Marija Valtorte J Ē Z U S K R I S T U S CIEŠANAS

“Bija vairāki būtiski iemesli, kuri ierosināja Mani nodiktēt šo grāmatu – Manu dzīvesstāstu. Es to darīju aiz mīlestības uz Manu Baznīcu un vienlīdz sniedzot palīdzīgu roku dvēselēm virzībā uz pilnību. Šī palīdzība ir iepazīt Mani, Manu Vārdu, kurš ir dzīvība.

Lai šī grāmata atraisa jūs no sastinguma, modinot vēlmi iet varonības ceļu. To saku jums Es, dāvājot šo barību un Dzīvā Ūdens dzērienu, tie ir Mani Vārdi un Mana Dzīve. Es vēlos, lai jūs dzīvotu kopā ar Mani. Es pavairoju vārdus, lai uzveiktu sātana izaicinājumus, kuri iznīcina jūsos gara dzīvības spēkus. Neatmetiet Mani. Es vēlos jums atdoties, jo mīlu jūs. Tā ir Mana neapslāpējamā vēlēšanās. Es dedzīgi vēlos dāvāt jums Sevi, lai sagatavotu jūs Debesu svinībām. Es esmu jums nepieciešams, lai jūs ceļā nepagurtu, lai uz Jēra saderināšanos jūs apvilktu goda drēbes, jūs, kuri pēc izciestajām mocībām zemes virsū, šajā lamatu, bedru un čūsku tuksnesī, jūs, kas liesmām cauri izgājāt to neskarti, pāri gājāt rāpuļiem un bez sekām dzērāt indi, nesot Mani sevī. Es piebilstu vēl - ņemiet, ņemiet šo grāmatu un neapzīmogojiet to, bet lasiet, jo laiks tuvojas, un kurš jau ir svēts, lai top vēl vairāk svētdarīts (Apokal.22,10).

Jūsu Kunga, Jēzus Kristus, žēlastība lai ir ar jums visiem, kuri caur šo grāmatu pietuvosies Man un tiem, kuri lūgsies, lai caur šo mīlestības izsaucienu šī pietuvināšanās notiktu: “Nāc, Kungs Jēzu!””

Viareggio, 1947.g.28.IV

Maria Valtorta

PIETIEK VIENĪGI AR PATIESĪBAS RUNĀŠANU, LAI TAPTU IENĪSTS

13.02.1944.

Jēzus sacīja:

Es lasīju Jūdasa sirdī…

Marija juta riebumu pret šo čūsku. Un arī Es to izjutu. Vienīgi Es Pats un Tēvs un Svētais Gars. Mēs zinājām cik ļoti Man būs jāpiepūlas, lai paciestu viņu Savā tuvumā. Taču to Es tev paskaidrošu citreiz.

Es zināju arī priesteru un farizeju naidīgo nostāju.

Trīs gadus viņi bija nemierīgi, līdz pārliecinājās par Manu nāvi.

Viņi domāja, ka esmu apklusis uz visiem laikiem. Taču, nē, Es neapklusīšu nekad un vienmēr būšu draudīgs viņiem līdzīgajiem.

Cik, gan sāpju viņi nodarīja Manai Mātei!

Pūlis ir mainīgs, tā ir zināma lieta. Tas ir kā zvērs, kas laiza dresētāja roku, kad tas tur pātagu un pamet zvēram gaļas gabalu. Bet tiklīdz cilvēks pakrīt un viņam līdzās nav nedz pātaga, ne gaļa – tas tūlīt metas cilvēkam virsū. Patiesības runāšana un piederēšana labajiem, ir pietiekams iemesls, lai pūlis, pēc acumirklīga entuziasma, tevi ienīstu. Tā arī “Hosannai” seko “sit krustā” sauciens.

Marija piektdienas vakarā Savā sirdī dzirdēja šo melīgo “Hosanna”, kas Viņas Dēlam nozīmēja nāves kliedzienu. Arī to Es neaizmirstu.

Mani apustuļi! Kādi gan tie bija! Cik cītīgi viņi meklēja savu godu! Tāpat arī jūs to meklējat, lai jūsu svētums tiktu atzīts. Taču ar to vien nepietiek, jums piemīt arī maiņbankas skopums, jo par to mazo mīlestības daļiņu, kuru jūs dāvājat Tam, kuram jums būtu sevi pilnībā jāatdod, jūs vēlaties vietu debesīs pie Viņa labās rokas. Nē. Nē. Sākumā ir jāprot līdz galam izdzert tas biķeris, kuru izdzēru Es. Viss kauss – atmaksājot ienaidu ar mīlestību, saglabājot šķīstību pretēji prāta balsij, esot varonīgam pieredzētajā, atdodot sevi Dievam mīlestības upurī par brāļiem. Un kad pienākums ir izpildīts, jums jāatzīst vēl sevi par “nederīgu kalpu”, no Tēva žēlsirdīgās labvēlības sagaidot kādu stūrīti Debesīs. Ir nepieciešama atkailināšanās - tā kā tas notika ar Mani pretorijā - atteikšanās no visa, kas cilvēcīgs, paturot vienīgi pateicību par dzīvības dāvanu, kā arī labvēlību pret brāļiem, kuriem noderīgāki varam būt debesīs nekā virs zemes. Un tad no Dieva mēs saņemsim nemirstības tērpu, Jēra Asinīs balinātu.

Es parādīju tev ciešanas kā sagatavi Mocībām. Atklāšu tev arī citas ciešanas. Tavai dvēselei nāks par labu tās pārdomāt.

Šodien pietiks. Paliec mierā.

ES CIETU REDZOT KĀ CIEŠ MANA MĀTE

14.02.1944.

Jēzus sacīja:

Es gribētu, lai domājot par Mariju, jūs atcerētos to, ka Viņas ciešanas ilga 33 gadus, savu virsotni sasniedzot Krusta pakājē. Marija cieta jūsu labā.

Jūsu dēļ bija šie pūļa zaimi, kas uzskatīja Viņu par Pazudušā Māti.

Jūsu labā Viņa pacieta radinieku un paziņu piezīmes.

Jūsu dēļ bija šī Manis kaunpilnā atstumšana.

“Mana Māte ir tā, kas pilda Dieva gribu”.

Un kurš gan cītīgāk par Viņu izpildīja šo šausmīgo gribu, kas lika Tai nolūkoties Dēla Ciešanās?

Jūsu labā bija šie nemitīgi Mani skarošie triecieni.

Jūsu dēļ bija šis Savas mājas atstāšanas upuri un iejaukšanās pūlī: klusās Galilejas apmainīšana pret trokšņaino Jeruzalemi.

Jūsu dēļ bija šī pienākuma pildīšana, kad paliku kopā ar to, kurš savā sirdī auklēja nodevību.

Jūsu dēļ bija šo Manis apvainojošo balsu uzklausīšana.

Viss, viss tika veikts jūsu dēļ.

Jūs neziniet cik ļoti jūs mīlēja Mana Māte. Jums nav ne jausmas cik ļoti jūtīga bija Marijas Dēla sirds pret emocijām. Jūs domājiet, ka Manas Ciešanas bija vienīgi fiziskas, iespējams, jūs pieļaujat arī garīgo ciešanu esību beigās, kad biju Tēva atstāts.

Jūs kļūdāties, Es izjutu visas cilvēciskās emocijas. Es cietu redzot Manas Mātes ciešanas no Nācaretes līdz pat Kalvārijai.

Es cietu, tiekot izsmiets, ienīsts, nomelnots. Cietu visu to melu dēļ, kas Mani ieskāva. Cik gan ļoti Mani šie meli aizskāra, Mani, kas esmu Patiesība. Un arī tagad jūs sakāt, ka mīlat Mani, bet patiesībā jūs nemaz to nedarāt. Mans Vārds ir uz jūsu lūpām, bet sirdīs jūs godājat sātanu un rīkojieties savādāk nekā Es.

Es cietu domājot par to, ka neskatoties uz Manu - Dieva – Upura vērtību, pārāk maz dvēseļu tiks pestītas.

Es s a k u v i s i e m: visi, kas zemes pastāvēšanas gadsimtos mūžīgās dzīvības vietā izvēlēsies nāvi, padarot Manu Upuri veltīgu – jūs visi toreiz bijāt Manā priekšā, un ar šādu apziņu Es devos satikties ar nāvi.

Rīt Es runāšu par gara ciešanām. Tagad atpūties. Miers ar tevi.

Tad es ar lūgumu vēršos pie Marijas:

- Jēzus un mana Māmiņ, atdari man Tavas Sirds noslēpumu un apveltī mani ar šo Gaismu.

Es ļāvu iepazīt tev Savas Sirds priekus un asaras. Es apgaismoju tavu sirdi, lai tu spētu saprast Mana Dēla balsi un Svētā Gara žēlastību… Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam ir jābūt jūsu sirdīs, lai jūs spētu izprast Dieva noslēpumus to trīskāršajā atklāsmē: Spēkā, Pestīšanā, Mīlestībā. Savos patiesajos dēlos vienmēr klātesošs ir Tēvs Savā labsirdībā, Dēls caur Savu Mācību un Svētais Gars caur Savu Gaismu.

ES BIJU UN ESMU DIEVA, TĀPAT KĀ CILVĒKA DĒLS

15.02.1944.

Jēzus sacīja:

Manas dzīves ciešanas tu skatīji ceturtās dienas vakarā. Tu redzēji Jēzu saliekušos (kā nāvīgi ievainotu)… Tu redzēji kā sāka līt asiņaini sviedri… kā sekas tā smaguma nešanai un pārvarēšanai, kas krita pār Mani.

Es biju un esmu Visaugstākā Dieva Dēls. Taču Es biju arī Cilvēks. Es vēlos, lai šīs lappuses skaidri parādītu šo Manu divējādo dabu kā veselu un pilnīgu.

Par savu Dievišķību Es pats stāstu jums vārdos, kurus var izteikt vienīgi Dievs. Manu Cilvēcību jums apliecina vajadzības, jūtas, ciešanas, kādas izrādu un panesu kā patiess cilvēks, kas dots jums par piemēru. Es mācīju jūs kā īsts Dievs.

Manas Vissvētākās Dievišķības, tāpat kā vispilnīgās Cilvēcības izskaidrošanas iespēja (jūsu nepilnīgās, gadsimtu gaitās izveidotās cilvēcības ietekmēta) tapa samainīta un pārgrozīta. Manu Cilvēciskumu jūs padarījāt par iedomu, tāpat kā samazinājāt manu Dievišķo Būtību, aizliedzot to tad, kad jums tas nebija izdevīgi, vai arī brīžos, kad nespējāt to aptvert ar savu prātu, kurš bija nodevu maksāšanas, ateisma un humānisma pārņemts.

Es nāku šajā traģiskajā brīdī (1944.g.), kā pravietojums nākamajām nelaimēm. Es nāku jūsu atmiņās atsvaidzināt Savu divkāršo Dieva un Cilvēka būtību, lai jūs to iegūtu un vēlreiz a t p a z ī t u pēc šādas jūsu prāta aptumšošanās. Es nāku, lai jūs mīlētu Mani un atgrieztos pie Manis un Manī taptu p e s t ī t i.

Šāda ir jūsu Pestītāja – Dieva un Cilvēka – nostāja, un tas, kurš atpazīs Viņu un iemīlēs, tas taps pestīts.

Šajās dienās Es ļāvu tev ielūkoties manās fiziskajās ciešanās, kas nomocīja Manu Cilvēcību. Ļāvu tev ieskatīties Savās morālajās ciešanās, kas vienotas bija ar Manas Mātes ciešanām... kā vienas miesas artērijas, kuras vienu no otras nav iespējams atdalīt. Mana Māte visu Savu dzīvi dzīvoja Manā labā, priekš Manis. Mūsu sirdis garīgi bija vienotas un tās bija kopā. Neviena vienīga Mātes asara nenokrita neievainojot Manu Sirdi un Manas iekšējās ciešanas atbalsojās Viņas sirdī, palielinot Viņas sāpes.

Padomājiet par Manu Māti, kura kopš Manas ieņemšanas brīža, trīcēja jau no domas vien par Manu Krustu. Un kad Marija pirmo reizi noskūpstīja Sava Zīdainīša rozā ķermenīti, Viņa tūkstoškārt būtu atdevusi Savu dzīvi, lai Tam nebūtu jāpieaug par Upuri. Māte zināja, ka Tai ir jāvēlas šī šausmīgā brīža atnākšana, lai piepildītos Kunga griba – Dieva godam un cilvēces labumam. Patiesi, ilgākas ciešanas kā Manai Mātei, kuras beidzās ar vislielākajām sāpēm, nav bijušas.

Un nav arī bijušas lielākas un pilnvērtīgākas ciešanas par Manējām. Es biju vienots ar Tēvu. Kopš mūžības Viņš iemīlēja Mani ar Dieva mīlestību. Viņš darīja Mani Sev līdzīgu un priecājās par Mani. Un Es iemīlēju Viņu tā, kā mīlēt spēj vienīgi Dievs, vienotība ar Viņu bija Manas Dievišķības prieka avots, vienīgi Es spēju to paskaidrot, jo jūs nespējat saprast un iepazīt to, kas ir Dievs - līdz brīdim, kad būsiet pie Viņa Debesīs.

Un Es jutos kā ūdens, kurš plūst cauri aizsprostam, jutu kā Tēva dusmas Manī pieaug no stundas stundā. Par liecību cilvēkiem, kuri nespēja izprast to, kas Es biju, Dievs Tēvs trīskārt atvēra Debesis Manas publiskās dzīves laikā: virs Jordānas, Taborā un Jeruzalemē. To Viņš darīja cilvēku, ne Mana mierinājuma dēļ, jo Es taču biju Upuris…

Upurdvēseles pazīst Dieva prasības. Taču vēlāk, kad Taisnība jau ir nomierināta, tai seko godība. Es Esmu Pestītājs, kurš no personīgās pieredzes zina, kādas sāpes rada stingrais Dieva skatiens un atstātība no Viņa.

Jo vairāk pietuvojās upura stunda, jo vairāk Es jutu Savu attālumu no Tēva, Mana Cilvēcība jutās esam arvien mazāk Dieva atbalstīta. Tādēļ Tā cieta visos veidos.

Kaut arī Tēvs, Dēls un Svētais Gars dziļākajā būtībā neatstāja Jēzus Cilvēcību, tomēr Pestītājs kā Cilvēks iekšēji piedzīvoja atstātību no Dieva. Viņš jutās atmests, ciešot tā, it kā tas notiktu īstenībā, Viņš izcieta sodu neatkarīgi no tā, kas bija to pelnījis.

Šajā lielajā garīgajā tumsībā, kas salīdzināma ar kosmosa nakti, atgriezās sātans, lai atkal kārdinātu pasaules Pestītāju… Vissvētākā Māte, piedaloties Dēla ciešanās, arī pieredzēja atstātības mokas no Tēva…

Rūgtuma pilnajā Ciešanu kausā viens vienīgs mierinājuma piliens bija: Vissvētās Tēva gribas pildīšana…

Es biju Upuris, Jērs. Upurjēram ir jāatstāj viss. V I S S. To pieredzēju Es, Dieva Jērs… Sātans to gribēja izmantot. Tajā naktī virs zemes pulcējās visi ļauno garu pulki, lai aizrautu cilvēku sirdis, novedot tās līdz Kristus nāves alkšanai. Farizejiem, Herodam, Pilātam un katram ebrejam bija katram savs ļaunais gars. Tie bija pat apustuļiem, kuri tai vietā lai būtu nomodā pār Mācītāju, iemiga… Lucifers pietuvojās Man. Ar viņam raksturīgo nekaunību viņš sāka Man uzskaitīt fiziskās mocības. Es uzvarēju viņu ar lūgšanu. G a r s s v i n ē j a u z v a r u pār miesas bailēm.

Tad viņš izklāstīja Man Manas nāves bezjēdzību – neesot vērts nodarboties ar nepateicīgajiem cilvēkiem. Vajagot mierīgi dzīvot ar Māti un daudzu gadu garumā mācīt ļaudis… Arī šo kārdinājumu Es uzveicu lūgšanā. Gars uzveica morālos kārdinājumus.

Sātans stādīja Man priekšā atstātību no Dieva. Tēvs Mani nemīlot, jo biju apkrāvies ar pasaules grēkiem, Tēvs bija atstājis Mani vienu. Atstāja Mani mežonīgā pūļa dēļ, un nesniedza Man vairs Savu palīdzību. Es biju viens, viens, viens. Tajā brīdī Kristum blakus atradās vienīgi sātans. Un cilvēki nebija klātesoši, jo Mani nemīlēja. Viņi ienīda Mani un bija vienaldzīgi. Es lūdzos, lai noslāpētu sātana kārdinājumu. Taču Mana lūgšana vairs nepacēlās pie Dieva. Tā krita atpakaļ pie Manis. Mana lūgšana vienmēr bija pacēlusies pie Tēva un Es vienmēr dzirdēju Viņa atbildi.

Bet šoreiz tā bija veltīgi raidīta pret aizslēgtajām debesīm. Tobrīd Es izjutu kausa rūgtumu. Izmisuma garšu. To vēlējās sātans. Viņš gribēja Mani novest izmisumā. Taču izmisumu Es uzvarēju vienīgi ar cilvēcisku piepūli, jo tobrīd Es biju vienīgi cilvēks. Un pie tam tāds, kuram Dievs nepalīdz.

Ar Dieva palīdzību viegli ir pacelt pasauli un turēt to kā rotaļlietu.

Bet kad Dievs nepalīdz, pat zieda smagums liekas neizturams.

Es uzvarēju izmisumu un tā radītāju sātanu, lai kalpotu Dievam un atgrieztu jums dzīvību. Taču Es atradu nāvi. Ne jau fizisko nāvi no krustā sišanas – tā bija mazāk nežēlīga – bet pilnīgu un apzinīgu nāvi, kad cīnītājs izcīnījis uzvaru pakrīt ar caurdurtu sirdi. Un šīs pārpūlēs rezultātā izplūst asinis. Tad no Manis sāka tecēt asiņainie sviedri. Es svīdu asinīs, lai būtu uzticīgs Dieva gribai.

Tādēļ arī Eņģelis Man parādīja visu, Manam Upurim pateicoties, izglābto kopainu. Jūsu Vārdus! Katrs no tiem Man kļuva kā par vēnās ievadītu zāļu pilienu, kas atgrieza Man spēku. Šajās necilvēciskajās mocībās, lai Cilvēciski no sāpēm nekliegtu, lai nezaudētu ticību Dievam, un neteiktu, ka pret Savu Upuri Viņš ir pārāk bargs un netaisns, Es atkārtoju jūsu vārdus. Es redzēju un svētīju jūs toreiz. Kopš tā brīža jūs bijāt Manā sirdī… Jūs bijāt palīdzība Mirstošajam Kristum! Mana Māte, Jānis un sievietes bija tur zem krusta, taču arī jūs tur bijāt. Manas sāpošās acis kopā ar Manas Mātes sāpīgo seju redzēja arī jūsu mīlošās sejas. Tad Manas acis mierā aizdarījās, jo bija skatījušas jūsu pestīšanu, kas Dieva Upuri bijāt pelnījuši.

NEKAD NEDOMĀJAT PAR TO, KO JŪS MAN MAKSĀJĀT

16.02.1944.

Tu esi iepazinusi visas Manas sāpes, kas aizsāka Manas mocības. Tagad ļaušu tev ielūkoties patiesās ciešanās. Tās vedinās jūs uz pārdomām. Pārāk maz jūs nododieties pārdomām. Par maz. Nekavējieties pie tā, kas Man jūsu dēļ bija jāizcieš, ar kādām mocībām tika atpirkta jūsu brīvība. Jūs sērojiet par notiesātajiem, bet neiedomājieties par to, ka Es biju viena vienīga brūce. Un šie Mani Ievainojumi bija dažādos veidos saindēti. Tās pašas lietas, kuras kalpoja Dieva Dēla mocīšanai, izveidoja taču pats Dievs.

Bet šīs lietas bija nevainīgas, vainīgs bija vienīgi cilvēks. Vainīgs kopš dienas, kurā uzklausīja sātanu. Līdz tam brīdim nekas nespēja cilvēkam kaitēt, sātans izmantoja savu viltu. Sākumā cilvēku sirdī, un tad, kā par grēka sodu, tas radīja dzeloņus un ciešanas. Un Man - Cilvēkam vajadzēja ciest cilvēku un lietu dēļ. Cilvēki Mani apvainoja un uzbruka Man, izmantojot lietas par rīkiem.

Dievs cilvēkam deva r o k u, lai darītu viņu atšķirīgu no zvēra un iemācīja to pielietot, darot to par prāta pavēļu izpildītāju. Un šis, tik pilnīgais, loceklis, kuram vajadzēja kalpot vienīgi Dieva godam... vērsās pret Dieva Dēlu un pļaukāja, sita To, bruņojās ar šaustīšanas rīku, plēsa matus un bārdu, un tad iesita naglas.

Cilvēka k ā j a s, kurām vajadzēja ļaudis nest Dieva Dēla pagodināšanai, kalpoja Viņa gūstīšanai, gūstīšanai un vilkšanai pa ceļiem. Un manas bendes sita Mani ar kājām tā, kā to nedrīkst darīt pat spītīgam ēzelim.

Cilvēka l ū p a s, kurām vajadzētu izteikt godināšanas vārdus Dieva Dēlam, un kuras ir dāvana atšķirībai no zvēriem, pildījās ar lāstiem un meliem, un kopā ar siekalām lidoja pretī Manai Dievišķai būtnei.

Cilvēka p r ā t s, kurš liecina par tā izcelsmi, izsmēla pats sevi nedzirdētu mocību izgudrošanā. Un cilvēks, viss cilvēks, izmatoja sevi, lai mocītu Dieva Dēlu.

Cilvēks piesauca zemi, visās tās dzīvības formās, palīgā šo mocību īstenošanā. No strauta viņi meta akmeņus, lai Mani ievainotu, viņi tvēra pēc nūjām, lai Mani sistu, sasēja ar virvēm, lai Mani vilktu, ievainojot Manu Miesu. Ērkšķu vainagu viņi uzspieda uz Manas galvas. Gatavoja šausmīgos šaustīšanas rīkus, no nūjas izveidoja mocību rīku. Ceļmalas akmeņi kļuva par Tā grīļojošo kāju lamatām, kurš iet mirstot, lai dzīvību atdotu pie krusta.

Un zemes priekšmetiem pievienojās arī tie no d e b e s ī m. Aukstās naktis mocīja Manu, jau Olīvdārza ciešanās pārgurušo miesu. Vējš kairināja Manas brūces. Saule palielināja slāpes un drudzi, pievelkot kukaiņus un netīrumus, kuri iekļuva acīs un sasietās rokas tur neko nespēja līdzēt.

Un tam visam pievienojās tas, kam ir jāsedz cilvēka kailums: āda ir sašaustīta, vilnas audums pielipis pie atvērtajām šaustīšanā iegūtajām brūcēm, pie katras kustības radot ciešanas.

Viss, viss, viss kalpoja Dieva Dēla mocīšanai. Priekš Viņa viss tika radīts, bet tobrīd, kad Viņš kļuva par Dievam salikto Upura Hostiju, viss pārvērtās ienaidā. Jēzus negribēja saņemt atvieglojumu. Viss bija pavērsies pret Viņu, lai saraustītu Viņa Miesu un palielinātu ciešanas. Jums par to ir jādomā brīžos, kad ciešat un jums ir jāsalīdzina jūsu nepilnīgo spēju panest ciešanas, jāsalīdzina Manas sāpes ar jūsējām, atzīstot, ka Dievs Tēvs jūs vairāk ir mīlējis nekā Mani tai brīdī. Tādēļ jums Viņš ir jāiemīl no visa spēka, kā toreiz Es, par spīti visam, mīlēju Viņu.

LIELĀS NEDĒĻAS PIRMDIENA (pirmā daļa DIENA)

31.03.1947.

Agrā rīta stundā Jēzus iznāk no kāda galilieša telts, tajā Olīvdārza līmeņa laukumā, kur svētku dēļ pulcējas daudz galiliešu. Visa nometne guļ lēni rietošā mēness gaismā, kurš sudrabainā baltumā ieskauj teltis, kokus un, lejā redzamo, iemigušo pilsētu…

Ar drošiem soļiem un bez trokšņa Jēzus iet starp teltīm. Izgājis no nometnes, Viņš ātri dodas lejup pa takām, kas no virsotnes ved uz Ģetzemani. Šķērsojot tās un mazo Cedronas upes tiltu, Viņš nokļūst līdz apsargātajiem vārtiem. Šī nakts sardze pie slēgtajiem vārtiem iespējams ir prokonsula aizsardzības līdzeklis. Kareivji – kopskaitā četri – sarunājas, sēžot uz lieliem akmeņiem, kas pie varenā mūra tiem kalpo par atpūtas vietu. Viņi sildās pie uguns, kas uz spīdīgajām un draudīgajām ķiverēm – zem kurām romiešu sejas izskatās tik atšķirīgas no ebreju sejas vaibstiem – met iesārtu gaismu.

- Kas tur nāk? – jautā pirmais, un, ieraugot Jēzus garo siluetu, viņš satver pie mūra atbalstīto šķēpa galu. Pārējie seko viņa piemēram, nostājoties reglamentētajā pozīcijā. Nedodot laiku Jēzum atbildēt, viņš saka:

- Šeit nav brīv ieiet. Vai nezini, ka otrās sardzes laiks jau beidzas?

- Esmu Jēzus no Nācaretes. Pilsētā ir Mana Māte, Es eju Viņu apraudzīt!

- Ak! Viņš, kurš Betānijā uzmodināja mirušo! Pie Jupitera! Beidzot es Viņu redzēšu! – iesaucās kareivis un pieiet pie Jēzus, lai ziņkārē to aplūkotu. Viņš apiet Jēzum apkārt, it kā gribētu pārliecināties, ka Viņš nav nekas neparasts, dīvains, bet vienīgi cilvēks, tāpat kā visi citi.

Kareivis ierunājas:

- Ak! Dievi! Viņš ir tik skaists kā Apolons, bet visumā tāds pats kā mēs! Viņam nav ne spieķa, nedz galvas sega, un nekādu citu Viņa varas pazīmju!

Kareivis ir izbrīnīts. Jēzus mīļi smaidot, pacietīgi lūkojas uz viņu. Pārējie, mazāk ziņkārīgi, iespējams apskatījuši Jēzu citos gadījumos, saka:

- Cik gan labi būtu, ja Tu būtu bijis šeit pirmās sardzes laikā, kad uz kapu nesa skaistu, jaunu, rīta agrumā mirušu meiteni. Mēs būtu redzējuši kā viņa ceļas no miroņiem.

- Vai Es varu doties pie Savas Mātes? – Jēzus mierīgi atkārto.

Četri kareivji vilcinās. Ierunājas vecākais:

- Pavēle aizliedz iziet cauri vārtiem, taču Tu jau tāpat būtu izgājis. Kurš paceļ Hadesa durvis, vienlīdz spēj (labi) ieņemt aizslēgtas pilsētas vārtus. Un pie tam Tu neesi cilvēks, kurš rada nemierus. Aizliegums Tevi neskar. Pacenties lai Tevi nepamanītu iekšējā apgaita. Ver vaļā, Markus Grācij! Un Tu… ej bez trokšņa. Mēs esam kareivji un mums ir jāklausa…

- Neuztraucieties, jūs nesodīs par jūsu labsirdību!

Kareivis uzmanīgi atver mazus vārtiņus milzīgajos vārtos un saka:

- Ej ātri! Mūsu maiņa jau tikpat kā beidzas un mūs nomainīs citi!

- Miers jums!

- Mēs esam kara ļaudis…

- Miers, kuru Es dodu, pastāv arī kara laikā, jo tas ir dvēseles miers.

Un Jēzus iegrimst mūrī atvērto durvju tumsā. Viņš iet klusi, starp sargājošo kareivju siluetiem. Caur atvērām durvīm spīd parastas laternas lēkājošā gaisma, kas pakārta uz zema griestu turētāja. Tā ļauj saskatīt uz zemes izklātajiem matračiem gulošos kareivju augumus.

Jēzus ir jau pilsētā… Un es pazaudēju Viņu no redzesloka. Taču redzu divus, iepriekš satiktos, kareivjus tuvojamies. Viņi pārbauda vai Jēzus ir jau attālinājies, lai varētu pamodināt gulošo maiņu.

- Viņš vairs nav redzams… Ko Viņš gribēja sacīt ar šiem vārdiem? Gribētu gan es zināt… - ierunājās jaunākais.

- Vajadzēja Viņam pajautāt. Viņš mūs neienīst. Viņš ir vienīgais ebrejs, kurš mūs nenievā un neklūp mums krāgā – atsaka otrs, spēku pilnbriedā esošais, kareivis.

- Es neiedrošinājos. Kā gan es, laucinieks no Benevotas, varētu uzrunāt kādu, kurš tiek dēvēts par Dievu?

- Dievs uz ēzeļa kumeļa? Ha! Ha! Tas būtu iespējams vienīgi tad, ja Viņš būtu pilns kā Bahus. Taču Viņš nav piedzēries. Domāju, ka Viņš pat nedzer medus un vīna dziru. Vai neredzēji cik vājš un bāls Viņš ir?

- Un tomēr ebreji…

- Viņi, protams, dzer, kaut apgalvo, ka to nedara! Un apskurbuši no šīs zemes vīniem un savas sicesas, tie ieraudzīja Dievu cilvēkā. Tici man – dievības ir tikai pasakās sastopamas. Olimps ir tukšs un arī zemes virsū dievu nav.

- Ja viņi tevi izdzirdētu…

- Vai tad tu joprojām esi tāds bērns, ka nespēj būt pat leģiona kandidāts?… Vai tad nezini, ka pats cēzars netic dieviem un tiem netic pat priesteri, tiem netic neviens?!

- Bet kādēļ tad… ?

- Kādēļ ir domāti rituāli? Jo tie patīk ļaudīm un ir noderīgi priesteriem. Tie kalpo arī cēzaram, lai uzturētu kārtību. Taču pirmie no tiem, kas netic ir tie, kurus mēs godājam kā dievu kalpus. Es esmu Pirrona [no Elidas] (grieķu filozofs, skepticisma radītājs) sekotājs. Esmu šķērsojis pasauli. Man ir liela pieredze…

Otrs kareivis skatās šaubīdamies. Un tad ierunājas:

- Es turpretim ticu. Es gribēju iepazīt… iepazīt to cilvēku, kurš pirms brīža šeit bija. Viņš neapšaubāmi zina Patiesību. No Viņa plūst kaut kas pārdabisks, it kā gaisma, kas mūs caurstrāvo!

- Lai Eskalops tevi izdziedē! Tu esi slims! Vēl nesen tu ieradies pilsētā no tālienes, un tie, kuri šeit iebrauc, nav pieraduši pie šī apvidus klimata, un viņiem ātri pielīp drudzis. Tu murgo. Iesim. Nav nekas labāks par siltu vīnu un smaržzālēm, lai caur sviedriem iznāktu Jordānas drudža inde… – Un viņš stumj jauniņo gulošo kareivju virzienā. Taču pēdējais atbrīvojas, sakot:

- Es neesmu slims. Es nevēlos reibinošo vīnu. Es gribu būt nomodā tur, ārpus mūriem (un viņš norāda uz bastiona iekšpusi), gribu sagaidīt cilvēku, kurš sevi nosauca par Jēzu.

- Ja šī gaidīšana tevi negarlaiko… Es eju modināt viņus nomaiņai. Paliec sveiks…

Un viņš trokšņojot ieiet starp kareivjiem, lai ar saucienu pamodinātu savus biedrus:

- Ir laiks! Ejiet, riebīgie slīmesti! Es esmu noguris!… – viņš trokšņaini bļaustās un lādējas, jo kareivji bija ļāvuši nodzist ugunij, un siltais vīns “tik nepieciešams Palestīnas rasas nožāvēšanai” nebija pieejams.

Jaunais kareivis, atspiedies pret mūri, gaida cerībā, ka Jēzus atgriezīsies pa šo ceļu. Zvaigznes ir nomodā pār viņa cerību... Tikmēr Jēzus, aizgājis līdz Lācara mājai Sijonā, klauvē. Durvis atver Levijs.

- Mācītāj, Tu?! Kungi guļ. Kādēļ neatsūtīji kalpu, ja Tev bija kas vajadzīgs?

- Viņi nebūtu to ielaiduši.

- Ak, tiesa! Bet kā Tu tiki iekšā?

- Es Esmu Jēzus no Nācaretes, un kareivji ļāva Man ienākt, bet nav brīv to kādam stāstīt, Levij.

- Neteikšu… viņi ir labāki par daudziem no mums!

- Aizved Mani turp, kur guļ Mana Māte, un nemodini nevienu šajā mājā.

- Kā vēlies, Kungs. Lācars deva rīkojumu visiem mājas pārvaldniekiem bez ierunām un vilcināšanās būt Tev paklausīgiem. Gaismai austot šo pavēli mums atnesa kalpotājs, daudzi kalpotāji – visām mājām. Klausīties un klusēt. Tad tā arī darīsim. Tu mums atdevi kungu…

Un vīrietis iet pa priekšu pa lieliskās Lācara pils plašajiem, galerijām līdzīgajiem gaiteņiem uz Sijonas virsotni. Vīrietis apstājas pie aizslēgtajām durvīm.

- Šeit ir Tava Māte.

- Vari iet.

- Bet lampa? Vai nevēlies to paturēt? Es varu atgriezties tumsā. Es labi pazīstu māju. Esmu šeit dzimis.

- Atstāj to un neņem atslēgu ārā no durvju slēdzenes. Es tūlīt došos tālāk.

- Tu zini kur mani atrast. Drošības dēļ es tās pieslēgšu, bet tiklīdz Tu nāksi, es būšu gatavs tās atvērt.

Jēzus paliek viens. Viņš viegli pieklauvē, tik viegli, ka vienīgi tas, kas ir nomodā spēj Viņu sadzirdēt. Istabā ir dzirdama atbalss, it kā krēslu atbīdot, viegls soļu troksnis un klusa balss:

-Kas tur ir?

-Es, Māmiņ, atver.

Durvis acumirklī atveras. Mēness atspīdums ir vienīgais mierīgās istabas apgaismojums. Stari krīt pār neskarto gultas vietu. Krēsls atrodas loga tuvumā, kurš ir atvērts naksnīgajam noslēpumam.

- Vai Tu vēl negulēji? Ir jau vēls!

- Es lūdzos… Ienāc, Mans Dēls. Apsēdies šeit, kur iepriekš sēdēju Es – un Marija norāda Jēzum vietu pie loga.

- Es nevaru ilgi uzkavēties. Es atnācu, lai pavadītu Tevi līdz Elīzai, līdz Ofelas apkaimei. Anālija ir mirusi. Vai jūs to nezinājāt?

- Nē. Kad Jēzu?

- Pēc Manas atnākšanas.

- Pēc Tavas ierašanās? Tad Tu biji viņas Eņģelis, atbrīvotājs?! Šī zeme viņai bija tāds ieslodzījums! Viņa ir laimīga! Gribētu Es būt viņas vietā! Mirusi… dabiskā nāvē? Tas ir, vai tā nebija nelaime?

- Viņa nomira no mīlēšanas prieka. Es jau zināju toreiz, kad biju svētajā kalnā. Nāc Man līdzi, Māmiņ. Nav jābaidās no šķīstības aptraipīšanas mierinot māti, kura savās rokās ir turējusi pārdabiskā priekā mirušo meitu... Mūsu pirmā jaunava! Tā, kura nāca uz Nācareti pie Tevis, lai atrastu Mani un lūgtu Man šo prieku… Senās, laimīgās dienas…

- Aizvakar viņa dziedāja kā iemīlējies meža strazds un skūpstīja Mani sakot: “Esmu laimīga!” Un viņa ļoti vēlējās uzzināt visu par Tevi. Kā Dievs Tevi veidojis. Kā izvēlējies Mani. Viņa vēlējās uzzināt par Manas sirds pirmajiem pukstiem, kļūstot par konsekrētu jaunavu... Tagad Es saprotu… Esmu gatava, Dēls.

Runājot Marija pina bizes, kuras krīt pār Viņas pleciem, liekot Viņai izskatīties tik jaunai. Viņa paņem plīvuru un apmetni. Jēzus un Marija iziet, pēc iespējas mazāk trokšņojot. Levijs stāv jau pie durvīm un skaidro:

- Es jūs saucu... manas sievas dēļ… Sievietes ir tik ziņkārīgas, Viņa uzdod man simtiem jautājumu, bet tagad viņa neko nezin…

Viņš atver durvis un grib tās aizvērt. Jēzus saka:

- Pirms šīs maiņas beigām Es Māti atvedīšu atpakaļ.

- Es būšu nomodā netālu no šejienes. Neuztraucies.

- Miers ar tevi.

Un abi dodas pa klusiem, tukšiem ceļiem. Mēness lēnām riet, vēl izgaismojot augstāko Sijonas kalnu mājokļu jumtus. Ofelas apkaime ir vairāk izgaismota, mājas šeit ir vienkāršākas un zemākas.

Lūk, Anālijas māja – slēgta, drūma, klusa. Uz mājas pakāpieniem vēl atrodas novītuši ziedi, kurus iespējams jaunava bija kaisījusi pirms nāves; tie varēja nokrist arī viņas bēru gājienā… Jēzus klauvē pie durvīm. Klauvē atkārtoti... Ir sadzirdama augšējā loga vēršanas atbalss. Un nomākta balss taujā:

- Kas tur ir?

- Marija un Jēzus no Nācaretes – atbild Marija.

- Ak! Eju!…

Īss brīdis un saklausāma ir atbalss. Durvis atveras. Parādās izmocītā Elīzas seja, kura ar grūtībām balstās pret durvīm. Marijai ieejot un atplešot rokas skārienam, viņa nokrīt uz Marijas krūtīm ar tāda cilvēka vārgajiem šņukstiem, kurš ir raudājis tik daudz, ka viņa asaras vairs nav sadzirdamas. Jēzus aizver durvis un pacietīgi gaida, līdz viņa Māte nomierina šo izmisumu. Pie durvīm atrodas istaba. Viņi ieiet tajā. Jēzus nes lampu, kuru Elīza pirms durvju atvēršanas bija nolikusi uz grīdas.

Liekas, ka mātes raudas nekad nebeigsies. Starp aizsmakušajiem šņukstiem Elīza atbild Marijai. Māte sarunājas ar Māti. Jēzus stāv pie siena un klusē... Elīza nespēj samierināties ar nāvi, kura ir atnākusi šādā veidā… un savās ciešanās viņa notikušajā vaino Samuēlu, saderināšanās solījuma lauzēju:

- Tas ir viņš, kas salauza viņas sirdi, šis nolādētais! Viņa to neteica, bet neapšaubāmi cieta, un kurš to lai zina, cik ilgi! Un priekā, kliedzienā atvērās viņas sirds. Lai viņš uz mūžiem ir nolādēts!

- Nē. Mana dārgā. Nē. Nelādi. Tas nav [patiesais] iemesls. Dievs Anāliju tā iemīlēja, ka vēlējās viņu ievest Savā mierā. Un pat tad, ja viņa būtu nomirusi Samuēla vainas dēļ – kaut arī tā nav, bet atliksim to uz brīdi – padomā ar kādu prieku viņa nomira, un, paskaties, slikta rīcība, nodrošināja viņai laimīgu nāvi.

- Viņas vairs nav! Viņa ir mirusi! Mirusi! Tu nezini ko tas nozīmē zaudēt meitu! Es jau otro reizi baudu šīs sāpes. Jo es jau viņu kā mirušu apraudāju tad, kad Tavs Dēls viņu izdziedināja. Bet tagad… Bet tagad... Viņš neatgriezās! Viņā nebija žēlsirdības... Esmu viņu zaudējusi! Zaudējusi! Mans bērns ir zārkā! Vai Tu zini ko nozīmē redzēt savu bērnu agonijā? Un zināt, ka tam ir jāmirst? Ieraudzīt to mirušu, kad domājam viņu esam veselu un spēcīgu? Tu nezini. Tu nevari par to runāt... Šorīt ģērbjoties, viņa vēlējās uzvilkt to kleitu, kuru biju sagatavojusi viņas kāzām. Kā līgava viņa vēlējās uzvilkt galvā vainagu. Un vēl viņa vēlējās noplūkt jau uzziedējušās pelargonijas, lai nolasot ziedus, varētu nest tos Tavam Dēlam; un viņa dziedāja! Dziedāja! Viņas balss pildīja māju. Viņa bija tik līksma kā pavasaris! Prieks zaigoja viņas acīs kā zvaigznes, un viņas pavērtās, sarkanās lūpas uz baltā zobu fona izskatījās kā granātu sula. Viņas vaigi bija sārti un svaigi kā jaunai rozei, kuru ir slacījusi rasa. Un tad viņa kļuva tik bāla kā tikko atraisījusies lilija. Un viņa noslīga pie manām krūtī kā salauzta smilga... neizdvešot ne vārda! Pat ne nopūtu! Nebija krāsas! Ne skatiena! Tik mierīga un skaista kā Dieva eņģelis viņa bija. Bet viņā nebija vairs dzīvības. Tu neizproti manas sāpes, jo priecājies par Sava Dēla triumfu un redzi Viņu veselu un stipru esam! Kādēļ Viņš neatgriezās? Kurā lietā viņa nelikās Tam mīļa, un tāpat arī es, lai Viņš nebūtu žēlsirdīgs pret manu lūgšanu?

- Elīza! Elīza!... Nerunā... Sāpes padara tevi aklu un kurlu. Elīza, tu nezini Manas ciešanas. Un nepazīsti dziļo jūru, kādā pārvērtīsies Manas ciešanas. Tu redzēji meitu mierīgu un skaistu, mierā nekustīgu. Tavās rokās... Es... Es vairāk par 30 gadiem lūkojos uz savu bērnu un aiz gludās, tīrās miesas, kuru Es uzlūkoju un aprūpēju – Es redzu Sāpju Vīra, par kādu kļūs Mans Dēls, ievainojumus. Vai tu - kura apgalvo, ka nezinu ko nozīmē redzēt nāvi tuvojamies un ieiet tajā, lai paliktu mierā - zini, ko mātei nozīmē redzēt līdzīgu vīziju daudzu gadu garumā? Mans Dēls! Lūk, Viņš. Viņš jau ir sārtuma iezīmēts, it kā jau būtu iznācis no asins pirts. Bet drīzumā, vēl pirms tava bērna seja kapā nomelnos, Es ieraudzīšu Viņu Viņa nevainīgo asiņu purpurā ģērbtu. Tajās Asinīs, kuras Viņam dāvāju Es. Un vai tu, kura piekļāvi savu meitu sirdij, zini kādas būs Manas sāpes, ieraugot Savu Dēlu mirstam pie [krusta] koka kā ļaundari? Palūkojies uz Viņu, visu Pestītāju! Miesas un gara Pestītāju, jo to miesas, kuras Viņš pasargās, Viņa valstībā būs laimīgas un veselas! Paskaties uz Mani! Palūkojies uz Māti, kura stundu pa stundai iet līdzi un ved - ak, Es neatturu Viņu ne par soli – Savu Dēlu uz Upuri! Es spēju tevi saprast, nabaga Māmiņ... Tu tomēr saproti arī Manu sirdi! Neturi naidu uz Manu Dēlu. Anālija nebūtu izturējusi Sava Kunga nāvi. Un Kungs darīja viņu laimīgu priecīga pacēluma stundā.

Šīs atklāsmes priekšā Elīza pārstāj raudāt. Viņa uzmanīgi veras Marijā un Jēzū, kurš līdzjūtīgi nolūkojas viņā… tad viņa vaidot nokrīt pie Viņa kājām:

- Bet viņa nedzīvo! Nedzīvo, Kungs! Kā lilija, kā aizlauzta lilija! Par Tevi dzied, ka Tu esi tas, kuram lilijas patīk! Ak, tā ir patiesība! Tu no Lilijas – Marijas dzimušais, bieži staigā pa ziedu paklāju, purpursārtās lilijas pārmainot baltajās un Tu noplūc, atņemot tās pasaulei! Kādēļ? Kādēļ, Kungs? Vai tad nav pareizi, ka māte priecājas par sevis dzemdēto rozi? Kādēļ izdzēst pumpuru, ļaujot parādīties lilijas aukstajam nāves baltumam?

- Lilijas! Tās būs simbols tām, kuras iemīlēs Mani tā, kā Mana Māte iemīlēja Dievu. Tā ir Dievišķā Ķēniņa baltā puķu dobe.

- Tomēr mēs, mātes, raudam. Mums, mātēm, ir tiesības uz saviem bērniem. Kādēļ ir jāatņem dzīvība?

- Tā Es neesmu teicis, sieva. Meitas paliks, taču viņas būs novēlētas Ķēniņam – kā jaunavas Zālamana pilīs. Atceries [Augsto] Dziesmu… Un tās būs iemīļotās, saderinātās – zemes virsū un Debesīs…

- Bet mana meita nedzīvo! Viņa ir mirusi!

Elīzas raudas atkal kļūst sirdi plosošas:

- Es Esmu Augšāmcelšanās un Dzīvība. Tas, kurš tic Man, kaut miris būdams, dzīvo, un, patiesi Es tev saku – tas nemirs nemūžam. Tava meita dzīvo. Viņa dzīvos mūžam, jo ieticēja Dzīvībai. Mana nāve atnesīs viņai Dzīvības pilnību. Pirms sāpju iepazīšanas (nolūkojoties kā Es tieku atņemts dzīvībai), viņa Manī atpazina dzīvības prieku. Tavas sāpes dara tevi aklu un kurlu. Mana Māte pareizi teica. Bet drīzumā tu teiksi to, ko šorīt tev liku pateikt: “Patiesi, viņas nāve bija Dieva žēlastība.” Ietici tam, sieva. Šo pilsētu sagaida posts. Un pienāks diena, kad tādas skartās mātes kā tu, teiks: “Pateicība Dievam, kurš mūsu bērniem aiztaupīja šīs dienas.” Bet neskartās mātes uz debesīm sauks: “Kādēļ, ak, Dievs, Tu neatņēmi mūsu bērniem dzīvības pirms šīs stundas?” Ietici tam sieva. Tici Maniem Vārdiem! Neuzcel patiesu nocietinājumu starp sevi un Anāliju – ticības dažādības mūri. Vai saproti? Es nevarēju atnākt. Tu zini cik ļoti esmu ienīsts. Lai tevi nemaldina acumirklīgais triumfs!… Katrā stūrī Mani var gaidīt nodevība. Taču Es atnācu pats, naktī, lai tevi mierinātu un pateiktu tev šos vārdus. Es līdzi jūtu mātes ciešanām. Tavas dvēseles miera dēļ Es nācu ( lai teiktu tev šos vārdus). Miers ar tevi! Miers!

- Dāvā Tu man to, Kungs! Es nespēju! Savās sāpes es nespēju nomierināties! Bet Tu, kas mirušajiem atdodi dzīvību un mirstošajiem veselību, dāvā mieru satriektajai mātes sirdij.

- Lai tā notiek, sieva. Miers ar tevi.

Jēzus uzliek rokas [uz viņas galvas] svētījot un klusumā lūdzoties par viņu. Marija noslīgst blakus Elīzai un apskauj viņu.

- Ardievu, Elīza. Es eju.

- Vai mēs vairs nesatiksimies, Kungs? Es vēl daudzas dienas neiziešu no mājām, un Tu pēc Pashas svētkiem. Tu... Tu vēl esi kā daļa no manas meitas… jo Anālija… jo Anālija dzīvoja Tevī un Tev.

Un viņa jau raud mierīgāk, taču tik ļoti viņa vēl raud! Jēzus noraugās uz viņu… Glāsta viņas sirmo galvu un saka:

- Vēl tu Mani redzēsi.

- Kad?

- Pēc astoņām naktīm, sākot no šodienas.

- Un Tu mani vēl mierināsi? Vai dosi man svētību stiprinājumam?

- Mana sirds svētīs tevi visā Manas mīlestības pilnībā, [kura ir] priekš visiem Mani mīlošajiem. Iesim, Māt.

- Mans Dēls, ja ļausi es gribētu vēl palikt ar šo māti. Sāpes atgriežas kā vilnis, kad attālinās Tas, kurš dāvā mieru... Es palikšu līdz pirmajai stundai. Es nebīstos iet viena pati, Tu zini to. Tāpat kā zini, ka ietu cauri visai naidīgi noskaņotajai armijai, lai mierinātu brāli Dievā.

- Lai notiek, kā vēlies. Es eju. Lai Dievs ir ar jums.

Viņš iziet bez trokšņa, aizverot aiz sevis istabas un mājas durvis. Jēzus pagriežas mūru virzienā uz Efraima vai Trūdu, vai Izgāztuves vārtiem, jo daudzkārt dzirdēju kā šos blakus esošos vārtus dēvē šajos trīs vārdos. Vieni vārti paveras pretim uz Jēriku vedošajam ceļam, kas patiesībā ir ceļš uz Efraimu. Otrs nosaukums norāda tuvumā esošo Hinnom zemieni, kur dedzināti tiek atkritumi. Šie vārti ir tik līdzīgi, ka es tos jaucu.

Debesis austrumu pusē sāk kļūt gaišākas, kaut tās ir zvaigžņu pilnas. Ceļus ieskauj tumsa, kuru ar savu bālo spilgtumu mīkstina mēness. Tomēr romiešu kareivim ir laba redze, un, redzot Jēzu, kurš tuvojas vārtiem, viņš iet Tam pretī.

- Sveiks, es gaidīju Tevi… – kareivis vilcinādamies apstājas.

- Runā bez bailēm, ko vēlējies?

- Zināšanas. Tu teici: “Miers, kuru Es dodu, pastāv neskatoties uz karu, jo tas ir dvēseles miers.” Es gribētu zināt kāds ir šis miers un kas ir dvēsele. Kā cilvēks, kurš piedalās karā, var atrasties mierā? Atveroties Janusa svētnīcas vārtiem, miera vārti tiek aizdarīti. (Janus romiešu mit. – ieejas un izejas sargs; viņa svētnīcai Romā bija 2 vārti ar 2 durvīm, kuras kara laikā bija atvērtas, bet miera laikā slēgtas). Pasaulē šīs divas lietas (karš un miers) nevar vienlaicīgi pastāvēt.

Jaunais kareivis runā atbalstījies pret zaļojošu maza dārziņa iežogojumu. Bez viņa nopulētās ķiveres spožuma nekas nav redzams. Krēsla sejas un ķermeņus ieskauj tumsā. Jēzus balss ir mierīga, prieka pilna – pagāna [sirdī] sējot gaismas sēklu:

- Pasaulē patiešām vienlaicīgi nevar pastāvēt miers un karš, jo viens otru izslēdz. Taču kareivī var pastāvēt miers arī tad, ja tas piedalās nozīmētajā kaujā. Pastāvēt var Mans Miers. Mans miers nāk no debesīm, un kara ložu, nedz cīnītāju nežēlība nespēj to ievainot. Šis miers ir kaut kas dievišķīgs, kas ieskauj cilvēkā esošo dievišķīgo lietu, ko sauc par dvēseli.

- Kaut kas dievišķīgs manī? Dievišķīgs ir cēzars. Es esmu laucinieku dēls. Tagad esmu leģiona biedrs bez jebkādas pakāpes. Ja būšu drosmīgs, tad kļūšu par komandieri. Bet ne jau par kaut ko dievišķīgu.

- Tevī ir dievišķīgā daļa. Tā ir dvēsele. Tā nāk no Dieva – no patiesā Dieva, tādēļ tā ir dievišķīga. Tā ir dzīva dārglieta cilvēkā, kurš pārtiek no dievišķām, dzīvām lietām – ticības, miera, patiesības. Karš dvēseles neuzvar, vajāšanas neievaino, nāve nenogalina. Vienīgi ļaunums, zemiska rīcība to ievaino vai nogalina, tāpat kā atņem mieru, kuru Es dodu. Ļaunums attālina no Dieva: palikt pagānismā un godāt dievekļus, kaut arī patiesā Dieva labsirdība ir ļāvusi mums ieraudzīt patiesā Dieva esamību. Tas ir nemīlēt tēvu, māti, brāļus un tuvākos… zagt, nogalināt, kļūt par nemiera cēlāju, būt izlaidīgam, liekulīgam, tas ir ļaunums.

- Ak, tātad manī nevar būt miers! Es esmu kareivis un man pavēl nogalināt. Vai tad mums nav pestīšanas?!

- Esi taisnīgs kara un miera laikā. Pildi savu pienākumu bez nežēlības un skaudības. Kauju un cīņu laikā domā, ka ienaidnieks ir tev līdzīgs un, ka katrā pilsētā ir māte un meitenes, līdzīgas tavai mātei un tavām māsām. Esi uzmanīgs, nepaliekot brutāls. Neattālinies no taisnības, nedz no miera, un Mans miers paliks tevī.

- Un tad?

- Un tad? Ko tu gribi teikt?

- Pēc nāves. Kas būs ar labo, ko esmu paveicis, un ar dvēseli, par kuru Tu saki, ka tā nemirst, ja nedara ļaunu?

- Tā dzīvo. Dzīvo paveiktās labestības ieskauta, dzīvo lielā mierā, daudz lielākā nekā to iespējams pieredzēt uz zemes.

- Un tātad, Palestīnā tikai viens bija darījis labu! Es sapratu.

- Kurš?

- Lācars no Betānijas. Viņa dvēsele nenomira.

- Viņš patiesi ir taisnīgs. Taču viņam līdzinās daudzi cilvēki, taču viņi nomirst bez augšāmcelšanās. Tomēr viņu dvēseles dzīvo patiesajā Dievā. Dvēselei Dieva valstībā ir cits mājoklis. Kas tic Man, ieies šajā Valstībā.

- Pat es, romietis!?

- Arī tu, ja ticēsi Patiesībai.

- Kas ir Patiesība?

- Es esmu Patiesība un Ceļš, kurš ved uz Patiesību. Un Es esmu Dzīvība, un Es dodu Dzīvību, jo tas, kurš pieņem Patiesību, pieņem Dzīvību.

Jaunais kareivis aizdomājas… klusē… Tad paceļ galvu. Viņa seja ir tik jauneklīga un smaids tik skaidrs, mierīgs. Viņš saka:

- Es centīšos to atcerēties un ko vairāk par to uzzināt. Man tas patīk…

- Kā tevi sauc?

- Vitālijs no Beneventas. No pilsētas apkaimes.

- Atcerēšos tavu vārdu. Padari savu garu patiesi “vitālu”, barojot to ar Patiesību.

- Vārti tiek atvērti. Es atstāju pilsētu. (to saka Jēzus)

- Ardievu!

Jēzus iet ātri uz vārtu pusi un steidzīgi iziet uz ceļa, kurš caur Cedronu ved uz Ģetzemeni, un no turienes uz Galiliešu nometni.

Pakalna olīvkoku vidū Viņš satiek Jūdasu Iskariotu, kurš arī dodas uz mostošās nometnes pusi. Atrodoties iepretim Jēzum, Jūdass reaģē ar gandrīz acīmredzamu pārbīļa žestu. Jēzus uzmanīgi vēro viņu neko nesakot.

- Es aiznesu ēdienu lepras slimniekiem, taču… satiku divus Hinnomā, un piecus Siloānā. Pārējie ir tapuši dziedināti. Viņi vēl bija tur, kaut arī dziedināti, tādēļ lūdza mani brīdināt priesteri. Gāju rītausmā… lai tagad būtu brīvs… Tas sacels troksni. Tik liels dziedināto skaits, pie tam lepras slimnieki, pēc Tevis dotās svētības tik daudz ļaužu klātbūtnē!

Jēzus nebilst neko. Viņš ļauj runāt Jūdasam… Viņš nesaka: ”Tu labi esi darījis”, Viņš nebilst neko, kas attiektos uz Jūdasa rīcību un brīnumu. Jēzus pēkšņi apstājas, un negaidīti, uzmanīgi veroties apustulī, taujā:

- Labi. Vai brīvības iegūšana un nauda kaut ko izmainīja?

- Ko Tu gribi sacīt?

- Lūk ko: Es tev jautāju, vai esi svētāks tapis, kopš atgriezu tev brīvību un naudu. Tu saprati Mani… Ak, Jūdass! Atceries! Vienmēr atceries: tevi Es mīlēju vairāk par visiem, saņemot no tevis vismazāk mīlestības. Esmu saņēmis pat cilvēku naidu. Tas bija kāda naids, kuru uzskatīju par draugu – daudz nežēlīgāks par visatklātāko farizeju naidu. Atceries arī to, ka pat šobrīd Es tevi neienīstu un piedodu tev tik, cik tas ir atkarīgs no Cilvēka Dēla. Tagad ej. Mums vairs nav nekas runājams. Viss ir piepildījies…

Jūdass gribētu kaut ko teikt, taču Jēzus ar noteiktu kustību dod viņam zīmi iet pa priekšu… Jūdass iet ar nolaistu galvu, kā uzvarētais…

Uz Galiliešu nometnes robežas jau stāv apustuļi un divi Lācara kalpi.

- Kur Tu biji, Mācītāj? Un tu Jūdass, vai bijāt kopā?

Jēzus apsteidz Jūdasa atbildi, sakot:

- Man bija kas sakāms dažām sirdīm. Jūdass bija pie lepras slimniekiem… visi, izņemot septiņus ir izdziedināti.

- Ak, kādēļ viņš devās viens pats? Es arī gribēju iet! – saka Zelota.

- Lai tagad varētu būt brīvs un iet kopā ar mums – piebilst Jēzus – Iesim. Pilsētā ieiesim caur Avju vārtiem. Pasteigsimies.

Viņš iet pa priekšu, ejot cauri olīvkokiem, kas ved uz viņu nometni – pusceļā starp Betāniju un Jeruzalemi – uz citu tiltu, kurš šķērso Cedronas upi, netālu no Avju vārtiem.

Ciemata iedzīvotāju mājas ir izvietotas nogāzē. Netālu no lejā esošā strauta liels vīģes koks noliecas pāri upei. Jēzus dodas tā virzienā, platajā un cieši saaugušajā lapotnē cenšoties atrast nogatavojušās vīģes. Taču starp daudzajām nelietderīgajām lapām, neviens auglis koka pazarēs nav atrodams.

- Tu līdzinies daudzām Izraēļa sirdīm. Cilvēka Dēlam tev nav saldmes un žēlsirdības. Lai no tevis nekad vairs neizaug augļi un nākotnē lai ar tiem neviens nemielojas – ierunājas Jēzus.

Jēzus dusmas vērstas pret neauglīgo, iespējams savvaļas koku, apustuļus izbrīna. Tomēr viņi neko nesaka. Tikai vēlāk, pēc Cedronas upes šķērsošanas, Pēteris iejautājas:

- Vai Tu esi kaut ko ēdis?

- Nē.

- Ak, tad noteikti esi izsalcis! Tur lejā ir gans ar pāris kazām. Es palūgšu pienu priekš Tevis. Es ātri visu nokārtošu – un viņš aiziet ar lieliem soļiem, bet atgriežas ar vecu, piena piepildītu bļodiņu.

Jēzus padzeras, atdod ganiņam bļodiņu un noglāsta bērnu…

Viņi ieiet pilsētā. Pēc Kunga slavināšanas, Jēzus atgriežas laukumā, kur rabīni dala pamācības. Ļaudis ir apstājuši no Sintijas ieradušos māti, kura norāda uz savu neredzīgo bērnu. Viņa acis ir baltas, it kā ar kataraktu, uz zīlītēm un baltumiem. Jēzus tās dziedē, acu ābolus masējot ar saviem pirkstiem. Tad Viņš sāk stāstīt:

- Kāds cilvēks nopirka zemi un iedēstīja tur vīna dārzu. Viņš uzcēla tur ēku pārvaldniekiem, torni sargiem, pagrabu un vīna spiestuvi, un nodeva to strādnieku un pārvaldnieku pārraudzībai, kuriem uzticējās. Tad viņš devās tālu projām.

Kad bija pienācis vīnogu ražas laiks – jo krūmi tik lieli bija izauguši, lai nestu ražu – vīna dārza īpašnieks nosūtīja kalpus pie pārvaldniekiem, lai ievāktu novāktās ražas peļņu. Taču pārvaldnieki kalpus ielenca, daļu no viņiem iekaustot, citus ar smagiem akmeņiem apmētājot, stipri viņus savainoja, bet vēl citus – nogalināja. Tie, kuriem izdevās dzīviem izmukt un atgriezties pie īpašnieka, izstāstīja tam, kas ar viņiem bija atgadījies. Īpašnieks aplūkoja viņus un nomierināja un aizsūtīja citus kalpus lielākā skaitā. Bet pārvaldnieki apgājās ar tiem tāpat kā ar pirmajiem.

Tad vīna dārza īpašnieks teica: “Es sūtīšu savu dēlu pie viņiem. Viņi neapšaubāmi ņems vērā manu mantinieku.” Pārvaldnieki, tomēr – redzot viņu tuvojamies, zinot, ka viņš ir mantinieks – sasauca viens otru, sakot: “Nāciet! Sapulcēsimies, lai mēs būtu daudzi skaitā! Izmetīsim viņu [no viņa dārza] attālā vietā, un nokausim viņu. Un viņa mantojums paliks mums.”

Un sagaidot viņu ar liekulīgu godināšanu, viņi apstāja to it kā laipni sagaidot. Pārvaldnieki noskūpstīja īpašnieka dēlu, un tad sasēja un spēcīgi sita viņu, un caur tūkstošiem zaimu viņi aizveda viņu uz mocību vietu un nokāva viņu.

Un tagad jūs pastāstiet Man ko darīs šis tēvs un īpašnieks? Kādu dienu viņš ievēros, ka viņa dēls un mantinieks neatgriežas. Un atklās, ka viņa kalpi – pārvaldnieki – tie, kuriem viņš atdeva auglīgo zemi apsaimniekošanā viņa prombūtnes laikā, ņemot no tās pēc taisnības principa un saimniekam dodot viņam pienākošos daļu – bija kļuvuši par viņa dēla slepkavu.

Jēzus visus klātesošos aplūko ar safīrkrāsas acu, kas spīd kā saule, it īpaši ietekmīgāko, pūlī izkliedēto ebreju – farizeju un rakstu mācītāju – grupas. Neviens neatsaucas.

- Runājiet taču! Vismaz jūs, Izraēļa mācītāji. Bilstiet vārdu, kas pārliecinātu ļaudis tajā, kas ir taisnīgs. Es varētu izteikt kādu vārdu, kurš - pēc jūsu viedokļa – nebūs labs. Tādēļ sakiet jūs, lai cilvēki netiktu maldināti!

Piespiedu kārtā atbild rakstu mācītāji:

- Viņš sodīs šos nožēlojamos, šausmīgā veidā pazudinot tos, un vīna dārzu atdos citiem pārvaldniekiem, kuri to apsaimniekos godīgi un atdos pārvaldītās zemes augļus.

- Pareizi jūs esat sacījuši. Rakstos stāv teikts: “Namdaru atmestais akmens kļūs par stūra akmeni. Tas ir Kunga darbs un ir brīnums mūsu acīs.”(Ps 117,22-23). Jo tā stāv rakstīts un jūs to ziniet, tādēļ Es jums saku: “Dieva Valstība jums tiks atņemta un taps dota ļaudīm, kas nesīs tās augļus. Katrs, kurš paklups pret šo akmeni – apdauzīsies, bet pār ko tas kritīs, taps sašķaidīts.”

Saduceju, farizeju un rakstu mācītāju vadoņi ar varonīgu aiziešanas aktu uz teikto nereaģē. Tik stipra ir mērķa sasniegšanas griba. Citās situācijās tie bija strīdējušies ar Jēzu par mazāk skarbiem izteikumiem. Taču šodien, kad Kungs Jēzus atklāti pavēsta, ka vara viņiem tiks atņemta, viņi necenšas gūt virsroku, tie nedraud. Viņi atgādina pacietīgas, bet liekulīgas avis, kuras zem miermīlīguma maskas slēpj vilka sirdi. Viņi apmierinās vienīgi ar pietuvināšanos Viņam.

Jēzus sāk staigāt šurp un turp, klausoties te vienā, te citā, daudzo svētceļnieku vidū, kuri pulcējas plašajā iekšpagalmā. Daži lūdz Viņam padomu neskaitāmos jautājumos. Tie skar dvēseli vai ģimenes dzīvi, vai sabiedrisko situāciju. Viņi meklē iespēju Viņam kaut ko pateikt, jo bija dzirdējuši vīrietim doto atbildi mantojuma lietā.

Tas [atstātais mantojums] dažādo mantinieku vidū bija izsaucis neapmierinātību un radījis sadali starp tiem, viena dēla dēļ, kurš tēvam bija diviem no mājkalpotājas, bet kuru tēvs bija adoptējis. Laulībā dzimušie dēli negribēja viņu uzņemt savā vidū, lai viņš neņemtu dalību māju un zemes sadalē. Tie nevēlējās nekā kopīga ar ārlaulības dēlu. Tomēr viņi neprata atrisināt šo problēmu, jo tēvs pirms nāves bija licis tiem zvērēt, ka tāpat kā viņš vienmēr bija dalījis maizi vienlīdzīgi ārlaulības un laulībā dzimušajiem dēliem, tā arī viņi dalīsies mantojumā. Jēzus atbild tam, kuš pārējo trīs brāļu vārdā bija uzdevis viņam jautājumus:

- Lai katrs atsakās no savas zemes daļas, lai to pārdotu un savāktu naudas summu, kas būtu līdzvērtīga visa mantojuma piektajai daļai. Dodiet to ārlaulības dēlam, sakot: “Lūk, tava daļa. Tev netiek atņemta tev pienākošā daļa, un mēs nepārkāpjam tēva gribu. Ej un lai Dievs ir ar tevi.” Un esiet devīgi, dāvājot viņam pat vairāk par vienlīdzīgo daļu, dariet to taisnīgu liecinieku klātbūtnē, un neviens uz zemes, un aiz tās, neturēs ieļaunojumu un neizteiks pārmetumus. Savā starpā un sevī glabājiet mieru. Tad jums nebūs sirdsapziņas pārmetumi, ka nesat klausījuši tēvu un arī tas nevainīgais nekļūs par jūsu bēdu iemeslu.

Vīrietis ierunājas:

- Šis bastards patiesi mūsu ģimenē ir atņēmis mieru, mūsu mātei, kura aiz skumjām nomira – veselību, un viņš ieņēma viņam nepienākošos vietu.

- Vainīgs ir tas, kurš viņu iesēja. Viņš taču pats nelūdza viņu dzemdēt un nevēlējās nēsāt bastarda vārdu. Jūsu tēva iekāre radīja viņu, sāpinot jūs un arī viņu. Tādēļ esiet taisni pret nevainīgo, kurš jau tā maksā par cita vainu. Tāpat nenolādiet arī sava tēva garu. Dievs viņu tiesā. Un viņam nav nepieciešami jūsu lāstu zibeņi. Godājiet tēvu vienmēr, pat ja viņš ir vainīgs, cienījiet ne jau viņa paša dēļ, bet gan tādēļ, ka zemes virsū viņš reprezentē jūsu Dievu, kas ir jūsu mājas kungs. Viņš arī dāvāja jums dzīvību pēc Dieva pavēles. Vecāki ir nākamajā vietā aiz Dieva. Atceries Dekalogu un negrēko. Ej mierā.

Pie Jēzus pienāk priesteris un Rakstu mācītāji, lai Viņam ko pavaicātu:

- Mēs klausījāmies Tevī, Tu runāji patiesi… Pat Zālamans nebūtu devis gudrāku padomu. Tomēr, saki mums – Tu, kurš dari pārdabiskas lietas un dāvā tādas pamācības, kādas varētu sniegt vienīgi gudrs ķēniņš – kādā spēkā Tu dari to? No kurienes Tev šāds spēks?

Jēzus uzmanīgi vēro viņus. Viņš nav satraukts, nedz vieglprātīgs. Cienīguma pilns Viņš atbild:

- Arī Es – cilvēks bez autoritātes, stāvokļa un nabags – uzdošu jums jautājumu. Ja jūs Man atbildēsiet [uz to] arī Es pateikšu jums kādā spēkā veicu šīs lietas. Sakiet, no kurienes nāk Jāņa Kristība? No Debesīm vai no cilvēka, kas to piešķīra? Atbildiet Man. Kādas varas spēkā Jānis kristīja un veica šo šķīstīšanas rituālu, lai sagatavotu jūs Mesijas atnākšanai? Jānis taču bija vēl nabagāks un mazāk izglītots par Mani. Arī viņš nestrādāja, un kopš bērnības dzīvoja tuksnesī.

Rakstu mācītāji un priesteri savā starpā apspriežas. Apkārt viņiem pulcējas ļaudis lūkojoties ar plaši atvērtām acīm un uzmanīgi klausoties. Ļaudis ir gatavi uzslavēt vai protestēt, atkarībā no tā vai Rakstu mācītāji apvainos Kristītāju, vai aizskars Mācītāju, vai atzīs sevi par Dieva gudrības uzvarētiem Mācītāja uzdotajā jautājumā. Uzkrītoša liekas atbildi gaidošā pūļa klusēšana. Klusums ir tik dziļš, ka dzirdami ir priesteru un Rakstu mācītāju elpas un čuksti. Savā starpā viņi saprotas gandrīz bez vārdiem, vienlaicīgi novērojot ļaudis. Viņi cenšas uzminēt pūļa izjūtas, ik brīdi esot gatavi eksplozijai. Beidzot viņi nolemj atbildēt. Viņi pievēršas Kristum, kurš ar sakrustotām rokām, atbalstījis pret kolonnu, viņus uzmanīgi novēro, ne brīdi nenolaižot acis no viņiem.

- Mācītāj, mēs nezinām kādā spēkā Jānis to darīja, tāpat kā nezinām no kurienes nāk viņa kristība. Neviens neiedomājās Jānim to pavaicāt viņam vēl dzīvam esot, un pats viņš to nekad netika sacījis.

- Un arī Es jums neteikšu kādā varā Es visu to daru.

Un Viņš pagriežas un piesauc apustuļus pie Sevis, un tad, spraucoties caur pūlim, kas Viņu sumina, iziet no Svētnīcas.

Esot ārpusē aiz upurim paredzēto dzīvnieku apmazgāšanas dīķa, Bartolomejs saka Jēzum:

- Ļoti uzmanīgi ir kļuvuši Tavi pretinieki. Iespējams viņi vēlas atgriezties pie Kunga, kurš Tevi sūtījis, un Tevī grib atzīt Svēto Mesiju.

- Tas tiesa. Viņi neapstrīdēja Tavu jautājumu, nedz Tavu atbildi… - piebilst Matejs.

- Kaut tā būtu. Tas ir skaisti, ka Jeruzaleme atgriežas pie Kunga Sava Dieva… – ierunājas Bartolomejs.

- Nevilieties! Šī Jeruzalemes daļa nekad neatgriezīsies. Viņi nesniedza atklātu atbildi, jo bīstas no pūļa. Kaut Es nedzirdēju viņu klusībā izteiktos vārdus, Es lasīju viņu domas – saka Jēzus.

- Un ko viņi teica? – iejautājās Pēteris.

- Lūk, ko viņi runāja. Es gribu, lai jūs to ziniet, un iepazīstiet viņus kārtīgi, lai nākamībā varētu ļaudīm pastāstīt kādas bija Mana laika cilvēku sirdis. Viņi Man neatbildēja, jo savā starpā apspriedās: “Ja mēs teiksim, Jāņa kristība nāca no Debesīm, Mācītājs atbildēs, kādēļ tad neieticējāt tam, kas nāca no Debesīm un mācīja kā sagatavoties mesiāniskajam laikam? Taču ja mēs teiksim, no cilvēka, pret mums sacelsies pūlis, sakot, kādēļ jūs neticiet tam, kas bija Jānis, mūsu pravietis, kurš runāja par Jēzu no Nācaretes? Tādēļ labāk teiksim, mēs nezinām. Lūk, to viņi runāja… un ne jau tādēļ, ka pie Dieva ir atgriezušies. Viņi tā teica aiz gļēvulīgiem apsvērumiem un tādēļ, lai ar savām lūpām tiem nebūtu jāatzīst, ka Es esmu Kristus un ka daru to visu, jo esmu Dieva Jērs, par kuru runāja Mans Priekšgājējs. Un arī Es negribēju teikt kādā varā Es veicu visas šīs lietas. Jau daudzkārt esmu to sacījis šajos mūros un visā Palestīnā, un Mani brīnumi runā vēl skaidrāk par Maniem Vārdiem. Vārdos Es to vairs nepaudīšu. Es ļaušu runāt praviešiem un Manam Tēvam un zīmēm no Debesīm, jo ir pietuvojies brīdis, kad visas šīs zīmes tiks dotas, tās par kurām runāja pravieši un kuras ir [pareģotas] mūsu vēstures simbolos. Un arī jums Es esmu par tām stāstījis. Vai atminaties to dienu Sedesā, kad runāju par Jonas zīmi. Tā ir zīme, kuru gaida Gamaliēls. Tu, Stefan, tu, Hermej, un tu, Barnaba (trīs Gamalieēla skolnieki), kas esat atstājuši savus biedrus, lai sekotu Man, neapšaubāmi daudzkārt esat dzirdējuši mācītāju runājam par šo zīmi. Drīzumā šī zīme taps dota.

Jēzus attālinās, ejot starp kalnā augošajiem olīvkokiem Viņam seko apustuļi un daudzi mācekļi (kopā septiņdesmit divi). Arī citi, piemēram, Jāzeps Barnaba, seko Kungam, lai vēl klausītos Viņa runās.

PIRMDIENA (II daļa: Nakts)

06.03.1945.

Jēzus kopā ar Saviem apustuļiem vēl vakarā ir Olīvdārzā un saka:

- Un lūk, ir pagājusi vēl viena diena. Šobrīd ir nakts, un tai sekos rītdiena un parītdiena, un tad būs lieldienu vakariņas.

- Kur mēs tās ieturēsim, mans Kungs? – jautā Filips – Šogad ir arī sievietes.

- Un mēs vēl neesam neko sarūpējuši, bet pilsēta ir pārpildīta. Liekas, ka šogad viss Izraēls kopā ar prozelītiem no vistālākajiem ir nācis lai pildītu rituālu – saka Bartolomejs.

Jēzus lūkojas uz viņu, un it kā recitējot psalmu, saka:

- Sapulcējieties, steidzieties, nāciet no visām malām pie upura, kuru salieku par jums, pie lielā Upura, kas ir salikts uz Izraēla augstienēm, lai baudītu tā Miesu un dzertu tā Asinis (Ez 39,17).

- Kas tas par upuri? Kāds upuris? Tu atgādini Tādu, kuru ir pārņēmusi kāda ārprātīga apsēstība. Tu runā vienīgi par nāvi... un skumdini mūs – degsmē iesaucas Bartolomejs.

Jēzus skatās uz viņu, skatienu novēršot no Sīmaņa, kuš ir noliecies pār Jēkabu Alfeju un Pēteri, lai ar tiem parunātos un saka:

- Kā tā? Tu Man par to vaicā? Tu taču neesi pieskaitāms tiem mazajiem, kuriem, lai tie taptu pamācīti, ir jāsaņem septiņkārtīga gaisma. Kas attiecas uz Rakstiem, tu jau biji mācīts vēl pirms Es tevi caur Filipa starpniecību paaicināju – toreiz, tajā mierīgajā pavasara rītā. Mana pavasara laikā. Un tu Man vēl jautā, kas ir tas augstienēs saliktais Upuris, pie kura visi nāks remdēt izsalkumu? Ak, Bartolomej! Kā sardzes signālu Es – jūsu tumsībā, kas nekad neatvērās uz gaismu – vēstīju vienu, divas, trīs reizes. Bet jūs nekad nevēlējāties saprast. Viņa dēļ jūs uz brīdi cietāt, bet pēc tam… kā bērni ātri aizmirsāt par nāvi. Jūs priecīgi atgriezāties pie sava darba, pārliecināti par sevi un cerību, ka Mani un jūsu vārdi aizvien vairāk pārliecināja pasauli, lai tā sekotu Pestītājam un iemīļotu To.

Nē. Tas notiks vienīgi pēc tam, kad šī zeme apgrēkosies pret Mani – un atcerieties, ka tie ir Kunga vārdi teikti pravietim (Oz 6) – tikai pēc tam ļaudis un ne tikai šī viena tauta, bet visi Ābrahama ļaudis, sāk vaidēt:

“Iesim pie Kunga. Tas, kurš mūs ievainoja, tas mūs dziedinās.”

Un atpirkto pasaule teiks:

- Pēc divām dienām – tas nozīmē divas mūžības stundas, kuru laikā mēs būsim atstāti ienaidnieka žēlastībai un nežēlībai, kurš ar visiem ieročiem uzbruks un sitīs mūs, tāpat kā mēs sitām Svēto un nogalinājām Viņu, jo vienmēr pastāvēs Kaina paaudze, kas ar saviem zaimiem un ļaunajiem darbiem nogalinās Dieva Dēlu, Pestītāju, ar saindētām bultām šaujot nevis Viņa mūžīgajā un godājamā personā, bet savās, caur Viņu atpirktajās dvēselēs, nogalinot tās, un caur savām dvēselēm arī Viņu – tikai pēc diviem laikiem pienāks trešā diena un mēs Viņa priekšā celsimies dzīvei Kristus valstībā zemes virsū, dzīvojot Viņa priekšā dvēseles triumfā. Mēs pazīsim Viņu, iemācīsimies iepazīt Kungu, lai būtu sagatavoti izturībai – pateicoties šai pareizajai Dieva iepazīšanai – pēdējās cīņas laikā. Cilvēkam šo cīņu pieteiks Lucifers, pirms bazūnēt sāks septītais bazūnes eņģelis. Tā atklās svētīgo Dieva svēto kori pilnības skaitā – uz mūžiem. Pat vismazākais bērns, nedz visvecākais sirmgalvis šim skaitlim vairs nevarēs tapts pievienots. Un koris šis iedziedāsies: “Nabaga zemes valstība ir beigusies. Pasaule ir pagājusi kopā ar tās iemītniekiem, un uzvarētājs Tiesnesis ir to pārveidojis. Un izredzētie tagad ir mūsu Kunga un Viņa Kristus rokās, un Viņš ir mūsu Ķēniņš uz mūžiem. Gods mūsu Kungam, Visvarenajam Dievam, kurš ir, kurš bija un kurš būs, jo Viņš ir pārņēmis lielu varu un ir iegājis Savas Karalistes īpašumos.”

Ak, kurš gan no jums spēs atcerēties šo, jau Daniēla izteikumos skanošo pravietojumu (Dn 7), kurš tagad izskan no Zinošās balss aklajai pasaulei, un jums, par pasauli vēl izbrīnītākajiem!?

Ķēniņa atnākšana – pasaule turpinās teikt, savos ievainojumos vaidot, un pēc ļaunās dzīves un ļaunās nāves, ieslēgta savos septiņu veidu grēkos un nebeidzamajās herēzijās, cietošais pasaules gals ar saviem pēdējiem spēkiem ieslēdzies ķermeņa iekšpusē, mirs no lepras visu savu kļūdu dēļ, sakot: Ķēniņa atnākšana ir sagatavota kā rītausma un atnāks pie mums kā pavasara vai rudens lietus.

Nakts aizsteidzas un vēsta rītausmu. Šobrīd ir nakts. Šajā stundā. Un ko Man ar tevi iesākt, Efraima? Ko lai daru ar tevi, Jūda? (Oz 6,4). Sīmani, Bartolomej, Jūdas un jūs brāļi, kas vislabāk pazīstat [Rakstu] Grāmatu, vai jūs atpazīstat šos vārdus? Tie nenāk no neprātīga gara, bet no Tā, kam ir gudrība un zināšanas. Es pravietoju kā ķēniņš, kurš bez šaubīšanās atver savu apkalto lādi, kur atrodas dārgumi, kurus viņš meklē, jo pašrocīgi viņš tos tur ir nolicis. Es esmu Vārds. Gadsimtu gaitā Es caur cilvēku lūpām esmu runājis un cauri gadsimtiem caur tām runāšu. Viss, kas ir tapis teikts par pārdabisko – ir Mans Vārds. Pat vismācītākais un vissvētākais cilvēks nespētu pacelt savu dvēseli kā ērglis pāri aklās pasaules robežām ,lai saprastu un izteiktu mūžīgos noslēpumus.

Nākamība ir “klātesoša” vienīgi Dievišķajā prātā. Muļķību sevī nes tie, kas - neesot aizrauti Mūsu gribā – domā sevi pravietojam un pavēstām atklāsmes. Dievs ātri viņus atmasko un sit, jo tikai Viens var teikt: “Es esmu”, un pateikt: “Es redzu”, un teikt: “Es zinu”. Bet kad Griba, kuru nav iespējams izmērīt, kuru nenosoda, bet pieņem ar noliektu galvu, sakot: “Lūk - es esmu” bez diskutēšanas – saka: “Nāc, piecelies, klausies, skaties, atkārto”, tad dvēsele, iegremdēta sava Dieva mūžīgajā tagadnē, Kunga aicināta būt par “balsi”, redz un dreb, redz un raud, redz un priecājas. Tikai tad dvēsele – Kunga aicināta būt par “vārdu” – dzird un ekstāzē vai agonijas sviedros izsaka Mūžīgā Dieva pārsteidzošos vārdus. Katrs Dieva vārds ir pārsteidzošs, jo nāk no Tā, kura lēmums ir nemainīgs, un tādēļ, ka tas vēršas pie cilvēkiem, no kuriem pārāk maz ir pelnījusi mīlestību un svētību, draudu un pazudināšanas vietā. Vai šobrīd šis vārds, kurš tika izsacīts un atmests – nav šausmīgā sitiena un soda iemesls tiem, kuri uzklausījuši nonievāja to? Ir.

Kas Man būtu vēl jādara tevis labā, Efraima, Jūda, pasaule, ko Es vēl nebūtu darījis? Mana zeme, Es nācu pie tevis mīlestībā, taču Mans vārds tev kļuva par zobenu, kurš nogalina, jo tu dzīvināji pret to riebumu. Ak, pasaule, kas nogalini savu Pestītāju, domājot, ka rīkojies pareizi, jo esi sātana spēka ieskauta, kas neizproti vairs pat kādu upuri prasa Dievs: upuri no pašas grēkiem, ne no kāda upurī salikta un ar netīru dvēseli apēsta dzīvnieka! Ko Esmu tev mācījis šo trīs gadu laikā? Ko sludinājis? Es teicu: “Iepazīsti Dievu Viņa likumos un Viņa būtībā!” Izplatot jūsu vidū dzīvību nesošo Likumu un Dievu, Es izkaltu kā porainā māla trauks, kas nolikts saulē. Bet tu turpināji salikt dedzināmos upurus, neizpildot to vienīgo nepieciešamo: Patiesajam Dievam upurī saliekot savu ļauno gribu!

Tagad mūžīgais Dievs uzrunā tevi, grēcīgā pilsēta, ak, neuzticīgā tauta. Tiesas stundā tevi, pretēji Atēnām un Romai, šaustīs. Tās pastāv pazušanā nepazīstot vārdus un mācību. Taču kad šie bērni – jau izsenis slikti izauklēti, savās spējās paliekot dzīvnieciskā līmenī, pietuvosies Manas Baznīcas – Manas vienīgās lieliskās Laulātās Draudzenes rokām – kura radīs Man neskaitāmus Kristus cienīgus bērnus – tie kļūs lietpratīgi un nobrieduši un dos Man pilis un armiju, svētnīcas un svētos, lai kā ar zvaigznēm piepildītu Man Debesis. Tagad mūžīgais Dievs saka tev: “Jūs Man vairs netīkat un no jūsu rokām Es vairs neņemšu dāvanas. Tas atgādina Man mežrozi. Tādēļ Es metīšu jums tās sejā un tās paliks tur kā pielipušas. Jūsu āra svētki modina Manī riebumu. Es sarauju vienošanos ar Ārona cilti un noslēdzu to ar Levija dēliem, jo, lūk, ir Mans Levijs. Ar viņu uz mūžiem esmu Es noslēdzis miera un dzīvības derību, un Viņš bija Man uzticīgs gadsimtu gaitā, līdz pat upura salikšanai. Viņā mita bijība pret Tēvu un viņš drebēja Tā dusmu dēļ, kurš bija apvainots, drebēja pat uz Mana nievātā Vārda skaņu. Patiesības likums bija uz viņa lūpām, un netaisnību tajās nevarēja atrast. Ar Mani viņš staigāja mierā un taisnībā un daudzus viņš izravēja no grēka. Ir pienācis laiks, kad katrā vietā, ne tikai uz Sionas vienīgā altāra – jo jūs kļuvāt šī upura salikšanas necienīgi – Kungam Manā Vārdā upurī tiks svētīta un salikta tīra, neaptraipīta, pieņemšanas vērta Hostija. Vai atpazīstiet šos vārdus?

- Atpazīstam, Kungs! Un tici, ka esam satriekti šāda pavērsiena dēļ. Bet vai nav iespējams izbēgt šādam liktenim?

- Tu dēvē to par likteni, Bartolomej?

- Es nezinu nevienu citu nosaukumu…

- Apbalvojums. Lūk, nosaukums. Kungu tas neapvaino, jo aizvainojumu atstāj bez gandarīšanas. Bet Dievu Radītāju aizvainoja Pirmie radītie [cilvēki]. No tā laika apvainojumi arvien palielinās. Un nedz plūdi, ne uguns lietus pār Sodomu un Gomoru nevirzīja cilvēku uz svētumu. Ne ūdens, ne uguns. Zeme ir bezrobežu Sodoma, pa kuru Lucifers brīvi pastaigājas kā karalis. Tad nāks trijotne, kas zemi nomazgās: mīlestības uguns, ciešanu ūdens, Upura asinis. Lūk, zeme, tā ir Mana dāvana. Esmu nācis, lai tev to pasniegtu. Un tagad lai Es no tās izpildīšanas bēgtu? Ir Pasha. Bēgt Es nevaru.

- Kādēļ Tu neej pie Lācara? Tas nenozīmētu bēgšanu, bet pie viņa Tevi neviens neaiztiktu – iesaka Zelota.

- Sīmanis pareizi runā. Es lūdzu Tevi, Kungs, dari tā! – iesaucas Iskariota, metoties pie Jūdasa kājām.

Uz šo žestu Jānis atbild ar asaru plūdiem. Raud arī brālēni, un Jēkabs, un Andrejs, kaut arī vairāk valdot pār savām sāpēm.

- Vai tu tici, ka esmu “Kungs”? Palūkojies uz Mani!

Jēzus asi uzlūko nemierīgo Iskariota seju, kurš patiesi mokās, neizliekas. Iespējams šī ir pēdējā viņa dvēseles cīņa ar sātanu, taču Jūdass nespēj gūt virsroku. Jēzus pētī un nolūkojas šajā cīņā, tā kā zinātnieks varētu pētīt trieku slimniekā. Tad Viņš pēkšņi pieceļas. Jēzus dara to tik negaidīti, ka Jūdass, atspiedies pret Viņa ceļiem, tiek atgrūsts un apsēžas uz zemes. Jēzus atkāpjas ar izmainītu sejas izteiksmi un saka:

- Lai veicinātu arī Lācara sagūstīšanu? Divkāršs medījums un caur to divkāršs prieks. Nē. Lācars tiek glabāts nākamības Kristum, triumfējošajam Kristum. Tikai viens tiks izmests no dzīves un neatgriezīsies. Es atgriezīšos. Taču viņš ne. Lācars paliek. Tu, tu, kurš tik daudz zini, arī tu to apzinies. Tie, kuri cer iegūt dubultos labumus, notverot ērgli un ērglēnu ligzdā, var būt droši, ka ērglis novēro visus un aiz mīlestības uz savu mazuli aizlidos tālu no ligzdas, lai kļūtu par vienīgo upuri un pasargātu mazuli. Esmu Es naida nogalēts, tomēr Es joprojām mīlu. Ejiet. Es palieku lūgties. Nekad vēl neesmu izjutis tādu nepieciešamību pacelt uz Debesīm dvēseli kā šajā stundā.

