīž vienlīdz pienu un zaimus, Nācarieti. Atbildi: kur ir priekšgājējs? Kad tas nāks?

Jēzus: Viņš jau ir. Malahijs saka: lūk Es sūtu Savu eņģeli, lai tas sagatavo Man ceļu. Drīz uz savu svētnīcu nāks tās īpašnieks, kuru meklējat un Derības Eņģelis, pēc kura alkstiet. Un tā nu priekšgājējs apsteigs Kristu. Viņš jau ir, tāpat kā ir Kristus. Ja gadi būtu to atnākšanas starpā, visi ceļi tiktu aizputināti un izkropļoti, Dievs to zina, izkārtos, lai priekšgājējs nāktu pirms Mesijas tikai stundu agrāk. Kad jūs viņu redzēsiet, tad varēsiet sacīt: “Kristus jau darbojas.” Es saku tev: Kad nāks Kristus, Viņš atvērs daudz acu un ausu. Taču Viņš neatdarīs tavējās un tev līdzīgo aci, jo jūs Viņu lemsiet nāvei atmaksā par jums atnesto dzīvību. Taču, kad Pestītājs būs jau Savā tronī un uz Sava Altāra, kas ir augstāks par šo svētnīcu, bēda tad būs slepkavām, bet pagāniem plūdīs dzīvība no Viņa tūkstoš brūcēm. Jo Viņš – Es atkārtoju – nav zemes karalis, bet garīgās valstības Ķēniņš. Viņa padotie būs vienīgi tie, kuri spēs atdzimt garīgi un kā Jonas, vienreiz piedzimis, atdzims vēl citos krastos: “Dieva krastos” caur garīgu atdzimšanu Kristū, kurš cilvēcei dāvās patieso dzīvi.

Skiammai un viņa piekritēji: Tas Nācarietis ir sātans!

Hillels un viņa grupa: Nē, Viņš ir pravietis. Paliec pie manis, bērns. Mans vecums nodos Tev tālāk savas zināšanas un tu būsi Dieva tautas vadītājs.

Jēzus: Ja vairāk būtu tādi kā tu, Izraēlis būtu atpestīts. Taču Mana stunda vēl nav situsi. Debesu balsis runā ar Mani un Man ir jāuzklausa tās vientulībā, līdz stunda būs nākusi. Tas Es uzrunāšu Jeruzalemi ar lūpām un asinīm, tad Mani skars akmeņiem nomētāto un nonāvēto praviešu liktenis. Bet pār Mani ir Dievs, kuram Es viss atdodos, lai būtu par Viņa Godības pameslu – gaidās, līdz Viņš pasauli padarīs par pameslu Kristus kājām. Es gaidu  S a v u  stundu. Šie akmeņi izdzirdēs Manu balsi un iedrebēsies pie Mana pēdējā vārda. Svētīgi ir tie, kas Viņā atpazīs Dievu un ieticēs Viņam. Tiem Kristus dāvās to valstību, kuru lepnība vēlas redzēt šeit virs zemes. Šie vārdi nāk no debesīm un Es runāju par Viņu: Lūk, Tavs Kalps, Kungs, kurš ir nācis pildīt Tavu Gribu. Pieņem Viņu, jo Viņš deg vēlmē pildīt Tavas pavēles.”

Šai brīdī es redzu Jēzus seju pret Debesīm pavērstu. Ar paceltām rokām Viņš stāv aizrautības apstulbināto mācītāju vidū.

Redzējums beidzas, un bija tā 3.30 stunda.

M. V. 1944. g. 22. II. raksta.

Jēzus saka:

Palūkojies uz Marijas mokām, kad pēc sieviešu un vīriešu apvienošanās (atpakaļceļā uz mājām), Viņa pārliecinājās, ka Es neesmu kopā ar Jāzepu. Viņa nepārmet kā to būtu darījušas citas sievietes. Taču Marijas sejā ir redzamās ciešanas Jāzepam sāp vairāk par pārmetumiem. Marija nerīko nekādas scēnas; Viņas sāpes izpaužas dvēselē. Tas aizkustina vairāk par troksni.

Viņa nejūt nogurumu, nedz izsalkumu. Un viņi taču ir gājuši tik garas stundas... Tomēr viņi griežas atpakaļ. Tuvojas nakts, bet tas nekas. Katrs solis Viņu tuvina Jēzum, Jeruzalemei. Marija apstādina un izjautā ceļā sastaptos ļaudis. Jāzeps Viņai seko.

Kur gan var būt Viņas Jēzus? Dievs pieļauj šo neziņu kur Mani meklēt. Vajadzēja uzreiz doties uz svētnīcu. Jēzus bija tur pazudis un šobrīd varēja meklēt Māti tieši tur, un Viņam neapšaubāmi kāds palīdzēja! Bet pilsētā neviens neko nezin. Skaists? Gaišmatains? Stalts? Daudzi līdzinās šim aprakstam, bet neviens nevar pateikt: Viņš atrodas tur!

Tikai pēc trim dienām, kuras bija nākamo trīs sāpju dienu pareģojums, Marija, jau bez spēka, izstaigā svētnīcu: visus tās pagalmus un priekš pagalmus. Neviena! Šī nabagā Māte skrien un skrien visur, kur izdzird bērna balsi. Pat jēru blēšana pievērš Viņas uzmanību. Taču, lūk, klausītāju pūlī ir dzirdama pazīstama, dārga balss... “šie akmeņi nodrebēs”... Marija cenšas izlauzties cauri pūlim un, lūk, redz Dēlu mācītāju vidū ar paceltām rokām.

Marija bija Gudra Sieviete, bet šobrīd Viņa nevalda pār Sevi. Viņa pieskrien pie Jēzus un saka:  Dēls, kādēļ Tu to mums nodarīji? Kopš trim dienām mēs meklējam Tevi. Es gandrīz nomiru aiz sāpēm. Un Tavs tēvs jau ir pārguris. Ko Tu esi izdarījis, Jēzu?

Tam, kurš visu zina, nepiederas taujāt “kādēļ”. Kādēļ tā rīkojies? Aicinātos neiztaujā, jo tie pamet visu, lai sekotu Dieva balsij. Es visu zināju, taču tapu aicināts un Man tad bija jādara. Augstāk par māti un tēvu stāv Dievs. Viņa lietas ir pāri visam. To Es sacīju Savai Mātei. Es beidzu doktoru mācīšanu ar pamācību Mācītāju Karalienei – Marijai. Vēlāk Viņa to vairs neaizmirsa. Viņa nomierinājās turot Mani aiz rokas, pazemīga, paklausīga, un Manus vārdus Viņa paturēja Savā Sirdī.

Daudz saules gaismas un daudz mākoņu segs debesis šo divdesmit viena gadu laikā, kurus Es pavadīšu zemes virsū. Daudz prieka un daudz skumju mājos Viņas Sirdī šo gadu laikā. Un Viņa nekad vairs nejautās: “Dēls, kādēļ tā darīji?”

Mācieties no Viņas, ātrsirdīgie ļaudis!

1944. g. 5. II. M. Valtorte raksta to, ko negaidīti ieraudzīja:

Es redzu galdnieka darbnīcas iekšpusi. Liekas, ka divas sienas veido klints, pret kuru balstās mājiņa. Un abas pārējās sienas ir apmestas. No ziemeļu puses klints iedobumā ir izkalta primitīva pavarda vieta, uz kuras es redzu trauku ar laku vai līmi, precīzi nezinu. Gadiem šeit kurinātā malka ir apkvēpinājusi sienu melnu. Caurumam sienā droši vajadzēja novadīt dūmus, taču acīmredzot tas slikti pildīja savu pienākumu, jo arī pārējās sienas ir stipri apkvēpušas un šobrīd dūmi ir iekšpusē.

Jēzus strādā galdnieka darbnīcā. Viņš ēvelē dēļus, kurus pēcāk novieto pie sienas sev aizmugurē. Tad Viņš paņem kaut ko līdzīgu krēsliņa, kas no divām pusēm ir ievietots spailēs. Viņš izņem to no turienes un aplūko to no visām pusēm. Tad iet pie kamīniņa un vidū smērē, acīmredzot līmi.