- Ļauj man palikt kopā ar Tevi - lūdzās Jānis.

- Nē. Jums visiem ir nepieciešama atpūta. Ej.

- Tu paliec viens? Un ja nu Tev ko nodara? Man liekas, ka Tu ciet... Es palieku – saka Pēteris

- Arī tu ej līdzi pārējiem. Ļaujiet Man uz stundu aizmirst par cilvēkiem! Atstājiet Mani vienotībā ar Mana Tēva eņģeļiem! Tie aizstās Man Manu Māti, kura spēkus ir izsmēlusi asarās un lūgšanās, un kurai Es nevaru uzkraut Savas iznīcinošās sāpes. Ejiet.

- Vai nedosi mums mieru? – jautā Jūda, Jēzus brālēns.

- Tev taisnība. Lai Kunga miers nāk pār tiem, kuri Viņa acīs nav kļuvuši par piedauzību. Ardievu.

Jēzus iet uz olīvkoku apaugušo nogāzi.

- Un tomēr… tas, ko Viņš saka, patiesi stāv teikts Rakstos! Un dzirdot to no Viņa es saprotu kādēļ un par ko Viņš runā – čukst Bartolomejs.

- Es taču to teicu Pēterim pirmā gada rudenī… - atsaucas Sīmanis

- Tas tiesa… Taču… Nē! Kamēr es dzīvoju, es neļaušu Viņu sagūstīt. Rīt… – saka Pēteris

- Ko tu iesāksi rītdien? – izjautā Iskariota

- Ko darīšu? Es runāju ar sevi. Tas ir nodevības laiks. Pat gaisam es neuzticētu savas domas. Un tu, kurš esi tik ietekmīgs – tik daudz reižu atkārtoji – kādēļ es nemeklējot apsardzi Jēzum?

- Es to paveikšu Pēteri. Izdarīšu. Nebrīnieties, ka laiku pa laikam es neesmu klātesošs. Es strādāju Viņa labā. Tomēr Viņam to nesakiet.

- Esi mierīgs un svētības pilns. Reizēm es tev neuzticējos un lūdzu tev tagad piedošanu. Redzu, ka īstajā brīdī tu esi labāks par mums. Tu dari... es spēju vienīgi vārdus bārstīt vējā – pazemīgi un atklāti saka Pēteris.

Jūdass smejas, it kā šī uzslava viņam būtu patikusi. Viņi attālinās no Ģetzemanes ceļa virzienā, kurš ved uz Jeruzalemi.

OTRDIENA ( I daļa: Diena)

01.04.1947.

Uz pilsētu viņiem ir jāiet joprojām pa to pašu attālo taku, kuru viņi izmantoja aizvakar rīta agrumā. Liekas, Jēzus nevēlas, lai pirms ieiešanas svētnīcā Viņu apstātu (Viņu gaidošie) ļaudis. Tomēr šodien daudzi no septiņdesmit diviem mācekļiem jau gaida Viņu tūlīt aiz Cedronas [upes], pirms tilta. Ieraugot Jēzu parādāmies Viņa purpursarkanajā ģērbā starp zaļganpelēkajiem olīvkokiem, viņi iziet Viņam pretim un pulcējas, lai ieietu pilsētā. Pēteris nemitīgi lūkojas tālumā, domājot ieraudzīt parādāmies kādu ar ļauniem nolūkiem. Starp svaigo zaļumu viņš ierauga novītušu lapu gūzmu, kas nokarājas pār Cedronas ūdeņiem. Uz novītušajām un mirstošajām lapām ir redzami rūsai līdzīgi plankumi. Tās līdzinās ugunī izkaltuša auga lapām. Laiku pa laikam vējš norauj kādu lapu, ļaujot tai iekrist ūdens straumē.

- Bet tas taču ir vakardienas vīģes koks! Koks, kuru Tu nolādēji! – iesaucas Pēteris, ar roku norādot uz nokaltušo augu un pagriežot galvu, lai kaut ko pateiktu Mācītājam.

Visi, izņemot Jēzu, kurš turpina iet ierastajā solī, skrien to aplūkot. Apustuļi stāsta mācekļiem, kas vakar bija noticis, un visi, skatoties uz Jēzu, kopīgi komentē [notikumu]. Viņi bija redzējuši tūkstošiem brīnumu, kas notika ar cilvēkiem un augiem, taču šis viņus uzrunā tā kā neviens [līdz šim].

Jēzus viņiem pietuvojas, smaida, redzot bijīgās un sašķobītās sejas, un saka:

- Kas tad nu? Jūs tik ļoti pārsteidz tas, ka pēc Mana vārda nokalta vīģe? Vai tad jūs neredzējāt kā Es augšāmcēlu mirušos, kā dziedināju lepras slimos, kā aklajiem atgriezu redzi, pavairoju maizi, noklusināju vētras, apslāpēju uguni? Un jūs brīnāties, ka nokaltis ir viens vīģes koks?

- Ne jau vīģes koka dēļ. Vakar tas bija stalts, kad tu to nolādēji, bet šobrīd tas ir nokaltis. Paskaties, tas ir tik trausls kā izžuvis, sauss māls. Tā zariem vairs nav serdes. Skat, tas izkaisās pelnos – un Bartolomejs pirkstos sadrupina zarus, kurus tik viegli bija noplūcis.

- Kā jau teici, tiem nav serdes. Tā ir koka nāve, ja tam nav serde. Tāpat tas attiecas uz tautu, uz reliģiju. Paliek vienīgi cieta miza un nevajadzīgas lapas, nežēlība un iekšēja liekulība. Iekšējā, baltā, sulas pilnā serde atbilst svētumam, garīgumam. Cietā miza un bezjēdzīgās lapas – cilvēka dabai bez garīgās un taisnīgās dzīves. Bēda tām reliģijām, kas kļūst tīri cilvēciskas, jo to priesteriem un ticīgajiem vairs nebūs dzīvinošā gara. Nelaime tām tautām, kuras vadītāji ir nežēlīgi un trokšņaini, bez auglīgām idejām! Bēda tiem ļaudīm, kuru garam trūkst dzīvības!

- Ja Tu pateiktu to Izraēļa lielajiem – kaut Tavi vārdi ir patiesi – tas nebūtu gudri darīts. Lai tas Tevi nemaldina, ka viņi līdz pat šai dienai ir ļāvuši Tev runāt. Pats Tu teici, ka tas nav viņu siržu atgriešanās, bet tikai aprēķina dēļ. Tad iemācies arī Tu apslēpt Savu vārdu un sekas. Jo aiz gara gudrības pastāv arī pasaules gudrība. Un ir jāmāk izmantot to mūsu labā. Pašreiz mēs taču esam pasaulē, bet ne Dieva valstībā – bez divkosības pamācošā tonī saka Iskariota.

- Patiesi gudrs ir tas, kurš spēj saredzēt lietas bez paša prāta un pārdomāto aprēķinu liekulības ēnas.

- Bet galu galā, šī vīģe ir mirusi, jo Tu to nolādēji, vai drīzāk… tā ir parasta sagadīšanās… zīme… nezinu? – jautā Filips.

- Viss, ko tu sacīji. To, ko Es darīju, arī jūs spētu paveikt, ja jums būtu pilnīga ticība. Ticiet Visaugstākajam Kungam. Un kad jums būs šāda ticība, patiesi Es jums saku, jūs spēsiet arī lielākas lietas. Patiesi, Es jums saku, ja kādam piemitīs pilnīga uzticēšanās lūgšanas spēkam un Kunga labsirdībai, tas varēs teikt šim kalnam: “Pārvietojies un meties jūrā” un ja sakot to, viņš sirdī nešaubīsies, bet ieticēs tam, ko pavēl, tad tas notiks.

- Tad mēs līdzinātos burvjiem un mūs nomētātu ar akmeņiem, kā to ir pavēlēts darīt ar tiem, kas nodarbojas ar burvestībām. Tas būtu ļoti muļķīgs brīnums, kas nestu mums pazušanu! – atsaka Iskariota, kratot galvu.

- Muļķis esi tu, kas nesaprati līdzību! – atcērt Jūda.

Jēzus nesaka Jūdasam, bet visiem:

- Es jums saku – un tā ir sena pamācība, kuru šobrīd jums atkārtoju – ko lūgšanā prasīsiet, ticiet, ka to saņemsiet un tā arī notiks. Taču, ja pirms lūgšanas jums, kas ir pret kādu, vispirms piedodiet tam un noslēdziet mieru, lai Tēvs, kurš ir Debesīs, būtu jūsu Draugs. Viņš jums tik daudz piedod un apdāvina jūs no rīta līdz vakaram, no rieta līdz saules lēktam (Mt 5,24).

Viņi ieiet svētnīcā. Antonija cietokšņa kareivji viņus novēro. Jēzus ar mācekļiem ieiet pagodināt Kungu, un tad atgriežas pagalmā, kurā māca rabīni.

Nekavējoties, pirms vēl ļaudis ir sanākuši un apstājuši Jēzu, pie Viņa pienāk saforimam piederošie [Rakstu mācītāji – Vecās Derības doktori], Izraēla doktori un herodiāņi. Ar liekulīgu cieņu sasveicinoties viņi saka:

- Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi gudrs un patiess un ka Dieva ceļus māci vienīgi taisnībā un patiesībā, un ka Tevi neuztrauc citu viedoklis par Tevi, bet tikai cilvēku vešana pie Labā. Tad nu saki mums: vai ir brīv maksāt Cēzaram nodokli vai arī tas nav pareizi? Kā Tev liekas?

Jēzus lūkojas uz tiem ar Savu caururbjošo un pārdabiski jūtīgo skatienu un saka:

- Kādēļ jūs kārdiniet Mani, liekuļi? Jūs taču ziniet, ka Mani nevar pievilt ar liekulīgu godināšanu. Tomēr parādiet Man vienu no tām – nodevu maksājuma monētām.

Un viņi parāda monētu. Viņš aplūko to no vienas un no otras puses, turot to kreisajā plaukstā, tad pieskaras tai ar labās rokas rādītājpirkstu, vaicājot:

- Kā ir šis attēls un uzraksts?

- Tā ir Cēzara seja, un uzrakstā lasāms ir viņa vārds: Kaijs Tibērijs Cēzars, kurš ir pašreizējais Romas imperators.

- Tad dodiet Cēzaram to, kas Cēzaram pieder, un Dievam to, kas pienākas Dievam – un Viņš pagriežas pret viņiem ar muguru, monētu atdodot cilvēkam, kurš Viņam bija to iedevis.

Jēzus uzklausa te vienu, te citu svētceļnieku, kurš uzdod Viņam jautājumu, Viņš nomierina, dod piedošanu, dziedina. Tā paiet stundas. Jēzus iziet no Svētnīcas, lai ietu, iespējams aiz Vārtiem, ieturēt Lācara kalpu atnesto maltīti.

Svētnīcā Viņš atgriežas ap pusdienlaiku. Jēzus ir nenogurdināms. No Viņa, pār slimajiem uzliktajām rokām, plūst žēlastība, un no Viņa lūpām(kas sniedz personīgus padomus tiem, kas pie Viņa griežas) – gudrība. Liekas, ka Viņš visus grib iepriecināt, visus dziedināt pirms Viņš vairs nebūs spējīgs to izdarīt.

Saule jau riet un apustuļi noguruši ir sasēdušies zem portāla. Tobrīd Nenogurdināmajam tuvojas varenie un bagātie, kā tas ir noprotams pēc viņu krāšņajām drēbēm.

Matejs, kurš bija tikai viegli iesnaudies, pieceļas, lai pamodinātu pārējos, un saka:

- Saduceji iet pie Mācītāja. Neatstāsim Viņu vienu, lai tie neapvainotu, nekaitētu vai neizsmietu Viņu.

Visi pieceļas, lai pievienotos Mācītājam. Un saduceji tūlīt Viņu ielenc. Domāju, ka tiem jau iepriekš bija kāds novērošanas punkts.

Viņi sveicina Jēzu ar pārspīlētu klanīšanos un saka:

- Mācītāj, Tu tik gudri atbildēji herodiāņiem, ka arī mēs sagribējām iegūt Tavas gaismas staru. Mozus teica - ja kāds nomirs bez bērniem, lai viņa brālis atraitni ņem par sievu, lai savam brālim celtu dzimumu. Mūsu vidū bija septiņi brāļi. Pirmais pēc laulības ar jaunu meiteni nomira, neatstājot mantiniekus, tā sievu atstādams brālim. Arī otrs nomira bez mantiniekiem. Tāpat notika arī ar trešo, kurš atraitni apņēma par sievu, un tā tas turpinājās līdz septītajam brālim. Beidzot nomira arī sieviete. Tad nu saki mums: pie miesa augšāmcelšanās – ja tā ir taisnība, ka cilvēki celsies augšām un ka mūsu dvēseles izdzīvos un no jauna pēdējā dienā savienosies ar miesu, atkal veidojot dzīvos – kuram no septiņiem brāļiem viņa būs par sievu, jo zemes virsū tā piederēja visiem septiņiem?

- Jūs kļūdāties. Un nespējat saprast ne rakstus, nedz Dieva spēku. Nākamā dzīve ļoti atšķirsies no tagadējās un Mūžības Valstībā nebūs nepieciešami tādi ķermeņi, kādi ir pašreizējā dzīvē. Patiesi, pēc pēdējās tiesas miesa augšāmcelsies un savienosies ar nemirstīgo dvēseli, veidojot vienu veselumu, dzīvojot vēl labāk nekā pašreiz dzīvo Mana un jūsu persona, tomēr, tai vairs nebūs jāpakļaujas likumiem, un it īpaši šobrīd eksistējošām dieveklībām un pārmērībām. Pēc augšāmcelšanās ne vīrieši, ne sievietes nelaulāsies, bet gan līdzināsies eņģeļiem debesīs, kuri nedz precas, ne iziet pie vīra un tomēr dzīvo pilnīgā garīgā un Dieva mīlestībā. Bet kas attiecas uz mirušo augšāmcelšanos, vai tad neesat lasījuši ko Dievs no krūma sacīja Mozum? Ko Visaugstākais toreiz teica? Es esmu Abrahama, Izāka un Jēkaba Dievs. Viņš neteica: “Es biju”, tā liekot saprast, ka Ābrahams, Izāks un Jēkabs eksistēja, bet viņu vairs nav. Viņš teica “Es Esmu”, jo Ābrahams, Izāks un Jēkabs pastāv. Nemirstīgi – tāpat kā visi ļaudis savā nemirstīgajā daļā, bet pēcāk ar augšāmcelto miesu uz mūžiem. Tie eksistē, tāpat kā pastāv Mozus, pravieši, taisnīgie, tāpat kā neapšaubāmi pastāv Kains, un tie no plūdu laikiem un sodomieši, un visi tie, kuri mira nāves grēkā. Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs.

- Vai arī Tu nomirsi un tad dzīvosi? – jautā saduceji pārbaudot Jēzu. Savas liekulības dēļ viņi ir jau tik noguruši. Skaudība (pārņemtība) ir tik liela, ka viņi nespēj savaldīties.

- Es esmu Dzīvība un Mana Miesa nepiedzīvos satrūdēšanu. Šķirsts tika mums atņemts, un arī pašreizējais taps atņemts kā simbols. Telts (Izceļ 26) tika atņemta un taps izpostīta. Tomēr patieso Dieva svētnīcu nevarēs atņemt un iznīcināt. Brīdī, kad tās ienaidnieki domās esam to izdarījuši, Tā nostiprināsies patiesajā Jeruzalemē visā Savā godībā. Ar Dievu.

Un Jēzus steidzas izraēļu pagalma virzienā, jo sudrabotās taures aicina uz vakara upuri. Jēzus saka man:

- Tāpat kā liku tev acīmredzami pasvītrot izteikumu: “no Mana Kausa” – vīzijā par Māti, Jāni un Jēkabu, kura lūdza vietu saviem dēliem – tā arī tagad, Es lūdzu tevi pasvītrot fragmentu vakardienas vīzijā: “kurš kritīs pret šo akmeni, tas sasitīsies.”(Is 8,11-15;Rom 9,33;1P 2,7-8). Tulkojumos pārsvarā tiek lietots vārdiņš “uz”, bet Es teicu: “pret”, nevis “uz”. Tas ir pravietojums pret Manas Baznīcas ienaidniekiem. Tie, kas Tai pretosies, atsitoties pret To (jo Tā ir stūra Akmens), sasitīsies. Zemes vēsture kopš divdesmit gadsimtiem, apstiprina Manus vārdus. Baznīcas vajātāji metoties pret stūrakmeni, sašķīda.

Bet arī – tie, kuri pieder pie Baznīcas, un uzskata sevi par atbrīvotiem no Dieva soda, lai atceras – ka tas pār kuru kritīs galvas un Manas Līgavas Iecerētā, Manas Mistiskās Miesas pazudināšanas smagums, taps sašķaidīts.

Pasteidzoties priekšā vienmēr esošo Rakstu mācītāju un saduceju nelaipnajiem iebildumiem pret maniem kalpiem, Es saku: atceraties, ka evaņģēlisti joprojām piederēja tiem ļaudīm un dzīvoja laikā, kurā katra pārāk spēcīga sadursme varēja kaitīgi ietekmēt neofītus – tādēļ Evaņģēlijā nav atrodami pēdējās vīzijās parādošies teikumi, piemēram, tie no šīs dienas beigās teiktajiem, vai arī no fragmenta, kurā tiek runāts par nokaltušo vīģes koku un vēl citiem.

Atceraties Apustuļu darbus, un jūs pamanīsiet, ka ne vienmēr tika atrisināti dažādu viedokļu izraisītie konflikti. Pat savstarpēji apbrīnojot viens otru, tie atzina savus nopelnus, taču starp pirmajiem mācekļiem netrūka arī domstarpības. Cilvēka domas ir mainīgas un vienmēr nepilnīgas. Lai izvairītos no dziļākām plaisām starp vienu un citu domāšanas veidiem, Svētā Gara iedvesmoti, evaņģēlisti ar nolūku savās vēstulēs izlaida dažus teikumus, kuri būtu ievainojuši pārāk lielo ebreju jūtīgumu un pagāniem būtu kļuvuši par ieļaunojumu. Pagāniem bija nepieciešama pārliecība, ka ebreji – kas veidoja kodolu, no kura tapa Baznīca – ir pilnīgi, [pretējā gadījumā] tie varētu attālināties, sakot: “Viņi ir tādi paši kā mēs.”

Iepazīt Kristus vajāšanas – to viņi spēja, taču pieņemt samaitātā Izraēļa, īpaši augstāko kārtu garīgās kaites – tie nespētu. Tas nebūtu bijis labi. Un evaņģēlisti aizsedza tik, cik spēja. Palūkojieties kā Evaņģēliji kļūst aizvien izteiksmīgāki – līdz pat Mana Jāņa kristāldzidrajam, skaidrajam Evaņģēlijam – atkarībā no Manas uzkāpšanas pie Tēva attālināšanās brīža. Vienīgi Jānis pilnīgi atspoguļoja pat vissāpīgākos traipus apustuļu pulkā, atklāti nosaucot Jūdu par ļaundari. Viņš arī pilnīgi [skaidri] apraksta dažādas ebreju niecības pazīmes sestajā nodaļā – absurdāko vēlēšanos padarīt Mani par ķēniņu, strīdu Svētnīcā, Manis atstāšanu pēc runas par Maizi un Debesīm, Toma neticību. Pēdējais no tiem, kuri piedzīvoja Baznīcu jau pietiekami spēcīgu esam, paver priekškaru, ko citi neuzdrošinājās darīt.

Taču tagad Dieva Gars vēlas, lai iepazīti taptu arī šie vārdi un lai par to Kungs tiktu svētīts, jo no tiem plūst ļoti liela gaisma un norādījumi tiem, kas sirdīs ir taisnīgi.

OTRDIENA ( II daļa: NAKTS)

07.03.1945.

- Šodien jūs dzirdējāt ko runā pagāni un ebreji, jūs redzējāt kā pirmie klanījās Manā priekšā, bet otrie – daudz netrūka, ka būtu pacēluši pret Mani roku.

Tu, Pēteri, gandrīz kriti viņu rokās, jo pamanīji, ka ar nodomu viņi virzīja uz Mani avis, aunus un vēršus, lai notriektu Mani uz mēslainās zemes.

Tu, Sīmani, kaut arī esi tik saprātīgs, atvēri lūpas, dzirdot pārņemto Sanhedrina locekļu apvainojumus, kuri kā parasti uzbruka Man, sakot: “Pavirzies, sātan, kad nāk Dieva sūtītie!”

Tu, Jūda, Mans brālēn, un tu, Mans mīļotais Jāni, kliedzāt un palīdzējāt Man ātri izvairīties. Jūs parūpējāties, lai Es nekļūtu par Upuri. Viens no jums satvēra zirgu aiz iemauktiem, otrs nostājās Man priekšā, uz sevis uztverot Man mērķēto sitienu, jo Sadons, ar nievājošu smaidu brauca ar vezumu tieši Man virsū.

Es pateicos jums par jūsu mīlestību, kas jums lika pretim stāties, aizsargājot Neapbruņoto. Jūs tomēr vēl skatīsiet citus apvainojumus un nežēlības izpausmes. Kad šis mēnesis pēc šī vakara otro reizi parādīsies debesīs, tad ievainojumi – kuri šobrīd tiek izteikti vārdiski, bet ja darbos netiek veikti, tad ir vēl nenozīmīgi – kļūs konkrēti, un to skaits pārsniegs augļu koku ziedu skaitu, kuri šobrīd steidzīgi raisās ziedēšanai. Jūs redzējāt nokaltušo vīģes koku, veselu bez ziediem esam, un izbrīnījāties. Vīģes koks, tāpat kā Izraēls, cilvēka Dēlam atteica stiprinājumu un nomira savā grēkā. Dārzs, līdzīgi pagāniem, gaida stundu, par kuru šodien runāju, lai uzziedētu un – pateicoties ziedu saldmei, kas kritīs pār Uzvarētāja galvu un zem Viņa kājām, izdzēsīs pēdējās cilvēku nežēlības atmiņas.

- Kas tā par stundu, Mācītāj? – jautā Matejs.

- Tu šodien tik daudz runāji un par tik daudzām lietām. Es labi neatceros, kaut vēlos atminēties visu. Varbūt runa iet par Kristus atgriešanās stundu? Tad vēl Tu runāji par zariem, kuri kļūst maigi un atraisa lapas.

- Nē taču! – iesaucās Toms – Mācītājs runā tā, it kā šī nodevības stunda būtu jau tik ļoti pietuvojusies. Kā gan tik īsā laikā var nākt viss par ko Viņš runā, apsteidzot Viņa atgriešanos? Kari, iznīcība, nebrīve, vajāšana. Labā Vēsts pa visu pasauli sludināta, iznīcība un nekrietnība Dieva namā, un tad zemestrīce, epidēmijas, viltus pravieši, zīmes saulē un zvaigznēs… Ak! Paies gadsimti, lai tas viss piepildītos! Dārza īpašnieks novecos pirms sagaidīs to stundu, kad viņa dārzs uzziedēs!

- Tad viņš vairs nebaudīs savus ābolus, jo, manuprāt, tad jau būs pienācis pasaules gals – apgalvo Bartolomejs.

- Pietiktu ar vienu domu, lai iestātos Pasaules gals, un viss pārvērstos atkal nebūtībā. Un pie tam ābeļdārzs ilgi nevar gaidīt. Notiks tā, kā esmu sacījis. Bet starp pēdējo Kristus triumfu un atgriešanās brīdi aizplūdīs gadsimti – paskaidro Jēzus

- Un tā tad? Kas tā par stundu?

- Ak! Es atpazīstu šo stundu! – raudot ierunājas Jānis – Es to zinu. Tas būs pēc Tavas nāves un augšāmcelšanās!… – Jānis spēcīgi Viņu apskauj.

- Kāpēc tu raudi, ja jau Viņš augšāmcelsies? – joko Jūdas Iskariota.

- Es raudu, jo Mācītājam vispirms ir jāmirst. Neizsmej mani, dēmon. Es zinu, un nespēju domāt par šo stundu.

- Mācītāj, viņš mani nosauca par dēmonu.

- Viņš sagrēkoja pret savu līdzbiedru.

- Jūdas, tev liekas, ka neesi to pelnījis? Ja tā, tad neieskaiti to viņam par grēku. Es pats tieku dēvēts par “dēmonu” un Mani turpinās tā saukt.

- Bet Tu sacīji, ja kāds apvaino savu brāli, ir pel…

- Klusumu, vismaz nāves priekšā lai beidzot pieklust šie riebīgie apvainojumi, šī ķildošanās un meli. Netraucējiet To, kurš mirst.

- Piedod man, Jēzu – Jānis čukst – manī kaut kas sadumpojās, kad izdzirdēju viņa smieklus… un es nespēju atturēties.

Jānis apskauj Jēzu, piespiežot savas krūtis pie Viņējām un raud uz Jēzus sirds.

- Neraudi. Es tevi saprotu. Ļauj Man runāt.

Tomēr Jānis neatlaiž Jēzu, pat tad kad Viņš apsēžas uz liela saknes izauguma. Viņš tā arī paliek – ar savu roku apskāvis Jēzus plecus, bet otru piekļāvis pie Jēzus krūtīm. Galvu viņš atbalsta pret Jēzus roku un klusībā raud. Mēness gaismā spīd tikai asaras, pār Jēzus purpursārto ģērbu krītošas. Tās līdzinās rubīniem, bāliem, gaismas apspīdētiem, asins pilieniem.

- Jūs dzirdējāt ko šodien runā ebreji un pagāni. Jums nav jābrīnās to dzirdot. No Manām lūpām vienmēr ir nākuši taisnības vārdi. Un tie netiks atsaukti, [lai jūs tas neizbrīna], kad par pagāniem teikšu kopā ar Isaju – ka tie nāks pie Manis pēc Manas paaugstināšanas pār zemi: “Manā priekšā lieksies ikviens celis, pie Manis un Manī zvērēs ikviena mēle.” Un jūsos nebūs šaubu – kad pamanīsiet ebreju uzvedību – ka viegli bez kļūdīšanās ir pateikt, ka pie Manis tiks atvesti tie bezkaunīgie, kuri Man pretojās.

Mans Tēvs nepadarīja Mani par kalpu vienīgi tādēļ, lai Es atdzīvinātu Jēkaba cilti, lai atgrieztu to, kas ir palicis no Izraēļa – Viņš sūtīja Mani par gaismu Tautām, lai Es kļūtu par visas zemes Pestītāju. Tādēļ šo trīsdesmit trimdas gadu garumā ārpus Debesīm un Tēva klēpja, Es nemitējos pieaugt žēlastībā un Gudrībā pie Dieva un Cilvēkiem, sasniedzot pilnbrieda vecumu. Un šajos trijos gados – pēc Manas dvēseles un prāta aizdegšanās mīlestības ugunī un vēlākās rūdīšanas gandarījuma aukstumā – “Savas lūpas Es darīju līdzīgas asam zobenam”(Is 49,2).

Mans un jūsu Svētais Tēvs līdz pat šim brīdim sargāja Mani zem Savas rokas, jo vēl nav pienākusi Gandarīšanas stunda. Tagad Viņš Mani atstāj. Izvēlētā bulta no Viņa Dievišķās maksts – kas ievaino, lai dziedinātu, ievaino cilvēkus, lai viņu sirdīs izplēstu vietu Vārdam un Dieva Gaismai – šobrīd (tā) lido ātri un noteikti, lai ievainotu Otro Personu, Atlīdzinātāju – Paklausīgo, kas atlīdzinās par katru nepaklausīgo Ādamu… Un kā savainots karavīrs Es krītu daudzo ļaužu dēļ, sakot: “par velti, bez iemesla esmu cīnījies, neko par to nesaņemot. No lieka esmu iztērējis Savus spēkus”. (Is 49,4)

Bet nē! Tā tas nenotiek ar Mūžības Kungu, kurš nekad neko nedara bezmērķīgi. Atstājies, sātan, kas vēlies Mani novest alkatībā, kārdināt uz nepaklausību! Tu nāci Manas darbības sākumā un atkal esi klātesošs tās beigās. Kas gan man atliek, Es ceļos kaujai (un Jēzus šobrīd pieceļas). Es mērošos ar tevi spēkiem. Un zvēru Es pats pie Sevis, ka uzvarēšu. Tā nav lepnības runa, bet patiesība. Cilvēka Dēls Savā miesā tiks uzveikts caur cilvēku, niecīgo tārpu, kurš ēd un saindējas ar saviem dubļiem. Bet Dieva Dēlu – neizsakāmās Trīsvienības Otro Personu – sātans neuzvarēs. Tu esi ienaids un savā nīšanā un kārdināšanā tu esi varens. Tomēr kopā ar Mani būs spēks, kas izstums tevi, jo tu nespēsi tam pieskarties, nedz to samazināt. Mīlestība ir kopā ar Mani!

Es zinu [citiem] nezināmas mocības, kuras Mani sagaida. Ne tās, par kurām pavēstīšu jums rītdien, lai jūs zinātu, ka viss, kas norisinājās ar Mani vai Man apkārt, bija Man zināms. Es pazīstu citas mocības… Ne tās, kuras nāk no šķēpiem vai nūjām, zaimiem un pret Cilvēka Dēlu vērstajiem sitieniem, bet gan paša Dieva dotās [mocības]. Tikai nedaudzie iepazīs šo mocību nežēlību, bet vēl mazāk būs to, kas pieņem to [esamību].

Šo mocību, kurās būs divi galvenie mocītāji: Dievs ar Savas klātbūtnes neesamību, un tu, dēmon, ar savu esamību - Upurī būs Mīlestība. Mīlestība Upurī dzīvojoša - pirmais Tās izturības spēks ir pārbaudījumā - un Mīlestība garīgajā iepriecinātājā, kura spārni jau dreb vēlmē nolaisties un noslaucīt Manus sviedrus. Viņš savāc visas eņģeļu asaras debesu kausā, un tajā Viņš izšķīdinās Manis atpirkto un Mani mīlošo vārdus, lai ar šo dzērienu atvieglinātu Nomocītā slāpes un Viņa neizmērojamo rūgtumu.

Un tu, dēmon, tiksi uzvarēts. Reiz izejot no kāda apsēstā, tu teici Man: “Es gaidu, lai varētu Tevi uzveikt, kad Tu būsi viena asiņojoša miesas brūce.” Toreiz tev atbildēju: “Tu Mani nepakļausi. Es uzvaru. Mans darbs bija svēts, mans vairogs ir Mans Tēvs. Viņš aizstāv Sava Dēla darbus un nepieļaus, lai salūzt Mans Gars.

Tēvs, kopš šī brīža šīs šausmīgās stundas dēļ Es jau saku Tev: “Tavās rokās Es atdodu Savu Garu.”(Ps 31,6).

Jāni, neatstāj Mani... Jūs ejiet Lai Kunga miers iemājo tur, kur neviesojas sātans. Palieciet sveiki.

Redzējums beidzas.

TREŠDIENA (I daļa: DIENA)

02.04.1947.; 19.06.1944.

Jēzus ieiet vēl vairāk pārpildītajā svētnīcā kā iepriekšējā dienā. Šodien Viņš ir ģērbies Savā pilnīgi baltajās drānās. Diena ir versmaina.

Viņš ieiet izraēliešu pagalmā uz godināšanas lūgšanu. Viņam seko ļaužu grupa. Citi, pārsvarā pagāni, ir ieņēmuši labākās vietas zem portāla. Nevarot iet tālāk par pirmo pagalmu aiz pagānu nodalījuma, viņi izmanto brīdi, kad ebreji seko Kristum, lai ieņemtu labākās vietas. Tomēr viņiem traucē diezgan lielā farizeju grupa. Tie, kā aizvien, uzvedas nekaunīgi, ar spēku izbrīvējot sev ceļu pie Jēzus, kurš ir noliecies pār slimo. Viņi nogaida līdz slimais tiks izdziedināts, un tad sūta pie Jēzus Rakstu mācītāju, lai tas Viņu iztaujātu.

Patiesībā farizeji īslaicīgi savā starpā strīdējās, jo Joels, saukts par Alamotu, gribēja iet parunāt ar Mācītāju. Taču viens no farizejiem iebilda, un pārējie viņam piebalsoja, sakot: “Nē. Kaut tu to slēp, ir taču zināms, ka tu esi Mācītāja piekritējs. Ļaujiet Ūrijam…

- Ūrijs, nē – ierunājās cits jauns Rakstu mācītājs, kuru es pavisam nepazīstu – Ūrijs ir pārāk viegli aizvainojams. Viņš saceltu pūlī dumpi. Iešu es.

Un neklausot vairs iebildumus, viņš tuvojas Jēzum, kurš atvadās no slimā, sakot tam:

- Tici. Tu esi dziedināts. Drudzis un sāpes vairs nekad neatgriezīsies.

- Mācītāj, kurš ir vislielākais Likuma bauslis?

Jēzus, aiz kura muguras ir nostājies vaicātājs, pagriežas un skatās. Mierīgs smaids apgaismo Viņa seju. Tad Viņš paceļ galvu, jo Rakstu mācītāja diženā auguma dēļ (kurš pie tam vēl joprojām paliek saliecies goda atdošanā) Viņš bija to noliecis. Jēzus lūkojās pūlī, skatās uz farizeju un doktoru grupu, atpazīst Joēla bālo vaigu, kurš pa daļai ir redzams aiz kāda bagāti ģērbta farizeja masīvajiem pleciem. Pestītāja smaids kļūst vēl platāks. Tas ir kā gaisma, kas glāsta augstdzimušo Rakstu Mācītāju. Tad Viņš pieliec galvu, lai uzlūkotu savu sarunu biedru, un atbild viņam:

- “Pirmais no visiem baušļiem ir – Klausies, Izraēl, Kungs mūsu Dievs ir vienīgais Dievs. Tev būs mīlēt Kungu, tavu Dievu no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli un no visas sava spēka.” Tas ir pirmais un visaugstākais bauslis. Otrs ir tam līdzīgs: “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu”. Nav lielāku baušļu par šiem. Tajos ir ietverts viss Likums un pravieši.

- Mācītāj, gudri un patiesi Tu esi atbildējis. Tā ir patiesība, ka Dievs ir viens un bez Viņa citu [dievu] nav. Mīlēt Viņu ar visu sirdi, prātu, no visas dvēseles un visiem spēkiem un mīlēt tuvāko kā sevi pašu nozīmē daudz vairāk par visiem dedzināmajiem upuriem. Esmu par to pilnīgi pārliecināts, pats pārdomājot Dāvida vārdus (Ps 51,18): “Tev dedzināmie upuri nav patīkami. Satriekts gars ir upuris Dievam.”

- Dieva valstība nav tālu no tevis, jo tu esi sapratis kāds dedzināmais upuris ir patīkams Dievam.

- Bet kāds dedzināmais upuris tad ir vispilnīgākais? – atdzīvojies un pieklusinātā balsī, it kā noslēpumu Jēzum uzticot, taujā Rakstu mācītājs.

Jēzus staro mīlestībā, liekot šai pērlei iekrist tā sirdī, kurš atveras Viņa mācībai – mācībai par Dieva Valstību. Un noliecies tuvāk, Viņš saka:

- Pilnīgs dedzināmais upuris ir mīlēt tos kā sevi pašu, kuri mūs vajā, un nedzīvināt ievainojumus. Kas tā rīkosies, tas iegūs mieru. Ir teikts: mierīgie savā īpašumā iegūs zemi un varēs priecāties miera pilnībā. Patiesi Es tev saku: tas, kurš spēs mīlēt savus ienaidniekus, iegūs pilnību un redzēs Dievu.

Rakstu mācītājs godpilni atvadās no Jēzus un atgriežas pie savas grupas, kura pieklusinātā balsī pārmet viņam uzslavu Mācītājam. Dusmās tie saka:

- Ko tu jautāji Viņam klusībā? Vai arī tevi Viņš ir pievīlis?

- Es dzirdēju Dieva Garu caur Viņa lūpām runājam.

- Tu esi muļķis. Vai varbūt tu tici, ka Viņš ir Kristus?

- Ticu.

- Patiesi, drīz mēs mūsu Rakstu mācītāju skolas skatīsim tukšas, bet mācekļus redzēsim klīstot šā cilvēka pēdās. Bet kā tu Viņā atpazīsti Kristu?

- Pazīmes? Es nezinu. Zinu un jūtu, ka Viņš tas ir.

- Ārprātīgais! – un farizeji apvainojušies iet Jēzum garām noslēgtā grupā. Viņš pieaicina tos, sakot:

- Paklausieties! Es gribu jums ko jautāt. Kas jums liekas esam Kristus? Kā dēls Viņš ir?

- Viņš būs Dāvida dēls – tie atsaka, uzsverot vārdu būs, vēloties likt Viņam saprast, ka priekš viņiem Jēzus nav Kristus.

- Tad kādēļ Dāvids, Dieva iedvesmots, dēvē Viņu par Kungu, sakot: “Tas Kungs teica manam kungam – Sēdies pie Manas labās rokas, līdz Tavus ienaidniekus Es padarīšu par tavu kāju pameslu”? (Ps 110,1)

Nezinot ko atbildēt, farizeji attālinās, sagremojot indi. Jēzus pārvietojas no vietas, kurā līdz šim bija saulē stāvējis, lai dotos tālāk pie Dārgumu urnas, netālu no Gazolifacija (Svētnīcas iekārtojumā izbūvēta Dārgumu telpa, kur ticīgie salika naudas upurus [Mk 12,41-42;Lk 21,1-2]). Šajā, vēl ēnainajā vietā uzturas rabīni, kuri spēcīgi žestikulējot, dod norādījumus. Viņi vēršas pie ebreju klausītājiem, kuru skaits arvien pieaug atkarībā no lielāka Svētnīcas apmeklētāju skaita.

Rabīni ar savām uzrunām cenšas izgaisināt Kristus, iepriekšējās dienās dotās, pamācības. Viņi paaugstina balsi, jo pūlis acu priekšā arvien pieaug. Patiesi, šī plašā telpa ir ļaužu pārpildīta.

1944.g.19.jūnijs.

Sākumā es redzu vienīgi kolonas un pagalmus, kuros atpazīstu Svētnīcu. Redzu arī Jēzu, kurš izskatās tik žilbinošs kā cēzars. Viņš ir savā tumši sarkanajā ģērbā un mazliet tumšākajā apmetnī. Viņš atbalstās pret milzīgu četrstūrainu kolonu.

Svētnīca piepildās ar dažādos virzienos ejošiem cilvēkiem. Vieni iet garām, citi ieklausās doktoros. Vēl citi ved jērus vai nes baložus, dodoties, iespējams, salikt tos upurī.

Jēzus paliek atspiedies pret kolonu, neko nesakot. Ar lielu uzmanību Viņš vēro [notiekošo]. Viņa skatiens un sejas izteiksme [man] atgādina Viņa izskatu no Paradīzes vīzijas, kad Viņš atsevišķās tiesas laikā tiesāja dvēseles. Šobrīd neapšaubāmi Viņš ir Jēzus – Cilvēks, tur Viņš bija Paaugstinātais Jēzus, un tātad pagodināts. Tomēr uzmanīgi vērojošā Jēzus seja un vaibstu maiņa ir tādi paši. Viņš ir nopietns, pētošs. Brīžiem tas ir skarbums [Viņa sejā atspoguļojošs], kas pat visnekaunīgākajos izsauc drebēšanu, reizēm seja ir mierīga, skumji smaidoša, un Viņa smaids liek domāt par rūpēm. Liekas Viņš neko nedzird, taču neapšaubāmi tas tā nav – Jēzus dzird visu.

No kādas, dažu metru attālumā esošas grupas, kas pulējas ap [kādu] doktoru, atskan balss, kura vēsta: “Vislielākais no baušļiem ir šis: lai viss, kas Svētnīcai pieder, ieplūst Tanī. Svētnīca stāv augstāk par tēvu un māti. Ja kāds Kunga godam vēlas atdot visu savu īpašumu, tad var to darīt un taps [caur to] svētīts, jo nav augstākas saites nevis par asinīm vai jūtām, bet Svētnīcu…

Jēzus lēni pagriež galvu tajā virzienā un lūkojas ar tādu sejas izteiksmi… kuru es negribētu redzēt attiecinām uz sevi. Liekas – Viņš skatās uz visiem. Salīcis, drebošs sirmgalvis ir nodomājis uzkāpt pa trepēm, kas atrodas tieši blakus Jēzum un, liekas, aizved uz citu, vēl dziļāk esošu pagalmu. Viņš atbalstās pret spieķi un gandrīz pakrīt, sapinoties savās drēbēs. Jēzus izstiepj roku, satver viņu un notur veco vīru, atlaižot tikai tad, kad sirmgalvis stāv jau stabili. Vīrs paceļ savu sagrumboto seju un nočukst svētības vārdus. Jēzus pasmaida un noglāsta, gandrīz jau kailo, vīrieša galvu. Tad atgriežas pie kolonas. Viņš atiet no tās vēlreiz, lai paceltu raudošo bērnu, kurš izrāvies no mātes rokas, nokrīt uz sejiņas tieši pie Viņa kājām, pie pirmā pakāpiena. Viņš paceļ bērnu, glāsta to un mierina. Māte apjukusi pateicas Viņam. Jēzus arī viņai uzsmaida un atdod bērnu.

Tomēr Viņš nesmaida, kad garām paiet lepnībā piepūties farizejs, nedz arī Rakstu mācītāju grupa un vēl citi, kurus es pat nepazīstu. Šī grupa sveicina Viņu ar plašiem žestiem un klanīšanos. Jēzus tik uzmanīgi veras viņos, ka liekas redz tiem cauri. Viņš atbild sveicienam, taču dara to vēsi. Viņš ir bargs. Garām paiet arī priesteris. Viņš laikam ir liela personība, jo pūlis pašķiras un sveicina viņu, viņš paiet garām uzpūties kā pāvs. Jēzus ar skatienu seko viņam, ar tādu skatienu, ka, kaut esot lepnības pilns, priesteris nolaiž galvu. Viņš Jēzu nesveicina, tomēr nespēj izturēt Viņa skatienu.

Jēzus pārstāj uz viņu lūkoties, lai palūkotos salīkušā, nabagā sievietē, tumši brūnās drēbēs ģērbtā. Nokaunējusies viņa uzkāpj uz kāpnēm un dodas uz mūra pusi, kur atrodas lauvu un citu zvēru galvas ar atvērtām rīklēm. Arī daudzi citi turp iet, taču Jēzus viņus neievēro. Ar acīm Viņš seko sievietes darbībai. Viņš uzlūko to līdzjūtībā, kura pārmainās lielā mierā, redzot kā sieviete izstiepj roku un kaut ko iemet vienā no akmens lauvas rīklēm. Nabaga sievietei atgriežoties, un ejot netālu no Jēzus, Viņš uzrunā viņu:

- Miers ar tevi, sieva.

Viņa pārsteigta paceļ seju.

- Miers ar tevi – atkārto Jēzus – Ej, jo Visaugstais tevi svētīs.

Nabadzīgā sieviete stāv kā sastingusi, tad čukstus izsaka sveicienu un dodas prom.

- Savā nelaimē viņa ir laimīga – saka Jēzus, atmetot [līdzšinējo] klusēšanu.

- Viņa ir laimīga, jo viņu pavada Dieva svētība. Klausieties draugi, un jūs, kas stāvat Man tuvumā. Vai redziet to sievieti? Viņa ziedoja tikai divas sīkas monētas, tā ziedoja tik [daudz], ka tai vairs nepietiks barības iegādei priekš būrītī turētā zvirbuļa. Un tomēr viņa ziedoja vairāk par visiem – kopš Svētnīcas atvēršanas rītausmā – kuri savus ziedojumus meta Svētnīcas krājkasē.

Paklausieties. Es redzēju daudzus bagātos, kuri meta ziedojumos tādas summas, kas spētu viņu (šo sievieti) uzturēt veselu gadu un apģērbt viņu tās nabadzībā. Es redzēju kā bagātie – ar acīm redzamu apmierinātību – ziedoja summas, kas Svētās Pilsētas nabagus varētu pabarot vienu vai vairākas dienas, liekot tiem slavēt Kungu. Bet patiesi Es jums saku, neviens neziedoja vairāk par šo sievieti. Viņas dāvana ir mīlestība, citu [dāvanās] mīlestības nav. Viņas ziedojums ir devība. Pārējie [ziedojumi] tādi nav. Viņējais ir upuris. Par citu [dāvanām] to nevar teikt. Šī sieviete šodien neēdīs, jo viņai nekā vairs nav. Viņai vispirms vajadzēs nopelnīt algu, lai ar maizi remdētu izsalkumu. Viņai nav krājumā bagātības, nav radinieku, kuri priekš viņas pelnītu. Viņa ir viena. Dievs atņēma tai vecākus, vīru un dēlus, paņēma to labuma daudzumu, kuru tie viņai atstāja – par Dievu vairāk viņai atņēma cilvēki. Tie ļaudis, kuri šodien ar plašiem žestiem – redziet? – joprojām ziedo sapelnīto. Vairums [no šīs naudas] ir viltīgā veidā izmānīta no vājo un izsalkušo rokām. Farizeji, Rakstu mācītāji u.c. apgalvo, ka nedz asins saites, ne emocijas nevar būt augstāk stādītas par [mīlestību uz] Svētnīcu, tādā veidā tie māca nemīlēt tuvāko. Taču Es saku, ka mīlestība stāv pāri Svētnīcai. Mīlestība ir Dieva bauslis, un tas, kuram nav žēlastības pret tuvāko, tas nemīl. Nevajadzīgā augļošanā aptraipītā, skaudībā, nejūtībā un krāpšanā iegūtā nauda negodina Dievu un pār tās devēju Debesu svētība netiek izlieta. Dievs tādu [cilvēku] atmet. Urna piepildās, taču tas nav zelts vīrakam. Tie ir dubļi, kuros slīkstat jūs, ak, kalpi, kas nekalpojat Dievam, bet pašu interesēm: tas ir striķis, kas jūs smacē, ak, doktori, kas mācāt jūsu pašu [izdomātās] doktrīnas, tā ir inde, kas iznīcina to, kas vēl jūsu dvēselē ir palicis, ak, farizeji. Dievs nevēlas nežēlību. Neesiet Kaini. Dievs nevēlas cietsirdības augļus. Dievs nevēlas neko no tā, raudu paceltā balsī Jēzus turpina: “Vajadzēja paēdināt izsalkušos, taču to viņiem atteica, lai varētu izrādīties šeit, Svētnīcas iekšienē. Vajadzēja palīdzēt sirmgalvim, krītošai mātei, taču tas viņiem tika atteikts, jo šādu rīcību neredzētu pasaules acis, un būtu jāpūš ragā, lai pasaule ievērotu devēju.

- Nē, rabbi, kurš māci, ka pārpalikumus var dot Dievam un godīgi ir atteikt mātei un tēvam [pabalstu], lai dotu Dievam. Pirmais bauslis skan: “Mīli Dievu ar visu savu sirdi, ar visu dvēseli, ar visu savu prātu un visiem saviem spēkiem.” Dievam tādēļ ir jādod nevis lieko, bet to, kas ir mūsu asinīs, mīlot ciešanas Viņa dēļ. Ciest, bet ne izraisīt ciešanas. Un ja dāvāšana daudz maksā – jo atteikšanās no bagātībām nav patīkama, bet cilvēka dārgums ir tā sirds, pēc dabas sabojāta – tad tieši tādēļ, ka maksā, vajag [to] dot. [To pieprasa] taisnība, viss, kas mums ir, ir pateicoties Dieva labestībai. [To pieprasa] mīlestība: jo mīlestības pierādījums, lai iepriecinātu mīlamo [personu], ir upura iemīlēšana. Ciest lai upurētu. Ciest. Es atkārtoju: ciest, nevis izraisīt ciešanas. Otrs bauslis pamāca: “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” Un likums paskaidro vēl sīkāk, ka pēc Dieva un vecākiem ir vēl tuvākais, kuram ir jāizrāda cieņa un jāpalīdz. Tādēļ patiesi Es jums saku, ka šī nabaga sieviete Likumu ir izpratusi labāk par gudrajiem un ir tapusi taisnota vairāk par visiem un ir tapusi svētīta, jo savā nabadzībā Dievam atdeva visu. Jūs turpretim dodat to, kas jums paliek pāri, lai ļaudis jūs augstāk vērtētu. Es zinu, ka Manas runas dēļ jūs Mani nīstiet. Bet līdz brīdim, kamēr šīs lūpas spēs runāt, tās turpinās izteikties līdzīgā garā. Savu naidu pret Mani jūs apvienojat ar šīs sievietes nievāšanu, kuru Es uzslavēju. Taču neceriet no šiem diviem akmeņiem uzcelt savai lepnībai divkāršu pjedestālu. Tie kļūs par dzirnakmeņiem, kas jūs saberzīs.

- Iesim, ļausim čūskām vienai otru sakost, lai tās palielina savu indi. Tas, kurš ir tīrs, labsirdīgs, pazemīgs, satriekts [garā] un vēlas iepazīt patieso Dieva vaigu, lai Man seko.

Jēzus saka:

- Un tu, kurai nekas vairs nav palicis, jo visu esi Man atdevusi, dod Man šīs divas pēdējās monētas. Viss, ko esi Man devusi, citiem liksies tik niecīgs. Tomēr tev, kurai atlikušas tikai tās [monētas], tas nozīmē v i s u. Ieliec tās tava Kunga rokās. Un neraudi vai vismaz neraudi viena. Raudi kopā ar Mani, jo Es esmu Vienīgais, kurš spēj tevi saprast un kurš tevi saprot, bez cilvēciskās dabas mijkrēšļa, kas patiesības priekšā vienmēr ir kā mānošs priekškars.

Apustuļi, mācekļi un pūlis seko Jēzum noslēgtās grupās. Jēzus atgriežas pie svētnīcas mūra

pirmajām robežām, kas gandrīz jau atrodas mūra ēnā. Šajā svelmainajā dienā tur ir mazliet vēsāks. Tā kā zeme ir lopu nagu izdangāta un akmeņu izbārstīta, kurus pārdevēji un naudas mainītāji izmanto nožogojumu vai telšu uzstādīšanai, ebreju mācītāji šurp nenāk. Viņi ļāva Svētnīcā izveidot tirgu, taču paši izjūt riebumu, lai ar savu sandaļu pazolēm mītu tās vietas, kur vēl ir redzams nevisai cītīgi noslaucītās četrkājaino pēdas, kuri pirms pāris dienām no šejienes tika aizvesti…

Jēzus nejūt riebumu un lielā klausītāju pulkā patveras šajā vietā. Pirms runāšanas Viņš

piesauc apustuļus un saka tiem:

- Nāciet un klausieties labi. Vakardien jūs gribējāt dzirdēt atbildes uz daudziem jautājumiem, uz kuriem Es jums tūlīt atbildēšu. Vakardien, atpūšoties Jāzepa dārzā, Es runāju aplinkus. Tādēļ klausieties uzmanīgi, jo šīs pamācības ir domātas visiem, bet īpaši jums, Mani kalpi un Mani sekotāji.

Klausieties. Uz Mozus katedras attiecīgā laikā sasēdās Rakstu mācītāji un farizeji. Tēvijai tās bija skumju pilnas stundas; tad beidzās trimda Babilonijā un pateicoties Sīrusa izdomai, valsts tika atjaunota. Ļaužu vadoņi izjuta nepieciešamību atjaunot kultu un Likuma zināšanu (pazīšanu). Bēda tām tautām, kas neatrodas Likuma un kulta aizsardzībā, kurām tie nav kā vadlīnija un atbalsts [cīņā] pret valsts visspēcīgākajiem ienaidniekiem (t.i. pret) – iedzīvotāju amorālismu, sacelšanos pret vadoņiem, vienotības trūkumu starp dažādām klasēm un grupējumiem, pret grēkiem, vērstiem pret Dievu un tuvāko, reliģijas apsīkumu – tie ir visi iziršanu izraisošie elementi, kuri izsauc debesu sodu (...) Un Es atkārtoju: katrai lietai, kas tiek radīta un pastāv, ir iemesls kādēļ tā pastāv. Un vajag to cienīt tā dēļ, ko tā ir paveikusi, nevis tā dēļ, ko tā dara. Labi būtu, ja attiecīgā laikā celtos arī farizeji, lai pretim stātos dubļainajai tradīciju piesārņošanai un svešajām praktikām. Ir Kāds, kurš spēj to paveikt. Tas ir Dievs vai Tas, kuru Viņš ir sūtījis un kuram ir tiesības un pienākums atdarīt Savas lūpas un atdarīt jūsu acis, lai jūs un viņi saprastu Visaugstā domu un rīkotos taisnīgi. [To varu darīt] vienīgi Es un neviens cits. Es, jo runāju Es pēc Dieva pavēles. Es, jo varu to darīt (runāt) bez jebkāda grēka Sevī, kuri jūs aizvaino, kad pamanām tos Rakstu mācītāju un farizeju rīcībā, un kurus paši jūs veicat pie katras iespējas.

Jēzus, kurš Savu uzrunu bija mierīgi aizsācis, pamazām paceļ balsi, kura pie pēdējiem vārdiem skan taures skaņu spēkā. Ebreji un pagāni uzmanīgi klausās Viņā. Pirmie Jēzu uzslavē par Tēvijas pieminēšanu un pie svešzemnieku vārda atklātās pieminēšanas, kuri bija padarījuši tos par kalpiem un nodarījuši tiem ciešanas, otrie – apbrīno tēlaino izteiksmes formu, esot laimīgi par iespēju piedalīties lielā runātāja (kā tie savā starpā dēvē Jēzu) uzrunā.

Jēzus pieklusina balsi, atsākot runāt:

- To Es jums sacīju, lai atgādinātu Rakstu mācītāju un farizeju esības būtību, [lai paskaidrotu] kā un kāpēc tie runā, un ka to vārdi ir vajadzīgi. Tādēļ dariet to, ko tie runā. Bet pēc viņu darbiem nedariet. Viņi māca rīkoties noteiktā veidā, bet vēlāk paši nepilda to, ko saka esam jāpilda. Patiesi, viņi māca [labos] un cilvēciskos Mozus grāmatu likumus. Tomēr, pēcāk citiem uzliek necilvēciskas, neizturamas, milzīgas nastas, kamēr paši nepiedur ne pirkstu, lai tās nestu, un lai tām pat pieskartos.

Viņu dzīves pamatnoteikums ir tāds, lai viņus redzētu un ievērotu viņu darbu dēļ, lai tos uzņemtu ar entuziasmu, taču šie darbi tiek veikti tā, lai tos pamanītu, lai caur tiem tie gūtu godu. Un viņi nostājas pret mīlestību, jo tiem patīk sevi uzskatīt par nošķirtiem un viņi nievā tos, kas nenāk no viņu aprindām. Viņi pieprasa, lai tos godātu par mācītājiem, tie [pieprasa] tādu kultu no savu mācekļu puses, kādu paši tie neatdod Dievam. Zināšanu un varas dēļ tie tiek uzskatīti par dieviem. Tie savu mācību uzskata esam pārāku par Dieva [mācību], pieprasot lai tā tiktu izpildīta burtiski, pat ja tas nozīmē Likuma pārgrozīšanu. Daži [no tiem] sludina herēziju, kā pagāni ticot metempsihozei un fatālismam. Citi savukārt aizliedz to, ko runā pirmie, patiesībā atmet to, kam ticēt liek pats Dievs, kurš apzīmē Sevi par vienīgo Dievu, kuram ir jāatdod gods. Radītājs teica, ka tēvs un māte nāk tūlīt aiz Dieva un kā tādiem tiem ir lielākas tiesības prasīt paklausību nekā kādam mācītājam, kurš nav dievišķs. Ja Es jums saku: “Tie, kuri tēvu un māti mīl vairāk par Mani, neder Debesu Valstībai”, tad [nedaru to] tādēļ, lai radītu jūsos mīlestības trūkumu pret vecākiem, jo jums ir jāizrāda tiem cieņa un palīdzība. Nav arī taisnīgi atņemt [vecākiem] palīdzību sakot: “Tā ir Svētnīcas nauda”. Nedrīkst viņiem arī atteikt viesmīlību, sakot: “Mans stāvoklis to aizliedz”, vai atņemt dzīvību, apgalvojot: “Es tevi nogalēšu, jo tu mīli Mācītāju”. [Es saku to], lai jūsos mājotu vecākiem pienākošā mīlestība. Pacietīga mīlestība un stipra tās mierā, mīlestība, kas spēj izsvērt starp Manu likumu un radniecisko egoismu, un radniecisko varu. Tomēr tā nekad nenonāk līdz asins radinieka nīšanai, ja tas grēko vai padara mūs skumjus, nesekojot jums pa Dzīvības ceļu, tas ir Manējo [ceļu]. Mīliet vecākus, esiet tiem paklausīgi it visā, kas ir svēts. Taču esiet gatavi mirt – Es nesaku nogalēt sevi, bet nomirt, ja tie vēlas jūs nosvērt uz nodevību pret jūsos ielikto Dieva aicinājumu būt par Dieva Valstības iemītniekiem, kurus no jums Esmu nācis izveidot.

Neejiet Rakstu mācītāju un farizeju pēdās, kuri savstarpēji ir sašķelti, kaut arī izliekas esam vienoti. Jūs, Kristus mācekļi, esiet patiesi vienoti. Priekšnieki [lai ir] mierīgi pret padotajiem, padotie labvēlīgi pret priekšniekiem. Visi – vienoti mīlestībā jūsu mīlestības dēļ, manas Valstības iegūšanas dēļ, lai mūžīgās Tiesas dienā jūs atrastos pie Maniem labajiem sāniem. Atcerieties, ka sadalīta karaliste vairs nav karaliste un tā nevar vairs pastāvēt. Tādēļ esiet vienoti mīlestībā uz Mani pateicoties Manai mācībai. Kristieša apģērbs – jo tā sauksies Mani padotie – lai ir mīlestība un vienotība, apģērba vienlīdzība, īpašumu kopiena, siržu brālība. Visi vienam, un katrs priekš visiem.

Tas, kam [kaut kas] pieder, lai pazemībā dod. Kam nav [nekā], lai pazemībā pieņem, lai pazemībā stāda brāļiem priekšā savas vajadzības, apzinoties, ka tie ir viņa brāļi. Brāļi savukārt lai mīlestībā uzklausa brāļu vajadzības, patiesi izjūtot sevi kā brāļu saitēm sietu. Atcerieties, ka jūsu Mācītājs bieži juta izsalkumu, aukstumu un tūkstošiem citu vajadzību un neērtību un, ka Viņš pazemīgi stāda tās ļaudīm priekšā – Viņš, Dieva Vārds. Atcerieties, ka atmaksu saņems tas, kurš ir žēlsirdīgs - pat par vienu ūdens malku. Atcerieties, ka labāk ir dot, nekā ņemt. Lai šajos trīs atgādinājumos nabagais rod drosmi prasīt, nejūtoties pazemots. Lai viņš padomā, ka pirms viņa to darīju Es. Lai viņš atrod spēku piedot, ja tiks atmests, domājot par to, ka Cilvēka Dēlam daudz reižu tika atteikta mītne un barība, kura tiek dota ganāmpulku sargājošiem suņiem. Bagātais lai rod devību savu bagātību izdāļāšanā, domājot par to, ka nožēlojama monēta, mīlestībā dota, šī pretīgā sātana piedāvātā monēta, pārveidos deviņas no pasaules desmit nelaimēm nemirstīgos un debešķīgos dārgumos.

Tērpieties tikumos. Lai tie kļūst neskaitāmi, taču vienīgi Dievam zināmi. Nerīkojieties kā farizeji. Tie nēsā platākas un garākas bārkstis un sinagogās mīl ieņemt pirmās vietas, tie mīl saņemt godināšanu laukumos, un vēlas, lai ļaudis tos dēvē par “Rabbi”. Viens ir Mācītājs: Kristus. Jūs, kuri nākotnē būsiet jaunie doktori – Es runāju par jums, mani apustuļi un mācekļi – atcerieties, ka tikai Es esmu jūsu Mācītājs un tāds palikšu arī tad, kad vairs nebūšu jūsu vidū. Es esmu pati Gudrība un pateicoties tai Es pamācu. Nelieciet sevi saukt par mācītājiem, jo jūs esiet mācekļi.

Un nepieprasiet [lai jūs dēvētu] un nevienu nesauciet zemes virsū par tēvu, jo tikai viens ir visu Tēvs: jūsu Tēvs, kas ir Debesīs. Lai šī patiesība padara jūs gudrus, lai jūs visi sajustos kā brāļi: tie, kas vada un arī tie, kuri tiek vadīti. Šī iemesla dēļ, mīliet viens otru kā labi brāļi. Un lai neviens no tiem, kas vada, neliek saukt sevi par priekšnieku, jo tikai viens ir jūsu kopējais Vadītājs: Kristus. Lai vislielākais jūsu vidū ir jūsu kalps. Būt par kalpu Dieva kalpiem nav pazemojums, bet sekošana. Man, kurš biju kluss un pazemīgs, vienmēr gatavs mīlēt Savus brāļus pēc miesas - no Ādama nākušos, un palīdzēt tiem spēkā, kurš ir Manī, Dievā. Dievišķajā dabā Es nepazemojos kalpojot cilvēkiem. Patiess ķēniņš ir tas, kurš spēj valdīt ne tik daudz pār ļaudīm, cik pār savām cilvēciskām iekārēm, pirmā no visām, kura ir muļķīgais lepnums. Atcerieties: kurš pazemojas, taps paaugstināts, bet kas paaugstinās, taps pazemots.

Sieviete – par kuru Kungs runā Radīšanas grāmatas otrajā nodaļā, Jaunava, kuru piemin Isajs (Is 7,14), Jaunava – Emanuēla Māte – par šo jauno laiku patiesību pravietoja, dziedot: “Kungs varenos gāza no to troņiem, un paaugstināja pazemīgos”. Dieva Gudrība runāja caur Tās lūpām, kura ir Žēlastības Māte un Gudrības Sēdeklis. Es atkārtoju, vārdus, kuri pagodina Mani – vienotu ar Tēvu un Svēto Garu Mūsu brīnumu lietās, kad - bez kaitējuma Jaunavai – Es veidojos Viņas klēpī, nepārstājot būt par Dievu. Lai [šie vārdi] ir to cilvēku rīcības pamatnoteikums, kuri vēlas dzemdināt Kristu savās sirdīs un nonākt līdz Kristus Valstībai. Jēzus, Pestītāja, Kristus – Kunga, Dieva Valstība nebūs pieejama tiem, kuri ir lepni, kārību pilni, kuri piekopj elkdievību, tiem, kas adorē paši sevi un savu gribu.

Tādēļ nelaime jums, Rakstu mācītāji un farizeji, liekuļi, kas uzskatiet, ka jums ir ļauts ar saviem neizpildāmajiem noteikumiem slēgt Dieva Valstību cilvēkiem, kuri uz To paceļ savas dvēseles, lai rastu spēku savās sāpīgajās zemes dzīves dienās! Bēda jums, kas neejiet un negribiet ieiet šajā valstībā – jo jūs nepieņemat dievišķās valstības Likumus – un arī citiem, pie vārtiem stāvošiem (kurus jūs esiet aizslēguši un padarījuši nepārvaramus) neļaujiet ieiet.

Bēda jums, Rakstu mācītāji un farizeji, liekuļi, kuri aprijiet atraitnes garo lūgšanu aizsegā. Šī iemesla dēļ jūs tapsiet bargi sodīti!

Bēda jums, Rakstu Mācītāji un farizeji, liekuļi, kuri apstaigājiet jūras un zemes, izšķērdējot svešus labumus, lai iegūtu vienu jaunu piekritēju, un kad tas jau par tādu ir kļuvis, jūs padarāt to par divkārt ļaunāku [elli pelnījušu] nekā jūs paši!

Nelaime jums, aklo vedēji, kas sakiet: “Ja kāds zvēr pie Svētnīcas, viņa zvērests nav nenieka vērts, bet ja tas zvēr pie Svētnīcas zelta, tas šis cilvēks ir saistīts ar zvērestu.” Muļķīgie un aklie! Kas gan ir svarīgāks? Zelts vai Svētnīca, kas zeltu svētī? Un jūs sakāt: “Ja kāds zvēr pie altāra, viņa zvērestam nav vērtības, taču ja viņš zvēr pie upurdāvanas, uz altāra esošās, tad viņa zvērests ir derīgs un caur savu zvēresta salikšanu viņš ir saistīts” Aklie! Kas tad ir lielāks? Upuris vai altāris, kas upurdāvanu dara svētu? Kas zvēr pie altāra, zvēr pie tā un pie visa, kas uz tā atrodas, un kas zvēr pie Svētnīcas, zvēr pie tās un pie Tā, kurš tajā mīt; bet kas pie Debesīm zvēr, zvēr pie Dieva Troņa un pie Tā, kas uz tā sēž.

Bēda jums Rakstu mācītāji un farizeji, liekuļi, kas desmito tiesu dodat no piparmētras, anīsa un ķimenēm, bet pārkāpiet vissvarīgākās Likuma pavēles: taisnību, žēlsirdību un uzticību. Tos tikumus vajadzētu paturēt, neapejot citas, otršķirīgas lietas! Aklie vadoņi, kas nievājiet dzērienus aiz bailēm, lai no mušiņas norīšanas jūs netaptu nešķīsti, bet pēcāk jūs kārīgi aprijiet kamieli, tādēļ nejūtoties nešķīsti. Bēda jums, Rakstu mācītāji un farizeji, liekuļi, kas mazgājat kausu un trauku ārpusi, bet jūsu iekšiene ir alkatību un netīrības pilna. Aklais farizej, izmazgā vispirms kausu un trauka iekšpusi tā, lai arī no ārpuses tas kļūtu tīrs.

Bēda jums, Rakstu mācītāji un farizeji, liekuļi, kas lidojiet kā sikspārņi tumsā jūsu grēcīgo darbu dēļ un naktīs sarunājieties ar pagāniem, laupītājiem un nodevējiem, un tad, rītausmā, slēpjot savu noslēpumaino tirgošanos – Svētnīcā ieejiet skaistās drānās.

Bēda jums, kas māciet mīlestības un taisnības likumus, kas iekļauti Priesteru Grāmatā, un pēcāk [paši] esiet skaudīgi, skopi, negausīgi, alkatīgi, liekulīgi, mētājaties ar zaimiem, esiet netaisnīgi, atriebīgi, ienaida pilni. Jūs novāciet (no ceļa) to, kas jūs uztrauc, pat ja tajā rit jūsu asinis. Jūs atstājiet jaunavas, kuras kļuvušas par jūsu sievām, pametat bērnus, kuri no tām ir dzimuši, jo tie ir nabadzīgi, un sievas jūs apvainojiet laulības pārkāpšanā, jo tās jums vairs nepatīk, vai arī [apvainojiet] tās nešķīstā slimībā, lai no tām atbrīvotos. Un to dariet jūs, kas paši esiet nešķīsti savās iekāres pilnajās sirdīs – pat ja tas netop redzams cilvēku acīm, kuri nepazīst jūsu darbus. Jūs līdzināties izbaltētiem kapiem, kuri no ārpuses ir skaisti, kamēr to iekšpuse ir pilna ar mirušo kauliem un trūdiem. Tāpat tas ir ar jums. Jā. Tieši tā! Ārēji jūs liekaties esam taisnīgi, bet iekšpusē esiet liekulības un niecības pilni.

Nelaime jums, Rakstu mācītāji un farizeji, liekuļi, kas praviešiem celiet smalkas kapenes un rotājiet taisnīgo kapus, sakot: “Ja mēs būtu dzīvojuši mūsu tēvu laikos, mēs nebūtu kļuvuši līdzzinātāji tiem, kuri izlēja praviešu asinis, mums ar to nebūtu nekā kopīga. “ Tādā veidā jūs lieciniet paši pret sevi, ka esiet to pēcnācēji, kuri noslepkavoja jūsu praviešus. Visbeidzot, arī jūs piepildāt jūsu tēvu mēru… Ak, čūskas, rāpuļu cilts, kā gan jūs izbēgsiet Gehennas likteni (Ge – Hinnom: Jeruzalemes dienvidu pusē - visas pilsētas atkritumu dedzināšanas un lepras slimnieku apmešanās vieta. Šī ieleja ir kļuvusi par simbolu pazudināto vietai.)

Tādēļ Es, Dieva Vārds, jums saku: Es, Dievs, sūtīšu jums jaunus praviešus, gudros un Rakstu mācītājus. Un daļu no tiem jūs nogalināsiet, daļu sitīsiet krustā, daļu šaustīsiet savās tiesās, savās sinagogās, aiz jūsu pilsētu mūriem. Daļa tiks padzīta no pilsētas uz pilsētu, līdz pār jums kritīs visu taisnīgo asinis, kas ir izlietas zemes virsū, sākot no taisnīgā Ābela līdz Zaharija Barahija Asinīm, kuru jūs nogalinājāt starp pagalmu un altāri, jo aiz mīlestības uz jums, viņš jums atgādināja par grēku, lai jūs to nožēlotu un atgrieztos pie Kunga.

Tā ir tiesa. Jūs ienīstat tos, kas vēl jums labu un mīlestībā aicina jūs atgriezties uz Dieva ceļiem. Patiesi, Es jums saku, ka viss tas drīzumā notiks: slepkavība un tās izrietošās sekas. Patiesi Es jums saku, ka viss tas nāks pār šo paaudzi.

Ak, Jeruzaleme! Jeruzaleme, kas akmeņiem nomētā tos, kas pie tevis ir sūtīti, tu, kas nogalini savus praviešus! Cik gan reizes Es gribēju sapulcināt tavus bērnus, kā putns sapulcina savus mazuļus zem spārna, bet tu negribēji!

Tad nu klausies, Jeruzaleme! Tagad klausieties jūs visi, kas Mani ienīstat un nīstat visu, kas nāk no Dieva. Paklausieties arī jūs, kas mīlat Mani, un kuri tapsiet iznīcināti no Dieva Mesijas vajātāju rokas.

Klausieties arī jūs, kas neesat no šīs tautas, bet kuri Mani dzirdiet. Ieklausieties, lai zinātu, kas ir Tas, kas uz jums runā un pareģo bez lidojuma un putnu dziesmu pētīšanas, bez debesu parādībām vai upurēto dzīvnieku iekšām, bez uguns vai dedzināmo upuru dūmiem. [Viņam tas nav jādara], jo visa nākotne ir Tā priekšā, kurš ar jums runā. Šī jūsu Māja paliks jums tukša. Es saku jums – saka Kungs - ka Mani vairs neredzēsiet, līdz jūs teiksiet: “Svētīgs ir Tas, kurš nāk Kunga vārdā.”

Jēzus acīmredzami ir pārguris un iededzies nogurdinoši garajā un spēcīgajā ievadrunā, noguris vienlaicīgi arī no svelmainās dienas smacīguma. Pestītājs - lielā mūra dēļ piespiests pie mūra, tūkstošiem acu novērots, ienaida jūtošs (kas plūst no Viņa klausītājiem, kas stāv aiz pagānu pagalma) un mīlestības vai vismaz apbrīnas ieskauts (kura raisās no piesarkušajiem un nosvīdušajiem saulē stāvošajiem) – izskatās patiesi pārguris. Viņam neapšaubāmi ir vajadzīga atpūta. Viņš cenšas to pateikt apustuļiem un [mācekļiem]. Daudzviet pūlis pašķiras un mācekļi tagad atrodas pirmajā rindā, veidojot ap Jēzu mīlestības pilnu barjeru.

Iziesim no Svētnīcas un iesim svaigā gaisā, zem kokiem. Man ir nepieciešama ēna, klusums un vēsums. Patiesi Es jums saku, šī vieta liekas jau deg debesu dusmu liesmās.

Ar grūtībām mācekļi atbrīvo Jēzum ceļu, lai izietu caur vistuvākajiem vārtiem, kur Jēzus bez panākumiem cenšas atlaist lielo pūli. Par katru cenu tie grib Viņam sekot. Tikmēr mācekļi aplūko Svētnīcas sienas, kuras apspīd zenītā esošā saule, un Jānis no Efezas Mācītājam norāda šīs būves lieliskumu:

- Palūkojies uz šiem akmeņiem, cik gan skaista ir šī ēka!

- Un tomēr akmens uz akmens no tās nepaliks – atbild Jēzus.

- Nē? Kad? Kā? – daudzi izvaicā Viņu, taču Jēzus neatbild.

Viņi kāpj [lejā] no Morijas kalna un iziet no pilsētas, garām paejot Ofelas un Efraima Vārtiem, iespējams arī Trūdu Vārtiem, un patveras karaliskajos dārzos. Tie, kas nav pieskaitāmi ne apustuļiem, nedz mācekļiem, bet kuri spītīgi sekoja Jēzum, lēnām dodas projām kad, Manaēnam smagos vārtus atverot, Viņš valdonīgi visiem saka:

- Dodieties prom. Šeit ienāks tikai tie, kam es to ļaušu.

Ēna, klusums, ziedu smarža, ētera un neļķu, kanēļa, lavandas un neskaitāmu citu smaržojošu augu aromāts un strautiņu čalas, putnu treļļi, šo apkaimi padara par debešķīgu atpūtas vietu. Dārza apsargs labi pazīst Jēzu, jo sveicina Viņu ar cieņu, kā labi pazīstot, un Jēzus apjautājas par sarga sievu un bērniem.

Vīrietis vēlētos Jēzu uzņemt mājās, taču Mācītājs vēlas palikt vēsumā un karaliskā dārza mierā. Pirmie divi, Lācaram ļoti uzticīgi kalpi aiziet, lai atnestu ēdamā grozu, Jēzus tiem saka:

- Lūdzu, sakiet savām kundzēm, lai atnāk. Mēs ar Manu Māti un uzticamajiem mācekļiem paliksim šeit pāris stundas. Tas būs tik mīļi...

- Mācītāj, Tu esi tik noguris! To var pamanīt Tavā sejā – iebilst Manaēns.

- Jā. Tik ļoti, ka Man vairs nav spēka iet tālāk.

- Šinīs dienās daudzkārt esmu Tev ziedojis šo dārzu. Tu zini, cik ļoti es priecājos, kad varu nodrošināt Tev mieru un atpūtu!

- Zinu, Manaēn.

- Un vakardien Tu gribēji iet uz to skumjo vietu, tik izkaltušajā apkaimē, tik dīvaini, ka šogad tur nelapo augi! Tik tuvu tiem skumjajiem vārtiem!

- Es gribēju izpatikt Saviem apustuļiem. Dziļi iekšienē viņi ir bērni. Palūkojies uz viņiem, cik priecīgi viņi atpūšas!... aizmirstot to, kas tur aiz šiem mūriem pret Mani briest...

- Un viņi aizmirst, ka esi tik skumīgs... Taču liekas, ka nav daudz iemeslu uztraukumam. Iepriekšējā vieta man likās nedrošāka.

Jēzus lūkojas uz viņu un apklust. Cik gan daudz reižu šajās pēdējās dienās! Es redzu kā Jēzus skatās un apklust! Tad Viņš sāk vērot apustuļus un mācekļus. Viņi ir noņēmuši galvas segas, apmetņus un sandales, lai aukstajos strautiņos atvēsinātu sejas, kājas un rokas. Sekojot daudzu mācekļu piemēram – kuri šobrīd liekas ir vēl kuplākā skaitā, visi brālīguma ideāla vienoti – mazliet iesāņus apgulstas, lai Jēzus varētu mierīgi atpūsties.

Arī Manaēns aiziet, atstājot Jēzu vienu. Visi ciena pārgurušā Mācītāja atpūtu.

Kalpi atgriežas vairāku biedru pavadībā, jo vēlas parūpēties par Kunga kalpu vajadzībām. Kalpi paziņo, ka viņu kundzes nekavēsies nākt. Jēzus piesauc Pēteri un saka tam:

- Kopā ar Jēkabu, Manu brāli, pasvētī, upurē un izdali ēdienu, tā kā Es to daru.

- Izdalīt esmu ar mieru, bet pasvētīt – nē, Kungs. Tev piederas upurēšana un svētīšana, ne man.

- Kad tu biji savu līdzbiedru priekšgalā, un Es biju tālumā, vai tad tu to nedarīji?

- Darīju. Tomēr toreiz… man tas bija jādara. Tagad ar mums esi Tu un tas būsi Tu, kas svētīs. Man liekas tā ir labāk, ja Tu upurē par mums, un mēs dalām…

Un uzticamais Sīmanis apskauj savu Jēzu – kurš pārguris sēž ēnā – un atbalsta galvu pret Jēzus roku, esot laimīgs, ka spēj tā Viņam pieglausties un noskūpstīt Jēzu…

Jēzus pieceļas un dara to apustulim par prieku. Viņš iet pie mācekļiem, upurē ēdamo, svētī, izdala, lūkojas kā tie ar “gardu muti” ēd un saka:

- Pēc tam paguliet. Atpūtieties, kamēr vēl ir laiks, lai vēlāk spētu būt nomodā un lūgties, lai nogurums nemāktu jūsu acis un garu ar miegu brīdī, kad jums būs jāpamostas un jābūt gatavībā.

- Vai Tu ar mums nepaliksi? Tu neēd?

- Ļaujiet Man atpūsties. Vienīgi tas Man ir nepieciešams. Ēdiet, ēdiet! – [saka Jēzus un] ejot tiem garām glāsta tos, kurus satiek Savā ceļā.

Viņš atgriežas Savā vietā...

Mīļa un salda ir Mātes ierašanās pie Sava Dēla. Marija tuvojas ar noteiktu soli, jo Manaēls, mazāk noguris par pārējiem, atrodas vārtu tuvumā, norādot Viņai vietu, kur atrodas Jēzus.

Citas sievietes – viņas visas ir ebreju mācekles un tikai viena ir romiete – Valērija – uz brīdi paliek klusumā, lai nemodinātu koku lapotnes paēnā gulošos mācekļus, kuri atgādina zālē guļošas avis. Ir sestā stunda.

Marija ieiet jasmīnu alejā, neizsaucot mazā koka tiltiņa čīkstoņu, nedz smilts čirkstoņu. Ar vēl lielāku uzmanību Viņa pietuvojas Savam Dēlam, kurš noguruma pārmākts ir iemidzis, galvu atbalstījis pret Viņa priekšā esošo akmens galdiņu. Viņa kreisā roka kalpo par spilvenu zem matiem paslēptajai sejai. Marija pacietīgi apsēžas pie Sava pārgurušā Dēla. Viņa uzlūko Jēzu… tik cieši… uz Viņas lūpām pavīd sāpīgs un maigs smaids… asaras bez trokšņa krīt uz Viņas krūtīm. Viņas lūpas ir sakļautas un mēmas, taču Viņas sirds lūdzas ar visu tās spēku. Un šīs lūgšanas ar izelpas spēku, uz ceļiem saliktās saspiestās rokas, kuras par spīti gribai dreb, norāda uz Viņas ciešanām. Šīs plaukstas atraisās (viena no otras) vienīgi tādēļ, lai padzītu uzmācīgu mušu, kura varētu uzlaisties uz Guļošā un pamodināt To.

Tā ir Māte, kas ir noliekusies pār Savu Dēlu un Sava Dēla pēdējo miegu. Ja Mātes seja šajā Pashas trešdienā atšķiras no tās, kāda Viņai bija Kunga piedzimšanas dienā, tad vienīgi sāpju dēļ, kas padara Viņas seju bālu un grumbās sarauktu. Tomēr tā ir tā pati mīlošā skatiena tīrība, tās pašas bailīgās rūpes, kādas Marija izjuta Sava Bērna pirmā miedziņa laikā.

Jēzus sakustas un Marija ātri izslauka asaras, lai Viņas Dēls tās neredzētu. Jēzus pamostas. Viņas sejas grimase, Jēzum pagriežoties uz otru pusi, ir mainījusies, un Marija atkal nekustīgi paliek nomodā pār Viņu.

Tomēr kaut kas salauž Marijas sirdi. Viņa dzird Jēzu sapnī raudam un neizprotamā čukstā – jo Viņš runā caur lūpām, kuras ir rokai un apģērbam piespiestas – tās izsaka Jūdasa vārdu…

Marija pieceļas, pieiet, noliecas pār Savu Dēlu. Viņa seko šim neskaidrajam čukstam, rokas pie sirds piespiežot. Jēzus pārtrauktais izteiciens – kuru ir iespējams nojaust – liek saprast, ka visu laiku Viņš sapņo par tagadni, pagātni un visbeidzot par nākotni, līdz Viņš pamostas, pielecot kājās, it kā vēlēdamies aizbēgt no kaut kā šausmīga. Tomēr Viņš atrod Mātes krūti, Savas Mātes roku, smaidu un Mātes saldo balsi, Viņas skūpstu un rūpes un plīvuru, ar kuru Viņa mierīgi slauka Viņa seju, lai notraustu asaras un sviedrus.

Viņa saka:

- Tev nebija ērti un Tu sapņoji… Tu biji nosvīdis un pārguris, mans Dēls.

Viņa sakārto Jēzus izpūrušos matus, notīra Viņa seju un tur Viņu apskāvienos, pie Savas sirds piespiestu, jo nevar Viņu vairs paņemt uz ceļiem, kā to mēdza darīt Jēzum mazam esot. Jēzus uzsmaida Viņai un saka:

- Tu vienmēr esi Māmiņa. Tā, kura iepriecina. Tā, kura aplaimo. Mana Māmiņ!

Viņš nosēdina Viņu Sev līdzās, roku atstājot uz Viņas ceļiem. Marija satver šo šauro plaukstu – tik maigo, un tomēr galdnieka stipro roku – Savās rokās, glāsta pirkstu galus un delnas, paijā uztūkušās dzīslas. Cenšas novērst Viņas uzmanību…

- Mēs esam ieradušās. Visas, pat Valērija. Klaudija vēlējās, lai tās paliek viņas tuvumā. Viņa ir ļoti noskumusi, tā stāstīja mums viņas kalps. Viņa saka, ka nezin kāda iemesla dēļ, taču Viņa jūt tuvojamies daudz asaru. Pārspīlējums!... Vienīgi Dievs zina visu…

- Kur ir mācekles?

- Viņas ir tur, pie dārza ieejas. Marta vēlējās sagatavot Tev maltīti un vēsu un atspirdzinošu dzērienu, domājot par Tavu pārgurumu. Taču es… palūkojies… Tev vienmēr tas ir garšojis, tādēļ te to atnesu… Tas ir Manis pagatavots… Labāks, jo nāk no Tavas Māmiņas.

Un Viņa rāda Jēzum medu un mazu rausi, plāceni, kuru apziež ar medu, lai pasniegtu to Savam Dēlam ar vārdiem:

- Kā Nācaretē, kad Tu viskarstākajā stundā atpūties, un tad, kad Tev bija karsti, Tu pamodies… un Es nācu no vēsā mājokļa ar šo maltīti…

Marija pārtrauc runāt, jo Viņas balss dreb. Dēls lūkojas uz Viņu un saka:

- Un kad bija Jāzeps, Tu nesi ēdienu mums abiem un aukstu ūdeni krūzē, kuru turēji avotā, lai ūdens kļūtu vēl vēsāks. Tu to vēl atspirdzināji, pievienojot tam savvaļas piparmētru stiebrus. Cik gan daudz piparmētras tur auga zem olīvkokiem! Un cik daudz bišu uz piparmētru ziediem! Mūsu medus vienmēr mazliet pēc tām smaržoja…

Un Jēzus aizdomājās… atceras…

- Vai zini, mēs redzējām Alfeju. Jāzeps novēlojās, jo viņa bērns bija mazliet apslimis. Taču rītdien viņš neapšaubāmi būs šeit kopā ar Sīmani. Salome, Sīmaņa sieva, rūpējās par mūsu māju un par Marijas [Alfejas] māju.

- Māmiņ, kad Tu paliksi viena, ar ko kopā Tu paliksi?

- Ar ko Tu vēlies, Mans Dēls? Es biju Tev paklausīga pirms Tu Man vēl biji, Dēls. Un tāda palikšu, kad Mani atstāsi.

Viņas balss dreb, taču uz lūpām vīd varonīgs smaids.

- Tu spēsi būt paklausīga. Kāda gan tā ir atpūta, būt Tavā tuvumā. Jo redzi, Māmiņ, pasaule nespēj to saprast, ka Es varu atpūsties pie tiem, kas spēj būt paklausīgi… Jā. Dievs atpūšas paklausīgajos. Dievam nevajadzētu ciest, pūlēties, ja pasaulē nebūtu nākusi nepaklausība. Tas viss nāk, kad neesam paklausīgi. No turienes rodas pasaules sāpes… No turienes – Mūsu sāpes.

- Taču vienlīdz arī Mūsu miers, Jēzu. Jo mēs zinām, ka mūsu paklausība iepriecina Pirmsmūžīgo. Ak! Ko gan šī doma nozīmē, it īpaši Man! Man, Man – radībai, ir dota iespēja iepriecināt Savu Radītāju!

- Ak! Dieva Prieks! Tu nezini, ak, Mūsu prieks, ko Mums nozīmē tas, ko Tu izteici! Tas pārspēj debesu koru harmoniju... Svētīgā! Svētīga Tu esi, kas māci Man visaugstāko paklausību un ar šādu domāšanas veidu, padari [šīs paklausības] izpildīšanu Man tik mīļu!

- Man nav vajadzības Tevi pamācīt, mans Jēzu. Es visu iemācījos no Tevis.

- Cilvēks Jēzus visu iemācījās no Nācaretes Marijas.

- Tā bija no Manis nākošā gaisma. Gaisma, kas esi Tu. Tā nāca no Pirmsmūžīgās Gaismas, un pazemojās pieņemot cilvēka veidolu… Joannas brāļi Man atkārtoja Tavus vārdus. Viņi bija aizrautības un apbrīnas pilni. Farizeju priekšā Tu biji drosmīgs…

- Tā ir visaugstāko patiesību stunda, Māmiņ. Viņiem tās paliek par mirušām patiesībām, taču citiem tās būs dzīvas. Un mīlestības un skarbuma dēļ Es palīdzēšu vest pēdējo cīņu par ļaunuma izravēšanu.

- Tas tiesa. Man teica, ka Gamaliels, kurš kopā ar citiem bija vienā no zālēm, brīdī, kad daudzi jutās aizvainoti, sacīja: ”Ja kāds negrib sirdsapziņas pārmetumus, tad lai rīkojas taisnīgi, un pēc šīs piezīmes viņš esot aizgājis .”

- Cik mīļi, ka Rabbi tanī ir ieklausījies. Kas Tev par to stāstīja?

- Lācars. Bet viņam to pateica Eleazars, kurš zālē bija kopā ar citiem. Lācars atnāca sestajā stundā. Sasveicinājās un aizgāja, nevēloties uzklausīt māsas, kuras gribēja viņu aizkavēt līdz saulrietam. Viņš lūdza atsūtīt Jāni vai citus pēc augļiem un ziediem, kuriem pašreiz jau vajadzētu uzziedēt.

- Rīt Es aizsūtīšu Jāni.

- Lācars nāk katru dienu. Taču Marija dusmojas, sakot, ka viņš līdzinās rēgam. Viņš ieiet Svētnīcā, dod pavēles un dodas projām.

- Arī Lācars spēj būt paklausīgs. Es viņam liku tā rīkoties, jo arī viņu cenšas sagūstīt. Tomēr māsām par to nesaki. Viņam nekas nenotiks. Iesim tagad sameklēt mācekles.

- Nekusties. Es pasaukšu viņas. Visi mācekļi guļ…

- Ļausim tiem gulēt. Naktīs viņi maz guļ, jo Es dodu tiem pamācības Ģetzemanes mierā.

Marija aiziet un atgriežas kopā ar sievietēm, kuras liekas esam tik vieglas kā pūciņas, tik maigi ir viņu soļi. Viņas sveicina Jēzu ar cieņas pilniem skatieniem un tikai Marija Kleofasa [meita], lūkojas ar nelielu familaritāti. Marta no liela maisa izņem krūku. Marija tikmēr no poraina trauka izliek svaigus, no Betānijas nestus augļus, novietojot tos uz galda blakus māsas pagatavotajai garšīgajai dūjai. Viņa lūdz Jēzu ieturēt maltīti, sakot:

- Paēd, gaļa ir stiprinoša. Es pati Tev to sagatavoju.

Joanna ir atnesusi rožu etiķi, paskaidrojot:

- Pirmajā svelmē tas ļoti atsvaidzina. Mans vīrs arī to lieto, kad savos garajos ceļojumos ir pārguris.

- Mums nav nekā – taisnojas Marija Salome, Marija Kleofasa, Zuzanna un Elīza. Un Nīke ar Valēriju piebilst:

- Arī mums nav nekā. Mēs nezinājām, ka nāksim šurp.

- Jūs Man esat dāvājušas sirdi. Man ar to pietiek. Un jūs Mani vēl apdāvināsiet…

Jēzus vispirms padzeras vēso medus ūdeni, kuru Marta ielej Viņam porainā krūkā. Tad bauda augļus, kas Nogurušajam ir [kā] stiprinājums.

Mācekles daudz nerunā. Viņas skatās kā Jēzus ieturas. Viņu acis liecina par mīlestību un nemieru. Negaidīti Elīza sāk raudāt, un taisnojas, sakot:

- Es nezinu. Mana sirds ir skumju mākta…

- Un arī mums visām pārējām. Pat Klaudija savā pilī… – atsaucās Valērija.

- Kā es gribētu, lai būtu jau Vasarsvētki – čukst Salome.

- Es tieši pretēji, gribētu apturēt laiku šajā stundā – saka Marija no Magdas.

- Tad tu būtu egoiste, Marija – atbild tai Jēzus.

- Kādēļ, Mācītāj? [jautā Marija Magdalēna]

- Jo tu tikai sev gribētu [savas] atpirkšanas prieku. Tūkstošiem un miljoniem būtņu gaida šo stundu, jo pateicoties tai tie tiks atpirkti.

- Tas tiesa, es nepadomāju par to… – viņa noliec galvu, kožot lūpas, lai netiktu pamanītas no acīm plūstošās asaras un lūpu drebēšana. Taču viņa vienmēr cīņā ir stipra, tādēļ viņa saka:

- Ja Tu rīt atnāktu, tad varētu paņemt atsūtīto apģērbu. Tas ir tīrs un atsvaidzināts, Pashas mielasta cienīgs.

- Es atnākšu… Vai jums Man nekas nav sakāms? Jūs klusējat un esiet nomāktas. Vai tad Es vairs neesmu Jēzus? … – un Viņš iedvesmojoši uzsmaida sievietēm.

- Ak! Tas esi Tu! Tomēr Tu esi varenāks, nekā tajās dienās un es vairs nespēju Tevī saskatīt to mazuli, kuru ņēmu uz rokām – iesaucas Marija, Alfeja sieva.

- Un es – vienkāršo Rabbi, kurš staigāja pa manu virtuvi, meklējot Jāni un Jēkabu – atsaucas Salome.

- Es Tevi vienmēr esmu tādu pazinusi: kā manas dvēseles Karali! – paziņo Marija no Magdas.

Bet Joanna, pilna salda miera, saka:

- Un arī es – [Tevi pazīstu] Dievišķīgu, kopš dienas, kad mirstot redzēju sapni, kurā Tu man parādījies un atsauci mani Dzīvei.

- Tu visu esi mums dāvājis, Kungs. Visu! – ieelpojot saka Elīza, kurai ir izdevies apvaldīt asaras.

- Un arī jūs visu Man esat devušas.

- Pārāk maz – visas iesaucas.

- Dāvana nebeidzas ar tuvojošos stundu. Tā beigsies tikai tad, kad jūs būsiet kopā ar Mani, Manā Valstībā, Manas uzticamās mācekles. Nē, jūs nesēdēsiet pie Maniem sāniem uz divpadsmit troņiem, lai tiesātu divpadsmit Izraēla ciltis, bet dziedāsiet kopā ar eņģeļiem “Hosanna”, Manai Mātei veidojot godinošu kori. Un tad, tāpat kā šobrīd, Kristus Sirds pildīsies ar prieku kontemplējot jūs.

- Es esmu jauna! Man vēl būs jādzīvo, pirms es varēšu ieiet Tavā Valstībā. Laimīgā Anālija! – ierunājās Zuzanna.

- Es esmu veca un tādēļ arī laimīga. Es ceru, ka nāve ir tuvu – saka Elīza.

- Man ir dēli... Es gribētu tiem kalpot, šiem Dieva kalpiem! – nopūšas Marija Kleofasa.

- Neaizmirsti mūs, Kungs! – ar apvaldītu nemieru ierunājas Magdalēna (it kā savas dvēseles kliedzienā). Viņas aizžņaugtajā balsī, lai neuzmodinātu guļošos, skan lielāks spēks nekā kliedzienā.

- Es neaizmirsīšu jūs. [Es] atnākšu. Tu, Joanna, zini, ka varu atnākt, pat lielā attālumā esot… Pārējām ir jāietic. Un Es jums kaut ko atstāšu… Noslēpumu, kurš Mani saglabās jūsos, un jūs Manī, līdz pat brīdim, kad jūs un Es, mēs būsim Dieva Valstībā. Tagad ejiet. Iespējams, ka neesmu daudz jums ko teicis, ka šī jūsu ataicināšana nav bijusi nepieciešama. Tomēr es vēlējos, lai Manā tuvumā atrodas sirdis, kuras Mani mīl bez jebkādiem nosacījumiem. [Sirdis] priekš Manis, Manis – Jēzus, ne priekš nākamā Izraēla Ķēniņa, par kuru tiek sapņots. Ejiet. Un esiet vēlreiz svētītas… [Svētīgas ir arī tās], kuras šodien neatnāca, bet kuras domā par Mani ar mīlestību: Anna, Mirta, Anastasija, Noemi un Sintija, kura atrodas tik tālu, un Fotinaja un Anglae, un Sāra, Marsela un Filipa meitas, Mirjama, Jaira meita, jaunavas, atpirktās, sievas, mātes, kuras pie Manis ir nākušas, kuras Man bijušas par māsām un mātēm, vislabākajām! Labākām pat par vislabākajiem vīriešiem!… Visas! Visas! Es visas jūs svētīju. Žēlastība jau sāk nākt… žēlastība un piedošana… pār sievietēm, caur šo svētību, kuru jums dodu. Ejiet…

Un Jēzus viņas sūta prom, aizturot vienīgi Māti:

- Pirms krēslas Es būšu Lācara pilī. Man Tevi vēl ir jāredz. Kopā ar Mani būs Jānis, taču Es vēlos satikt tikai Tevi, Māt, un pārējās Marijas, Martu un Zuzannu. Esmu tik noguris…

- Būsim tikai mēs. Ardievu, Dēls…

Viņi noskūpsta viens otru. Šķiras… Marija lēnām dodas prom. Pirms došanās prom Viņa pagriežas. Pirms mazā tiltiņa šķērsošanas, Marija atskatās. Un vēlreiz atskatās pirms vēl spēj Jēzu saskatīt… Liekas, ka Viņa nespēj no Viņa aiziet…

Jēzus atkal ir viens. Viņš pieceļas un iziet. Viņš sauc Jāni, kurš starp puķēm kā bērns guļ uz vēdera. Jēzus uztic viņam mazo krūku ar rožu etiķi, kuru atnesa Joanna un saka:

- Šovakar mēs iesim pie Manas Mātes, mēs divi vien.

- Saprotu. Vai viņas šeit bija [atnākušas]?

- Jā. Taču Es nevēlējos jūs modināt…

- Un labi darīji. Tev tas bija lielāks prieks. Viņas spēj Tevi vairāk mīlēt nekā mēs… - saka norūpējies Jānis.

- Nāc Man līdzi.

Jānis seko Jēzum.

- Kas tev noticis? – jautā Jēzus, kad viņi atkal ir divatā, zaļās lapenes paēnā, kur bija palicis ēdamais.

- Mācītāj, visi mēs esam ļauni. Visi. Mūsos nav paklausības… Un nav vēlēšanās palikt kopā ar Tevi. Pat Pēteris un Sīmanis ir attālinājušies. Es nezinu kur viņi ir. Un Jūdas izmanto šo apstākli apmelošanai.

- Jūdas aizgāja?

- Nē, Kungs, neaizgāja. Viņš saka, ka viņam nav jāiet, ka viņam neesot nekā kopīga ar mūsu intrigām kādas mēs pielietojot, lai nodrošinātu Tev aizsardzību. Un ja es gāju pie Ananijas vai arī ja citi gāja sameklēt šeit dzīvojošos galiliešus, tad ne jau tādēļ, lai Tev ieriebtu!… Un es neticu, ka Sīmanis, Jonas dēls vai Sīmanis Zelota būtu uz zemiskām intrigām spējīgi…

- Nepiegriez tam vērību. Patiesi Jūdasam nav nekur jāiet, kad jūs atpūšaties. Viņš zina, kad un kurp doties, lai izpildītu to, kas viņam ir jādara.

- Tad kādēļ viņš tā runā? Tas nav godīgi pret mācekļiem!

- Tas nav labi, bet tā nu tas ir. Nomierinies, Mans jērs.

- Es, Tavs jērs? Vienīgi Tu esi Jērs!

- Jā, tu. Es esmu Dieva Jērs, bet tu – Dieva Jēra jērs.

- Ak!!! Reiz - tas bija pirmajās dienās, kad biju kopā ar Tevi – Tu jau mani tā nodēvēji. Bijām mēs abi vien, tā kā šobrīd zaļumos. Tas bija skaists gadalaiks. – Jāni pārņem prieks atmiņu dēļ un viņš čukst – Es vienmēr esmu, joprojām esmu Dieva Jēra jērs…

Jēzus noglāsta viņu un padod tam ceptās dūjas gabalu, kurš pergamentā ietīts, bija palicis uz galda. Tad Viņš atver saldās vīģes un dod tās Jānis, priecājoties, kā pēdējais ēd. Jēzus sāniski ir apsēsies pie galda malas un tā lūkojas uz Jāni, ka māceklis jautā Viņam:

- Kādēļ Tu uz mani skaties? Vai tādēļ, ka esmu rīma?

- Nē. Jo tu esi bērns… Ak! Mans mīļotais! Kā gan Es mīlu tevi tavas sirds dēļ!

Jēzus noliecas, lai noskūpstītu apustuļa gaišos matus, un saka tam:

- Paliec tāds vienmēr, ar pazemīgu sirdi. Pat tajās stundās, kad trakos nežēlība. Neseko tiem, kas grēko, Mans bērns.

Jāņa skumjas atgriežas un viņš saka:

- Taču es nespēju noticēt, ka Sīmanis un Pēteris…

- Patiesi tu kļūdītos, uzskatīdams tos par grēciniekiem. Dzer. Tas ir labs un vēss dzēriens. To sagatavoja Marta… Tagad tu esi iestiprinājies. Esmu pārliecināts, ka tu iepriekš nepabeidzi maltīti…

- Tas tiesa. Es sāku raudāt… es saprotu, ka pasaule mūs ienīst, taču, ka viens no mums pārmet…

- Nedomā vairs par to. Tu un Es, mēs zinām, ka Sīmanis un Zebota ir godīgi. Ar to pietiek. Un tu zini, ka Jūdass ir grēcinieks. Tomēr klusē [par to]. Kad būs pagājuši daudz, daudz gadu un kad taisnība tiks runāta par Manu sāpju lielumu, tad tu pastāstīsi par to, ko Es izcietu caur šā cilvēka rīcību. Iesim. Ir pienācis laiks atstāt šo vietu, lai dotos uz Galiliešu nometni un…

- Vai mēs tur pavadīsim šo nakti? Vai vispirms iesim uz Ģetzemani? Jūdas vēlas to zināt. Viņš apgalvo, ka viņu moka rasa un pārāk īsā atpūta tādos apstākļos.

- Drīz tas beigsies. Tomēr Jūdasam Es neatklāšu Savus nodomus…

- Tev tas nav jādara. Tev jau mūs ir jāvada, nevis mums – Tevi.

Jānis [domās] tik tālu ir no nodevības, ka neizprot Jēzus, jau kopš pāris dienām aizsāktās piesardzības cēloņus, nevienam Viņš neizpauž Savus nodomus.

Viņi šobrīd atrodas starp guļošajiem un modina tos. Mācekļi pamostas. Pēc uzdevuma izpildīšanas Lācara kalps taisnojas Mācītāja priekšā, jo nevar ilgāk palikt un rītdien nespēs būt klātesošs Svētnīcā, jo viņam esot jābūt pilī. Un to sakot, viņš uzmanīgi lūkojas uz Pēteri un Sīmani, kuri tikko ir atgriezušies. Pēteris ātri pamāj ar galvu par zīmi, it kā vēlētos pasacīt – sapratu.

Viņi iziet no dārza. Joprojām ir silts. Saule vēl spīd, taču jau pievakares vējš mazina svelmi, skaidrajās debesīs gaiņājot dažus mākonīšus. Viņi iet caur Siloanu, līkumu metot lepras slimniekiem, kuriem Sīmanis Zelota aiznes maltītes pārpalikumus – tiem nedaudzajiem lepras slimniekiem, kuri šeit ir palikuši savas nespējas dēļ ieticēt Jēzum.

Matejs, bijušais gans, pieiedams pie Jēzus, jautā:

- Mans Kungs un Mācītāj, es kopā ar saviem līdzbiedriem, daudz domājām par Taviem vārdiem. Tas ilga līdz brīdim, kad mūs pārņēma nogurums un mēs iemigām pirms mums izdevās atrisināt pārspriestos jautājumus. Un šobrīd mēs atrodamies lielākā neizpratnē nekā pirms tam. Ja mēs pareizi esam sapratuši pēdējo dienu pamācības, Tu pareģoji daudzu lielu pārmaiņu, kaut Likums paliek nemainīgs, un ka mums vajadzēs uzcelt jaunu Svētnīcu ar jauniem praviešiem, gudrajiem un Rakstu mācītājiem. Tu pareģoji, ka pret to tiks uzsākta cīņa, bet tā netiks izcīnīta, kamēr šī [pastāvošā iekārta] – ja pareizi esmu sapratis – ir lemta iznīcībai.

- Tā ir nolemta iznīcībai. Atminies pravieti Danielu…

- Kā gan mēs - nabagi un tik maz skaitā – varēsim to atjaunot, jo pat karaļiem bija grūti uzbūvēt šo te [Svētnīcu]? Kur mēs to celsim? Ne jau šeit, jo Tu saki, ka šī pilsēta kļūs tukša, līdz brīdim, kad tā atzīs Tevī Dieva sūtni.

- Tā notiks – [apstiprina Jēzus].

- Taču ne Tavā valstībā. Mēs esam pārliecināti, ka Tava valstība ir garīga. Tad kur mēs to būvēsim? Vakar Tu sacīji, ka patiesā Svētnīca – un tātad šī nav patiesa svētnīca? – Jeruzalemē ieies triumfā tikai tad, kad tā tiks uzskatīta par nojauktu. Kur tad tā ir? Mūsos ir tik daudz neskaidrības.

- Tas tiesa. Ienaidnieki iznīcina pat patieso Svētnīcu. Trijās dienās Es to atjaunošu un tā vairs neiekritīs lamatās, jo uzkāps tur, kur cilvēks vairs nespēs kaitēt.

Kas attiecas uz Dieva valstību, tā ir mūsos un visur tur, kur atrodas Man ticīgie. Šobrīd tā ir izkaisīta, taču caur gadsimtiem tā paplašināsies. Bet Debesīs tā būs mūžīga, vienota un pilnīga. Tur, Dieva Valstībā, taps uzcelta jauna svētnīca, tas nozīmē, tur, kur atrodas, Manu mācību pieņēmušās dvēseles, vietā, kur tiek pildīti baušļi. Kādā veidā tā tiks uzcelta, ja jūs esiet tik nabagi un nedaudzi? Ak, patiesi, ne nauda, nedz vara nav nepieciešamas Dieva mītnes celšanai – individuālai vai kopējai. Dieva Valstība ir jūsos. To visu kopiena, kuri nesīs sevī Dieva Valstību – tie visi, kuros mājos Dievs: Žēlastības Dievs, Gaismas Dievs, Mīlestības Dievs – zemes virsū tie veidos Dieva valstību, jauno Jeruzalemi, kura spēs izplatīties visās pasaules malās. [Tad] šī valstība – pilnīga, piepildīta, nekļūdīga, bez ēnas – mūžīgi pastāvēs Debesīs.

Kā jūs spēsiet uzbūvēt Svētnīcu un pilsētu? Ak, ne jau jūs, bet Dievs uzcels šo jauno pilsētu. Jūs Viņam dodiet tikai savu labo gribu. Labā griba nozīmē palikšanu Manī. Dzīve, Manā Mācībā dzīvota, ir labā griba. Palikšana vienotībā ir labā griba: vienotībā ar Mani, lai veidotu vienu miesu, kuras atsevišķās daļas dzīvina viens šķīdums, [lai veidotu] vienu ēku, kura balstās uz vieniem pamatiem un kuru mistiskā vienotība satur kopā. Bez Tēva palīdzības – uz Kuru mācīju jums lūgties un Kuru vēl pirms nāves lūgšu par jums – jūs nespētu pastāvēt Mīlestībā, Patiesībā, tas ir, Manī un kopā ar Mani Dievā Tēvā un Mīlestības Dievā, jo Mēs esam vienīgais Dievs. Tādēļ Es jums saku, ka jūsos ir jābūt Dievam, lai jūs kļūtu par Svētnīcu, kura pastāvēs mūžīgi. Paši no sevis jūs to nespētu. Ja neceļ Dievs – un Viņš nevar būvēt tur, kur nevarēs mājot – tad veltīgs ir cilvēku drudžainais celtniecības un atjaunošanas darbs. Jaunā Svētnīca, Mana Baznīca, pastāvēs tikai tad, kad jūsu sirdis uzņems Dievu. Jo Viņš no jums, dzīvajiem akmeņiem, uzcels Savu Baznīcu.

- Bet vai tad Tu nesacīji, ka Sīmanis, Jonas dēls, ir Galva, Klints, uz kuras tiks uzcelta Tava Baznīca? Vai tad Tu neliki mums saprast, ka Pats esi Tās stūrakmens? Kas tad ir tā galva? Vai tā ir Baznīca vai (tā ) nav? – pārtrauc Iskariota.

- Es esmu mistiskā Galva, Pēteris ir tās redzamā galva. Es atgriežos pie Tēva, atstājot jums Dzīvību, Gaismu, Žēlastību – [un daru to Es] pateicoties Savam Vārdam, pateicoties Savām ciešanām, pateicoties Mierinātājam, kurš būs to Draugs, kuri paliks Man uzticīgi. Es veidoju vienību ar Savu baznīcu, Savu garīgo Miesu, kam Pats esmu Galva. Galvā atrodas smadzenes un saprāts. Saprāts ir zināšanu mājoklis, smadzenes caur savām nemateriālajām pavēlēm vada locekļu kustības; smadzenes miesas locekļu kustināšanai ir daudz svarīgākas par jebkuru citu ķermeņa daļu. Palūkojieties uz mirušo, kura smadzenes nestrādā. Vai viņa locekļos ir kaut vismazākā kustība? Novērojiet kādu pilnīgi paralizētu. Vai viņš nav līdz tādai pakāpei bezspēcīgs, ka nespēj izpildīt tās pamatinstinktu kustības, kuras piemīt pat daudz zemāk stāvošajam zvēram vai tārpam, kuru mēs garām ejot saminam. Paskatieties uz kādu, kurā paralīze ir pārtraukusi kontaktu starp vienu vai daudziem orgāniem un smadzenēm. Vai tajā daļā, kurai vairs nav dzīvinošās saites ar galvu, ir novērojamas kustības? Saprāts vada caur savām nemateriālajām pavēlēm. Citi orgāni toties savus iespaidus nodod saprātam – piemēram: acis, ausis, mēle, deguns, āda. Šīs citas miesas daļas izpilda un liek izpildīt to, ko pavēl saprāts caur materiāliem un redzamiem orgāniem, taču pats intelekts ir neredzams. Vai Es varētu izraisīt – jums nepasakot “apsēdieties” – jūsu apsēšanos uz šīs kalnu nogāzes? Pat ja Es padomātu, ka vēlos, lai jūs apsēstos, jūs to nezināsiet līdz brīdim, kad Savas domas Es pārvērtīšu vārdos un izteikšu tās, izmantojot mēli un lūpas. Un vai Es pats, kājās – pateicoties kurām Es varu apsēsties – jūtot nogurumu, varētu to izdarīt tikai padomājot par to, ja tās atteiktu saliekšanos?

Prātam ir nepieciešami orgāni, lai izpildītu un pavēlētu izpildīt darbības, par kurām tiek domāts. Līdzīgi notiek arī garīgajā miesā, kura ir Mana Baznīca, Es būšu Saprāts, t.i., Galva, prāta mājoklis, bet Pēteris un viņa līdzbiedri – būs tie, kas novēro reakciju un savāc iespaidus, nododot tos Saprātam, lai tas izskaidrotu un sakārtotu to, kas ir darāms visas miesas labā, un lai viņi pēcāk, Manu pavēļu apgaismoti un vadīti, runātu un vadītu citas miesas daļas. Roka atmet priekšmetu, kurš varētu savainot miesu, vai atmet kas ir sabojājies un kas varētu nest iznīcību – šādu uzdevumu tā saņēma no tās daļas, kas vada. [Līdzīgi ir ar kājām], kuras pārlec pāri šķērslim, lai aiz tā neaizķertos, nepakristu un nesavainotos. Bērnu, un pat [pieaugušu] vīrieti, [iespējams] pasargāt no nelaimes vai pamācīt, pateicoties sniegtajam padomam - kādam sacītam vārdam. Caur šo vārdu un padomu netiek nodarīta pārestība, bet [gan] notiek apdāvināšana. Tā notiks Manā Baznīcā. Priekšnieks un priekšniecība – Dievišķās domas vadīti, Dievišķās gaismas apmirdzēti un Mūžīgā Vārda pamācīti – dos uzdevumus un padomus, locekļi to izpildīs, [un pateicoties tam tie] iegūs pestīšanu un garīgu labumu.

Mana Baznīca, [Mistiskā Miesa], jau pastāv, jo tai jau ir pārdabiskā un Dievišķā Galva, un tai ir savi locekļi – mācekļi. Tā vēl ir maza, kā grauds, kas dīgst. Pilnīga ir tikai tās Galva, kas rada, pārējā daļa [ir] nepilnīga. Lai sasniegtu pilnību, tai ir nepieciešams Dieva pieskāriens un laiks izaugsmei. Taču patiesi Es jums saku, Baznīca jau pastāv, un ir svēta, pateicoties Tam, kurš ir tās Galva un pateicoties taisnīgo labajai gribai, kas veido to. Tā ir svēta un nevainīga. Elle, kas sastāv no dēmoniem un cilvēkiem – dēmoniem, uzbruks tai tūkstošiem reižu, cīnoties tūkstoš dažādos veidos, taču ļaunais neuzvarēs. Šī celtne būs neiznīcināma.

Tomēr celtne nesastāv no akmeņiem. Palūkojieties uz milzīgo, skaisto, rietošās saules izgaismoto Svētnīcu. Vai tad tā ir celta no viena akmens? Tas ir vesels akmeņu kopums, kas veido vienu harmonisku veselumu. Tā tiek dēvēta par Svētnīcu. Tas nozīmē: vienu veselumu. Taču šis veselums ir celts no daudziem akmeņiem. Nevajadzīga būtu pamatu likšana, ja pēcāk tiem nevajadzētu turēt mūrus un jumtu. Neiespējama būtu mūru celšana un jumta balstīšana, ja vispirms nebūtu likti stipri, tik lielai ēkai atbilstoši pamati.

Tāpat – savstarpējā daļu atkarībā vienai no otras – pacelsies arī jaunā Svētnīca. Jūs celsiet to gadsimtu gaitā uz pilnīgiem pamatiem, kurus šai celtnei devu jums Es. Jūs būvēsiet to Dieva vadībā, celtniecībā izmantojot: dvēseles, kurās iemājojis ir Dievs, Dievs jūsu sirdīs, lai šajā jaunajā Svētnīcā no sirds izveidotu gludu, nesagraujamu akmeni. Dieva Valstība [tiks] nostiprināta pateicoties Viņa Likumiem jūsu sirdīs. Ar Tās Likumiem Dieva valstība būs jūsos. Pretējā gadījumā jūs atgādinātu slikti apdedzinātus ķieģeļus un drūpošus akmeņus. Ķieģeļus, kuri neturas un, kurus pamanījuši celtnieki atmet. Jūs varētu būt arī tādi akmeņi, kuri neiztur, izkustas, izsaucot kādas [ēkas] daļas sagāšanos.

Jūs, jaunie priesteri un jaunās Svētnīcas Rakstu mācītāji, klausieties. Bēda jums un pēc jums nākošajiem, kas darinās sev dievības un nebūs nomodā un neuzmanīs paši sevi un citus ticīgos, kuri nenovēros un nepārbaudīs akmens labumu un izmantoto koku un pieļaus sagāšanos, ļaujot Svētnīcas celtniecībā izmantot sliktākas kvalitātes vai pat kaitīgus materiālus, pakļaujot ēku sabrukšanai vai novedot to pie iznīcības. Nelaime jums, ja pieļausiet, ka būvēti tiks nedroši mūri un parādīsies plaisas… Ne no Dieva, Baznīcas Pamatlicēja, bet no jūsu vidus var celties nelaime - jūs varētu kļūt par bezatbildīgiem Kunga un ļaužu priekšā. Darbā nepieciešama ir uzmanība, modrība, izpratne, saprātīgums! Vājš akmens, ķieģelis, baļķis – kas galvenajās sienās varētu kļūt par sagruvuma cēloni – var lieti un labi noderēt kādā mazāk svarīgā daļā. Tā jums ir jāmāk izvēlēties: ar mīlestību, lai neizsauktu nevēlēšanos vājajās daļās, ar nelokāmību, lai neradītu Dievā netīksmi un neiznīcinātu Viņa ēku. Un ja jūs pamanīsiet, ka viens akmens, domāts galvenā stūra izveidei, nav labs vai nav bijis pietiekami precīzi novietots, tad esiet drosmīgi un protieties izņemt to no tās vietas. Nodariet tam sāpes ar svētās dedzības adatu pārveidojot to taisnstūra formā. Ja aiz sāpēm tas vaidēs, nekas. Pēcāk tas pateiksies jums mūžīgi, jo būsiet to izglābuši. Pārvietojot to, nolieciet citā vietā. Nebaidieties pat pilnībā to atmest, ja tas kļūst par rūgtuma un kritiena iemeslu, kas pretojas jūsu darbībai. Labāk mazāk akmeņu, nekā drupu kaudzes. Nesteidzieties. Dievs nekad nesteidzas. Tomēr tas ko Viņš rada, ir mūžīgs, jo pirms izpildījuma ir labi pārdomāts. [Un pat] ja tas nav mūžīgs, tad gadsimtiem izturīgs. Palūkojieties uz kosmosu. Dievs to izveidoja kopš gadsimtiem, tūkstošiem gadsimtu. Sekojiet Kunga paraugam. Esiet pilnīgi – tādi, kāds ir jūsu Tēvs. Lai Viņa likums ir jūsos, lai Viņa Valstība mājo jūsos, un jūs nepievilsieties.

Ja jūs tādi nebūsiet, tad celtne sabruks, veltīgi tad būs centieni atjaunot to. Tajā paliks vienīgi stūrakmens, pamati… Šādu celtni piemeklēs šis Svētnīcas liktenis… Patiesi Es jums saku, ka ar šo [svētnīcu] tā būs. Un tā būs arī ar pārējo, ja iebūvēsiet tajā to, kas atrodas šajā [Svētnīcā], [tas ir] elementus, kas ir slimi lepnuma, skaudības, grēka un izlaidības dēļ. Tāpat kā vēja pūsmā šis mākoņu baldahīns, kas atpūtās šī kalna nometnē, izskatījās patiesi skaists, tāpat arī – pārdabiskā un cilvēciskā soda vētras pūsmās – sabruks celtnes, kurām no svētuma ir palicis vienīgi vārds…

Jēzus aizdomājies apklust. Viņš ierunājas, dodams uzdevumu:

- Apsēdīsimies, lai mazliet atpūstos.

Viņi apsēžas uz olīvkalna nogāzes ar seju pret Svētnīcu, kurai atvadu skūpstu vēl dāvā rietošā saule. Jēzus uzmanīgi un ar skumjām vēro šo pilsētu, citi savukārt apbrīno tās skaistumu. Tomēr šim apbrīnam pārklājas nemiera priekškars, kuru ir izraisījuši Mācītāja vārdi. Un ja nu patiešām šis skaistums taps iznīcināts?…

Pēteris un Jānis sarunājas savā starpā, un tad pačukst Jēkabam, Alfeja dēlam un Andrejam, saviem kaimiņiem, kuri ar galvas mājienu izsaka piekrišanu. Tad Pēteris vēršas pie Mācītāja, sakot:

- Panāc iesānis un izskaidro mums, kad Tavs pravietojums par Svētnīcas nojaukšanu piepildīsies. Daniels par to runā, taču ja būtu tā, kā viņš teica un kā saki Tu, tad Svētnīcai ir atlikušas tikai pāris stundas. Taču mēs tomēr neredzam ne armiju, nedz gatavošanos karam. Kad tas notiks? Kāda zīme tam sekos? Tu atnāci un drīz dosies prom. Un tomēr mēs zinām, ka tas notiks, kad Tu vairs nebūsi ļaužu vidū. Un tad Tu atgriezīsies? Kad notiks Tava atgriešanās? Paskaidro mums, lai mēs zinātu…

- Nav nepieciešams paiet sāņus. Redzi? Ir palikuši visuzticamākie divpadsmit mācekļi, kuri sniegs jums lielu atbalstu. Viņi var dzirdēt to, ko Es jums saku. Nāciet taču pie Manis! – iesaucas Jēzus, lai visus sapulcinātu.

Mācekļi izkaisīti nogāzē, pienāk un sastājas Jēzum apkārt, izveidojot noslēgtu grupu. Tie klausās.

- Esiet modri, lai nākotnē neviens jūs nepieviļ. Es esmu Kristus. Citu Kristu nebūs. Tādēļ laikā, kad daudzi nāks lai jums teiktu: “Es esmu Kristus”, un tie daudzus pievils – jūs neticiet šiem vārdiem, pat ja tiem sekos brīnumi. Sātans, melu tēvs un meļu aizstāvis, palīdz saviem kalpiem un sekotājiem ar viltus brīnumiem. Tomēr ir iespējams atpazīt to avotu, jo tie vienmēr nāk kopā ar bailēm, nemieru un meliem. Dieva brīnumus jūs atpazīsiet [pēc tā, ka] tie nes svētu mieru, prieku, atbrīvošanu, ticību, ved pie svētām alkām un darbiem. Citi – nē. Tad nu pārdomājiet brīnumu formu un sekas, kurus varēsiet skatīt nākamībā, [kas sekos] viltus Kristus darbiem, un visiem tiem, kuri paši esot tautu iznīcinoši plēsēji, apvilks labu pestītāju drēbes.

Jūs redzēsiet un dzirdēsiet par kariem un karu atbalsīm. Jums teiks: “Tās ir beigu zīmes”. Neuztraucieties. Tas vēl nebūs gals. Tam visam būs notikt pirms pasaules beigām, taču tās vēl nebūs beigas. Tauta celsies pret tautu, valsts pret valsti, karaliste pret karalisti, kontinents pret kontinentu. Daudzās vietās būs epidēmijas, bads un zemestrīces. Tomēr tas būs tikai ciešanu sākums. Tad jūs izdos mocībām un nogalinās, apsūdzot jūs esam par viņu ciešanu iemeslu. Viņiem būs cerība iziet no nelaimēm, vajājot un iznīcinot Manus kalpus. Ļaudis vienmēr apsūdz nevainīgos par to, ka tie ir nelaimes iemesli, nelaimes, kuras tie grēcinieki paši sev sagatavo. Viņi apvaino pašu Dievu – Pilnīgo Nevainību un Visaugstāko Labumu – kā viņu ciešanu cēloni. Tāpat tie rīkosies arī ar jums un jūs tiksiet nīsti Mana Vārda dēļ. Sātans viņus provocē. Un daudzi apvainosies un viens otru nodos un ienīdīs. Arī tas būs sātana roku darbs. Un celsies viltus pravieši, kuri maldinās daudzus. Sātans būs šī lielā ļaunuma veicinātājs. Un netaisnības izplatīšanās dēļ daudzos mīlestība apdzisīs. Tomēr tas, kurš izturēs līdz galam, tas taps pestīts. Bet vispirms šim Dieva valstības Evaņģēlijam ir jātiek sludinātam visām tautām. Tad pienāks gals. Izraēla atgriešanās pie Kristus, kurš to piekļaus [pie Savas krūts], un Manas Mācības sludināšana visā pasaulē.

Nākamā zīme ir Svētnīcas beigu zīme un Pasaules gals. Kad jūs skatīsiet Daniēla paredzētās izmisuma šausmas, tad lai tas, kurš Mani klausās, saprot, un kurš lasa pravieti, lai protas lasīt starp rindām – tas, kurš būs Jūdejā, lai bēg uz kalniem. Tas, kurš būs uz jumta, lai nekāpj lejā paņemt to, kas atrodas mājās. Tas, kurš atradīsies uz lauka, lai neatgriežas mājās paņemt apmetni, bet lai bēg neatskatoties, lai sirdī nesaglabātu šausmīgo skatu un lai tā dēļ nesajuktu prātā. Bēda grūtajām un barotājām šajās dienās. Un nelaime, ja bēgšana notiks sabatā! Lai glābšanās nolūkā aizbēgtu, nav iespējams nesagrēkot. Tādēļ lūdzieties, lai tas nenotiktu ziemā vai sabata dienā, jo tad nelaime būtu tik liela, kāda no pasaules iesākuma līdz pat šim brīdim nav bijusi, un kāda nekad vairs nebūs, jo iestāsies gals. Ja šīs dienas izredzēto dēļ netiktu saīsinātas, neizglābtos neviens, jo cilvēki – dēmoni pievienosies ellei, lai mocītu ļaudis.

Un tad – lai demoralizētu un no patiesības ceļa novestu tos, kuri paliks uzticīgi Kungam – celsies tādi, kas teiks: “Kristus ir tur, Kristus ir šeit. Viņš atrodas tajā vietā. Lūk, Viņš ir!” Neticiet. Lai netic neviens, jo celsies viltus Kristi un viltus pravieši, kuri darīs brīnumus un pārdabiskas lietas, lai iespējami, pieviltu pat izredzētos. Un tie sludinās liekulīgi stiprinošas un tik labas mācības, ka pieviltu pat vislabākos, ja ar tiem kopā nebūtu Dieva Gars, kurš tiem izgaismotu patiesību un šo brīnumu un mācību sātanisko izcelsmi. To Es jums saku. To Es paredzu, lai jūs attiecīgi spētu rīkoties. Taču nebīstieties, ka pakritīsiet. Ja jūs paliksiet Kungā, jūs netapsiet ievilkti kārdinājumā un iznīcībā. Atcerieties to, ko jums teicu: “Es devu jums spēku staigāt pār čūskām un skorpioniem un visa ienaidnieka vara jums nekaitēs, jo viss taps jūsu pārvaldīšanā nodots”. Tomēr Es atgādinu jums – lai šo spēku saņemtu, Dievam ir jāmīt jūsos un jāpriecājas jums nav tādēļ, ka valdāt pār ļaunā spēkiem un indēm, bet gan tādēļ, ka jūsu vārdi ir Debesīs ierakstīti.

Palieciet Kungā un Viņa patiesībā. Es esmu Patiesība un mācu patiesību. Tādēļ Es vēlreiz jums atkārtoju: lai arī ko jums par Mani stāstītu, neticiet [tam]. Vienīgi Es esmu runājis patiesību. Tikai Es jums saku, ka Kristus atnāks, taču Viņš nāks tad, kad pienāks [pasaules] gals. Tādēļ – ja jums teiks: “Viņš ir tuksnesī” – neejiet [turp]. Ja sacīs: “Viņš atrodas tajā mājā”, neklausieties. Cilvēka Dēls Savas atnākšanas laikā būs līdzīgs acumirklīgam zibens uzplaiksnījumam, kurš atviz austrumos un spīd līdz pat rietumiem. Savu mirdzošā eņģeļu kora pavadībā. Viņš šķērsos lielo Miesu, kura pēkšņi būs kļuvusi par [Mirstīgajām] atliekām, un tad Viņš tiesās. Visur, kur atradīsies ķermeņi, tur priecāsies ērgļi.

Un tūlīt pēc pēdējo dienu nelaimes, par kurām jums vēstīts – Es runāju jau par laiku un pasaules beigām un kaulu augšāmcelšanos, kuru piemin pravieši – saule aptumšosies, mēness vairs nedos savu spīdumu, un zvaigznes kritīs no debesīm kā sēklā no pārāk nobrieduša ķekara, kuru sakustina vēja pūsma, un Debesu spēki nodrebēs. Un tad uz tumšās padebess parādīsies spīdošā Cilvēka Dēla zīme, un ievaidēsies visas zemes tautas, un ļaudis ieraudzīs Cilvēka Dēlu nākam pa debesu mākoņiem lielā spēkā un godībā. Un Saviem eņģeļiem Viņš liks novākt ražu un sēnalas atdalīt no graudiem, un vīnogas iemest mucā. Un vairs nevajadzēs mazās vīnogu sēkliņas, nedz sēklu glabāt sējai, jo cilvēku cilts nepaliks mūžīgi mirušās zemes virsū. Un Viņš liks Saviem eņģeļiem, lai ar ilgstošu taures skaņu tie savāktu izredzētos no četrām [debess] pusēm, no vienas debesu malas līdz otrai, lai tie stātos pie Dievišķā Tiesneša sāniem un kopā ar To tiesātu pēdējos dzīvos un augšāmcēlušos.

Mācieties no vīģes koka līdzības: kad redziet, ka tā zari kļūst lokani un uzplaukst, tad ziniet, ka vasara tuvojas. Tā arī tad, kad redzēsiet to visu notiekam, ziniet, ka Kristus jau nāk. Patiesi Es jums saku: šī cilts, kura Mani neatzīst nezudīs, pirms tas viss notiks. Mani vārdi ir nekļūdīgi. Tas, ko esmu sacījis piepildīsies. Cilvēka domas un sirds var izmainīties, taču Mans vārds paliek nemainīgs. Debesis un zemi paies, bet Mani vārdi paliks.

Kas attiecas uz dienu un precīzo stundu, to nezina neviens, pat Kunga eņģeļi, vienīgi Tēvs to zina. Tāpat kā Noasa laikos, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšanas brīdī. Pirms plūdiem cilvēki ēda, dzēra, priecājās un izgāja pie vīra, nedomājot par zīmi līdz pat dienai, kad Noass iegāja šķirstā un debesu slūžas atvērās. Un plūdi aprija visu dzīvo un visu. Tāpat notiks pie Cilvēka Dēla atnākšanas. Tad divi vīrieši būs uz lauka un viens tiks paņemts, bet otrs – atstāts. Divas sievietes nodarbosies ar dzirnakmeņu griešanu: viena taps paņemta, bet otra – atstāta. Tēvijas ienaidnieki, un vēl vairāk eņģeļi, labos graudus atdalīs no sēnalām, un laika nebūs, lai sagatavotos Kristus tiesai.

Tādēļ esiet nomodā, lai Tai sagatavotos.

Esiet nomodā, jo jūs neziniet, kurā stundā nāks Jūsu Kungs. Padomājiet: ja tas, kurš ir ģimenes galva, zinātu, kurā stundā nāks zaglis, viņš paliktu nomodā un neļautu apzagt savu māju. Tādēļ esiet modri un lūdzieties, vienmēr esiet sagatavoti uz atnākšanu. Bez tā jūsu sirdis kritīs pazudināšanā visāda veida pārmērību dēļ, un jūsu dvēseles kļūs neuzmanīgas un noslēgtas pret debesu lietām, pārmērīgo zemes rūpju dēļ. Esiet modri, lai negaidīti jūs nekristu nāves lamatās, esot [tai] nesagatavoti. Atcerieties, jums visiem būs jānomirst. Visiem dzemdētiem cilvēkiem ir jānomirst. Šī nāve ir individuāla Kristus atnākšana – tāpat kā [tai] sekojošā tiesa. Tai būs tiesas ikdienišķa atkārtošanās Cilvēka Dēla svinīgās atnākšanas laikā.

Kurš būs Kungam uzticīgais un saprātīgais kalps, kas iecelts, lai mājiniekiem izdalītu pārtiku Kunga prombūtnes laikā? Laimīgs būs viņa liktenis, ja Kungs, negaidīti atgriežoties sastaps viņu pie sava pienākuma taisnīgas pildīšanas – mīlestībā. Patiesi Es jum saku, ka šis Kungs teiks viņam: Ej, labais un uzticamais kalps. Tu esi pelnījis manu uzslavu. Lūdzu, pārvaldi visus Manus labumus.” Taču, ja kalps tikai ir izlicies [godīgs], bet patiesībā nav bijis ne labs, nedz uzticams… un ja iekšēji tas būs bijis tik ļauns, cik ārēji liekulīgs… ja pēc Kunga aizbraukšanas sacīs sev sirdī: “Kungs kavēsies ar atgriešanos! Ja pienākuši mums skaisti laiki… “ Ja tas sāks sist un izsmiet citus kalpus, piesavinoties daļu no ēdiena un visām citām lietām, lai iegūtu vairāk naudu izšķērdēšanai… Kas tādā gadījumā notiks? Kungs atgriezīsies negaidīts – kad kalps nenojautīs Kungu tuvojamies – un viņa ļaunā rīcība tiks atklāta. Un viņam tiks atņemts stāvoklis un nauda un pats viņš tiks padzīts tur, kur to pieprasa taisnība. Un tur viņš paliks.

Un tā [notiks] ar grēcinieku, kurš negandara un nedomā, ka nāve un tiesa var būt tuvu; tas dzīvo un bauda, sakot: “Nožēlošu es vēlāk.” Patiesi Es jums saku, ka nepietiks viņam laika, lai to izdarītu. Un viņu notiesās palikt uz mūžiem šausmu stindzinošā vietā, kur ir zaimi un asaras un mocības. No turienes viņš iznāks tikai uz Pēdējo Tiesu, kad taps ietērpts augšāmceltajā miesā, lai ierastos tiesas priekšā. Kā ar visu [savu būtni] viņš grēkoja zemes dzīves laikā, tā arī ar miesu un dvēseli tas stāsies Tiesneša Jēzus priekšā, kurā viņš negribēja atzīt Pestītāju.

Visi pulcēsies Cilvēka Dēla priekšā: neizmērojami liels ķermeņu pūlis, kurus zeme un jūra, pēc tik ilgās esamības pelnos, atdos no jauna veidotā miesā. Un miesā būs gars. Katrai miesai, kas ieskaus skeletu, būs atbilstošs tā (personīgais) gars – tas, kurš kādreiz to bija dzīvinājis. Un tie stāsies Cilvēka Dēla priekšā, kurš būs lielisks Savā Dievišķajā Majestātē, uz Sava goda troņa - kuru balstīs Viņa eņģeli - sēdošs.

Un Viņš atdalīs ļaudis: vienā pusē nostādot labos, bet otrajā ļaunos, kā gans avis nošķir no āžiem. Un avis Viņš liks Sev labajā pusē, bet āžus – kreisajā. Un maigā balsī un ar labvēlīgu skatienu Viņš sacīs tiem – miera pilnajiem, svētās miesas atblāzmā godības košumā skaistajiem – kuri lūkosies Viņā ar visu savas sirds mīlestību: “Ejiet, ak, Mana Tēva svētie, ieejiet Valstībā, kura jums ir sagatavota jau kopš pasaules iesākuma. Jo Es biju izsalcis, un jūs Mani pabarojāt, biju izslāpis, un jūs Mani padzirdījāt, Es biju svešinieks, un jūs Mani pieņēmāt, Es biju kails, bet jūs Mani apģērbāt, Es biju slims, bet jūs Mani apciemojāt, Es biju ieslodzījumā, un jūs nācāt Mani iepriecināt.”

Tad taisnīgie jautās Viņam: “Kad gan mēs redzējām Tevi izsalkušu, Kungs, un Tevi pabarojām, esam izslāpušu un padzirdījām? Kad gan mēs redzējām Tevi kā svešinieku un Tevi pieņēmām, kad kailu Tevi apģērbām? Kad mēs skatījām Tevi slimu esam un apcietinājumā un Tevi apciemojām?” Un ķēniņu Ķēniņš atbildēs tiem: “Patiesi Es jums saku: visu ko jūs darījāt vienam no Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs Man darījāt.”

Un tad, ar zibšņiem līdzīgu skatienu, kas stindzinās pazudinātos, ar balsi, kurā ieskanēsies Dieva dusmas, Viņš griezīsies pie tiem, kas stāvēs Viņa kreisajā pusē: “Ejiet prom (no šejienes)! Atkāpieties no Manis, ak, nolādētie, uz mūžīgo uguni, kuru Dieva dusmas ir sagatavojušas dēmonam un tumsības eņģeļiem un tiem, kas klausīja to trīskārtējo kārību balsi. Jo Es biju izsalcis, bet jūs Mani nepabarojāt, biju izslāpis, bet jūs neredzējāt Manas slāpes, Es biju kails, bet jūs Mani neietērpāt, biju svešinieks, un jūs Mani padzināt, biju slims un apcietinājumā – bet jūs Mani neapmeklējāt. Jums bija tikai viens likums: sava personīgā es apmierināšana. Un tie Viņam atbildēs: “Kad gan mēs redzējām Tevi esam izsalkušu, izslāpušu, kailu, kā svešinieku, slimu un ieslodzījumā? Patiesi mēs neatpazinām Tevi. Mūsu tad (vēl) nebija, kad Tu biji virs zemes.” Un Viņš atbildēs tiem: “Tas tiesa. Jūs Mani nepazināt, jo jūsu nebija, kad zemes virsū biju Es. Toties jūs zinājāt Manu vārdu un nabagie bija jūsu starpā, tāpat arī izsalkušie un izslāpušie, un kailie, un slimie, un ieslodzītie. Kādēļ jūs nedarījāt tiem to, ko iespējams Man būtu darījuši? Nav teikts, ka žēlsirdīgi pret Cilvēka Dēlu varēja būt tikai tie, kuri To pazina (kad Viņš bija viņu vidū). Vai tad jūs neziniet, ka Es esmu Savos brāļos, un tur, kur viens no tiem cieš, tur Es esmu, un ka to, ko jūs neizdarījāt vienam no Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs Man esiet atteikuši, Man – Pirmdzimušajam cilvēku vidū? Atkāpieties un dedziet savā egoismā. Ejiet un lai tumsa un aukstums jūs ieskauj, jo paši jūs bijāt tumsība un ledus, kaut redzējāt kur atradās Gaisma un Mīlestības Uguns.” Un tie aizies (ieies) mūžīgajās mocībās, bet taisnīgie ieies mūžīgajā dzīvē.

Tās ir nākamās lietas… Tagad ejiet. Un lai jūsu starpā nav plaisas. Es eju ar Jāni un pie jums būšu pirmās (nakts) sardzes laikā, lai atpūstos un atgrieztos pie pamācībām.”

- Arī šovakar? Vai mēs tā darīsim ik vakaru? Esmu saaukstējies no rasas. Vai labāk nebūtu ieiet kādā no viesmīlīgajām mājām? Nepārtraukti teltīs! Nepārtraukta palikšana nomodā naktīs, kuras ir aukstas un mitras… - sūkstoties saka Jūdass.

- Šī ir pēdējā nakts. Rīt… būs savādāk.

- Ak! Es domāju, ka vēlies iet uz Ģetzemani katru nakti… Taču ja šī ir pēdējā…

- Tā Es neteicu, Jūdass. Es sacīju, ka šī būs pēdējā kopā pavadītā nakts Galilešu nometnē. Rīt mēs sagatavosim Pashu, un baudīsim jēru, un tad Es pats došos un Ģetzemani lūgties. Un jūs varēsiet darīt, ko vēlēsieties…

- Bet mēs taču iesim ar Tevi, Kungs! Kad gan mēs esam gribējuši Tevi atstāt? – jautā Pēteris.

- Apklusti, tu, vainīgais. Tu un Zelota to vien darāt kā lidināties tur un šur, Mācītājam jūs neredzot. Es paturu jūs acīs. Svētnīcā… dienas laikā… teltīs, lejā… - nosaka Iskariots, apmierināts par iespēju izteikties.

- Pietiek! Ja viņi tā dara, tad rīkojas labi. Taču neatstājiet Mani vienu… Es jūs lūdzu…

- Kungs, mēs nedarām neko sliktu, tici mums. Dievs redz mūsu rīcību un Viņa acs nenovēršas no mums riebumā – atsaucas Zelota.

- Es to zinu, taču tas ir bezjēdzīgi. Un tas, kas ir no lieka, vienmēr var kaitēt. Palieciet vienoti.

Tad Jēzus griežas pie Mateja:

- Tu, Mans labais hroniķi, atgādini viņiem līdzību par 10 gudrajām un 10 (neattapīgajām) jaunavām; un arī to par kungu, kurš saviem trim kalpiem dod talentus, lai tie tos pavairotu, un par tiem diviem, kuri tos divkāršo, un par slimo, kurš [talentu] norok. Vai atceries?

- Jā, mans Kungs, pilnībā [atceros].

- Tad [atgādini] brāļiem šīs līdzības. Ne visi tās zina, un pat tie, kuri atceras, labprāt uzklausīs tās vēlreiz. Pavadiet laiku gudrās sarunās līdz pat Manas atgriešanās brīdim. Esiet nomodā! Esiet modri! Lai jūsu gars pamostas! Šīs līdzības attiecas uz lietām, kuras jums stāstīju. Ardievu. Miers lai ir ar jums!

Un Viņš paņem Jāni aiz rokas un kopā viņi dodas uz pilsētu… Pārējie iet uz galiliešu nometni.

TREŠDIENA (II daļa Nakts)

08.03.1945.

- Esmu jums sacījis: “Esiet modri un lūdzieties, lai jūs netaptu iemidzināti.” Tomēr es redzu, ka jūsu nogurušās acis aizdarās, un jūsu miesa, pat ja to nevēlaties, meklē [izdevīgāku] pozīciju atpūtai. Un jums ir taisnība, Mani nabaga draugi! Jūsu Mācītājs daudz no jums ir prasījis šinīs dienās, un jūs esiet tik noguruši. Tomēr pēc pāris stundām (sākot ar šo brīdi), jau pēc pāris stundām jūs būsiet apmierināti, ka neesat zaudējuši ne mirkli no Mana tuvuma. Jūs priecāsieties, ka savam Jēzum jūs neesat atteikuši neko. Visbeidzot, Es pēdējo reizi runāju par asaru izsaucošām lietām. Rīt Es runāšu par mīlestību un paveikšu brīnumu, kurš viscaur būs mīlestība. Caur patiesu attīrīšanos sagatavojieties pieņemt to. Ak, soda vietā runāt ar jums par mīlestību – cik daudz vairāk tas piederas Manai būtībai! Cik saldi ir sacīt: “Es mīlu jūs. Nāciet. Visu savu mūžu Es esmu sapņojis par šo stundu!” Tomēr runas par Manu nāvi arī ir mīlestība. Tā ir mīlestība. Tāpat kā miršana par tiem, kas jūs mīl, ir vislielākais pierādījums mīlestībai. Tā ir mīlestība, jo savu iemīļoto draugu sagatavošana nelaimei ir pilna ar atbildības sajūtu, kura vēlas viņus sagatavot šai stundai, ne izbiedēt. Tā ir mīlestība, jo noslēpuma uzticēšana ir cieņas pierādījums, ar kādu mēs apdāvinām tos, kuriem to uzticam. Es zinu, ka jūs apbērāt Jāni ar jautājumiem, jo vēlējāties zināt, ko viņam teicu, kad mēs palikām divatā. Jūs neticējāt, ka vārdu nebija, bet tā ir patiesība. Man pietika, ka kāds bija Man blakus…

- Kādēļ viņš, bet nevis kāds cits? – jautā Iskariota, darot to ar nievājošu cietsirdību.

Arī Pēteris reizē ar Tomu un Filipu iesaucās:

- Jā, kādēļ ar viņu, un nevis ar citiem?

Jēzus atbild Iskariotam:

- Vai tu tas būtu gribējis būt? Vai tu vari to pieprasīt? Bija auksts Adara mēneša rīts… Toreiz Es biju nezināms ceļotājs, kas gāja pa ceļu, kurš veda gar upi… Noguris, putekļiem klāts, no gandarīšanas izdēdējis, ar noaugušu bārdu, caurās sandalēs. Es līdzinājos ubagam, kas klejoja pa pasaules ceļiem... Viņš Mani tomēr pamanīja… un atpazina Manī To, pār kuru atdusējās Mūžīgās Uguns Balodis. Šajā Manā pirmajā pārmainīšanās reizē neapšaubāmi parādījās viens no Manas Dievišķības atomiem. Gandarīšanas atvērtās Kristītāja acis, kuras šķīstība bija saglabājusi eņģeliski tīras, ieraudzīja to, ko citi neredzēja. Un skaidrās acis šo vīziju nesa sirds svētnīcā, lai ieslēgtu to kā pērli sirds lādītē… Kad acis divus mēnešus vēlāk uzlūkoja ceļinieku, viņa dvēsele atpazina [Viņu]… Es biju viņa mīlestība, viņa pirmā un vienīgā mīlestība. Pirmo un vienīgo mīlestību neaizmirst. Dvēsele, pat esot tālienē, tuvojas Man, ir nomodā, no tālienes tā jūt [Mani] tuvojamies, un priekā tā dreb un modina garu, bet tas savukārt – miesu, lai [visa būtne] piedalītos prieka svinībās par atkārtoto tikšanos un mīlēšanu. Ak, šķīsto ticība, cik liela tu esi! Kā tu pārvari visus šķēršļus! Viņa drebošās lūpas Man teica: “Esi sveicināts, Dieva Jērs.”

Viņš nezināja Manu Vārdu. Kas es biju? No kurienes nācu? Ko darīju? Vai biju bagāts? Vai nabags? Vai biju gudrības pilns? Vai neizglītots? Tam, kam ir ticība, tas nav jāzina. Vai tad caur šo zināšanu ticība palielinās vai samazinās? Viņš ticēja tam, ko teica pirms Viņa Nācējs. Kā zvaigzne, kas pēc Radītāja pavēles maina vietu, pārvietojoties no vienas debess malas uz otru, tā viņš atrāvās no savām debesīm – Kristītāja, un nāca uz savām jaunajām debesīm – Kristu. Šī zvaigzne, kaut ne pati lielākā, mīlestībā ir vistīrākā un visskaistākā.

Kopš tā brīža ir pagājuši trīs gadi. Pie Manas debesu zvaigznes ir pievienojušās lielas un mazas zvaigznes, un tad tās atrāvās. Dažas no tām nokrita un nomira. Citas tika iemidzinātas smago pārkāpumu dēļ. Tomēr ar savu skaidro gaismu viņš palika pavērsies pret savu Virzītāju. Ļaujiet Man lūkoties viņa gaismā. Kristus tumsībā pastāvēs divi gaismekļi: Marija un Jānis. Manas sāpes būs tik lielas, ka Es viņus neredzēšu. Manās acu zīlītēs ļaujiet Man atspoguļot šās četras varavīksnes, lai Es tās paņemtu Sev līdzi tur, kur neviens nespēs iet. Viss grēks! Viss uz Cilvēka pleciem! Ak! Šī šķīstības lāse!… Mana Māte! Jānis! Un Es! Trīs no cilvēka drupām grēka jūrā!

Tā būs stunda, kurā Es, Dāvida cilts atvase, izdvesīšu vaidu pilnu seno Dāvida nopūtu (Ps 22): “Mans Dievs, pievērsies Man. Kādēļ Tu esi Mani atstājis? Šī visu neprātību pieņemšana, kuras visu vārdā esmu uzņēmis, attālina Mani no Tevis... Esmu tārps; ne vairs cilvēks, bet kaunpilns traips starp cilvēkiem, kuru tie atmetuši.” Un ieklausieties Isajā: “Savu miesu Es atdevu tiem, kas sita Mani, Savus vaigus tiem, kas rāva Man bārdu, apvainotāju priekšā Es neslēpu vaigu, nedz arī tiem, kas Mani apspļaudīja”(Is 50,6). Paklausieties vēlreiz Dāvidu: “Daudzi teļi Mani apstāja, neskaitāmi vērši Mani ielenca. Manā priekšā tie atver savas rīkles, lai Mani saplosītu kā mežonīgi un rūcošas lauvas. Es izplūdu kā ūdens.” Un Isajs vēl papildina (Is 63): “Es pats nokrāsoju savas drēbes.” Ak! Manas drēbes, Es tās iekrāsošu pats ar Sevi, ne ar Savām dusmām, bet ar sāpēm un mīlestību uz jums. Kā divi plakani saspiesti akmeņi, tā Es tikšu saberzts un Manas Asinis tiks izlietas. Es neatšķiros no vīna ķekara, kuru saspiež, kurš savā skaistumā zem spiedes palikts, tiek presēts, kļūst par izspiestu čaulu bez sulas un skaistuma.

Par savu sirdi Es runāju kopā ar Dāvidu (Ps 22): “Mana sirds kļūst līdzīga vaskam. Manās krūtīs tā kūst.” Ak! Cilvēka Dēla pilnīgā sirds, par ko gan Tu tagad pārvērties? Tu līdzinies sirdij, kura ir izsmēlusi spēkus it kā pēc ilgstošas dzīves baudas. Mana mēle līp pie augstlejām drudža un agonijas dēļ. Un nāve pietuvojas ar saviem smacējošiem un aklu padarošajiem putekļiem.

Un nav arī žēlastības.” Suņu bars ir Man uzklupis un Man kož. Pār Manām brūcēm krīt kodumi, bet pāri tiem – šaustīšana. Manā miesā nekas nav palicis bez sāpēm. Kauli trīcēs, kaunpilnas stiepšanas pakārti. Nezinu, kur atbalstīt Savu ķermeni. Šausmīgais kronis ir ugunīgs aplis, kas duras Man galvā. Es karājos uz Savām caurdurtajām rokām un kājām. Paaugstināts, Es Savu miesu parādu visai pasaulei un visi var saskaitīt Manus kaulus...”

- Apklusti! Apklusti! – šļupst Jānis.

- Nerunā vairs! Tu iedzīsi mūs nāvē! – lūdzas Viņa brālēni.

Andrejs nerunā, bet paslēpis galvu starp ceļiem, klusi raud. Sīmanis ir zilgans. Pēteris un Jēkabs, Zebedeja dēls, izskatās esam kā spīdzināti. Filips, Toms, Bartolomejs atgādina trīs akmenī kaltas dievības, kuras atspoguļo mokas.

Uz Jūdasa Iskariota sejas rēgojas it kā stindzinoša, dēmoniska maska. Viņš izskatās pēc pazudinātā, kurš beidzot ir sapratis, ko ir izdarījis. Viņa lūpas ir pavērtas, it kā vēloties izdabūt viņa iekšienē gaudojošo kliedzienu, kuram neizdodas izkļūt cauri aizžņaugtajam kaklam. Viņa acis ir palielinātas, un pārbolītas kā ārprātīgajam; vaigi – zem brūnajiem rugājiem – pelēcīgi, mati – nekārtīgi, jo ik pa brīdim viņš sajauc tos ar plaukstu. Pār viņu līst auksti sviedri un izskats liecina, ka Jūdass atrodas tuvu ģībonim.

Matejs – paceļot uz zemi nolaistās acis, meklējot apkārtējos palīdzību – ierauga Jūdasu un saka:

- Jūdass! Tu slikti jūties?… Mācītāj, Jūdas cieš!

- Es arī – atbild Kristus – tomēr Es ciešu mierā. Stiprinies garā, lai spētu izturēt šo stundu. Tas, kurš ir “miesā”, nespēj to panest, nesajūkot prātā…

Dāvids, redzot sava Kristus mokas, runā tālāk.

Jēzus saka:

- Tie vēl nav apmierināti, tādēļ lūkojas Manī un zaimo Mani un savā starpā dala Manas drēbes, kauliņus metot par Manu apģērbu. Es esmu Ļaundaris. Tādas ir viņu tiesības.

Ak! Zeme, palūkojies uz savu Kristu! Kaut Viņš ir tik ļoti savainots, atpazīsti Viņu. Paklausies, atminies Isaja vārdus (Is 53): KĀDĒĻ Viņš kļuva par (kaut ko) tādu, ka cilvēks spēja Viņu nokaut, un Tēva Vārdu novest līdz šādam stāvoklim.

“Viņam nebija skaņas, nedz gaismas. Mēs redzējām Viņu. Viņa izskatā skaistums nebija atrodams un mēs nemīlējām Viņu. Nievāts kā pēdējais ļaužu vidū, Viņš, sāpju Vīrs, pieradis pie ciešanām, Savu seju bija aizsedzis. Visi nievāja Viņu un Viņam mūsu acīs nebija vērtības.” Tāds bija Pestītāja skaistums, tāda Nomocītā seja. Taču tu, muļķīgā zeme, piesauci Viņa mierīgo vaigu!

“Patiesi, Viņš apkrāvās ar mūsu sāpēm. Bet mēs lūkojāmies uz Viņu kā uz lepras slimnieku, kā uz Dieva nolādēto un atmesto. Viņu turpretim ievainoja mūsu niecība. Pār Viņu krita sods, kas pienācās mums, sods, kurš atgriež mieru mūsu un Dieva starpā. Caur Viņa zilumiem mēs tapām dziedināti. Mēs bijām kā nomaldījušās avis. Visi mēs bijām pazaudējuši pareizo ceļu un Kungs Viņam uzvēla visus pārkāpumus.”

Lai tas vai tie – kuri domā esam bijuši noderīgi pašiem sev vai Izraēlim – atmet savus maldus. Tāpat kā tie, kas iedomājas sevi esam stiprākus par Dievu. Arī tie, kas uzskata par nevajadzīgu gandarīt par šo grēku, jo Es labprātīgi eju nāvē. Es pildu Savu svēto uzdevumu, esot pilnīgā paklausībā Tēvam, taču tas nesamazina viņu vainu: paklausību sātanam un viņu rīcības niecību. Jā. Tavs Pestītājs tapa ziedots, jo Pats to vēlējās, ak, zeme.

“Viņš neatdarīja Savas lūpas, lai izteiktu lūguma vārdus, lai tiktu saudzēts. Viņš neizteica nevienu lāsta vārdu pār saviem slepkavām. Kā avs, kura ļaujas vest uz kaušanu, lai to nobeigtu; kā auns, kurš ir mēms pret saviem cirpējiem.”

“Pēc Savas aizturēšanas un nāvei nolemšanas, Viņš tapa nogalēts. Viņam nebūs pēcnācēji. Viņš ir kā no zemes izrauts augs. Dievs sita Viņu Savu ļaužu grēku dēļ. Vai kāds virs šīs zemes no Viņa cilts Viņu apraudās? Vai tam, kas ir izrauts no zemes, dēla nebūs?”

Ak! Es tev atbildēšu, sava Kristus pravieti. Kaut arī Maniem ļaudīm nav asaru priekš Tā, kurš nevainīgs ir tapis noslepkavots, par Viņu raudās debesu ļaužu eņģeļi. Kaut arī kā vīrietim Tam nebūs dēla, jo Viņa Daba nevarēja saistīties ar mirstīgo ķermeni, tomēr Viņam būs neskaitāmi dēli pēc dzimšanas, kura nenāk no miesas un asinīm, kā dzīvniekam, bet no garīgās dzimšanas, kura padarīs Viņa pēcnācējus mūžīgus.

Un vēl tev, ak, pasaule, kas neizproti pravieti, Es paskaidrošu, kas ir bezdievīgie sūtņi, kuriem ir jānoglabā Viņš kapā, un tie – bagātie, kas nolemj Viņu nāvei. Palūkojies, pasaule, vai kaut vienam no tiem, kuri Viņu nogalināja bija miers un ilga dzīve! Viņš, Dzīvais, ātri atmetīs nāvi. Taču kā rudens vējš, kurš lapas pēc to krišanas – ar atkārtotām, spēcīgām pūsmām – vienu aiz otras slēpj nostūra padziļinājumos, tā drīzumā – viens pēc otra - kapā tiks likti tie, kas Viņam to sagatavoja.

Dievs atriebs Apsūdzēto, kurā nav vainas, jo uz Viņa lūpām nekad nav bijis apmāns, nedz negantība Viņa sirdī. Ciešanas ieskaus Viņu. Un, kad Viņš būs iznīcināts, kad Viņa dzīvība atmaksas upura dēļ tiks pārtraukta, tad Viņa godība aizsāksies tiem, kuri nāks nākotnē. Visas Dieva svētās vēlēšanās attiecībā uz Viņu piepildīsies. Savas dvēseles moku dēļ Viņš ieraudzīs patieso Dieva ļaužu godu un tādēļ Viņš būs laimīgs. Viņa debesu mācība, Viņa Asiņu apzīmogota, daudziem kļūs par attaisnošanu (tiem, kuri pieder labāko lokam). Viņš uzņemsies grēcinieku ļaunumu. Tādēļ Viņam, šim nezināmajam Ķēniņam, negausīgo izsmietam un labāko [dvēseļu] nesaprastam, būs liels skaits padoto, ak, zeme. Ar Savējiem Viņš dalīsies uzvarētāja ģērbā. Viņš – vienīgais trīs valstību un Valstības Tiesnesis – izdalīs stipro drēbes.

Viņš visu ir pelnījis, jo Viņš visu atdeva. Viss Viņam tiks nodots, jo Savu dzīvību Viņš atdeva nāvē un tapa pieskaitīts ļaundariem, Viņš – bez grēka esošais. Cita “grēka” Viņā nebija kā tikai pilnīgā mīlestība un neizsmeļama labsirdība. Šie abi “grēki”, kurus pasaule nepiedod – mīlestība un labestība – lika Tam uzņemties daudzu – visas pasaules – grēkus, un [mudināja] lūgties par grēciniekiem. Par visiem grēciniekiem. Pat par tiem, kuru dēļ Viņš tapa atdots nāvei.

Esmu beidzis. Vairs nekas Man nav sakāms. Visu, ko vēlējos pateikt par mesiāniskajiem pravietojumiem, esmu pateicis. Esmu jums visu izgaismojis sākot ar Savu dzimšanu līdz Manai nāvei, lai jūs Mani iepazītu un lai jūsos nebūtu šaubu. Un neattaisnojiet savu grēku.

Tagad lūgsimies kopā. Šis ir pēdējais vakars, kad varam tā lūgties - visi kopā kā augļi [vienā] vīnogu ķekarā. Nāciet. Lūdzamies: “Tēvs mūsu, kas esi debesīs, svētīts lai top Tavs Vārds, lai atnāk Tava valstība. Lai notiek Tavs prāts kā Debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien. Piedod mums mūsu vainas, kā mēs piedodam mūsu parādniekiem. Neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī, mūs no ļauna. Āmen.”

Svētīts lai top Tavs Vārds. Tēvs, Es esmu to svētījis. Apžēlojies par Savu Sēklu.

Lai nāk Tava Valstība. Es mirstu, lai to nodibinātu. Apžēlojies par Mani.

Tavs prāts lai notiek. Steidzies palīgā Manam vājumam, Tu, kurš radīji cilvēka ķermeni un ietērpi tajā Savu Vārdu, lai šajā pasaulē Tas būtu Tev paklausīgs, kā vienmēr biju Tev paklausīgs Debesīs. Apžēlojies par Cilvēka Dēlu.

Maizi dāvā mums… maizi garam. Ne šīs zemes maizi. Ne sevis dēļ Es to lūdzu. Man ir nepieciešams vienīgi Tavs garīgais stiprinājums. Bet viņu dēļ, Es, Ubags, paceļu rokas uz Tevi. Drīz tās būs pienaglotas, un tad vairs nespēs izpildīt mīlestības žestu. Bet šobrīd tās vēl to spēj. Tēvs, ļauj Man dāvāt tiem Maizi, lai tā ikdienas stiprinātu nabaga Ādama dēlu vājumu. Viņi ir vāji, ak, Tēvs, un mazi, jo tiem nav Maizes, kurā slēpjas spēks, eņģeļu Maize – kas ved uz garīgumu un dievišķošanos Mūsos.

Piedod mums mūsu parādus…

Jēzus. Kurš bija runājis kājās stāvot un lūdzies ar izstieptām rokām, šobrīd noslīgst ceļos un rokas un seju paceļ pret debesīm. No lūgšanā ieliktā spēka un no mēness skūpsta Viņa seja ir kļuvusi bāla, mēmu asaru iezīmēta.

“Ak, Tēvs, piedod savam Dēlam, ja esmu Tevi aizvainojis kādā veidā. Tavas pilnības priekšā Es varu izrādīties nepilnīgs, Es, Tavs Kristus, kuru apgrūtina miesa. Ne ļaužu priekšā… nē. Mans prāts skaidri apliecina, ka viņu labā esmu paveicis visu. Bet Tu piedod Tavam Jēzum… Arī Es piedodu. Lai Tu Man piedotu, piedodu Es. Cik gan Man ir jāpiedod! Cik daudz!… Tomēr Es piedodu. Šiem šeit klātesošajiem, un klāt neesošajiem mācekļiem, ļaudīm ar kurlām sirdīm, ienaidniekiem, zaimotājiem, nodevējiem, slepkavām… Jā, esmu piedevis visai cilvēcei. Manis dēļ, ak, Tēvs, dāvini katru cilvēka parādu Cilvēka dēļ. Es dodos nāvē, lai visiem dāvātu Tavu Valstību, un nevēlos, lai grēks pret iemiesoto Mīlestību tiktu uzskatīts par pazudināšanas iemeslu… Nē? Tu saki: nē? Tās ir Manas sāpes. Šis nē Manā sirdī ielej pirmo šausmīgā kausa malku. Bet, Tev, Tēvs, kuram vienmēr esmu bijis paklausīgs, Es saku: “lai notiek Tava griba.”

Neieved mūs kārdināšanā. Ak, ja Tu vēlies, Tu vari attālināt dēmonu! Viņš ir kārdinājums, kas mostas miesā, prātā, sirdī. Viņš ir Pievīlējs. Attālini viņu, Tēvs! [Dāvā] Sava erceņģeļa palīdzību! Lai aizbēg tas, kurš – no dzimšanas līdz pat nāvei – mūs apvārdo… Ak, Svētais Tēvs, apžēlojis par Saviem bērniem!

Atpestī, atpestī mūs no ļauna! Tu to spēj. Mēs šeit raudam… Debesis ir tik skaistas, un mēs baidāmies tās zaudēt. Tu saki: “Mans svētais nevar tās zaudēt. Taču Es vēlos, lai Tu redzētu Manī cilvēku, Pirmo ļaužu vidū. Es esmu viņu brālis. Es lūdzos par viņiem un ar viņiem, Tēvs, apžēlojis! Ak, apžēlojies!…

Jēzus noliecas līdz pat zemei. Tad pieceļas:

- Iesim. Atvadīsimies šovakar. Rītvakar mums vairs nebūs tādas izdevības. Mēs būsim pārāk pacilāti, bet kur ir satraukums, tur nav mīlestības. Dāvāsim miera skūpstu. Rīt… rīt katrs būs pats par sevi… Šovakar mēs vēl varam būt priekš visiem un visi priekš katra (personīgi).

Un Viņš skūpsta visus pēc kārtas, sākot ar Pēteri, tad Mateju, Sīmani, Tomu, Filipu, Bartolomeju, Iskariotu, abus brālēnus [Jūdu, Jēkabu], Jēkabu Zebedeja dēlu, Andreju un beigās Jāni, uz kura Jēzus atbalstās, ieejot Ģetzemanē.

CETURTDIENA [PIRMS PASHAS] Diena

03.04.1947.

Jauns rīts. Tik mierīgs! Tik priecīgs! Nav pat vairs nedaudzie mākoņi, kuri vakar klīda šur un tur pa debess jumu. Nav vairs svelmes, kura vakar bija tik nospiedoša. Viegls vējiņš pūš sejā. Tajā ir kaut kas no puķu, siena, tīra gaisa smaržas. Tas viegli sakustina olīvkoku lapas. Varētu teikt, ka tas grib likt apbrīnot mazās, matētās lapiņas, un zem Kristus kājām, un virs galvas, izsēt sniegbaltus, mazus, smaržīgus ziediņus; liekas tas grib noskūpstīt Jēzu, atnest vēsumu – jo katrā maigajā [zieda] kausiņā atrodas rasas piliens - noskūpstīt un atsvaidzināt, un tad nomirt, pirms tuvojošās negantības skatīšanas. Un uz nogāzes esošā zāle noliecas, lai sakustinātu zvaniņus, skariņas, kroņus, tūkstošu ziedu segu. Zvaigznes ar zeltainiem vidiem (lielās savvaļas margrietiņas) izstiepj stiebrus, lai it kā noskūpstītu rokas, kuras tiks caurdurtas. Parastās margrietiņas un ziedi skūpsta kājas, kuras nepagurs cilvēku labā ietajā gājienā līdz pat brīdim, kad taps pienaglotas, lai dāvātu vēl lielāku labumu. Mežrozītes izplata savu smaržu, bet jau noziedējušās rozītes vēcina lapiņas, un liekas sakām: “nē! nē!” tiem, kas izmantos viņas, lai mocītu Pestītāju. “Nē” – saka Cedronas niedres. Un tās nevēlas sist; viņu – mazās radības – griba nevēlas sagādāt Kungam ciešanas. Un iespējams nogāzēs akmeņi priecājas, ka atrodas ārpus pilsētas (olīvkalnā), jo pateicoties tam tie neievainos Mocekli. Un Jēzus iemīļoto rožu vainags raud, tāpat kā sniegbalto akāciju ziedi un uz smilgām sēdošie taureņu bari. Iespējams tie domā: “Mēs Viņu vairs neredzēsim.” Un maigās un tīrās neaizmirstules ļauj nokrist savām ziedlapiņām, aizskarot purpursārto tuniku, kuru Jēzus ir uzvilcis. Nāve ir skaista, ja to izraisa Jēzus pieskāriens. Visas puķes [ir laimīgas], pat noklīdusi maijpuķīte, kura iespējams netīšām nokritusi un iesakņojusies starp olīvkoka saknēm, ir priecīga, ka Toms ievēro to un noplūc, dāvinādams to Kungam... Un laimīgi ir tūkstošiem putnu koku pazarēs, ka spēj sveikt Viņu ar priecīgām dziesmām. Ak, putni, kurus Jēzus vienmēr tik ļoti mīlēja, tie nezaimo! Mazs avju bariņš vienlīdz liekas, grib sveicināt Viņu, kaut [lopi] raud, Pashas dēļ pārdoto mantinieku dēļ. Viņu blēšana ir mātes vaids, kurš gaisu pāršķeļot, sauc savus bērnus, kuri vairs neatgriežas. Avis glaužas pie Jēzus, lūkojoties Viņā ar mierīgu skatienu.

Apustuļiem tās liek atcerēties Pashas rituālu. Tādēļ viņi, esot jau gandrīz Ģetzemenē, jautā Jēzum:

- Kur mēs baudīsim Pashu? Kuru vietu Tu izvēlēsies? Pasaki un mēs iesim visu sagatavot.

Jūdas no Kariotas ierunājas:

- Dod man uzdevumu, un es iešu.

- Pēteri, Jāni, klausieties Mani - saka Jēzus.

Abi, Jēzum mazliet priekšā esošie mācekļi, pienāk pie Viņa.

- Ejiet mums pa priekšu uz pilsētu caur Trūdu vārtiem. Tiklīdz būsiet iegājuši, tā sastapsiet vīru no En-Rogel nākošu ar ūdens krūzi rokās. Sekojiet viņam, līdz ieiesiet mājā. Un cilvēkam, kas tur būs, sakiet: “Mācītājs jautā: Kur ir tā telpa, kurā ar Saviem mācekļiem Es varēšu baudīt Pashu?” Viņš norādīs jums lielu, sagatavotu telpu. Tur dariet visu, kas nepieciešams. Ejiet ātri un tad pievienojieties mums Svētnīcā.

Abi uzrunātie steigā aiziet. Jēzus, tieši pretēji, iet lēnām. Rīts ir vēl pietiekami vēss un uz pilsētu vedošajiem ceļiem ir redzami tikai daži svētceļnieki. Viņi šķērso Cedronu pār mazo, pirms Ģetzemanes esošo, tiltu. Un ieiet pilsētā. Vārtus – iespējams Pilāta pavēles atcelšanas dēļ, kurš ir nomierinājies pārrunu apsīkšanas dēļ ap Jēzus personu – leģionisti vairs neapsargā. Dziļākajā būtībā visur valda dziļš miers.

Netaisni būtu teikt, ka ebreji nespēj savaldīties! Neviens Mācītājam, nedz Viņa mācekļiem neuzmācas. Tiek izrādīta [liekulīga] cieņa, labas manieres. Kaut bez sirsnības, tomēr vienmēr Viņš tiek sveicināts, pat ja tie, kas klanās ir visvairāk Viņu ienīstošie Sanhedrina locekļi. Nesalīdzināma atturība seko pat vakardienas asajai apvainojošai uzrunai. Tieši šobrīd uz Kaifas māju – kas atrodas netālu no šiem vārtiem – steidzas paliela farizeju un Rakstu mācītāju grupa. Viņi salīkuši, ar platiem apmetņiem apsegušies klanās. Starp viņiem atrodas arī Ananija dēls un Elhijs un Doras un Sadoks. Jēzus atbild sveicienam un Savā sarkanās vilnas apģērbā, tumšākās krāsas apmetnī, Sintijas pašrocīgi darinātajā galvas segā, izskatoties karaliski, Viņš iet tālāk. Viņa gaišie mati, saulei spīdot, atgādina zelta kroni un gaismā vizošu aizsegu – līdz pat pleciem esošu. Viņam ejot tālāk, kakli iztaisnojas, atklājot satricinošu hiēnu sejas.

Jūdas no Kariotas – kurš ar savu nodevēja seju nepārstāj skatīties sev apkārt – aizbildinoties ar nepieciešamību sasiet sandali, paliek ceļa malā. Es labi redzu kā viņš rāda šiem cilvēkiem zīmi, kuru tie gaida… Viņš ļauj attālināties Jēzum un mācekļu grupai. Lai saglabātu liekulību, viņš joprojām darbojas ap sprādzi, lai saglabātu liekulību. Tad, ātri pietuvojies farizejiem, viņš čukst: “Pie Skaistajiem [vārtiem], ap sesto stundu. Viens no jums”. Un viņš ātri skrien, lai panāktu līdzbiedrus. Drošs un neizmērojami lielīgs viņš ir…

Viņi ieiet svētnīcā. Ēbreju nav daudz, taču pagāni ir vairumā. Jēzus iet pagodināt Kungu. Tad viņš atgriežas un, paņemot no Jūdasa naudu, norīko Sīmani un Bartolomeju nopirkt jēru.

- Es taču pats varētu to nopirkt! – saka Jūdas.

- Tev būs kaut kas cits jādara. Tu zini to. Tā atraitne, kurai no Marijas, Lācara māsas, ir jāaiznes ziedojums un jāpasaka, lai pēc svētkiem viņa aiziet pie Lācara. Vai tu zini kur viņa ir? Vai labi esi sapratis?

- Zinu! Zinu! Zaharijs, kurš labi viņu pazīst, norādīja man vietu [kur viņu meklēt]. Esmu ļoti apmierināts, ka man turp jāiet, pat vairāk nekā tad, ja man būtu jāpērk jērs. Kad man turp doties?

- Vēlāk. Es ilgi šeit neaizkavēšos. Šodien Es atpūtīšos, jo vakarā un nakts lūgšanas laikā Man ir jābūt stipram – Jēzus saka Jūdasam.

- Labi – atbild Jūdass.

Jēzus kā parasti ir pūļa ielenkts. Pašreiz lielāko tā daļu sastāda ebreji. Viņi aizmirst steigties uz vietu, kur jēri tiek salikti upurī, bet tuvojas Jēzum, Dieva Jēram, kurš drīz taps upurēts. Un [pūlis] vēl lūdz, un vēlas [dzirdēt] skaidrojumus. Daudzi ebreji ir nākuši no Diasporas, dzirdot par Kristu, galiliešu Rabbi no Nācaretes. Viņi ir ziņkārīgi, vēlas dzirdēt Viņu runājam, un atraisīties no ikvienas šaubu iespējas. Un cauri pūlim viņi dedzīgi lūdz ebrejus no Palestīnas:

- Viņš vienmēr ir pie jums. Jūs ziniet, kas Viņš ir. Jūs dzirdat Viņa vārdu, kad vien vēlaties. Mēs esam nākuši un tūlīt dosimies projām, pēc rituāla izpildīšanas. Ļaujiet mums Viņam pietuvoties!

Pūlis ar grūtībām pašķiras, dodot tiem ceļu. Ziņkārīgie pieiet pie Jēzus un aplūko Viņu. Viņi sarunājas savā starpā grupās. Arī Jēzus viņus novēro. Viņš klausās grupu, kas ir atceļojusi no Perejas. Tie ziedoja Viņam naudu, Viņa nabagiem, tā kā to dara vairums [cilvēku], Jēzus, kā ierasts, pasniedz to Jūdasam, atvadās [no Perejas grupas] un sāk runāt.

- Daudzi šeit klātesošie – reliģijā vienoti, bet kopā sanākuši no daudzām vietām – taujā: Kas ir Tas, kuru dēvē par Nācarieti? Viņu cerības jaucas ar šaubām. Paklausieties kas par Mani ir teikts:

“Zars raisīsies no Isaja celma, un atvase no viņa saknēm nesīs augļus. Un pār to klāsies un to sargās Tā Kunga Gars, gudrības un saprāta gars, padoma un spēka gars, atziņas un Tā Kunga bijības gars. Bijība tā Kunga priekšā būs viņam salda smarža, un viņš netiesās pēc tā, ko viņa acis redz, un nespriedīs pēc tā, ko viņa ausis dzird, bet viņš tiesās nabagus pēc taisnības un cietējiem virs zemes spriedīs goda pilnu tiesu un pēc patiesības. Bet varmācīgos viņš sitīs ar savas mutes zizli un bezdievjus nokaus ar savu lūpu dvašu.

Un Viņš pacels karogu tautām un salasīs izklīdinātos izraēliešus un izkaisītos jūdus no visiem četriem zemes stūriem.”(Is 11,1-4;12)

Un vēl par Mani ir sacīts:

“Redziet, Dievs tas Kungs nāk ar lielu spēku, un Viņa elkonis dod tam uzvaru, Viņa alga ir pie Viņa, un Viņa atmaksa ir Viņa priekšā! Kā gan Viņš ganīs savu ganāmo pulku. Viņš ņems jērus Savās rokās un tos nesīs Savā klēpī un sargās avju mātes.” (Is 40,10-11)

Tāpat ir teikts:

“Redzi, tas ir Mans kalps, ko Es neatlaižu; Mans izredzētais, pie viņa Manai dvēselei ir labpatika. Es liku Savu Garu uz viņu, lai viņš nes tautām taisnību. Viņš nebrēks un netrokšņos, un viņa balsi nedzirdēs uz ielas. Ielūzušu niedri viņš nenolauzīs, un kvēlojošu degli viņš neizdzēsīs; uzticīgi viņš darīs zināmu tiesu pēc patiesības. Viņš nepagurs un nekritīs, kamēr viņš nenodibinās taisnību virs zemes. Jūras salas jau cer uz viņa norādījumiem.” (Is 42,1-4)

“Es, Tas Kungs, tevi aicināju taisnībā, ņēmu tevi pie rokas un pasargāju un tevi iecēlu par derību tautai un par gaismu citām tautām, lai atvērtu acis akliem un atsvabinātu apcietinātos no cietuma, tos, kas sēd tumsībā.” (Is 42,6-7)

Par Mani stāv rakstīts:

“Dieva tā Kunga Gars ir pār mani, jo Tas Kungs mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, mani sūtījis dziedināt sagrauztas sirdis, pasludināt apcietinātiem atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību, pasludināt Tā Kunga žēlastības gadu un mūsu Dieva atmaksas dienu un iepriecināt visus noskumušos.” (Jes 61,1-2)

Vēl ir teikts:

“Svētīgi garā nabagie, jo tiem pieder Debesu valstība.” (Mat 5,3)

Uz Mani ir attiecināti vārdi:

“Jo tā saka Dievs Tas Kungs: redzi, Es pats tagad rūpēšos par Savām avīm un gādāšu par tām. Kā gans rūpējas par savu ganāmo pulku, tiklīdz kā dažas no viņa avīm atšķīrušās no pārējā bara, tā Es rūpēšos par Savām avīm un centīšos dabūt tās atpakaļ no visām tām vietām, kur tās bija izklīdinātas apmākušās un tumšās dienās.Es tās izvedīšu ārā no tautām un salasīšu tās pa dažādām zemēm, un aizvedīšu tās atpakaļ viņu pašu zemē, un tās ganīšu Izraēla kalnos un lejās un visos apdzīvotos zemes novados. Es tāds ganīšu labās ganībās, Izraēla augstajos kalnos būs viņu ganāmās vietas. Tur tās atdusēsies jauko nokaļņu aplokos, un tur tām būs treknas ganības Izraēla kalnos. Es pats būšu Savu avju gans, un Es pats tās saguldīšu, saka Dievs Tas Kungs, nomaldījušās Es uzmeklēšu, noklīdušās Es salasīšu un atgādāšu atpakaļ, ievainotās pārsiešu un slimās dziedināšu, taukās un stiprās Es izdeldēšu; Es ganīšu tās pēc taisnības.” (Ez 34,11-16)

Stāv rakstīts:

“Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem. Viņa vārds ir: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais Tēvs un Miera valdnieks. Viņa valstība ies plašumā, un miers būs bez gala un Dāvida troņa un Viņa ķēniņa valstībā, Viņam to nostiprinot un atbalstot ar tiesu un taisnību no šā laika mūžīgi. To darīs Tā Kunga Cebaota dedzīgums.”(Is 9,5-6)

Ir teikts:

“Dod saprātīgajam, tad viņš kļūs savās atziņās vēl dziļāks; pamāci taisnīgo, tad viņš vēl vairāk pieņemsies mācībā. Gudrības sākums ir Tā Kunga bijāšana, un izprast, kas svēts, tā ir atzīšana.” (Za 9,9-10)

Ir sacīts:

“Ir nolemts par tavu tautu un tavu svēto pilsētu – dot tām septiņdesmit nedēļas laika, lai apgrēcība izbeigtos, grēku mērs taptu pilns, lai izpirktu un salīdzinātu pārkāpumus un panāktu mūžīgo taisnību, lai piepildītos praviešu skatījumi un pasludinājumi par nākotni un lai iesvaidītu vissvētāko. Un pēc tām sešdesmit divām nedēļām tas svaidītais tiks nogalināts, gan ne viņa vainas dēļ; pilsētu un svētnīcu izpostīs kāda valdnieka karaspēks. Ieradīsies arī pats šis valdnieks, bet tam gals būs plūdis; līdz pašam galam būs karš, un norisināsies iepriekš stingri nolemtā postīšana un zemes noplicināšana. Un viņš ar daudziem slēgs ciešu derību uz vienu nedēļu; un nedēļas vidū tiks atcelts kaujamais un ēdamais upuris; to vietā kā pirmās izvirzīsies postīšanas negantības, un proti – tik ilgi, kamēr iepriekš nolemtā iznīcināšana pārvelsies pāri arī pašai postīšanai un postītājiem.” (Dn 9,24,26,27).