Jēzus ir ģērbies tumšā, drīzāk īsā tunikā, piedurknes ir atrotītas augstāk par elkoņiem, Jēzus ir apsējis kaut ko priekšautam līdzīgu, kurā noslauka pirkstus no līmes. Viņš ir viens. Jēzus strādā rūpīgi, bet bez steigas. Viņā nav novērojama pat ne niecīgākā nepacietības pazīme. Jēzus ir precīzs Savā darbā un nekas nespēj Viņu izsist no līdzsvara: ne zars, kuru noēvelēt nav iespējams, ne skrūve, kas vairākkārt nokrīt zemē, ne dūmi, kas grauž acis. Ik pa laikam viņš paceļ galvu un lūkojas uz durvju pusi, it kā ieklausoties. Vienā brīdī Viņš atver durvis uz dārzu it kā gaidot kādu. Tad atgriežas pie darba. Jēzus ir ļoti nopietns. Taču, lūk, ienāk Māte; Viņa nāk ātri un pieskrien pie Jēzus. Marija ir ģērbta tumši zilā kleitā, un Viņas galva ir kaila. Ar raizēm Viņa sauc Dēlu, lūdzoši satverot Viņu ar abām rokām. Jēzus mierina Viņu, satver aiz pleciem, atstāj darbu un noņem priekšautu. Marija iesaucas:

Ak, Jēzu! Nāc, nāc, jo Jāzeps nejūtas labi!

Viņa saka to raudot, un Jēzus mierina Viņu tikai ar vienu vārdu: “Māmiņ!”

Viņi ieiet blakus istabā, kuru no dārza durvīm apspīd saule. Istabiņa ir nabadzīga, bet ļoti tīra. Es redzu gultu no salmiem, un uz tās, spilvenu pabalstītu, mirstošo Jāzepu. Tas ir redzams pēc viņa bālās sejas, dziestošajām acīm un smagās elpas.

Marija noslīgst ceļos Jāzepam kreisajā pusē un satver viņa sastrādāto roku ar zilganajiem pirkstiem. Viņa glāsta to un noskūpsta. Marija noslauka sviedrus no Jāzepa pievērtajām skropstām un acīm, lūpas samitrina ar vīnu.

Jēzus stāv gultas labajā pusē. Viņš rūpīgi un izmanīgi paceļ slimo, ar Marijas palīdzību sakārtojot spilvenus. Viņš glāsta nogurušo galvu un iedrošina Jāzepu.

Marija klusu raud, līdz asaras sāk krist uz zilās kleitas. Jāzeps lūkojas uz Jēzu un padod savu roku, it kā vēlētos Viņam kaut ko pateikt. Jēzus pieliecas un noskūpsta šo roku, un Jāzeps pasmaida. Tad sameklē Marijas skatienu un vienlīdz uzsmaida. Arī Marija cenšas smaidīt, bet Viņa to nespēj un noliec galvu. Tad Jāzeps uzliek Tai savu roku it kā svētību dodot.

Dzirdama ir vienīgi baložu dūdošana, lapu šalkoņa un mirstošā gārgšana. Jēzus apiet gultai apkārt, noliek Marijai domātu krēsliņu un apsēdina Viņu uz tā. Tad atgriežas savā vietā, no jauna satverot Jāzepa roku. Šī aina ir tik patiesa, ka es un Marija raudam. Jēzus noliecas pār mirstošo un čukstus skaita piecpadsmito psalmu: “ Pasargā mani Dievs jo es patvērumu rodu Tevī, es saku Kungam: Tu esi mans Kungs, bez tevis man nav labuma”... Pie svētajiem, kuri ir Viņa zemē, pārsteidzīgu Viņš modināja manī Mīlestību”...

Es svētīju Kungu, kurš ir devis man saprātu...

Vienmēr lieku Kungu savu acu priekšā:

nekas neliek man šaubīties,

jo Viņš atrodas man pa labajai rokai.

Jo manu dvēseli Tu nepametīsi kapā,

savam Svētajam Tu neliksi redzēt satrūdēšanu.

Tu man darīsi zināmu dzīvības ceļu,

prieka pārpilnu Tava vaiga priekšā,

greznību pie Tavas labās rokas mūžīgi.”