Vai tad šajās dienās nebūs vairāk upuri? Vai uz altāriem nebūs upuri? Būs liels upuris. Lūk, ko redz pravietis (Jes 63,1). Un kādā veidā šis Nabagais krāsoja Savas drānas purpursarkanas? Lūk, ko saka pravietis:

“Savu muguru es pagriezu tiem, kas mani sita, un savu vaigu tiem, kas raustīja un plēsa manu bārdu. Savu vaigu es neapslēpu paļām un spļāvieniem. Viņš, Tā Kunga kalps, uzauga neticīgā pūļa priekšā, kā atvase un kā saknes atzarojums izkaltušā zemē. Viņam nebija nekāda izskata, nedz arī kāda skaistuma, lai mēs to ar labpatiku uzlūkotu; tur nebija arī nekā ārēji redzama, lai mēs viņā būtu atraduši ko patīkamu. Taisni otrādi, viņš bija nicināts, labāki ļaudis no viņa vairījās, vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās, tāds, kura priekšā aizklāja vaigu, tā nicināts, ka mēs viņu ne par ko neturējām.” (Is50,6;53,2-3)

Lūk, Upuris. Nebīsties, ak, Izraēl! Nebīsties! Pashas Jēra netrūks! Nebaidies, ak, zeme! Nebaidies! Lūk, tavs Glābējs. Kā avi Viņu vedīs uz cirpšanu, jo to Viņš vēlējās un Viņš neatdarīja Savas lūpas, lai nolādētu tos, kuri Viņu nogalina. Pēc Savas pazudināšanas Viņš taps paaugstināts un ciešanu izmocīts, Viņa locekļi būs izkārti, Viņa kauli – atkailināti, Viņa pēdas taps caurdurtas. Tomēr pēc nelaimes – caur kuru Viņš daudzus attaisnos – Viņš daudz iegūs, jo pēc Savas dzīvības atdošanas par pasaules glābšanu, Viņš pacelsies un valdīs pār zemi.

Viņš dzirdīs ļaudis ar ūdeņiem, kurus redzēja Ezehiēls no patiesas Svētnīcas plūstošus, un tai krītot, tā pacelsies ar Savas pašas spēkiem. [Tā dzirdīs] ar vīnu, ar kuru nevainīgā Jēra baltās drānas iekrāsojās sarkanās; [pabaros] ar Maizi, kas nāk no Debesīm.

Izslāpušie, nāciet pie ūdeņiem! Izsalkušie, iestiprinieties! Pārgurušie un jūs, slimie, dzeriet Manu vīnu! Nāciet, jūs, kuriem nav naudas, jūs, kuri esiet neveseli, nāciet! Arī jūs, kas esat tumsībā! Un jūs, kas esiet miruši, nāciet! Es esmu Bagātība un Pestīšana. Es esmu Gaisma un Dzīvība. Nāciet jūs, kas meklējat Ceļu! Nāciet jūs, kuri meklējiet Patiesību! Es esmu Ceļš un Patiesība! Nebaidieties, ka nevarat baudīt Jēru, jo šajā aptraipītajā Svētnīcā patiesi trūkst īsti svēti upuri. Visi jūs baudīsiet Dieva Jēru, kurš nāca lai izlīdzinātu pasaules grēkus, kā to par Mani liecināja Manas tautas pēdējais pravietis (Jānis Kristītājs). Tās tautas, kurai Es jautāju: Mana tauta, ko gan esmu tev nodarījis? Kā esmu tevi apbēdinājis? Vai varēju dot tev vairāk par to, ko jau dāvāju? Es mācīju prātus, dziedināju tavus slimos, apdāvināju tavus nabagus, pabaroju pūļus, iemīlēju tevi tavos bērnos, piedevu un lūdzos par tevi. Es mīlēju tevi līdz pat Upura salikšanai. Un tu, ko tu gatavo savam Kungam? Viena stunda, pēdējā, tev Mana tauta, ir dāvāta, ak, mana karaliskā un svētā pilsēta. Šajā stundā atgriezies pie Sava Dieva!

- Patiesus vārdus Viņš sacīja!

- Tā ir noticis, kā bija paredzēts! Un Viņš patiesi dara to, kas stāv rakstīts!

- Kā gans Viņš par visiem rūpējas!

- Viņš nāca mūs izvest uz pareizā ceļa, dziedināt mūsu dvēseli un miesu, apgaismot mūs, it kā mēs būtu izkaisītas, slimas, miglā esošas aitiņas.

- Patiesi, visi nāk pie Viņa. Palūkojies uz šiem pagāniem, kādā tie ir aizrautībā!

- Viņš pasludināja mieru.

- Un izrādīja mīlestību.

- Nesaprotu, ko Viņš sacīja par upuri. Viņš runā tā, it kā Viņš taps noslepkavots.

- Tā arī būs, ja Viņš ir tas Vīrs, kuru redzēja pravieši – Pestītājs.

- Un Viņš runā tā, it kā visi ļaudis Viņu izsmietu. Tas nekad nenotiks. Ļaudis, mēs mīlam Viņu.

- Viņš ir mūsu draugs, mēs sargājam Viņu.

- Viņš ir Galilietis un mēs, no Galilejas, par Viņu atdosim dzīvību.

- Viņš nāk no Dāvida cilts un mēs, no Jūdejas, pacelsim roku vienīgi lai Viņu aizstāvētu.

- Un mēs, kurus Viņš tik ļoti iemīlēja [tāpat kā jūs], mēs no Auramītis (Aizjordānas kalni, dēvēti par Hauru, Asīrijas provinci), no Perejas, Dekapolis, vai varam Viņu aizmirst? Visi, visi mēs sargāsim Viņu.

Šādas runas klīst jau diezgan lielajā pūlī. Cilvēku nodomu trauslums! Spriežot pēc saules pozīcijas, domāju, ka varētu būt devītā rīta stunda. Pēc 24 stundām šie ļaudis jau daudzas stundas pulcēsies ap Mocekli, lai Viņu mocītu ar naidu un sitieniem, un kliedzot pieprasīs Viņa nāvi. Starp tūkstošiem šurp nākošām personām no visām Palestīnas malām un vēl tālākiem apvidiem – to vidū, kuri ieguva gaismu, veselību, gudrību un Kristus piedošanu – nedaudzi, pārāk maz būs tādu, kuri būs gatavi izraut Viņu no ienaidnieku rokām un traucēt tiem. Pārāk mazs skaits salīdzinājumā ar uzbrūkošo pūli. Viņi nespēs Jēru pat stiprināt, izrādīt Viņam mīlestību [sekojot] Viņam ar draudzīgu sejas izteiksmi.

Uzslavas, simpātijas pazīmes, apbrīnas pilni komentāri izplatās pa plašo pagalmu kā viļņi, kuri no jūras steidzas tālu, lai piekrastē pamirtu.

Rakstu mācītāji, farizeji un ebreji cenšas stāties pretī ļaužu entuziasmam un viņu kurnēšanai pret Kristus ienaidniekiem. Viņi saka:

- Viņš murgo. Viņa nogurums ir tik liels, ka liek Tam runāt attālinoties no patiesības. Tur, kur ir cieņa, Viņš saskata vajāšanu. Viņa vārdos ir dzirdama Viņa ierastā gudrība, taču jaukta ar murgu pilniem teikumiem. Neviens nevēlas nodarīt Viņam pāri. Mēs esam sapratuši, kas Viņš ir.

Ļaudis tomēr nav par šādu pārmaiņu pārliecināti. Kāds pat iebilst, sakot:

- Viņš dziedināja manu neattīstījušos dēlu, kas tas par ārprātu. Tā nerunā tāds, kas ir nomaldījies!

- Ļauj tiem runāt. Viņi ir čūskas, kas baidās, ka ļaužu nūja sitīs viņu plecus. Lai mūs maldinātu viņi dzied saldus cīruļa treļļus, taču ja tajos ieklausās, tad sadzirdama kļūs čūskas šņākšana – atsaka citi.

- Kristus ļaužu ierindnieki, esiet modri! Kad ienaidnieks glāsta, tam rokās ir paslēpts duncis, bet roku tas izstiepj, lai sistu. Acis turiet atvērtas un sirdis gatavībā! Šakāļi nevar kļūt par maigiem jēriem.

- Pareizi tu saki: pūce ūjina un apmāna naivos putniņus ar savas miesas nekustīgumu un sava sveiciena liekulīgo mieru. Tā smejas un iedrošina ar kliedzienu, bet [patiesībā] ir jau gatava medījuma aprīšanai.

Un līdzīgas runas ir dzirdamas arī citās grupās.

Arī pagāni ir šeit – tie pagāni, kuri aizvien lielākā skaitā un ar aizvien lielāku izturību šajās svētku dienās klausās Mācītājā. Tie nepārtraukti stāv pūļa malās, kurš ieņem pirmās vietas tuvāk Mācītājam. Ebreju - palestīniešu izolācija ir tik stipra, ka pagāni nepārtraukti tiek atsisti. Tomēr tie vēlas pieiet pie Jēzus un aprunāties ar Viņu. Paliela grupa ievēro Filipu, kuru pūlis ir pagrūdis malā. Viņi pietuvojas tam sakot:

- Kungs, mēs gribētu ieraudzīt Jēzu, Tavu Mācītāju, tuvumā un kaut reizi ar Viņu parunāt.

Filips paceļas pirkstgalos, lai palūkotos vai ieraudzīs kādu, Kungam tuvumā esošo apustuli. Viņš pamana Andreju un uzsauc viņam:

- Šeit ir pagāni, kuri gribētu sasveicināties ar Mācītāju. Pavaicā Viņam, vai Viņš vēlas viņus pieņemt.

Andrejs, kuru no Jēzus šķir pāris metri, pūlī saspiests, izlauž sev ceļu bez liekām ceremonijām, dāsni izdāļājot dunkas un kliedzot:

- Palaižat! Palaižat, es saku! Man ir jāiet pie Mācītāja.

Andrejs nokļūst pie Viņa un izsaka pagānu vēlēšanos.

- Aizvediet viņus līdz tam stūrim. Es atnākšu pie viņiem.

Jēzus cenšas iziet cauri pūlim. Pēteris, Jānis, Jūda, Tadejs, Jēkabs, Zebedeja dēls, cenšas izlauzt Viņam ceļu. Arī Toms atstāj pūlī satiktos radiniekus, lai palīdzētu biedriem.

Jēzus pašreiz pienāk [pie norādītās vietas] un pagāni Viņu sveicina.

- Miers ar jums. Ko jūs no Manis vēlaties?

- Ieraudzīt Tevi. Aprunāties ar Tevi. Tavi vārdi mūs aizkustināja. Jau izsenis mēs gribējām ar Tevi runāt, lai pateiktu Tev, ka Tavi vārdi mūs uzrunā, taču mēs nogaidījām piemērotu brīdi. Šodien… Tu runā par nāvi… Mēs baidījāmies, ka vairs mums nebūs izdevība ar Tevi runāt, ja neizmantosim šo stundu. Vai tad tas ir iespējams, ka ebreji nogalinās labāko no saviem dēliem? Mēs esam pagāni un Tava roka nav dāvājusi mums labumu. Mēs nepazinām Tavus vārdus. Mēs dzirdējām runas par Tevi, bet nekad netikām Tevi redzējuši, nedz paši nācām pie Tevis. Un tomēr, redzi! Atdodam Tev godu. Un kopā ar mums visa pasaule Tevi godina.

- Jā. Ir situsi stunda, kurā Cilvēka Dēls būs pasaules un garu pagodināts.

Tagad ļaudis no jauna apstāj Jēzu, tikai šoreiz pagāni atrodas pirmajā rindā, bet pārējie – aizmugurē.

- Ja jau šī ir Tevis pagodināšanas stunda, tad jau Tu nemirsi, kā saki, vai kā mēs esam sapratuši. Tāda Nāve (kādu attēloji) taču nav pagodinoša. Kā gan Tu pasauli apvienosi zem Savas varas, ja nomirsi, pirms to paveiksi? Ja Tavas rokas nāvē kļūs nekustīgas, kā gan Tu spēsi uzvarēt un sapulcināt ļaudis?

- Mirstot Es dāvāju dzīvību. Mirstot, Es būvēju, ceļu. Mirstot veidoju jaunu Tautu. Uzvara slēpjas Upurī. Patiesi Es jums saku, ja zemē iemests grauds nenomirst, tas paliek neauglīgs. Taču ja Tas nomirst, tad nes lielus augļus. Kas savu dzīvību mīl, tas to pazaudēs. Kas ienīst dzīvi šajā pasaulē, tas saglabās to mūžīgajai dzīvei. Man ir jāmirst, lai dāvātu mūžīgo dzīvību visiem tiem, kas Man seko, lai kalpotu Patiesībai. Kas vēlas Man kalpot, lai nāk. Manā valstībā vietu skaits nav ierobežots vienai vai citai tautai. Kas vēlas Man kalpot, lai nāk un staigā Man pakaļ, un kur Es esmu, tur būs Mans kalps. Un tas, kurš Man kalpo, to cienīs Mans Tēvs, Vienīgais, patiesais Dievs. Zemes un Debesu Kungs, visu lietu Radītājs, Doma, Vārds, Mīlestība, Dzīvība, Ceļš, Patiesība: Tēvs, Dēls, Svētais Gars – Viens esot Trīsvienībā, Trīsvienība – Vienā, Vienā Patiesā Dievā. Tomēr tagad Mana dvēsele baiļojas. Un ko gan lai Es saku? Varbūt – Tēvs, atsvabini Mani no šīs stundas? Nē. Tā dēļ esmu nācis, lai pieredzētu šo stundu. Tādēļ Es saku – Tēvs, pagodini Savu Vārdu!

Jēzus izstiepj rokas krusta veidā. Tas ir purpursārts krusts uz marmora kolonu baltā fona. Viņš paceļ seju, saliekot Sevi upurī, lūdzoties, dvēseli pie Tēva paceļot.

Un lūk, balss, spēcīgāka par [pērkona] dārdiem, bez matērijas – tai nozīmē, ka tā nelīdzinās nevienai cilvēka balsij, bet ir labi dzirdama ikvienai ausij – piepilda lieliskās aprīļa dienas mierīgās debesis un vibrē, spēcīgāk par milzīgu ērģeļu akordu, ļoti (apbrīnojami) skaistā tonī paziņojot:

- Es pagodinu, un atkal pagodināšu.

Ļaudis krīt pārbīlī. Šī spēcīgā balss, kas zemei liek trīcēt un arī tam, kas uz tās atrodas, šī noslēpumainā, no nezināma avota nākoša, balss, kas nelīdzinās nevienai [citai], šī balss piepilda visu teritoriju no ziemeļiem līdz dienvidiem, no austrumiem līdz rietumiem un ir pārbiedējusi ebrejus un aizrāvusi pagānus. Ebreji, cik vien tas ir iespējams, metas uz zemes, šausmās čukstot:

- Tagad mēs mirsim! Esam dzirdējuši balsi no Debesīm. Eņģelis Viņu uzrunāja!

Un sitot krūtīs, tie gaida nāvi. Citi [pagāni] kliedz:

- Dārdi! Dārdi! Bēgam! Zeme dreb! Sakustējās!

Tomēr no šīs pārpildītās vietas nav iespējams aizbēgt, it īpaši tādēļ, ka aiz Svētnīcas mūra esošie cilvēki, skrien tajā iekšā kliedzot:

- Žēlastību mums! Skrienam! Šeit ir svēta vieta. Kalns, uz kura atrodas Dieva altāris, nekustēsies!

Katrs paliek savā vietā, pūļa un šausmu stindzināts. Uz Svētnīcas terases skrien priesteri, Rakstu mācītāji, farizeji, kuri līdz šim bija izkaisīti tās labirintos, šurp dodas arī levīti un svētvietas sardzes priekšnieki. Viņi ir satraukti. Neviens no viņiem, izņemot Gamalielu un viņa dēlu, nenonāk pie ļaudīm. Jēzus redz Gamalielu ejam viņa lina ģērbā, kuras baltums saules staros mirdz. Jēzus uzlūko viņu, un paceltā balsī runā tā, it kā grieztos pie visiem:

- Šī balss nāca no Debesīm, ne Manis, bet jūsu dēļ.

Gamaliels apstājas, pagriežas un ar savu dziļo un ļoti tumšo acu skatienu – kuras ir pieradušas pie mācītāja goda, kas tiek cienīts kā pusdievs, (tomēr par spīti gribai tās tik aukstas kā plēsējam) – sastop Jēzus safīrkrāsas, dzidrās un savā majestātiskumā mierīgās acis.

Jēzus turpina:

- Šobrīd šī pasaule tiek tiesāta. Tagad Tumsas Valdnieks tiks izraidīts. Un Es paaugstināšos un pie Sevis pievilkšu visus, jo tas ir veids kādā Cilvēka Dēls pestīs.

- No Likuma Grāmatām mēs uzzinājām, ka Kristus dzīvo mūžīgi. Un Tu tiec uzskatīts par Kristu un saki, ka Tev ir jāmirst. Un apgalvo arī, ka esi Cilvēka Dēls un pestīsi, tiekot paaugstināts. Tad kas Tu esi? Cilvēka Dēls vai arī Kristus? Un kas ir Cilvēka Dēls? – jautā drosmi atgūstošais pūlis.

- Tā ir viena un tā pati persona. Atdariet acis Gaismai. Vēl tikai īsu brīdi Gaisma ir kopā ar jums. Virzieties uz Patiesību, kamēr Gaisma ir jūsu vidū, lai jūs nesatriektu tumsa. Tie, kas staigā ēnā, nezin kurp dodas. Kamēr Gaisma ir jūsu vidū, ticiet Tai, lai jūs būtu Gaismas bērni.

Jēzus apklust. Pūlis ir šaubu pilns un sadalījies. Daļa aiziet, kratot galvas. Daļa novēro galvenos farizejus, svarīgākos priesterus, Rakstu mācītājus…, bet īpaši Gamalielu, savu nostāju pieskaņojot viņu viedoklim. Vēl citi atzinoši māj galvas un liecas Jēzus priekšā, tā izrādot zīmes, kas [pašas par sevi] runā.

- Ticam! Un cienām Tevi par to, kas esi!

Tomēr viņi atklāti neuzdrīkstas uzrunāt Viņu, baidoties no Kristus ienaidnieku vērojošajām acīm.

Arī Gamaliels pēc pāris pārdomu mirkļiem, it kā vēršoties pie marmora parketa atbildes saņemšanai uz jautājumu, kuru pats sev ir uzdevis – atkal dodas uz izeju, pakratot galvu un paraustot plecus. Viņš paiet Jēzum garām, vairs neskatoties uz Viņu.

Toties Jēzus lūkojas uz Gamalielu… žēlsirdības pilns… No jauna Viņš paceļ balsi, lai pārsniegtu visas atbalsis, ļaujot vēl dzirdēt lielajam Rakstu mācītājam, kurš liekas esam pievīlies. Jēzus izliekas runājam visiem, bet ir pilnīgi skaidrs, ka Viņš griežas pie Gamaliela. Viņš runā ļoti skaļi:

- Tas, kas tic Man, patiesībā tic tam, kas Mani sūtīja; un kurš Mani redz, redz To, kurš Mani sūtīja. Un tas ir Izraēla Dievs! Bez Viņa nav neviena cita Dieva. Tādēļ Es arī saku, ja jūs nespējat Man ieticēt, kā tam, kurš tika nosaukts par Jāzepa dēlu no Dāvida cilts un Marijas, pravieša redzētās jaunavas, dēlu no Dāvida cilts, Betlēmē dzimušu, kā to vēsta pravietojums, nākošu pēc Kristītāja (kā tas kopš daudziem gadsimtiem jau paredzēts) – tad vismaz ieticiet Sava Dieva Balsij, kurš uzrunāja jūs no Debesīm. Ticiet Man, Izraēla Dieva Dēlam. Tomēr, ja jūs neticiet Tam, Kurš runāja uz jums no Debesīm, jūs apvainojiet jūsu Dievu, ne Mani, kas esmu Viņa Dēls.

Nealkstiet palikt tumsībā! Es, Gaisma, nācu pasaulē, lai tas, kurš Man tic, nepaliktu tumsā. Vēlieties nenonākt līdz sirdsapziņas pārmetumiem, kurus tad, kad Es atgriezīšos tur, no kurienes atnācu, jūs vairs nevarēsiet nomierināt. Tie var būt ļoti stingrs Dieva sods par jūsu spītību. Es vēlos piedot, kamēr esmu kopā ar jums, kamēr spriedums vēl nav pasludināts, jo tajā, kas uz Mani attiecas, Es vēlos dāvāt piedošanu. Mana Tēva domas ir atšķirīgas, Es esmu Žēlsirdība, Viņš – Taisnība.

Patiesi, Es jums saku, ja kāds, kurš būs dzirdējis Manus vārdus, nepildīs tos, tad ne jau Es viņu tiesāšu. Es nenācu pasaulē, lai tiesātu, bet lai pasauli glābtu. Bet ja Es netiesāju, tad patiesi saku, ir kāds, kas tiesā pēc jūsu darbiem. Tēvs, kurš Mani sūtīja, tiesā tos, kas atmet Viņa Vārdu. Tā nu tam – kurš nievā un neatzīst Dieva Vārdu un nepieņem Vārda vārdus – jau ir savs tiesnesis: pats vārds, kuru esmu jums sacījis, tas viņu tiesās pēdējā (tiesas) dienā.

Ir teikts Dievu nezaimot. Pret tiem, kas Viņu uzskata par ārprātīgu un meli, zaimotais Dievs būs bargs.

Atcerieties, ka vārdi, kurus no Manis dzirdējāt, nāk no Dieva. Es nerunāju pats no Sevis, bet Tēvs, kurš Mani sūtīja, Viņš pats Man lika jums to darīt zināmu. Es esmu paklausīgs Viņa pavēlei, jo zinu, ka Viņa dotais uzdevums ir taisns. Katrs Dieva bauslis ir mūžīgā dzīve. Un Es, jūsu Mācītājs, rādu jums paklausības paraugu Dieva bauslim. Tādēļ esiet droši, ka tas, ko jums sacīju un ko jums saku, ko darīju jums zināmu, atbilst tam, ko vēlējās Mans Tēvs lai to pasaku. Bet Tēvs Mans ir Ābrahama, Izāka, Jēkaba, Mozus Dievs, patriarhu un praviešu, Izraēla Dievs, jūsu Dievs.

Šie Gaismas vārdi, kuri krīt tumsā, jau uzturas sirdīs! Gamaliels, kurš uz brīdi bija apstājies,

ar noliektu galvu turpina iet… Pārējie seko viņam, krata galvas vai zaimojot smejas. Arī Jēzus dodas prom… Pirms tam Viņš tomēr pagriežas pret Jūdasu no Kariotas:

- Ej, kur tev jāiet – un citiem – Ikviens ir brīvs, lai dotos turp, kurp tam jāiet vai kurp tas vēlas iet. Ar Mani lai paliek mācekļi – gani.

- Ak, Kungs, ņem mani Sev līdzi! – lūdz Stefans.

- Nāc…

Viņi šķiras. Es nezinu kurp iet Jēzus. Toties zinu, kurp dodas Jūdas no Kariotas. Viņš iet uz

Skaistajiem Vārtiem. Uzkāpj uz pakāpiena, kas ved uz Pagānu sieviešu pagalmu. Pēc tā šķērsošanas viņš pa citām kāpnēm uzkāpj līdz pašai augšai, uzmet skatienu ebreju pagalmam, un sadusmots, nespējot ieraudzīt meklēto, sit ar kāju pa zemi. Tad atgriežas. Ierauga vienu no svētnīcas sargiem. Viņš pasauc viņu un ar savu ierasto nekaunību pavēl:

- Ej pēc Eleazara, Ananija dēla. Lai viņš nekavējoties nāk uz Skaistajiem Vārtiem. Jūdass, Sīmaņa dēls, gaida viņu svarīgā jautājumā.

Jūdas atbalstās pret kolonu un gaida. Pēc brīža Eleazars, Ananija dēls, Elhijs, Sīmanis, Doras,

Kornēlijs, Sadoks, Nāhums un citi skrien, savām drēbēm plīvojot.

Jūdas runā aizžņaugtā balsī:

- Šovakar! Pēc vakariņām. Ģetzemanē. Atnāciet un sagūstiet Viņu. Dodiet naudu.

- Nē. Mēs tev to iedosim, kad vakarā atnāksi mums pakaļ. Es neuzticos tev! Mēs gribam, lai tu būtu kopā ar mums. Nekad nevar zināt – ļaunprātīgi smejas Elhijs. Citi korī piebalso.

Šīs aizdomas liek Jūdasam aiz dusmām piesarkt. Viņš zvēr:

- Zvēru pie Jahves, ka runāju patiesību!

Sadoks viņam atbild:

- Nu labi! Taču lai tā labāk paliek. Kad pienāks stunda, atnāksi, paņemsi tos, kam ir uzticēta Viņa sagūstīšana, un iesi kopā ar viņiem… lai pārpratuma pēc muļķīgie kareivji neaiztur Lācaru un neizsauc nelaimi. Tu norādi viņiem šo vīrieti ar zīmi… Tev jāsaprot! Būs nakts… Gaismas daudz nebūs… sargi būs izmocīti, miegaini… Taču, ja tu viņus pavadīsi! Jā! Ko jūs par to teiksiet? Es iesaku skūpstu par zīmi. Skūpsts! Vislabākā zīme, lai norādītu nodoto draugu. Ha! Ha! – saka un smejas nožēlojamais Sadoks, vēršoties pie saviem līdzbiedriem.

Visi smejas: tas ir zaimojošu dēmonu koris.

Jūdass ir kā neprātā, taču viņš neizbīstas. Vairs neatkāpjas. Viņš cieš vieglprātības dēļ, kādu tie viņam izrāda, ne jau tā dēļ, ko grasās darīt. Viņš saka:

- Tomēr atcerieties, ka es vēlos somu ar pārskaitītu naudu pirms ar sargiem es iziešu no šejienes.

- Tā tev būs! Tu to dabūsi! Dāvāsim tev pat maisu, lai tu naudu varētu saglabāt kā savas mīlestības relikviju. Ha! Ha! Ha! Paliec sveiks, cūka!

Jūdas ir kļuvis zilgans. Viņš jau ir zilgans. Nekad viņu vairs neiezīmes cita krāsa, nedz mainīsies viņa nodevīgais neprātīga cilvēka izskats. Tieši pretēji, stundām ritot, tas tikai pastiprināsies, līdz pat pēdējam neizturamajam skatam, kad viņš karāsies kokā… Jūdas bēg…

Jēzus ir paslēpies draudzīgas mājas mierīgajā dārzā, pie pirmajām Sijonas mājvietām. Dārzu apjož veci un augsti mūri. Tas ir kluss un auksts, klāts ar veco koku drebošajām lapām. Tālumā dzirdamā sievietes balss dzied saldu šūpuļdziesmu. Ir pagājušas stundas, jo Lācara kalpi pēc atgriešanās – nezinu no kurienes – saka:

- Tavi mācekļi ir mājās, kur sagatavo vakariņas. Jānis, kurš kopā ar mums aiznesa Joannas bērniem augļus, aizgāja pēc sievietēm, lai aizvestu viņas pie Jāzepa, Alfeja dēla, kurš ieradās šodien kaut arī viņa māte necerēja viņu vairs ieraudzīt. No turienes viņi nāks uz vakariņu māju, jo tūlīt jau būs vakars.

- Un arī mēs turp iesim. Ir pienākusi vakariņu stunda… - Jēzus pieceļas, lai uzvilktu apmetni.

- Mācītāj, pagalmā atrodas bagātas personas. Tās gribētu runāt ar tevi tā, lai tos nepamanītu farizeji – pavēsta viens no kalpiem.

- Lai ienāk. Estere neiebildīs. Vai tiesa, sieva? – Jēzus uzrunā pusmūža sievieti, kura skrien ar Viņu apsveicināties.

- Nē, Mācītāj. Mana māja ir Tavējā, Tu zini to. Par maz gan Tu to izmantoji!

- Pietiekami daudz, lai Savai sirdij varētu teikt: šī bija draugu māja – [saka] Jēzus un kalpam pavēl – atved tos, kuri gaida.

Ienāk aptuveni 30 bagātīgi ģērbtas personas. Tie sveicina Jēzu. Kāds ierunājas visu vārdā:

- Mācītāj, Tavi vārdi uzrunāja mūs. Tevī mēs dzirdējām Dieva balsi. Tomēr mūs uzskata par ārprātīgiem, jo ticam Tev. Ko mums darīt?

- Ne jau Man tic tas, kurš Man ir ieticējis, bet Tam, kurš Mani sūtīja un kura svēto balsi jūs šodien dzirdējāt. Ne jau Mani skata tas, kurš Mani uzlūko, bet gan To, kurš Mani sūtīja, jo Es ar Tēvu – Mēs esam viens. Tādēļ (Es) jums teicu, ka jums ir jātic, lai neapvainotu Dievu, kurš ir Mans un jūsu Tēvs, un kurš mīl jūs līdz pat Sava Viendzimušā [Dēla] uzupurēšanai. Pat ja sirdīs mājo šaubas vai Es esmu Kristus, tad jums nav šaubu, ka Dievs ir Debesīs. Un Dieva balss, kuru šodien Svētnīcā nosaucu par Tēvu, lūdzot Viņam, lai Viņš pagodina Savu Vārdu, atbildēja Tam, kurš nosauca Dievu par Tēvu, nesakot uz Viņu: “melis” vai “zaimotājs”, kā daudzi izteicās. Dievs apstiprināja to, kas Es esmu. [Es esmu] Viņa Gaisma. Esmu Gaisma, kas nāca pasaulē. Es nācu kā Gaisma pasaulē, lai tas, kurš Man ticētu nepaliktu Tumsībā. Ja kāds dzird Manus vārdus, un pēcāk tos netur, Es viņu nenosodu. Es nenācu pasauli tiesāt, bet to pestīt. Kas Mani nievā un Manus vārdus nepieņem, tam ir savs soģis. Vārds, kuru esmu sacījis, tiesas dienā to notiesās, jo Vārds bija gudrs, pilnīgs, mierīgs, vienkāršs, tāds, kāds ir Dievs, jo šis Vārds ir Dievs. Ne jau Es runāju – Jēzus no Nācaretes, saukts par galdnieka Jāzepa dēlu no Dāvida cilts, un ebreju meitenes (no Dāvida cilts), Jāzepa saderinātās dēlu runāju. Nē. Es nerunāju no Sevis. Tas bija Mans Tēvs – Tas, kurš ir Debesīs un nes Jahves vārdu, Tas, kurš šodien runāja, Tas, kurš Mani sūtīja – norādīja Man ko pavēstīt un ko runāt. Un Es zinu, ka Viņa bauslī ir rodama mūžīgā dzīve. Tādēļ tas, ko runāju, ir tas, ko teica Man Tēvs, un tajā ir Dzīvība. Tādēļ Es jums saku, klausiet to. Pārvērtiet vārdus darbos, un jūs iegūsiet dzīvību. Mans vārds ir Dzīvība. Un tas, kurš to pieņem, tas kopā ar Mani pieņem Tēvu no Debesīm, kurš Mani ir sūtījis, lai (Es) dāvātu jums Dzīvību. Un tas, kurā mīt Dievs, tas sevī nes Dzīvību. Ejiet. Lai miers nāk pār jums un jūsos iemājo.

Jēzus svētī un atvadās. Svētī arī mācekļus. Aiztur vienīgi Izāku un Stefanu. Pārējos

noskūpsta un atlaiž. Pēc viņu aiziešanas, arī pats Jēzus ar abiem [mācekļiem] iziet kā pēdējais, un viņi kopā dodas pa vistukšākajām un jau krēslojošajām ieliņām līdz Vakariņu mājai. Nokļūstot tur, Jēzus noskūpsta Izāku un Stefanu un ar īpašu mīlestību svētī tos. Noskūpsta un vēlreiz svētī. Nolūkojas viņu aiziešanā, un tad klauvē un ieiet…

VAKARIŅU APRAKSTS UN ATVADAS NO MĀTES

17.02.1944.

Vakariņu telpu redzu ļoti izteiksmīgi. Tā ir diezgan liela, pagarināta zāle, jo divas sienas ir aptuveni metru garākas par citām divām, īsākajām. Griesti ir diezgan zemi un pati zāle (agrāk noteikti paredzēta pagraba telpai) ir aptuveni metru zemāka par pagalma līmeni. Tajā var nokļūt pa lejup vedošām sešu pakāpienu kāpnēm. Divās īsākajās sienās atrodas divi plati, slēģoti logi. Grīda ir klāta ar platām, apdedzināta māla flīzēm. Griestu vidū karājas olīvlampa ar daudziem degļiem. Siena ir parasta, nobalsināta. Kāpņu galā atrodas četrstūra platforma metra garumā, kas ved uz durvīm aiz kurām atrodas siens. Iepretī atrodas stipras durvis, labi noslēgtas uz ielas pusi, bet pa kreisi no tām citas durvis ved uz mazāku blakus zāli.

Zāles vidū atrodas garš, vienkāršs galds un tam blakus stāv soli. Loga vienā pusē stāv kaut kas līdzīgs zemam plauktiņam uz kura atrodas bļodas un krūkas, bet zem otra loga stāv zems skapītis, uz kura nav nekā.

Blakus zālē pulcējas sievietes. Ir redzams, ka viņas tikko ir ieradušās, jo novelk apmetņus un kārtīgi tos saloka. Tur ir Magdalēna un Alfeja dēlu māte Marija. Marija ir ģērbusies tumši zilā kleitā. Viņa liekas esam novecojusi un skumja, pat viņas kustības ir piezemētas un nedrošas. Mājas saimnieki sasveicinās ar lielu cieņu, īpaši ar Mariju. Caur pievērtajām durvīm redzu, kā īpašnieks aizdedz visas lampas daktis vakariņām sagatavotajā istabā. Pēc tam viņš atver durvis uz ielu, jo ienāk Jēzus kopā ar apustuļiem. Viņi visi iet uz vakariņām sagatavoto telpu, bet Jēzus dodas pie Marijas. Tad sievietes zemu paklanās un iziet, atstājot Māti ar Dēlu. Jēzus apskauj Mariju un noskūpsta Viņu uz pieres, bet Viņa skūpsta Sava Dēla roku un tad Viņa labo vaigu. Jēzus apsēdina Māti uz soliņa un pats apsēžas līdzās. Pēc tam satver Viņu aiz rokas un tur Savējā. Kaut Jēzus cenšas smaidīt, Viņš vienlīdz ir skumju pārdomu mākts, un Marija veras Viņā ar nemieru. Nabaga Māte! Žēlastība un mīlestība saka tai, ka stunda ir jau situsi. Sāpju spazmas pārslīd pār Marijas seju un acis pārdzīvojumā ieplešas. Taču Viņa valda pār Sevi un ir majestātiska, tāpat kā Dēls. Jēzus atdodas Viņas lūgšanām un saka:

- Māmiņ, Es nāku pēc stiprinājuma pie Tevis. Esmu kā mazs bērns, kuram savās ciešanās ir nepieciešama mātes sirds un viņas apskāvieni stiprinājumam. Tagad esmu kā Tavs senais, mazais Jēzus. Es vairs neesmu Skolotājs, tikai Tavs Dēls, kā Nācaretē. Man esi tikai Tu. Šajā brīdī cilvēki nav Tava Dēla Jēzus draugi. Viņi neprot pastāvēt labajā. Vienīgi ļaunie spēj pastāvēt ļaunajā. Tagad vienīgi Tu, Māmiņ, esi Man uzticīga un stiprini Mani. Atbalsti Mani ar Savu mīlestību un lūgšanu. Tikai Tu, proti, lūgties un saproti Mani. Pārējie ir aizņemti ar tuvojiem svētkiem, vai ļaunu plānu kalšanā, bet Es šobrīd tā ciešu. Daudzi vēlāk mainīsies un kļūs Man tuvāki, izņemot pazušanas dēlu, kuru līdz nožēlai nekas vairs nespēj aizvadīt. Tomēr šobrīd viņu sirdis ir vēl nocietinātas un viņi nesaprot Manas ciešanas un domā tikai par Manu tuvojošos triumfu. Viņi ir kā apreibuši no pāris dienu atpakaļ sauktajiem “hosanna” kliedzieniem. Māmiņ, šīs stundas dēļ esmu nācis un tās dēļ Es priecājos. Taču Mans cilvēciskais “es” baidās no tās, jo šis ir nodevības, aizliegšanas, nežēlības, zaimošanas un atstātības kauss.

Uzmundrini Mani, Māmiņ, tā kā reiz ar Savu lūgsnu piesaistīji Sev Svēto Garu, caur Viņu

dāvājot pasaulei tautu Gaidīto, izlūdz tagad Savam Dēlam Spēku, kas palīdzētu Man pabeigt lietu, kuras dēļ esmu nācis pasaulē. Ardievu, Māmiņ! Svētī Mani Tēva Vārdā! Piedod visiem! Piedosim reizē; jau šobrīd piedodam tiem, kas mūs moka.

To sakot, Jēzus noslīgst uz ceļiem pie Mātes kājām un, apskāvis Viņu ap vidukli, noraugās Viņā.

Marija raud bez skaņas, ar mazliet lūgšanā pie paceltu galvu. Asaras rit pār Viņas bālajiem vaigiem un krīt uz Jēzus galvas, kuru Viņš ir pielicis pie Marijas Sirds. Pēc tam Viņa uzliek roku uz Jēzus galvas, it kā dodot Viņam svētību; Viņa noliecas un skūpsta Sava Dēla matus, glāsta Viņu un aijā. Savās rokās Viņa saver Jēzus seju, pavērš to pret Sevi un piespiež pie Sirds. Caur asarām skūpsta vēl pieri, vaigus, nogurušās acis, no jauna apmīļo šo nabaga nomocīto galvu, sakot:

- Mans Dēls! Dēls! Mans Jēzu! Jēzu!…

Pēc tam Jēzus pieceļas, sakārto Savu apmetni un stāv raudošās Mātes priekšā un svētī Viņu. Virzoties uz durvju pusi, Viņš vēl nosaka:

- Māmiņ, nākšu vēlreiz pie Tevis pirms Savas Pashas ēšanas. Tagad lūdzies, Mani gaidot… – un aiziet.

PĒDĒJAIS VAKARĒDIENS

09.03.1945.

Aizsākas Lielās ceturtdienas ciešanas. Apustuļi visu sagatavo. Galds ir pārklāts ar skaistu, Martas sūtītu, galdautu. No Lācara atnesti arī citi dārgi trauki, kurus visi apbrīno. Durvis atveras un uz sliekšņa stāv Jēzus un, rokas ieplešot saka:

- Miers jums!

Tomēr Viņš to saka ar dīvaini izmocītu balsi. Viņš nokāpj pa kāpnēm un noglāsta Jāņa gaišo galvu, kurš uzreiz tuvojas Viņam. Pēc tam viņi ieņem vietas pie galda. Jēzus ielej vīnu Savā kausā, kas ir lielāks par pārējiem. Tam vajadzēja būt rituāla kausam. Viņš paceļ to, upurē un noliek. Pēc tam visi psalma tonī jautā:

- Ko nozīmē šī ceremonija?

Tas ir priekšrakstu jautājums. Jēzus kā ģimenes galva atbild:

- Šī ir atceres diena par mūsu atbrīvošanu no Ēģiptes.

Viņš nobauda malku vīna un padod upurēto vīnu citiem. Pēc tam Viņš upurē maizi, salauž to un izdala. Vēlāk seko četros salātu traukos esošais ēdamais - sarkanajā mērcē. Pēc šīs iestiprināšanās daļas viņi korī nodzied psalmus. Pie galda tiek pienesti lielāki trauki ar ceptu jēru. Pēteris pēc kārtas jautā:

- Kādēļ šāds jērs?

- Kā Izraēlas glābšanas atcere… u.t.t. - atbild Jēzus.

- "Kad Izraēls izgāja no Ēģiptes… - visi pieceļas un skaita 113.psalmu.

Šobrīd Jēzus griež jēru, no jauna piepilda kausu un mazliet nobauda vīnu un padod to tālāk.

Tad no jauna tiek dziedāts 112 psalms - "Slavējiet, bērni… "

Jēzus izdala porcijas, cenšoties katram pasniegt labāko. Viņš ir svinīgs, tomēr mazliet skumīgs kad saka:

- Es dedzīgi vēlējos baudīt ar jums šo Pashu pirms cietīšu. Es zināju, ka tas pienāks un atdošanās prieks jau iepriekš sniedza Man mierinājumu Manās ciešanās… Es karsti vēlējos ēst ar jums šo Pashu, jo vairs Es nebaudīšu vīnakoka augļus, līdz brīdim, kad nāks Dieva Valstība. Tad no jauna Es sēdīšos pie jēra mielasta. Bet tajā piedalīsies tikai tie, kas būs pazemīgi un ar tīru sirdi, kāds Es esmu.

- Mācītāj, kurš ir lielākais mūsu vidū? - jautā Bartolomejs.

- Visi un neviens. Lielākajam ir jābūt mazākajam un priekšniekam par kalpotāju citiem. Un kurš tad ir lielāks? Vai tas, kurš sēž pie galda, vai tas, kurš apkalpo viņu? Laikam jau tas, kas pie galda sēž. Tomēr Es jums kalpoju un vēl kalpošu… Kopā ar Mani jūs būsiet Manā Valstībā, tiesājot divpadsmit Izraēla ciltis…

- Un tie, kas nāks vēlāk? Vai tiem būs vieta kopā ar mums?

- Visi, kas Kristum būs uzticīgi dzīves laikā, vēlāk valdīs kopā ar Viņu.

- Mēs esam izturējuši līdz galam - Pēteris bilst.

- Tu domā? Bet Es tev saku, Sīmani, ka pieredze vēl nāks, sātans grib jūs izsēt kā sēklas. Es lūdzu par to, lai tu izturētu. Un, kad būsi atgriezies, stiprini savus brāļus.

- Es zinu, ka esmu grēcinieks, taču būšu Tev uzticīgs līdz pat nāvei. Nekad es Tevi neaizliegšu.

- Pēteri, neesi tik pārliecināts. Tā stunda mainīs daudzas lietas. Radīsies jaunas nepieciešamības. Jūs zināt, kad šķērsojām nedrošās vietas, Es vienmēr esmu jums teicis, ka ar jums nekas nenotiks, jo eņģeļi ir pār jums nomodā. Neraizējaties! Sacīju arī - nerūpējaties par to, ko ēdīsiet vai ko ģērbsiet, jo Tēvs zina visas jūsu vajadzības… Taču šobrīd, šobrīd ir savādāk. Šobrīd Es jautāju jums - vai jums, kas ir trūcis līdz šim brīdim? Vai kāds jums ir nodarījis pāri?

- Nekā mums nav trūcis, Mācītāj! Bet sāpināts esi vienīgi Tu.

- Tātad jūs redzat Manu vārdu patiesību. Taču tagad Kungs ir atsaucis eņģeļus pie Sevis, un ir pienācis sātana laiks. Eņģeļi šobrīd ar spārniem aizsedz savas acis, lai neredzētu šausmīgo svētzādzību. Šovakar virs zemes nav eņģeļu! Viņi visi ir Dieva troņa priekšā un ar savu dziedāšanu aizsedz slepkavniecīgo pasaules svētzādzību un Nevainīgā raudas. Satversim tagad nabaga ļaužu apjomus, kas neuzticas un nemīl. Kam ir maiss, lai ņem arī somu un kam nav zobena, lai pārdod savu apmetni un nopērk to. Un arī tas ir teikts Svētajos Rakstos un visam ir jāpiepildās.

Sīmanis Zelota pieceļas un dodas pie sola, uz kura viņš noliek savu dārgo apmetni, jo šodien visi ir labāk ģērbušies un tādēļ pie jostas tiem ir īsi damasciešu dunči. Viņš paņem divus patiesi garus zobenus un aiznes Jēzum.

- Mēs ar Pēteri būsim bruņoti - viņš saka - jo mums ir zobeni.

Jēzus paņem zobenus, apskata tos, taču tie jocīgi izskatās Viņa rokās.

- Kas jums tos iedeva? - Jūdass cenšas izdibināt.

- Kas? Es tev atgādināšu, ka mans tēvs bija liels kungs!

- Un Pēteris, no kurienes tas viņam?

- Paskaties taču! Kopš kura laika man būtu jāatskaitās ko esmu citiem devis?

Jēzus atdod viņam zobenus sakot:

- Labi, ar to pietiks! Pagaidiet mirkli pirms trešā kausa baudīšanas, jo Es jums kalpošu. Pirms tam Es jums devu barību miesai, tagad pabarošu garu. Vārda izplatīšanai pietika ar Jāņa kristību. Tagad tiks izlietas asinis un ir nepieciešama cita attīrīšanās. Es jūs šobrīd attīrīšu un došu dzīvību tam, kas būs tīrs.

Jēzus pieceļas, aiziet līdz solam, noņem sarkano drēbi un noliek to uz apmetņa. Tad apjožas ar platu dvieli, pieiet pie bļodas un ielej tajā ūdeni. Noliek to uz maza krēsliņa tuvu galdam. Mācekļi raugās neizpratnē.

- Jūs Man nevaicājat, ko Es daru?

- Mēs nezinām! - iesaucas Pēteris - Bet mēs jau esam nomazgājušies!

- Bet Es tev saku, ka ar to nepietiek! Tā mazgāšana, ko veikšu, attīrīs jūs vēl vairāk.

Viņš nometas ceļos, novelk Iskariotam sandali un mazgā tam kāju. Jūdas ir izbrīnīts, taču neko nesaka. Kad Jēzus, pirms sandales novilkšanas no kreisās kājas, noskūpsta labo, jau apauto, Jūdas dusmīgi atrauj kāju un negribot trāpa pa Dievišķajām lūpām. Šis sitiens nebija stiprs, taču nodarīja sāpes. Jēzus uzsmaida un, kad Jūda atvainojas, un saka, ka neesot tā gribējis, atbild tam:

- Zinu, ka tā negribēji, tādēļ arī Man nesāp.

Jūdas lūkojas un Kungu neizpratnē.

Jēzus aiziet pie Toma, pēc tam pie Filipa. Tad seko Jēkabs, Alfeja dēls un, pēc mazgāšanas ceļoties, Jēzus noskūpsta viņa pieri. Tālāk Viņš dodas pie Andreja, kas aiz kauna ir gluži sarkans un cenšas apturēt raudas, Jēzus glāsta viņu kā bērnu. Pēc tam pienāk Jēkaba, Zebedeja dēla, kārta, kurš atkārto:

- O, Mācītāj, Mācītāj, Mācītāj, mans lielais Mācītāj!

Jānis pats noauj sandales. Bet Pēteris? Ar viņu nav vis tik viegli.

- Tu mazgāsi man kājas? Nekad mūžā! Kamēr esmu dzīvs, es nepiekritīšu tam! Es - tārps un Tu Dievs! Katram ir jābūt savā vietā!

- Tagad tu nespēj saprast to ko daru, bet vēlāk sapratīsi, tādēļ netraucē.

- Visu, ko vēlies, Mācītāj, pat ja vēlies nocirst man galvu! Taču kājas es neļaušu Tev mazgāt!

- Ja Es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļa gar Mani. Šī mazgāšana ir nepieciešama tavai dvēselei. Vai tad tu nevēlies būt kopā ar Mani?

- Ak, Kungs! Tad mazgā mani visu - kājas, rokas, galvu!

- Pietiks, ja nomazgāšu kājas, jo pa dubļiem iet ar kājām. Esmu jums jau teicis, ka ne jau jūsos ieejošā un izejošā barība sagāna jūs un arī tas, ko cilvēka kājas uz ceļa min, nē, bet tas, kas rodas un nobriest sirdī un vēlāk atklājas un deg, viņa darbi un locekļi. Kropla cilvēka kājas ved viņu grēkā, pie aizliegtām lietām. Tādēļ nepieciešams tās ļoti notīrīt, tāpat kā acis un lūpas. Nabaga cilvēks pēc radīšanas bija pilnīgs, bet vēlāk viņu piemānīja kārdinātājs un noveda pie ļaunuma un grēka. Tagad viss cilvēks ir grēcīgs.

Jēzus nomazgā un noskūpsta Pētera kājas un savās lielajās rokās satverot Jēzus rokas, Pēteris nožēlā tās skūpsta.

Sīmanis Zelota pats noauj sandales un neko nesaka, bet kad Jēzus virzās pie Bartolomeja, Sīmanis nometies ceļos noskūpsta Mācītāja kājas, sakot:

- Attīri mani no grēka trūdiem, tāpat kā darīji manu miesu par tīru no lepras, Mans Glābēj!

- Nebaidies, Sīmani, jo uz Debesīm tu atnāksi balts kā kalnu sniegs!

- Un es, Kungs? Ko teiksi Savam vecajam Bartolomejam? Es baidos, ka man nepietiks spēka un laika, lai kļūtu par tādu, kādu Tu vēlies mani redzēt.

Jēzus ir ļoti aizkustināts.

- Neuztraucies! Reiz Es sacīju - "Lūk, patiess izraēlis, kurā nav nodevības" un tagad saku - "Lūk patiess kristietis - Kristus cienīgs". Vēlāk vienmēr tu būsi kopā ar Mani.

Šobrīd ir Jūdas, Tadeja dēla, kārta. Redzot sev priekšā Jēzu uz ceļiem, viņš nespēj noturēties, noliec galvu uz rokas, kas ir atbalstīta pret galdu un raud.

- Neraudi, dārgais brāli! Tagad tev grūti ir to izturēt, bet vēlāk tu būsi laimīgs, jo mūžīga asinsradniecība savienos mūs Debesīs.

Jēzus noskūpsta viņu uz pieres. Matejs saka:

- Mācītāj, es esmu grēcinieks!

- Tu biji tāds agrāk un tagad esi apustulis. Tu esi Mana "balss" un Es svētīju tevi. Cik gan ceļus ir nostaigājušas tavas kājas, lai nonāktu pie Dieva! Arī tālāk ej tāpat, līdz beidzot nonāksi pie Tēva klēpja un pie Manis.

Jēzus ir pabeidzis. Viņš noliek dvieli malā un nomazgā rokas tīrā ūdenī. Apģērbjas un apsēžas savā vietā, sakot:

- Tagad jūs esat tīri, kaut arī ne visi, vienīgi tie, kas tādi vēlējās būt.

Jēzus paskatās uz Iskariotu, kurš izliekas to nedzirdam. Kungs salej vīnu trešo reizi un aizsāk 114. psalmu, vēlāk 115. psalmu un beidzot 116. Jūdas dīvaini kļūdās un nespēj noturēt toni, skaidri ir redzama viņa nervozitāte. Jēzus sagriež un izdala pāri palikušo jēru. Viņš pats ēd ļoti maz un no katra kausa nobauda tikai malku vīna. Toties Viņš daudz dzer ūdeni, izskatās ļoti noguris. Beidzot Viņš saka:

- Raksti ir piepildījušies. " Tas, kurš ēd ar Mani, pret Mani ir pacēlis papēdi. Kurš uzņem Mani, uzņems to, kas Mani ir sūtījis - Tēvu, kas ir Debesīs… Taču turpināsim ritu.

Viņš no jauna kopīgo kausu piepilda ar vīnu un pieceļas. Kopā ar Viņu pieceļas visi un vēlreiz nodzied 115. psalmu un pēc tam garo 118. psalmu. Jēzus apsēžas un saka:

- Senais rits ir izpildīts, tagad sāksim jauno. Apsolīju jums Mīlestības brīnumu un tagad paveikšu to. Tāpēc tik ļoti esmu vēlējis svinēt šo Pashu. No šī brīža šī Hostija tiks lietota mūžīgās mīlestības ritā. Mani draugi, Es mīlēju jūs visā savas zemes dzīves laikā un iemīlēju jūs uz visu mūžību, Mani dēli. Es mīlēšu jūs līdz pat galam. Nav nekā lielāka par to. Atcerieties to, jo Es aizeju. Tomēr mēs paliksim vienoti uz mūžiem caur to brīnumu, kuru šobrīd veikšu.

Jēzus paņem maizes klaipu un uzliek to uz pilnā biķera. Viņš svētī to un dod katram atsevišķi. Pēc tam pārlauž maizi trīspadsmit gabalos un sniedz katram sakot:

- Ņemiet un ēdiet! Tā ir Mana Miesa, dariet to Manai piemiņai, jo Es aizeju!

Pēc tam Viņš paņem biķeri sakot:

- Ņemiet un dzeriet! Tās ir Manas Asinis. Šis ir Asiņu slacītais Jaunās Derības biķeris, kas tiks izlietas jūsu dēļ, grēku atlaišanai, lai dotu jums dzīvību. Dariet to Manai piemiņai!

Jēzus ir ļoti skumjš. Neviena smaida. Viņa seja liecina par ciešanām. Apustuļi raugās noskumuši. Pēc tam Viņš pieceļas, sakot:

- Palieciet šeit. Tūlīt Es atgriezīšos.

Viņš paņem trīspadsmito gabaliņu un biķeri un iziet no zāles.

- Aizgāja pie Mātes - iečukstēja Jānis.

- Nabaga Māte! - izdveš Tadejs, bet Pēteris iesaucas:

- Tu domā, ka zina par Viņu?

- Viņa visu zina, vienmēr ir zinājusi.

Visi sarunājas klusi, kā mirušā klātbūtnē.

- Bet vai domājiet… - jautā Toms, neticot tam.

- Vai tu vēl šaubies? Viņa stunda taču ir situsi.

- Kaut Dievs dotu mums žēlastību būt uzticīgiem - iesāk Zelota.

- Ak, kas attiecas uz mani - ierunājas Pēteris, bet Jānis brīdina:

- Klusu… Viņš atgriežas!

Jēzus ienāk ar tukšu biķeri un apsēžas Savā vietā.

- Visu esmu jums pateicis un visu dāvājis. Jaunais rits ir iestādīts. Dariet to Manai piemiņai. Esmu mazgājis kājas, lai mācītu jums pazemību. Atcerieties to! Kā esmu jūs mācījis, tā rīkojieties savā starpā. Viens no jums nav tīrs. Viens no jums Mani nodos. Bet Es piedodu pat viņam, arī par viņu ejot nāvē…

Pēteris uzreiz skatās uz Iskariotu. Jūda pieceļas, lai labāk varētu viņu aplūkot. Bet Jūdasam ir tik pārliecināta sejas izteiksme! Viņš skatās uz Mateju it kā turot viņu aizdomās. Izskatās pārliecināts. Ar smaidu viņš jautā Jēzum:

- Varbūt es tas esmu?

- Tu pats saki, ka tas esi tu. Vaicā savai sirdsapziņai un tā apsūdzēs tevi - Mācītājs atbild.

Tikmēr Pēteris parausta Jāni aiz piedurknes un čukst viņam:

- Pajautā, kurš tas ir!

- Mācītāj, kurš tas ir? - Jānis iečukst Kungam ausī.

- Tas, kuram pasniegšu mērktu maizes gabaliņu - Jēzus klusu atbild.

Viņš paņem veselu maizi, ne iesākto maizi, ne pārpalikumu no Euharistijā izmantotās, nolauž palielu gabalu, apmērcē to pēc jēra palikušajā mērcē un, pasniedzies pār galdu, saka:

- Ņem to, Jūdas, tev noteikti garšos!

- Paldies, Mācītāj, patiešām garšo!

Nezinot ko nozīmē šis apsūdzošais žests, viņš ēd maizes gabalu ar apetīti, kamēr pārsteigtais Jānis aizver acis, lai neredzētu šausmīgo nodevēja sejas izteiksmi.

- Un tā kā esmu tev iztapis - Jēzus turpina, īpaši spēcīgi uzsverot šo vārdu - viss jau ir noticis, un kas tev jādara citur, to dari drīz, Jūda Sīmaņa dēls!

- Būšu Tev paklausīgs, Mācītāj! Vēlāk aiziešu uz Ģetzemani, jo Tu būsi tur kā vienmēr, vai taisnība?

- Būšu tur… kā vienmēr… jā.

- Ko viņš darīs? - jautā Pēteris - Ies viens?

- Es neesmu bērns – norūc Iskariota, liekot apmetni.

- Liec viņu mierā, Es zinu, kas viņam darāms – atsaucas Jēzus, bet Jānim ausī čukst – nesaki Pēterim tagad neko.

Jūdas iziet. Uz pāris minūtēm iestājas pilnīgs klusums. Jēzus sēž ar nolaistu galvu, pēc tam sapurinās, skatās apkārt un saka:

- Iziesim no soliem un sasēdīsimies kopā, kā dēli sēž pie tēva.

Viņi pieceļas un pie pretējās sienas pusaplī novieto krēslus. Jānis un Jēkabs apsēžas katrs savā Jēzus pusē, taču uz brīdi Jēkabs savu vietu dod Pēterim un pats apsēstas uz krēsliņa pie Mācītāja ceļgaliem. Pēteris par to ļoti priecājās. Kungs saka Jēkabam:

- Pat šis tavs mazais mīlestības darbs debesīs netiks aizmirsts. Tu tur to atradīsi. Es visu saņēmu, ko lūdzu. Jūs paši esat to redzējuši. Ir piepildījusies Mana vēlēšanās, jo Tēvs ir ļāvis Dēlam atdoties cilvēkam par barību… Taču tas ir neaptverami, ka maz būs ļaudis, kas to sapratīs un daudzi pretosies tam… Ja kāds Mani iemīlēs, Mans Tēvs iemīlēs viņu un Mēs nāksim pie Viņa un mājosim Viņā… Un tagad Es jums dodu jaunu bausli – lai jūs viens otru mīlētu. Pēc tā jūs atpazīs, ka esat Mani mācekļi. Un ja jūs mīlēsiet, kad Es aiziešu, visi atzīs, ka esat Mani mācekļi…

- Kungs Jēzu, uz kurieni Tu dodies? – Pēteris jautā.

- Kurp Es eju, tu šobrīd nevari iet, bet nāksi vēlāk.

- Kādēļ nevaru? Es pat nāvē iešu Tevis dēļ. Taču sākumā es Tevi sargāšu, Tevis dēļ es esmu gatavs ziedot dzīvību…

- Dzīvību tu atdosi Manis dēļ? Bet ne šobrīd. Patiesi Es tev saku, pirms gailis trīs reizes dziedās, tu Mani trīs reizes aizliegsi.

- Mācītāj! Tas nav iespējams! Es nespēju tam noticēt!

- Šobrīd tu esi sevī pārliecināts, jo Es esmu tev līdzās. Tev blakus ir Dievs. Bet drīz tā vairs nebūs. Un sātans tad izbiedēs jūs. Viņš teiks, ka Dievs vairs nav, ka vienīgi viņš pastāv. Bet lai jūsu sirdis nepieviļas. Ticiet Dievam un par spīti visam ticiet Man. Lai katrs no jums tic Manai un Mana Tēva žēlastībai. Pat tas, kurš teiks: “Es nepazīstu Viņu!”, lai tic uz Manu piedošanu!… Man Tēva mājās ir daudz vietas. Ja tas tā nebūtu, Es nebūtu jums to teicis. Tādēļ Es eju pirms jums, lai sagatavotu jums vietu. Tagad Es aizeju. Bet vēlāk Es atnākšu atkal, lai paņemtu jūs, lai jūs būtu kopā ar Mani tur, kur nebūs nedz nāves, ne bada, ne ciešanas, bet vienīgi gaisma un miers, un laime, un godināšana. Es vēlos, lai jūs būtu tur, kur Es būšu. Jūs taču ziniet kurp dodos un ziniet turp vedošo ceļu.

- Bet, Kungs, mēs neko nezinām! Tu nestāsti mums kurp dosies! Kā gan lai mēs zinātu ceļu, lai aizietu pie Tevis? – jautā Toms.

- Es esmu Ceļš, Patiesība un Dzīvība. Daudzkārt esmu jums to teicis!

- Kungs, parādi mums Tēvu un mēs visu sapratīsim!

- Tik ilgu laiku esmu pie jums, Filip, un tu Mani vēl nepazīsti? Kas redz Mani, redz Manu Tēvu. Vai tu nespēj ieticēt, ka Es esmu Tēvā, bet Tēvs Manī? Bet, ja jūs neticiet vārdiem, ticiet vismaz Maniem darbiem… Visu, ko jūs lūgsiet Tēvam Manā Vārdā, Es izpildīšu, lai Tēvs būtu pagodināts Savā Dēlā. Es lūgšu Tēvu un Viņš dos jums citu Mierinātāju, kurš pie jums paliks uz visiem laikiem. Nedz sātans, ne pasaule neko neiespēs pret Viņu, jo viņi to neredz un nepazīst. Viņu vienīgi izsmej, bet Viņš ir tik iznesīgs, ka zaimi nesasniegs Viņu. Viņš vienmēr būs kopā ar to, kas ciena Viņu, kaut vai tas būtu nabags un vājš. Jūs Viņu iepazīsiet. Jo Viņš jau ir kopā ar jums un drīzumā būs jūsos. Es neatstāšu jūs kā bāreņus. Jau teicu, ka atgriezīšos pie jums uz brīdi, taču pasaule Mani vairs neredzēs, bet jūs Mani redzēsiet… Kas pilda Manus baušļus, tas mīl Mani… Un to, kas Mani mīl, mīl Mans Tēvs. Un tādam cilvēkam būs Dievs, jo Dievs ir Mīlestība, un kurš pastāv mīlestībā, pastāv Dievā.

- Kungs, kādēļ Tu parādīsies mums, bet pasaulei nē? – jautā Jūda.

- Jo jūs Mani mīliet un Manus vārdus turiet… Ziniet, ka tas, ko jums teicu, nav Jēzus Nācarieša vārdi, bet gan Tēva. Bet šobrīd jūs vēl nespējat visu sarast. Taču, kad Tēvs Manā vārdā atsūtīs jums Svēto Garu, tad jūs spēsiet saprast un Viņš jums visu iemācīs… Savu mieru Es jums dodu, bet ne tā kā pasaule to dara. Es jums dodu Savu Miera Garu, tāpat kā esmu jums devis Savu Miesu un Savas Asinis… Sātans un pasaule tagad aizsāks karu, jo tā ir viņu stunda. Taču esiet mierīgi… Neraudiet. Es eju pie Tā, kas ir par Mani lielāks un kurš mīl Mani… Saku jums to iepriekš, pirms tas notiek, lai jūs ticētu Man tad, kad tas pienāks. Neskumstiet… Man vēl tik daudz kas jums sakāms un tik daudz kas vēl darāms. Es uzticos Dievam un uzticos jums, un Viņš pabeigs Manu darbu. Zinu, ka pār to, ko esmu jūsos sējis, nolīs Manu Asiņu rasa, kura liks tam visam uzdīgt un vēlāk uzaugt…

Tuvojas šīs pasaules valdnieks, bet viņam pār Mani nav nekādas varas. Bet notiks tā, lai pasaule saprastu, ka mīlu Tēvu līdz pat nāvei, kurā dodos paklausības dēļ, un tādēļ Es daru visu, ko Viņš Man ir licis.

Ir jau laiks doties. Ceļaties. Uzklausiet vēl pēdējos vārdus – Es esmu vīna koks, bet jūs atvases… Katru atvasi, kas nenes augļus, Tēvs nocērt… Palieciet Manī un Es palikšu jūsos. Tas, kurš ar Mani ir vienots, dos bagātīgus augļus. Bet, ja kāds nošķiras, tas kļūst par sausu zaru, kas tiek iemests ugunī sadedzināšanai, jo bez savienošanās ar Mani, jūs neko nespējat veikt. Tādēļ palieciet Manī, un tad lūdziet ko vēlaties un tas tiks jums dots… Palieciet Manā Mīlestība. Mīliet! Tāds ir Mans jaunais bauslis. Mīliet viens otru vairāk nekā mīlat sevi pašus… Lai jūsu augļi paliek un Tēvs dāvās jums visu ko lūgsiet Manā Vārdā. Nesakiet, kādēļ mūsu vidū uzņēmi noziedznieku! Ja Tu visu zini, tad kādēļ tā rīkojies? Nejautājiet arī, kurš tas ir. Tas nav cilvēks, bet sātans. Ja sātans nebūtu pārņēmis cilvēku, viņš noliektos Manā - Pestītāja - priekšā. Taču viņš pilnībā atdevās sātanam.

- Bet kāpēc atbrīvojot apsēstos, Tu neatbrīvoji arī šo? – jautā Alfeja dēls.

- Tu jautā baidoties par sevi. Nebaidies taču!

- Bet iespējams, ka tas esmu es? Es? Es? …

- Apklustiet! Es neatklāšu jums šo vārdu.

- Bet kādēļ Tu neuzvarēji viņu? Vai nevarēji?

- Varēju, bet lai iztraucētu sātanam pārņemt viņu, Man vajadzētu nolemt nāvei cilvēci… Un ko tad gan Es glābtu?

- Pasaki, Kungs, pasaki! – Pēteris sauc kā bezprātā, krītot uz ceļiem un sapurinot Jēzu – vai tas esmu es? Vai es?…

- Nē, Sīmani Jāņa dēls, tu nē!

- Bet kurš tad?

- Tas taču ir Jūdas Iskariota! Vai jūs vēl neesat sapratuši? – Jūda kliedz, vairs nevaldot pār sevi.

- Kādēļ tu agrāk man to neteici? – jautā Pēteris.

- Pietiek! Tas ir sātans! Cita vārda nav. Uz kurieni tu dosies, Pēteri?

- Eju viņu sameklēt – viņš tūdaļ atstāj savu apmetni.

- Vai Man būs tevi jāatmet?

- Nē, nē! Ak, mans Kungs! – Pēteris raudot nokrīt pie Jēzus kājām.

- Esmu licis jums mīlēt un arī piedot. Vai esat to sapratuši? Ja pasaulē ir naids, tad jūsu starpā ir jābūt vienīgi mīlestībai. Pietiks reiz ļaunu atmaksāt ar ļaunu. Es pirmais tiku nodots, bet Es neturu ienaidu. Pasaule nespēj mīlēt to, kas nav tāds kā viņa. Tādēļ tā nemīlēs arī jūs. Ja jūs būtu no pasaules, tā mīlētu jūs, taču jūs neesat no tās, jo Es jūs no tās paņēmu, tādēļ jūs tā ienīst. Ja Es tiku vajāts, tad vajās arī jūs. Ja Es nebūtu nācis un runājis, tad viņiem nebūtu vainas. Tagad viņi nespēj attaisnot savu grēku… Neviens no jums nevaicā – kurp Tu iesi? Man ir jāiet jūsu labuma dēļ, jo tad Es jums atsūtīšu Mierinātāju. Vairs Es nevaru jums neko stāstīt, jo jūs nesapratīsiet… Tagad Es jums dodu Savu Mieru. Jūs būsiet apspiesti, taču ticiet - Es Esmu uzvarējis pasauli!

Jēzus pieceļas, izpleš rokas un aizsāk “Tēvs mūsu”. Apustuļi slauka asaras. Uz beigām nodzied himnu. Jēzus tos svētī un saka:

- Ņemiet apmetņus un iesim. Andrej, palūdz mājas saimniekam, lai tas atstāj šodien visu šeit tā kā tas ir, jo rīt jūs šurp atgriezīsieties…

Viņš apsedzas ar apmetni un iet balstoties pret Jāni.

- Vai neatvadīsies no Mātes?

- Nē, jau atvadījos.

Sīmanis aizdedzina lāpu un apgaismo gaiteni. Viņi iziet uz ceļa, kārtīgi no iekšpuses aiztaisot vārtiņus, un dodas ceļā.

PĀRDOMAS PAR PĒDĒJĀM VAKARIŅĀM

17.02.1944.

Jēzus teica:

No pārdomām par Dieva mīlestību, kurš cilvēkiem kļuva par barību, izriet četras galvenās pamācības:

1. Vienmēr ir nepieciešams ievērot Dieva LIKUMU. Likums noteica, lai Pashas laikā tiktu apēsts Jērs pēc senā Mozus rituāla. Tādēļ Es, Patiesā Dieva Patiesais Dēls, neuzskatīju Sevi esam atbrīvotu no Likuma. Es biju virs zemes un tādēļ Man vajadzēja izpildīt cilvēka pienākumu pret Dievu vēl l a b ā k par citiem.

Dieva žēlastība n e a t b r ī v o no paklausības un centieniem pēc aizvien lielāka svētuma. Ja jūs salīdzinātu vislielāko svētumu ar Dieva pilnību, jums būtu jāatzīst, ka pirmais vienmēr ir trūkumu pilns un tādēļ ir nepieciešamas pūles, lai trūkumus novērstu un sasniegtu pilnību (cik tas būtu iespējams) līdzīgu Dieva svētumam.

2. Ir jāapzinās Marijas lūgšanas spēks. Es biju Dievs, kurš iemiesojās Ķermenī, Mana Miesa bija pilnīga. Un tomēr Es saucu pēc Marijas palīdzības, kura pat tajā Upura stundā – kaut arī Viņai Debesis bija aizslēgtas – prata Savam Dēlam izlūgt palīdzības Eņģeli. Nabaga Māte, sev Viņa nelūdza neko, kaut pati baudīja atstātības rūgtumu, taču priekš Manis Viņa izlūdza spēku izturēt Olīvdārza rūgtumu un visas turpmākās mocības, katrai no kurām vajadzēja izpirkt cita veida grēku.

3. Valdīšana pār sevi un apvainojuma panešana, tuvāk mīlestību pacēla pāri visam. Tā ir vienīgi to priekšroka, kuri dzīvo Manis sludinātajā m ī l e s t ī b ā. Taču Es ne tikai to sludināju, bet patiesi to praktizēju. Jūs nespējat iedomāties, ko Man tas maksāja – Vakariņu laikā paciest nodevēja klātbūtni.

Pašreizējie ārsti uzskata, ka Manas ātrās nāves iemesls bija šaustīšanas laikā traumētā sirds. Mana Sirds jau bija skarta Vakariņu laikā. Tā bija salauzta, salauzta aiz pūlēm paciest nodevēju Savā klātbūtnē. Tajā brīdī aizsākās Mana fiziskā nāve, bet pārējās lietas tikai pavairoja aizsāktās ciešanas.

Es darīju visu, ko spēju, lai pastāvētu mīlestībā. Pat Olīvdārzā Es turpināju būt mīlestība, jo trīsdesmit trīs gadus Es nepārtraukti tajā dzīvoju. Nekad Es nebūtu nonācis līdz piedošanas pilnībai un vainīgā klātbūtnes panešanai, ja nebūtu pastāvējis mīlestībā. Es nespētu piedot un paciest tādu vainīguma pakāpi.

4. Sakraments iedarbojas atkarībā no pieņēmēja nostājas: ja tas nemitīgi cenšas miesu pakļaut garam, uzveicot kārības, tiecoties pēc tikuma, īpaši pēc mīlestības, tad pretim pilnībai lidoja kā bulta. Jānis, kurš Mani mīlēja kā neviens un kurš bija tīrs, pieredzēja vislielākās pārmaiņas. Viņš kļuva līdzīgs ērglim, kas paceļas augstumos pretim mūžības saulei.

Bet bēda tam, kurš Euharistiju pieņem necienīgi, īpaši sirdsapziņā nesot smagus grēkus.

Tādā gadījumā Tā kļūst viņam par gara nāvi un miesas sapūšanu, kura beigās “pārplīst”, kā tas notika Jūdasa gadījumā.

Nāve izmisumā ir dvēseles nežēlīga konvulsija, tāda dvēsele ir sātana spīlēs notverta, žņaugta un viņa indīgās elpas ieskauta. Kā zvērs mirst tas, kurš zvēriski ir dzīvojis, un dodoties uz mūžīgo pazušanu, tas acumirklī atskārst, ka tas, ko pats ir pazaudējis, vairs nav atgūstams.

CIEŠANAS UN SAGŪSTĪŠANA ĢETZEMANĒ

16.03.1945.

Visapkārt klusums un krēsla. Mēness jau sāk apgaismot ceļu, bet Sīmaņa nestā lāpa ir ļoti noderīga, jo apspīd pat klātesošo sejas, kurās atspoguļojas viņu dvēseles stāvoklis.

Jēzus seja ir svinīga un mierīga. Tikai nogurums dara to vecāku un parādās agrāk nebijuši izsitumi. Jānis iet Kungam blakus. Viņš atgādina nobiedētu bērnu, kurš apkārt meklē palīdzību…

Otrā Jēzus pusē, klusējot un sevī noslēdzies, iet Sīmanis, it kā kaut ko pārdomātu. Viņš izskatās mierīgs un cienīgs. Pārējie joprojām apspriežas un savā starpā sačukstas. Viņiem ir dažādi nodomi - viņi pat vēlas sagrābt un aiznest Jēzu uz kādu drošu vietu…

- Jēzu glābies! – Jānis lūdzas.

- Tieši tā. Es glābšos.

- Tiešām? Ak, mans Dievs! Paldies Tev! Pateikšu to pārējiem. Uz kurieni dosimies?

- Es - nāvē. Jūs – izpildīt Dieva gribu.

- Tu taču teici, ka vēlies izglābties?

- Mans glābiņš ir Tēva uzdevuma pildīšana. Esmu Viņam paklausīgs un tādēļ glābjos. Bet kādēļ Tu raudi? Mēs taču nešķirsimies. Nekad.

Sīmanis pietuvojas Jēzum un jautā:

- Kungs, Tu zini visu! Pasaki kad tas notiks!

- Kad mēness pilnībā uzlēks debesīs.

Sīmanis aiz sāpēm turpina skaļāk:

- Un tas viss velti! Un mums ar Pēteri bija tādi plāni! Taču mēs neiedomājāmies, ka tas ir Jūdas, pārliecinājos par to tikai pēc vakariņām. Bet Tu, Kungs, vai par viņu neko nezināji?

- Vienmēr esmu zinājis, jau pirms viņš kļuva par mācekli. Tādēļ visādi centos viņu attālināt no Sevis. Viņš bija pirmais nodevējs un Mans pirmais bende. Vienīgi Jānim Vakariņu noslēgumā Es pastāstīju par viņu.

- Vai Tu satiksi Gamalielu? – jautāja Jēzus.

- Jā! Bet kādēļ šāds jautājums?

- Zinu, ka šovakar Gamaliels ir Betfāgā. Kad aiziesim līdz Ģetzemanei, aizej un pasaki viņam: “Tagad tu redzēsi zīmi uz kuru esi gaidījis.” Vairāk nesaki neko un tūlīt pat atgriezies.

- Ak, Mans dārgais Mācītāj! Tev pat nav citu cilvēku rīcības nezināšanu!

- Labi tu sacīji – neziņas palīdzība! Jo vairāk ir ļauno, ne labo darbu. Tomēr Es redzu arī labos darbus un priecājos to dēļ!

- Bet Tu taču zini, ka…

- Sīmani, tuvojas ciešanu stunda. Lai tā būtu pilnīga, Tēvs atņem Man gaismu tādā mērā kādā tai pietuvojos. Pēc brīža Mani ieskaus vienīgi tumsa un Es redzēšu vienīgi ļaunumu, vai pareizāk sakot, tikai cilvēku grēkus. Jūs nespējat to saprast: neviens, ja nu vienīgi tas, kurš būs īpaši aicināts, spēs izprast Lielo Ciešanu mocības. Un tā kā cilvēks ir materiāls pat mīlēšanā un pārdomās, tad raudās un pārdzīvos Manus ievainojumus vai Glābēja mocīšanu, bet nespēs uztvert Manu garīgo spīdzināšanu, kura būs nežēlīgāka… Tādēļ runā, Sīmani, vadi Mani pa takām, pa kurām tevi vada tava pieķeršanās Man, jo tagad Es esmu nabags, kurš zaudē redzi un redz drīzāk rēgus nekā reālas lietas…

Jānis pieglaužas un jautā:

- Kā tad tā? Vai Tu vairs neredzi Savu Jāni?

- Es redzu tevi, taču sātans Man piesūta rēgus. Tās ir murgu un ciešanu ainas. Šovakar mūs visus ieskauj šie elles izdzimumi. Tie cenšas Manī radīt bailes, pretestību un ciešanas. Jūs tie vēlas piepildīt ar trauksmi un netīksmi. Citos vēlas atmodināt noziedzīgumu un bailīgumu. Tajos, kuri sātanam jau pieder, virsroku gūs neparasta liekulība, viņu ļaunums pārsniegs cilvēcisko robežu iespējas un sasniegs visaugstāko pakāpi. Turpini, Sīmani!

- Kopš otrdienas mēs cenšamies izzināt, apsteigt un atrast palīdzību.

- Un ko jūs ieguvāt?

- Gandrīz neko. Sastrīdējos pat ar Lācaru, jo viņš likās Tev vienaldzīgs… Viņš taču varētu kaut ko darīt, bet viņš no visa novirzās esam pret. “Es būšu paklausīgs Jēzum un kaut ļoti ciešu, es palikšu šeit.” – viņš sacīja.

- Jā. Tā ir patiesība. Es liku viņam tā rīkoties.

- Tomēr viņš man iedeva šos divus zobenus, bet ko gan tie dos pret veselībām? Kuza apgalvo, ka neesot neko dzirdējis par svētzādzību, saka, ka šobrīd katrs vēlas svinēt svētkus un par ko citu nemaz nedomājot. Joanna ir ieslēgusies savā pilī un kopā ar viņu arī Platīnija, Anna, Nika un divas romiešu dāmas no Klaudija galma. Viņas raud, lūdzas un māca lūgties bērnus.

- Un ko Manaens saka?

- Viņš teica, ka gadījumā, ja kas atgadītos, viņš Tev sekošot pat nāvē.

- Kādi gan jūs esat pašpārliecināti. Kāda lepnība! Un Nikodēms un Jāzeps, ko viņi zina?

- Ne vairāk par mani. Jāzeps pārmeta farizejiem viņu rīcību un tagad tie slapstās no viņa. Vienīgi Gamaliels un Nikodēms joprojām turas nelikumīgi pie viņa, bet arī Sanhedrijs slēpjas no viņiem, savas nelikumīgās tikšanās rīkojot drīz vienā, drīz citā vietā un dažādos laikos.

- Un Gamaliels, ko viņš saka?

- Viņš atbildēja šādi: “Es precīzi nezinu Kaifas nodomus, bet cik gan labu vīru Sijonā izlēja savas asinis!” Un kad pasvītrojām Tavu Dievišķo dabu, viņš ar spītu atkārtoja “Ticēšu, kad redzēšu zīmi!” Viņš tomēr apsolīja nebalsot pret Tevi un arī no tā citus atturēt. Un tā nu viņš netic! Netic! Tu saki, tas notiks šodien. Kas notiks ar mums?

- Tu ej pie Lācara un ņem sev līdzi ļaudis, cik vien spēj un ne tikai apustuļus. Paņem pat klātesošos mācekļus. To pašu saki arī ganiem. Betānijai ir jākļūst jums par slēptuvi. Lai katrs, kas baidās, patveras tur un gaida…

- Bet mēs taču nepametīsim Tevi!

- Nešķirieties, jo atsevišķi jūs nebūsiet ne nieka vērti, bet vienotībā vienmēr kaut kas būsiet. Sīmani, apsoli Man to. Tu esi mierīgs, izturīgs, proti, runāt un tu spēj ietekmēt arī Pēteri. Es tev būšu pateicību parādā. Es atgādinu tev mūsu pirmo tikšanās reizi. Skaties: esam pie Cedronas, tu atnāci pie Manis kā lepras slimnieks, aizgāji attīrīts. Tagad atmaksā Man ar to pašu, jo šobrīd Es esmu trūdu skartais.

- Bet, Kungs, nerunā tā!

- Tomēr, tā tas ir! Pēteris un Mani brāļi būs nospiesti. Pēteris jutīsies vainīgs. Bet brāļi… neuzdrīkstēsies paskatīties uz savu un Manu Māti… Es uzticu viņus tev…

- Un kas būs ar mani, Kungs? Vai par mani Tu nedomā?

- Dārgais draugs, tu esi atdevies mīlestībai, viņa vadīs tevi kā māte. Attiecībā uz tevi Es esmu mierīgs, neskumsti par savu rītdienu. Sīmani, vai saprati? Vai apsoli Man? Pirms nāk pārējie, Es pateicos tev un tevi svētīju!

Pienāk pārējie un Jēzus uzrunātos:

- Tagad Es eju augšup lūgties un līdzi ņemu Pēteri, Jāni un Jēkabu. Bet jūs palieciet šeit. Ja tiekat pārsteigti, kliedziet! Nebaidieties! Ne mats no jūsu galvām nenokritīs. Lūdzieties par Mani. Pārdzīvojums būs īss, bet vēlāk prieks būs pilnīgs. Es pateicos jums par visu, draugi. Dievs jūs neatstās….

Jēzus dodas uz priekšu un mēness apspīd Viņa garo stāvu un dara to vēl lielāku, izgaismojot Viņa sarkano ģērbu un Viņa zeltainos matus. Viņi nonāk līdz olīvkoku ieskautam laukumiņam. Jēzus saka:

- Uzkavējieties šeit, bet lūgties Es iešu tur. Taču neguliet, jo iespējams jūs būsiet Man vajadzīgi. Es lūdzu jūs – lūdzieties, jo tik ļoti Man ir nepieciešama jūsu palīdzība.

Jēzus izskatās ļoti nospiests, noraudājies. Viņa balss ir nogurusi un aizlūzusi. Viņš ir tik skumīgs, skumīgs, skumīgs… Pēteris apgalvo:

- Neuztraucies, Mācītāj! Mēs paliksim nomodā un lūgsimies. Uz pirmo saucienu ieradīsimies.

Jēzus aiziet un viņi lasa lapas un sausus zarus, lai aizdegtu uguni un būtu nomodā pie tā. Mēness apspīd ejošā Jēzus seju un es labi redzu, cik lielas sāpes tajā atspoguļojas. Viņš iet ar nolaistu galvu, bet bieži paceļ to, smagi nopūzdamies, un raugās visapkārt. Aizgājis līdz augstākajam klints izcilnim, kas pilnībā Viņu aizsedz, Viņš apstājas pie liela akmens. Iegrimst garā, dedzīgā lūgšanā lūdzoties ar atvērtām rokām. Ir skaidri redzams, ka visa Viņa būtne pievēršas Tēvam. Es dzirdu vienīgi atsevišķas frāzes: “Es esmu Tavs Dēls. Jā, visu, taču palīdzi Man… Stunda tuvojas, ir jau klāt. Visu, ko vēlies… Tikai apžēlojies par viņiem… Es lūdzu Tev – izglāb tos no pasaules, no miesas un no sātana. Es lūdzu Tev, Tēvs, ne Sevis dēļ… Es lūdzu cilvēka labā, kurš ir Tava radība un kurš pat savu dvēseli mērc dubļos. Es slacīšu šos dubļus ar Savām Asinīm, lai dvēseles attīrītos… Pilsēta šodien ir mierīga, bet rīt tajā būs elle!…”

Jēzus piespiežas, atbalstās pret klints sienu, sakrusto rokas uz krūtīm un skatās uz Jeruzalemi aizvien skumīgāk un čukst:

- Izskatās balta, bet visa ir grēkā… Cik gan daudzus šeit dziedināju! Kur tagad ir tie, kas labprāt klausījās Manās mācībās?

Viņš noliec galvu un Viņa asaras krīt uz zemes. Pēc tam Viņš iztaisnojas, atbrīvo rokas un saliec tās virs galvas un kādu brīdi tā stāv. Pēc tam iet, dodas pie ugunskura sēdošajiem mācekļiem un ierauga, ka tie ir iemiguši. Pēteris ar pleciem atbalstījies pret koka stumbru, rokas izstiepis, šūpojas, kaujoties ar dziļo miegu. Jēkabs ar Jāni, paklājuši apmetņus uz zemes, lai nebūtu tik ciets, sēž uz koka saknes. Lai arī viņiem nav tik ērti kā Pēterim, tomēr tas miegainībai netraucē. Jēkabs galvu ir atbalstījis uz Jāņa pleca, bet pēdējais ir atspiedies pret brāli tā, it kā kāda aukle būtu tos nolikusi.

- Jūs guļat? Vai nevarējāt būt nomodā ar Mani vienu stundu? Un Man tik ļoti ir nepieciešama jūsu lūgšana un palīdzība…

Šie trīs atmostas acumirklī, izberzē acis un nomurmina paskaidrojumu. “Tas vīns… tas ēdiens…, bet tas pāries un tagad mēs lūgsimies skaļi un vairs neiemigsim.”

- Labi, lūdzieties un esiet nomodā, jo jums tas ir nepieciešams!

- Jā, Mācītāj, jā!

Jēzus atgriežas savā vietā un mēness tik spoži To apgaismo, ka sarkanā drēbe viscaur liekas sidrabaina un Viņa seja ir neaprakstāmu sāpju pilna un novecojusi. Pestītāja lūpas pauž pārgurumu. Viņš lēni dodas pie akmens, viscaur salīcis. Tā priekšā Viņš nometas ceļos, saliek rokas, galvu atbalsta pret akmeni un lūdzas. Šīs klints iedobē aug krūmiņš ar mazām lapiņām un maziem, baltiem ziediņiem, kas atgādina sīkas sniega pārsliņas. Pēc brīža Jēzus sajūt viņu maigo pieskārienu un palūkojās uz tām:

- Jūs esat tīras – Viņš ierunājas – jūs priecējat Mani. Ak, Mana Māmiņ, arī Tev dārzā bija šādi ziediņi un Tu mīlēji tos!

Jēzus izplūst raudās un apsēžas, balstoties uz papēžiem. No jauna Viņš lūdzās un domā. Taču šīm pārdomām vajag būt ļoti mokošām, jo Viņš pieceļas, pasper dažus soļus uz priekšu runājot kaut ko, ko es nesadzirdu… Viņš paceļ savu seju augšup, tad nolaiž to, ar ātrām roku kustībām izslauka acis, tad atkal nosusina vaigus, matus - kā lielās mokās atrodoties. Nav iespējams to izstāstīt, nedz aprakstīt. Vajag to ieraudzīt un iedziļināties Viņa ciešanās. Viņš pagriežas pret Jeruzālemi. Tad paceļ rokas pret debesīm, kā palīdzību lūdzot. Noņem apmetni, it kā Viņam būtu karsti. Skatās Debesīs, taču ko Viņš tur redz? Viņš pārdzīvo vienīgi Savas ciešanas un viss tās vienīgi palielina, pat šis apmetnis, kuru bija audusi Viņa Māte. Viņš noskūpsta to ar vārdiem - Piedod Man, Māmiņ, piedod! – un no jauna to uzvelk.

Jēzus grib lūgties, lai pārmāktu mokas, taču kopā ar lūgšanu atgriežas atmiņas, bailes, šaubas, nožēla… Parādās vesela vārdu… vietu… personu… notikumu gūzma. Viņš nespēj tiem izsekot, jo tie noris tik ātri. Visa Viņa Evaņģēliskā dzīve paslīd garām… Un nodevēja Jūdasa rēgojas Viņa priekšā. Mokas ir tik lielas, ka Viņš sauc Pēteri un Jāni, sakot:

- Tagad viņi noteikti atnāks pie Manis, viņi ir tik uzticīgi!

Taču neviens nenāk. Viņš sauc vēlreiz. Liekas Jēzus ir kādas vīzijas šausmināts. Viņš pielec kājās, ātri skrien uz vietu, kur atrodas šie trīs apustuļi. Taču Viņš atrod tos pie pelnos izdegušām dzirkstelēm vēl ciešāk iemigušus.

- Pēteri, Es saucu tevi trīs reizes! Ko jūs darāt? Nepārtraukti guļat? Vai tad neredzat, ka ciešu? Lūdzieties! Nepakļaujieties Miesai! Palīdziet Man!

Taču šoreiz grūti nākas viņus uzmodināt. Viņi cieši iemiguši, kaut ko murmina. Beidzot apsēžas, pieceļas.