Jāzeps atdzīvojas, uzsmaida Jēzum un saspiež Viņa pirkstus. Jēzus atbild ar smaidu un rokas spiedienu. Viņš runā klusītiņām, noliecies pār Savu Aizbildni:

Mana sirds priecīgi piesauc Dzīvo Dievu!

Pat zvirbulis māju sev atrod un bezdelīga ligzdu,

kur radīt savus mazuļus.

Es vēlos Tavus altārus, Kungs.

Svētīgi, kuri mājo Tavā namā...

Svētīgi, kuri no Tevis saņem palīdzību...

Debesu Kungs, uzklausi manu lūgšanu...

un uzlūko Tava Kristus seju...

Jāzeps asarām ritot uzlūko Jēzu un veic kustību, it kā vēloties svētīt Viņu, taču viņš to nespēj. Ir redzams, ka Jāzeps visu saprot, taču runāt nespēj. Tomēr viņš ir mierīgs un uzticībā skatās uz savu Jēzu.

81. psalms: “Ak, Kungs – turpina Jēzus – žēlastību Tu esi parādījis

savai zemei, Tu atcēli Jēkaba likteni...

Parādi mums, Kungs, Savu žēlsirdību un dāvā mums Pestītāju.

Es vēlos klausīties to, ko Kungs Dievs runā.

Lūk, Viņš sludina mieru savai tautai

caur tiem, kuri sirdī pievēršas Viņam.

Tuva ir Viņa pestīšana...

Un godība iemājos mūsu zemē.

Žēlastība un uzticība satiksies,

Taisnība lūkosies no debesīm.”

 Tu visu to redzēji, tēvs, un tā dēļ tu pūlējies. Tu veicināji tā visa īstenošanos un Kungs tevi atalgos. Es tev apsolu to – saka Jēzus, slaukot asaru no Jāzepa vaiga. Un tad runā tālāk:

131. psalms: “Atceries, Kungs, visas Dāvida pūles.

To, kā viņš zvērēja Kungam, ka namā savā neiemājos,

negulsies palagos un nedāvās miegu savām acīm,

līdz viņš neatradīs vietu Kungam, Jēkaba Dievam...

Celies, Kungs, un nāc uz savas atdusas vietu,

Tu un Tavs godības pilnais Šķirsts...”

...Es pateicos Tev, Mans Tēvs, par Mani un Māti; Tu biji Man vislabākais tēvs un Pirmsmūžīgais liks tevi Savam Kristum un Viņa Šķirstam par sargu. Ej, Tēvs mierā. Atraitne nepaliks bez palīdzības: Kungs par to ir gādājis. Tad nu vari iet mierā!

111. psalms: “Svētīgs ir vīrs, kurš Kunga bīstas, kurš mīl Viņa baušļus.

Viņa taisnība pastāvēs mūžam...

Taisnīgais paliks mūžīgā atmiņā,

Un viņa taisnība pastāvēs vienmēr.”

Tev būs šis gods, tēvs; Es drīzumā ievedīšu tevi no turienes godībā, kas gaida uz tevi. Tādēļ priecājies par Maniem vārdiem.

90. psalms: “Kas dzīvo Visaugstākā patvērumā un mīt Visuvarenā ēnā...”

Tu esi tāds, Mans tēvs! Viņš pats tevi izglābs no prātnieku lamatām un no pazušanas vārda.

“Viņš pasargās no prātnieka lamatām un pazudinoša vārda,

Viņš apsegs tevi ar savām dūnām, zem Viņa spārniem tu paslēpsies.

Viņa patiesība tevi ieskaus, Tu neizbīsies no tumsības bailēm.”

Tu vienmēr esi ticējis Kungam, Tēvs un viņš tevi pasargās. Viņš uzklausīs tavu balsi un būs ar tevi pēdējā brīdī. Viņš teiks tevi pēc šīs dzīves, ļaujot skatīt savu Pestīšanu, kura šobrīd tevi stiprina un drīz, drīz – Es atkārtoju tev to – tā apņems tevi un paņems sev līdzi, visu patriarhu priekšgalā, tur, kur ir sagatavota vieta taisnīgajam, kurš bija Man tēva vietā.

Tu apsteigsi Mani pie patriarhiem un pateiksi tiem, ka pestīšana jau ir virs zemes un ka drīzumā atvērs tiem Debesu Valstību. Ej, tēvs. Lai Mana Svētība tevi pavada. 

Šai brīdī Jēzus paceļ balsi, lai nāves ēnā slīkstošais Jāzepa prāts dzirdētu viņu. Nāve tuvojas. Vecais vīrs smagi elpo. Marija maigi glāsta viņa roku. Jēzus apsēdies uz gultas maliņas, pievelk mirstošo sev klāt, kurš balstās pret Jēzu un mierīgi aizmieg mūžīgajā miegā.

Svētsvinīgs miers valda mājā. Jēzus Patriarhu nogulda taisni un apskauj Mariju, kura sāpēs pieplok pie Dēla.

M. Valtorte atspoguļo Jēzus vārdus:

Es iesaku visām atraitnēm sekot Marijas piemēram: ciešanās griezties pie Jēzus.

Mana Māte ļoti cieta. Kaut arī Jāzeps viņai bija laulātais draugs tikai garīgi, tomēr Viņa ļoti mīlēja to. Viņi kopā uzticīgi nodzīvoja trīsdesmit gadus un Jāzeps Viņai bija tēva, iemīļotā, brāļa vietā, bija Viņas draugs un aizbildnis.

Tagad Viņa jutās kā no koka stumbra nocirsts zars. Līdz šim viņi bija dzīvojuši kopā, viens otram palīdzot, šobrīd trūka ģimenes galvas, un tā bija zīme, ka Jēzus drīzumā dosies prom. Pirmsmūžīgā Griba vēlējās redzēt Viņu kā laulāto draudzeni un māti, tai pat laikā arī kā atraitni, kas zaudē Dēlu. Taču Marija vienmēr saka Savu cēlsirdīgo “jā” vārdu – Jā, Kungs, lai notiek pēc Tava vārda! Lai smeltos spēku, Viņa pieķērās Man. Marija vienmēr turējās pie Dieva, ikkatrā Savas dzīves grūtajā brīdī.

Svētnīcā – esot paaicināta laulāto dzīvei.

Nācaretē – esot paaicināta kopdzīvei.

Nācaretē viņa vienlīdz kļūst pār atraitni: Marijai ir jāpanes Dēla zaudēšanas mocības. Un Kalvārijā Viņu gaida Manas nāves mokas.

Mācieties, jūs, kuri raudiet.

Iemācieties, jūs – kurus gaida nāve.

Centieties nopelnīt Jāzepam izteiktos vārdus.

Tie palīdzēs jums pēdējā cīņā.

Iemāciet mirstošos nopelnīt Jēzus atzinību. Un, ja neesiet to pelnījuši, tad saņemiet drosmi piesaukt Mani. Es atnākšu vienmēr! Manas rokas būs žēlastību un palīdzības pilnas, bet sirds – mīlestības un piedošanas pārpilna, uz lūpām būs grēku atlaišanas un pamudinājuma vārdi.

Manās rokās nāve nav šausmīga. Ticiet tam! Es nespēju likvidēt nāvi, taču padarīju to vieglu tiem, kas mirst ticot Man. No Krusta Kristus teica visiem: “Kungs, Es atdodu Tev Savu Garu!” Viņš teica to Savās ciešanās, domājot par jūsu ciešanām, par jūsu bailēm, visām kļūdām un visaugstāko vēlmi piedot; Viņš sacīja to ar sāpju caurdurtu sirdi pirms vēl šķēps pārdūra To. Un tās bija vairāk garīgas, ne fiziskas ciešanas, lai to sāpes, kuri mirst domājot par Viņu, taptu Kunga atvieglotas. Lai viņu gars pārietu no nāves un dzīvību, no sāpēm uz prieku un jau uz mūžiem.