- Nekad man tā nav gadījies – nomurmina Pēteris – Tas vīns patiesi ir bijis stiprs….. Sauci mūs? Jāni, salasi zarus, vajag uzturēt uguni, šoreiz mēs stāvēsim…

Jēkabs ar Jāni uzpūš uguni lielāku; tā apspīd Jēzus izmocīto seju. Tā ir tik skumja, ka nav iespējams to uzlūkot bez asarām. Tā pauž milzīgu nogurumu. Jēzus saka:

- Mani draugi! Draugi, Mana dvēsele līdz nāvei ir noskumusi!…

Un, pat ja Viņš nebūtu to teicis, tad pats Viņa izskats liecinātu par neizturamām mokām.

Katrs Viņa vārds liekas esam raudas… Taču tie trīs ir pārāk miegaini un acis viņiem atkal veras ciet.

Jēzus lūkojas uz viņiem un, vairs neko nebilstot, pakrata galvu, nopūšas un atgriežas savā vietā. No jauna Viņš lūdzās krustā izstieptām rokām. Pēc tam Viņš noslīgst ceļos un noliec seju pie ziediem. Viņš klusē… Tad sāk vaidēt un skaļi raudāt, liecoties pie zemes. Ar aizvien lielākām mokām Viņš piesauc Tēvu.

- Ak! – Viņš iesaucas – šis biķeris ir pārāk rūgts! Es vairs nespēju! Nespēju! Tas pārsniedz Manas iespējas! Es iespēju visu, taču ne šo! Tēvs, attālini to no Sava Dēla! Žēlastību! Par ko gan esmu to pelnījis!?…

Pēc brīža Jēzus lūdza:

- Tomēr, Mans Tēvs, neklausi Manu balsi, kad tā lūdz to, kas ir pretrunā ar Tavu gribu. Neklausies, ka esmu Tavs Dēls, jo esmu vienīgi Tavs kalps. Ne Mana griba lai notiek, bet Tavējā!

Tā Viņš pavada kādu laiku. Pēkšņi Viņš iekliedzas un paceļ izmainīto seju. Tas ilgst brīdi un Viņš nokrīt ar vaigu pie zemes un tā paliek guļot. Viņš ir kā cilvēku pārrauta drāna, pār kuru slīgst viss pasaules grēks, pār kuru krīt visa Tēva taisnība kopā ar tumsu, pelniem, žulti; tā ir šausmīga, visbriesmīgākā lieta, atmestība no Dieva, laikā kad sātans moka mūs… Tā ir smakšana, dzīva cilvēka apglabāšana pasaules tumsībā, kad vairs vienība ar Dievu nav jūtama, bet pastāv vienīgi ieslodzījums, apklusināšana un nomētāšana ar paša lūgšanām, kuras trāpa mums kā noasināti ērkšķi un degoša uguns. Mēs atsitamies pret aizslēgtajām Debesīm, kuras necaurlaiž balsi, nedz arī mūsu moku pārpilno skatienu. Bez Dieva mēs jūtamies kā bāreņi. Tas ir trakums, ciešanas un kļūdīšanās šaubas. Tā ir pārliecība par atmestību no Dieva, pārliecība par pazudināšanu. Tā ir elle…

Jēzus vaid caur gārgšanu un patiesas agonijas nopūtām.

- Nē, nē! Prom!… Tēva griba! Tikai Tā! Viņa vienīgā!… Tava griba, Tēvs! Tava, ne Manējā! Par velti! Man ir tikai viens Kungs! Vissvētākais Dievs! Viens Likums!… Paklausība!… Viena mīlestība! Pestīšana!… Man nav vairs Mātes! Nav vairs dzīves. Nav vairs Dievišķības. Sūtības arī vairs nav. Par velti kārdini Mani, sātan, ar Māti, dzīvību, dievišķību, sūtību. Man Māte ir cilvēce un Es mīlu to, līdz pat dzīvības atdošanai tās dēļ. Savu dzīvību Es atdodu visa dzīvā Avotam, Visaugstākajam Kungam. Savu sūtību Es piepildu caur nāvi. Nav vairs nekā bez Dieva gribas pildīšanas… ej prom, sātan! Atkārtoju tev to trešo reizi! Tēvs, ja tas ir iespējams, lai šis biķeris iet Man garām. Taču ne Mana, bet Tava griba lai notiek. Ej prom, sātan! Es piederu Dievam!

Pēc tam Viņš vairs nerunā, tikai nopūšas:

- Dievs! Dievs! Dievs!

Viņš piesauc Dievu katrā sirds pukstienā un liekas, ka pēc katra pukstiena izlīst asinis.

Plecus sedzošā drāna bija piesūkusies ar asinīm un, par spīti mēnesim, tās padara drēbi tumšāku.

Virs Jēzus galvas, apmēram metra augstumā virs Viņa, parādās dzīva gaisma, tik spilgta, ka Jēzus guļot krustā ierauga to cauri Savu matu jūklim, kas ir asinīm piesūcies, cauri asiņu priekškaram, kas aizklāj acis. Viņš paceļ galvu… Mēness apspīd šo nabaga seju un eņģeliskais gaišums atmirdz vēl spožāk… Tad caur asinīm, kas pil no miesas, atklājās visas šīs šausmīgās ciešanas. Uzacis, mati, ūsas, lūpas, bārda ir asiņu pilni. Asinis tek no pieres, sejas un Jēzus rokām. Un, kad Jēzus izstiepj rokas pretim eņģeliskajai gaismai, platās piedurknes noslīd no locītavām, un top redzama visa asinīs pilošā roka. Un vienīgi asaras uz Viņa sejas atstāj divas pēdas asiņainajā maskā. Jēzus noņēmis apmetni slauka tajā rokas, seju, kaklu, plecus. Taču asiņainie sviedri turpina līt. Viņš vairāk kārt piespiež audumu pie sejas un pēc katras reizes tajā parādās tumši, mitri plankumi. Zāle zem Viņa vienlīdz ir asins sarkana.

Jēzus liekās esam tuvu ģībonim. Viņš padara drēbi pie kakla brīvāku, it kā smokot. Paceļ rokas pie sirds, pie galvas, atver lūpas un veldzē pie klints un apsēžas, ar pleciem atspiežoties pret to. Viņa rokas krīt lejup, galva noslīd uz krūtīm… Viņš vairs nekustas, it kā vairs nedzīvotu…

Eņģeliskā gaisma lēnām mazinās un mēness it kā ieskauj to sevī. Jēzus atver acis un ar grūtībām paceļ galvu. Skatās. Viņš ir viens pats. Taču izskatās labāk. Satver zālē guļošo apmetni un no jauna tīra seju, rokas, kaklu, bārdu, matus. No zāliena Viņš norauj platu rasas klātu lapu un notīra seju un rokas un pēc tam galvu. Viņš atkārto šo darbību vairāk kārt, raujot jaunas lapas, līdz Viņš noslēpj šausmīgo sviedru pēdas. Vienīgi apģērbs, īpaši plecos, un pie piedurknēm, jostas vietā un pie ceļiem, ir plankumains. Jēzus skatās un nogroza galvu. Viņš aplūko apmetni taču tas ir pārāk plankumains, tādēļ Viņš saloka to un atstāj uz akmeņa. Ar piepūli Viņš nokrīt uz ceļiem un brīdi vēl lūdzas. Jēzus pieceļas, atbalstoties uz šo klints gabalu; stāv - viss mazliet grīļodamies, iet pie mācekļiem. Viņš ir ļoti bāls taču mierīgs un Dievišķā skaistuma pilns.

Visi trīs mācekļi ap izdzisušo ugunskuru saldi guļ apmetņos ietinušies, dziļi elpojot un krācot. Jēzus veltīgi viņus sauc. Viņš noliecas un stipri sapurina Pēteri:

- Kas tas? Kas mani satver? – viņš sauc, lūkojoties no tumši brūnā apmetņa apakšas.

- Neviens izņemot Mani, tikai Es tevi saucu.

- Vai ir jau rīts?

- Nē, bet otrā vigīlija jau iet uz beigām.

Pēteris izskatās apjucis un Jēzus sapurina Jāni, kurš pārsteigumā iekliedzas, virs sevis redzot marmora baltu seju. Viņš piebiksta Jēkabam un tas iesaucas:

- Vai Skolotājs jau sagūstīts?

- Vēl ne, Jēkab – Jēzus atbild – taču celieties un ejam, jo nodevēji ir jau tuvu.

Viņi pieceļas un raugās apkārt. Olīvkoki, mēness, vējiņš, klusums… nekā vairāk. Viņi seko Jēzum klusumā. Pārējie astoņi arī guļ ap izdegušo ugunskuru.

- Celieties! – Jēzus sauc – Sātans tuvojas, tādēļ parādiet tam, ka Dieva Dēli neguļ!

- Jā, Mācītāj!

- Bet kur viņš ir, Skolotāj?

- Jēzu, bet es…

- Kas ir noticis?

Caur šiem kliedzieniem un jautājumiem viņi apsedzas ar apmetņiem. Tikko tie ir paguvuši sakārtoties, kad Jūdasa vestais pūlis tuvojas. Tas ir bandītu bars, kuri ir pārģērbušies par kareivjiem, sātana vadītā veidolā. Starp tiem atrodas arī svētnīcas darbinieki. Visi apustuļi tuvojas dārza stūrim. Pēteris ir viņu priekšgalā, bet Jēzus paliek vietā kur bija stāvējis.

Jūdass tuvojas Viņam, izturot spēcīgo Kunga skatienam. Viņš nebīstas no Jēzus. Pieiedams pie Viņa ar hiēnas smaidu, viņš noskūpsta To uz vaiga.

- Draugs, kādēļ esi nācis? Vai ar skūpstu tu nodod mani?

Uz sekundi Jūdas noliec galvu, bet tad no jauna to paceļ. Lielais pārmetums, tāpat kā nožēlas aicinājums nespēj viņu aizsniegt.

- Ko jūs meklējat? – Jēzus svinīgi jautā.

- Jēzu Nācarieti!

- Es tas esmu! – skan balss.

Nodevīgās un nevainīgās pasaules, dabas un zvaigžņu priekšā Jēzus sniedz atklātu, patiesu un pilnīgu liecību, it kā priecājoties, ka spēj to dot. Ja Jēzus būtu uzsūtījis tiem negaisu, tas nebūtu atstājis lielāku iespaidu. Tie visi nokrīt zemē. Stāvot paliek vienīgi Jūdas, Jēzus un apustuļi, kas saņem drosmi. Viņi tuvojas Jēzum ar tik izteiksmīgiem draudiem Jūdasam, ka viņš tik tikko paspēj izvairīties no Sīmaņa zobena un aizbēgt pār Cedronu no citu apustuļu mestajiem akmeņiem un nūjām, lai pazustu kādas ieliņas tumsā.

- Celieties! Ko jūs meklējat? Es jums vēlreiz jautāju?

- Jēzu no Nācaretes!

- Teicu jums, ka Es tas esmu! Atstājiet mācekļus brīvus. Es eju. Nolieciet zobenus un nūjas, jo Es neesmu zaglis. Vienmēr esmu bijis jūsu vidū, kādēļ tad jūs Mani negūstījāt? Bet šobrīd jūsu un sātana stunda…

Tobrīd Pēteris uzklūp cilvēkam, kurš jau gatavo važas Jēzus gūstīšanai un cērt ar zobenu, nocērtot tam ausi, kura stipri asiņojot, tagad karājās. Atskan kliedziens.

- Nolieciet ieročus! Es aizliedzu jums! Ja Es būtu vēlējies, eņģeļi būtu Mani sargājuši. Un tu, kļūsti vesels! – Jēzus pieliek ausi un dziedina to.

Apustuļi kaut ko runā. Esmu skumīga, taču tā ir patiesība (tā tas bija). Viens teica šo, cits kaut ko citu, viens iekliedzas:

- Esam nodoti!

Otrs sauc:

- Kas to būtu domājis…

Trešais aizbēg, aiz bailēm kliedzot.

Un Jēzus paliek viens. Viņš un pūlis...

Tā aizsākas Viņa Krusta Ceļš...

PROCESS

22. – 25.03.1947. un 07.03.1944.

Aizsākas sāpīgais gājiens pa mazu, akmeņainu ieliņu. No mazā laukumiņa pie Cedronas (upes), kur Jēzus tika sagūstīts, tā vijas līdz citam, uz pilsētu vedošam, ceļam. Jau ir dzirdams izsmiekls.

Jēzus delmi un viduklis ir sasieti, tā it kā Viņš būtu bīstams prātā jukušais. Virvju gali ir uzticēti naida apmātajiem, kas rausta Jēzu no vienas puses uz otru, it kā Viņš būtu dusmīgu kucēnu baram atdota saplēsta drēbe. Ja tā izturētos suņi, tas būtu piedodami, taču tie ir cilvēki, kaut arī pēc tādiem tie neizskatās. Šo sasiešanu divās pretstatītās līnijās viņi pielieto lielāku sāpju nodarīšanas nolūkā. Viena no virvēm paredzēta, lai delmus darītu nekustīgus, tā rīvējas, radot platu nobrāzumu. Otrā – ap vidukli esošā – plaukstas piespiež pie krūšu kurvja, no augšas spiežot vēderu, tā radot sāpes aknās un nierēs. (Tajā pašā nolūkā ir nopīta virve) milzīgs mezgls. Laiku pa laikam virves galu turošais cilvēks, izmantojot tās kā pātagu, uzšauj Jēzum, saucot: “Un priekšu! Ved! Kusties ēzeli!”

Moceklis saņem sitienu pa ceļiem. Jēzus sasvārstās un nokrīt vienīgi tādēļ, ka virves notur to vertikālā pozīcijā. Tomēr tas neaizkavē ejošajam Jēzum atsisties pret mūra sienām un koka stumbriem, jo bandīts, kurš pieskata Jēzus rokas, rausta Viņu uz labo, bet otrs, vidukļa auklu turošais, uz kreiso pusi. Šķērsojot Cedronas tiltiņu, Jēzus pēkšņi nokrīt uz tā margām, saņemtā nežēlīgā sitiena dēļ. Sasistās lūpas asiņo. Jēzus paceļ sasietās rokas, lai noslaucītu bārdā tekošās asinis. Viņš nebilst ne vārda. Tas patiesi ir Jērs, kurš “nekož” tam, kas to moka. Šai starplaikā pie upes ir pienākuši cilvēki pēc akmeņiem un oļiem. No turienes uz viegli aizsniedzamo mērķi lido akmeņu gūzma, jo gājiens pār mazo un nestabilo tiltu ir kļuvis lēnāks. Ļaudis grūstas, savstarpēji traucējot viens otram. Akmeņi trāpa Jēzum pa galvu un pleciem, tie skar ne tikai Jēzu, bet arī tos, kas Viņu apsargā. Kareivji reaģē ar nūju vicināšanu. Arī paši viņi met akmeņus. Un viss vienīgi tādēļ, lai iesistu Jēzum pa galvu un trāpītu sejā. Tilts ir šķērsots un šobrīd Jēzu aizsedz maza ieliņa. Rietošais mēness neaizsniedz vijīgo taku, daudzas lāpas haosā nodziest. Tomēr gaismas vietā stājas naids un Jēzus garais augums atvieglo apmētāšanu. Viņš no visiem ir visgarākais, tādēļ viegli ir Viņam iesist, paraut aiz matiem, lai piespiestu Viņu noliekt galvu uz priekšu. Pār Viņu gāžas atkritumu gūzma, kuri neapšaubāmi nokļūst līdz lūpām un acīm, izsaucot nelabumu un sāpes.

Gājiens sāk virzīties pa Ofelas priekšpilsētu, kurā Jēzus bija izrādījis tādu labdarību un rūpes. Pūlis kliedz, uz māju sliekšņiem izvilinot guļošos. Sievietes sāpēs kliedz un, redzot notiekošo, izbīlī mūk. Turpretī vīrieši, kaut dziedināšanu, atbalstu un uzmundrinājumu saņēmuši, vai nu vienaldzīgi nolaiž galvas, vai, ziņkārībai pārtopot pārņemtībā, pievienojas zaimošanai un draudu pilnajiem žestiem. Daži pat pievienojas gājienam izsmiekla nolūkā. Sātans jau ir ķēries pie darba.

Kādu vīrieti, kas grib sekot Jēzum, lai Viņu izsmietu, sieva satver aiz pleca, kliedzot: “Ak tu, nepateicīgais! Ja tu dzīvo, tad vienīgi pateicoties Viņam, tu, pretīgais cilvēk, puvuma pilnais. Attopies taču! “ Tomēr vīrs savu sievu uzveic, nežēlīgi tai iesitot un nogrūžot viņu zemē. Tad viņš skrien lai panāktu Mocekli un mērķētu akmeni Viņam galvā.

Kāda pusmūža sieviete cenšas aizšķērsot dēlam ceļu, kurš ar hiēnas seju un nūju rokās skrien, lai Jēzum iesistu. Arī viņa iekliedzas: “Tu nebūsi sava Pestītāja slepkava, kamēr es dzīvoju!” Taču nelaimīgās mātes galvu skar dēla brutālais sitiens un viņa nokrīt zemē, saucot: “Dieva un mātes slepkava! Esi nolādēts klēpja dēļ, kuru pārplēsi otro reizi, un Mesijas dēļ, kuru sit!” Varmācība, tuvojoties pilsētai, arvien pieaug. Vārti ir jau atvērti un romiešu kareivji vēro no kurienes nāk kņada un kā tā pieaug - esot gatavībā rīkoties gadījumā, ja Romas autoritāte būtu apdraudēta. Mūra tuvumā atrodas Jānis un Pēteris. Viņi laikam ir devušies pa īsāko ceļu, pirms tilta, ātri apsteidzot pūli, kurš gāja lēni, pats sev traucējot gājienu. Viņi stāv pusēnā pie ieejas, laukumiņa tuvumā pie mūriem. Viņu galvas ir apsegtas ar apmetņiem, lai noslēptu sejas. Tomēr Jēzum tuvojoties, Jānis atsedz bālo un nomocīto, mēness apspīdēto seju. Dzirdu, ka sargi, kas aizturēja Jēzu, šo mūri sauc par Tofetu. Pēterim nepietiek drosmes atsegt seju, tomēr viņš pietuvojas, lai tiktu pamanīts… Jēzus lūkojas uz viņiem… un nebeidzamā labsirdībā uzsmaida. Pēteris aizgriežas un atgriežas tumšajā stūrī, acis ar delnām aizklājot, salīcis, novecojis. Viņš līdzinās vienīgi cilvēka ēnai. Jānis drosmīgi paliek turpat kur stāvējis un piebiedrojas Pēterim vienīgi tad, kad garām iet pūlis. Viņš satver Pēteri aiz plaukstas un kā mazs zēns, kas ved neredzīgu tēvu, vada to. Viņi abi aiz skaļā pūļa ieiet pilsētā.

No romiešu kareivju puses es dzirdu izbrīnu, izsmiekla un skumju saucienus. Viens no viņiem nolād ļaudis, kuri viņu pamodināja šā “muļķīgā auna” dēļ. Citi izsmej ebrejus, kas spējīgi “sagūstīt sievišķi”. Daži turpretī iežēlojas par Upuri, kuru vienmēr redzēja labsirdības pilnu. Kāds vīrs saka: “Es gribētu labāk redzēt sevi mirušu, nekā Jēzu viņu rokās. Viņš patiesi ir liels. Virs zemes tikai divas lietas es cienu: Viņu un Romu.”

“Pie Jupitera! – iesaucas pakāpē vecākais kareivis – Es nevēlos problēmas. Es eju pie priekšnieka. Lai viņš domā kam nepieciešams izstāstīt. Es nevēlos, lai mani aizsūtītu cīnīties pret ģermāņiem. Šie ebreji smird… viņi ir čūskas un nozīmē vienīgi problēmas. Turpretim dzīve šeit ir droša un šeit es vēlos pavadīt laiku un netālu no Pompejas man ir meitene!… “

SARUNA AR ANANIJU

Pārējo es nedzirdu, jo steidzos aiz Jēzus, kurš pa apkārtceļu, kalnā vijošos taku, tuvojas Svētnīcas ieejai. Tomēr redzu, ka Ananijas māja, uz kurieni Viņu grib vest, atrodas un tomēr neietilpst Svētnīcas labirintā, kas aizņem gandrīz visu Sijonas augstieni. Šī māja atrodas kalna nomalē, zemu mūru tuvumā, kas iespējams apzīmē pilsētas robežu. Mūrī atrodas augsti, atverami dzelzs vārti. Pakalpīgās hiēnas dodas pie tiem. Viņi mežonīgi klauvē. Tiklīdz vārti ir pavērti, tie iebrūk iekšā, gandrīz notriecot kalpotāju, kas bija nācis atvērt. Viņi plaši atver vārtus, lai ielaistu tuvojošos pūli un Apcietināto. Pēc ienākšanas vārti tiek aizvērti un aizbultēti, iespējams aiz bailēm no Romas vai Nācarieša atbrīvotājiem.

Viņa atbrīvotāji! Kur viņi ir? Pūlis kopā ar Jēzu no vārtu laukuma pāri plašam pagalmam dodas uz citu laukumu. Stumdot Jēzu, viņi liek Tam kāpt pa trim pakāpieniem. Gandrīz skriešus Viņam vajag šķērsot laukumu caur arkādēm, lai nonāktu pie greznās zāles, kurā atrodas priestera drēbēs tērptais vecajs.

- Lai Dievs tevi priecina, Ananij – ierunājas tas, kurš līdzinās oficierim (ja šīs bandas priekšnieku ir iespējams tā dēvēt) – Lūk vainīgais. Es uzticu Viņu tavam svētumam, lai Izraēls tiktu attīrīts no vainas.

- Lai Dievs tevi svētī, tavas viltības un ticības dēļ.

- Skaista viltība! Pietika vienīgi ar Jēzus balsi, lai viņi Ģetzemanē atrastos ar vaigu pie zemes.

- Kas tu esi?

- Jēzus no Nācaretes, Mācītājs, Kristus. Un tu Mani pazīsti. Es nedarbojos tumsā.

- Tumsā ne. Taču ar Savu drūmo mācību Tu pūļus esi novedis uz ļaunā ceļa. Taču Svētnīcai ir tiesības un pienākums sargāt Ābrahama dēlu dvēseles.

- Dvēseles! Izraēla priesteri, vai vari sacīt, ka esi cietis par vismazāko vai vislielāko (ļaužu) dvēseli?

- Un Tu? Ko Tu esi darījis, ko varētu dēvēt par ciešanām?

- Ko esmu darījis? Kādēļ Tu man jautā? Viss Izraēls par to runā. Sākot ar Svēto Vietu līdz pat visnabadzīgākajam ciemam, pat akmeņi runā, stāstot to, ko esmu darījis. Es atgriezu redzi aklajiem, gaismu acīm un dvēselei. Atdarīju ausis kurlajiem, tiem, kas bija kurli pret Zemes balsīm un tām, kas nāk no Debesīm. Klibie un paralizētie sāka staigāt, lai aizsāktu savu gājienu pie Dieva ar miesu un vēlāk turpinātu virzīties tālāk arī garā. Pūstošos Es attīrīju no tādām lepras formām, par kurām runā Mozus grāmata un arī tādām, kas dvēseli padara netīru Dieva priekšā, no grēkiem. Es uzmodināju mirušos, tomēr Es neapgalvoju, ka dzīvības atsaukšana miesā ir liela māksla, bet tāda ir grēcinieku atpirkšana. Un Es esmu to paveicis. Es palīdzēju nabagiem, mācot skopajiem un bagātajiem ebrejiem svēto tuvāk mīlestības bausli. Es paliku nabags par spīti zelta upei , kas plūda caur Manām rokām. Esmu sasniedzis vairāk par jums visiem bagātību īpašniekiem. Beidzot Es dāvāju nenovērtējamu bagātību – Likuma iepazīšanu, Dieva atklāšanu, pārliecību, ka visi mēs esam vienādi un ka Tēva svētajās acīs asaras un nodevība ir līdzvērtīgi, neatkarīgi no tā vai tās nāk no Tetrarha, Augstākā priestera, vai ubaga un pie ceļa mirstošās lepras slimnieka. To esmu darījis. Neko vairāk.

- Vai apzinies, ka pats Sevi apvaino? Tu runā par trūdiem, kas Dieva acīs padara dvēseli netīru un par kuru Mozus nav rakstījis. Tu apvaino Mozu un apgalvo, ka viņa Likumā ir trūkumi…

- Tas nav viņa (Likums), bet Dieva. Tā ir taisnība. Daudz bīstamāk par lepru – miesas nelaimi, kam pienāk gals – Es uzskatu grēku, kas ir mūžīgā nelaime garam. Tāda ir patiesība.

- Tu uzdrīksties sacīt, ka vari atlaist grēkus. Kā Tu to dari?

- Ja ar caurspīdīga ūdens pilienu un jēra upura palīdzību ir atļauta atbrīvošanās no grēka un attīrīšanās no tā, tad kādēļ gan Manas asaras, Manas Asinis un Mana vēlēšanās nevarētu to paveikt?

- Tu neesi miris. Kur tad ir Asinis?

- Vēl Es neesmu miris. Tomēr tāds būšu, jo tā stāv rakstīts. Tas tika ierakstīts debesīs, kad vēl nebija Sijona, nedz Mozus, kad nebija Jēkabs un Ābrahams, kad Ļaunuma karalis sadzēla cilvēka sirdi un saindēja viņu, tāpat kā viņa dēlus. Virs zemes tas ir pierakstīts Rakstu Grāmatā, pravieša vārdos. Tas ir ierakstīts sirdīs, arī tavējā, Kaifas un Sanhedrina locekļos, kuri Man nepiedod, ka esmu labs. Es atlaidu grēkus gaidāmās Asins izliešanās vārdā. Tagad šo atlaišanu pabeigšu caur mazgāšanu šajās Asinīs.

- Tu runā par mums kā par viltīgiem un mīlestības baušļa nepazinējiem…

- Vai tā nav patiesība? Kādēļ jūs Mani nogaliniet? Vai baidāties, ka atņemšu jums varu? Ak, neraizējaties! Mana Valstība nav no šīs pasaules. Es atstāju jūs par visas varas kungiem. Pirmsmūžīgais zina, kad vajag sacīt: “pietiek”, Viņš, kurš liks jums krist kā zibens spertajiem.

- Vai tāpat kā Dorasam? - jautā Ananijs.

- Viņš nomira naida pārpilns, ne zibens spēriena dēļ, kas nāktu no Debesīm. Dievs gaidīja viņu otrā pusē, lai notriektu ar zibens spērienu.

- Vai Tu to atkārto man, viņa radiniekam? Tu uzdrīksties?

- Es esmu Patiesība. Un Patiesība nekad nedreb.

- Lepns un traks! – sauc Ananija.

- Nē, atklāts. Tu apsūdzi Mani par necienīgu izturēšanos pret jums, taču vai jūsu gadījumā jūs savstarpēji neieredziet viens otru. Šobrīd jūs vieno tikai naids pret Mani. Tomēr rīt, kad Mani noslepkavosiet, jūsu starpā atgriezīsies naids – un pie tam vēl nežēlīgāks. Un ar šo hiēnu uz kakla un čūsku sirdī jūs dzīvosiet. Es mācīju mīlestību, aiz žēlsirdības uz pasauli. Es mācīju nebūt skaudīgiem, lai jūsos būtu žēlsirdība. Par ko tu Mani apsūdzi?

- Par jaunas mācības izplatīšanu.

- Ak, priesteri! Izraēls mudž no jaunām doktrīnām – esesiešiem savējā, tāpat saduķejiem un farizejiem. Un katram ir sava noslēpumaina doktrīna, kuru vieni dēvē par baudu, otri par zeltu, citi par varu. Katram ir sava dievība. Man tādu nav. Es no jauna paņēmu Sava Tēva, Pirmsmūžīgā Likumu, un atnācu, runājot vienīgi par Dekaloga desmit teikumiem. Es izrunāju plaušas sausas, cenšoties, lai tie iemājotu sirdīs, kuras tos vairs nepazina.

- Šausmas! Zaimošana! Tu saki to man – priesterim? Vai Izraēlim nav Svētnīcas? Vai mēs esam kā Babilonijas izraidītie? Atbildi!

- Tādi jūs esiet. Un vēl vairāk. Svētnīca pastāv; Tā ir taisnība – uz šī kalna paceļas Būve. Dievs tajā nemājo. Viņš aizbēga no pretīguma, kāds Viņu pārņēma Viņa mājā. Bet kādēļ jūs Mani izvaicājat, ja nāve Man jau ir piespriesta?

- Mēs neesam slepkavas. Mēs nogalinām, jo mums ir tādas tiesības pierādītas vainas dēļ. Kur atrodas Tavi mācekļi? Ja Tu man viņus izdosi, es atlaidīšu Tevi brīvībā. Visu vārdus… īpaši to pazīstamo, kuri slēpjas. Pasaki – vai Nikodēms arī pieder to skaitam? Vai arī Jāzeps? Un Eleazars? Un Gamaliels? Un… to pats zinu… Tas nav vajadzīgs. Runā, runā! Tu zini, ka varu Tevi nokaut un varu saudzēt. Esmu varens.

- Tu esi dubļi. Dubļiem Es atstāju pienesēja arodu. Es esmu Gaisma.

Kareivis iesit Jēzum ar dūri.

- Es esmu Gaisma un Patiesība. Es atklāti uzrunāju pasauli, esmu mācījis sinagogās un Svētnīcā, kurā pulcējās ebreji un neko neesmu teicis paslepus. Es atkārtoti jautāju – kādēļ tu Mani iztaujā? Jautā tiem, kas dzirdēja to, ko runāju. Viņi zina.

Cits kareivis iepļaukā Jēzu, kliedzot:

- Tā Tu atbildi augstajam priesterim?

- Es runāju ar Ananiju. Augstais priesteris ir Kaifas un Es runāju ar vecam cilvēkam pienākošos cieņu. Bet ja tev likās, ka nepareizi esmu sacījis, pierādi Man to. Bet ja tā nav, tad kādēļ tu sit Mani?

- Lieciet Viņu mierā. Es eju sameklēt Kaifasu. Apsargājiet Viņu šeit līdz brīdim, kad izlemšu ko darīt. Un lai nevienam Viņš neko nestāsta – iesaucas Ananija un iziet.

Jēzus klusē, Viņš nerunā. Pat ar Jāni, kurš uzdrošinās stāvēt durvīs, pagriezies pret visu benžu pūli. Tomēr Jēzum vajadzēja bez vārdiem dot viņam kādu rīkojumu, jo Jānis skumīgi paraudzījies, iziet un es zaudēju viņu no redzesloka.

SARUNA AR KAIFASU

Jēzus paliek vajātāju ielenkumā. Sišana ar virvi, apspļaudīšana, apvainojumi, sitieni, matu raušana. Tas Viņam jāpacieš līdz pat brīdim, kad kalps atnāk paziņot, ka sagūstītais ir jāved uz Kaifasa māju.

Un Jēzus, joprojām sasiets un izsmiets, atkal iet zem arkādēm līdz nonāk pie izejas. Tad Viņš šķērso laukumu, uz kura liels pūlis sildās pie uguns, jo nakts - pirmajās piektdienas stundās - bija kļuvusi vēsa un vējaina. Arī Jānis un Pēteris atrodas tur, iejaukušies naidīgi noskaņotajā pūlī. Viņiem ir nepieciešama liela drosme, lai tur paliktu. Jēzus lūkojas uz viņiem un smaida atblāzma parādās uz Viņa, daudzo sitienu dēļ, piepampušajām lūpām.

Seko garš ceļš caur notikumiem, laukumiem un gaiteņiem. Kādas gan mājas piederēja Svētnīcas ļaudīm! Pār Augstā priestera mājas slieksni pūlis neiet. Jēzus iet viens pats kareivju un priesteru vidū. Viņi ieiet nomaļā zālē, kura savu daudzo krēslu dēļ (kas izvietoti pakava formā trīs zāles pusēs, vidū atstājot brīvu telpu) liekas zaudējam savu taisnstūraino formu. Aiz šī brīvā laukuma atrodas divi vai trīs dīvāni, kas izvietoti uz paaugstinājuma.

Brīdī, kad Jēzum ir jāienāk, pie Viņa pienāk mācītājs Gamaliels un kareivji iesit Gūsteknim, lai Viņš ļautu Izraēla mācītājam ieiet zālē pirmajam. Taču viņš, hierarhisks un stīvs kā dieveklis, tik tikko pakustinot lūpas, sardzi atlaiž un nevienu neuzlūkojot jautā:

- Kas Tu esi? Saki man!

Bet Jēzus mierīgi atbild:

- Lasi praviešus, un tu saņemsi atbildi. Pirmo zīmi atradīsi tur. Otrā drīz piepildīsies.

Gamaliels apsedzas ar apmetni un ienāk, viņam seko Jēzus. Kad Gamaliels apsēžas uz krēsla, Jēzus nostājas zāles vidū pretim augstajam priesterim, kura seja atgādina bandītu. Viņi gaida uz visu Sanhedrina locekļu ierašanos. Tad iesākas sēde. Tomēr Kaifas, redzēdams divas vai trīs vietas brīvas, jautā:

- Kur ir Eleazars? Un kur Jānis?

Jauns Rakstu mācītājs pieceļas, paklanās un ierunājas:

- Viņi atteicās nākt. Šeit ir vēstule.

- To vajag saglabāt un viņiem aizrakstīt. Viņiem būs par to jānes atbildība. Kas padomes locekļiem ir sakāms par Viņa tematu?

- Es pastāstīšu. Manā mājā Viņš pārtrauca sabatu. Dievs ir mans liecinieks, ka runāju patiesību. Izmaēls, Fabija dēls, nekad nemelo.

- Apsūdzētais, vai tā ir patiesība?

Jēzus klusē.

- Es redzēju, ka Viņš dzīvo ar Romas netiklēm. Uzdodoties par pravieti, Viņš Savu māju pārvērta par prieka namu un pie tam ar pagānu sievietēm. Kopā ar mani bija Sadoks, Kolašeboks un Ananija uzticamais Nahums. Vai es saku patiesībai, Sadok un Kolašebok? Apstrīdiet mani, ja esmu to pelnījis!

- Tā bija. Tā ir patiesība – atbild iztaujātie.

- Ko Tu atbildēsi?

Jēzus klusē.

- Viņš nepalaida garām izdevību mūs izsmiet. Un rīkojās tā, lai arī citi mūs izsmietu. Viņa dēļ ļaudis mūs vairs nemīl.

- Vai Tu dzirdi, ko viņi saka? Tu necienīgi esi izturējies pret svētajiem biedriem.

Jēzus klusē.

- Šis cilvēks atrodas dēmona varā. Viņš atgriezās no Ēģiptes un praktizē melno maģiju.

- Kā tu to uzzināji?

- Ar savas ticības un Likuma tāfelīšu palīdzību!

- Tā ir nopietna apsūdzība. Paskaidro!

Jēzus klusē.

- Tava darbība ir beztiesīga, Tu zini to. Tu esi pelnījis nāvi. Runā!

- Šī mūsu sanāksme ir beztiesiska. Celies, Sīmani, iesim! – ierunājas Gamaliels.

- Bet mācītāj, vai tu traks esi?

- Es cienu principus. Nav atļauts tā rīkoties, kā mēs to darām. Es būtu ieteicis publisku apsūdzību.

Un mācītājs Gamaliels iziet tik stīvs kā dieveklība. Viņam seko apmēram trīsdesmit piecus gadus vecs, viņam līdzīgs vīrietis. Šāda rīcība rada nelielu neizpratni, kuru izmanto Nikodēms un Jāzeps, lai bilstu ko Mocekļa labā.

- Gamalielam ir taisnība. Laiks un vieta nav atļauta un apsūdzībai trūkst saiknes. Vai kāds Viņu var apsūdzēt tajā, ka nopietnā punktā ir neievērots Likums? Esmu Viņa draugs un varu apzvērēt, ka vienmēr esmu redzējis, kā Viņš ciena Likumu.

- Un es tāpat. Un lai nepiedalītos slepkavībā, es apsegšu sev galvu, ne Viņa, bet jūsu dēļ. Es aizeju.

Un Jāzeps grib atstāt savu vietu un iziet. Taču Kaifas kliedz:

- Ak! Tā jūs runājat? Lai ienāk zvērestu devušie liecinieki un jūs paklausieties! Pēc tam varēsiet iet.

Ienāk divi vīrieši, kas līdzinās katordzniekiem. Viņu skatiens ir nedrošs un smaids nežēlīgs, kustības nododošas.

- Runājiet!

- Viņus nedrīkst uzklausīt abus kopā! – Jāzeps iekliedzas.

- Es esmu augstais priesteris. Es dodu pavēles. Klusumu!

Jāzeps, sitot dūri galdā, saka:

- Lai pār tevi nāk debesu liesmas! No šī brīža lai tev top zināms, ka Jāzeps Vecākais ir Sanhedrina ienaidnieks un Kristus draugs. Un tādēļ es dodos pie Pārvaldnieka, lai paziņotu, ka šeit tiek slepkavots, bez cieņas izrādīšanas Romas priekšā – un viņš iziet, spēcīgi atgrūžot jauno, tievo Rakstu mācītāju, kurš grib viņu aizkavēt.

Arī Nikodēms mierīgi iziet, ne vārda nebilstot. Ejot garām Jēzum, viņš skatās uz Viņu.

Jauna trauksme. Bailes no Romas. Bet vienīgais upuris joprojām un vienmēr ir Jēzus.

- Redzi, viss vienīgi Tevis dēļ! Tu sabojā vislabākos ebrejus. Esi viņus nopircis.

Jēzus klusē.

- Lai liecinieki runā – kliedz Kaifas.

- Jā, Viņš lietoja to… to… Mēs zinām… Kā gan tas saucas?

- Varbūt tetragramma?

- Ak, jā! Tā, kā tu sacīji. Viņš izsauca mirušos. Mācīja sabata laušanu un altāra apgānīšanu. Mēs zvēram. Viņš teica, ka vēloties nojaukt Svētnīcu, lai nākamo trīs dienu laikā ar dēmonu palīdzību to atjaunotu.

- Nē, Viņš teica – tā netiks uzcelta cilvēka rokām.

Kaifas pieceļas no krēsla un pieiet pie Jēzus. Viņš ir mazs, neglīts, līdzīgs lielam bruņurupucim tā ziedu laikos.

Jēzus, par spīti ievainojumiem, pampumiem, izraustītiem matiem un viscaur sviedros, joprojām izskatās tik skaists un cienīgs!

- Tu neatbildi? Tādi apvainojumi pret Tevi tiek celti! Briesmīgi! Runā, lai no Sevis noņemtu šo kaunu!

Taču Jēzus klusē. Skatās uz viņu un klusē.

- Atbildi taču! Es esmu Tavs Augstais priesteris. Dzīvā Dieva Vārdā, es lūdzu Tevi! Pasaki man vai Tu esi Kristus, Dieva Dēls?

- Patiesi tu esi sacījis. Es tas esmu, un jūs ieraudzīsiet Cilvēka Dēlu, pie Mana Tēva labās rokas sēdošu, pār debesu mākoņiem nākošu. Bet kādēļ tu Mani izjautā? Es publiski esmu runājis trīs gadus. Neko neesmu bildis slepenībā. Jautā tiem, kas Manī klausījās. Viņi tev pateiks, ko esmu runājis, un ko darījis.

Viens no Jēzu turošajiem sargiem iesit Viņam pa lūpām, kas no jauna asiņo, un iesaucas:

- Ak, tā Tu atbildi Visaugstākajam Priesterim, sātan?

Bet Jēzus viņam mierīgi atbild tāpat kā iepriekš:

- Ja pareizi esmu sacījis, tad kādēļ tu sit Mani? Ja slikti esmu runājis, kādēļ nepasaki Man, kur Es kļūdos? Es atkārtoju – esmu Kristus, Dieva Dēls. Es nespēju melot. Esmu Visaugstākais Priesteris, Mūžīgais Priesteris esmu Es. Un vienīgi Manī ir patiess Saprāts, uz kura stāv rakstīts: Zinības un Patiesība. Un Es esmu uzticīgs līdz pat nāvei, kas ļaužu acīs ir kaunpilna, bet Dievam – svēta. Es esmu Svaidītais Augstais Priesteris un Karalis – tas Es esmu. Un Es satveršu savu zizli un kā ar slotu notīrīšu klonu. Šī svētnīca tiks iznīcināta, taču no miroņiem celsies jauna un svēta, jo esošā Svētnīca ir samaitāta un Dievs to ir atstājis likteņa varā.

- Zaimotājs! – visi kopā kliedz.

- Ak, tad trijās dienās to paveiksi, Tu, apmātais un jukušais?

- Ne šī svētnīca, bet Manējā tiks atjaunota. Patiesā, dzīvā, svētā, trīskārt svētā Dieva Svētnīca.

- Nolādēts! – tie atkal korī iekliedzas.

Kaifas paceļ savu skaļo balsi un pārplēš linu auduma drēbes ar jau iestudētu apvainojuma žestu.

- Kādēļ mums vēl būtu jāklausās liecinieki? Viņš izteica zaimus. Kā mēs rīkosimies? – viņš turpina. Visi vienā balsī atbild:

- Viņš ir pelnījis nāvi!

Ar sašutuma un aizvainotības žestiem viņi iziet no zāles, atstājot Jēzu sargu un nepatieso liecinieku žēlastībai. Tie iepļaukā Viņu sitot ar dūrēm, spļauj uz Jēzu, aizsien Viņam acis un tad, spēcīgi Viņu velkot aiz matiem, grūsta šurp un turp ar sasietām rokām, tā, ka Viņš atsitas pret galdiem, krēsliem, mūri. Un šai laikā viņi izaicina Jēzu:

- Kurš Tevi sita? Uzmini!

Daudzkārt viņi pieliek kāju Tam priekšā, un Viņš nokrīt zemē. Viņi no smiekliem vai plīst redzot Jēzu ar grūtībām ceļamies.

OTRĀ NOKLAUSĪŠANĀS

Tā aiziet stundas. Nogurušajiem bendes palīgiem mazliet ir jāatpūšas. Viņi aizved Jēzu uz kambari, liekot Viņam šķērsot vairākus pagalmus. Jēzus iziet priekšējā pagalmā, kurā tuvu ugunij atrodas Pēteris. Viņš lūkojas uz Pēteri. Bet Pēteris izvairās no Viņa skatiena. Jāņa šeit vairs nav. Es viņu neredzu. Domāju, ka viņš ir aizgājis kopā ar Nikodēmu…

Tuvojas rīts savā bālajā zaļumā. Tiek dota pavēle Apcietināto aizvest uz Padomes zāli, lai lietas izskatīšana tiktu veikta tiesiskāk. Tas ir brīdis, kad Pēteris trešo reizi liedzas pazīstam Kristu, kad Viņš paiet garām, Savu ciešanu iezīmēts. Iezaļganajā ausmas gaismā zilumi uz Jēzus pelnu pelēkās sejas izskatās vēl briesmīgāki, acis vēl šaurākas un stiklainākas… Jēzus ir pasaules sāpju mākts… Gailis iedziedas izsmejoši, zaimojoši. Tieši šajā klusuma brīdī, kuru izsauc Kristus parādīšanās, ir dzirdama runājošā Pētera skarbā balss:

- Es zvēru, sieviete! Es nepazīstu Viņu.

Tas ir stingrs, pārliecinošs apgalvojums, uz kuru nekavējoties, kā izsmiekla atbilde, atskan mazā gaiļa dziedājums.

Pēteris pietrūkstas kājās un pagriežas lai bēgtu. Viņš atrodas seju sejā ar Jēzu, kurš nolūkojas Pēterī ar nebeidzamu žēlastību, ar tik dziļām un spēcīgām sirds sāpēm, ka tas ievaino manu sirdi, it kā pēc tam man vajadzētu redzēt manu Jēzu uz visiem laikiem pazūdam. Pēteris iztrūkstas un iet slēpjoties, it kā būtu piedzēries. Viņš steidzīgi iziet aiz diviem kalpiem, kas dodas ceļa virzienā un pazūd vēl pustumšajā ielā.

Jēzu aizved uz zāli, un korī atkārtots tiek viltīgais jautājums:

- Patiesā Dieva vārdā, saki mums, vai Tu esi Kristus?

Un saņemot tādu pašu atbildi kā iepriekš, viņi nolemj Jēzu nāvei un izdod pavēli aizvest Viņu pie Pilāta.

Jēzus iziet, visu savu ienaidnieku pavadīts (izņemot Ananiju un Kaifasu). Viņš iet cauri Svētnīcas laukumiem, kur tik daudz reižu Viņš bija runājis, labsirdību izlējis un dziedinājis. Viņš iet starp mūriem, kurus vainago sieta žogs. Jēzus iziet uz ielas – drīzāk raustīts nekā pavadīts – un dodas lejup uz pilsētu, kas rītausmai tuvojoties, izskatās maigi sārta.

Jēzus ir spiests riņķot ap Jeruzalemi, domājams, viena iemesla dēļ – lai paildzinātas tiktu Viņa mocības. Viņi speciāli iziet cauri tirgus laukumam, noiet gar staļļiem un mājokļiem, kas Pashas dēļ ir ļaužu pārpildīti. Un tad, tirgū pārdoto ogu pārpalikumi, tāpat kā dzīvnieku izkārnījumi no staļļiem, kļūst par munīciju, kas tiek mērķēta pret Nevainīgo. Uz Viņa sejas parādās aizvien vairāk zilumi un mazi, asiņojoši ievainojumi. Seju klāj dažādi, uz Viņu mestie netīrumi. Viņa mati, smagnēji un taisni no asiņainajiem sviedriem, ir kļuvuši vēl matētāki. Tie nokarājas neķemmēti; ar salmiem un netīrumiem sajaukušies, tie krīt uz acīm.

Tirgus laukumā stāvošie ļaudis, pircēji un pārdevēji, atstāj visu, lai sekotu Nelaimīgajam (tas nenotiek aiz mīlestības). Staļļu puiši un mājvietu kalpi, kurli pret saimnieču kliedzieniem un aizliegumiem, masveidā iziet uz ielas. Patiesībā saimnieces, tāpat kā lielākais vairums sieviešu, ir ja ne gluži pret šādu apvainošanu, tad vismaz vienaldzīgas pret troksni. Viņas aiziet dusmojoties, ka ir pamestas vienas klientu apkalpošanā. Plūstošā cilvēku straume ar katru mirkli kļūst lielāka. Liekas, ka it kā negaidītas epidēmijas rezultātā, dvēsele un miesa būtu mainījusi dabu – pirmajām kļūstot par slepkavīgām dvēselēm un miesai pieņemot nežēlīgas maskas apveidus. Sejas aiz dusmām kļūst zilganas vai sārtas no naida, rokas pārvēršas zvēra ķetnās, bet lūpas pieņem tādu formu, kā vilkam gaudojot, acis atgādina jukuša cilvēka skatienu. Vienīgi Jēzus paliek Viņš pats, kaut arī šobrīd Viņš ir netīrumu klāts, ar kuriem tiek apmētāta Viņa miesa, Viņa izskats zilumu un pampumu dēļ nav mainījies. Kad visi apstājas, kāds kliedziens pāršķeļ gaisu:

- Jēzu!

Tas ir Elijs, gans. Viņš cenšas izkļūt cauri pūlim, vicinot resnu nūju. Viņš ir vecs, spēcīgs, draudīgs vīrs. Viņam gandrīz izdodas nokļūt līdz Mācītājam. Tomēr pūlis, negaidītā uzbrukuma apstulbināts, nostājas tam priekšā un atdala, atgrūž un uzveic šo cilvēku, kurš ir viens pret visu sabiedrību.

- Mācītāj! – viņš iesaucas, pūlim satverot un atgrūžot viņu.

- Ej!… Māte… Es svētīju tevi…

Gājiens šķērso šauru tiltu. Pūlis haotiski izplūst platajā, starp diviem pakalniem esošajā ielejas pacēluma alejā, kā ūdens, kas izplūstot caur dambi atgūst brīvību. Pie ielejas nogāzes atrodas bagāto cilvēku brīnišķīgās pilis.

No pakalna es vēlreiz redzu svētnīcu un saprotu, ka tūdaļ beigsies nevajadzīgā, Notiesātajam liktā riņķošana un mēs atgriezīsimies punktā, no kura tā sākās. Tā tika veikta tādēļ, lai Jēzu padarītu par izsmiekla objektu visā pilsētā un lai visiem ļautu apvainot Viņu, ik brīdi palielinot to skaitu, kas Jēzu pazemo.

No pils izjāj oficieris. No viņa galvas noslīd purpursarkanā - zeltītā drāna un es atpazīstu Manaēnu.

- Atkāpieties! – viņš kliedz – Kā jūs varat atļauties traucēt Tetrarha mieru?

Tas tomēr ir tikai viņa rīcības attaisnošanas un pietuvošanās iegansts Jēzum.

- Šis cilvēks... Ļaujiet man Viņu apskatīt... Atkāpieties vai es pasaukšu sardzi...

Ļaudis atkāpjas zobena sitienu, zirga un jātnieka draudu dēļ. Manaens aiziet līdz Jēzus grupai un Viņu sargājošiem svētnīcas sargiem.

- Ļaujiet man pietuvoties! Tetrarha ir kas daudz lielāks par jums, nodevīgajiem kalpotājiem. Atvirzieties. Es gribu ar Viņu runāt – un viņš tuvojas, ar zobenu sitoties cauri visstūrgalvīgākajiem sargiem.

- Mācītāj!

- Paldies tev, bet tagad ej! Lai Dievs tev palīdz!

Un ar sasietām rokām, kā varēdams, Viņš dod svētību. Pūlis no tālienes svilpj. Tomēr redzot Manaēnu attālināmies, Pūlis par tā atgrūšanu atriebjas Notiesātajam, metot akmeņu un netīrumu gūzmu.

PIE PILĀTA

Caur aleju, kuru jau silda saule, viņi dodas uz Antonija cietoksni, kura siluets parādās tālumā. Atskan spalgs sievietes kliedziens:

- Ak, mans Glābēj! Mana dzīvība par Viņa dzīvību, ak, Pirmsmūžīgais!

Jēzus pagriež galvu un lūkojas apzaļumotās galerijas augstumā. Kalpu un kalpotāju vidū Viņš ierauga Kuza sievu Joannu ar mazo Mariju un Mateju. Viņa paceļ rokas uz debesīm. Taču šodien debesis neuzklausa lūgšanas. Jēzus paceļ plaukstas, svētī un atvadās.

- Nāvi! Nāvi zaimotājam un ieļaunotājam, sātans tāds! Nāvi Viņa draugiem!

Un viņi svilpj un uz augstās terases pusi lido akmeņi. Es nezinu vai kāds tiek ievainots, dzirdu vienīgi ļoti izteiksmīgu balsi un redzu kā grupa izklīst un nozūd.

Viss romiešu kareivju leģions skriešus atstāj Antonija cietoksni, ar šķēpiem rokās, kas vērsti pret pūli, ar kliedzieniem liekot tam izklīst. Ceļa vidū ar Jēzu paliek sargkareivji, priesteru priekšniecība, Rakstu mācītāji un vecaji.

- Šis cilvēks… Šī sacelšanās… Par to jūs atbildēsiet Romas priekšā – pārākuma apziņā nosaka virsnieks.

- Pēc mūsu likumiem Viņš ir pelnījis nāvi.

- Kopš kuriem laikiem pie jums pastāv zobena un asiņu likums? – ar nopietnu sejas izteiksmi kareivis izvaicā tālāk. Tas ir īsts romietis, viņa vaigu rotā dziļa rēta, viņš runā ar nievājumu un riebumu, kādā varētu runāt ar noskrandušu katordznieku.

- Mēs zinām, ka šāda likuma nav. Mēs esam uzticami Romas padotie.

- Ha! Ha! Ha! Vai tu dzirdi viņus, Longin? Uzticami! Padotie! Maita! Pateicībā es “dāvāšu” bultas no saviem lokiem.

- Pārāk grezna būtu šāda nāve! Šos ēzeļus vienīgi pie krusta vajag sist… – atbild Longins ironiskā mierā.

Priesteru līderi, Rakstu mācītāji un vecaji vārās no dusmām. Tomēr viņi vēlas sasniegt savu mērķi, tādēļ tie klusē. Viņi norij apvainojumu, izliekoties, ka to nesaprotam. Viņi paklanās abu priekšnieku priekšā un lūdz Jēzu vest pie Pilāta: “Jēzus ir jānotiesā un nāvei jānolemj romiešu taisnībā, kas ir labi pazīstama un tiek cienīta. “

- Ha! Ha! Ha! Vai tu dzirdi ko viņi saka? Mēs esam kļuvuši gudrāki par Minevru… Šeit! Atvediet Viņu! Un ejiet pa priekšu! Nekad nevar zināt. Jūs esat šakāļi un netīri. Nebūtu droši ļaut jums iet aizmugurē. Uz priekšu!

- Mēs nevaram!

- Kādēļ gan? Ja kāds tiek apsūdzēts, tad tiesneša priekšā apsūdzētajam ir jābūt kopā ar apsūdzēto. Tāds ir Romas priekšraksts.

- Pagāna māja mūsu acīs nav tīra, bet mēs pašlaik jau esam attīrīti.

- Ak, nabadziņi! Ienākot jūs aptraipītos!… Un viena ebreja slepkavība, kurš atšķirībā no jums, šakāļiem un rāpuļiem, ir cilvēks – jūs neaptraipīs? Labi. Palieciet kur esat. Un ne soli tālāk, jo tad jūs tiksiet cauršauti. Desmit vīri kopā ar apsūdzēto. Pārējie pie šiem nejēgām ar smirdošajām mutēm.

Jēzus, atrodoties starp 10 šķēpa metējiem, iet uz pretoriju. Apkārt Viņam tie ir izveidojuši

četrstūri. Divi kareivji iet pa priekšu. Jēzus stāv milzīgā telpā, aiz kuras atrodas pagalms. Kareivji pazūd aiz durvīm, un atgriežas ar sniegbaltā togā ģērbto Pārvaldnieku, pār kuru vīd purpursarkans apmetnis. Iespējams viņš tā tērpjas kad oficiāli reprezentē Romu.

Viņš ienāk lēnām, ar skeptisku smaidu sejā. Ar pirkstiem viņš plēš ciedru koka lapiņas un ar vērienu tās izkaisa. Pārvaldnieks pieiet pie saules pulksteņa. Uzmetot tam skatu, viņš pagriežas. Pie elka kājām novietotajā dedzināmajā upurtraukā viņš iemet vīraka bumbiņu. Tad viņš liek atnest ciedra koka ūdeni un skalo sev kaklu. Ļoti tīrā, metāla spogulī viņš aplūko savus pilnībā sacirtotos matus. Liekas, viņš ir aizmirsis Notiesāto, kurš gaida viņa piekrišanu, lai varētu doties nāvē. Pārvaldnieks līdz dusmām spētu novest pat akmeņus. Telpa no priekšpuses ir pilnīgi atvērta, tā atrodas trīs pēdas virs iebrauktuves līmeņa, kurš iziet uz ielas pusi. Tā ebreji visu lieliski redz. Viņi trīc no dusmām, taču neuzdrošinās stāties pretim, baidoties no šķēpiem un lamām.

Visbeidzot, pēc pastaigas, mērojot lielo telpu garumā un platumā, Pilāts pieiet pie Jēzus, skatās uz viņu un jautā abiem apsargiem:

- Vai šis?

- Jā.

- Lai ienāk Viņa apsūdzētāji – un viņš apsēžas uz krēsla, kas novietots uz paaugstinājuma. Uz viņa galvas Romas simboli krustojas ar apzeltītiem ērgļiem – varas apzīmējumiem.

- Viņi nevar ienākt, jo tad aptraipītos.

- Ko! Vēl labāk. Tā mēs ietaupīsim daudz smaržvielas, lai novērstu kazu smirdoņu no šīs vietas.. Lai viņi vismaz pienāk tuvāk šeit, lejā. Un uzmaniet, lai viņi neienāktu, tā kā paši nav to gribējuši. Šis cilvēks varbūt ir tikai iegansts kaut kādam sacelšanās rīkojumam.

Viens kareivis attālinās ar romiešu Pārvaldnieka pavēli. Pārējie paliek stāvam rindā priekštelpas priekšā, vienādos attālumos, skaisti kā deviņas herosiešu dievības.

Pietuvojas priesteru līderi, Rakstu mācītāji un vecaji. Viņi sveic Pilātu ar zemu liekšanos un apstājas mazajā laukumiņā, kas atrodas atvērtās terases priekšā pirms ieejas trim pakāpieniem.

- Runājiet un paskaidrojiet. Jūs jau esiet vainīgi par nakts traucējumu, arī par vārtu varmācīgu vēršanu. Taču es to vēl pārbaudīšu. Un varasvīri atbildēs par dekrētu neievērošanu.

Pilāts tuvojas viņiem, paliekot tomēr siena gubu aizsegā.

- Mēs nākam pavēstīt savu spriedumu par šo cilvēku un nodot to Romai, kuras dievišķīgo Cēzaru tu reprezentē.

- Kāda ir jūsu apsūdzība? Viņš izskatās nekaitīgs…

- Ja Viņš nebūtu ļaundaris, mēs nebūtu Viņu pie tevis veduši – viņi atbild un savās neremdināmajās alkās apvainot Jēzu, viņi pienāk tuvāk.

- Lieciet šai sabiedrībai atkāpties! Par sešiem soļiem no trim pils pakāpieniem. Divi kareivji lai bruņojas! – iesaucas Pilāts.

Kareivji nekavējoties izpilda pavēli. Simts zaldāti nostājas uz augstākā ārējā pakāpiena. Citi simts vīri novietojas uz maza laukumiņa, uz kuru atveras Pilāta mājokļa ieejas portāls.

- Es vaicāju vēlreiz – kādu apsūdzību jūs izvirzāt pret Viņu?

- Viņš ir pastrādājis nelietību pret tēvu Likumu.

- Un tādēļ jūs nācāt mani traucēt? Ņemiet Viņu un tiesājiet pēc saviem likumiem.

- Mēs nevaram nevienu nokaut. Mēs neesam izglītoti. Ebreju likums pilnīgā Romas likuma priekšā ir kā neattīstījies bērns. Kā neapmācītiem un kā Romas – sava Kunga – padotajiem, mums ir nepieciešama…

- Kopš kura laika jūs esat tik pieglaimīgi? Tomēr jūs esat runājuši patiesību, melu mācītāji! Jums ir nepieciešama Roma! Jā, vajadzīga lai no Viņa atbrīvotos, jo Viņš jums traucē. Nu esmu sapratis.

Un Pilāts smejas, skatoties skaidrajās debesīs, kas atgādina taisnstūrainu tumši sārtu padebesi priekštelpas balto marmora flīzīšu mūru ielenkumā.

- Pasakiet, kādā veidā Viņš ir noziedzies pret jūsu likumiem?

- Mēs noskaidrojām, ka Viņš ir izsaucis sadursmes mūsu tautā un traucējis tai maksāt nodevas Cēzaram, sakot, ka ir Kristus, ebreju ķēniņš.

Pilāts pagriežas pret Jēzu, kurš ar sasietām rokām, bez kareivju klātbūtnes stāv priekštelpā, tā uzskatāmi atklājas Viņa miermīlīgums. Pilāts jautā Jēzum:

- Vai Tu esi ebreju ķēniņš?

- Vai tu jautā to pats no sevis vai tādēļ, ka citi to apgalvo?

- Kā Tu vari gribēt lai mani skartu Tava valstība? Vai tad es esmu ebrejs? Tava tauta un tās vara Tevi izdeva man, lai es Tevi notiesātu. Ko Tu esi darījis? Zinu, ka esi godājams runā. Vai tā ir taisnība, ka Tu centies pēc valdīšanas?

- Mana Valstība nav no šīs pasaules. Ja Mana Valstība būtu no šīs pasaules, Mani kalpi un Mani kareivji būtu cīnījušies, lai Es netiktu sagūstīts. Taču Man Valstība nav no šīs zemes un tu to zini, ka Es nekāroju varu.

- Tā ir patiesība. To es zinu, man to paziņoja. Tomēr Tu nenoliedz, ka esi ķēniņš?

- Kā sacīji – Es esmu Valdnieks. Tādēļ esmu nācis pasaulē - lai liecinātu par Patiesību. Tas, kurš ir patiesības draugs, tas klausa Manu balsi.

- Bet kas tā ir – patiesība? Vai Tu esi filozofs? Tā nāves priekšā nav izdevīga. Sokrāts tik un tā nomira.

- Tomēr tā noderēja viņam dzīves laikā, lai labi dzīvotu un labi nomirtu. Un palīdzēja ieiet viņam citā dzīvē bez pilsonisko tikumu nodošanas.

- Pie Jupitera! – Pilāts uz brīdi raugās Jēzū ar apbrīnu, un tad atgriežas pie sava skeptiskā sarkasma. Viņš pauž savu nepacietību, pagriež Jēzum muguru un atgriežas pie ebrejiem.

- Es neatrodu Viņā nekādas vainas!

Pūlis pielec kājās, panikas pārņemts par iespēju zaudēt savu medījumu un mocību skatu. Pūlis auro:

- Viņš ir nemiera cēlājs!

- Zaimotājs!

- Viņš aicina uz izlaidīgu dzīvi!

- Musina uz nemieriem!

- Atsakās atdot Cēzaram godu!

- Viņš grib, lai Viņu atzītu par pravieti!

- Viņš izmanto maģiju!

- Tas ir sātans!

- Viņš musina ļaudis ar savām doktrīnām, mācot visā Jūdejā, pēc Savas mācības sludināšanas Galilejā!

- Uz nāvi!

- Viņš ir Galilietis? Vai Tu esi Galilietis? – Pilāts griežas pie Jēzus – Vai Tu dzirdi, kā Tevi apsūdz? Paskaidro man!

Taču Jēzus klusē. Pilāts domā… Un izlemj:

- Viena rota… un aizvediet Viņu pie Heroda. Lai tas Viņu tiesā. Viņš ir viņa padotais. Es atzīšu Tetrarha likumu un no augšas parakstīšos zem viņa sprieduma. Pasakiet to Viņam. Ejiet!

PIE HĒRODA

Kā ļaundaris, simts kareivju ielenkumā, Jēzus atkal šķērso pilsētu un no jauna satiek Jūdasu Iskariotu, kuru jau reizi redzēja pie tirgus laukuma. Jēzus nodevējam pievērš to pašu žēlsirdīgo skatienu…

Šobrīd ir grūtāk Viņu apspļaudīt un sist ar nūjām, taču uzbrukumi ar akmeņiem un netīrumiem netrūkst. Ja mestie akmeņi pret romiešu ķiverēm un bruņām rada vienīgi skaņu, tad Jēzu aizsniedzošie atstāj pēdas. Viņš iet uz priekšu Savā vienīgajā ģērbā, jo apmetni Jēzus bija atstājis Ģetzemenē.

Viņi ieiet Heroda pilī. Es redzu Kuzu… kurš nespēj uzlūkot Jēzu, un aizbēg, lai neredzētu Viņu šādā stāvoklī. Galvu viņš apsedz ar apmetni.

Jēzus stāv zālē, Hēroda priekšā, un aiz Viņa atrodas Rakstu mācītāji un farizeji, kuri šeit jūtas brīvi un ienāk kā viltus apvainotāji. Vienīgi kareivis ar četriem biedriem pavada Jēzu līdz Tetrarham.

Herods pieceļas no krēsla un staigā apkārt Jēzum, klausoties Viņa ienaidnieku apsūdzībās. Viņš smejas un zaimo. Tad viņš izrāda viltus žēlsirdību un cieņu, kas Mocekli neaizkustina, tāpat kā Viņu nesatrauc zaimi.

- Tu esi liels. Es to zinu. Es nopriecājos, ka Kuza ir Tavs draugs un Manaēns – Tavs māceklis. Man… rūpes par valsti… bet… kas par vēlēšanos, lai izteiktu - liels… par Tevi… lai lūgtu Tev piedošanu… Jāņa acis… viņa balss apsūdz mani un tās aizvien ir man priekšā. Tu esi svētais, kas nes pasaules grēkus. Piedod man, ak, Kristu!

Jēzus klusē.

- Es dzirdēju kā Tevi apsūdz par to, ka vērsies pret Romu. Vai Tu gadījumā neesi apsolītā runga Ašera iepēršanai?

Jēzus klusē.

- Man stāstīja, ka Tu pravieto Svētnīcas un Jeruzalemes galu. Bet vai tad Svētnīca nav mūžīga kā gars, jo Dievs, kurš ir mūžīgs, to vēlējās Sevi (par mājokli)?

Jēzus nerunā.

- Vai Tu esi traks? Vai zaudēji spēku? Vai sātans Tev atņem vārdus? Vai pameta Tevi?

Šobrīd Herods smejas un tad izdod pavēli. Un divi kalpi atskrien, ienesot dzinējsuni ar salauztu kāju, kurš žēlabaini kauc. Ievests tiek arī garīgi atpalikušais staļļa puisis. Viņam galvā ir ūdens, viņš siekalojas, izskatās atbaidoši, un ir kalpu rotaļlieta.

Rakstu mācītāji un priesteri riebumā mūk, jo tā esot svētuma zaimošana, redzēt suni uz nestuvēm.

Herods liekuļojot un dusmojoties paskaidro:

- Tas ir Herodiādes lolojums. Romas dāvana. Vakar tas salauza kāju un raud. Pavēli, lai tas kļūst vesels. Paveic brīnumu!

Jēzus stingrībā raugās uz viņu un klusē.

- Vai es Tevi apvainoju? Nu tad – to. Tas ir cilvēks, kaut arī daudz viņam netrūkst līdz zvēram. Dāvā viņam prātu, Tu, Tēva Prāts… Tu taču tā runā (par Sevi) – un viņš aizvainojoši smejas.

Seko vēl viens nopietns Jēzus skatiens un klusēšana.

- Šis vīrietis ir pārāk atturīgs un šobrīd Viņu smacē nicinājums. Vīnu un sievietes šurp! Un lai Viņu atsien.

Jēzus tiek atsiets. Kamēr neskaitāmi kalpi pienes krūkas un glāzes, ienāk dejotājas… neapģērbtas. Daudzkrāsainas linu bārkstis apjož to šaurās figūras no vidukļa līdz gurniem. Tumšādainās - jo tās ir afrikānietes - klusumā aizsāk izvirtušu deju.

Jēzus nepieņem piedāvāto glāzi un neko nebilstot aizver acis. Hērods galva smejas Jēzus pazemojuma priekšā.

- Ņem to, kura Tev iepatīkas. Dzīvo! Mācies dzīvot!… – pielabinās Hērods.

Jēzus liekas esam kā dieveklība. Rokas sakrustotas, acis aizvērtas, Viņš nepakustas pat tad, kad bezkaunīgās dejotājas viegli aizskar Viņu.

- Pietiks! Es uzskatīju Tevi par Dievu, bet Tu neuzvedies kā Dievs. Uzskatīju Tevi par vīrieti, bet Tu neizturējies kā tāds. Tu esi trakais. Balts ģērbs. Ieģērbiet Viņu tajā, lai Poncijs Pilāts zinātu, ka Tetrarha Viņu ir atzinis par jukušu. Kareivi, pasaki Prokonsulam, ka Herods ar cieņu zemojas Pārvaldnieka priekšā un atdod godu Romai. Ejiet!

VĒLREIZ PIE PILĀTA

Jēzus no jauna sasiets, iziet. Viņš ir ģērbts linu tunikā, kas sniedzas līdz Viņa ceļgaliem, tā ir uzvilkta viņa sarkanajam vilnas ģērbam virsū. Viņi atgriežas pie Pilāta.

Šoreiz sardze ar grūtībām spraucas cauri pūlim, kurš gaidās pie Prokurora pils nebija vēl noguris. Ir jocīgi šeit redzēt tik milzīgu pūli… un kaimiņos pārējās pilsētas daļa liekas esam tukša. Jēzus pamana grupā sastājušos ganus – Izāku, Jonatanu, Leviju, Eliju, Mateju, Jāni, Benjamīnu un Daniēlu kopā ar Galiliešu grupu, kurā Viņš atpazīst Alfeju(Sāras dēlu) un Jāzepu, Alfeja dēlu, kopā ar diviem citiem. Es nepazīstu viņus, bet matu sakārtojuma dēļ es uzskatītu viņus par ebrejiem. Tālāk ir redzams Jānis, kurš ir paslēpies sienā un puslīdz slēpjas aiz kolonnas kopā ar kādu romieti, kas izskatās pēc kalpa. Jēzus uzsmaida viņiem… Saviem draugiem… Taču kas gan ir Viņa draugi, skaitā tik nedaudzi, ar Joannu, un Manaēnu, un Kuzu, visa naidā bangojošā okeāna vidū?

Rotas priekšnieks sveicina Ponciju Pilātu un nodod atskaiti.

- Jūs atkal šeit? Ak! Nolādētā rase! Lai pūlis pienāk! Atvediet apsūdzēto. Ak! Kas par garlaicīgiem tipiem!

Un viņš iziet pie pūļa.

- Klausieties, ebreji! Jūs atvedāt šo Cilvēku kā ļaužu musinātāju. Jūsu priekšā esmu Viņu pārbaudījis un neesmu Viņā atradis nevienu no tām ļaunprātībām, kurās jūs Viņu apsūdzat. Hērods, tāpat kā es, arī neko nav atradis. Un atsūtīja Viņu atpakaļ. Viņš nāvi nav pelnījis. Roma ir izteikusi savu viedokli. Tomēr, lai jūs nepieviltu, atņemot jums laupījumu, es došu jums Barabu, bet Viņu es likšu nopērt četrdesmit reizes. Ar to pietiks.

- Nē, nē! Ne jau Barabu! Ne Barabu! Nāvi Jēzum! Šausmīgu nāvi! Atbrīvo Barabu un notiesā Nācarieti!

- Klausieties! Es sacīju - nopērt! Vai ar to nepietiek? Tādā gadījumā šaustīšu Viņu! Tas ir šausmīgi, vai zināt? No tā var nomirt. Ko gan ļaunu Viņš darījis? Es Viņā neatrodu nevienu vainu un tādēļ es atsvabināšu Viņu.

- Sit Viņu krustā! Sit Viņu krustā! Uz nāvi! Tu aizstāvi ļaundari? Pagāns tāds! Arī tu esi sātans!

Pūlis tuvojas un kareivji pirmajā rindā svārstās spiediena dēļ, jo nevar izmantot šķēpus. Taču otrā rinda, nokāpjot no pakāpiena, pavērš pret pūli šķēpus un atbrīvo biedrus.

- Lai Viņu nošausta! – Pilāts pavēl virsniekam.

- Cik reizes?

- Tik, cik uzskatīsi par vajadzīgu… Un viss tikai tādēļ, lai šo lietu pabeigtu. Mani tas garlaiko. Ej.

ŠAUSTĪŠANA

Četri kareivji ved Jēzu uz pagalmu aiz priekštelpas. Šī pagalma vidū, kas viscaur ir klāts ar krāsainu marmoru, atrodas kolonna, kas līdzinās tai, kas atrodas portikā. Kolonnas augšdaļā, trīs metru attālumā no zemes, atrodas apmēram metru garš dzelzs stienis, kura galā ir redzams gredzenveida aplis. Pēc apģērba novilkšanas, Jēzu piesien pie tā ar rokām, virs galvas sakrustotām. Jēzu sedz vienīgi mazas linu bikses un sandales. Rokas, sasietas locītavās, tiek paceltas pie gredzena. Kaut arī Jēzus ir garš, tomēr zemi Viņš skar vienīgi ar pirkstgaliem… Šī pozīcija vien jau ir mokoša.

Aiz Jēzus stāv bende ar izteiksmīgu ebreja profilu; Viņa priekšā atrodas otrs, līdzīgs pēc izskata. Viņi ir bruņojušies ar šaustīšanai paredzētajiem rīkiem, kas ir izveidoti no septiņām pie kāta piestiprinātām ādas joslām. Joslu galos atrodas (ieapaļas) lodveida bumbiņas. Ritmiski, kā trenējoties, aizsākas šaustīšana. Viens kareivis stāv priekšpusē un otrs aizmugurē - tā, ka Jēzus ķermenis sitienu laikā šūpojas gaisā. Četri kareivji - kuru apsardzībā Jēzus tika nodots - kopā ar trim citiem kareivjiem vienaldzīgi met kauliņus. Spēlmaņu balsis, kā čūskas šņākšana saplūst ar šaustīšanas ritmu.

Nabaga vājais augums tiek sists. Sākumā tas nobāl kā vecs ziloņkauls, tad kļūst iesārts, arvien spilgtāks, vēlāk pieņem lillā nokrāsu. Tad tas pārklājas ar brūcēm, kas ir piesūkušās ar asinīm. Rētas pārplīst, liekot tecēt asinīm. Kareivji sit īpaši pa krūšu kurvi un vēderu. Tomēr netrūkst arī sitienu pa kājām un pleciem un pat galvā - lai neviena miesas daļiņa nepaliktu neskarta.

Neatskan neviens pārmetums… Ja virves Jēzu neturētu, Viņš būtu nokritis. Tomēr Viņš nekrīt, nevaid. Pēc saņemto sitienu lavīnas Jēzus galva noslīd uz krūšu kurvja, it kā viņš būtu zaudējis samaņu.

- Hei! Pārstāj! Viņu nogalina Viņam dzīvam esot – jokojoties sauc kareivis.

Divi bendes apstājas un noslauka sviedrus.

- Esam izsmēluši spēkus – viņi saka – dodiet mums algu, lai mēs stiprinājumam varētu padzerties.

- Es jums parādītu jautrību! Bet ņemiet…!

Katram bendem uzraugs nomet pa vienai lielai monētai.

- Esat strādājuši kā nākas. Viņš līdzinās mozaīkai. Titan, vai tu tiešām saki, ka Viņš bija Aleksandra mīlestība? Darīsim viņam pēc tam to zināmu, lai viņš varētu pasērot. Atsiesim Apcietināto mazliet vaļīgāk.

Un viņi atsien Jēzu. Jēzus nokrīt uz grīdas kā miris. Un atstājot Viņu tā, kareivji laiku pa laikam ar sandalēs apautām kājām pabiksta Viņu, lai pārbaudītu vai Viņš vaidēs. Bet Jēzus klusē.

- Vai Viņš būtu miris? Vai tas ir iespējams? Viņš ir jauns un pie tam amatnieks…, bet varētu domāt, ka patiesībā ir delikāta dāma.

- Tagad ar Viņu nodarbošos es – saka kareivis. Viņš apsēdina Jēzu, atbalstot Viņu pret kolonu.

Tur kur Jēzus atradās iepriekš, redzamas sarecējušas asinis. Kareivis pieiet pie avota, kas plūst zem portika, piepilda spaini ar ūdeni un izlej to pār Jēzus ķermeni.

- Tā! Ūdens puķēm palīdz – viņš sauc.

Jēzus dziļi ieelpo un domā piecelties, taču joprojām paliek ar aizvērtām acīm.

- Ak, labi! Nu, skaistulīt! Tava dāma Tevi gaida!…

Jēzus neveiksmīgi atbalsta rokas pret paaugstinājumu, cenšoties piecelties.

- Nu! Ātri! Esi vārgs? Tas Tevi stiprinās! – zaimojoši smejas cits kareivis, ar āvas kātu sitot Jēzum pa seju starp vaigu kaulu un degunu, kurš sāk asiņot.

Jēzus atver acis un skatās. Viņa skatiens ir aizmiglots… Viņš cieši raugās kareivī, kurš Viņu sita, tad noslauka asinis no rokām un ar lielu piepūli pieceļas.

- Apģērbies. Nav pieklājīgi šeit tā stāvēt. Bezkaunīgais! - visi Jēzum apkārt stāvošie smejas.

Jēzus ir paklausīgs. Viņš neko nesaka. Noliecas. Vienīgi Viņš pats zina, cik ļoti cieš, noliecoties pie zemes, tik ļoti ievainots un grūstīts. Ādai nostiepjoties, brūces vēl vairāk atveras un, augoņiem pārplīstot, rodas jauni ievainojumi. Viens no kareivjiem mazgā Jēzus apģērbu un izmētā to. Un katru reizi, kad Jēzus līdz tam aiziet – ar grīļīgiem soļiem dodoties turp, kur tas nokritis – kāds no kareivjiem atgrūž, vai met tās citā virzienā. Un Jēzus, pieredzot vislielākās ciešanas, dodas viņiem pakaļ. Viņš nebilst ne vārda, kad kareivji Viņu nepieklājīgi izsmej.

Beidzot Viņš var apģērbties. Jēzus uzvelk Sev balto ģērbu, kas kaktā stāvot ir palicis tīrs. Liekas, Viņš vēlas noslēpt Savu nabaga sarkano drānu, kas vēl vakar bija tīri skaista, bet šobrīd ir netīra un Ģetzemanē izlieto asiņu notraipīta. Pirms tunikas uzģērbšanas, Jēzus ar tās palīdzību noslauka mitro seju, tādā veidā notīrot putekļus un spļāvienus. Un šī nabaga svētā seja parādās tīra, vienīgi zilumu un mazu ievainojumu iezīmēta. Iekšējās vajadzības mudināts, savu izskatu sakārtodams, viņš sakārto izpūrušos matus, bārdu…

KRONĒŠANA AR ĒRKŠĶIEM

Pēc tam Viņš saulītē noslīgst uz zemes. Mans Jēzus dreb… Drudzis pārņem Viņa ķermeni. Viņš sajūt vārgumu asiņu zaudēšanas, gavēņa un garā ceļa dēļ. Viņa rokas atkal tiek sasietas un virve no jauna griež tās vietas, kurās jau saskatāma sarkana noberztās ādas aproce.

- Un tagad? Ko mēs ar Viņu iesāksim? Viņš mani garlaiko!

- Pagaidi! Ebreji grib ķēniņu. Dosim to viņiem. Šo… – ierunājas viens no kareivjiem.

Un viņš izskrien ārpusē, nešaubīgi dodas uz pagalmu, kas atrodas aizmugurē. Viņš atgriežas ar mežonīga ērkšķu krūma zariem. Tie joprojām ir lokani, jo pavasaris saglabā zarus nosacīti lokanus, taču tiem ir cieti, gari, asi ērkšķi. Ar dunčiem kareivji nogriež lapas un ziedus. No zariem viņi izveido gredzenam līdzīgu apli un uzliek to uz nabaga Jēzus galvas. Nežēlīgais vainags tomēr nokrīt Viņam uz kakla.

- Tas neturas. Vajag saīsināt. Noņem to.

Un viņi noņem vainagu, noskrambājot vaigus, gandrīz padarot Jēzu aklu; izplēsti tiek arī mati. Karavīri kroni saīsina. Šoreiz tas ir pārāk mazs un kaut viņi uzspiež to galvai, liekot ērkšķiem durties tajā, vainags var nokrist. Tādēļ tas vēlreiz tiek noņemts, atkal izraujot Jēzum matus. Kareivji no jauna pārveido to. Tagad tas ir tieši laikā. Priekšpusē ir trīskāršs ērkšķu pinums, aizmugurē – tur, kur krustojas zaru gali, atrodas īsts ērkšķu mezgls, kas duras sprandā.

- Redzi, cik labi Tev piestāv? Dabiskā bronza un īsti rubīni. Aplūko, ķēniņ, manus panākumus – zaimo kareivis, kurš izdomāja šo mocību.

- Ar kroni vien nepietiks, lai būtu par ķēniņu. Nepieciešams ir purpurs un zizlis. Stallī ir niedre, bet sienā – purpura drāna. Atnes to, Kornēlij!

Un kad pieprasītais ir atnests, viņi uzliek sarkano drānu uz Jēzus pleciem. Pirms niedres likšanas Jēzus rokās, kareivji Viņam sit pa galvu, klanoties un sveicinot Viņu.

- Esi sveicināts, ebreju ķēniņ! – Un viņi smejas.

Jēzus visu viņiem atļauj. Viņi nosēdina Jēzu arī “tronī”, kas ir otrādi apgāzts spainis, izmantots zirgu dzirdīšanai. Jēzus ļauj Sev sist, smieties par Sevi, neko nesakot. Viņš tikai lūkojas uz kareivjiem. Ak, šis skatiens ir labsirdības un tik šausmīgu ciešanu pilns, ka es nespēju to panest bez ievainojuma izjušanas sirdī.

Kareivji pārtrauc savu izsmieklu izdzirdot priekšnieka aso balsi, kurš pavēl vainīgo vest Pilāta priekšā. Vainīgo? Kādā noziegumā?

NOTIESĀŠANA UZ NĀVI

Jēzu aizved līdz priekštelpai, kas šobrīd saules dēļ ir aizsegta ar dārgu paklāju. Jēzu aizvien rotā kronis un apmetnis.

- Panāc, lai varu Tevi parādīt ļaudīm – saka Pilāts.

Jēzus, kaut sakumpis, iztaisnojas – pilns godības. Ak! Viņš patiesi ir ķēniņš!

- Klausieties, ebreji. Šis cilvēks ir šeit, esmu Viņu sodījis. Tagad ļaujiet Viņam iet.

- Nē! Nē! Gribam Viņu redzēt! Ārpusē! Gribam redzēt zaimotāju!

- Izvediet Viņu ārpusē, bet uzmanieties, lai pūlis Viņu nepārtvertu – pavēl Pilāts.

Kad Jēzus iznāk un parādās kareivju ielenkumā, Poncijs Pilāts norāda uz Viņu ar roku, sakot:

- Šis ir tas cilvēks. Jūsu ķēniņš. Vai tad ar to vēl nepietiks?

Spiedīgās, karstās dienas saule, kura šobrīd atrodas zenītā: jo aptuvenais laiks ir starp tercu un sekstu – apspīd un izgaismo skatienus un sejas. Vai tie ir cilvēki? Nē, viltīgas hiēnas. Viņi kliedz, rāda dūres, pieprasa nāvi…

Jēzus stāv. Varu droši apgalvot, ka nekad Viņš nav izskatījies tik cienīgs kā šobrīd. Pat tad ne, kad veica visvarenākos brīnumus. Tas ir ciešanu cienīgums. Viņš ir tik Dievišķīgs, ka ar to pietiktu, lai nosauktu Viņu par Dievu. Lai to paveiktu, tomēr ir jābūt vismaz cilvēkam. Bet Jeruzalemē šodien cilvēku nav. Tajā atrodas vienīgi dēmoni.

Jēzus raugās pūlī, meklē… Naidīgu seju jūrā Viņš atrod draugu sejas. Cik? Mazāk par divdesmit draugiem tūkstošiem ienaidnieku vidū. Viņš nokar galvu, šīs atstātības skarts. Nokrīt asara… nākamā… vēl nākamā… Viņa asaras nemodina žēlastību, bet gan vēl lielāku naidu.

Jēzu aizved atpakaļ uz priekštelpu.

- Un tomēr? Ļaujiet Viņam iet. Tas ir taisnīgi.

- Nē! Uz nāvi! Sit Viņu krustā!

- Es dodu jums Barabu.

- Nē! Kristu!

- Nodarbojieties ar Viņu paši. Sitiet Viņu paši krustā, jo es Viņā neatrodu nevienu vainu, lai varētu to darīt.

- Viņš apgalvo, ka ir Dieva Dēls. Mūsu likums paredz nāvessodu tam, kas ir vainīgs līdzīgā zaimošanā.

Pilāts domā. Viņš ieiet telpā, apsēžas savā mazajā tronī, pieliek roku pie pieres, locītavu balstot pret ceļgalu un uzmanīgi vēro Jēzu.

- Panāc! – viņš sauc.

Jēzus pienāk pie podesta.

- Vai tā ir patiesība? Atbildi!

Jēzus klusē.

- No kurienes Tu nāc? Kas tas ir Dievs?

- Tas ir Viss.

- Un tālāk? Ko nozīmē Viss? Kas ir Visums tam, kurš mirst? Tu esi traks… Dieva nav. Esmu es.

Jēzus klusē. Izteicis dažus vārdus, Viņš no jauna klusē.

- Poncij, Klaudijas Prokuli kalpone lūdz atļauju ienākt. Viņai priekš tevis ir vēstulē.

- Ak, Kungs! Un tagad arī sievietes! Lai ienāk!

Ienāk romiete un paklanās, sniedzot vaska tāfelīti. Tā noteikti ir tā pati vēsts, kurā Prokula lūdz savu vīru, lai Jēzum netiktu piespriesta nāve. Sieviete paiet malā un Pilāts lasa:

- Saņēmu ieteikumu izvairīties no Tevis nogalināšanas. Vai tā ir tiesa, ka esi lielāks par pravieti? Tu manī radi bailes.

Jēzus klusē.

- Vai Tu nezini, ka man pieder vara Tevi atlaist vai sist Tevi krustā?

- Tev nebūtu tādas varas, ja tā netiktu tev dota no augšienes. Tādēļ tas, kurš Mani tev ir nodevis, ir vainīgāks par tevi.

- Kas tad? Tavs Dievs? Es baidos…

Jēzus klusē.

Pilāts jūtas kā uz degošām oglēm esam – gribētu ticēt, tomēr nē. Viņš baidās no Dieva soda, baidās no Romas soda, baidās no ebreju atriebības. Uz brīdi viņā uzvar bailes Dieva priekšā. Viņš iet uz priekštelpas priekšu, dārdošā balsī sakot:

- Viņš nav vainīgs!

- Ja tu tā saki, tad neesi Cēzara draugs. Tas, kurš sevi dara par ķēniņu, ir viņa ienaidnieks. Vēlies atbrīvot Nācarieti? Mēs ziņosim par to Cēzaram.

Pilātu pārņem bailes no cilvēka.

- Tad jūs vēlaties Viņa nāvi? Lai tā būtu! Tomēr lai šī Nevainīgā Asinis nenāk pār manām rokām.

Un viņš pavēl atnest bļodu. Viņš mazgā rokas pūļa priekšā, kuru, liekas ir pārņēmis ārprāts un kurš kliedz:

- Pār mums, Viņa Asinis pār mums! Lai tās plūst pār mums un mūsu bērniem! Mēs no tā nebaidāmies. Krustā! Sit Viņu krustā!

Poncijs Pilāts atgriežas savā tronī. Viņš pasauc komandieri Longinu un kalpotāju. Viņš liek apsēsties uz krēsliņa un rakstīt – Jēzus Nācarietis, ebreju Ķēniņš. Pilāts rāda plāksni ļaudīm.

- Nē, ne tā! Ne jau – ebreju ķēniņš, bet Viņš teica, ka esot ebreju ķēniņš! – daudzi kliedz.

- Ko esmu rakstījis, to rakstīju – cieti nosaka Pilāts, stāvot ar izplestām rokām. Tad viņš nolaiž tāfelīti un izrīko:

- Lai Viņš iet uz krustā sišanu. Kareivi, ej, sagatavo krustu.

Un Pilāts aiziet, nepagriežoties vairs pret satracināto pūli, nedz arī pret nobālējušo Nāvei Nolemto. Viņš iziet no priekštelpas. Jēzus paliek kareivju apsardzē, gaidot krustu.

JŪDAS ISKARIOTS PĒC NODEVĪBAS

31.03.1944.

Es redzu Jūdasu. Viņš ir viens. Viņam mugurā ir gaiši dzeltens ģērbs, kas apjozts ar sarkanu auklu. Mana iekšējā balss brīdina mani, ka Jēzus nesen ir noņemts no krusta un ka Jūdass, kurš uzreiz pēc tam aizbēga, atrodas pretrunīgu domu varā. Patiesībā Iskariots izskatās pēc mežonīga zvēra, kuru vajā suņu bars. Katra vēja pūsmiņa, kas sakustina lapas, ikviena kustība uz ceļa un trokšņa avots dara viņu tramīgu, aizdomīgu un satrauktu, tā it kā bende steigtos viņam nopakaļ. Viņš pagriež galvu, turot to nolaistu, izstaipa kaklu. Viņa acis šaudās kā tādam, kas vēlas paraudzīties, bet baidās no tā, ko var ieraudzīt. Kad mēness gaismas spēle izveido cilvēka tēla ēnu, Jūdass izberzē acis, atlec iesāņus, nobāl vēl vairāk nekā līdz šim un uz brīdi sastingst. Un tad viņš neaptveramā ātrumā pazūd. Viņš atkal atgriežas tai pašā vietā. Tad nogriežas pa citām ielām līdz cits troksnis, kāda cita gaismas spēle neaptur viņu, liekot griezties citā virzienā.

Savā trakajā skrējienā viņš virzās uz pilsētu, taču pūļa kņada baida viņu, tā kā Jūdass atrodas Kaifas mājas tuvumā. Tad viņš pieliek rokas pie galvas, saliecas, it kā šie kliedzieni būtu akmeņi, kas viņu būtu skāruši un tad viņš bēg, bēg. Šajā bēgšanā viņš skrien pa ielu, kas tieši ved uz māju, kurā viņi baudīja Vakariņas. Nonākot pretim mājai, Jūdas atpazīst to pēc tekošā avota, kas atrodas šajā ceļa posmā. Ūdens raudas, kas mazajā akmens traukā krīt pilienu pa pilienam, mazā vēja pūsmiņa, kas uzvēsmo šajā šaurajā ieliņā, līdzinās aizlauztam vaidam un atgādina Nomocītā raudas un apsūdzību, kuru Jūdas bija nodevis. Viņš aizspiež ausis, lai nedzirdētu un aizver acis, lai neredzētu durvis, caur kurām pirms pāris stundām kopā ar Mācītāju bija iegājis, caur kurām viņš izgāja, lai atvestu apbruņotos vīrus Jēzus sagūstīšanai.

Šajā aklajā skrējienā Jūdas pagrūž klaiņojošu suni. Lielais un pelēki spalvainais suns atvirzoties rūc, gatavs mesties virsū tam, kas viņu traucē. Jūdas atver acis un sastop fosforizējošas zīlītes, kas viņu hipnotizē. Viņš redz baltus atsegtus zobus un tādu kā velnišķīgu smaidu. Pār Jūdasa lūpām izlaužas pārbīļa kliedziens. Suns, kurš iespējams uztver to par draudu saucienu, uzbrūk viņam un abi vārtās putekļos: Jūdass, baiļu paralizēts apakšā, bet suns, virspusē. Tad dzīvnieks novēršas no sava medījuma, kas iespējams atzīts par cīņai nederīgu. Jūdas asiņo divu vai trīs kodumu rezultātā un viņa apmetnī ir redzams plats caurums. Viņš ir sakosts vaigā, tieši tajā vietā, kurā viņš bija skūpstījis Jēzu. Vaigs asiņo un asinis atstāj traipus uz Jūdasa dzeltenā apģērba apkakles. Asinis izveido ko līdzīgu kakla siksnai un atstāj sarkanu joslu, kas tuniku apjož pie kakla, padarot to vēl sarkanāku. Jūdas pieliek roku pie vaiga un skatās kur palicis suns – vai tas jau ir attālinājies - taču meklētais, kādās atvērtās durvīs stāvēdams, neliekas par viņu ne zinis. Jūdass čukst: “Belcebuls!” Un atkal iekliedzoties, viņš bēg, un suns viņu kādu laiku vajā. Viņš bēg līdz pat mazajam tiltiņam Ģetzemanes tuvumā. Šeit suns savu medījumu pamet – varbūt noguris no vajāšanas, vai arī riebuma dēļ pret ūdeni - un rūcot, iztrūkstas. Jūdass noliecas pie strauta malas, lai satvertu akmeņus un apmētātu suni; un redzot to attālināmies, viņš raugās visapkārt. Viņš ievēro, ka ūdens sniedzas tam līdz potītēm. Neuztraucoties par savu arvien vairāk mirkstošo apģērbu, viņš noliecas pie ūdens un dzer to, it kā drudzī atrazdamies. Jūdas mazgā asiņojošo, sāpīgo vaigu. Pirmajā rītausmas atblāzmā viņš izkāpj otrā krastā; kā bailēs no suņa, viņš neuzdrīkstas atgriezties pilsētā. Viņš noiet dažus metrus. Apstājas pie ieejas olīvdārzā. Atpazīstot šo vietu, viņš iekliedzas: “Nē! Nē!”

Tomēr pēc tam, nezinu kāda spēka - slepkavnieciska un sātaniska sadisma ietekmēts - viņš dodas turp. Viņš meklē sagūstīšanas vietu. Daudzo pēdu izmīdītajā takā kādā vietā redzamās, iespējams Malhasa, asinis uz zemes norāda viņam to, ka šī ir tā vieta, kurā viņš Nevainīgo atdeva bendēm.

Viņš skatās, skatās… un tad šausmīgi iekliedzoties, atlec sānis un kliedz:

- Šīs asinis, šīs asinis!…

Un ar izstieptu roku viņš rāda… Kam?… Un mērķē ar izstieptu pirkstu. Un aizvien spēcīgākā gaismā parādās viņa nosmērētā un spēcīgā seja. Viņš izskatās sajucis. Viņa acis ir pārgrieztas un zaigojošas kā murgos. Viņa mati, no bailēm un skrējiena sajaukušies, liekas paceļamies stāvus virs galvas. Savainotais vaigs pārvērš viņa lūpas zaimojošā smaidā. Saplēstais, notraipītais, izmirkušais, asiņainais apģērbs padara to līdzīgu ubagam. Viņa apmetnis, saplēsts un notraipīts, nokarājas no pleca kā pārrauta lupata, kas ietin viņu. Viņš kliedz:

- Šīs asinis, šīs asinis!

Jūdass izbīstas, it kā šīs asinis kļūtu par viņu ieskaujošu jūru. Jūdas nokrīt uz ceļiem un savaino galvu pret akmeni. Aiz bailēm un sāpēm viņš novaidas.

- Kas šeit ir? – viņš sauc.

Iespējams, viņš domā, ka kāds viņu ir pagrūdis, lai viņš sasistos. Viņš šausmās pagriežas. Neviena nav! Viņš pieceļas. Tagad asinis pil arī uz kakla. Sarkanais aplis uz apģērba palielinās. Asinis nekrīt uz zemes, jo to nav daudz, visu uzsūc apģērbs. Šobrīd izskatās, ka virve atrodas jau ap kaklu.

Jūdas iet. Pie olīvkoka viņš atrod Pētera iekurinātā ugunskura pēdas. Viņš nezin, ka Pēteris to iekurināja un domā, ka šeit ir bijis Jēzus. Jūdas iesaucas:

- Prom! Ejiet prom!

Abas viņas rokas ir uz priekšu izstieptas un Jūdas uzvedas tā it kā censtos atvairīt viņu

mokošos rēgus. Viņš bēg un sasniedz Agonijas klinti. Ausma šobrīd ir jau izteiksmīga, tā ļauj visu labi saskatīt. Jūdass pamana salocīto, uz akmens atstāto, Jēzus apmetni. Viņš atpazīst to. Vēlas tam pieskarties. Baidās. Viņš izstiepj roku un atrauj to. Grib. Negrib. Tomēr šis apmetnis neapšaubāmi pievelk viņu. Jūdas vaid:

- Nē! Nē! – un tad saka – Jā, pie sātana! Jā, es gribu tam pieskarties. Es baidos! Nebaidos!

Viņš apgalvo, ka nebīstas, tomēr aiz šausmām viņš griež zobus. Olīvkoka zariņa atbalss, kuru vējš sakustina virs viņa galvas un kura šobrīd atsitas pret blakus esošo stumbru, liek Jūdasam atkal kliegt. Tomēr viņš piepūlas un satver apmetni. Jūdass smejas. Tie ir ļaundara, dēmona, histēriski, aizlūzuši, drūmi, nebeidzami smiekli, jo viņš ir uzvarējis savas bailes.

- Es nebaidos no Tevis, Kristu. Vairs nebaidos. Tik ļoti es bijos no Tevis, jo ticēju, ka Tu esi Dievs, ka esi spēcīgs. Tagad es vairs nebaidos Tevis, jo Tu neesi Dievs. Tu esi nabaga jukušais, vājais. Tu neprati aizstāvēties. Tu nepārvērti mani pelnos un manā sirdī nelasīji nodevību. Manas bailes!… Muļķības!… Pat vakardien vakarā, kad runāji, es domāju – Tu zini… Tomēr Tu nezināji neko. Tās bija manas bailes, kas Taviem parastajiem vārdiem piedēvēja pravietisku nozīmi. Tu esi niecība. Kā pele savā mājvietā, Tu ļāvi, lai Tevi pārdodu, ļāvi sevi notiesāt, sagūstīt. Tavs spēks… Tava izcelsme… Ha! Ha! Ha! Āksts! Sātans ir spēcīgs! Stiprāks par Tevi! Viņš Tevi ir pieveicis. Ha! Ha! Ha! Pravietis! Mesija! Izraēļa Ķēniņš! Un Tu valdīji pār mani trīs gadus! Vienmēr ar bailēm sirdī!… Un man vajadzēja Tev melot, lai apsviedīgi piekrāptu Tevi tad, kad gribēju baudīt dzīvi! Un pat tad, ja es būtu zadzis un laulību pārkāpis, bez viltības, kādu pielietoju, Tu tik un tā neko nespētu man nodarīt. Bailīgais! Jukušais! Zaķpastala!… Tā Tev vajag! Tā Tev vajag! Tā vajag! Slikti, ka nepaveicu ar Tevi to, ko daru ar Tavu apmetni, lai atriebtos Tev par laiku, kad turēji mani kā vergu, baiļu saistītu. Tās bija zaķa bailes! Tā Tev vajag!

Pie katra “Tā Tev vajag!” izsauciena, Jūdas cenšas sakost un saplēst apmetņa drēbi. Viņam tā rīkojoties, parādās drānu klājošie traipi. Jūdas savā ārprātā apstājas. Viņš uzmanīgi veras traipos. Aizskar tos. Osta. Tās ir asinis… Viņš attin (visu) apmetni. Uz tā labi saskatāmi ir divu asiņainu roku atstātie nospiedumi, kas radušies Jēzum liekot drēbi pie sejas.

- Ak! … Asinis! Asinis! Viņa… Nē!

Jūdas nomet apmetni un lūkojas sev visapkārt. Arī uz klints, tur kur Jēzus atspiedās ar pleciem, eņģelim Viņu mierinot, ir redzams tumšs izžuvušu asiņu traips.

- Tur!… Tur!… Asinis! Asinis!

Viņš nolaiž acis, lai neskatītos turp un ierauga zāli, kas viscaur ir asiņu sārtumā. Zāle tā izskatās rasas dēļ, kas bija saplūdusi ar asinīm. Tā ir sarkana un pirmajos saules staros zaigojoša.

- Nē! Nē! Nē! Es negribu to redzēt! Es nespēju skatīties uz šīm asinīm! Palīgā!

Un viņš paceļ rokas pie kakla un zaudē savaldīšanos, it kā peldētos asins jūrā.

- Ej projām! Ej projām! Liec mani mierā! Liec mierā! Nolādētais! Šīs asinis ir jūra! Tā klāj zemi! Zemi! Zemi! Un virs zemes man nav vietas, jo es nespēju skatīties uz asinīm, kas to slaka. Esmu

Nevainīgā Kains!

Domāju, ka šajā brīdī viņa sirdī rodas doma par pašnāvību. Jūdasa seja modina bailes. Viņš nolec no pakalna un skrien starp olīvkokiem, neatgriežoties pa ceļu, pa kuru ieradās. Liekas it kā mežonīgi zvēri viņu vajātu. Viņš atgriežas pilsētā. Ietinas apmetnī. Viņš cenšas paslēpt savu ievainojumu un slēpt seju cik vien iespējams. Tad viņš dodas uz Svētnīcu. Tai tuvojoties, viņš seju sejā sastopas ar ļaundariem, kas Jēzu velk pie Pilāta. Viņš nespēj aizgriezties, jo skrienošais ziņkārīgo pūlis, atrodas viņam aiz pleciem. Jūdas, sava garā auguma dēļ, pūli pārsniedz un redz un sastop Kristus acis… Divi skatieni uz brīdi mijas. Tad Kristus sasiets un iekaustīts iet tālāk. Jūdas nokrīt, it kā apziņu zaudējot. Pūlis nežēlīgi mīda viņu, taču viņš nereaģē. Acīmredzot labāk izvēloties būt visu mīdītam, nekā šo acu skatiena sastapšanu. Kad slepkavnieciskā riešana ir beigusies, un ceļam brīvam esot, viņš pieceļas un skrien uz Svētnīcu. Viņš pagriežas un gandrīz nogāž, pie mūru rindā esošajiem vārtiem stāvošo, sargkareivi. Atsteidzas citi apsargi, lai liegtu trakajam ieeju Svētnīcā, tomēr viņš kā dusmīgs vērsis viņus atsit. Vienu no viņiem, kurš ir satvēris viņu liedzot iespēju ielauzties Sanhedrina zālē, kur visi joprojām ir sapulcējušies uz diskusiju, viņš sagrābj aiz kakla, žņaudz to un tad atstāj. Ja viņš vēl nav miris, tad neapšaubāmi viņš pie trīs pakāpienu kāpnēm jau mirst.

- Jūsu nauda, nolādētie!… Man tā nav vajadzīga! – Jūdas kliedz, stāvot zāles vidū, vietā, kur bija atradies Jēzus.

Viņš līdzinās dēmonam, kurš ir iznācis no elles: asiņojošs, izmisis, ārprāta degsmē, ar siekalām uz lūpām. Viņa kliedzieni atgādina smilkstus un viņa balss ir spiedzoša, aizkaltusi.

- Jūsu nauda, nolādētie, es negribu to. Jūs pazudinājāt mani. Jūs novedāt mani līdz lielākā grēka pastrādāšanai. Tāpat kā jūs, tieši kā jūs arī es esmu nolādēts! Esmu nodevis nevainīgas asinis. Lai pār jums krīt šīs asinis un nāk mana nāve. Pār jums… Nē! Ak!…

Jūdas redz asiņaino parketu.

- Pat šeit, pat šeit ir asinis? Visur! Visur ir Viņa asinis! Cik gan daudz asiņu ir Dieva Jēram, lai ar to slacītu visu zemi un nenomirtu? Un es tās esmu izlējis? Ar jūsu pierunāšanu. Nolādētie! Uz mūžu nolādētie! Lai nolādēti ir šie mūri! Lai nolādēta ir šī bez godīgā svētnīca! Lāsts lai nāk pār Augstāko Priesteri – slepkavu! Nolādēti lai ir negodīgie priesteri, viltus doktori, liekulīgie farizeji, nežēlīgie ebreji, nodevīgie Rakstu mācītāji! Lāsts pār mani! Mani! Lāsts pār Mani! Ņemiet savu naudu un lai tā aizžņaudz jums rīkles kā man - virve.

Un viņš met naudas maku Kaifasam sejā. Jūdass attālinās ar kliedzienu un monētas, skarot Kaifasu un pārsitot viņa lūpas, skanot izbirst pa grīdu.

Neviens neuzdrošinās Jūdasu aizkavēt. Viņš iziet. Un skrien. Un nelaimīgā kārtā divkārt sastop Jēzu, kad Viņš iet pie Heroda un kad no viņa atgriežas. Jūdas atstāj pilsētas centru, steidzoties pa visnabadzīgākajām ieliņām un atkal viņš atrodas pretim vakariņu mājvietai. Jūdas ir pilnībā noslēdzies it kā atstātībā.

Viņš apstājas, skatās.

- Māte! – viņš čukst – Māte!

Viņš stāv nespējot izlemt…

- Arī man ir māte! Un es esmu nogalinājis kādas mātes Dēlu!… Un tomēr… es gribu ieiet un apskatīt šo māju. Tur nav asiņu…

Viņš sit pa durvīm, vienreiz, otrreiz… mājas saimniece nāk atvērt un paver durvis. Viņa skatās caur spraudziņu… Un redzot satrauktu vīrieti, kuru nespēj atpazīt, viņa kliedz un cenšas durvis aizvērt. Taču Jūdas ar vienu pleca sitienu plaši atver durvis un ienāk, padarot sievieti stingu.

Viņš skrien uz mazo durvju pusi, kas ved uz vakariņu zāli. Jūdas atver durvis. Ieiet. Skaista saule iespīd caur plaši atvērtajiem logiem. Jūdas atvieglojumā uzelpo. Iet. Šeit viss ir mierīgs un kluss. Galda piederumi joprojām stāv tur, kur tie atradās. Ir pilnīgi saprotams, ka neviens šajā brīdī ar tiem nenodarbojas. Izskatās, ka tūlīt kāds sēdīsies vakariņot.

Jūdas pieiet pie galda. Skatās vai krūkās neatradīsies vīns. Ir. Viņš alkaini dzer no krūkas, kuru ar abām rokām ir pacēlis līdz lūpām. Tad viņš apsēžas un noliec galvu uz sakrustotajām rokām, kas balstās pret galdu. Jūdas ievēro, ka ir apsēdies tieši Jēzus vietā, un ka viņa priekšā atrodas kauss, kuru Jēzus izmantoja Euharistijas svinēšanā. Tā viņš kādu laiku paliek nekustīgs. Beidzot straujā elpa pēc garā skrējiena normalizējas. Tad viņš paceļ galvu. Ierauga kausu. Atpazīst vietu, kurā sēž.

Jūdas pielec kājās kā ārprātīgs. Tomēr kauss viņu piesaista. Tajā atrodas vēl mazliet sarkanais vīns un saule, atspīdot metālā (kas laikam ir sudrabs), padara to zaigojošu.

- Asinis! Asinis! Arī šeit asinis! Viņa Asinis! Viņa Asinis!… Dariet to Manai piemiņai!... Ņemiet un dzeriet, Tās ir Manas Asinis… Jaunās Derības asinis, kas jūsu dēļ tiks izlietas. Ak! Esmu nolādēts! Manis dēļ tās vairs nevar būt izlietas, mana grēka izlīdzināšanai. Es nelūdzu Viņam piedošanu, jo Viņš nevar man piedot. Tālāk! Tālāk! Nav vietas, kur Kains – slepkava varētu rast mieru. Nāvei nolemts! Nāvei!…

Viņš iziet. Jūdas atrodas pretim Marijai, kas stāv mājokļa durvīs, vietā, kur Jēzus atvadījās no Viņas. Izdzirdusi troksni, Viņa parādās. Iespējams, Viņa cerēja ieraudzīt Jāni, kurš jau nav rādījies tik ilgu laiku. Viņa ir bāla, it kā būtu zaudējusi asinis. Sāpes ir darījušas Viņas acis vēl līdzīgākas Viņas Dēla acīm. Jūdas sastop šo skatienu, kas skar viņu ar to pašu drūmo un skaidro apziņu, ar kuru Jēzus bija lūkojies uz viņu ceļā. Jūdas iekliedzas un pārsteigumā atbalstās pret mūri.

- Jūdas! – sauca Marija – Jūdas, kādēļ esi nācis?

Tie ir tie paši vārdi, kurus teica Jēzus, izteikti ar sāpīgu mīlestību. Jūdas tos atminas un iekliedzas.

- Jūdas – Marija atkārto – ko tu esi izdarījis? Uz tik lielu mīlestību atbildēji ar nodevību?

Marijas balss ir trīcoša maiguma pilna. Jūdas grib aizbēgt. Marija uzsauc viņam tādā balsī, kas būtu atgriezusi pat dēmonu:

- Jūdas! Jūdas! Neaizej! Neaizej! Paklausies! Es to saku Viņa vārdā, nožēlo, Jūdas! Viņš piedod.….

Jūdas tomēr aizskrien. Marijas balss, Viņas izskats bija žēlastības vai drīzāk nežēlastības sitiens, jo viņš pretojas. Viņš steidzīgi aiziet. Viņš sastop Jāni, kas skrien uz māju pēc Marijas. Lēmums tika pieņemts. Jēzus dodas uz Kalvāriju. Šis ir brīdis, lai Māti aizvestu pie Dēla. Jānis atpazīst Jūdasu, kaut arī maz kas ir palicis no nesen tik skaistā Jūdasa.

- Tu šeit? – Jānis ar acīmredzamu pretīgumu nosaka – Tu šeit? Esi nolādēts Dieva Dēla slepkava! Mācītājs ir nāvei nolemts. Priecājies, ja spēj; nost no ceļa. Eju pēc Mātes. Lai Viņa, tavs otrais upuris, tevi nesatiek, riebekli.

Jūdas aizbēg. Savu galvu viņš apsedz ar apmetņa stūriem, vienīgi acīm atstājot mazu spraudziņu. Ļaudis, tie nedaudzie, kas neatrodas pie pārvaldnieka, izvairās no viņa, it kā ārprātīgo redzot. Pēc tāda viņš arī izskatās. Viņš klaiņo pa laukiem. Laiku pa laikam vējš atnes pūļa trokšņa atbalsi, kas ar ļauna vēlējumiem seko Jēzum. Katru reizi, kad šī atbalss sasniedz Jūdasu, viņš gaudo kā šakālis.

Domāju, ka viņš patiešām jūk prātā, jo ritmiski viņš dauza savu galvu pret akmens mūriem, vai arī dusmas viņu pārņēmušas, jo ieraugot kādu šķidrumu, ūdeni traukā, bērna nesto pienu, no mūriem līstošu eļļu, viņš gaudo un kliedz:

- Asinis! Asinis! Viņa Asinis!

Viņš gribētu padzerties no avotiņiem, straumītēm, tomēr nespēj, jo ūdens viņam liekas esam asinis. Tādēļ viņš saka:

- Tās ir asinis! Asinis! Tās slīcina mani! Dedzina mani! Manī ir uguns! Viņa Asinis, kuras vakar Viņš man deva, ir kļuvušas par uguni! Lai esmu nolādēts un Tu arī!

Viņš kāpj Jeruzalemi ieskaujošos pakalnos un tad dodas lejup. Viņa acis nemitīgi meklē Golgātu. Un divkārt viņš no tāluma redz gājienu, kas virzās kalnup. Viņš skatās un gaudo.

Gājiens jau ir sasniedzis kalna virsotni. Arī Jūdas atrodas maza pakalniņa virsotnē, kas klāts ar olīvkokiem. Viņš ieiet dārzā, atverot vienkāršo atslēgu, vai it kā būtu šeit kungs vai vismaz kā apmeklētājs. Man ir radies iespaids, ka Jūdas īpaši nerūpējas par tuvāko labumu. Stāvot zem olīvkoka uz kraujas malas, viņš lūkojas Golgātas virzienā. Viņš redz kā tiek pacelti krusti. Viņš saprot, ka Jēzus ir krustā sists. Vairs viņš neko ne redz, ne dzird. Tomēr zibšņi vai sātana burvestība panāk, ka Jūdas redz un dzird visu tā, it kā atrastos Kalvārijas virsotnē.

Viņš skatās, skatās, it kā viņam rādītos halucinācijas. Viņš murmina:

- Nē, nē! Neskaties uz mani! Neuzrunā mani! Es to neizturēšu. Mirsti, mirsti, nolādētais! Lai nāve aizver tās acis, kas manī modina bailes, lai aizdara lūpas, kas mani nolād. Arī es Tevi nolādu, jo Tu mani neizdziedināji.

Viņa seja ir tik mežonīga, ka nav iespējams uz viņu skatīties. Divas siekalu straumes līst pār viņa pavērtajām lūpām. Sakostais vaigs ir kļuvis zils un uztūcis tas deformē viņa seju. Izpūrušie mati, sarkanā bārda, kaut ir radusies šajās stundās, ir kā drūms zīmogs uz vaigiem un bārdas. Un visbeidzot, acis!… Tās bolās, pārgriežas, ir fosforizējošas. Dēmona acis. Viņš norauj trīskārt ap jostas vietu apsieto resno sarkanās vilnas virvi. Viņš pārbauda tās izturību, apsienot to ap olīvkoku un no visa spēka to raujot. Virve iztur. Tā ir stipra. Viņš meklē olīvkoku, kas atbilstu viņa nodomam. Koks ir atrasts. Tas, kurš noliecas pāri kraujai, būs labs. Viņš uzkāpj kokā, labi nostiprinot mezglu uz visresnākā zara, kas karājas gaisā. Cilpa jau ir gatava. Pēdējo reizi viņš palūkojas uz Golgātu, tad ieliek galvu cilpā. Viņš apsēžas uz kraujas un tad ar vienu kustību noslīd lejā.

Virve savelkas. Pāris minūtes viņš cīnās. Viņš pārgriež acis, gaisa trūkums padara viņu melnu. Viņš atver lūpas, asinsvadi uz kakla saspiežas, kļūstot tumši. Četras vai piecas reizes pēdējās konvulsijās viņš tver gaisu. Tad lūpas atdarās. Mēle nokarājas melna un apsiekalota, atvērto acu āboli iziet no dobumiem, atklājot asiņu pierietējušos acu baltumus, augšup pavirzītās zīlītes. Jūdas ir miris. Stiprs vējš, pirms tuvojošās vētras, šūpina šausmīgo svārstu un griež to kā šausminošu zirnekli, kas karājas zirnekļa tīkla pavedienā.

JA JŪDA BŪTU METIES PIE MĀTES KĀJĀM, LŪDZOT ŽĒLASTĪBU – ŽĒLSIRDĪGĀ BŪTU VIŅU PIEGLAUDUSI KĀ IEVAINOTO

Jēzus saka:

Tas ir šausmīgi, taču ne bez vajadzības. Pārāk daudzi domā, ka Jūdas paveica kaut ko maznozīmīgu. Daži pat saka, ka tā tam bija jābūt, jo bez viņa nenotiktu Pestīšana un ka tādēļ viņš ir attaisnots Dieva priekšā.

Patiesi Es jums saku, ka gadījumā ja elle ar savām šausmīgajām mocībām nepastāvētu, tad Jūdasa dēļ tā tiktu radīta vēl briesmīgāka un mūžīga, jo no visiem grēciniekiem un pazudinātajiem viņš ir visvairāk pazudinātais un visgrēcīgākais, un viņam pazušana uz mūžiem netiks atvieglota.

Sirdsapziņas pārmetumi varēja viņu pasargāt, ja pateicoties tiem viņš sāktu nožēlot. Bet viņš to negribēja. Savai pirmajai nodevības nelietībai, kuru varētu piedot lielās žēlsirdības dēļ, kura ir Manas mīlestības pilnības vājība, viņš pievienoja zaimus, pretestību.

Žēlastības balsīm, kuras caur atmiņām, šausmām, caur Manām asinīm, Manu skatienu, ar iestādītās Euharistijas pēdām un caur Manas Mātes vārdiem, centās vēl viņu uzrunāt. Visam viņš pretojās. Jūdas gribēja turēties pretī, tāpat kā vēlējās Mani nodot, tāpat kā gribēja nolādēt un nokaut. Tā ir griba - un uz labu vai ļaunu - kas tiek ņemta vērā.

Ja kāds pakrīt, pašam to negribot, Es piedodu. Palūkojies uz Pēteri. Viņš aizliedza Mani. Kādēļ? Viņš pats pilnībā nezināja kādēļ to darījis. Vai Pēteris bija zemisks? Nē. Mans Pēteris tāds nebija. Rotas un Svētnīcas sardzes acu priekšā viņam bija drosme ievainot Malhosu, lai aizstāvētu Mani, viņš riskēja ar to, ka varētu tapt par to nogalināts. Tad viņš pats to negribot aizbēga. Un aizliedza Mani, pats nevēlēdamies tā rīkoties. Tad viņš mācēja izturēt un noiet asiņaino Krusta ceļu, Manu Ceļu, līdz pat krusta nāvei. Vēlāk viņš sniedza labu liecību par Mani, līdz pat nāves pieņemšanai savas nesatricināmās ticības dēļ. Es aizstāvu Savu Pēteri. Tā bija viņa cilvēcības pēdējā maldīšanās. Tomēr tajā brīdī garīgā griba nebija klātesoša. Cilvēciskā smaguma dēļ tā snauda. Kad griba pamodās, tā nevēlējās palikt grēkā un vēlējās būt pilnīga. Es nekavējoties piedevu.

Jūdas negribēja. Tu saki, ka viņš izskatījās ārprātīgs un dusmīgs. Tās bija sātaniskas dusmas. Viņa šausmas ieraugot suni, reti sastopamu zvēru it īpaši Jeruzalemē, radās no neatminamiem laikiem sātanam piedēvētās parādīšanās formas grēciniekiem. Maģiskajās grāmatās nepārtraukti tiek aprakstīts, ka sātana viena no iemīļotākajām, noslēpumainākajām parādīšanās formām ir suņa, kaķa vai āža veidols. Jūdas, jau būdams savas ļaundarības šausmu upuris, pārliecināts, ka savas rīcības dēļ pieder sātanam, šajā klīstošajā radījumā saskatīja to [sātanu].

Tas, kurš ir vainīgs, visā saskata baiļu ēnu. To paveic sirdsapziņa. Un sātans pavairo šīs ēnas, kas vēl spēj sirdij palīdzēt nokļūt līdz nožēlai, un pārvērš tās par šausmīgām vīzijām, kas noved pie izmisuma. Izmisums noved līdz pēdējam noziegumam, pašnāvībai. Kādēļ gan izmest par nodevību saņemto naudu, ja šāda rīcība ir vienīgi dusmu auglis un nav nostiprināta godīgā atgriešanās gribā? Tikai pēdējā gadījumā atteikšanās no ļaunuma augļiem kļūst žēlastības cienīga. Taču tas nenotiek tās motivācijas dēļ, kādā rīkojās Jūdass. Tas ir liels upuris.

Mana Māmiņa – kas bija runājoša žēlastība un dārgumu glabātuve, kas dāvāja piedošanu Manā Vārdā, teica viņam – “Nožēlo, Jūdas, Viņš piedod.” Vai Es viņam piedotu?! Ja viņš mestos pie Mātes kājām, lūdzot žēlastību, Viņa Žēlsirdīgā, viņu piekļautu sev kā ievainoto. Pār viņa sātaniskajiem ievainojumiem, caur kuriem ienaidnieks viņā ielēja noziegumu, Viņa būtu lējusi asaras, pestījošās asaras. Viņa būtu atvedusi Jūdasu pie Manis, Krusta pakājē, turot viņu aiz rokas, lai sātans nespētu Jūdasu satvert un lai mācekļi nesistu viņu. Viņa būtu atvedusi Jūdasu, lai Manas Asinis nolītu pār viņu, vislielāko grēcinieku. Viņa, brīnišķā Priesteriene, būtu stāvējusi uz Sava altāra, starp grēku un šķīstību, jo Viņa ir Jaunava un svēto Māte, tāpat kā Māte grēciniekiem.

Tomēr Jūdas nevēlējās. Pārdomājiet gribasspēku, pār kuru esiet absolūtie valdnieki. Caur viņu jūs varat nokļūt Debesīs vai ellē. Apdomājiet ko nozīmē pastāvēt grēkā.

Krustā Sistā rokas ir atvērtas un pienaglotas, lai vēstītu jums par to, ka Viņš jūs mīl. Viņš nevēlas un nespēj jūs sāpināt, jo Viņš mīl jūs. Viņš labāk atsakās no iespējamības apskaut jūs - tās ir vienīgās Viņa esības sāpes - nekā iegūstot brīvību sodīt jūs. Šis Krustā Sistais - nožēlnieku un to cilvēku, kuri vēlas atmest grēkus, dievišķās cerības priekšmets - atgriezties negribošajiem cilvēkiem kļūst par nesasniedzamu baiļu ieganstu, liekot tiem maldīties un ķerties pie varmācības pašiem pret sevi. Un tie paši kļūst par sava gara un miesas slepkavām, jo atrodas grēkā, bet Miermīlīgā izskats - kurš piekrita salikt Sevi upurī viņu pestīšanas cerībai - kļūst par šausmīgu rēgu.

Marija, šīs vīzijas dēļ Tu raudi. Taču šodien ir Ciešanu Piektdiena, meitiņ. Tev ir jācieš. Manām un Marijas ciešanām Tev jāpievieno tavas rūgtuma sāpes, kādas izraisa grēcinieki, kas tādi arī paliek. Tādas bija mūsu ciešanas. Tām jākļūst par tavējām. Marija (tāpat kā Manu mocību dēļ), arī šī iemesla dēļ joprojām cieš. Tādēļ arī tev jāspēj tās paciest. Tagad atpūties. Pēc trim stundām tu visa piederēsi Man un Marijai. Es svētīju tevi, Manu Moku atraitnīte un Marijas mocekle.

JĀNIS ATNĀK PĒC MĀTES

07.04.1944.

Es redzu iemīļoto mācekli vēl bālāku nekā laikā, kad viņš kopā ar Pēteri atradās Kaifasa pagalmā. Iespējams, ka uguns atblāzma vaigus tobrīd darīja dzīvākus. Šobrīd viņš izskatās pēc nopietnas slimības izdiluša cilvēka. Viņa seja no violetās tunikas atgādina slīkoņa seju, tik zilgans ir šis bālums. Viņa acis ir satumsušas, mati matēti, izpūruši un apmatojums, kas ir parādījies pēdējo stundu laikā, ieskauj vaigus un bārdu, šim gaišmatim liekot izskatīties vēl bālākam. Viņā vairs nav nekā no mierīgā, priecīgā Jāņa, arī no satrauktā Jāņa ne, kurš vēl pirms brīža dusmu uzliesmojumā tik tikko atturējās no Jūdasa piekaušanas.

Viņš klauvē pie mājas durvīm. Kāds no iekšpuses, aiz bailēm nesastapt Jūdasu, jautā kas klauvē. Jānis atbild:

- Tas esmu es, Jānis.

Durvis atveras. Viņš ienāk. Un arī Jānis tūlīt dodas uz vakariņu mielasta telpu, neatbildot uz mājas saimnieces jautājumu – kas notiek pilsētā?

Viņš aizslēdz durvis no iekšpuses un nokrīt ceļos tajā vietā, kur sēdēja Jēzus un raud, sāpīgi saucot Viņu. Viņš skūpsta galdautu vietā, kur Mācītājs bija turējis savas rokas, viņš noglāsta kausu, kuru bija turējušas Jēzus plaukstas, un tad saka:

- Ak, Visaugstākais Dievs, palīdzi man! Palīdzi man to pateikt Mātei. Man nav drosmes, bet man tas ir jāpastāsta. Man tas ir jāizstāsta, jo esmu palicis viens!

Viņš pieceļas un domā. Aizskar kausu, lai smeltos spēku priekšmetā, kuru Mācītājs bija turējis. Viņš apskatās visapkārt… Kaktā viņš ierauga Jēzus nolikto dvieli, kuru Mācītājs pielietoja roku slaucīšanai pēc kāju mazgāšanas, un pamana vēl otru, kuru Jēzus bija apsējis Sev ap vidukli. Viņš paņem to, saloka, glāsta, skūpsta. Vēl nedrošs viņš stāv tukšās telpas vidū un saka:

- Nu, uz priekšu! – tomēr viņš neiet durvju virzienā.

Tieši pretēji, viņš atgriežas pie galda. Viņš paņem kausu un Jēzus lauzto maizi, kuras gabalu Viņš bija ņēmis un samērktu bija devis Jūdasam. Viņš noskūpsta to un paņem kopā ar abiem dvieļiem. Viņš tur paņemtās lietas pie sirds kā relikvijas un atkārto: “Uz priekšu!” Un dodas mazo trepju virzienā. Viņš nedroši un grīļīgi uzkāpj pa tām. Atver durvis un ieiet.

- Jāni, tu atnāci?

Marija parādās Savas istabas durvīs, balstoties pret rokturiem, it kā Viņai nepietiktu spēka nostāvēt. Jānis paceļ galvu un skatās uz Viņu. Viņš gribētu runāt, viņš atver lūpas, taču viņam neizdodas izdvest ne vārda. Divas lielas asaras plūst pār viņa vaigiem. Viņš noliec galvu, nokaunoties sava vājuma dēļ.

- Nāc šurp, Jāni, neraudi! Tev nav jāraud, jo Tu vienmēr mīlēji un iepriecināji Viņu. Lai tas tevi mierina.

Šie vārdi atver slūžas asarām. Viņš raud tik stipri un skaļi, ka atsteidzas mājas māte, Marija Magdalēna, Zebedeja sieva un citi…

- Nāc pie Manis, Jāni!

Marija atraujas no roktura, satver Jāni ar plaukstas locītavu un velk uz Savas istabas vidu, tā it kā viņš būtu bērns. Viņa klusi aizver durvis, lai paliktu viena kopā ar viņu. Jānis nereaģē, taču jūtot Marijas drebošo delmu uz galvas, viņš nokrīt ceļos, uz grīdas noliekot priekšmetus, kurus spieda pie sirds. Ar seju pie grīdas, turot Marijas apģērba stūrīti, raudu izķēmotajā sejā, viņš izdveš:

- Piedod! Piedod! Māt, piedod!

Marija stāv izslējusies un skumja, vienu roku turot uz sirds, bet otra ir nolaista gar sāniem. Sāpju māktā balsī Viņa saka:

- Kas gan Man būtu tev jāpiedod – tev, nabaga bērns? Kas? Tev?

Jānis paceļ galvu, parādoties tāds kā ir, bez jebkādām vīrieša lepnuma pēdām. Tā ir nabaga, noraudājusies bērna seja, kas kliedz:

- … par to, ka pametu Viņu!…, ka aizbēgu!…, ka neaizsargāju Viņu… Ak, mans Mācītāj! Ak, Mācītāj, piedod! Man vajadzēja mirt pirms Tevi atstāju! Māmiņ, Māmiņ, kas gan tagad nomierinās manu sirdsapziņu?

- Miers, Jāni. Viņš tev piedod, jau ir piedevis. Viņš nekad neskatījās uz tavu vājumu. Viņš tevi mīl.

Marija šos īsos teikumus izrunā ar pauzēm, it kā elpas trūkuma dēļ, turot roku uz Jāņa galvas, otrai joprojām esot uz Savas nabaga sirds, kas nemierā spēcīgi dauzās.

- Bet vakardien es nespēju pat Viņu saprast… un gulēju, kaut arī Viņš lūdza nomoda atbalstu. Es atstāju Viņu vienu, savu Jēzu! Un tad, kad atnāca tas nolādētais ar saviem ļaundariem, es aizbēgu…

- Jāni, nenolādi. Neturi naidu, Jāni! Tiesas spriedumu atstāj Tēvam. Paklau – kur Viņš ir šobrīd?

Jānis atkal nokrīt ar seju pie zemes un raud vēl skaļāk.

- Atbildi, Jāni, kur ir Mans Dēls?

- Māt… es… Māt, Viņš ir… Māt…

- Viņš ir nolemts nāvei, Es zinu to. Es jautāju – kur Viņš atrodas šobrīd.

- Es darīju visu iespējamo, lai Viņš mani pamanītu… Devos pie ietekmīgiem ļaudīm, lai izlūgtos žēlastību, lai Viņš … lai mazāk ciestu… lai tie Viņam nenodarītu lielas sāpes…

- Nemānies, Jāni, pat žēlastības dēļ pret Māti, nē. Tas tev neizdosies… tas ir veltīgi. Es to zinu. Kopš vakardienas Es piebiedrojos Viņam Viņa ciešanās. Tu to neredzi, taču Mana miesa ir šaustīšanas plosīta, uz Manas pieres atrodas ērkšķi, Es jutu sitienus… visu. Bet šobrīd… vairs neredzu. Tagad Es nezinu kur atrodas Mans uz nāvi notiesātais Dēls!… Krustam nolemtais!… Ak, Dievs, dod Man spēku! Viņam ir Mani jāredz. Es nedrīkstu ļaut izpausties Savām sāpēm, kamēr ilgst Viņa sāpes. Kad vēlāk viss būs beidzies, tad atņem Man dzīvību, Mans Dievs, ja tā vēlies. Šobrīd nē. Paskaties uz Viņu – nē… lai Viņš Mani redzētu. Iesim, Jāni. Kur atrodas Jēzus?

- Viņš izgāja no Pilāta mājas. Tas ir pūlis, kas trokšņo un kliedz ap Viņu – sasietu, uz Pretorija kāpnēm stāvošu, krustu gaidošu vai arī jau uz Golgāta ejošu.

- Paziņo to savai mātei, Jāni, un citām sievietēm. Un iesim. Paņem šo maizi, kausu, šos dvieļus… Noliec tos šeit. Tie būs mums iepriecinājums… vēlāk… un ejam.

Jānis paceļ no grīdas priekšmetus un iet sasaukt sievietes. Marija, gaidot Jāni, pieliek pie sejas dvieļus, it kā gribot atrast Sava Dēla roku maigumu uz tiem. Viņa noskūpsta kausu un maizi un noliek visu atpakaļ uz plauktiņa. Marija uzliek plīvuru, apsedzot un aptinot galvu; Viņa ietinas apmetnī, kurš noslīd uz Viņas acīm. Marija neraud, bet trīc. Liekas Viņai trūkst gaisa, tik smagi Viņa elpo caur pavērtajām lūpām. Jānis ienāk kopā ar raudošajām sievietēm.

- Klusu, meitas! Palīdziet Man neraudāt! Ejam!

Un Viņa atbalstās pret Jāni, kurš ved un pabalsta Viņu, kā aklo.

NO ATVĒRTĀS TERASES (PRETORIJA) UZ KALVĀRIJU

26.03.1945.

Pēc notiesāšanas, Jēzus kareivju apsardzībā, ne vairāk par stundu, gaida krustu. Longins, kuram ir uzticēta eksekūcijas vadīšana, dod norādījumus.

Tomēr pirms Jēzus izvešanas ārpusē, uz ceļa, lai uzliktu Viņa plecos krustu un aizsāktu ceļojumu, Longins uzlūko Viņu ziņkārībā divas vai trīs reizes, un viņa ziņkāre pārtop līdzjūtībā. Viņš lūkojas kā tāds, kam zināmas lietas nav svešas. Kopā ar kareivi viņš pieiet pie Jēzus un sniedz Viņam stiprinājumu, domājams vīna krūzi, jo no kareivja blašķes plūst gaiši rozā šķidrums.

- Tas Tev palīdzēs. Tu neapšaubāmi esi izslāpis, pagalmā saule dedzina, bet ceļš ir tāls.

Jēzus atbild:

- Lai Dievs apbalvo tevi par žēlsirdību, un, nepazaudē to.

- Es taču esmu vesels un spēcīgs…, bet Tu… es neatsaku sev neko…, bet labprāt gribētu sniegt Tev stiprinājumu… kaut vienu malku… lai parādītu man, ka neienīsti pagānus.

Jēzus vairs neatsaka un nobauda malku šķidruma. Viņa rokas vairs nav sasietas, nav arī sarkanās drānas, tādēļ Viņš pats spēj padzerties. Tad Jēzus atstumj blašķi, kaut arī aukstais un labais dzēriens būtu sniedzis atvieglojumu karstumā, kura sekas jau skatāmas Viņa bālo vaigu sārtumā un Viņa izkaltušajās, sasprēgājušajās lūpās.

- Ņem. Ņem. Tas ir ūdens ar medu. Tas stiprinās. Veldzēs slāpes. Tavs izskats modina manī žēlsirdību… jā… žēlsirdību… Ne jau Tevi būtu jānogalina ebreju vidū… Ko tur runāt!… Es Tevi neienīstu… un centīšos, lai Tu neciestu vairāk nekā tas būtu nepieciešams.

Tomēr Jēzus vairs nedzer… kaut patiesi ir izslāpis. Neremdināmu vēlēšanos slāpes rada tajos, kuri ir zaudējuši asinis un atrodas drudzī… Jēzus apzinās šo dzērienu neesam reibinošu un labprāt būtu to padzēries. Tomēr Viņš nevēlas ciest mazāk. Pateicoties iekšējai gaismai, es esmu pārliecināta: ka vairāk par ūdeni un medu Jēzu stiprina romieša žēlsirdība.

- Lai Dievs tevi svētī par šo atbalstu – Viņš saka.

Jēzus spēj vēl uzsmaidīt… ar Savām piepampušajām lūpām Viņš izmoka sāpju raisošu smaidu. Viņš kustina lūpas ar grūtībām, jo starp degunu un labo vaiga kaulu ir redzams stiprs pampums, kas radies spēcīga sitiena rezultātā, kuru Jēzus saņēma iekšpagalmā pēc šaustīšanas.

Ierodas divi ļaundari, katrs – dekūrijas pavadībā. Ir pienākusi ceļā došanās stunda. Longins dod pēdējos norādījumus.

Centūrija, divās rindās nostādīta, trīs metru attālumā viena no otras, iziet laukumā, kurā otra kareivju grupa ir izveidojusi četrstūri pūļa noturēšanai, lai tas netraucētu gājienu. Uz mazā laukuma atrodas ļaudis zirgos: kavalērijas dekūrija jauna oficiera vadībā. Kareivjus rotā piederības zīmes Romai. Kāds kājām ejošs kareivis aiz pavadas tur centuriona tumsnējo zirgu. Longins sēstas sedlos un ieņem savu vietu gājiena priekšgalā, divu metru attālumā no vienpadsmit kavalēristiem.

Tiek atnesti krusti: abiem ļaundariem – īsāki, Jēzum – daudz garāks. Liekas, ka vertikālās daļas sasniedz aptuveni četrus metrus. Redzu kā tiek nests viss krusts. Pirms krusta uzvelšanas Jēzum uz pleciem, tiek piekārta tāfelīte ar uzrakstu: “Jēzus Nācarietis, ebreju Ķēniņš.” Aukla, uz kuras turas tāfelīte, aizķeras aiz kroņa, liekot tam sakustēties un mainīt leņķi. Ērkšķiem duroties pieres neskartajā daļā, atkal sāk tecēt asinis. Ļaudis smejas ar sadistisku prieku, apvaino, zaimo.

Gājiens ir sakārtojies un Longins pavēl kustēties: “Vispirms lai iet Nācarietis, aiz Viņa – abi ļaundari! Ap katru lai nostājas viena dekūrija, septiņas citas – pa malām – stiprinājumam. Ja kāds no kareivjiem nāvīgi ievainos notiesātos, tad pats uzņemsies atbildību par to.

Jēzus nokāpj pa trim pakāpieniem, kas no siena gubām ved uz laukumu. Uzreiz ir pamanāms lielais Jēzus vārgums. Kāpjot pa trepēm, Viņš grīļojas. Uz viscaur savainotā pleca gulošais krusts apgrūtina Viņa kustības, tāpat kā šūpojošā tāfelīte, un tās turošā aukla, kas griežas kaklā, un, ķermeņa šūpošanās, kuru izraisa vertikālā krusta daļa, kas palecas uz pakāpieniem un grīdas izciļņiem.

Ebreji smejas, redzot Jēzu līgojamies kā piedzērušo. Kareivjiem tie uzsauc: “Pabikstiet Viņu! Lai Viņš nokrīt! Lai zaimotājs pārvēršas pelnos!” Taču kareivji veic vienīgi savu pienākumu – proti, pavēl Notiesātajam iet pa ceļa vidusdaļu. Longins savelk grožus un gājiens lēnām dodas ceļā. Longins vēlētos visdrīzāk paveikt šo ceļu, uz Golgātu dodoties pa īsāko trasi, neesot pārliecināts par Notiesātā izturēt spēju. Taču šie sadusmotie sabiedrības pabiras – nodēvēt viņus šādi tā vēl ir uzslava – nevēlas to. Visviltīgākie jau stāv priekšā uz krustcelēm – tur, kur ceļi šķiras, vedot gar mūriem uz pilsētu. Viņi ir satraukti un auro, redzot, ka Longins ir nodomājis iet pa ceļu, kas ved gar mūriem.

- Tev nav brīv! Tu nedrīksti! Tas nav saskaņā ar Likumu! Likums paredz notiesāto vešanu caur pilsētu, kurā tie ir grēkojuši…

Ebreji, kas noslēdz gājienu, saprot, ka priekšgalā kāds cenšas atņemt tiem viņu tiesības, pievieno savus kliedzienus līdzbiedru radītajam troksnim.

Miera ievērošanas nolūkos Longins nogriežas pa ceļu, kas ved uz pilsētu un kādu gabalu virzās pa to. Tomēr pēc brīža viņš padod dekurionam zīmi pietuvoties un klusi viņam kaut ko saka. Tas pagriežas un pavēli savukārt nodod katras dekūrijas komandierim. Tad viņš atgriežas pie Longina, lai paziņotu par sekmīgu uzdevuma izpildi. Beidzot viņš atgriežas savā vietā, ierindā aiz Longina.

Jēzus aizelsies paiet uz priekšu. Katra bedre ceļā ir kā lamatas Viņa grīļīgajām kājām un mocības Viņa savainotajiem pleciem, tāpat kā ērkšķiem kronētajai galvai, pār kuru spīd svelmainā saule. Laiku pa laikam tā noslēpjas svina pelēko mākoņu aizsegā, taču arī esot neredzama, tā karsē. Jēzus – pārgurumā, drudzī un karstumā – asiņo. Domāju, ka pat gaisma un kliedzieni Viņu nomoka. Tomēr Viņš nespēj aizspiest ausis, lai nedzirdētu vulgāros kliedzienus. Jēzus piever acis, lai neredzētu spožo, saules apspīdēto ceļu… Tomēr acis Viņam ir jāatver, lai izvairītos no akmeņiem un bedrēm. Katru reizi paklūpot, un, krustam spēcīgi sakustoties, Viņš izjūt sāpes. Krustam skarot kroni, tas pārvietojas uz ievainotā pleca, palielinot brūces un ciešanas.

Ebreji vairs nespēj nepastarpināti sist Viņam, un tomēr neskatoties uz to, Jēzu vēl skar kāds lidojošs akmens un nūjas sitiens. Akmeņi – īpaši mazos, pūļu pārpildītos laukumos, sitieni – pagriezienos un mazajās ieliņās, pa kurām Jēzus kāpj kalnā, brīžiem pārvarot vienu, reizēm trīs vai vairākus pakāpienus (atkarībā no pilsētā esošajiem dažādajiem ceļiem). Gājiens nepieciešamības dēļ palēninās, un vienmēr atrodas pāris labprātīgie, kuri drosmīgi stājas pretim romiešu šķēpiem, lai no jauna iesistu jau tā pārgurušajam Jēzum.

Kareivji piesedz Viņu cik vien spēdami, taču pat sargājot, tie trāpa Viņam, jo garo šķēpu kāti, ar kuriem viņi rīkojas tik nelielajā teritorijā, pagriež Jēzu, liekot Viņam sagrīļoties. Taču nonākot noteiktā vietā, kareivji izpilda nekļūdīgu manevru un par spīti kliedzieniem un draudiem, gājiens pēkšņi nogriežas uz ceļa, kurš ved tieši uz mūriem, tādejādi saīsinot ceļojumu uz soda vietu.

Jēzus elpo arvien straujāk, sviedri tāpat kā asinis no ērkšķu kroņa izraisītajiem ievainojumiem, plūst pār Viņa seju. Pūš vējš, putekļi pielīp pie Viņa mitrās sejas, radot dīvainus plankumus. Vēja brāzmas ir pēkšņas, un parādās ik pēc garākiem pārtraukumiem. Tad ļaužu saceltā putekļu migla noplok, acīs un kaklā atstājot netīrumus.

Pie Tiesneša Vārtiem atrodas daudz saspiedušos ziņkārīgo. Kā iepriekš paredzēdami, viņi jau agri bija ieņēmuši labākās skatām vietas. Jēzus jau būtu nogāzies pirms vārtu sasniegšanas, tikai ātrā kareivja rīcība, kuram Viņš gandrīz uzkrīt virsū, aizkavē Jēzus kritienu. Pūlis smejas un kliedz: “Lai Viņš tā paliek! Visiem Viņš teica: “Celieties!” Lai tagad pats pieceļas…”

Aiz vārtiem atrodas strautiņš un mazs tiltiņš. Jēzum ir jāiet pa dēļiem; tas garajam krusta baļķim liek stipri palēkties. Seko jauns ebreju uzbrukuma mēģinājums… Strauta akmeņi lido, skarot nabaga Mocekli…

Aizsākas kāpšana Kalvārijā. Akmeņu ceļš ir atklāts, bez jebkādas ēnas. Tas ved tieši uz virsotni. Kāpjot kalnā, smagā, garā krusta dēļ Jēzus izjūt asas sāpes. Uz ceļa ir redzams akmens izcilnis. Pārguris, Jēzus nepaceļ kāju pietiekami augstu, un nokrīt uz labā ceļgala, tomēr Viņam izdodas atspiesties ar labās rokas palīdzību. Pūlis priecīgi kliedz…

Jēzus pieceļas, Viņš iet uz priekšu arvien vairāk salīcis un aizelsies, asiņojošs, svelmes karstuma nomocīts…

Tāfelīte, kas Viņa priekšā šūpojas, aizēno skatu. Viņa garā tunika, šobrīd – Viņam salīkušam ejot – priekšpusē velkas pa zemi, apgrūtinot iešanu. Jēzus aizķeras vēlreiz un nokrīt uz abiem ceļiem, atkal savainojot jau iepriekšējās brūces. Krusts, izslīdot Viņam no rokām, nokrīt un spēcīgi sasit Viņa plecus. Jēzus satver to un no jauna ar grūtībām uzveļ to plecos. Tai brīdī uz Viņa labās rokas skaidri ir redzams krusta rīvēšanās radītais ievainojums, kurš atvēris ir vairākas šaustīšanā radītās brūces. Krusts no tām bija izveidojis vienu [lielu ievainojumu]. Ūdenim un asinīm tekot, tunika tai vietā ir viscaur notraipīta. Ļaudis [to redzot] pat sit plaukstas. Viņi ir laimīgi redzot Jēzus traģiskos kritienus…

Longins pietur un kareivji – ar nelieliem dunču pieskārieniem – nabaga Jēzum liek doties uz priekšu. Viņi atsāk gājienu, kurš, par spīti visiem centieniem, kļūst lēnāks. Jēzus tik ļoti pinas Savā gaitā, ka liekas esam pilnīgi piedzēries. Viņš uzskrien te vienai, te citai, ceļa garumā stāvošai kareivju rindai. Ļaudis to ievēro un kliedz:

- Viņa mācība ir sakāpusi Viņam galvā! Skatieties, skatieties kā Viņš grīļojas!

Tikmēr citi – tie, kas pieder priesteru un Rakstu mācītāju kārtai – zaimojoši smejas:

- Nē! Tās ir viesības Lācara namā, kas ir sakāpušas Viņam galvā. Vai tās labas bija? Tagad baudi mūsu ēdienu… - un ir dzirdamas arī citas tamlīdzīgas piezīmes.

Longins, kurš laiku pa laikam atskatās, apžēlojas un uz pāris minūtēm pavēl apstāties.

Sabiedrību tas tik ļoti sadusmo, ka virsnieki pavēl kareivju nodaļām uzbrukt. Pūlis, draudīgo un spožo šķēpu priekšā, kliedzot atkāpjas un dažviet nokāpj no kalna.

Redzu, ka no drupām – iespējams tie ir kādi sagrauti mūri – iznāk maza ganu grupiņa. Viņi ir izmisuši, satriekti, noputējuši un noskranduši, ar savu skatienu spēku cenšoties pievērst Mācītāja uzmanību. Jēzus pagriež galvu. Ierauga tos… Un skatās viņos tā, it kā tas būtu eņģeļu sejas. Liekas, ar šīm asarām, Viņš dzesē Savas slāpes un stiprinās. Jēzus pasmaida.

Tas ir Viņa iepriecinājums: desmit sejas, desmit stāvi versmainajā saulē… tad seko trešā (pilnīgā) kritiena sāpes. Šoreiz tā nav aizķeršanās. Jēzus pakrīt, pēkšņā spēku zudumā noģībstot. Viņš pakrīt ar seju pret izmētātajiem akmeņiem. Un paliek guļot putekļos zem krusta, kas ir uzkritis Viņam virsū. Kareivji cenšas Viņu piecelt, bet Viņš liekas esam nedzīvs. Viņi steidzas to paziņot priekšniekam. Viņiem atgriežoties, Jēzus atgūst samaņu. Lēnām, ar divu kareivju palīdzību – no kuriem viens paceļ krustu, bet otrs Notiesātajam palīdz piecelties – Jēzus pieceļas un nostājas uz kājām. Viņš patiesi ir pārguris.

- Dariet tā, lai Viņš mirst tikai pie krusta! – pūlis sauc.

- Ja ļausiet Viņam nomirt ātrāk, jūs atbildēsiet par to Pārvaldnieka priekšā, atcerieties to! Vainīgajam soda vietā ir jānonāk dzīvam – karavīriem atgādina visietekmīgākie Rakstu mācītāji.

Kareivji apveltī runātājus ar nežēlīgiem skatieniem, tomēr kārtības dēļ viņi neatsaucas

[izaicinājumam]. Longins, tāpat kā ebreji, baidās, ka Jēzus nomirs ceļā, viņš baidās no nepatikšanām. Tas viņam nav jāatgādina. Viņš apzinās savu eksekūcijas vadītāja pienākumu, un pilda to. Longins attiecīgi rīkojas. Viņš “apved ap stūri.” ebrejus, kuri no visām pusēm saplūst uz ceļa, un steidzas uz priekšu. Vēlāk viņš no lejas trausās augšup, lai izietu cauri retiem un dzelkšņainiem, saulē izdegušiem kalna krūmiem. Pūlis uztraucas vienīgi par to, lai garām nepalaistu nevienu Mocekļa smakšanas brīdi, un Viņa sāpīgo skatienu novērošanas iespēju. Viņi bīstas neieņemt labākās skatu vietas. Longins dod pavēli doties tālāk pa garāko ceļu, kas spirālē ved uz kalna virsotni, tādēļ gājiens pagarinās. Taka, biežās izmantošanas dēļ, ir pārvērtusies par pietiekami ērtu ceļu, kurš otro taku šķērso aptuveni kalna vidusdaļā. Redzu, ka taisnais ceļš četrkārtīgi šķērso mazāk stāvo, tomēr daudz garāko taku. Arī uz tās atrodas cilvēki. Viņi dodas kalnup, nebaidoties no nežēlīgā, apsēstā pūļa trokšņainības, kurš tīksminās par Jēzus mocībām. Galvenokārt šī grupiņa sastāv no raudošām sievietēm, ar plīvuriem pār seju nolaistiem, redzamas arī dažas mazas vīriešu grupiņas. Tās patiesi ir ļoti mazas, un atrodas lielā attālumā - sievietēm priekšā. Ceļam vijoties ap kalnu, es zaudēju viņus no redzesloka. Šai vietā Kalvārijai vienā pusē atrodas it kā izaugums, bet otrā puse liekas atkāpjamies. Vīrieši pazūd aiz akmeņaina paugura, un es viņus vairs neredzu.

Aiz Jēzus ejošie ļaudis dusmās kauc. Visskaistākie tiem likās Jēzus kritieni. Viņi sadalās grupās, šausmīgi apvainojot Notiesāto un tos, kas Viņu pavada. Vieni seko nožēlojamajam gājienam, bet citi – gandrīz skriešus rāpjas pa visātrāko ceļu, lai nodrošinātu sev lieliskas skatu vietas ieņemšanu kalna virsotnē.

Raudošās sievietes, dzirdot kliedzienus, pagriežas. Viņas redz gājienu nogriežamies uz viņu pusi. Viņas apstājas un piespiežas pie nogāzes bailēs, ka sadusmotie ebreji nogrūdīs viņas lejā. Viņas vēl zemāk nolaiž sejas aizsegus. Vienai – seja ir pilnīgi paslēpta kā musulmaņu sievietei. Vienīgi pavisam melnās acis ir redzamas. Viņu drānas ir greznas un aizsardzībai tām pavadībā ir pavecs, spēcīgs, apmetnī tērpts cilvēks, viņa seju es neatpazīstu. Redzu vienīgi viņa garo, iesirmo bārdu, kas ir saskatāma zem tumšā apmetņa.

Jēzum garām ejot, viņu vaimanas kļūst skaļākas un šie cilvēki zemu klanās. Tad apņēmīgā gaitā viņi dodas uz priekšu. Kareivji grib ar šķēpiem viņus atgrūst, taču tā, kura līdzinās musulmaņu sievai, uz brīdi atklāj seju dekūrijas virsnieka priekšā, kurš steidzas šurp zirga mugurā, lai skatītu jauno šķērsli. Viņš dod atļauju viņai pietuvoties Jēzum.

Es nevaru saskatīt nedz viņas seju, nedz drēbes, jo savu seju viņa atklāj zibens ātrumā, un viņas drēbes ir pilnībā zem apmetņa paslēptas. Es redzu vienīgi viņas plaukstu, kura uz mirkli parādās no apmetņa apakšas, lai atsegtu plīvuru. Viņas roka ir balta un skaista, bet acis – ļoti tumšas. Vairāk nekas nav saskatāms. Viņa noteikti ir ietekmīga dāma, jo Longina adjutants nekavējoties dod piekrišanu.

Sievietes raudot iet pie Jēzus. Viņas nokrīt pie Viņa kājām. Jēzus aizelsies apstājas… un tomēr spēj vēl šīm līdzjūtīgajām sievietēm uzsmaidīt, tāpat kā viņu pavadonim, kurš atsedz seju. Tas ir Jonatans. Tomēr sardze viņu nelaiž, vienīgi sievietes. Viena no viņām ir Joanna, Kuzas sieva. Viņa izskatās vēl sliktāk kā pie miršanas esot. Tikai asaru pēdas ir sārtas, bet pārējā, sniegbaltā seja - ar tās mierīgajām, skaistajām, melnajām acīm, šobrīd tik spīdošām - līdzinās violetam ziedam. Rokās viņai ir sudrabota krūka, kuru viņa sniedz Jēzum. Jēzus atsakās [no tās]. Pie tam elpas trūkums Jēzum ir tik liels, ka Viņš nespētu pat padzerties. Ar kreiso roku Viņš noslauka sviedrus un asinis. No pietūkušajiem asinsvadiem caur elpas sirdspukstiem tie plūst pār acīm, tek pār sārtajiem vaigiem un kaklu, samitrinot visu Viņa apģērbu krūšu rajonā.

Cita sieviete – kurai blakus stāv jauna kalpone ar groziņu rokās – atver to un izņem mirdzoši baltu četrstūrainu dvieli un dod to Pestītājam. Jēzus pieņem to. Tā kā ar Savu vienīgo brīvo roku Viņš nespēj pats noslaucīties, sieviete, žēlsirdības pilna, palīdz Viņam. Cenšoties neaizskart kroni, viņa audumu pieliek pie Jēzus sejas. Jēzus piespiež svaigo auduma gabalu pie nabaga sejas un tur to, it kā rodot tajā spēcīgu stiprinājumu. Tad Viņš atdod audumu un saka:

- Paldies… Joanna… paldies, Nika… Sāra… Marcela… Elīza… Lidija… Anna… Valērija… un… tev… (pilnīgi aizsegtā sieviete visticamāk bija Plautīnija) [izdevēja piezīme]. Bet… neraudiet… par Mani… Jeruzalemes meitas…, bet par… jūsu… un jūsu pilsētas grēkiem… Svētīta… Joanna… jo tev nav… vairs bērni.… Redzi… tā ir Dieva žēlastība… ka…, ka tev tie šobrīd nav… jo… mātes cieš… bērnu dēļ. Un arī tu… Elīza… labāk… tā… nekā [lai tie būtu] slepkavu vidū… Un jūs. mātes… raudiet par… saviem dēliem, jo… tā stunda nepaies… bez soda… Un vēl pie tam liela soda, ja tā cilvēki apietas ar Nevainīgo… Tad jūs raudāsiet…, ka ieņēmāt viņus… barojāt un… to, ka jums vēl bija bērni… Mātes… tajā brīdī… maksās, jo… patiesi Es jums saku… laimīgs būs. kurš… pirmais… kritīs… zem drupām. Es dodu jums svētību…. ejiet… uz māju… lūdzieties… par Mani. Ardievu, Jonatan… aizved viņas no šejienes…

Un Jēzus turpina ceļu, caur skaļām sieviešu raudām un ebreju lāstiem.

Jēzus atkal ir nosvīdis. Arī kareivji un abi pārējie notiesātie ir nosvīduši, jo šīs “vētrainās”

dienas saule karsē kā liesma, un nokaitētie kalna sāni pievienojas saules karstumam. Viegli ir iedomāties kāda bija saules iedarbība uz Jēzus vilnas apģērbu, kurš skāra šaustīšanas atstātās brūces. Kaut arī ceļš ir daudz lēzenāks un uz tā nav izmētāti Viņa grīļīgajām kājām tik bīstamie akmeņi, Jēzus tomēr aizvien biežāk zaudē līdzsvaru. Jēzus uzgrūžas te vienai, te otrai kareivju rindai, un arvien vairāk saliecas. Lai pārtrauktu šo neērtību, Viņa jostas vieta tiek apjozta ar virvi, kuras abus galus kareivji tur kā pavadu. Tādā veidā Jēzus tiek pieturēts, tomēr Viņa nasta Tam netiek atņemta. Tieši pretēji, virve – apvīta ap krustu – nemitīgi pārvietojas pa roku un atsitas kronī, kurš Jēzus pierē jau ir izveidojis asiņojošu tetovējumu. Virve vienlīdz rīvējas savainotajā jostas vietā, liekot atvērties brūcēm. Arī jostas vietā baltā tunika sāk iekrāsoties rozīgā tonī. Vēlēdamies palīdzēt, kareivji nodara vēl lielākas sāpes.

Ceļš, vijoties ap kalnu, ved pie stāvās takas. Marija ar Jāni atrodas vietā, kuru atzīmēju skicē. Jānis iespējams ir atvedis Viņu šajā ēnainajā vietā, lai Marija mazliet atpūstos. Šī ir kalna visstāvākā vieta, un ceļš šeit ir tikai viens. Sānos tas strauji ved lejup, tāpat kā stāvi stiepjas augšā. Šī iemesla dēļ mocītāji (ebreji) no tā izvairās. Marija, atspiedusies pret klinti, ir tālu no saules. Viņa stāv, balstoties ar abām kājām pret zemi, taču ir jau pārgurusi. Mugurā viņai ir tumši zilā kleita. Viņa smagi elpo, un ir tik bāla kā mironis.

Jānis noraugās Viņā ar izmisuma pilnu žēlsirdību. Arī no viņa sejas ir nozudusi krāsa. Viņš liekas esam sasalis, ar nogurušām un plati atvērtam acīm. Neķemmējies, ar iekritušiem vaigiem, viņš atgādina slimnieku. Citas sievietes: Marija un Marta, Lācara māsas, Marija Alfeja un Marija, Zebedeja sieva, Zuzanna no Kānas, vakariņu mājas saimniece un vēl citas, kuras nepazīstu, stāv ceļa vidū, lūkojoties vai netuvojas Kungs. Ieraugot tuvojošos Longinu, viņas ar šo ziņu skrien pie Marijas. Marija aiz delma pabalstīta, cēla savās sāpēs, atraujas no kalna malas, noteiktā solī dodamās uz ceļa vidu. Viņa paiet malā tikai pēc Longina ierašanās, kurš no zirga muguras noskatās uz bālo sievieti un viņas gaišmataino, bālo, zilacaino, Marijai līdzīgo pavadoni. Longins papurina galvu un vienpadsmit jātnieku grupa apiet tos.

Marija vēlreiz mēģina iziet cauri kareivjiem - kājniekiem. Tā kā viņiem ir karsti un viņi steidzas, kareivji grib Viņu atstumt ar šķēpiem, īpaši tādēļ, ka no akmeņainā ceļa lido oļi – tik lielas žēlsirdības protestam. Ebreji no jauna met akmeņus un bārsta lāstus šīs apstāšanās dēļ.

- Ātrāk! Rīt ir Pasha! Visu ir jāpabeidz līdz vakaram! Sabiedrotie! Jūs nievājat mūsu likumus! Iebrucēji! Nāve iekarotājiem un viņu Kristum! Tie mīl Viņu! Skat, kā mīl Viņu! Tad ņemiet Viņu sev! Vediet Viņu uz savu nolādēto pilsētu! Mēs Viņu jums atdodam! Mums Viņš nav vajadzīgs! Maita lai tiek zvēriem! Trūdi – lepras slimniekiem!

Nogurušais Longins kopā ar desmit kareivjiem jāj ar zirgiem, tuvojoties šim runātājam. Tomēr

viņš jau otro reizi aizbēg.

Tajā brīdī Longins pamana stāvošus ratus. Tie noteikti bija braukuši no kalna pakājē esošajiem dārziem un šobrīd ar savu ogu kravu nogaidīja pūļa aiziešanu, lai varētu pēcāk doties uz pilsētu. Domāju, ka maza Kirēnieša un viņa dēlu ziņkārības dzirkstelīte, bija atvedusi viņus šurp. Abi dēli guļ uz ogu kravas, un skatoties smejas par bēgošajiem ebrejiem. Tomēr vīrietis - spēcīgi veidots, aptuveni 40-50 gadus vecs – stāv pie ēzeļa, kurš bailēs grasās bēgt. Vīrietis uzmanīgi noraugās gājienā.

Longins ieskatās viņā. Viņam liekas, ka šis cilvēks varētu būt noderīgs, un tādēļ viņš pavēl:

- Cilvēk, panāc šurp.

Kirēnietis izliekas nedzirdam, taču Longins jokus nepazīst. Viņš atkārto pavēli tādā balsī, ka vīrietis pamet pavadu dēliem un pienāk pie viņa.

- Vai redzi šo cilvēku? – viņš jautā.

To sakot, viņš pagriežas, lai norādītu uz Jēzu, un ierauga, ka Marija lūdz kareivjus, lai tie ļautu Viņai pieiet pie Dēla. Žēlsirdības vadīts Longins sauc:

- Ļaujiet šai sievietei iet!

Tad viņš turpina runāt ar Kirēnieti:

- Viņš tālāk vairs nespēj iet ar šo nastu. Tu esi spēcīgs. Ņem Viņa krustu un uznes to augšā.

- Es nevaru… Mans ēzelis… tas ir spītīgs… zēni nepratīs to noturēt.

- Klausi, ja negribi zaudēt ēzeli un nopelnīt divdesmit sitienu sodu – Longins atsaka.

Kirēnietis vairs neuzdrošinās iebilst. Viņš uzsauc zēniem:

- Ejiet ātri uz mājām un pasakiet, ka tūlīt nākšu!

Jēzus visbeidzot ierauga Mariju nākam Viņa virzienā. Viņš gāja tik salīcis un gandrīz aizvērtām acīm it kā būtu akls. Viņš iesaucas:

- Māmiņ!

Šis ir pirmais vārds kopš mocību sākuma, kurš atklāj Viņa ciešanas. Šajā vārdā izskan viss – Viņa šausmīgās gara, psihes un miesas mokas. Tas ir aizkustinošs un spalgs bērna kliedziens, kurš mirst vientulībā, mocītāju, visbriesmīgāko spīdzināšanu vidū… un kurš bīstas pat no Savas elpas. Tā ir murgojoša, šausmu vīziju satracināta bērna sūdzība… kurš ilgojas pēc māmiņas… māmiņas… jo pat viens Viņas skūpsts spēj nomierināt karstumu, Viņas balss – aizdzīt rēgus un Viņas apskāviens nāvi spēj padarīt mazāk draudīgu…

Marija pieliek roku pie sirds, it kā būtu saņēmusi dunča dūrienu. Viņa mazliet sagrīļojas, bet tad pieliek soli un ar izstieptām rokām iet pretim Savam nomocītajam Dēlam, saucot:

- Dēls!

Viņa izsaka to tā, ka tas, kuram nav hiēnas sirds, jūt savējo [sirdi] iedrebamies, šādu sāpju iespaidā.

Pat romiešu vidū es redzu līdzjūtības pilnu sakustēšanos… Un tie taču ir kareivji, pieraduši slepkavot, rētu izvagoti… Taču vārdi: ”Māmiņ!” un “Dēls!”, vienmēr skan visiem vienādi, vismaz tiem, kuri – atkārtoju vēlreiz – nav sliktāki par hiēnām. Visur tie tiek izteikti un saprasti, visur izraisa žēlastības plūsmu…

Kirēnietis izjūt šo žēlsirdību… Viņš redz, ka Marija nevar noskūpstīt Dēlu krusta dēļ, un pēc roku izstiepšanas, Viņa tās nolaiž, pārliecināta, ka nevar Viņu apskaut. Viņa vienīgi lūkojas uz Jēzu, pūlas uzsmaidīt ar Savu mocekles smaidu, lai iepriecinātu Dēlu, kamēr Viņas trīsošās lūpas dzer Viņa asaras. Arī Jēzus, zem krusta nastas pagriežot galvu, cenšas Viņai uzsmaidīt un ar Savām nabaga savainotām, sitienos un karstumā saplaisājušām lūpām nosūtīt Viņai skūpstu. Kirēnietis to redzot traucas paņemt krustu. Viņš dara to tēva maigumā, lai neaizskartu kroni un ievainojumus.

Marija tomēr nevar noskūpstīt Savu Dēlu… Pat visvieglākais pieskāriens būtu savainotajai ādai mokošs, tādēļ Viņa atturas no tā. Bez tam… viskvēlākajās jūtās slēpjas dziļš kautrīgums, tās alkst pēc cieņas vai vismaz pēc līdzjūtības. Taču šeit valda ziņkārība, un pirmkārt – nievas. Saskūpstās vienīgi abas Viņu izmocītās dvēseles. Gājiens, plūstošā pūļa satracināto ļaužu dēļ, dodas uz priekšu. Pūlis uzmācoties izšķir Viņus, spiežot Māti uz kalna nogāzes pusi, padarot Viņu par izsmieklu visu klātesošo acīs… Tagad Jēzum seko Kirēnietis ar krustu. Jēzum, kurš ir atbrīvots no šīs nastas, iet ir vieglāk. Viņš smagi elpo, bieži pieliek roku pie sirds, it kā izjūtot milzīgas sāpes un ievainojumu sirdstilta rajonā. Viņa rokas vairs nav saistītas, tādēļ Jēzus var aizlikt uz priekšu krītošos, no asinīm un sviedriem saķepušos matus aiz ausīm. Viņš to dara lai uz Savas iezilganās sejas izjustu gaisu. Viņš atraisa virvi no kakla, kura, Viņam ejot, nodara sāpes… Tagad Viņa gājiens ir atvieglots. Marija ar sievietēm ir pagājušas nostāk. Viņas seko pūlim tā noslēgumā, un tad, saīsinot ceļu, dodas uz kalna virsotni, izvairoties no asinskārā pūļa apvainojumiem. Šobrīd, Jēzum brīvam esot no krusta smaguma, pēdējo kalna pusapli tie veic diezgan ātri un atrodas netālu no kliedzošo ļaužu pilnās virsotnes.

Longins apstājas un pavēl, lai visi bez žēlastības tiktu atspiesti zemākā līmenī, lai virsotne, eksekūcijas vietā, būtu brīva. Puse no ienaidniekiem bez žēlastības izpilda pavēli, skrienot uz mazo laukumiņu un gūstot visus uz tās esošos cilvēkus, šim nolūkam tiek izmantoti dunči un šķēpi. Sitienu dēļ ebreji no virsotnes bēg. Viņi visi vēlas atrast vietu līdzenajā, zemāk esošajā teritorijā. Tomēr tur stāvošie nepiekāpjas un ļaužu vidū izceļas nežēlīgi kautiņi. Visi liekas esam vājprātīgi.

Kalvārijas virsotnei ir neregulāras trapeces forma, vienā sānā nedaudz augstāka. Tajā vietā kalns stāvus krīt līdz pat pusei no tā kopējā augstuma. Tur jau ir sagatavotas trīs dziļas, ar ķieģeļiem vai lauskām piebērtas bedres. Tās ir īpaši veidotas. Netālu atrodas akmeņi un zeme, kas ir sagatavoti krusta nostiprināšanai. Citas bedres ir aizbērtas ar akmeņiem. Domāju, tās tiek attīrītas atkarībā no nepieciešamā skaita.

Uz trapecveida virsotnes – tajā pusē, kur kalns nav tik ļoti stāvs – atrodas kaut kas līdzīgs platformai, kas mērenā slīpumā veido otru mazu laukumiņu. Divas platas takas, kas vijas ap virsotni, padara to vismaz divus metrus augstāku slīpumā no visām pusēm un izolē to…

Kareivji, kuri pūli no virsotnes bija izkliedējuši, ar noteiktiem šķēpu dūrieniem, izšķir kautiņus un izlauž ceļu, lai gājiens bez traucēkļiem varētu veikt pēdējo ceļa posmu. Kareivji paliek uz vietas, izveidojot barjeru. Tobrīd trīs nāvei nolemtie – jātnieku otras centūrijas daļas pavadībā – nonāk vietā, kur tiem ir jāuzkavējas: līdz dabiska paaugstinājuma laukumam, kurš veido Golgatas virsotni.

Kad tas norisinās, es ieraugu Mariju un nedaudz iesānis – Joannu, Kuzas sievu, ar četrām, jau iepriekš redzētajām dāmām. Pārējās bija nobijušās. Viņas būs devušās prom vienas pašas, jo Jonatans stāv aiz savas kundzes. Tā, kuru mēs dēvējam par Veroniku – un kuru Jēzus uzrunāja par “Niku” – vairs nav. Tāpat kā nav redzama viņas kalpotāja un pilnīgi aizsegtā dāma, kurai kareivji bija paklausīgi. Es redzu Joannu, pavecāku sievieti, kura tiek dēvēta par Elīzu, Annu un vēl divas citas., kuras es nespēju atpazīt. Aiz šīm sievietēm un Marijas, redzu Jāzepu un Sīmani, Alfeja dēlus un Alfeju, Sāras dēlu, kopā ar ganu grupu. Viņi cīnās ar tiem, kas gribēja viņus atgrūst. Tomēr šo vīru spēks – mīlestības un sāpju saasināts – izrādījās tik sīvs, ka viņi izcīnīja uzvaru, izveidojot brīvu pusloku. Gļēvulīgie ebreji spēja vienīgi uz viņiem kliegt, pieprasot nāvi un kratot dūres. Un tie neiespēja neko vairāk, jo ganu nūjas ir smagas… un spēks viņiem netrūkst, tāpat kā sitienu mērķi. Nepieciešama patiešām ir drosme, lai paliktu – pretim visiem šiem naidīgi noskaņotajiem cilvēkiem – tik nelielā, izmisušā Galiliešu un tiem uzticīgo grupā. Šī ir vienīgā vieta visā Kalvārijā, kur Kristus netiek zaimots.

Šis kalns atgādina lielu cilvēku [skudru] pūzni. Dzeltenīgā un kailā zeme vairs nav redzama. Saules gaismā, kura parādās un pazūd, kalns atgādina ziedošu pļavu ar daudzkrāsainu ziedu kroņiem – tik blīvi ir sadistu galvassegas un apmetņi. Aiz plūsmas uz ceļa, redzama ir cita pulcēšanās vieta, aiz mūriem – vēl cita, arī uz tuvākajiem laukumiem [ir sastājušies cilvēki]. Pārējā pilsētas daļa ir kaila, tukša… klusējoša. Šeit ir viss: pilnīga mīlestība un viss ienaids, pilnīgais klusums, kas mīl un piedod, un īsta trokšņainība, kas ienīst un apmelo.

Kamēr eksekūcijas izpildīšanai nozīmētie vīrieši sagatavo piederumus un pabeidz bedru attīrīšanu, ebreji – paslēpušies stūrī, iepretim Marijām, apvaino nāvei nolemtos, kas gaida tiem norādītajā vietā. Viņi apvaino pat Māti!: “ Nāvi galiliešiem! Nāvi! Galilieši! Galilieši! Nolādētie! Nāve galieliešu zaimotājam! Sitiet krustā arī klēpi, kas Viņu nēsāja! Nost ar čūskām, kas dzemdē dēmonus! Nāvi! Attīriet Izraēlu no sievietēm, kas kopojas ar āžiem! “

Longins nokāpis no zirga, pagriežas un skatās uz Māti…Viņš pavēl apklusināt šo kņadu. Puse no centūrijas, kura līdz šim atradās aiz notiesātajiem, uzbrūk pūlim un pilnībā atbrīvo otru laukuma daļu. Ebreji bēg no kalna, saminot viens otru. Vienpadsmit jātnieki nokāpj no zirgiem. Viens no kareivjiem satver zirgus – atskaitot Longinam piederošo - un aizved tos ēnā.

Centurions dodas uz virsotni. Joanna, Kuzas sieva, viņu aiztur. Tā iedod viņam krūku un tad raudot pievienojas pārējām sievietēm.

Tur, augšā, viss ir sagatavots. Notiesātie dodas turp. Jēzus vēlreiz paiet garām Mātei, kura cenšas vaidu tūlīt apspiest, pie lūpām piespiežot apmetni. Ebreji to redz un izsmej Māti.

Jānis, mierīgais Jānis, kurš satver Mariju aiz rokas, lai pabalstītu Viņu, pagriežas [un uzlūko viņus] ar draudīgu skatienu. Viņa acis spīd. Ja viņam nebūtu jāsargā sievietes, domāju, viņš mestos kādam no šīm niecībām pie kakla. Tikko notiesātie nonāk nelaimīgajā laukumā, kareivji ielenc viņus no trim pusēm. Brīva paliek vienīgi visaugstākā puse.

Centurions Kirēnietim liek doties prom. Viņš iet nelabprāt, ne sadisma, bet mīlestības dēļ. Viņš stāv pie galiliešiem, uzklausot apvainojumus, kādus pūlis bārsta pār Kristum uzticīgajiem.

Abi ļaundari zaimojot nomet krustus. Jēzus klusē. Sāpīgais ceļš ir beidzies.

KRUSTĀ SIŠANA

27.03.1945.

Četri muskuļoti vīrieši, kas, manuprāt, izskatās pēc ebrejiem (tādiem ebrejiem, kuri būtu krustu pelnījuši vairāk par nāvei nolemtajiem - neapšaubāmi tie ir pieskaitāmi tai pašai kategorijai, kā tie, kas veica šaustīšanu) soda vietā nolec no taciņas. Viņi ir ģērbti īsās tunikās bez piedurknēm. Viņu rokās atrodas naglas, āmuri un virve. Viņi rāda tās nāvei nolemtajiem, ņirgājoties par tiem. Pūli ir pārņēmusi nežēlības kaisle.

Centurions pasniedz Jēzum krūku, lai Viņš padzertos vīnu jauktu ar mirrēm, kas mazinātu ciešanas. Jēzus atsakās. Abi ļaundari tieši pretēji – labprātīgi izdzer to. Tad kareivji novieto krūku liela akmens tuvumā, gandrīz pašā kalna virsotnē.

Tad atskan pavēle izģērbties. Abi ļaundari dara to bez kādas kautrēšanās. Pagriezti pret pūli, viņi pat izklaidējas, ieņemot nepieklājīgas pozas, īpaši pievēršoties baltajos linos ģērbtajai priesteru grupai, kura lēnām atgriežas savā nelielajā, zemāk esošajā laukumiņā. Izmantojot savu stāvokli, viņiem izdodas turp nokļūt. Priesteriem pievienojas divi vai trīs farizeji un citas pazīstamas personības (kā farizeji Giokans un Ismaēls, Rakstu mācītājs Sadoks, Elijs no Kapernaumas…), kurus naids pret Kristu ir darījis par draugiem.

Bendes notiesātajiem padod trīs drēbes gabalus gurnu apsiešanai. Noziedznieki paņem tās ar visšausmīgākajiem zaimiem. Jēzus, kurš ievainojumu radīto sāpju dēļ ģērbjas lēni, atsakās. Iespējams Viņš domā, ka varēs paturēt īsās bikses, kuras Viņam bija šaustīšanas laikā. Tomēr kad Viņam pavēl tās novilkt, Viņš izstiepj roku, lai bendem izlūgtos audumu Sava kailuma segšanai. Tas patiesi ir Pazemotais – pazemots līdz pat nepieciešamībai noziedzniekiem izlūgties drānu.

Tomēr Marija to ieraudzījusi, noņem garo, smalko, balto plīvuru, kas zem tumšā apmetņa sedz Viņas galvu – un kurā Viņa jau bija izraudājusi tik daudz asaru. Viņa noņem to, nenovelkot apmetni, un dod Jānim, lai tas padotu to Longinam. Centurions paņem bez iebildumiem. Kad Jēzum pilnībā ir jāizģērbjas, Viņš novēršas no pūļa uz to pusi, kur neviena nav, atsedzot zilumiem, tumšo strutu un augoņu klātos plecus, kuri asiņo caur atvērtajām brūcēm. Longins padod Viņam Mātes plīvuru. Jēzus to atpazīst. Viņš vairāk kārt apjož gurnus, un labi nostiprina audumu, tā lai tas nenokristu. Uz lina, kas līdz šim bija vienīgi asarām slacīts, nokrīt pirmās asins lāses, jo daudzie ievainojumi, pārklājušies ar sarecējušām asinīm, Viņam noliecoties (lai noautu sandales un noliktu drēbes) atveras, no jauna sāk tecēt asinis.

Tagad Jēzus pagriežas pret pūli, un kļūst redzams, ka arī krūšu kurvis, pleci un kājas ir šaustīti. Aknu augstumā vīd milzīgs zilums, un zem kreisās ribas violetā lokā ir skatāmi septiņi uztūkuši, asiņojošās brūcēs pārejoši, nobrāzumi… nežēlīgās šaustīšanas pēdas tik ļoti jūtīgajā diafragmas… apvidū… Kritienos uztūkušie ceļgali (no sagūstīšanas brīža līdz Kalvārijai) ir sarecējuši asins melnumā, rētas ir atvērušās. Īpaši liela asiņojoša brūce ir redzama uz labā ceļgala.

Pūlis Jēzu izsmej, atdarinot kori:

- Ak, skaistais! Visskaistākais dēls cilvēku vidū! Jeruzalemes meitas godina Tevi…

Un viņi parodē psalma melodijā:

- Mans mīļais ir starojošs gaišums un sārtums, Viņš izceļas tūkstošu vidū. Viņa galva ir no zelta, Viņa mati kā palmu zari, zīžaini kā kraukļa spalva. Viņa acis līdzinās dūjām, kas lido pār straumēm un mazgājas pienā, ne ūdenī. Viņa vaigi ir kā smaržzāļu uzlējums, Viņa lūpas atgādina lilijas, kas tvīkst pēc visdārgākajām mirrēm. Viņa rokas līdzinās zeltkaļa darbam, iesārta koka izrotātām. Viņa viduklis ir no ziloņkaula, kuru caurvij safīra dzīsliņas. Viņa kājas – kā brīnišķīgas baltā marmora kolonnas, uz zelta podestiem balstītas. Viņa cienīgums pielīdzināms Libānai, skaistāks tas ir par augstu ciedrkoku. No Viņa mēles plūst saldme, un Viņš ir pievilcības un skaistuma pārpilns!

Un viņi smejas un kliedz:

- Trūdošais! Lepras slimnieks! Tu būsi piekopis netiklību ar kādu dievekli, ja jau Dievs Tevi tā ir sitis!? Varbūt Tu kurnēji pret Izraēļa svētajiem – tādiem kā Mirjamu, Mozus māsu, ja jau topi tā sodīts? Ak! Ak! Pilnība! Un Tu esi Dieva Dēls? Nē taču! Tu esi ievainots sātana auglis! Mamons ir spēcīgāks par Tevi. Tu… Tu… esi nespēcīga un prom metama lupata!

Ļaundari pie krusta jau ir piekalti un atrodas viens pa labai, otrs pa kreisai rokai no vietas,kas paredzēta Jēzum. Viņi kliedz, zaimo, lādas… īpaši brīdī, kad ļaundaru krusti tiek nostādīti bedrēs, jo tobrīd tie tiek satricināti, virvēm griežoties roku locītavās. Viņu zaimi pret Dievu, likumu, romiešiem un ebrejiem skan šausmīgi.