1944. g. 10. VI. M. Valtorte pieraksta Marijas sacīto:

Mana Dēla zīdaiņa vecums, bērnība, jaunības gadi Viņa dzīves aprakstā Evaņģēlijā ir tikai īsi pieminēti. Evaņģēlijā Viņš ir Skolotājs. Bet šeit Viņš ir redzams kā Cilvēks, kā Dievs, kurš mīlestībā uz cilvēku pazemojas. Viņš darīja brīnumus pat ikdienas dzīves pazemojumā. Viņš veica tos manī, Manu dvēseli, saskarē ar Manā klēpī augošo Dēlu, vedot uz pilnību. Viņš darīja brīnumus Zaharija namā, apgaismojot Jāni, palīdzot Elizabetei, atdodot Zaharijam runas spējas un ticību. Viņš veica tos Jāzepā, paceļot viņa garu tādos augstumos, kurus viņš pats nespēja sasniegt, kaut arī bija taisnīgs. Jāzeps saņēma veselu Dieva žēlastību lietu.

Kā gan Jāzeps bija pieaudzis žēlastībā kopš ierašanās brīža Manās mājās līdz pat bēgšanas brīdim uz Ēģipti. Sākumā viņš bija tikai sava laika taisnīgs vīrs. Vēlāk pakāpeniski kļuva par kristiešu laiku paraugu. Kristū viņš smēlās ticību un ļāvās tai tādā mērā, ka pēc jautājuma uzdošanas pirms došanās uz Betlēmi: Ko darīt? – (un bija tas baiļu pilns cilvēcisks jautājums) - viņš pieauga cerībā. Kūtiņā pirms dzemdībām viņš teica: rīt būs labāk.

Tuvojošais Jēzus stiprināja viņa cerību, kura ir visskaistākā Dieva dāvana. Un no šajā cerībā, kas rodas satikšanās brīdī ar Jēzu, viņš tapa tā svētdarīts, ka cerība pārtapa pārliecībā. Cieņas dēļ pret Mani viņš vienmēr ļāva Man viņu vadīt. Vēlāk vadīja un kā ģimenes galva izlēma viņš. Un pēcāk, grūtajā bēgšanas brīdī uz Ēģipti, viņš svētumā jau tā bija pavirzījies, ka pats uzturēja Mani garā; viņš sacīja Man: pat, ja mums nekā nebūtu, tad tomēr, kamēr mums ir Jēzus, mums vienmēr būs viss.

Mans Jēzus paveica brīnumus arī pie ganiem. Viņš darbojās caur eņģeli. Veica brīnumus visur, kur gāja garām: trimdā vai atgriežoties mājās. Jo tur, kur bija Jēzus, tur bija svētums - tas plūda kā uz auduma izlieta olīveļļa.

Gudro dāvanas trimdā palīdzēja iegūt dzīvojamo mājiņu, nepieciešamās lietas un ēdienu, laiku pa laikam palīdzēja atrast kādu pelnāmo darbu. Ebreji vienmēr viens otram ir izpalīdzējuši. Bet tie, kas bija Ēģiptē, tie tika vajāti un bija bēgļi tikpat nabadzīgi kā mēs. Pārējo šo dārgumu daļu mēs paglabājām atpakaļceļam uz dzimteni. Ar to tik tikko pietika mājas un darbnīcas iegādei Nācaretē.

Tad nu Jēzus klātbūtne mums nesniedza materiālo labumu. Viņš taču mums teica: pirmkārt meklējiet garīgās lietas, viss pārējais ir tikai piedevas. Dievs sagādā pārtiku cilvēkiem un putniem. Viņš taču zina, ka barība miesai (dvēseles stutei) ir nepieciešama.

No kop būtnes ar Jēzu Jāzepam bija vienīgi problēmas, nogurums, vajāšana, bads un aukstums. Nekā cita viņam nebija. Taču tā kā visa viņa būtne pievērsās Jēzum, viss pārtapa mierā un pārdabiskā priekā.

Ciešanu brīdī pietiek piesaukt Jēzu: Palīdzi man! Un Viņš tev dos to, uz ko tu pats neesi spējīgs. Vajag tikai būt Viņā. Vienmēr Viņā. Nevēlēties attālināties no Viņa. Ja to pats tu to nevēlēsies, tad neattālināsies.

Un, kad ciešanas būs tik spēcīgas, ka nespēsi apzināties to, kur esi, tad neapšaubāmi būsi Jēzū un kopā ar Viņu. Lai tavs sauciens skan: Gods, lai ir Tēvam... un Dēlam... un Svētajam Garam. Vēlāk to atkārtosi Debesīs uz mūžiem!