Ir pienākusi Jēzus kārta. Viņš, mierīgs, noguļas uz koka. Abi ļaundari tik ļoti pretojas, ka četriem bendēm – kuri nespēja tikt galā ar savu uzdevumu – vajadzēja saukt palīgā kareivjus, lai tie turētu notiesātos, kuri ar sitieniem atvairīja mocītājus. Taču pie Jēzus palīdzība nav vajadzīga. Viņš noguļas un galvu novieto tur, kur Viņam to liek. Viņš izstiepj rokas un kājas tā, kā tas pavēlēts, bažīdamies vienīgi par velona piedienīgu novietošanu.

Viņa garais, vājais un baltais ķermenis izceļas uz tumšā krusta un iedzeltenās zemes fona. Divi strādnieki apsēžas uz Viņa krūtīm, lai noturētu Viņu nekustīgu. Kādām gan ir jābūt ciešanām un spiedienam zem šo cilvēku svara. Trešais satver Viņa labo roku, ar vienu roku turot pleca daļu, bet otrajā – pirkstu galus. Ceturtajam rokās jau atrodas gara, noasināta, četrkantīgas smailes nagla, kuras galā atrodas apaļa, plakaniskā galviņa senās sīknaudas lielumā. Bende lūkojas vai kokā izcirstais caurums atbilst locītavu līnijai. Jā, tas atbilst. Bende naglas galu novieto virs locītavas, paceļ āmuru un sit pirmo reizi.

Jēzus, kura acis līdz šim bija aizvērtas, iekliedzas un (lielo) sāpju iespaidā salecas. Viņš atver asarojošās acis. Viņam jājūt ir briesmīgas ciešanas… Naglas taču iziet cauri miesai, pārraujot muskuļus, asinsvadus, nervus, laužot kaulus…

Marija uz Sava mocītā Dēla kliedzienu atbild ar vaidu, kurš ietver sevī kaut ko no aizkauta jēra apsūdzības. Viņa saliecas kā salauzta, galvu rokās satverot. Lai Māti nemocītu, Jēzus vairs nekliedz. Sitieni turpinās sistemātiski, nežēlīgi, dzelzs uz dzelža…, bet nagla taču iet cauri dzīviem muskuļiem.

Labā roka ir pienaglota! Bendes ķeras pie kreisās. Caurums locītavai neatbilst. Tādēļ viņi ņem virvi, sasien kreiso locītavu un velk to līdz izstiepšanai, pārraujot muskuļus. Viņiem nerūp ādas pāraušana, kura jau gūstīšanas laikā tika sagriezta. Arī otrajā (labajā) rokā ir izjūtamas lielākas sāpes, jo tā ir nostiepta un caurums apkārt naglai palielinās. Šobrīd caurums jau atrodas delma vidusdaļā, locītavas tuvumā. Nagla tur iedzenama ir vieglāk, taču sāpes ir lielākas, jo nagla pārplēš svarīgus nervus. Šīs rokas pirksti paliek nekustīgi, kamēr labās rokas pirkstiem pārskrien skudriņas un drebuļi norādot uz pirkstu dzīvīgumu. Taču Jēzus vairs nekliedz, dzirdami ir vienīgi gārdzošs, no stingri sakniebtajām lūpām nākošs vaids, un asaras – vispirms tās krīt uz koka, un vēlāk uz zemes.

Ir pienākusi kāju kārta. Vairāk kā divu metru attālumā no krusta apakšas atrodas mazs kāpslis, tik tikko vienai pēdai pietiekošs. Bendes pieliek tur Jēzus pēdas, lai redzētu vai tas derēs, bet tā kā tas atrodas pārāk zemu un kājas tikai ar grūtībām aizsniedz šo kāpli, tad nabaga moceklis tiek stiepts aiz potītēm. Ievainojumi rīvējas pret resnu koku, ērkšķu kronis maina pozīciju un atkal raujot matus, draud nokrist. Viens no bendēm ar dūres sitienu novieto to atpakaļ vietā…

Tie, kuri sēdēja uz Jēzus krūtīm, pieceļas, lai uzsēstos uz Viņa ceļgaliem. Jēzus, redzot saulē spīdošo ļoti garo naglu, negribot noskurinās. Tā ir divas reizes garāka un resnāka par tām naglām, kuras bija paredzētas rokām. Un bendes ar svaru gulstas uz nobrāztajiem ceļgaliem un spēcīgi tur nabaga, ievainojumiem klātās kājas. Abi pārējie tobrīd veic savu daudz grūtāko darbu: piesiet abas kājas, vienu uz otras uzliktas. Viņi cenšas apvienot abu pēdu savienošanu. Kaut viņi grib nekustīgi noturēt pēdas pie potītēm un pirkstu desmita kāpšļa tuvumā, tomēr virspusē esošā pēda, sitienu izsauktās nobīdes dēļ, izkustas. Tādēļ nagla ir gandrīz vai jāizņem, jo nepieciešams to pārvietot vairāk uz vidusdaļu. Nagla ir caurdūrusi labējo pēdu, skarot [kreisās pēdas] mīksto daļu. Un viņi sit, sit, sit… Ir dzirdama vienīgi stindzinoša āmura sitienu atbalss pret naglas galviņu, jo visa Kalvārija mudž no saspringtām acīm un ausīm, lai saklausītu kādu atbalsi jeb Mocekļa žestu, un lai priecātos par tiem…

Aiz dobjās dzelzs atbalss ir dzirdama mēma dūjas apsūdzība: tas ir Marijas aizlauztais vaids, kura pie katra sitiena aizvien vairāk saliecas, tā it kā āmurs sistu Viņu – Māti – Mocekli. Ir redzams, ka Viņa ir gandrīz šīs mocības salauzta. Krustā sišana modina šausmas. Kas attiecas uz sāpēm, tās līdzinās šaustīšanai, bet noraudzīšanās tajā liekas nežēlīgāka, jo dzīvajos audos rēgojas iedzītās naglas. Krustā sišana (salīdzinājumā ar šaustīšanu) ir īsāka. Šaustīšana izsmeļ cilvēka spēkus ar tās garumu.

Šobrīd krusts tiek vilkts bedres tuvumā. Nelīdzenās zemes dēļ, tas palecas, satricinot nabaga krustā sisto. Krusts tiek pacelts, kaut divas reizes tas izslīd bendēm no rokām. Vienu reizi tas pat nokrīt. Otrajā reizē tas sasveras uz labo pusi. Jēzum tas sagādā neaprakstāmas mocības, jo pieredzētais atsitiens liek pārvietoties ievainotajiem locekļiem. Ļaujot iekrist krustam tam paredzētajā bedrē, bendes to nostiprina ar akmeņiem un zemi, un groza to uz visām pusēm. Tas liek mētāties nabaga, uz trim naglām pakārtajai, Miesai. Ciešanām ir jābūt šausmīgām.

Viss ķermeņa smagums pabīdās uz priekšu un leju, liekot caurumiem paplašināties, īpaši kreisajā rokā esošajam. Arī pēdās esošais caurums palielinās un asinis sāk tecēt straujāk, plūstot pār pirkstiem, krustu un pēcāk krītot uz zemes. No plaukstām tās savukārt tek pa delmiem, kuri – izvietojuma dēļ – atrodas augstāk par locītavām un padusēm. No elkoņiem caur padusēm asinis plūst līdz viduklim. Kronis – pie krusta nostiprināšanas sagrozīts – izkustās; galva nokrīt uz priekšu. Tas – lielajam ērkšķu mezglam, kas noslēdz kroņa pinumu – liek vēl stiprāk durties sprandā. Tad kronis atslīd atpakaļ, atstājot pierē nežēlīga tetovējuma un saskrāpējuma pēdas.

Beidzot krusts tiek nostādīts savā vietā. Arī ļaundaru krusti tiek uzstādīti vertikāli. Viņi cieš no sitienu sagādātām mocībām, kuras pāršķeļ locītavas, liekot rokām nomelnēt, un vēnām izskatīties tik pietūkušām kā virvēm. Jēzus klusē. Taču pūlis nepierimst, tieši pretēji – tas no jauna sāk ellišķīgi trokšņot.

Tagad Golgātas virsotnei ir sava trofeja un sava goda sardze. Jēzus krusts atrodas visaugstākajā vietā. Malās vīd abi pārējie. Puse no apbruņoto kareivju centūrijas stāv krusta pakājē – visapkārt virsotnei. Šo bruņoto vīriešu rindās ir redzami desmit jātnieki, kuri no zirgiem nokāpuši, met kauliņus par notiesāto apģērbu. Starp Jēzu un no Viņa labajā pusē esošo krustu stāv Longins. Izskatās it kā viņš stāvētu godpilnā sardzē pie Mocekļu Ķēniņa. Otra centūrijas daļa atpūšas. Viņi atrodas Longina adjutanta uzraudzībā uz kreisajā pusē esošās takas, un, ir izvietojušies arī mazliet zemāk, būdami gatavībā sniegt palīdzību nepieciešamības gadījumā. Kareivji izrāda gandrīz pilnīgu vienaldzību. Tikai reizēm kāds no viņiem skatienu paceļ uz krustā sistajiem.

Longins, tieši pretēji, ieintriģēts un ziņkārīgs, visu novēro. Viņš salīdzina un prātā nosoda nāvei nolemtos. Viņš salīdzina krustā sistos - un īpaši Kristu - ar skatītājiem. Viņa vērīgās acis ievēro ikkatru sīkumu, un, lai labāk redzētu, viņš ar roku aizsedz acis no saules, kura acīmredzot viņam traucē.

Saule patiešām ir dīvaina – iesarkani dzeltenā krāsā, tā atgādina ugunsgrēku. Un tad pēkšņi liekas, ka ugunsgrēks būtu nodzisis, jo mākonis darvas melnumā, iznirst no Jūdejas virsotnēm, un, ātri pārslīdot pāri debesīm, tas pazūd aiz citiem kalniem. Saulei atkal parādoties, tā ir tik intensīva, ka acis tikai ar grūtībām spēj to panest.

Skatoties apkārt, Longins soļa attālumā ierauga Mariju ar satriektu sejas izteiksmi, kas pievērsta Dēlam. Viņš pasauc vienu no kauliņus metošajiem kareivjiem un saka:

- Ja Māte ar dēlu, kas Viņu pavada, vēlas, lai atnāk. Atved Viņu un palīdzi Tai.

Un Marija ar Jāni, kurš tiek noturēts par Viņas dēlu, kāpj pa maziem, klintī izcirstiem pakāpieniem. Viņa paiet garām kareivju rindai, lai nokļūtu līdz krusta pakājei. Tomēr Viņa stāv noteiktā attālumā no krusta, lai Jēzus varētu Viņu redzēt un lai Viņa varētu lūkoties uz Dēlu. Pūlis nekavējoties bārsta pār Māti aizvainojošas apsūdzības, pievienojot tos Viņas Dēlam raidītajiem zaimiem. Tomēr Viņa, ar zilganām un trīcošām lūpām, cenšas Dēlu stiprināt ar izmocītu smaidu, kurā izzūd visas asaras, kuras neviens gribasspēks nespēj noturēt acīs.

Ļaudis – sākot ar priesteriem, Rakstu mācītājiem, farizejiem, saducejiem, herodiāņiem un viņiem līdzīgajiem – pārtraukumam noorganizē sev pastaigas. Viņi riņķo kā karuselī - pa stāvu taciņu dodas kalnup, apiet apkārt virsotnei un atpakaļ dodas pa to pašu vai citu ceļu. Ejot garām virsotnei pa otro mazo laukumiņu, viņi netaupa zaimu pilnus vārdus, kas domāti Mirstošajam. Visa niecība, nežēlība, viss ienaids un neprāts, viss ko spēj izdvest cilvēka mēle, plūst pār šīm ellišķīgajām lūpām. Visvairāk iedegušies ir Svētnīcas locekļi, kuriem pievienojas farizeji.

- Ko nu? Tu cilvēces glābējs, kādēļ Tu neglāb pats Sevi? Vai Tavs kungs Belcebuls ir Tevi atstājis? Vai (varbūt) aizliedzis Tevi? – kliedz trīs priesteri.

Un ebreju balsis pievienojas:

- Tu, kas piecas dienas iepriekš ar dēmona palīdzību liki runāt Tēvam… Ha! Ha! Ha! Viņam vajadzēja tevi godināt! Kādēļ Tu neatgādini Viņam Viņa solījumu?

Un trīs farizeji turpina:

- Zaimotāj! Viņš pestīja citus sakot, ka dara to ar Dieva palīdzību! Bet Pats Sevi Viņš nespēj glābt! Vai gribi lai mēs Tev ticam? Tad rādi brīnumu. Nevari, ko? Tagad Tavas rokas ir caurdurtas un Tu esi kails.

Un saduceji un herodiāņi sauc:

- Uzmanieties no burvestībām, jūs, kas paņēmāt Viņa apģērbu! Viņā rit ellišķīgas asinis!

Un pūlis korī kliedz:

- Nokāp no krusta, un mēs ieticēsim Tev, Tu, kurš nojauksi Svētnīcu… Ārprātīgais!… Palūkojies tur uz godājamo un svēto Svētnīcu. Tā stāv neskarta, ak, svētuma zaimotāj! Bet Tu mirsti.

Citi priesteri sauc:

- Zaimotāj! Un Tu būtu Dieva Dēls? Tādā gadījumā kāp zemē no krusta. Uzsūti mums negaisu, ja esi Dievs. Mēs nebīstamies no Tevis un spļaujam Tev virsū.

Citi garāmgājēji krata galvas:

- Viņš spēj vienīgi raudāt. Dziedini Sevi, ja tā ir patiesība, ka Tu esi Izredzētais!

Bet kareivji sauc:

- Dziedini taču Sevi! Samin pīšļos šo šausmīgo salašņu baru! Jā! Salašņu impērija, tādi jūs, ebreju plūsma, esiet. Dari to! Roma novietos Tevi uz pjedestāla un godās Tevi kā dzīvību!

Priesteri ar saviem kompanjoniem turpina:

- Sieviešu rokas bija saldākas, vai nav tiesa? Bet, skat, viņas jau ir gatavas Tevi pieņemt, šīs Tavas… (šeit tie izsaka kaunpilnu vārdu). Visa Jeruzaleme pieder Tev, savedēj, kalpošanā.

Un viņi smilkst kā kucēni. Citi met akmeņus, saucot:

- Pārvērt tos maizē, Tu, kas pavairo maizi.

Citi – pārfrāzējot “Hosanna” no palmu svētdienas – mētā zarus un kliedz:

- Nolādēts ir Tas, kurš nāk dēmona vārdā! Nolādēta ir Viņa valstība! Slava Sijonai, kura izrauj To no dzīvo vidus!

Viens no farizejiem stāv iepretim krustam, izstiepj delnu pret Jēzu, pirkstus saliecot ragu formā, un sauc:

- Es uzticu Tevi Sinajas Dievam – Tu sacīji. Šobrīd Sinajas Dievs Tev gatavo mūžīgo uguni. Kādēļ Tu nesauc palīgā [ganu] Jonasu, lai viņš Tev piekalpo?

Bet citi turpina zaimot:

- Nesabojā krustu ar Savas galvas atsitieniem. Tam būs jākalpo arī Tev uzticīgajiem. Viss leģions nomirs pie Tava koka. Es Tev zvēru to pie Jahves. Bet sākumā mēs pie tā piekārsim Lācaru. Redzēsim vai tad Tu viņu pasargāsi no nāves.

- Jā! Jā! Iesim pēc Lācara. Piekalsim viņu krusta otrā pusē!

Tad kā papagaiļi viņi lēnām atkārto Jēzus vārdus:

- Lācar, mans draugs, nāc ārā! Atraisiet viņu un ļaujiet viņam staigāt.

- Nē! Viņš sacīja Marijai un Martai, savām sievietēm: “Es esmu Augšāmcelšanās un Dzīvība! Ha! Ha! Ha! Augšāmcelšanās neprot atmest nāvi un Dzīvība mirst!

- Lūk, Marija un Marta. Jautāsim viņām kur ir Lācars, un iesim viņu meklēt.

Un viņi pieiet pie sievietēm, bezkaunīgi jautājot:

- Kur ir Lācars? Pilī?

Izbiedētās sievietes noslēpjas aiz ganiem, tomēr Marija Magdalēna pienāk, un, ciešanās atrod seno drosmi no grēcīgās dzīves laikiem, saka:

- Ejiet! Pilī jūs atradīsiet romiešu kareivjus un piecsimt apbruņotus vīrus no man piederošām zemēm un viņi jūs izkastrēs kā vecus āžus, kas paredzēti kalpu barībai, kuri strādā kaļķakmens atradnēs.

- Dumjā! Tā tu runā ar priesteriem?

- Svētuma zagļi! Nelieši! Nolādētie! Pagriezieties! Aiz jums – es jau redzu – elles liesmas!

Un viņi pagriežas patiešām izbijušies, jo Marijas [Magdalēnas] apgalvojums skan tik pārliecinoši. Tomēr liesmas aiz viņiem nav, bet vienīgi labi noasinātie romiešu šķēpi. Patiešām, Longins otrai centūrijas daļai, kura atpūtās, bija devis pavēli iejaukties. Tādēļ kareivji biksta pirmos, kas pagadās. Un tie bēg ar kliedzieniem. Daļa no centūrijas paliek, lai nosprostotu eju no abiem ceļiem un lai mazā laukumiņa dēļ izveidotu aizsegu. Ebreji iebilst, taču Roma ir stiprāka.

Magdalēna nolaiž savu plīvuru, kuru bija pacēlusi runājot ar apvainotājiem, un atgriežas savā vietā. Pārējie viņai piebiedrojas.

Tai pat laikā ļaundaris no kreisās puses turpina izsacīt šausmīgus apvainojumus. Liekas it kā viņš gribētu apkopot visus, pret tuvāko, vērstos zaimus. Un visu to izrunājot viņš piebilst:

- Glāb Sevi un glāb mūs, ja vēlies lai Tev noticam. Un, Tu, būtu Kristus? Tu esi ārprātīgais! Pasaule pieder viltīgajiem, izveicīgajiem, bet Dievs neeksistē. Esmu es. Tas ir tiesa… un man ir atļauts viss! Dievs! Muļķības! Tas ir izdomāts, lai mēs būtu mierīgi. Lai dzīvo mūsu “es”! Tikai tas ir karaļa un dieva vietā!

Otrs ļaundaris no labās puses, pie kuras kājām [gandrīz] atrodas Marija, bet kurš neskatās ne uz Viņu, ne Kristu – jau kādu brīdi raud, čukstot vārdu “māte”. Tad viņš saka [otram ļaundarim]:

- Apklusti. Vai tu nebīsties Dieva pat tagad, ciešot šādā veidā? Kādēļ tu apvaino To, kurš ir labs? Viņa sods pārsniedz mūsējo, bet Viņš neko ļaunu nav darījis.

Otrs noziedznieks tomēr atsāk bārstīt apvainojumus. Jēzus klusē. Viņa elpa ir smaga piepūles dēļ, kādu izraisa Viņa pozīcija, drudzis un Viņa sirds stāvoklis un elpvada izvietojums (kas šaustīšanas rezultātā ir bojāts), kā arī Olīvdārza dziļo baiļu izraisīto asiņu sviedru dēļ. Viņš cenšas rast atvieglojumu samazinot svaru, kas balstās uz kājām, ar roku palīdzību pie paceļot to. Iespējams Viņš to dara skudriņu dēļ, kuras jau moka pēdas, parādoties caur muskuļu drebēšanu. Šī pati trīcēšana skar arī roku šķiedras, kuras atrodas piespiedu pozīcijā. Pirkstu galos tām vajadzētu būt ledus saltumā, jo plaukstas atrodas augstāk un asinsrite tur ir pārtraukta. Asinis ar grūtībām atplūst līdz locītavām un cauri ievainojumiem plūst pa naglām, neapasiņojot pirkstus. Kreisās rokas pirksti ir jau pamiruši un paliek bez kustībām, piespiesti plaukstas vidusdaļai. Arī pēdu pirksti norāda uz fiziskajām ciešanām, īpaši lielie pirksti – iespējams tādēļ, ka nervi pēdās ir mazāk skarti – paceļas un nolaižas, tad nokarājas.

Arī ķermenis atspoguļo t ā sāpes ar ātrām, bet vārgām kustībām, kuras vairāk nomoka nekā sniedz atvieglojumu. Ribas, ļoti platas, un [atbilstošā] atstatumā – jo š ī Ķermeņa struktūra ir pilnīga – šobrīd ir pār mēru izspiedušās, ķermeņa ieņemtās pozīcijas un plaušās izveidojušā pietūkuma dēļ. Tomēr tas nemazina ar elpošanu saistīto piepūli un vēders ar kustībām palīdz arvien vairāk stingstošajai diafragmai.

Noasiņošana un smakšana pieaug no minūtes minūtē. Uz to norāda zilganā krāsa ap drudzī dedzinātajām lūpām, un sarkani violetais sasprindzinājums, kas sejā iekrāso uztūkušos asinsvadus. Tas palielinās rajonā no vaigiem līdz ausīm un deniņiem. Deguns ir nostiepts un bez asinīm, bet acis iegrimst dobumos: tas norāda uz, kroņa dēļ iztecējušo, asiņu trūkumu.

Zem kreisās ribas ieloka ir redzamas sitienu pēdas, kas neregulāri, bet atbaidoši plešas no sirds vārstuļa. Laiku pa laikam iekšējo konvulsiju dēļ, dziļi nodreb diafragma. To iespējams pamanīt caur pilnīgu ādas atslābšanu, cik nu tai ir iespējams stiepties uz šīs ievainotās un mirstošās Miesas.

Jēzus sejas izskats jau ir tāds, kādu varam aplūkot uz [Turīnas] līķauta fotogrāfijām – ar slīpu un vienā pusē piepampušu degunu. Arī tas, ka labā acs ir gandrīz aizvērta esošā pampuma dēļ, palielina līdzību. Lūpas ir pavērtas. Uz augšējās lūpas vīd brūce, kas šobrīd jau struto.

Asins zuduma, drudža un saules izraisītajām slāpēm ir jābūt tik dedzinošām, ka Jēzus ar acumirklīgu kustību dzer asaru un sviedru, tāpat kā asins lāses, kuras no pieres plūst ūsās. Pateicoties tam, Viņš samitrina mēli… Ērkšķu kronis traucē Viņam atbalstīties pret krusta korpusu, lai svaru Viņš varētu uzvelt uz rokām, dodot atpūtu pēdām. Visa plecu un nieru daļa izliecas. Virs nieru bļodiņas, tās nespēka dēļ, ir atrautas no krusta koka. Tas Jēzus ķermenim liek sasvērties uz priekšu.

Ebreji, izdzīti no mazā laukumiņa, nebeidz skandēt apsūdzības un bez sirdīgais ļaundaris kā atbalss atkārto tās. Otrs noziedznieks, raugoties uz Māti ar pieaugošu žēlsirdību, raud un asi tam atbild. Viņš pamana, ka apvainojumi skar arī Māti.

- Klusē! Atceries, ka arī tevi ir dzemdējusi sieviete. Padomā, kā mūsējās [mātes] raudāja savu dēlu dēļ… tās bija kauna asaras… jo mēs bijām noziedznieki. Mūsu mātes nomira… Es gribētu lūgt viņai piedošanu… Bet vai es varu? Viņa bija svēta… Es nogalināju viņu ar sāpēm, kādas tai radīju… Esmu grēcinieks… Kas man piedos? Māt, Tava mirstošā Dēla dēļ, lūdzu, lūdzies par mani!

Marija uz brīdi paceļ izmocīto seju un lūkojas uz šo nelaimīgo, kurš pateicoties atmiņām par māti un lūkošanos uz [Jēzus] Māti, tuvojas sirds atgriešanās brīdim. Marija glāsta viņu ar savu dūjas skatienu.

Dizma raud vēl spēcīgāk, tādejādi vēl vairāk modinot kompanjonā un pūlī zaimus. Ļaudis no pūļa kliedz:

- Bravo! Ņem Viņu sev par māti. Tad Viņai būs divi dēli noziedznieki!

Bet otrs ļaundaris piebilst:

- Viņa mīl tevi kā Sava iemīļotā [Dēla] samazināto kopiju.

Jēzus ierunājas pirmo reizi:

- Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko dara!

Šī lūgšana Dizmā uzveic visas bailes. Viņš uzdrīkstas paskatīties uz Kristu, un saka:

- Kungs, piemini mani, kad būsi Savā valstībā. Es ciešu taisnīgi. Tomēr parādi man Savu žēlsirdību un pēc nāves dāvā man mieru. Reiz es dzirdēju Tevi runājam, taču toreiz es atmetu Tavu vārdu. Tagad es atgriežos. Es novērsīšos no saviem grēkiem un pievērsīšos Tev, Visaugstākā Dēls. Es ticu, ka Tu nāc no Dieva. Es ticu Tavam spēkam. Ticu Tavai žēlsirdībai. Kristu, piedod man Tavas Mātes un Tava Vissvētā Tēva vārdā.

Jēzus pagriežas un uzlūko runātāju ar dziļu žēlastību. Tad Viņš (joprojām skaisti) uzsmaida, par spīti savainotajām lūpām un saka:

- Es tev saku, šodien tu būsi ar Mani Paradīzē.

Atgriezies noziedznieks nomierinās, un vairs neatceroties bērnībā mācītās lūgšanas, viņš atkārto šautru lūgšanu:

- Jēzu, Nācarieti, ebreju Ķēniņ, apžēlojies par mani. Jēzu Nācarieti, ebreju Ķēniņ, es uzticos Tev. Jēzu Nācarieti, ebreju Ķēniņ, es ticu Tavai Dievišķībai.

Otrs ienaidnieks turpina zaimot.

Debesis aizvien vairāk satumst. Saulei ir arvien grūtāk izlauzties cauri mākoņiem. Debesis pārklājas ar tumšākiem, baltiem, iezaļganiem slāņiem, kas paceļas, sadalās, atkarībā no aukstā vēja kaprīzēm, kurš ik pa laikam pāršalc debess jumu, tad norimstas, un apklust pavisam. Gaiss, vējam pieklustot, liekas esam vēl draudīgāks – smags un nedzīvs.

Gaisma, vispirms pārmērīgi spilgta, kļūst iezaļgana. Sejas pieņem dīvainu izskatu. Ķiverēs un bruņās tērptie kareivji – sākumā spīdoši, tagad pelēkās debess iezaļganās gaismas ieskauti – rāda savus skarbos, it kā akmenī izkaltos profilus. Ebreju brūnās sejas, mati un bārdas atgādina papeles, viņu sejas kļūst zemes pelēkas. Sievietes bāluma dēļ (kuru vēl pasvītro gaisma) līdzinās dievībām, krītoša sniega baltumā.

Jēzus kļūst šausminoši zilgans, it kā Viņa miesa jau sāktu dalīties, tā it kā Viņš būtu jau miris. Viņa galva sāk svērties pār krūtīm. Pēkšņi Viņam sāk trūkt spēki. Par spīti drudzim Viņš dreb. Un Savā vājumā Viņš čukst vārdu, kuru sākumā teica dziļi sirdī:

- Māmiņ!

Viņš izsaka to klusītēm izelpā, it kā jau izjūtot māņus, kuri traucē Viņam tā savaldīties, kā to vēlētos Viņa gribasspēks. Un Marija nespēj atturēties, lai neizstieptu roku pretim Dēlam, it kā gribot Viņam palīdzēt.

Nežēlīgie ļaudis smejas par šīm jūtīgajām Mirstošā sāpēm, un To, Kura tajās piedalās. Aiz ganiem, kuri atrodas uz maza laukumiņa, atkal iznāk un spraucas priesteri un Rakstu mācītāji. Kareivjiem tuvojoties, viņi reaģē sakot:

- Vai tur nav galilieši? Arī mums tur ir jābūt, lai noskaidrotu vai tiek ievērota taisnība. Mēs šajā gaismā nevaram to noteikt no tālienes.

Patiesi, daudzi sāk uztraukties par vis ietverošo gaismu, un daži izjūt bailes. Arī kareivji lūkojas debesīs. Arī viņi redz tumšo kausu, kas līdzinās lauskai. Tas aug no augstumiem, atgādinot kuģa dūmeni, un tad tas paceļas; ceļas, radot arvien tumšākus mākoņus, it kā tas būtu dūmus un lavu spļaujošs vulkāns.

Šajā dziestošajā un stindzinošajā gaismā, Jēzus atdod Jāni Marijai, un Mariju – Jānim. Viņš noliec galvu – jo Māte labākas redzamības dēļ ir pienākusi tuvāk krustam un saka Viņai:

- Sieva, lūk, Tavs Dēls – un Jānim:

- Dēls, lūk, tava Māte.

Marijas seja pēc šiem vārdiem izskatās vēl satriektāka. Tas ir Viņas Jēzus testaments, kurš Savai Mātei neko “bez cilvēka” nedāvāja, un caur mīlestību uz cilvēku atņēma Tai Viņas dzemdēto Cilvēku – Dievu. Bet Viņa, nabaga Māte, cenšas raudāt klusējot, jo Viņa taču nevar, nevar raudāt… Par spīti centieniem asaras līst, neskatoties uz sirdi lauzošo smaidu, kuru Viņa Jēzus dēļ saglabā uz Savām lūpām, lai stiprinātu Dēlu.

Ciešanas nebeidz pieņemties spēkā, un Gaisma arvien vairāk tiek nogalināta. Un šajā tumši sarkanajā granātgaismā no ebreju aizmugures iznāk Nikodēms un Jāzeps. Viņi saka:

- Palaidiet!

- Tas nav iespējams! Ko jūs gribat? – jautā kareivji.

- Iziet cauri. Mēs esam Kristus draugi.

Priesteru vadoņi pagriežas:

- Kurš uzdrošinās nosaukt sevi par dumpinieka draugu? – viņi aizvainoti jautā.

Un Jāzeps drosmīgi atbild:

- Es, Augstās Padomes cienījams loceklis, Jāzeps no Arimatejas, Vecākais, un man līdzās ir Nikodēms, ebreju vadošais vīrs.

- Tas, kurš nostājas dumpinieka pusē, pats ir dumpinieks.

- Bet tas, Eleazar, Ananijas dēls, kurš nostājas slepkavu pusē ir slepkava. Es esmu dzīvojis godīgi. Tagad esmu vecs un atrodos tuvu nāvei. Es nevēlos kļūt netaisnīgs tagad, kad Debesis jau nolaižas pār mani, un ar Tām kopā arī – Pirmsmūžīgais Tiesnesis.

- Un tu, Nikodēm? Tu pārsteidz mani! - [saka Eleazars].

- Tu mani arī… un proti: Izraēls ir tik samaitāts, ka neprot atpazīt Dievu [atbild Nikodēms]

- Tu iedves manī riebumu.

- Tad atkāpies un ļauj man iet. Neko vairāk es nelūdzu.

- Lai tu vēl vairāk aptraipītos?

- Ja es nekļuvu nešķīsts esot kopā ar jums, tad nekas vairs mani tādu nevar padarīt. Kareivi, šeit tev ir soma un vēstule caurlaidei - saka Nikodēms, dodot tuvāk stāvošajam dekurionam somu un vaska tāfelīti.

Dekurions lasa un saka kareivjiem:

- Ļaujiet šiem abiem iet!

Jāzeps un Nikodēms tuvojas ganiem. Neesmu pārliecināta vai Jēzus, ar Saviem jau agonijas pārņemtajiem redzokļiem, viņus redz šajā biezajā miglā. Viņi tomēr Jēzu redz un raud, nekam nepievēršot uzmanību, kaut arī pār viņiem līs priesteru apvainojumi.

Jēzus ciešanas kļūst aizvien spēcīgākas. Ķermenis pieredz pirmo stingšanas izliekšanos un katrs pūļa kliedziens sāpes vēl padziļina. Muskuļu un nervu šķiedru atmiršana izplatās no nomocītajiem pirkstu galiem pa visu ķermeni, arvien vairāk apgrūtinot elpošanu, vājinot diafragmas kustības un sirdspukstus padarot neritmiskus. Kristus sejas krāsa mainās no intensīvi sarkanās uz bāli iezaļgano, kāda piemīt no asins trūkuma mirstošam cilvēkam; lūpas kustās ar aizvien lielākām grūtībām, jo pa sarautajiem, traumētajiem sejas vai galvas nerviem [un muskuļiem] – kuri desmitiem reižu kalpoja visa ķermeņa kustībām, balstoties uz horizontālā krusta baļķa – skrien skudriņas līdz pat žoklim. No aizsprostotajām sejas pulsācijām uztūkušajam kaklam vajag ļoti sāpēt un paplašināt uztūkumu līdz pat mēlei. Kakls liekas esam palielinājies, bet Jēzus kustības – palēninājušās. Mugurkauls – pat tad, ja stinguma spazmas neizliec to pilnīgā puslokā no sprandas līdz gurniem – arvien vairās izliecas uz priekšu, locekļiem - kā mirušā ķermenī – kļūstot arvien smagākiem. Gaisma šobrīd ir tumši pelēcīgā krāsā, ļaudis maz ko spēj saskatīt. Vienīgi pie krusta stāvošie, vēl spēj skaidri saredzēt.

Jēzus vienā brīdī pilnīgā bezspēkā sasveras uz priekšu (un leju), tā it kā būtu miris. Viņš vairs neelpo, nekustīgā galva ir nokārta. Ķermenis virspus gurniem pilnīgi atkarājas, kopā ar pleciem veidojot loku. Marija iekliedzas:

- Viņš ir miris!

Tas ir traģisks kliedziens, kurš izskan satumsušajā gaismā. Un Jēzus patiesi izskatās esam miris. Cits sievietes kliedziens atbild [Marijas saucienam] un sieviešu grupā es redzu kustību. Tad kādas desmit personas attālinās. Tās nes kaut ko, ko es nespēju saskatīt, un aiziet. Miglas pilnā gaisma ir ļoti vāja. Varētu teikt, ka visu [apkārtni] ieskauj biezs vulkānisko pelnu mākonis.

- Tas nav iespējams – kliedz priesteri.

- Tā ir izlikšanās, lai mēs aizietu. Kareivi, sadur Viņu ar šķēpu! Tās ir labas zāles, lai atgrieztu Viņa balsi.

Tā kā kareivis to nedara, uz krustu tiek mesta akmeņu un zemes gūzma, aizsniedzot Mocekli un krītot uz romiešu bruņām.

- Zāles – kā ironiski izteicās ebreji – “brīnumu”.

Neapšaubāmi kāds akmens ir trāpījis rokas ievainojumā vai pat galvā, jo akmeņi tiek mesti virzienā uz augšu. Jēzus žēlīgi ievaidas un atgūst samaņu. Krūškurvis sāk cilāties ar lielām grūtībām. Viņš pagriež galvu no labās uz kreiso pusi, meklējot pozīciju, kurā būtu iespējams mazāk ciest, taču Viņš atrod vienīgi ciešanas.

Ar lielām grūtībām Viņš atkal balstās uz Savām izmocītajām pēdām, spēku rodot Savā gribā, un tikai tajā. Jēzus stingst uz krusta. Tad iztaisnojas, tā it kā būtu vesels cilvēks - spēku pilnbriedā. Viņš paceļ seju, ar atvērtām acīm lūkojoties uz ļaudīm un Savām pēdām, uz tālumā esošo tik tikko saredzamo pilsētu, kas veido neizteiksmīgas miglā tīta baltuma aprises. Viņš redz melnas debesis, no kurām pazudusi ir visa zilgme un jebkādas gaismas pēdas. Ar Savu gribasspēku un Savas dvēseles nepieciešamībā Viņš skaļi sauc uz aizslēgtajām un zemajām debesīm, kuras atgādina tumšu, briestošu, milzīgu flīzi. Viņš pārvar žokļa stinguma, uztūkušās mēles, aizpampušā kakla šķēršļus un sauc:

- Elvi, Elvi, lamma sebakteni! (tā Viņš izrunā).

Lai ar šādu kliedzienu atklātu atstātību no Tēva, Viņam ir jājūt, ka Viņš mirst – un pie tam pilnīgā atstumtībā no Debesīm. Ļaudis smejas un zaimo. Viņi apvaino Jēzu:

- Dievs nezin ko lai ar Tevi iesāk! Dievs dēmonus nolād!

Citi kliedz:

- Redzēsim vai Elijs, kuru Viņš sauc, nāks Viņu glābt.

Bet vēl citi sauc:

- Dodiet Viņam mazliet etiķi, lai Viņš izskalo Sev rīkli, tas balsij nāks par labu! Elijs vai Dievs – un nav zināms, ko šis ārprātīgais gaida – atrodas tālumā… Ir nepieciešama skaļa balss, lai tie izdzirdētu!

Un tie smejas kā hiēnas vai ļaunie gari. Tomēr neviens kareivis nepadod etiķi un neviens no Debesīm nenāk Jēzu mierināt. Šī ir Lielā Upura agonija: vientulības piesātināta, pilnīga, nežēlīga, pat pārdabiski nežēlīga.

Izmisīgas sāpes, kas pārņēma Viņu jau Ģetzemenē, krīt kā lavīna. Visas pasaules grēku plūdi skar nevainīgo Cilvēku, lai pildītu Viņu ar rūgtumu. Un pirmkārt, sajūta, ka Dievs Viņu ir atstājis, ka Viņa lūgšana nepaceļas uz Dievu… Šī sajūta nodara vairāk sāpes nekā pats krusts; tā modina lielāku izmisumu par visām mocībām. Un šī ir beidzamā (mocība): tā, kas pasteidzina nāvi. No porām tā izspiež pēdējas asins lāses, sarauj pēdējās sirds šķiedras, pabeidz to, ko šīs atstātības pieredze aizsāka: nāvi.

Tas ir mana Jēzus pirmais nāves cēlonis, ak, Dievs, kurš siti Viņu mūsu dēļ! Par ko gan pārvēršas Tevis atstātā radība? Tā sajūk prātā vai mirst. Jēzus nevarēja sajukt prātā, jo Viņa inteliģence bija Dievišķīga. Tā bija Viņa garīgā inteliģence, kas uzvarēja pār Dieva Nomocītā aizvainojumu. Viņš nomira. Nāve, Vissvētā Nāve, pilnīgi bezvainīga Nāve. Tas, kurš bija Dzīvība nomira, nomira atstātības aizmirstībā un mūsu grēku dēļ.

Tumsa kļūst arvien lielāka. Jeruzaleme nav saredzama. Pat pašas Kalvārijas nogāze liekas pazūdam. Ir redzama vienīgi virsotne – kā tumsas nesta – lai tā pieņemtu pēdējo palikušo gaismu, novietojot to – kā upuri ar tā Dievišķīgo trofeju – lai to skatīt varētu gan mīlestība, gan ienaids.

No šīs gaismas, kuru par tādu vairs nevar uzskatīt, atplūst sāpju pārņemtā Jēzus balss:

- Slāpst!

Patiešām vējš pamodina slāpes pat veselajos. Vējš nerimstas, un ir brāzmains, putekļu pilns, auksts, stindzinošs. Es domāju par sāpēm, kādas tas sagādā Jēzus plaušām, sirdij, kaklam, Viņa ledusaukstajiem, notirpušajiem, ievainotajiem locekļiem. Patiesi, visums liekas sazvērējies, lai mocītu Notiesāto.

Kareivis pieiet pie trauka, kurā bendes palīgi bija ielējuši etiķi ar žulti. Šis dzēriens ar savu rūgtumu notiesātajos izraisa siekalu izdalīšanos. Viņš satver sūkli, samitrina to šķidrumā, uzsprauž to uz tievas, bet stingras netālu esošās niedres, un padod to Mirstošajam. Jēzus izslāpis liecas pretim tuvojošajam sūklim. Viņu varētu pielīdzināt izslāpušam bērnam, kas meklē mātes krūti.

Marija to redz un neapšaubāmi par to domā, jo atbalstoties pret Jāni, Viņa vaid:

- Ak! Un Es pat nespēju Viņam dot kaut vienu Savu asaru… Ak! Manas krūtis, kādēļ jūs vairs nedodiet pienu? Ak! Dievs, kādēļ, kādēļ, kādēļ Tu mūs esi tā pametis? Vienu brīnumu Manam Dēlam! Lai Mani aiznes pie Viņa, lai Es dzesētu Viņa slāpes ar Savām asinīm, jo piena Man vairs nav…

Jēzus, kurš alkatīgi dzer savelkošo un rūgto dzērienu, riebumā novērš galvu. Dzēriens dedzina Viņa ievainotās un sasprēgājušās lūpas. Viņš aizgriežas, novēršas, sakrīt. Viss ķermeņa svars gultas uz pēdām un uz priekšu. Savainotajos pirkstu galos ir izjūtamas šausmīgas sāpes, tās atveras zem atslābušā ķermeņa svara. Netiek veikta vairs neviena kustība sāpju mazināšanai. Sākot ar lejas muskuļiem uz augšu viss ķermenis atkarājas no koka, tā arī paliekot.

Galva smagumā nosveras uz priekšu, sejai liekot trīs vietās izskatīties nostieptai: uz pilnīgi izkaltušā kakla, un divu muskuļu vietās. Elpa kļūst arvien smagāka un retāka. Tā vairāk atgādina nevienmērīgu gārgšanu. Laiku pa laikam mokošas klepus lēkmes izsauc uz lūpām viegli iesārtas putas. Starplaiks starp divām ieelpām kļūst garāks. Vēders vairs necilājas. Vienīgi ķermenis vēl ceļas, taču ar lielām grūtībām un sāpēm… Plaušu paralīze kļūst arvien lielāka.

Un aizvien klusāks kļūst bērnišķīgā sūdzībā pārtopošais sauciens:

- Māmiņ!

Un Nelaimīgā čukst:

- Jā, Mans Dārgumiņ, Es esmu šeit.

Un aizmiglotais Jēzus skatiens, liek Viņam jautā:

- Māmiņ, kur Tu esi? Es vairs neredzu Tevi. Vai arī Tu esi Mani atstājusi?

Tie vairs nav pat vārdi, bet tik tikko dzirdams čuksts, kuru tas, kurš apkopo visas Mirstošā Nopūtas, iespēj uztvert vairāk ar sirdi nekā ar dzirdi. Marija atbild:

- Nē, nē, Dēls! Es neesmu Tevi atstājusi! Paklausies Manī, mans mīļais… Māmiņa ir šeit, Viņa ir šeit… un Viņas vienīgās ciešanas ir tās, ka Viņa nevar pietuvoties vietai, kur esi Tu…

Šīs mocības… Un Jānis nevaldot pār sevi, raud. Jēzus dzird viņa šņukstus, bet neko nesaka.

Domāju, ka tuvojošā nāve liek Viņam runāt kā murgojot, Viņš pat nezin, ko runā, un nesaprot arī mātišķo mierinājumu, nedz iemīļotā apustuļa mīlestību.

Longins neapzināti nomaina atpūtā ieņemto stāju. Sākumā viņš ar uz krūtīm sakrustotām rokām, pārmaiņus stāvot uz vienas, te otras kājas, ilgās gaidīšanas dēļ, deva tām atpūtu. Tagad viņš ir nostājies gatavības pozīcijā. Kreiso roku viņš tur uz zobena, labo – pie sāniem, it kā atrastos cēzariskā troņa pakājē. Viņš cenšas neizrādīt saviļņojumu. Tomēr viņa sejas vaibsti, pūliņu dēļ neizrādīt jūtīgumu, izmainās. Viņa acīs iemirdzas asara, kuras atraisīšanos attur vienīgi dzelzs disciplīna.

Citi kareivji ir pārstājuši spēlēt kauliņus. Piecēlušies, viņi uzliek ķiveres, kuras tiem bija kalpojušas kauliņu mešanas nolūkam. Viņi klusējot vērīgi stāv grupā, netālu no mazajiem, klintī izcirstajiem pakāpieniem. Citi pilda pienākumu un viņiem nav ļauts manīt pozīciju. Viņi atgādina dievības. Tomēr vistuvāk Marijai stāvošais kareivis, dzirdot Viņas vārdus, norūc kaut ko zem deguna un pakrata galvu.

Klusums. Un tad pilnīgā tumsībā izskan skaidri vārdi:

- Viss ir piepildīts!

Un tad elpa kļūst arvien gārdzošāka, un klusums ar lielākiem pārtraukumiem. Laiks plūst šajā nemierīgajā ritmā. Dzīvība atgriežas, smagajai Mirstošā izelpai pāršķeļot gaisu… Dzīvība mirst šo sāpīgo skaņu vairs nedzirdot.

Mēs ciešam dzirdot Viņu… ciešam nedzirdot… Kāds izsaucas:

- Pietiek ar šīm ciešanām!

Un teikts tiek arī:

- Ak, Dievs! Kaut nu tas nebūtu Viņa pēdējais elpas vilciens!

Visas Marijas raud, galvas pavērsušas pret smilšaino pauguru. Viņu šņuksti ir labi sadzirdami, jo pūlis ir pieklusis, lai dzirdētu Mirstošā gārdzienus. Vēl brīdis klusuma – tam seko lūgšanu vārdi, neizsakāmā saldmē izteikti:

- Tēvs, Tavās rokās Es atdodu Savu garu!

Tad atkal iestājas klusuma brīdis. Gārgšana kļūst vieglāka. Vairs tikai nopūtas plūst no lūpām un kakla.

Un tad seko Jēzus pēdējā konvulsija – briesmīga konvulsija. Liekas it kā Viņš gribētu no koka atraut ar trim naglām pienagloto ķermeni. Konvulsijas trīs reizes pārskrien to no galvas līdz kājām, ieskaujot visus nabaga izmocītos nervus, trīskārt dīvaini izliecot vēderu. Tas uzpūšas tā, it kā tajā būtu atgriezušies iekšējie orgāni, un tad vēders noplok it kā tukšs būdams. Konvulsija ceļas, nostiepjas, un tad tik spēcīgi saspiež krūšu kurvi, ka āda iekrīt starp saspringtajām, redzamajām ribām, liekot no jauna atvērties šaustīšanā iegūtajām brūcēm. Jēzus strauji atmet galvu atpakaļ – vienu, divas, trīs reizes – stipri to pret koku sasitot. Visi sejas muskuļi saraujas vienā spazmā, sašķiebjot lūpas uz labo pusi. Plakstiņi, zem kuriem redzami riņķojošie acu āboli, atveras un ieplešas, parādās acu zīlītes. Saspringst viss ķermenis. Tas atgādina izliektu, trīcošu pusloku, uz kura bez šausmām ir grūti skatīties. Un tad negaidīts sauciens izraujas no šīs izsmeltās miesas. Šī “spēcīgā balss” (par kuru runā evaņģēlijs) pārcērt gaisu:

- Māmiņ!

Un viss… Vairs nekā!

Galva noslīd uz Viņa krūtīm, miesa sakrīt uz priekšu, trīsas norimst un elpas vairs nav. Viņš ir miris.

Zeme uz Nogalinātā kliedzienu atbild ar baiļu modinošiem dārdiem. Liekas it kā tūkstotis milzīgi ragi pūstu vienu skaņu. Šim šausmīgajam akordam pievienojas atsevišķas un spalgas zibens notis, kas debesis iezīmē visos virzienos. Tās krīt pār pilsētu, pār Svētnīcu, pār pūli. Zibens ir vienīgā, neregulārā gaisma, kas ļauj kaut ko saskatīt.

Un tad pēkšņi, pērkona dārdiem turpinot skanēt, zeme sāk trīcēt ciklona vētrā. Zemestrīce un gaisa taure apvienojas, lai pār zaimotājiem nolaistu apokaliptisko sodu. Golgātas virsotne griežas un dejo kā paplāte ārprātīgā rokā. Grūdieni izsauc drebēšanu un tik ļoti sakustina trīs krustus, ka liekas – tie nogāzīsies.

Longins, Jānis, kareivji ķeras pie visa iespējamā, lai nenokristu. Jānis ar vienu roku turas pie krusta, bet ar otru pietur Mariju, kura sāpju un grūdienu dēļ noslīd uz Viņa krūtīm. Citiem kareivjiem – īpaši tiem, kuri atrodas pakalna malā – vajag skriet uz vidu, lai nenokristu no kalna. Ļaundari šausmās kliedz. Pūlis kliedz vēl skaļāk un gribētu aizbēgt, ja iespētu. Ļaudis gāžas viens otram virsū, mīdās, krīt zemes plaisās, kļūst neprātīgi.

Zemestrīce un gaisa taure atkārtojas trīs reizes, un pēc tam mirusī pasaule paliek nekustīga. Tikai zibšņi bez dārdiem vīd debesīs un apgaismo ebrejus. Viņi skrien visos virzienos, raustot matus ar sev priekšā izstieptām rokām, vai uz debesīm paceltām, kuras līdz šim nievātas, tagad iedvesa bailes. Tumsa mazliet samazinās zibens atblāzmas gaismā. Tas ļauj saskatīt daudzus zemē guļošos – nezinu vai viņi ir miruši vai samaņu zaudējuši. Viens nams mūru rindā deg. Liesmas nekustīgajā gaisā vijas uz augšu, tumši pelēkajā atmosfērā metot savu dzīvi sarkano ēnu.

Marija paceļ galvu no Jāņa krūtīm un skatās uz savu Jēzu. Viņa sauc To, jo vājajā gaismā ar savām nabaga saraudātajām acīm Viņa slikti redz Savu Dēlu. Viņa trīskārt sauc:

- Jēzu! Jēzu! Jēzu!

Kopš atrašanās Kalvārijā Viņa (pirmo reizi) sauc Jēzu vārdā… Beidzot zibens uzliesmojumā, kas apkārt Golgātai veido kaut ko kronim līdzīgu, Viņa redz Savu Dēlu nekustīgu esam, viscaur atkārušos uz priekšu. Viņa galva tik ļoti ir noliekta uz priekšu un uz labo pusi, ka ar vaigu Viņš skar Savu roku, bet bārda atrodas pie ribām. Tad Viņa saprot. Marija izstiepj rokas, kuras drūmajā gaisā dreb, un iesaucas:

- Mans Dēls! Mans Dēls! Mans Dēls!

Tad Viņa klausās… Viņas lūpas ir pavērtas, liekas Viņa pat ar tām grib dzirdēt. Tāpat arī acis ir plaši atvērtas, lai redzētu, redzētu… Viņa nespēj noticēt, ka Viņas Dēla vairs nav… Arī Jānis skatās un klausās, un saprot, ka viss ir beidzies. Viņš satver Mariju rokās un cenšas Viņu aizvest, sakot:

- Viņš vairs necieš.

Taču pirms apustulis ir pabeidzis teikumu, Marija saprot viņa nodomu, izlokās, apgriežas, noliecas līdz zemei un kliedzot paceļ rokas pie acīm:

- Man vairs nav Dēla!

Tad Viņa sagrīļojas un būtu nokritusi, ja Jānis nebūtu piespiedis Viņu pie sirds. Tad mācekļi notupjas zemē, lai labāk Viņu atbalstītu līdz brīdim, kad viņus aizvietos Marijas. Patiesi, augstāk stāvošo kareivju rinda viņas neaiztur. Tagad, kad ebreji jau ir aizbēguši, viņi sapulcējas uz mazā, zemāk esošā laukumiņa un apspriež notikumu.

Magdalēna apsēžas Jāņa vietā, un novieto Mariju gandrīz uz ceļgaliem. Ar rokām apskauj Viņas rokas un krūšu kurvi, skūpstot Viņas bālo seju, kas balstās uz līdzjūtīgā pleca. Marta un Zuzanna nomazgā Viņas deniņus un degunu ar etiķī mērcētu sūkli un auduma gabalu. Marijas vīra māsa skūpsta Viņas rokas, saucot Viņu spalgā balsī. Un Marijai atverot acis un skatoties uz radinieci ar sāpju pilnu skatienu, [Marija Alfeja] saka Viņai:

- Meitiņ, mīļo meitiņ, paklausies… pasaki man, ka redzi mani… Es esmu Tava Marija… Nelūkojies uz mani tā…!

Kad pirmie šņuksti atdara Marijas lūpas, pirmajām asarām krītot, viņa - labā Marija Alfeja saka:

- Jā, jā, raudi… eit, kopā ar mani… kā pie mātes, mana nabaga, svētā meitiņ.

Un izdzirdot Mariju sakām:

- Ak, Marija! Marij! Vai tu redzēji? – Marija, Alfeja dēlu, māte atbild:

- Jā! Jā!…, bet … bet… meitiņ, ak! Meita!…

Vecā Marija nespēj neko citu kā vienīgi raudāt izmisuma asaras. Kā atbalss tai pievienojas citas [sievietes], t.i. Marta un Marija [Magdalēna], Jāņa māte un Zuzanna. Pārējās žēlsirdīgās sievietes šeit vairs nav. Domāju – viņas devās kopā ar ganiem, dzirdot Marijas kliedzienu… Kareivji sarunājās savā starpā:

- Vai redzējāt ebrejus? Tagad viņi baidās.

- Un sita sev krūtīs!

- Visvairāk nobijās priesteri!

- Kas par šausmām! Es esmu piedzīvojis zemestrīci, taču šādu – vēl nekad. Paskat, zemē ir palikušas daudz plaisu.

- Un zeme pavērās visa ceļa garumā.

- Un uz tās guļ ķermeņi.

- Lai tie paliek! Par tik čūskām būs mazāk.

- Ak! Cits ugunsgrēks! Laukos…

- Bet vai Viņš patiesi vairs nedzīvo?

- Vai tu neredzi? Vai šaubies?

No klints parādās Jāzeps un Nikodēms. Viņi neapšaubāmi bija paslēpušies aiz kalna, lai izvairītos no zibens šautrām. Viņi tuvojas Longinam:

- Mēs gribam [paņemt] Miesu.

- Tikai prokonsuls var to piešķirt. Ejiet. Un pie tam ātri. Dzirdēju, ka ebreji gatavojās doties pie prokonsula, lai iegūtu atļauju salauzt Viņam kājas. Es negribētu, lai Viņu vēl apvainotu.

- Kā tu to zini?

- No karognesēja ziņojuma. Ejiet. Es gaidīšu jūs.

Abi steidzīgi dodas uz stāvā ceļa pusi un pazūd. Tad Longins pieiet pie Jāņa un stāsta viņam kaut ko, ko es nesaprotu. Tad viņš no kareivja paņem šķēpu. Palūkojas uz sievietēm. Viņas visas rūpējas ap Mariju, kura palēnām atgūst spēkus. Visi pret krustu ir pagriezušies ar muguru.

Longins stāv iepretim Krustā sistajam, labi pārdomājot metienu, un tad met. Platais šķēpa uzgalis dziļi ietriecas miesā – leņķī no apakšas uz augšu, no labās uz kreiso pusi. Jānis, kurš cīnās starp vēlmi skatīties uz šī skata šausmīgumu – uz brīdi pagriež galvu iesānis.

- Darīts, draugs – saka Longins – Tā būs labāk… Tas būs kā jātniekam… un bez kaulu laušanas… tas patiesi bija taisnīgais!

No ievainojuma sūcas daudz ūdens un maza asins strūkliņa, kura jau sāk recēt. Sūcas – es sacīju. Jo tā tik tikko tek no precīzā grieziena, kurš paliek nekustīgs. Ja Jēzus vēl elpotu, tad šis grieziens krūškurvja un vēdera dēļ atvērtos un aizvērtos.

… kamēr Kalvārijā viss saglabā savu traģisko izskatu, es pievienojos Jāzepam un Nikodēmam, kuri iet pa visīsāko ceļu, cik ātri vien spēdami. Viņi atrodas jau gandrīz lejā, kad satiek Gamalielu. Viņš ir izpūris, bez galvas segas, bez apmetņa, savā lieliskajā ģērbā, kurš ir notašķīts ar zemi un ērkšķu saplosīts. Gamaliels skriešus kāpj augšup, ar rokām retajos, sirmajos matos ieķēries. Jāzeps un Nikodēms sarunājas neapstājoties.

- Gamaliel, tas esi tu?

- Jāzep! Vai tu pamet Viņu?

- Es? Nē. Bet kādēļ tu esi šeit un pie tam šādā stāvoklī?

- Šausmu lietas! Es biju Svētnīcā! Zīme! Visa Svētnīca ir atvērta! Purpursārtais priekškars, tāpat kā hiacintes baltais, nokarājas pārplēsti! Svēto Svētais ir tapis redzams! Lāsts pār mums!

Viņš runā nepārtraukti skriedams virsotnes virzienā, sajucis tā dēļ, ko bija piedzīvojis.

Abi noraugās, kā viņš attālinās… lūkojas viens uz otru… un vienlaikus saka:

- Šie akmeņi iedrebēsies pie Mana pēdējā vārda! Viņš to viņiem apsolīja!…

Steidzoties uz pilsētu, viņi pieliek soli. Laukos, starp pakalnu un mūriem un vēl tālāk joprojām esošajā tumsā klīst neprātīga izskata cilvēki… Viņi kliedz, raud, apvaino… daži saka:

- Viņa Asinis plūda liesmās!

Citi:

- Starp zibens spērieniem parādījās Jahve, lai nolādētu Svētnīcu!

Bet citi vaid:

- Kapi! Kapi!

Jāzeps satver kādu, kurš ar galvu atsitas mūrī. Viņš sauc viņu vārdā, kādu brīdi velkot viņu sev līdz pa pilsētu:

- Sīmani, ko tu pastāstīsi?

- Liec mani mierā! Arī tu esi miris! Visi ir miruši! Visi iznākuši [no kapiem]! Un nolād mani!

- Viņš ir sajucis prātā – saka Nikodēms.

Viņi atstāj Sīmani un steigšus iet uz Pretoriju. Pilsēta izskatās atbaidoša. Ļaudis skrien, sitot sev krūtīs; aiz sevis dzirdot balsi vai soli, tie palec nost vai šausmās aizgriežas.

Vienā no tik daudzajām ielām, balti ģērbtā Nikodēma parādīšanās – jo steigas dēļ viņš Golgātā bija noņēmis savu tumšo apmetni – kādam farizejam liek iekliegties un bēgt. Tad, redzot, ka tas ir Nikodēms, viņš dīvainā aizgrābtībā apskauj viņu, saucot:

- Nenolādi mani! Mana māte man parādījās un sacīja: ”Esi uz mūžiem nolādēts!”

Un tad viņš noliecas pie zemes ar vārdiem:

- Es baidos!

- Bet viņi taču ir ārprātīgi! – abi ierunājas.

Viņi aiziet līdz Pretorijam un tikai šeit, gaidot līdz prokonsuls viņus pieņems, Jāzepam un Nikodēmam izdodas uzzināt šo šausmu iemeslu. Zemestrīces rezultātā daudzi kapi bija atvērušies. Daži cilvēki zvērēja esam redzējuši skeletus, kuri, uz īsu brīdi pieņēmuši cilvēcisku izskatu, aizgāja, apvainojot slepkavībā vainīgos un nolādot tos. Es atstāju šos abus Jēzus draugus Pretorijā. Viņi iegāja tur bez kādām problēmām un bez muļķīga riebuma vai aptraipīšanās bailēm.

Es atgriežos Kalvārijā, pievienojoties jau pārgurušajam Gamalielam, kurš veic pēdējos četrus metrus. Viņš tuvojas kalna virsotnei, sitot sev pa krūtīm, un pieiet pie pirmā no abiem mazajiem laukumiņiem, un metas zemē. Uz dzeltenās zemes fona viņš atgādina garu baltu siluetu. Gamaliels vaid:

- Zīme! Zīme! Pasaki Man, ka man piedod! Tikai vienu vaidu, vienu vaidu, lai parādītu man, ka dzirdi un man piedod.

Man rodas iespaids, ka – viņš domā – Jēzus vēl dzīvo. No kļūdīgā viedokļa viņu izrauj kareivis, bakstot viņu ar šķēpu un sakot viņam:

- Celies un apklusti. Tas ir veltīgi. Vajadzēja par to domāt agrāk. Un es, pagāns, tev saku: Tas, kuru jūs sitāt krustā patiesi bija Dieva Dēls!

- Miris? Tu esi miris? Ak!

Gamaliels paceļ šausmu pārņemto seju, cenšas kaut ko saskatīt – tur, virsotnē, gaismā viņš redz maz, bet pietiekami daudz, lai saprastu, ka Jēzus nedzīvo. Viņš pamana arī žēlsirdīgo grupiņu, kas mierina Mariju, raudošo Mariju un Jāni, krusta kreisajā pusē stāvošu. Longins cieņas pilnā stājā stāv labajā pusē.

Gamaliels nometas ceļos, un, izstiepjot rokas, kliedz:

- Tas biji Tu! Tas biji Tu! Mēs vairs nevaram saņemt piedošanu. Mēs piesaucām Tavas Asinis pār mums… Un tās kliedz uz Debesīm, bet Debesis mūs nolād - Ak! Tu taču biji Žēlsirdība!… Es lūdzu Tev, es – salauztais Jūdas mācītājs - Tavas Asinis lai nāk pār mums žēlastībā. Slaki mūs ar Tām! Jo vienīgi tās var izlīdzināt mums piedošanu.

Un viņš raud. Un tad, klusāk, viņš izsaka savas slēptās mokas:

- Esmu saņēmis prasīto zīmi… Taču visi garīgā akluma gadsimti paliek manā iekšējā skatienā un – par spīti pašreizējai gribai – balsi paceļ mana vakardienas lepnīgā doma… Žēlastību! Pasaules Gaisma! Tumsībai, kas Tevi nesaprata, dāvā vienu Savu staru! Es esmu vecs ebrejs, kas biju uzticīgs tam, ko turēju par taisnīgu, bet kas izrādījās esam kļūda. Tagad esmu es izdedzis kukurznis bez jebkāda senās ticības koka, bez nevienas sēklas, bez jaunās Ticības smilgas. Es esmu izžuvis tuksnesis. Dari brīnumu! Lai šajā vecajā, spītīgā izraēļa sirdī izaug zieds, kuram ir Tavs Vārds. Tu, Pestītāj, caurstrāvo manas nabaga domas, formulu cietumus. Isajs teica: “… maksāja par mūsu grēkiem un uzņēmās uz Sevis daudzus grēkus.” Ak! Arī manu grēku, Jēzu no Nācaretes.

Gamaliels pieceļas. Raugās uz krustu, kuru saskatīt ir iespējams arvien labāk gaismā, kura atgriežas. Tad viņš – salīcis, novecojis, pazemots un salauzts – aiziet. Kalvārija atgriežas klusumā, vienīgi Marijas asaras reizēm to pārtrauc. Abi ļaundari, šausmu nogurdināti, vairs neatsaucas.

Nikodēms un Jāzeps atgriežas paziņojot, ka saņēmuši Pilāta piekrišanu. Tomēr Longins, kurš tik viegli neuzticas, pie prokonsula aizsūta kareivi zirgā, lai viņš uzzinātu ko darīt ar abiem noziedzniekiem. Kareivis aizjāj. Viņš ātri atgriežas ar pavēli atdot Jēzus miesas, abiem pārējiem piespriežot kāju salaušanu (pēc ebreju gribas).

Longins sasauc četrus bendes, kuri gļēvulīgi ir patvērušies zem klints un vēl joprojām jūtas notikumu šausmināti. Viņš pavēl nobeigt abus ļaundarus ar šķēpa cirtieniem. Dizma neprotestē. Kad pēc kāju salaušanas – viņa sirds tiek sadurta ar šķēpu, viņš savu gārgšanu beidz ar puslīdz izdvestu “Jēzus” vārda izteikšanu. Otrs noziedznieks izsaka šausminošus lāstus. Viņa gārgšana ir drausmīga…

Bendes grib nodarboties arī ar Jēzu un noņemt Viņu no krusta, taču Jāzeps un Nikodēms viņiem to neatļauj. Jāzeps noņem apmetni un saka Jānim, lai tas dara to pašu. Viņam [Jānim] ir jātur trepes, pa kurām viņi ar stangām rāpjas augšup, lai izvilktu naglas. Marija trīcoša pieceļas, un sievietes Viņu balsta. Tai laikā kareivji, pēc uzdevuma izpildīšanas, dodas prom. Marija pieiet pie krusta. Longins, pirms došanās uz zemāko laukumu, zirga mugurā pagriežas, lai palūkotos uz Mariju un Krustā Sisto.

Tad ir dzirdams pret akmeņiem šķindošo ķēvju pakavu klaboņa un ieroču šķindoņa pret bruņām. Dimdoņa attālinās.

No krusta viņi noņem Jēzus kreiso roku. Tā nokrīt visa ķermeņa garumā, un miesa tagad ir līdz pusei [no krusta] atrauta. Viņi lūdz Jāni nākt palīgā, trepju turēšanu atstājot sieviešu ziņā.

Jānis uzkāpj pa trepēm, uz kurām līdz šim stāvēja Nikodēms. Viņš Jēzus roku pārliek pār kaklu, pieturot to ar savu roku. Ar otru roku viņš aptver Jēzus vidukli. Jēzus roku viņš tur aiz pirkstgaliem, lai neaizskartu kreisās rokas briesmīgo brūci, kura ir gandrīz atvērta. Kad no Jēzus kājām tiek izņemta nagla, Jānim turēt un pacelt sava Mācītāja Miesu kļūst grūtāk. Marija jau ir apsēdusies krusta pakājē, pagriezusies pret to ar pleciem, lai paņemtu Savu Jēzu uz ceļiem.

Visgrūtāk ir noņemt labo roku. Par spīti visiem Jāņa centieniem Jēzus Miesa pilnībā nokarājas uz priekšu. Naglas galviņa ir dziļi iespiedusies miesā. Divi vīrieši līdzjūtīgi ar grūtībām izvelk naglu, it kā nevēloties Jēzu ievainot vēl vairāk. Tad viņi satver naglu ar stangām un palēnām izvelk to…

Jānis nepārtraukti tur Jēzu aiz padusēm, Viņa galvu pret savu plecu atbalstot, tikmēr Jāzeps un Nikodēms satver Viņu – viens aiz stilbiem, otrs aiz ceļiem. Turot Jēzu tādā veidā, viņi kāpj pa trepēm lejā.

Pēc nokāpšanas zemē viņi gribētu nolikt Viņu uz apmetņiem virsū noliktā palaga, taču Marija grib Viņu [turēt Pati]. Viņa atraisa Savu apmetni tā, lai vienā pusē tas nokarājas pār ieplestajiem ceļgaliem, Savam Jēzum sagatavojot šūpuli. Mācekļi pagriežas, lai dotu Viņai Dēlu, kura kronētā galva tāpat kā rokas krīt lejup. Savainotās rokas vilktos pa zemi, ja vien žēlsirdīgās sievietes līdzjūtībā nepieturētu tās.

Tagad Viņš atrodas uz Mātes kājām… Un izskatās kā liels, pārguris bērns, mierīgi gulošs uz Mātes ceļiem. Marija apskauj Viņu ar labo roku, kuru pārliek pār Dēla rokām, bet ar kreiso apskauj Viņa vēderu, lai gurnos to pieturētu. Galva dus uz mātišķā pleca. Viņa sauc Jēzu… Sauc griezīgā balsī. Tad Marija atrauj Viņu no pleca. Ar kreiso roku glāstot Viņu, Viņa satver un saliek Jēzus rokas, bet pirms to sakrustošanas, skūpsta tās un raud pār ievainojumiem. Tad Viņa glāsta vaigus, īpaši tajās vietās, kur ir redzami zilumi un pampums. Viņa skūpsta uztūkušās acis, lūpas. Viņa vēlas sakārtot Jēzus matus, kā jau to bija izdarījusi ar bārdu, kurā ir sarecējušas asinis. Taču pūloties tos sakārtot, Viņa sastop ērkšķus. Noņemt kroni: Viņa vēlas to paveikt Pati, tikai viena Pati, ar vienu atbrīvoto roku. Viņa atvaira visus, sakot:

- Nē! Nē! Es! Es!

Viņa to dara tik delikāti, ka liekas Viņas plaukstās atrastos maiga tikko dzimuša bērna galviņa. Noņemot šo šausmīgo kroni, Viņa noliecas, lai ar skūpstiem dziedinātu ikvienu ērkšķu atstāto brūci. Ar Savu trīcošo roku Viņa pāršķir nekārtībā esošos matus, sakārto tos, raud un klusītēm runājas. Ar pirkstiem Viņa notrauš asaras, kas krīt uz nabaga, ledusaukstā, asiņu klātā, ķermeņa. Viņa domā, ka spēs to nomazgāt ar savām asarām un plīvuru, kurš joprojām atrodas ap Jēzus gurniem. Aiz viena stūra satverot audeklu, Viņa sāk tīrīt un susināt Viņa svēto Miesu. Marija nepārstāj glāstīt Dēla seju, tad rokas, pēcāk pārsistos ceļgalus, un tad no jauna atsāk tīrīt Ķermeni, uz kura krīt neskaitāmas Viņas asaras. Tā darbojoties, Viņas rokas apstājas pie atvērtā sāna. Mazā plauksta, maigā auduma aptīta, gandrīz visa ieiet platajā brūcē. Marija pieliecas, lai tuvojošajā krēslā paskatītos, un redz… Viņa redz Sava Dēla atvērto sānu un sirdi. Un tad Viņa spalgi iekliedzas. Liekas it kā zobens būtu caurdūris Viņas sirdi. Marija iekliedzas un tad nokrīt pār Dēlu un liekas arī Viņa ir mirusi. Pārējie steidzas Viņai palīgā, un grib atņemt Dievišķo Mirušo. Tomēr Viņa kliedz:

- Kur, kur lai Es Tevi guldinu? Kādā vietā, kas būtu droša un Tevis cienīga?

Jāzeps – saliecies cieņas pilnā žestā, delnu uzliekot uz krūtīm, saka:

- Es vēlos iepriecināt Tevi, Sieva! Mans kaps ir jauns un cienīgs kādam lielam cilvēkam. Es Viņam to dāvāju. Nikodēms, mans draugs, uz kapa vietu jau aiznesa smaržzāles, kuras vēlas ziedot. Tomēr es lūdzu Tevi, tā kā jau krēslo, ļauj mums to darīt… Šī ir sagatavošanās diena. Esi laba, ak, svētā Sieviete!

Arī Jānis un pārējās sievietes līdzīgi lūdzas un Marija ļauj viņiem noņemt Dēlu no ceļgaliem un norūpējusies pieceļas. Tikmēr viņi Jēzu ietin palagā. Māte vienīgi lūdz:

- Ak! Dariet to uzmanīgi.

Un viņi paceļ palagā ietītās mirstīgās atliekas, kas gulstas uz apmetņiem, kuri aizvieto nestuves. Nikodēms un Jānis Tās tur zem rokām, bet Jāzeps – kājgalī.

Un viņi dodas pa ceļu lejup, ejot kapa virzienā. Mariju atbalsta Viņas vīra māsa, Magdalēna, bet aiz viņām iet Marta, Marija – Zebedeja sieva, un Zuzanna. Sievietes paņem naglas, stangas, kroni, sūkli un nūju.

Kalvārijā paliek trīs krusti. Vidējais ir tukšs. Uz abiem pārējiem ir redzamas to mirstošās trofejas.

JĀZEPA NO ARIMATEJAS KAPS

ŠAUSMĪGĀS MARIJAS CIEŠANAS

IEBALZAMĒTĀ PESTĪTĀJA MIESA

19.00.1944. un 04.00.1944.

Es piebiedrojos mūsu Kunga apglabāšanā.

Mazā procesija Kalvārijas pakājē atrod kalnā izkaltu kapu, kas pieder Jāzepam no Arimatijas. Godpilni viņi ieiet tajā godpilni kopā ar Jēzus miesām.

Kaps ir izveidots šādi. Tā ir akmenī izkalta telpa, ziedoša dārza vidū. Tā atgādina alu, tomēr to ir darinājusi cilvēka roka. Šeit atrodas zārka vieta, tiešā šī vārda nozīmē, ar nišām (kas atšķiras no katakombās redzamajām). Tās līdzinās apaļām ejām, kas stiepjas akmenī, tās atgādina caurumus. Šobrīd visas ir tukšas. Redzams ir katras nišas dobums – melns plankums uz akmeņa pelēkuma. Pirms kapa vietas telpas atrodas kaut kas līdzīgs priekškambarim. Vidū stāv akmens galds svaidīšanai. Uz tā tiek novietota līķautā ietītā Jēzus miesa. Ienāk arī Marija un Jānis. Un vairāk neviens, jo šī telpa ir tik maza, ka gadījumā ja ienāktu citas personas, nebūtu vairs iespējams kustēties. Pārējās sievietes stāv pie durvīm vai pareizāk sakot pie ieejas, jo īstu durvju nemaz nav.

Divi nesēji attin Jēzu. Kamēr divu pakāpienu gaismā uz plauktiņam līdzīga izciļņa tiek sagatavotas smaržvielas, Marija noliecas pār Savu Dēlu un raud. Viņa vēlreiz noslauka Viņu ar plīvuru, kurš joprojām apsedz Viņa gurnus. Mātišķās asaras Jēzus Miesai ir vienīgā apmazgāšana. Esot lielas un plūstot straumēm, tās tikai virspusēji nomazgā putekļus, sviedrus un asinis no šī nomocītā Ķermeņa. Marija nespēj pārstāt glāstīt ledaino Miesu. Ar lielāku maigumu par pieskaršanos zīdainim, Viņa satver nabaga pārdurtās delnas, saspiež tās Savās rokās, noskūpsta pirkstus un iztaisno tos. Viņa cenšas, ievainojumu dēļ pavērtās lūpas, sakļaut kopā, it kā vēlētos izdziedēt, lai tās mazāk sāpētu. Šīs plaukstas, kuras vairs nespēj glāstīt, Viņa piekļauj Savam vaigam, un vaid, vaid Savās izmisīgajās sāpēs. Viņa iztaisno Dēla pēdas un saliek tās kopā, tās ir aprepējušas, it kā būtu mūsu dēļ veiktajā garajā ceļā nāvīgi nogurušas. Tās pārāk cieši bija pienaglotas pie krusta, īpaši kreisā pēda, kura ir palikusi tik šaura it kā tajā vairs nebūtu kaulu. Tad Marija atgriežas pie tik aukstā un stīvā ķermeņa un glāsta to.

Jau atkal Viņa redz šķēpa cirsto brūci. Šobrīd, kad Pestītājs guļ uz pleciem uz plakanā akmens virsmas, brūce ir pavērusies kā lūpas. Tas labāk ļauj saskatīt krūšu kurvja iedobumu. Sirds vārstulis starp tiltiņu un kreiso ribas loku ir labi saskatāms. Divus centimetrus augstāk atrodas griezums, kas radies no šķēpa sirdī - vismaz pusotra centimetra garumā. Labā sāna ārējais griezums ir vismaz 7 centimetri.

Marija iekliedzas tāpat kā Kalvārijā. Rodas iespaids, ka šķēps pārdur Viņu, tik ļoti Viņa saraujas no sāpēm, piespiežot rokas pie sirds, kas caurdurta tāpat kā Jēzus sirds. Cik gan skūpsti tiek veltīti šai brūcei! Nabaga Māmiņa!

Tad Marija pievēršas galvai, kas ir nosvērusies uz sāniem, un iztaisno to. Viņa cenšas aizvērt plakstus, kuri spītīgā vieglumā atdarās. Viņa aizver lūpas. Viņa ķemmē matus, kas vēl vakar bija skaisti, bet šobrīd ir saķepuši asiņu dēļ. Marija nepārstāj vaidēt, jo atceras Jēzu kā bērnu esam. Tas ir galvenais Viņas sāpju iemesls – atmiņas par Jēzus bērnību, Viņas mīlestību pret Viņu, Marijas rūpes par Jēzus bērnu. Toreiz Viņa baidījās pat no lielākas pūsmas uz mazās Dievišķās sejiņas.

Viņas pārmetums un žests, vaidot, mani sāpina:

- Ko viņi Tev nodarījuši, ko nodarījuši, Mans Dēls?

Nespējot uz Viņu, stīvu, kailu, uz akmens gulošu, skatīties, Marija apskauj Viņu. Vienu roku paliekot zem lāpstiņas, ar otru pieglaužot pie Savas sirds, Marija aijā Viņu ar tādām kustībām, kā darīja to silītē Viņa dzimšanas dienā. Tas viss izsauc manī raudas un tādas sāpes it kā kāds ar roku skartu manu sirdi.

Māte stāv pie svaidīšanai paredzētā akmens un glāsta to, domā, vaid un raud. Lāpas lēkājošā liesma dažbrīd apspīd Viņas seju. Es redzu lielas, pār bālajiem vaigiem plūstošas, asaras. Un ļoti izteiksmīgi dzirdu ikvienu vārdu, kaut čukstēti tie tiek klusībā. Tā ir patiesa Mātes un Dēla dvēseļu saruna. Es saņemu rīkojumu pierakstīt to:

“Nabaga Dēls! Cik gan ievainojumu… Cik ļoti Tu esi cietis! Paskaties, ko viņi Tev nodarījuši!… Cik gan Tu esi auksts, Dēls! Tavi pirksti ir tik ledaini un tik nekustīgi! Tie izskatās salauzti. Nekad – pat ne visagrākajā bērnībā, nedz Tava galdnieka darba laikā – tie nav bijuši tik bezdarbīgi. Un cik gan ledaini tie ir! Nabaga rokas! Dod tās savai Māmiņai. Mans Dārgum, Svētā Mīlestība, Mana Mīlestība! Skat, cik ļoti tie ir sasisti! Palūkojies, Jāni, kādi caurumi! Ak! Nežēlīgie! Te, šeit, dod šo ievainoto roku Savai Māmiņai, lai Es to dziedinu. Ak! Tev nesāpēs… Es izmantošu skūpstus un asaras un Savu elpu, un Savu mīlestību, un sasildīšu Tev tās. Ļauj Man aprūpēt Tevi, Dēls! Tu esi ledusauksts, un Es degu kā drudzī. Mans drudzis atkausēs Tavu ledu, un tas pazudīs Mana drudža ietekmēts. Vienu glāstu, Dēls! Jau tik ilgu laiku Tu neesi Man dāvājis glāstu, un šīs stundas Man liekas esam tik garas kā gadsimti. Mēneši bez rūpēm par Tevi bija kā stundas. Vienmēr Es gaidīju Tevi atgriežamies, un katru dienu Es pārvērtu stundā un katru stundu minūtē, lai pārliecinātu Sevi, ka tālumā Tu atrodies nevis vienu vai vairākus mēnešus, bet tikai dažas dienas, vienīgi pāris stundas. Kādēļ šobrīd laiks rit tik lēni? Ak! Šīs ir pārcilvēciskas mocības! Jo Tu esi miris! Tu esi noslepkavots! Tu vairs neesi zemes virsū! Vairs neesi! Kurp lai sūtu Savu dvēseli, lai tā sameklētu Tavējo, un apskaustu to? Jo Tevis atrašana, Tevis atgūšana, Tevis izjušana bija Manas miesas un Mana gara dzīve. Lai arī uz kura Savas mīlestības viļņa Es meklēju, Es Tevi neatrodu, vairs neatrodu! No Tevis Man ir palikušas šīs aukstās mirstīgās atliekas, miesa bez dvēseles! Ak, Mans Jēzus, Mana Kristus dvēsele, ak, Mana Kunga dvēsele, kur Tu esi? Kādēļ jūs Manam Dēlam atņēmāt dvēseli, nežēlīgās, ar sātanu vienojušās, hiēnas? Kādēļ jūs Mani nesitāt krustā kopā ar Viņu? Vai baidījāties paveikt vēl vienu slepkavību? Vai ir vēl kas nežēlīgāks par mātes atstāšanu dzīvo kārtā pēc Viņas dēla nogalināšanas?”

Māte, kura paceļot balsi, bija pavērsusi augšup seju, no jauna noliecas pār izdzisušo Dēla vaigu, un klusībā atkal sarunājas tikai ar Viņu vien:

“Kapā, vismaz šeit, iekšpusē, mēs būtu kopā, tāpat kā bijām vienoti agonijā pie koka (krusta). Mēs kopā ceļotu, aiz šīs dzīves robežām uz tikšanos ar Dzīvību, taču ja Es nevaru Tev sekot ceļā viņpus dzīvei, tad varu palikt šeit un gaidīt Tevi.”

Marija iztaisnojas un skaļi paziņo klātesošajiem:

- Ejiet visi prom. Es palieku. Ieslēdziet Mani šeit kopā ar Viņu. Es gaidīšu. Ko jūs sakāt? Ka tas nav iespējams? Bet kādēļ? Ja Es būtu mirusi, vai tad negulētu pie Viņa sāniem, gaidot miesas satrūdēšanu? Es būšu Viņam līdzās, bet uz ceļiem. Tā Es pavadīju decembra nakti, Viņam trauslam un sārtam žēlabaini raudot. Šobrīd, šajā pasaules naktī, kurā nav neviens Kristus, Es palikšu šeit. Ak, īstenā nakts! Gaismas vairs nav!… Ak! Ledainā nakts! Mīlestība ir mirusi! Ko tu saki, Nikodēm! Ka Es aptraipos? Viņa asinis ir tīras. Es neaptraipījos Viņu dzemdējot. Ak! Kā gan Tu, Mana klēpja Zieds, nāci pasaulē, nepārraujot šķiedras, bet gan kā smaržojoša narcise, Tu uzziedi Mātes dvēseles augsnes dzīlēs un atveries ziedā, zemei pat nepieskaroties. Nevainīgā ziedēšana Tevī piepildījās, ak, Dēls! Tu nāci no Debesu skavām un piedzimi debešķīgā mirdzumā.

Sāpju Māte atkal noliecas pār Dēlu. Viņa paliek nostatus no visa, kas nav Viņas Dēls. Un klusi čukst:

- Bet Tu, Dēls, vai Tu atceries to brīnišķīgo tērpu, kas ietvēra visu, kad Tavs smaids atplaiksnīja pasaulē? Vai atminies to svētīgo gaismu, kuru Tēvs sūtīja no debesīm Tavas ieņemšanas tīrīšanai noslēpumā. Tevi, kas esi Gaisma un nāc no Tēva un Mierinātāja Gara Gaismas? Bet tagad? Tagad ir nakts un aukstums… Kāds aukstums! Kāds aukstums! Es visa drebu šajā aukstumā. Šodien ir vēl aukstāks par to decembra nakti. Toreiz Tu sildīji Manu sirdi. Un tobrīd Mēs ar Tevi mīlējām, bijām droši… šobrīd… šobrīd… Es esmu viena… un arī Es pati mirstu. Tomēr Es Tevi mīlēšu dubultīgi, to vietā, kuri par maz Tevi ir iemīlējuši, un atstāja Tevi ciešanu brīdī, un mīlēšu arī par tiem, kas Tevi ienīda. Visas pasaules vietā, Es mīlēšu Tevi, Dēls. Tu nesajutīsi pasaules aukstumu. Nē, Tu neizjutīs to. Dzimstot Tu Manu miesu neatvēri, taču esmu ar mieru pārplēst to pati un ieskaut Tevi Savā klēpī, lai Tev nebūtu auksti. Vai atceries kā šis klēpis Tevi mīlēja, mazais pulsējošais asniņ?… Tas ir aizvien tas pats klēpis. Ak! Tās ir Manas tiesības un Mātes pienākums. Tāda ir Mana vēlēšanās. Vienīgi Mātei pret Dēlu var būt tik liela mīlestība kā pasaule.

Viņas balss pakāpeniski ir pieņēmusies spēkā un šobrīd Viņa runā no visa spēka:

- Ejiet. Es palieku. Atnāciet pēc trim dienām… un Mēs iziesim kopā, lai skatītu pasauli… Es, balstoties uz Tava pleca, Mans Dēls! Cik gan pasaule būs skaista Tavas Augšāmcelšanās smaida gaismā! Pasaule drebēs no Sava Kunga soļu atbalss! Kad nāve atņēma Tavu dvēseli, un no Tavas Miesas garam izejot iedrebējās zeme. Arī šobrīd tā iedrebēsies… Ak! Ne vairs sāpēs un pārsteigumā… Tās būs saldas trīsas, kuras nepazīstu, bet tās izjūt Mana sievietes daba… trīsas, kas aizkustina jaunavu, kad pēc garas prombūtnes viņa izdzird iemīļotā soļus, kurš ierodas uz saderināšanos. Zemi pārskries svētas trīsas, kuras aizkustināja Manu dziļāko būtību toreiz, kad Manī bija viens Vienīgais, Trīsvienīgais Kungs, kad Tēva griba ar Mīlestības liesmu radīja sēklu, no kura radies Tu, Mans Svētais Mazuli, Mans Bērniņ, Mans Viss! Viss! Viss Tu piederēji Savai Māmiņai! Māmiņai!… Katram bērnam ir tēvs un māte… pat ārlaulības bērnam ir tēvs un māte. Tomēr Tev… Tev bija vienīgi Māte, lai varētu veidoties Tava rozes un lilijas Miesa, lai Tevī plūstu dzīslas, līdzīgas mūsu Galilejas upēm, un šīs granātābolu sārtās lūpas, un šie mati, skaņu pilnāki par mūsu kalnu balto kazu vilnu un šīs acis, tās atgādina divus paradīzes ezeriņus. Nē, tās drīzāk ir vienas un četrkārtīgas upes ūdens, kas plūst no prieka Avota, četrās attekās nesot zeltu, berilu, un ziloņkaulu, un dimantus, un palmas, un medu, un rozes, un neizsmeļamas bagātības. Ak, Pišona, ak, Gihona! Ak, Tigra un Efrata! Dievā priecājošos eņģeļu ceļš! Ķēniņu ceļš, kas Tevi godina! Zināmā jeb nepazīstamā eļļa, tomēr Tu esi Dzīvība, un Tu – pat visdrūmākajā sirdī klātesošs. Un tikai Tava Māmiņa izveidoja Tevi, ar Savu “jā”: vārdu… No mūzikas un mīlestības Tu tiki veidots, šķīstībā un paklausībā ieņemts, ak, Mans prieks! Kas ir Tava sirds? Tā ir Manas sirds liesma, kas sadalījās, lai kroņa veidā tā sabiezētu ap Dieva skūpstu, Viņa Jaunavai dāvātu. Lūk, tā ir Tava sirds! Ak!

Marijas balss ir tik spalga, ka Magdalēna un Jānis vienlaicīgi steidzas, lai Viņu pieturētu. Pārējās sievietes neuzdrošinās. Ar nolaistiem plīvuriem, raudot viņas raugās caur ieejas caurumu.

- Ak! Viņi Tavu miesu ir saplēsuši! Tādēļ Tu esi tik auksts un tādēļ tik auksta esmu Es! Tevī vairs nav Manas sirds liesma, un Es nespēju dzīvot tālāk, atspoguļojot to liesmu, kura bija Mana, un kuru Es dāvāju Tev, lai veidotu Tev sirdi. Šeit, šeit, uz Manām krūtīm! Līdz nāve Mani paņems, Es gribu Tevi sildīt, vēlos aijāt Tevi. Reiz Es tev dziedāju: “Mums nav mājas, nav pārtikas, ir vienīgi ciešanas, sāpes.” Ak, pravietiskie vārdi! Sāpes, sāpes, ciešanas Tev un Man! Es dziedāju Tev: “Snaud, snaud uz Manas sirds.” Pat šobrīd Es to daru: “Šeit, šeit, šai vietā.”

Un apsēžoties uz akmens malas Viņa saver Jēzu un liek uz Saviem ceļgaliem, vienu Viņa roku liekot uz Savējās, Dēla galvu atbalstot pret plecu, un Savu galvu noliecot uz Viņa galvas. Viņa tur Dēlu pie krūtīm piespiestu, aijā Viņu un skūpsta, esot nogurusi, vienlīdz izsaucot sāpes, mocības.

Pienāk Nikodēms ar Jāzepu. Uz galdiņam līdzīga akmeņa, viņi novieto vāzi, saites, tīru līķautu un bļodu piepildītu ar ūdeni (tā man liekas), vai arī ar auduma gabaliem. Marija to redzot skaļi jautā:

- Ko jūs darāt? Ko esat nodomājuši? Sagatavot Viņu? Kādēļ? Atstājiet Viņu uz Viņa Māmiņas ceļiem. Ja Man izdosies Viņu sasildīt, Viņš ātrāk augšāmcelsies. Ja Man izdosies nomierināt Tēvu un Viņu par slepkavniecisko naidu, tad Tēvs piedos ātrāk, un Viņās Jēzus ātrāk atgriezīsies – Sāpju Māte gandrīz vai murgo.

- Nē! Es neatdošu Viņu! Es dāvāju Viņu, reiz dāvāju Viņu pasaulei, bet tā Viņu negribēja. Noslepkavoja, jo negribēja pieņemt. Tagad vairs Es Viņu neatdošu! Ko jūs sakāt? Ka Viņu mīlējāt? Labi! Tad kādēļ Viņu nesargājāt? Lai izteiktu savu mīlestību, jūs gaidījāt brīdi, kad Viņš nespēja jūs vairs sadzirdēt. Cik gan nabadzīga ir šī jūsu mīlestība! Un tā kā jūs bīstaties no pasaules tādā mērā, ka neuzdrošinājāties aizsargāt Nevainīgo, tad jums Viņš ir jāatdod Man – Man, Mātei, lai Es sargātu Savu bērnu. Viņi zināja, kas Viņš bija, un ko bija pelnījis! Jūs!... Jums Viņš bija Mācītājs, taču jūs neko neesat iemācījušies. Varbūt Es maldos? Vai meloju? Vai jūs paši nepamanījāt, ka neticat Viņa augšāmcelšanās patiesībai? Vai ticat tai? Nē. Kādēļ jūs šeit atrodaties, sagatavojot pārsējus un smaržzāles? Jo domājat, ka šodien nabaga mirušais ir ledusauksts, bet rīt, sāks bojāties, un tādēļ jūs gribat Viņu iebalzamēt. Nāciet Pestītāju pielūgt ar Betlēmes ganu tīrajām sirdīm. Skatieties! Savā miegā Viņš guļ tikai kā pārgurušais, kurš atpūšas. Cik daudz gan Viņš ir strādājis Savā dzīvē; Viņš strādāja arvien vairāk. Un pēdējās stundās!… Šobrīd Viņš atpūšas. Man, Viņa Mātei, Viņš ir tikai liels pārguris, gulošs Bērns. Viņa gulta un istaba ir ļoti pieticīgi. Taču Viņa pirmais šūpulis nebija skaistāks… tāpat kā mīļāka nebija arī Viņa mājvieta. Gani Pestītāju pielūdza Viņa bērna miegā. Pielūdziet miegā gulošo sātana Uzvarētāju. Un tad, kā gani, ejiet vēstīt pasaulei: “Gods Dievam! Grēks ir miris! Sātans it uzvarēts. Lai miers valda Debesīs un pār zemi, starp Dievu un cilvēku!” Līdziniet ceļus Viņa atgriešanās brīdim. Es, kuras Mātes tiesības dara Mani par rituāla priekšnieci, sūtu jūs. Ejiet! Es jums jau sacīju, ka pati neiešu. Esmu mazgājusi Viņu ar Savām asarām, ar to pietiks! Pārējais nav nepieciešams un nedomājiet, ka varēsiet to Viņam pārklāt. Viņam vieglāk būs piecelties bez tām visām bēru saitēm. Kādēļ tu uz Mani tā skaties, Jāzep? Un tu, Nikodēm, kādēļ? Vai šīs dienas riebīgums ir jūs apstulbinājis? Vai esat zaudējuši atmiņu? Vairs neatminaties? Šai ļaunajai krāpnieku paaudzei, kas meklē zīmi, tiks dota vienīgi Jonas zīme… Jā, Cilvēka Dēls zemes klēpī paliks trīs dienas un trīs naktis. Vai neatceraties? Cilvēka Dēls tiks izdots cilvēku rokās un tie noslepkavos Viņu, bet trešajā dienā Viņš augšāmcelsies. Vai neatminaties? “Nojauciet šo patiesā Dieva svētnīcu, un Es trijās dienā to atjaunošu.” Svētnīca bija Viņa Miesa, ļaudis. Tu grozi galvu? Tev Manis ir žēl? Tu domā, ka esmu sajukusi? Kā tas var būt? Viņš piecēla mirušos, vai tad Viņš nevar piecelt pats Sevi? Jāni?

- Māt!

- Jā, sauc Mani par “Māti”. Es nevarētu vairs dzīvot, ja Es vairs netiktu tā dēvēta! Jāni, tu biji Viņam līdzās pie Jaira meitiņas augšāmcelšanās, tāpat kā tad, kad piecēlās jauneklis no Nainas. Viņi patiesi bija miruši, tiesa? Tas nebija tikai dziļš letarģiskais miegs? Atbildi!

- Viņi bija miruši. Meitene – jau divas stundas, bet jauneklis vairāk par pusotru dienu.

- Un piecēlās pēc Viņa pavēles?

- Jā, piecēlās pēc Viņa pavēles.

- Jūs dzirdējāt? Jūs abi, vai dzirdējāt? Kādēļ jūs groziet galvas? Ak, varbūt jūs gribat teikt, ka dzīvība ātrāk atgriežas pie šķīstā un jaunā. Bet Mans Dēls taču ir šķīsts? Viņš ir Mūžīgi Jauns. Viņš ir Dievs, Mans Dēls!

Māte, nomocīta un iekarsusi, paskatās uz šiem abiem, kuri nomākti, bet stūrgalvīgi, liek apsēju ruļļus, jau smaržvielām sasmērētus. Marija, ar tādu maigumu ar kādu jaunpiedzimušo ieliek šūpulī, apguldina Dēlu uz akmens. Viņa pasper divus soļus, un noliecas pie Bērna gultas, kur Magdalēna sakņupusi raud. Marija satver viņu aiz rokas un sauc:

- Marija, atbildi. Viņi domā, ka Jēzus nevar augšāmcelties, jo ir pieaudzis vīrietis un miris no ievainojumiem. Bet vai tavs brālis nebija vecāks par Viņu?

- Jā.

- Vai viņš viscaur nebija savainots?

- Jā.

- Vai viņš nesāka dalīties jau pirms novietošanas kapā?

- Jā.

- Un tātad?

Nozīmīgais klusums ievelkas. Marija, rokas pie sirds liekot, grīļojas. Viņa tiek pabalstīta, tomēr Viņa atstumj palīdzību. Liekas, it kā Viņa atgrūstu žēlsirdīgos, bet patiesībā Viņa atgrūž to, kuru redz tikai Viņa viena. Marija kliedz:

- Prom! Prom! Nežēlniek! Tā nav tā atriebība! Apklusti! Es nevēlos klausīties tevī! Klusē! Ak! Viņš iekož Man sirdī!

- Kas Māt?

- Ak, Jāni, tas ir sātans! Sātans saka – “Viņš necelsies augšā. Neviens pravietis to nav teicis.” Ak, Visaugstais Dievs! Palīdziet Man jūs visi, ak, jūs, labie gari, ak, jūs dievbijīgie vīri! Mans saprāts svārstās! Neko Es vairs neatminos. Ko saka pravieši? Ko vēsta psalms? Ak! Kurš Man atkārtos rindas, kas runā par Manu Jēzu?

Magdalēna savā balsī, kas līdzinās ērģelēm, noskaita Dāvida psalmu, kas runā par Mesijas ciešanām (Ps.22). Māte, Jāņa balstīta, raud vēl skaļāk. Viņas asaras krīt pār mirušo Dēlu, kurš slīkst Mātes asarās. Marija to ievēro, noslauka Jēzu, klusi sakot:

- Tik daudz asaru! Un kad Tu biji tik ļoti izslāpis, Es nevarēju sniegt Tev nevienu. Bet tagad… tagad Es appludinu Tevi. Tu līdzinies krūmam, kas ir rasā bagāts. Māmiņa Tevi noslaucīs! Tu baudīji tādu rūgtumu! Lai uz Tavām savainotām lūpām nekrīt pat mātišķo asaru sāļums un rūgtums!

Tad Viņa skaļā balsī saka:

- Marija, Dāvids nerunā… Vai Isaju zini? Pasaki, ko viņš saka…

Marija recitē ciešanu fragmentu (Isaja 52,1-12) un elsojot pabeidz:

- “Sevi Viņš atdeva nāvei un tapa ieskaitīts pārkāpēju vidū. Un Viņš uzņēmās cilvēku grēkus un lūdzās par grēciniekiem.”

- Ak! Klusē! Nāve, nē! Viņš nav atdots nāvei! Nē! Nē! Ak, kādas šaubas zogas Manā sirdī jūsu nelietības un sātana kārdinājuma dēļ! Un lai Es Tev neticētu, Dēls? Neticētu Tavam Svētajam Vārdam? Ak! Pasaki tos Manai dvēselei. Runā. No attāliem krastiem, kurp esi devies, lai atbrīvotu tos, kas gaida uz Tevi – sūti Savu balsi Manā dvēselē, kas to gaida; Manai dvēselei, kas atrodas šeit un ir gatava uzņemt to. Pasaki Savai Mātei, ka atgriezīsies. Pasaki “Trešajā dienā Es augšāmcelšos”. Es lūdzu Tevi, Dēls un Dievs! Palīdzi Man saglabāt ticību. Sātans Mani apvij ar savām cilpām, lai nožņaugtu ticību. Savas čūskas lūpas, sātans ir atrāvis no cilvēka miesas, jo Tu nodrošināji viņam šo laupījumu, un tagad viņš savus zobus ir ielaidis Manā sirdī un paralizē tās pukstus, tās spēku un siltumu. Dievs! Dievs! Dievs! Neļauj Man zaudēt uzticību! Neļauj šaubām Mani sastindzināt! Nedod sātanam rīcības brīvību lai viņš nespētu Mani novest izmisumā! Dēls! Dēls! Uzliec roku uz Manas sirds! Tā sātanu aizdzīs. Uzliec to uz Manas galvas. Tā nesīs tai gaismu. Savās rūpēs svētī Manas lūpas, lai tām pietiktu spēka izrunāt vārdus “Es ticu”. Par spīti visai neticīgajai pasaulei. Ak! Kas tās par sāpēm – neticēt! Tēvs! Daudz ir jāpiedod tam, kurš netic. Jo kad vairs netic… kad netic… viegli kļūst paveikt ikvienu nežēlību. To Tev saku Es. Es, kura ciešu šīs mocības, Tēvs! Žēlastību neticīgajiem! Dāvā to, Svētais Tēvs, aprītā Upura Vārdā un Manis, degošā Upura dēļ. Dāvā Savu ticību neticīgajiem!

Ilgs klusums. Nikodēms un Jāzeps padod zīmi Jānim un Magdalēnai.

- Nāc, Māt! – saka Magdalēna, cenšoties atraut Mariju no Dēla un atbrīvot Jēzus pirkstus, kuri ir savīti ar Marijas pirkstiem, kura caur raudām skūpsta tos.

Māte iztaisnojas. Viņa ir svinīga. Pēdējo reizi Viņa iztaisno pirkstus, nekustīgo roku noliekot gar sāniem. Tad Viņa nolaiž roku un, iztaisnojusies, ar mazliet pieliektu galvu, lūdzas un upurē. Vārdi nav dzirdami, bet Viņas izskats liek saprast, ka Viņa lūdzas. Viņa patiesi izskatās kā Priesteriene pie altāra, Priesteriene upurēšanas brīdī: “Offerimus praeclarae majestati tual de tuis donis, ac datis, hostiam puram, hostiam sanctam, hostiam immaculatam…” (Euharistiskās lūgšanas vārdi).

Tad Viņa pagriežas:

- Tad dariet to. Taču Viņš augšāmcelsies. Par velti jūs šaubāties par Manām prāta spējām, esot akli Viņa pavēstītās patiesības priekšā. Veltīgi sātans cenšas uzbrukt Manai ticībai. Pasaules pestīšanai pietrūkst šīs mocības, kuras uzvarētais sātans, nodara Manai sirdij. Es tās pieņemu un upurēju par tiem, kuri vēl nāks. Ardievu, Dēls! Ardievu Mans Bērns! Paliec sveiks, Mans Mazais! Paliec sveiks… Svētais… Labais… Iemīļotais un mīļais… Skaistums… Prieks… Pestīšanas avots… Ardievu… Uz Tavām acīm… Tavām lūpām… Taviem zeltainajiem matiem… uz Taviem stingajiem locekļiem… uz Tavas caurdurtās sirds… Ak! Uz caurdurtās sirds… Mans skūpsts… Mans skūpsts… Mans skūpsts… Ardievu… Ardievu! … Kungs! Apžēlojies par mani!

Jēzus saka: “Un šīs mocības turpinājās periodisku uzbrukumu veidā līdz pat Svētdienas rītam. Ciešanu laikā Man bija viens kārdinājums. Māte, Sieviete, daudzkārt atdarīja gandarot par sievieti, kas bija visa ļaunuma izraisītāja. Un sātans uz Uzvarētāju metās ar simtkārtīgu nežēlību. Marija viņu uzveica. Marijai visspēcīgākais kārdinājums bija kārdinājums pret Mātes miesu, pret Mātes sirdi, pret Mātes garu. Pasaule domā, ka Atpirkšana (ciešanas) beidzās ar Manu pēdējo elpas vilcienu. Nē. Māte tās pilnveidoja. Trīskārtējās iekāres atpirkšanai Viņa pievienoja Savu trīskārtējo moceklību. Trīs dienas Viņa cīnījās ar sātanu, kurš gribēja novest Viņu pie Manu Vārdu apšaubīšanas un augšāmcelšanās ticības atmešanas. Marija bija vienīgā, kas turpināja ticēt. Pateicoties šai ticībai, Viņa ir liela un svētīga.

Tie, kuri ir pasaulē, bet nav no pasaules, sapratīs Manu mocību lappuses Ģetzemenē un viņu mīlestība pret Sāpju Dievmāti kļūs stiprāka. Tādēļ Es tev to norādīju. Ej mierā ar Mūsu svētību.

Abi vīrieši, kas darbojās ap ķermeni, ir pabeiguši apsēju sagatavošanu. Viņi iet pie galda un atkailina Jēzu pat no plīvura. Ar sūkli, vai auduma gabalu viņi nomazgā Miesu. Un steidzīgi sagatavo to iesvaidīšanai. Tad visu ķermeni tie iesmērē ar ziedi, gandrīz noslēpjot to zem tās daudzuma. Vispirms tie paceļ Jēzu, lai notīrītu akmens galdu, kur novieto līķautu, kurš galvas pusē nokarājas. Tad viņi apgulda Jēzu uz krūtīm un iesmērē Viņa plecus, kājas. Tad uzmanīgi Viņu pagriež, tā lai neizsmērētos smaržvielas kārta. Vēlāk iesmērēta tiek arī priekšpuse. Sākumā ķermenis, tad pēdas un visbeidzot plaukstas, kuras locītavās krustojas. Smaržvielu sajaukums laikam ir lipīgs, jo redzu, ka rokas paliek vienviet, kaut iepriekš tās slīdēja mirušo locekļu bezspēka dēļ. Turpretim pēdas saglabā savu pozīciju – viena ir vairāk iztaisnota, otra izstiepta. Beigās – pienāk galvas kārta. Pēc centīgas tās iesvaidīšanas, sejas aprisēm zūdot zem smēres biezās kārtas, viņi apsaitē plakstus, lai tie būtu aizdarīti.

Marija vaid skaļāk. Tad viņi paceļ līķauta atlikušo malu un apsedz ar to Jēzu, kurš pazūd zem liela līķauta auduma gabala. Palikusi ir tikai auduma apklātā forma.

Jāzeps skatās vai viss atrodas vietā. Uz Sejas viņš uzklāj vēl vienu audumu, kas atgādina īsu un platu taisnstūrainu pārsēju. Pārsēji šķērso ķermeni no labās uz kreiso pusi, un tur ķermenim labi pieguļošo līķautu uz vietas. Šie pārsēji nav tādi kā uz mūmijām skatāmi, tie nelīdzinās arī tādiem kādus redzēju Lācaram, viņam augšāmceļoties. Tas ir kaut kas līdzīgs maziem pārsienamiem materiāliem.

Jēzus (auduma apslēpts) ir nozudis. Pat Viņa forma apsēju dēļ ir mainījusies. Viņš izskatās pēc gara uz pelēka akmens novietota auduma baķa, kas galos ir šaurāks, bet vidusdaļā platāks. Marija skaļi raud.

ATGRIEŠANĀS VAKARIŅU TELPĀ

28.03.1945.

Jāzeps no Arimatejas nodzēš vienu no lāpām. Viņš vēlreiz atskatās un dodas uz izeju, rokā turot atlikušo lielo degošo lāpu.

Marija vēlreiz noliecas, lai caur audumu noskūpstītu Dēlu. Vienlaicīgi Viņa vēlētos valdīt pār savām sāpēm, lai izrādītu cieņu Mirstīgajām atliekām, kuras, jau iebalzamētas, Viņai vairs nepieder. Tomēr, esot Viņa sejas tuvumā, Marija vairs nevalda pār Sevi un Viņai uznāk jauna izmisuma lēkme.

Marija bez pūlēm tiek pacelta, tomēr lielu piepūli prasa Viņas atraušana no Bērna gultas. Izkustinātais audums tiek novietots atpakaļ un nabaga Māte drīzāk tiek nesta, nekā pabalstīta. Marija attālinās ar uz sāniem pavērstu galvu, lai vēlreiz uzlūkotu Savu Jēzu, kurš viens pats paliek kapa tumsā.

Vakara gaismā viņi iziet klusajā dārzā. Acīmredzamais gaišums, kurš atgriezās pēc Golgātas traģēdijas, no jauna izzūd tuvojošās nakts dēļ. Jāzepa dārzā pustumsa ir vēl dziļāka nekā cituviet. Šeit zari, kaut arī vēl bez lapotnes, ir biezi saauguši. Kaut arī citviet ābeles jau ir pilnos ziedos un vietām redzami jau augļu aizmetņi, tomēr šeit dīvaini novēlojušies atrodami vienīgi gaišie pumpuri.

Kapam tiek aizvelts priekšā smags akmens. Iztraucētā rožu krūma zari, krītot no alas augstuma līdz zemei, liekas klauvējam pie šiem vārtiem, jautājot: “Kādēļ jūs aizdarāties raudošas Mātes priekšā?”

Liekas arī šie zari raud ar krītošo ziedlapiņu sarkanām asins lāsēm vai tumšā akmens garumā izstieptajiem kroņiem un saspiestajiem pumpuriem, kuri bezspēcīgi klauvē nežēlīgajā noslēgtībā. Tūlīt šie kapa vārti tiks slacīti ar jaunām asinīm un jaunām asarām. Marija – līdz šim brīdim Jāņa turēta un Savās elsās pietiekami mierīga – izraujas no apustuļa rokām un ar kliedzienu, kura dēļ nodreb ikviena augu šķiedra, metas pie akmens, un ar visu svaru gulstoties uz tā ārējās daļas, cenšas to novelt. Viņa saskrāpē Savas delnas, nolauž nagus, taču Viņai neizdodas iecerētais. Strauji grūžot, Viņa piepalīdz pat ar galvu. Un Viņas vaidā jaušas kaut kas no lauvas rūciena, kas ģībst pie lamatām, kurās atrodas Viņas mazais. Savā mātišķajā mīlestībā Viņa ir maiguma un draudu pilna. Viņā nav nekā no Mierīgās Nācaretes Jaunavas, no pacietīgās Sievietes, kādu līdz šim pazinām. Viņa ir tikai un vienīgi Māte ar visām Savas miesas šķiedrām Savā mīlestībā piesaistīta Savam bērnam. Viņa ir patiesa šīs radītās Miesas “Kundze”, vienīgā Kundze pēc Dieva, kura negrib, lai šis īpašums taptu Viņai atņemts. Tā ir Savas diadēmas – Dēla, Dēla, Dēla – sargājošā Karaliene.

Ikviena sacelšanās, kura būtu radusies citā sievietē trīsdesmit trīs gadu laikā pret pasaules netaisnību, viņas bērnam nodarītu, ikvienu nežēlību, svētu un derīgu, kādu ikkatra cita māte būtu izmantojusi Sava bērna slepkavu nogalināšanai ar pašas rokām, viss, ko mīlestībā uz cilvēci Viņa vienmēr bija apslāpējusi, šobrīd ieplūst Viņas sirdī un vārās Viņas asinīs. Vienlaicīgi Viņa savās sāpēs, kas atņem Tai skaidru apziņu, ir mierīga. Viņa nepārmet, netrako, vienīgi lūdz akmeni, lai tas atdarās un ļauj Viņai ieiet, jo Viņas vieta ir tur iekšā - kur atrodas Jēzus. Viņa tikai lūdz vīriešus, kas savā līdzjūtībā ir nežēlīgi, lai tie paklausa Viņai un noveļ akmeni. Viņa klauvē, un pret akmeni, kurš nepadodas, sasit rokas. Šobrīd Viņa pagriežas, atbalstās, atvērtām rokām apskaujot akmeni. Šausmīgā Cietošās Mātes cienīgumā, Viņa pavēl:

- Atveriet! Negribat? Labi, tad Es šeit palieku. Iekšā ne? Tad ārpusē. Šeit ir Mana maize un Mana gultasvieta. Šeit – Mana māja. Man nav citu māju, nedz celles. Jūs ejiet. Atgriezieties tajā riebīgajā pasaulē. Es palieku šeit, kur nav varas, nedz asins smaržas.

- Tu nevari, Sieva!

- Tu nevari, Māt!

- Tu nevari, mīļā Marija!

Viņi cenšas atraut Viņas rokas no akmens, šī vēl neredzētā žilbinošā acu skatiena satriekti, kas liek tām izskatīties cietām, valdonīgām, stiklainām, fosforizējošām.

Ātrsirdība nav mierīgo rakstura īpašība, tāpat kā pazemīgie neprot pastāvēt lepnībā… Un pēkšņi Marija zaudē Savas gribas degsmi un Savu pavēlošo stilu. Atgriežas Viņas - izmocīta baloža skatiens, Viņas žests zaudē cienīgumu. Marija atkal lūgumā saliek rokas:

- Ak! Atstājiet Mani! Jūsu piederīgo, kurus mīlat un mirušo vārdā, apžēlojaties par nabaga Māti!… Paklausieties… Ieklausieties Manā sirdī. Tai ir vajadzīgs miers, lai šie nežēlīgie sitieni nozustu. Tie aizsākās Kalvārijā. Āmurs klaudzēja bum… bum… un katrs sitiens ievainoja Manu Bērnu… un atbalsojās Manās smadzenēs un Manā sirdī… Mana galva plīst no šiem klauvējieniem… Man sirds sita tādā ātrumā kā šie bum… bum… sitieni… Mana Jēzus rokās, kājās… Manā mazajā Jēzū... Mana Bērnā! Manā bērnā!

Atgriežas visas mokas, kuras pēc lūgšanas, kas raidītas tika Tēvam pie svaidīšanas galda, likās esam ieaijātas. Visi raud.

- Es jūtu nepieciešamību vairs nedzirdēt šos kliedzienus un klaudzienus. Bet pasaule ir balsu un trokšņu pilna. Katra balss Man liekas esam Jēzus “spēcīgais kliedziens”, pēc kura asinis Manās dzīslās pārakmeņojās. Ikviens troksnis Man atgādina āmura balsi – naglas sitot. Es nespēju skatīties ļaudīm sejās. Bet pasaule ir seju pilna… Jau gandrīz divpadsmit stundas Es redzu slepkavnieciskas sejas… Jūdasa… benžu… priesteru… ebreju… Visi, visi ir slepkavas!… Prom, prom!… Es nevēlos vairs nevienu redzēt… Katrā cilvēkā mājo vilks un čūska. Es jūtu bailes un riebumu pret cilvēku… Atstājiet Mani šeit, šo mierīgo koku pakājē, šajā ziedošajā zālē… Drīz jau būs redzamas zvaigznes… Tās vienmēr bija Viņa un Manas draudzenes… Vakar vakarā tās pavadīja Mūs Mūsu vientulīgajā agonijā… Viņas zina tik daudz… Tās nāk no Dieva… Ak! Dievs! Dievs!… - Viņa raud un noslīgst ceļos. Dāvā mieru, Mans Dievs! Vienīgi Tu Man esi atlicis!

- Nāc, mana Meita! Dievs dāvās Tev mieru. Nu nāc taču. Rīt ir Pashas sabats. Mēs nevarēsim atnest Tev ēdienu šurp…

- Tas nekas! Nekas! Es negribu ēst! Es gribu Savu Bērnu! Es paēdīšu no Savām sāpēm un padzeršos no Savām asarām… šeit… Vai dzirdiet kā dzied šī pūce? Tā raud kopā ar Mani, un pēc brīža ieraudāsies arī lakstīgala. Un rīt saules gaismā mums piebalsosies strazdi un visi putni, kurus Viņš mīlēja. Bezdelīgas nāks kopā ar Mani klaudzināt šajā klintī un teiks, teiks: “Celies Mana mīlestība un nāc! Mīlestība, kura Tevi tur klints dobumā, kalna nogāzē, ļauj Man ieraudzīt Tavu seju, izdzirdēt Tavu balsi!” Ak! Ko gan Es runāju! Arī viņi, arī viņi, ļaunie slepkavas atgādina Man to ar dziesmas vārdiem! Jā, nāciet, Jeruzalemes meitas, lai redzētu savu Ķēniņu ar diadēmu, kādā Viņu tērpusi Viņa tēvzeme Viņa laulības dienā ar nāvi, Viņa – Pestītāja triumfa dienā!

- Skaties, Marija! Svētnīcas sargi nāk. Iesim prom no šejienes, lai tie neizrādītu Tev savu necieņu.

- Apsardze? Tās nievājums? Nē. Viņi ir gļēvuļi, gļēvuļi. Un ja Es, briesmīga Savās sāpēs, tos mīdītu, viņi aizbēgtu kā sātans bēg Dieva priekšā. Bet Es atcerējos, ka esmu Marija… Un Es nesitīšu tos tā kā viņi to ir pelnījuši. Es palikšu labajā… viņi Mani pat neieraudzīs. Un ja tomēr pamanīs un jautās – “Ko vēlies?”, Es atbildēšu viņiem: “Es vēlos atelpas nodevu no šīs nogāzes plūstošā, balzāma piesātinātā gaisa, kā atelpošanās nodevu Es vēlos. Jūsu mātes vārdā – Es teikšu...Visiem taču ir mātes… Labais ļaundaris teica to pašu …

- Bet šie ļaudis taču ir ļaunāki par noziedzniekiem. Viņi ignorēs Tevi.

- Ak!… Vai tad ir vēl kāds apvainojums, kuru pēc šodien pieredzētā, Es nebūtu vēl iepazinusi?

Magdalēna atrod argumentu, kurš nolsiec cietušo būt paklausīgai.

- Tu esi laba, Tu esi svēta un Tu tici un esi drosmīga, bet mēs, kas gan esam mēs?… redzi! Lielākā daļa no mums aizbēga, un tie, kas ir palikuši, tie dreb. Šausmas, kas mūsos jau mīt, mūs sagrautu. Tu esi Māte. Tavi pienākumi un tiesības neaprobežojas tikai ar Tavu Dēlu. Tavi pienākumi un tiesības attiecas arī uz tiem, kas Viņam pieder. Tev ir jāatgriežas ar mums, lai mūs sapulcinātu, lai stiprinātu, lai ielietu mūsos Tavu ticību. Tu pati teici pēc pelnītā norādījuma attiecībā uz mūsu bailīgumu un neticību. “Viņam būs vieglāk augšāmcelties, ja Viņu neapņems tik daudz nevajadzīgu lakatu.” Es saku Tev: “Ja mums izdotos savienoties Viņa augšāmcelšanās ticībā, tad Viņš ātrāk celsies augšā. Mēs atsauksim Viņu ar savu mīlestību.” Māt, mana Pestītāja Māt, atgriezies pie mums, lai dāvātu mums to mīlestību, kas ir Tevī! Vai gribi, lai atkal Marija no Magdas pazaudētos - tā, kuru Viņš dziedināja ar tik lielu žēlastību?

- Nē. Tad Man to pārmestu. Tev taisnība. Man ir jāatgriežas… sameklēt apustuļus… mācekļus… radiniekus… visus… Lai pateiktu… pateiktu… ticiet. Lai pateiktu: Viņš jums piedod… Kam Es jau teicu?… Iskariotam… Vajag… Jā, vajag viņu sameklēt, pat viņu… jo viņš ir vislielākais no grēciniekiem…

Marija brīdi paliek ar nolaistu galvu, trīcot it kā aiz riebuma un tad saka:

- Jāni, sameklē viņu un atved. Tev un Man tas ir jādara. Tēvs, lai arī tas ir Cilvēcei Pestītāja darīts. Iesim.

Viņa pieceļas. Un visi atstāj tumsā grimstošo dārzu. Sardze lūkojas uz viņiem bez reakcijas. Noputējis un cilvēku jūras mīdīts, pēdu, akmeņu un nūju dauzīts, ceļš iet apkārt Kalvārijai, vedot uz galveno, gar mūri ejošo, ceļu. Un šeit ir izteiksmīgi redzamas notikumu pēdas. Marija divreiz iekliedzas un noliecas, lai šajā gaismā saskatītu zemi. Viņa liekas redzam asinis un Marija domā, ka tās ir Viņas Jēzus asinis. Tomēr es domāju, ka tie ir bēgšanas apjukumā saplosīti drēbes gabali.

Visaptverošajā klusumā mierīgi burbuļo mazs strautiņš, ielas garumā plūstošs. Lūk, arī mazais tiltiņš, iepretim Tiesneša vārtiem, kurš pa stāvu taciņu ved uz Kalvāriju. Marija pagriežas, lai uzlūkotu Kalvārijas virsotni… un izmisīgi raud. Tad saka:

- Iesim. Bet jūs vediet Mani, jo Es nevēlos redzēt Jeruzalemi, tās ielas un iedzīvotājus.

- Jā, jā, bet steigsimies. Vārti tiek jau vērti… Redzi?… sardze ir pastiprināta. Roma bīstas no dumpjiem.

- Un tai ir visas tiesības. Jeruzaleme ir tīģeru krātiņš! Tā ir slepkavnieku cilts! Tā ir laupītāju kopiena. Savas spīles tā izstiepj ne tikai pēc materiālā labuma, bet arī pēc dzīvības. Jau trīsdesmit divu gadu garumā viņi izliek lamatas Manam Bērnam… Viņš bija Jērs piena baltumā un rozes sārtumā… Viņš bija Jēriņš ar zelta sprogainiem matiņiem… tik tikko Viņš mācēja izteikt vārdu “Mamma” un veikt pirmos solīšus un ar lūpiņām, gaiša koraļļa krāsā, un maziem zobiņiem, kuriem parādoties, tie niezēja, smaidīt. Tagad par Viņu runā, ka Viņš esot zaimojis, atmetis sabatu un aicinājis uz dumpi, un tiecies pēc troņa, un grēkojis ar sievietēm. Bet ko Viņš toreiz varēja darīt? Kādus zaimus izteikt, kad ar grūtībām spēja pasaukt Savu Māmiņu? Kā Viņš varēja nomelnot Likumu, ja Viņš pats, Mūžīgā Nevainība, toreiz bija mazs, nevainīgs Cilvēciņš? Uz kādu dumpi varēja musināt, ja neprata pat niķoties? Pēc kāda troņa tiecās? Viņam piederēja savs tronis virs zemes un Debesīs un cits Viņam nebija vajadzīgs. Debesīs – tas bija Tēva klēpī, bet virs zemes, uz Maniem ceļgaliem. Nekad Viņš neraudzījās no instinktu viedokļa un jūs, skaistās un jaunās sievietes, varēsiet to apliecināt. Un vēl… un vēl… Viņa instinktu pieredze aprobežojās ar siltuma un ēdiena nepieciešamībām. Jā, Viņš bija mīlestības pilns un savu mazo galviņu Viņš pieglauda pie Manas krūts, lai uz tās dusētu un lai no tās dzertu Manu mīlestību, kas plūda kopā ar pienu…

Ak! Manu Bērniņ!… Viņi gribēja Tevi nogalināt! Viņi gribēja atņemt Tev dzīvību! Tavu vienīgo dārgumu. Mātei tie gribēja atņemt Dēlu un Dēlam Māti, lai padarītu mūs par visnabadzīgākajiem un izmisušākajiem cilvēkiem zemes virsū. Kādēļ gan atņemt dzīvību Dzīvajam? Kādēļ kāds sev piesavinās tiesības atņemt kaut ko tik labu, kā dzīvība. Tā taču ir labums ziedam un zvēram, labums cilvēkam. Viņš, Mans Jēzus, neko no jums neprasīja. Ne naudu, nedz dārgumus, nedz mājas. Viņam bija maza, svēta mājvieta. Viņš atstāja to mīlestības dēļ uz jums, cilvēkiem – hiēnām. No mājām - kāda ir pat vismazākajam no zvēriem - Viņš atteicās jūsu dēļ. Un Viņš gāja pasaulē – nabags un vientuļš. Viņam vairs nebija gultasvietas, kādu Viņam sagādāja Taisnīgais (Jāzeps), Viņam nebija pat Mātes pagatavotās maizes. Viņš gulēja, kur varēja, ēda to, ko atrada. Labu ļaužu mājā… katrā Cilvēka dēla mājā… guļvietā no zāles, pļavā, zvaigžņu sargāts… sēžot pie galda vai daloties augu sēklās un mežonīgu krūmu ogās ar Dieva putniem. Viņš jums nelūdza neko, tieši pretēji - Viņš apdāvināja jūs. Viņš vēlējās tikai dzīvi: caur Savu vārdu dāvāt jums DZĪVĪBU. Un jūs, un tu, Jeruzaleme, jūs atņēmāt Viņam Viņa dzīvību. Vai esi piesātinājusies ar Viņa Asinīm un Viņa Miesu? Bet varbūt tev vēl nav gana? Un tu – hiēna, kas iepriekš līdzinājies sikspārnim un maitu lijai, vai tagad gribi uzklupt Viņa Mirstīgajām atliekām? Vai piepildījusies ar Viņa kaunu un mocībām, tu gribi vēl mesties un priecāties par Viņa zemes čaulu, vēlreiz atskatoties Viņa mocībās, drebēšanā, raudās, Viņa konvulsijās, kas norit Manī, Tā Mātē, kuru esat noslepkavojuši?

- Vai esam jau atnākuši? Kādēļ jūs apstājāties? Ko šis cilvēks grib no Jāzepa? Ko viņš saka?

Jāzeps ir apstājies ar kādu no reti sastopamajiem garāmgājējiem un pilnīgajā pamestās pilsētas klusumā viņu vārdi ir labi sadzirdami.

- Mēs zinām, ka tas biji tu, kas iegāja Pilāta mājā, Likuma profesor. Tu atbildēsi par to. Pasha tev ir aizliegta! Tu esi netīrs – garāmgājēji saka Jāzepam no Arimatejas.

- Tāpat kā tu, Elhij. Tu mani aizskāri, bet es esmu Kristus asiņu un Viņa nāves sviedru klāts!

- Ak! Riebeklība! Prom! Prom! Šīs asinis, prom!

- Nebaidies, Viņš tevi jau ir atlaidis un nolādējis.

- Bet tevi arī, tu, nolādētais. Tomēr nedomā, ka šobrīd, kad esi labās attiecībās ar Pilātu, tev izdosies noslēpt Viņa ķermeni. Mēs jau rīkojamies, lai šī spēlīte beigtos.

Lēnām pietuvojas Nikodēms, bet sievietes paliek pie Jāņa, balstoties pret slēgto portālu.

- Mēs skatāmies uz gļēvuļiem – piebilst Jāzeps – pat no mirušā jūs baidāties! Bet ar savu dārzu un savu kapavietu es darīšu kā man labpatiksies.

- Gan jau redzēsim.

- Redzēsim. Es atsaukšos uz Pilātu.

- Jā. Tagad tu piebiedrojies Romai.

Pienāk Nikodēms:

- Labāk biedroties ar Romu nevis ar dēmoniem, kā to darāt jūs, slepkavas! Bet saki man, kā tas ir noticis, ka tu esi atguvis drosmi? Pirms brīža tu bailēs bēgi. Vai bailes jau pārgājušas? Vai ar to, kas jau ir noticis, tev nepietiek? Vai viena no tavām mājām nenodega? Drebi! Sods nav beidzies, tieši pretēji – tas tuvojas. Tas apdraud tevi vairāk par pagānisko Nemezi (grieķu mitoloģijā atriebības dieviete). Nedz sargi, nedz zīmogi nespēs traucēt Atriebējam piecelties un sist tevi.

- Nolādētais! – Elhijs metas bēgt un izgrūsta sievietes.

Viņš ierauga Mariju un izkliedz šausmīgu apvainojumu vērstus pret Viņu. Jānis neko nesaka, tikai metas panteras lēcienā un nogāž viņu. Viņš spiež to ar ceļiem, sažņaudz viņa kaklu un saka:

- Lūdz Viņai piedošanu vai es tevi nožņaugšu, dēmon.

Un Jānis neatlaiž viņu tikmēr, kamēr viņš, tik tikko dzīvs neizdveš:

- Lūdzu piedošanu.

Tomēr viņa kliedziens piesaista sardzes uzmanību.

- Atlaid viņu! Kas notiek? Atkal nemieri? Visi stāviet vai arī mēs uzbruksim jums. Kas jūs esiet?

- Jāzeps no Arimatejas un Nikodēms, Prokonsula pilnvarotais nogalinātā Nācarieša apbedīšanai. Kopā ar Māti, dēlu un radiniekiem un draugiem mēs nākam no kapa. Un viņš apvainoja Māti. Mēs piespiedām viņu atvainoties.

- Tik vien? Vajadzēja viņu nožņaugt. Ejiet kareivji, aizturiet to cilvēku. Ko tie vampīri grib? Pat Mātes sirdi? Ardievas ebreji!

- Tas ir briesmīgi! Viņi vairs nav cilvēki… Jāni, esi labs pret viņiem. Atceries Manu un tavu Jēzu. Viņš sludināja piedošanu.

- Māt, Tev taisnība. Taču viņi ir pārkāpēji, kuri liek man zaudēt galvu. Tevi apvainojot, viņi pastrādā svētzādzību un es to nevaru pieļaut.

- Viņi ir pārkāpēji un paši to apzinās. Paskaties, cik maz viņu ir ielās un cik ātri tie paslepus nogriežas pa citiem ceļiem. Pēc slepkavības ļaundari baidās. Redzot viņus bēgam, ieejam mājās, aiz bailēm barikādējoties - tas Manī izraisa riebumu. Viņi visi ir nozieguma līdzzinātāji. Palūkojies, Marij, turp uz to veco vīru. Kad šobrīd viņu apspīd atvērto durvju gaisma, man liekas, ka redzēju viņu Kalvārijā garām ejošu, Jēzu apvainojot… bet viņš pats jau stāv kapa priekšā. Viņš nosauca Jēzu par ļaundari. Mans Jēzus, noziedznieks? Un šis zēns, kurš tikko ir izkāpis no autiņiem, izteica pretīgus zaimus, Jēzus Asinis piesaucot pār sevi… Ak! Nelaimīgais!… Un šis cilvēks, tik muskuļains un spēcīgs, vai viņš atturējās no sišanas Jēzum? Ak! Es negribu skatīties! Palūkojieties! Viņu sejās atspoguļojas viņu dvēseles un… tās vairs nav kā cilvēkiem, bet dēmoniem… Drosmīgi tie bija saieta un krustā sistā Cilvēka priekšā…, bet tagad viņi bēguļo, slēpjas, ieslēdzas. Viņi baidās. No kā? No Mirušā. Viņiem tas ir vienīgi mirušais, jo viņi neuzzinās, ka tas ir Dievs. Tad kādēļ viņi baidās? Kā priekšā viņi aizslēdz durvis? Sirdsapziņas pārmetumu priekšā, soda priekšā? Veltīgi! Sirdsapziņas pārmetumi mājo jūsos un tie mocīs jūs mūžīgi. Sods nav cilvēcisks sods. Un lai tā priekšā paslēptos, ar atslēgām un māju durvīm nebūs līdzēts. Sods nāk no Debesīm, no Dieva, Sava Upurējamā Atriebības. Tas izkļūs cauri mūriem un durvīm un iezīmēs jūs ar savu zilo liesmu. Tas apzīmēs jūs ar pārdabisku sodu, kas gaida jūs. Pasaule piederēs Kristum. Piederēs Tam, kurš ir Dieva un Mans Dēls. Piederēs Tam, ko jūs sitāt krustā, bet jūs… jūs vienmēr būsiet apzīmēti kā Dieva Kaini, iezīmēti kā cilvēka rases kauns. Man, kas no jums esmu dzimusi, Man, kas esmu visu Māte, vajag pateikt, ka Man, jūsu Meitai, jūs esat bijuši sliktāki par tēvočiem. Bet neskaitāmo Manu bērnu vidū, jūs esat tie, kuru pieņemšana, Man ir visgrūtākā, jūs apēno Mana Bērna slepkavība. Un jūs neatgriežaties un nesakiet: “Tu biji Mesija, mēs atpazīstam Tevi un pielūdzam.”

Lūk, jaunā romiešu patruļa. Uz zemes vairs nav Mīlestības. Cilvēku starpā vairs nav Miera. Kā šīs liesmojošās lāpas tā plosās naids un karš. Varas iestādes bīstas no aptrakušā pūļa. No pieredzes tās zina, ka brīdī, kad šī bestija, ko dēvē par cilvēku, ir nobaudījusi asinis, tā alkst pēc slaktiņa… Tomēr nebīstieties no tiem. Tās nav īstas lauvas, nedz panteras, bet gan ļoti gļēvulīgas hiēnas. Tās metas virsū neapbruņotam jēram, tomēr bīstas no šķēpa un varas apbruņotas lauvas. Nebīstieties no šiem rāpojošiem šakāļiem. Jūsu dzelzs solis liks tiem bēgt un jūsu šķēpu spožums padarīs tos mierīgākus par zaķiem. Šie šķēpi! Viens no tiem atvēra Mana Dēla sirdi! Kurš? Ieraudzīt to… tas nozīmētu sirdī tēmētu bultu… Un tomēr, Es gribētu visu to turēt drebošajās rokās, lai redzētu, kurā no tiem vēl redzamas ir asiņu pēdas, lai varētu teikt: “Lūk, šis! Dod, kareivi, Man šo šķēpu! Atceroties savu tālumā esošo māti, dāvā to Man un Es lūgšos par tevi un viņu.” Un neviens kareivis neatteiktu Man, jo viņi, kara ļaudis, bija labāki par jums Dēla un Mātes agonijā. Ak! Kādēļ tur kalnā Es par to neiedomājos? Es jutos it kā sitienu galvā saņēmusi. Šie sitieni Mani padarīja kurlu. Ak! Šie sitieni! Kas liks tiem apklust Manā nabaga galvā? Šķēps… Kā gan Es vēlētos to iegūt!…

- Mēs varam to atrast, Māt. Rotas priekšnieks likās pret mums labvēlīgi noskaņots. Domāju, viņš neatteiksies. Iešu rīt.

- Jā, jā, Jāni. Esmu nabadzīga, Man nav daudz naudas, taču Es ziedošu visu līdz pēdējai monētai, lai iegūtu to dzelzi… Ak! Kā Es varēju tobrīd par to nepadomāt?

- Marij, mana mīļā, neviens no mums nepamanīja šo ievainojumu… Kad Tu to ieraudzīji, kareivji jau bija gabalā.

- Tas tiesa… No sāpēm esmu kā sajukusi. Un drēbes? Nekas Man nav pēc Viņa palicis! Es atdotu Savas asinis, lai tās dabūtu…

Marija no jauna lej izmisuma asaras. Tā viņi nonāk līdz ceļam, pie kura atrodas vakariņu māja. Ir jau laiks, jo Marija ir pārgurusi un patiešām velkas kā tik tikko staigājoša sieviņa.

- Drosmi! Esam jau klāt!

- Esam atnākuši? Tik īss ir ceļš, kurš no rīta Man likās tik garš? Šorīt agrumā? Vai tas bija šorīt rīta agrumā? Ne agrāk? Cik gan stundu vai gadsimtu ir pagājuši kopš vakar šeit ienācu, kopš rīta agrumā izgāju? Vai Es patiesi esmu piecdesmitgadīga Māte? Bet varbūt jau esmu simtgadīga sieviete? Varbūt Esmu dzīvojusi daudzus gadus un veseli gadsimti gulstas uz Maniem sakumpušajiem pleciem un sirmajiem matiem? Man liekas, it kā Es būtu pārcietusi visas pasaules sāpes un ka tās visas atrodas uz Manas muguras, aiz smaguma liekot Man sagumt. Krusts bez matērijas, bet cik gan smags! No akmens. Iespējams vēl smagāks par Mana Jēzus krustu. Es taču nesu Savu un Viņa krustu – ar Viņa ciešanām un Manām atmiņām. Iesim, jo mums vajag darīt. Taču tas nav iepriecinājums, bet gan sāpju palielinājums. Caur šīm durvīm Mans Dēls ienāca uz pēdējo maltīti. Caur tām Viņš izgāja, lai ietu tikties ar nāvi. Un Viņam vajadzēja spert kāju tur, kur to lika nodevējs, lai pasauktu tos, kuriem vajadzēja sagūstīt Nevainīgo. Šajās durvīs Es ieraudzīju Jūdasu… ieraudzīju Jūdasu! Un nolādēju viņu. Es viņu uzrunāju kā pārgurusi Māte, kas mokas labā un ļaunā dēlu dēļ… Es redzēju Jūdasu! Viņā Es saskatīju dēmonu! Vienmēr esmu Luciferu turējusi zem Sava papēža un lūkojusies tikai un vienīgi uz Dievu. Nekad Savu skatienu Es nepievērsu sātanam. Tobrīd Es atpazinu viņa seju, lūkojoties uz nodevēju. Es sarunājos ar dēmonu… Un viņš aizbēga, jo nespēja izturēt Manu balsi. Vai šobrīd tas ir atstājis Jūdasu? Tā lai Es, Māte, varētu uzrunāt šo mirušo, varētu viņu no jauna ieņemt Dieva asinīs un dzemdēt to Žēlastībai? Jāni, zvēri Man, ka sameklēsi viņu un ka nebūsi nežēlīgs pret viņu. Es tāda neesmu… Es, kurai taču būtu uz to tiesības… Ak! Ļaujiet Man ieiet tajā istabā, kurā Mans Jēzus baudīja pēdējo maltīti, tur, kur Mana Bērna balss mierā izteica Savus pēdējos vārdus!

- Labi, mēs iesim turp. Bet šobrīd, skaties, nāc šeit, kur mēs bijām vakardien. Atpūties. Atvadies no Jāzepa un Nikodēma, viņi dodas prom.

- Atvadīšos, jā. Ak! Es saku ardievas, pateicos un svētu viņus! – saka Marija.

- Bet tagad nāc, nāc… ieiesi tur brīvā brīdī.

- Nē. Šobrīd… Jāzep… Ak! Neesmu pazinusi nevienu šajā vārdā, kurš Mani nemīlētu… - saka Marija. Marija, Alfeja sieva, sāk raudāt.

- Neraudi… Pat Jāzeps (Marijas – Alfeja sievas - dēls)… tavs dēls kļūdījās mīlestības mudināts… Viņš cilvēciskā veidā vēlējās nodrošināt Man mieru… Bet šodien!… tu redzēji Viņu… Ak! Visi Jāzepi pret Mariju ir labestīgi… Jāzep, paldies tev… un arī tev, Nikodēm… Mana sirds krīt pie jūsu kājām, tik nogurušām garā ceļa dēļ, kādu Viņa dēļ mērojāt… Par pēdējo godu, kādu Viņam atdevāt, varu dāvāt jums tikai Savi sirdi… Un Es dodu to jums, Mana Dēla uzticīgie draugi… un… un piedodiet tos vārdus, kurus sāpju pārņemtā Māte izteica tur pie kapa…

- Ak! Svētā! Piedod Tu! – iesaucas Nikodēms.

- Esi tagad tik laba un atpūties ticībā. Rīt mēs atnāksim – piebilst Jāzeps.

- Jā, atnāksim, mēs esam Tavā rīcībā.

- Rīt ir sabats… - ierunājas mājas saimniece.

- Sabats ir miris. Mēs atnāksim. Ardievu. Lai Kungs ir ar jums – un visi aiziet.

- Nāc, Marij.

- Jā, Māt, nāc!

- Nē. Atveriet. Jūs apsolījāt to izdarīt pēc atvadīšanās. Atveriet šīs durvis! Jūs nevarat tās slēgt Mātes priekšā, Tās Mātes priekšā, kura cenšas ieelpot Sava Dēla gaisā atstātās elpas un miesas smaržu. Vai jūs neziniet, ka šo miesu devu Viņam Es? Es, kura nēsāju Viņu deviņus mēnešus, dzemdēju, baroju ar pienu, izaudzināju un rūpējos par Viņu? Tā ir Mana elpa! Šī miesas smarža ir Mana! Manējā, Manā Jēzū padarīta skaistāka. Ļaujiet Man vēl reizi to izjust.

- Bet, protams, mana Mīļā, rīt! Šodien Tu esi pārgurusi. Tu dedz drudzī. Tu nevari. Tu esi slima.

- Jā, slima. Bet tas tādēļ, ka acīs Man rēgojas Viņa Asinis un degunā jūtama Viņa ievainotās Miesas smarža. Ļaujiet, Man skatīt to galdu, uz kura Viņš atbalstījās dzīvs un vesels būdams. Ļaujiet sajust Viņa jaunās miesas smaržu. Atveriet! Neapglabājiet Mani trešo reizi! Jūs jau paslēpāt Viņu zem smaržvielām un apsējiem, tad ieslodzījāt Viņu zem akmeņiem. Bet šobrīd kādēļ, kādēļ jūs liedzat Mātei atrast pēdējo elpas vilcienu pēdas, kādas Viņš atstāja aiz šīm durvīm? Ļaujiet Man ieiet. Vietā, kurā Viņš sēdēja, Es meklēšu Viņa kāju, Viņa roku nospiedumus uz zemes un galda. Un tad Es skūpstīšu tos, skūpstīšu līdz lūpu zudumam. Es meklēšu… meklēšu… Varbūt atradīšu matu no Viņa gaišās galvas – kādu matu, kurš nebūs asiņu klāts. Vai jūs zināt ko mātei nozīmē Dēla mats? Tu, Marija, Kleofasa meita, tu, Salome? Jūs esat mātes un to nesaprotiet? Jāni? Jāni? Paklausies Manī! Esmu tava Māte. Viņš Mani par tādu iecēla. Viņš! Tev ir Man jāklausa. Atver! Es mīlu tevi, Jāni. Vienmēr esmu mīlējusi, jo tu mīlēji Viņu. Es mīlēšu tevi vēl stiprāk. Taču… atver… atver, Es saku tev! Negribi? Ak! Man vairs nav Dēla! Jēzus nekad Man neko neatteica, jo bija Mans Dēls. Tu atsaki. Tātad tu tāds neesi (neesi mans dēls). Tu nesaproti Manas sāpes… Ak! Jāni, piedod… Atver… Neraudi… Atver… Ak, Jēzu!… Jēzu!… Paklausies Manī!… Lai Tavs Gars paveic brīnumu! Atdari Savai nabaga Mātei šīs durvis, kuras neviens nevēlas Man atvērt! Jēzu! Jēzu!

Marija ar savilktām dūrēm iesit pa labi noslēgtajām durvīm. Viņu pārņem sāpju lēkme. Viņa nobāl, čukstot:

- Ak! Mans Jēzu! Eju! Eju! – un bezspēkā Viņa iekrīt raudošo sieviešu skavās. Sievietes tur Mariju, neļaujot Tai nokrist. Viņas ienes Mariju pretējā istabā.

LIELĀS PIEKTDIENAS NAKTS

29.03.1945.

Marija, raudošām, sievietēm piepalīdzot, atgriežas savā istabā. Viņa raud, nejuzdama vairs spēku nekam citam, kā vienīgi nemitīgām raudām. Patiešām, liekas, ka dzīvība Viņu atstāj un ka šajās asarās Marija sadeg.

Sievietes vēlas, lai Viņa iestiprinātos. Marta pasniedz Marijai nedaudz vīna. Mājas saimniece grib, lai Viņa nobauda vismaz nedaudz medu. Marija, Alfeja dēlu māte, nokrītot ceļos Marijas priekšā, sniedz Viņai silta piena krūzi, bilstot:

- Es pati izslaucu mazās Rakeles kaziņu.

Iespējams, ka Rakele ir Lācara mājas iemītnieku vai sarga meita, es nezinu. Tomēr Marija neko nevēlas. Vienīgi raudāt. Tikai raudāt. Viņa lūdz un vēlas dzirdēt solījumu uzmeklēt apustuļus un mācekļus, kā arī atrast šķēpu un Dēla drēbes. Viņa vēlas dzirdēt atļauju, gaismai austot, ieiet vakariņu telpā, jo šobrīd sievietes negrib tam piekrist.

- Labi, ja Tu mazliet nomierināsies, atpūtīsies, tad aizvedīšu Tevi turp – pavēsta Marijas vīra māsa – Iesim turp kopā un uz ceļiem es sameklēšu Tev katru Jēzus pēdu…

Marija, Alfeja dēlu māte, piebilst:

- Bet paskaties, šeit atrodas kauss un Viņa lauztā maize, kuru Viņš izmantoja Euharistijai. Vai tad ir iespējama vēl svētāka lieta atmiņai? Redzi? Jānis atnesa to Tev jau agri no rīta, lai šovakar Tu tos ieraudzītu… Nabaga Jānis, kurš pats tur stāv un raud, un baidās…

- Baidās? Kādēļ? Jāni, panāc šurp!

Jānis iznāk no puskrēslas, jo istabā ir tikai viena lampiņa, kas stāv uz galda pie Ciešanu priekšmetiem. Viņš nokrīt ceļos pie Marijas kājām. Marija viņu glāsta un vaicā:

- Kādēļ tu baidies?

Jānis, skūpstot Viņas rokas, atbild:

- Jo Tu esi slima. Tu esi drudzī un izmisumā… Un neesi mierīga… Un ja tā tas turpināsies, tad nomirsi, tāpat kā nomira Viņš…

- Ak! Kaut tā būtu taisnība!

- Nē! Māt! Māmiņ! Ak, saldāk ir sacīt Māmiņ, kā es saku savai mātei. Ļauj man Tevi tā uzrunāt… Es nešķiroju starp savu māti un Tevi. Tevi es mīlu pat vairāk nekā viņu, jo Tu esi Māte, kuru Viņš man dāvāja, Tu esi Viņa Māte. Tādēļ neskati lielu starpību starp dzemdēto dēlu un to, kurš tika Tev dots… Un kaut mazliet mīli mani tā, kā mīli Viņu… Ja Viņš Tev būtu sacījis: “Es baidos, ka Tu nomirsi”, vai tad Tu būtu atsacījusi Viņam: “Ak, kaut tā būtu bijusi patiesība?” Nē, Tu nebūtu tā teikusi. Tu būtu skumusi savas aiziešanas dēļ, jo Tev Viņš, Tavs Jērs, būtu jāatstāj nežēlīgajā pasaulē… Un par mani Tu nerūpējies?… Es vēl lielākā mērā esmu jērs. Ne jau labsirdības un šķīstības, bet muļķības un baiļu dēļ. Ja Tu nebūsi, nabaga Jāni aprīs vilki… un viņš pat neizdvestu nevienu vaidu, kas vēstītu par Viņa Mācītāju… Vai Tu vēlies, lai es tā arī nomirtu, nekalpojis Viņam? Esot muļķis nāvē un dzīves laikā? Tu taču to negribi? Un tādēļ, Māmiņ, mēģini nomierināties. Viņa dēļ. Ak! Vai tad Tu neapgalvo, ka Viņš celsies augšām? Jā, tā Tu saki, un tā ir taisnība. Vai Tu gribētu, lai Viņš, kad būs augšāmcēlies, atrod māju tukšu, bez Tevis? Ir pilnīgi skaidrs, ka Viņš nāks šurp… Ak! Nabaga, nabaga Jēzus, cik šausmīgi būtu, ja Tava mīļā sauciena vietā Viņš izdzirdētu mūsu vaimanas, tai vietā lai atrastu Tavas krūtis, kur atbalstīt Savu nomocīto un augsti godājamo galvu, Viņš ieraudzītu Tava zārka aizvēršanu. Tev ir jādzīvo… lai Viņam ierodoties, apskautu Viņu… Es nesaku, ka Viņš nāks pie mūsu mīlestības, jo mēs esam pelnījuši visus pārmetumus mūsu rīcības dēļ. Es saku: Viņš nāks pie Tavas mīlestības. Ak! Kas tā būs par tikšanos! Un kāds būs Viņš! Gudrības Māte, neizglītotā Jāņa Māte, Tu, kura visu zini, pastāsti mums kāds Viņš būs, kad parādīsies pēc augšāmcelšanās.

- Lācaram, no strutojošiem ievainojumiem uz kājām, bija palikušas tikai rētas. Un viņš parādījās saitēs ievīstīts, kuras bija strutu pilnas – iesaucās Marta.

- Mums vairākas reizes vajadzēja viņu mazgāt – piebilst Marija Magdalēna.

- Viņš bija tik vārgs… Pēc Jēzus norādījuma mums vajadzēja viņu pabarot stiprinājumam – nosaka Marta.

- Atraitnes dēls no Vainas bija kā ārprātīgs. Viņš tādā mērā likās esam bērns, kurš neprot iet un skaidri runāt, ka devās pie savas mātes, lai tā no jauna iemācītu viņam dzīves zinības. Un Jaira meitiņa, pats Jēzus ar viņu veica pirmos soļus – Jānis apstiprināja.

- Domāju, ka Kungs atsūtīs mums eņģeli, kurš paziņos: “Nāciet ar tīru apģērbu.” Un mana mīlestība ir to jau sagatavojusi. Tas atrodas pilī. Es pati nevarēju to noaust, tādēļ lūdzu to izdarīt savai auklei – piebilst Marija Magdalēna – Viņa tagad ir mierīga attiecībā uz manu nākotni un vairs neraud. Es izvēlējos visdārgāko linu, bet purpuru saņēmu no Plautīnijas. Noemi pagatavoja bārkstis, bet es noaudu jostu un somu, izšujot tās nakts laikā, lai mani neredzētu. Māt, to man iemācīji Tu. Šie darījumi nav pilnīgi, taču vairāk par pērlēm, ar kurām izrakstīju Viņa Vārdu uz jostas un somas, tie ir izdaiļoti ar manu mīlestības asaru un manu skūpstu dārgakmeņiem. Katrs dūriens ir cieņas pilns sirdspuksts veltīts Jēzum. Un es Viņam to visu aiznesīšu. Tu taču man to atļausi? Vai tiesa?

- Ak!… Es neiedomājos, ka Viņam tiks atņemts apģērbs. Es neesmu radusi pie pasaules un tās nežēlīgajām paražām… Es domāju tās jau pazīstam… (un asaras atkal plūst pār vaska bālajiem vaigiem… un tomēr redzu, ka neko neesmu zinājusi… Un domāju: “Arī pēc tam Viņam būs Viņa Mātes noaustais apģērbs.” Tas Viņam tik ļoti patika! Viņš vēlējās lai tunika būt tik skaista un jau izsenis Man sacīja: “Noaud uz Pashu Man apģērbu tādā veidā un atnes Man to… jo Jeruzalemei ir jāredz Mani ķēniņa purpura ietērpā…” Ak! Tā vilna – baltāka par sniegu – kad viņu audu, Dieva un Manās acīs kļuva sarkana, jo Manā sirdī šie vārdi cirta jaunu brūci… Citi ievainojumi… Pēc tik daudziem gadiem un mēnešiem, ja ne gluži uzliesmoja, tad vismaz no tiem plūstošās asinis, sakalta. Bet šis ievainojums! Ik dienas, ik stundu vērsa zobenu pret Manu sirdi, sakot: “Viena diena mazāk! Viena stunda mazāk! Un tad Viņš būs miris!” Ak! Ak!... Un pavediens pakāpeniski kļuva sarkanīgs… Tad, pasaulei, mēs to nokrāsojām… Taču tas jau bija sarkans…

Marija atkal raud. Apkārt stāvošie cenšas atvieglot Viņas ciešanas, runājot par Augšāmcelšanos. Zuzanna jautā:

- Ko Tu uz to teiksi? Kāds Viņš izskatīsies, kad augšāmcelsies? Un kā Viņš augšāmcelsies?

Bet Marija – ieslīgusi šai atpērkošo mocību stundā – atbild:

- Es nezinu… Neko vairs nezinu… tikai to – ka Viņš ir miris…

Un atkal aizsākas vētrainas elsas un Viņa skūpsta dvieli, ar kuru Viņas Dēls bija apjozies, un piekļauj to pie krūtīm un auklē to kā bērnu… Viņa aizskar naglas, ērkšķus, sūkli un kliedz:

- To Tev spēja dot Tava dzimtene! Metālu, ērkšķus, etiķi un žulti! Un apvainojumus, apvainojumus, apsūdzības! Un visu Izraēla dēlu vidū vajadzēja sameklēt kādu no Kirēnas, lai tas nestu krustu. Šis vīrs Manās acīs ir tik svēts kā laulāts draugs. Un ja Es pazītu vēl kādu cilvēku, kurš būtu palīdzējis Manam Bērnam, Es skūpstītu viņam kājas. Vai tad neviens nav bijis žēlsirdīgs? Ejiet prom! Pat skatīšanās uz jums Man nodara sāpes! Jo neviens no jums visiem nespēja samazināt kaut vienas mocības nežēlību. Nodevīgie un pasīvie sava Ķēniņa kalpi, izejiet!

Marija savā uzvedībā ir šausmīga. Viņa stāv iztaisnojusies un Sava valdonīgā skatiena un izstieptās rokas dēļ, kas norāda uz durvju pusi, Viņa izskatās vēl garāka. Viņa pavēl kā uz troņa sēdoša karaliene.

Visi iziet, neko nesakot, lai Viņu vēl vairāk nekaitinātu. Viņi sēž pie aizslēgtajām durvīm, lai klausītos Viņas vaidos un ikvienā Viņas kustības atbalsī. Tomēr, pēc krēsla pārvietošanas un grīdu skarošo ceļu skaņas atbalss – jo ar galvu tiek skarts galds, uz kura atrodas ciešanu priekšmeti - nekas vairs nav dzirdams, kā vienīgi Viņas nebeidzamās un mieru nerosošās raudas.

Viņa čukst, bet tas notiek tik klusu, ka tie, kas atrodas ārpusē, nespēj Viņu sadzirdēt:

- Tēvs, Tēvs, piedod! Es kļūstu lepna un ļauna. Tomēr Tu redzi, ka tas, ko runāju ir patiesība. Viņam visapkārt atradās pūļi… un šo svēto Lieldienu laikā visa Palestīna atrodas šajos svētajos mūros… Svētajos? Nē. Tie vairs nav svēti…, bet būtu tādi bijuši, ja Jēzus tajos būtu nomiris. Taču Jeruzaleme izmeta Viņu kā aiz garlaicības raidītu spļāvienu. Tādēļ Jeruzalemē mājo vienīgi Slepkavība… Un no visa to ļaužu vidus, kas Viņam sekoja, pat neliela saujiņa nespēja sanākt kopā, lai palīdzētu Viņam nomirt bez tik daudzām mocībām, lai glābtu Viņu, jo Viņam vajadzēja nomirt, lai viņus atpirktu… Taču viņi palika ēnā vai aizbēga… Mana sirds dumpojas šādas gļēvulības priekšā. Esmu Māte… Šī iemesla dēļ piedod Man lepnīgās stingrības grēku…

Un Marija raud… Ārpusē pārējie atrodas kā uz degošām oglēm daudzu iemeslu dēļ. Ienāk mājas saimnieks. Aiz ziņkārības viņš bija izgājis no mājas un šobrīd atnes baiļu modinošus jaunumus. Viņš stāsta, ka daudzi cilvēki ir gājuši bojā zemestrīces laikā, daudzi tikuši ievainoti sadursmēs starp ebrejiem un Nācarietim uzticīgajiem, daudzi ir aizturēti un sacelšanās draudu dēļ Romas priekšā tiek noturētas jaunas eksekūcijas; Pilāts bija devis pavēli apcietināt Nācarieša piekritējus tāpat kā visus pilsētā klātesošos un pat no Palestīnas aizbēgušos Sanhedrina vadoņus; Joanna savā pilī atrodoties tuvu nāvei, Hērods bija sagūstījis Manaēnu, jo pēdējais visa galma priekšā bija apvainojis Herodu, kā šīs slepkavības līdzzinātāju. Kopumā tā bija katastrofālu ziņu gūzma…

Sievietes baiļu māktas vaid par saviem dēliem un vīriem. Zuzanna domā par vīru, kas bija pazīstams kā Jēzum uzticīgais no Galilejas. Marija, Zebedeja sieva, domā par savu pie drauga esošo, vīru un par savu dēlu Jāzepu, par kuru jau kopš vakardienas nav nekādu ziņu. Un Marta raudot saka:

- Viņi jau noteikti ir devušies uz Betāniju! Kurš gan nezin kas Mācītājam bija Lācars?

- Bet viņu sargā Roma – atbild Marija Salome.

- Ak! Sargā! Kurš gan zina, pazīstot Izraēla vadošo vīru namu, kādas apsūdzības tiks izvirzītas Pilāta priekšā… Ak, Dievs! – Marta satver galvu rokās un kliedz:

- Ieroči! Ieroči! Māja ir pilna ar tiem… un arī pils! Es to zinu. Šorīt agri ieradās Levijs, sargs un pateica man…, bet arī tu to zini! Un pavēstīji to ebrejiem Kalvārijā… Muļķe! Nežēlīgo rokās tu esi likusi ieroci Lācara nogalināšanai!

- Es teicu, jā, pavēstīju patiesību, neapdomājoties to. Bet klusē taču, izbiedētā vista! Tas, ko sacīju, bija vislielākā Lācara apdrošināšana. Viņi bīsies meklēt nepatikšanas tur, kur kā tiem ir zināms, atrodas apbruņoti ļaudis! Viņi taču ir gļēvi! - Magdalēna paskaidro māsai.

- Ebreji – jā, bet ne romieši.

- Es nebīstos no Romas. Savos rīkojumos tā ir taisnīga un miermīlīga.

- Marijai ir taisnība – Jānis ierunājās – Longins man teica:

- Es ceru, ka tie liks jūs mierā. Un ja tā nenotiks, tad atnāc vai atsūti kādu uz Pretoriju. Pilāts ir labvēlīgi noskaņots pret Nācarietim uzticīgajiem cilvēkiem. Pilāts arī Viņam bija pretimnākošs. Mēs jūs aizsargāsim.

- Bet ja ebreji rīkosies paši? Vakar vakarā tie bija viņi, kas sagūstīja Jēzu! Un ja viņi apgalvos, ka esam zaimotāji, viņiem būs tiesības arī mūs sagūstīt. Ak, mani dēli! Viņi man ir četri! Kur ir Jāzeps un Sīmanis? Viņi bija Kalvārijā, bet tad, kad Joanna vairs nespēja izturēt, viņi aizgāja… lai palīdzētu sievietēm un tās aizstāvētu. Kopā ar viņiem bija gani, Alfejs (Sāras dēls)… Visi! Viņi noteikti jau ir nogalināti. Vai dzirdi, ka Joanna mirst? Tā ir taisnība, jo viņa ir ievainota. Bet viņi – pirms pūlis uzbruka sievietēm – sargāja viņu un gāja bojā!… Bet Jūda un Jēkabs? Mans mazais Jūda! Mans dārgums! Un Jēkabs… tik miermīlīgs kā meitene! Ak! Man vairs nav dēlu! Esmu kā Makabeja māte!…

Visi izmisumā raud. Visi, izņemot saimnieci, kas aizgāja vīram sameklēt slēptuvi. Neraud arī Marija Magdalēna. Viņas acis liesmo, viņa no jauna kļūst par pagātnes pārliecināto sievieti. Viņa neatsaucas, bet ar skatienu grūsta negaisu, kas briest pār nospiesto biedreņu galvām un viņas acis apzīmogo tās ar ļoti izteiksmīgu epitetu – mazdūšīgās!

Tā paiet kāds laiks… Ik brīdi kāda no viņām pieceļas , klusu atver durvis, paskatās un aizver tās.

- Ko dara Marija? – jautā pārējie.

Tā, kura ieskatījās istabā, atbild:

- Viņa joprojām atrodas uz ceļiem. Lūdzas. – vai arī:

- Liekas, Viņa ar kādu sarunājas. – Vai:

- Viņa ir piecēlusies, žestikulē, šurpu turpu staigājot pa istabu.

JAUNAVAS SĒRAS

29.03.1945.

- Jēzu! Jēzu! Kur Tu esi? Vai Tu Mani vēl dzirdi? Vai dzirdi Savu nabaga Māti, Tavu svēto un svētīto Vārdu izkliedzam, kuru tik daudz stundas Savā sirdī glabāji? Tavs svētais Vārds bija Mana mīlestība, Manu lūpu mīlestība. Tavu Vārdu izrunājot, lūpas baudīja medus garšu. Šobrīd, pilnīgi pretēji, izrunājot Tavu Vārdu tās dzer rūgtumu, kas palicis uz Tavām lūpām – šausmīgā dzēriena rūgtumu…

Tavs Vārds ir Manas sirds mīlestība. Izrunājot to, Mana sirds pildījās ar prieku. Tā paplašinājās, lai pārlietu savas asinis un pieņemtu Tevi, un ietītu Tevi tajās, kad Tu nāci no debesīm, tāds mazs, tik maziņš, ka spēji dusēt mežonīgās piparmētras kausā. Tu, tik lielais… Tu, Varenais… cilvēces glābšanai cilvēciskajā tērptais. Tavs Vārds ir Manas sirdssāpes, jo tagad Tam atņemtas (Tavam Vārdam) ir Tavas Māmiņas rūpes, lai atdotu Tevi bendes rokās, kas Tevi līdz nāvei mocīja, Mana sirds ir šī Vārda sadragāta. Man vajadzēja to sirdī slēpt tik daudzu stundu garumā, Mans sirds kliedziens pastiprinājās tādā mērā, kādā pieauga Tavas sāpes, līdz tās saspieda sirdi kā priekšmetu, kuru saminusi gigantiska pēda. Ak, jā! Manas sāpes ir milzīgas un tās nospiež Mani un grauj, nekas nespēj sniegt Man mierinājumu.

Kādēļ gan Es izrunāju Tavu Vārdu? Manam saucienam nav atbildes. Pat ja Es kliegtu (tik spalgi) līdz akmens, kas noslēdz Tavu kapu, sadruptu, Tu nesadzirdētu šo kliedzienu, jo esi miris. Vai nedzirdi vairs Savu Māmiņu? Cik reižu gan esmu Tevi saukusi šo trīsdesmit četru gadu laikā, Mans Dēls! Jau no brīža, kad uzzināju, ka būšu Māte un ka Mans Mazais sauksies “Jēzus”. Tu vēl nebiji dzimis, kad Es, glāstot vēderu, kurā augi, mierīgi teicu Tev : “Jēzu”! Un Man likās, Tu sakusties, lai teiktu Man: “Māmiņ!” Es jau devu Tev balsi un sapņoju par to. Es izdzirdēju to pirms tā vēl bija radusies. Un Tev piedzimstot, kad Es to dzirdēju, tā bija kā vārgam, tikko dzimušam jēriņam, kurš nakts aukstumā trīc; toreiz Es iepazinu bezgalīgu prieku… un domāju, ka esmu iepazinusi sāpju bezdibeni. Tās bija Mana Bērna raudas, kuram bija auksti un neērti, kurš lēja jau pirmās Pestītāja asaras, priekš kura Man nebija nedz siltuma (uguns), nedz šūpuļa. Es nevarēju arī ciest Tavā vietā, Jēzu. Vienīgi Manas krūtis Tev bija kā (Uguns) un spilvens un Mana mīlestība, lai Tevi pielūgtu, Mans svētais Dēls.

Es domāju esam iepazinusi sāpju bezdibeni…, bet tas bija tikai šo sāpju asns, tā bija (bezdibeņa) mala. Šobrīd ir pēcpusdiena. Ir sasniegts dziļums. Šobrīd Es skaru bezdibeni... pēc trīsdesmit četru gadu kritiena tajā. Tik daudzas lietas grūda Mani lejup… un šodien Es guļu, nogāzta, Tava Krusta šausmīgajā bezdibeņa apakšā.

Tev mazam esot, Es auklēju Tevi, dziedot: “Jēzu! Jēzu!” Vai maz ir iespējama vēl svētāka un skaistāka harmonija par šo Vārdu, kas eņģeļiem Debesīs lika smaidīt? Man tas likās skaistāks par maigo eņģeļu dziedājumu Tavas Dzimšanas naktī. Es redzēju viņus debesīs un caur šo vārdu Es redzēju visas debesis. Bet šobrīd, sakot to Tev, kas esi miris un Mani nedzirdi un Man neatbildi, it kā neeksistējot, Es redzu Elli, visu Elli. Es saprotu ko nozīmē būt pazudinātam. Tas nozīmē nespēju izteikt vārdu: “Jēzu!” Šausmas! Šausmas! Šausmas!

Cik ilgi Tavai Mātei būs jābūt šai ellē? Tu teici: “Trijās dienās Es atjaunošu šo Svētnīcu.” Visu dienu Es atkārtoju šos Tevis teiktos vārdus, jo Es nevēlos nomirt, jo Man ir jābūt gatavai Tevi sveikt Tavas atgriešanās brīdī un vēl Tev kalpot… Taču kā lai Es nodzīvoju trīs dienas, zinot, ka esi miris? Trīs dienas nāvē, Tu, Tu, Mana dzīvība?

Kā gan Tu, kas visu zini, jo esi Mūžīgā Gudrība, vari nezināt Savas Mātes sāpes? Vai nevari tās iedomāties, atceroties to kā pazaudēju Tevi Jeruzalemē? Tu taču redzēji Mani laužamies cauri Tevi ieskaujošajam pūlim, ar slīkstošā sejas izteiksmi, kurš pēc ilgas cīņas ar ūdeni un nāvi, ir aizsniedzis krastu; Es steidzos ar tādas sievietes seju, kas aiz mocībām ir pārgurusi un asinis zaudējusi, novecojusi, salauzta. Un tobrīd Es spēju domāt vienīgi par to, ka esi pazudis. Es varēju cerēt, ka toreiz biji tikai pazudis, bet šodien ne. Šodien Es zinu, ka esi miris. Maldīšanās nav iespējama. Es redzēju, kā Tevi nogalina. Pat ja sāpes novestu Mani līdz atmiņas zudumam, tad tomēr Tavas Asinis ir uz Mana plīvura un pauž Man: “Viņš nedzīvo. Vairs nav asiņu! Šīs asinis ir pēdējās, kas izplūda no Viņa sirds.” No Viņa sirds! No Mana Bērna, Man Dēla sirds! No Mana Jēzus! Ak, Dievs! Žēlsirdīgais Dievs, dari, lai Es neatcerētos, ka atdarīta tapa Viņa sirds.

Jēzu, Es nevaru šeit būt viena, kad Tu esi tur. Nekad neesmu mīlējusi pasaules ceļus un pūļus un Tu zini to. Kopš brīža, kad atstāji Nācareti, Es aizvien biežāk sekoju Tev, lai nedzīvotu tālumā no Tevis. Es stājos pretī ziņkārībai un izsmieklam. Es neskaitu grūtības, jo tās Man neko nenozīmēja, kad redzēju Tevi dzīvojam tur, kur Tu atradies. Un tagad Es esmu viena un Tu esi viens. Kādēļ gan Mani neatstāja Tavā kapā? Es apsēstos pie Tavas ledusaukstās gultas, turot vienu no Tavām plaukstām Savējās, lai liktu Tev izjust, ka esmu Tavā tuvumā… Nē, ļautu Tev sajust, ka esi Manā tuvumā. Tu vairs neko nejūti. Tu esi miris!

Cik gan naktis Es pavadīju pie Tava šūpuļa lūdzoties, mīlot un priecājoties par Tevi. Vai vēlies, lai pastāstu Tev kā gulēji ar diviem autiņiem tik ciešiem kā puķu pumpuriem Tavas svētās sejiņas tuvumā? Vai gribi lai pastāstu kā Tu smaidīji miedziņā un kā guļot, atceroties Savas Māmiņas pienu, uzvedies tā, it kā dzertu to? Vai vēlies lai pastāstu kā Tu modies un, atvēris mazās aciņas, smējies, redzot Mani pār Tavu mazo sejiņu noliekušos un kā priecīgi stiepi rociņas nepacietībā, lai paņemu Tevi rokās un kā cīruļa treļļiem līdzīgi Tu mierīgi guldzinot, prasīji ēdamo? Ak! Cik gan Es biju laimīga, kad Tu pieplaki Manām krūtīm, kad jutu Tavu vaidziņu silto maigumu, kad to auklēji ar Savu rociņu!

Tu nespēji palikt viens bez Savas Māmiņas. Bet tagad Tu esi viens! Piedod Man, Dēls, ka atstāju Tevi vienu, ka pirmo reizi dzīvē nepretojos, lai paliktu tur (kapā). Tā bija Mana vieta. Es nebūtu jutusies tik izmisusi esot pie Tavas bēru gultas, lai tāpat kā toreiz sakārtotu un nomainītu autiņus… Pat ja Tu nevarētu Man uzsmaidīt un nespētu ar Mani sarunāties, Man liktos, ka Tu atkal maziņš esi pie Manis. Es Tevi būtu pielikusi pie Savas sirds, lai Tu nejustu akmens saltumu un cieto marmoru. Vai tad šodien Es Tevi neturēju (uz rokām)? Mātes klēpis vienmēr ir gatavs pieņemt dēlu, pat ja viņš ir pieaudzis. Dēls savai mātei vienmēr ir bērns, pat noņemts no krusta un ievainojumiem klāts.

Cik! Cik gan ievainojumi! Cik sāpju! Ak, Mans Jēzu, Mans Jēzu, tik ļoti savainotais. Tik ļoti savainotais! Tādā veidā noslepkavotais! Nē! Nē! Kungs, nē! Tā nevar būt patiesība! Es esmu ārprātīga! Jēzus miris? Es murgoju. Jēzus nevar nomirt. Ciest - jā. Nomirt – nevar. Viņš ir Dzīvība! Viņš ir Dieva Dēls. Viņš ir Dievs. Dievs nemirst.

Nemirst? Kādēļ tad nosauca Sevi par “Jēzu”? Ko nozīmē “Jēzus”? Tas nozīmē... Ak! Tas nozīmē “Pestītājs”! Nomiris! Viņš nomira, jo ir Pestītājs. Viņam vajadzēja izglābt visus cilvēkus, pazudinot Sevi… Es nemurgoju, nē. Es neesmu traka. Nē. Ja Es būtu ārprātīga, Es ciestu mazāk! Viņš nomira. Šīs ir Viņa Asinis. Šis ir Viņa kronis. Šīs trīs naglas… ar tām Viņu piesita!

Ļaudis, skatieties ar ko jūs esat piesituši Dievu, Manu Dēlu! Bet Man ir jums jāpiedod un jūs jāmīl. Viņš Mani ir darījis jums par Māti, par Māti Mana Dēla slepkavām! Tie ir vieni no pēdējiem Viņa vārdiem, kad Viņš agonijā cīnījās…”Māte, lūk, Tavs dēls… Tavs dēls… Pat ja Es nebūtu paklausīga, šodien Man tādai ir jābūt, jo tas bija Mirstošā dāvāts uzdevums.

Jā. Jā. Jēzu, Es piedodu, mīlu Viņus. Ak, Mana sirds lūzt šajā piedošanā, šajā mīlestībā! Vai dzirdi, ka piedodu un mīlu viņus? Es lūdzos par viņiem. Jā, lūdzos… Es aizveru acis, lai neredzētu šos mocību instrumentus, lai spētu piedot, mīlēt viņus, lai spētu lūgties par viņiem. Katra nagla Manī nokauj ikvienu vēlēšanos piedot un mīlēt un lūgties par bendēm.

Man ir jādomā, Es gribu domāt, ka atrodos Tava šūpuļa tuvumā. Toreiz Es lūdzos par cilvēkiem, taču tas bija vienkārši. Tu dzīvoji un Es, kaut domāju, ka cilvēki ir nežēlīgi, nespēju iedomāties, ka tie spētu būt tādi pret Tevi, jo Tu pārpārēm dāvāji tiem labsirdību. Es lūdzos, būdama pārliecināta, ka Tavs vārds darīs viņus labākus. Raugoties uz viņiem, Es Savā sirdī sacīju: “Šobrīd, brāļi, jūs esat ļauni un slimi, bet drīz Viņš jūs mācīs un uzveiks sātanu jūsos. Viņš dāvās jums zaudēto dzīvi!” Zaudēto dzīvi! Tas esi Tu, Tu, Tu, kas viņu dēļ zaudēji dzīvību! Mans Jēzu!

Ja toreiz, kad biji autiņos, Es būtu redzējusi šīs dienas draudus, Mans saldais piens sāpju dēļ būtu pārvērties indē! Simeons to paredzēja: “Zobens caurdurs Tavu sirdi.” Zobens? Zobenu mežs! Cik daudz ievainojumus Tu guvi, Dēls? Cik vaidus izdvesi? Cik mocības pacieti? Cik asins pilienus izlēji? Un katrs no tām Man nozīmēja zobenu. Zobenu mežs (ir Manā sirdī). Ne sprīdis Tavas ādas nav neskarts. Tie caurdur Manu miesu un ieduras Manā sirdī. Tavas piedzimšanas gaidās, Es sagatavoju autiņus un drēbītes, izmantojot visskaistāko zemes linu. Es neraudzījos uz maksu, svarīgi bija iegūt vismaigāko audumu. Cik skaists Tu biji Savas Māmiņas austajās drēbītēs. Visi Man teica: “Tavs Dēls ir skaists, Sieva! Tu biji skaists! No linu baltuma spīdēja rozā sejiņa. Tavas acis bija maigākas, zilākas par debesīm. Tavi mati bija tik gaiši un zīdaini, ka mazā galviņa likās esam mākonīša ieskauta. Tu smaržoji kā tikko uzplaucis mandeles zieds. Viņi domāja, ka esmu Tevi ar smaržvielām iesmaržojusi. Manam Dārgumam bija vienīgi Māmiņas mazgātās, pie Viņas sirds sildītās un Viņas lūpu skūpstītās drēbītes. Nekad Es nenoguru darbā priekš Tevis.

Bet tagad? Es nekā nespēju Tev līdzēt. Trīs gadus Tu biji tālu no mājām, tomēr Tu biji Manas dzīves mērķis. Es varēju domāt par Tevi, par Tavu apģērbu, par Tavu ēdienu. Es rūpējos par bitēm, lai tās dotu Tev medu, aprūpēju kokus, lai tie nestu Tev augļus. Gatavoju miltus un cepu maizi. Cik gan ļoti Tu mīlēji to, ko nesa Tev Māte! Neviena maltīte pie bagātnieku galda, neviens no dārgā auduma apģērbiem nelīdzinājās tiem, kas bija Tavas Mātes roku noaustas, uzšūtas, aprūpētas un sagatavotas. Kad gāju Tevi satikt, Tu lūkojies uz Manām rokām – tāpat kā toreiz, kad biji mazs un kad mēs ar Jāzepu devām Tev mūsu mazās dāvanas, lai liktu Tev sajust, ka biji mūsu Ķēniņš. Nekad Tu nebiji piesātināts, Mans Dēls, taču tajā, ko meklēji, bija atrodama mīlestība. Šīs mīlestības meklēšana bija Tavs ēdiens un Tu atradi to mūsu centienos. Arī tagad Tu to atradi un meklēji, Mans nabaga Dēls, tik maz pasaules mīlēts Tu biji!

Un tagad vairs nekā… Viss ir piepildījies. Tava Māte Tevis dēļ vairs neko nepaveiks. Tev nekas vairs nav nepieciešams… Tagad Tu esi viens… Un Es esmu viena… Ak! Laimīgais Jāzeps, kurš šo dienu nepiedzīvoja. Kaut arī Es tur nebūtu bijusi! Taču tad Tev nebūtu pat Tavas nabaga Mātes klātbūtnes mierinājuma. Tu būtu bijis viens pie krusta, tāpat kā kapā esi viens, viens ar Saviem ievainojumiem.

Bet tagad? Tagad? Šobrīd Tavas rokas, kājas un sāns ir atvērti. Tavs ķermenis sadalās (pa gabaliem) un Tava seja ir uzpampusi. Tavu pieri un sprandu klāj ievainojumi, un neviens nedeva Tev ne zāles, ne mierinājumu.

Atgriezies, atgriezies, dārgais Dēls, svētais Dēls! Es mirstu. Es neizturēšu tik lielu izmisumu. Parādi Man atkal Savu Seju, sauc Mani atkal. Es nespēju domāt, ka Tev ir atņemta balss, skatiens… Mirstīgās atliekas ir ledus aukstas un bez dzīvības! Ak, Tēvs! Palīdzi Man! Jēzus Mani nedzird! Vai tad ciešanas nav beigušās? Vai viss vēl nav piepildījies? Vai tad ar šīm naglām, ērkšķiem, asinīm un asarām nepietiek? Vai tad vēl kas ir nepieciešams cilvēka izārstēšanai?

Tēvs, Es mainu Viņa sāpju kausu pret Savām Asarām. Taču tas ir mazākais. Tā bija atstātība no Tevis, kas Viņu mocīja visvairāk. Tā ir atstātība no Tevis, kas liek Man iekliegties. Es vairs nedzirdu Tevi. Kur Tu esi, Svētais Tēvs? Es biju “žēlastības pilnā”. Eņģelis teica: “Esi sveicināta, Marija, Žēlastības pilnā, Kungs ir ar Tevi. Tu esi svētīta starp sievietēm.” Nē. Tā nav taisnība! Nav taisnība! Esmu kā Tevis nolādēta sava grēka dēļ. Tevis vairs nav Man blakus. Žēlastība ir atkāpusies, it kā Es būtu otrā Ieva, grēciniece. Taču vienmēr esmu bijusi Tev uzticīga. Kādā lietā esmu Tev kļuvusi nepatīkama? Tu izveidoji Mani tādu, kāda Es likos Tev laba esam un tādēļ šodien Tev saku: “Jā, Tēvs, Es esmu gatava.” Vai eņģeļi spēj melot? Anna Man apgalvoja, ka sāpju stundā Tu dosi Man Savu eņģeli? Esmu viena. Tavās acīs Es vairs neatrodu žēlastību. Eņģeļa vairs nav. Vai tad svētie mānās? Kādēļ esmu Tev kļuvusi tik netīkama, ka tapu apmelota un esmu pelnījusi šo stundu?

Un Jēzus. Kā Tavs Jērs tik šķīsts un mierīgs ir Tevi aizvainojis? Kā Mēs esam Tevi apvainojuši, lai bez cilvēku radītām mocībām Mēs ciestu neaptveramās atstātības mokas no Tevis? Viņš, Viņš, Tavs Dēls, sauca Tevi balsī, kas radīja zemestrīci! Kā gan Tu spēji pamest Viņu tādās ciešanās?

Nabaga Jēzus Sirds, kura tik ļoti Tevi mīlēja! Kur ir sirds brūces pēdas? Lūk. Palūkojies, Tēvs, uz šīm pēdām. Tās atspoguļojas šeit, uz Manas, platajā šķēpa brūcē gremdētās, rokas. Šeit… Asaras, Mātes skūpsts, kura Savas acis ir apdedzinājusi un lūpas ar asarām un skūpstiem savainojusi. Šī zīme kliedz un atgādina. Šī zīme, vairāk par Ābela asinīm, sauc no zemes uz Debesīm. Un Tu, kurš Kainu nolādēji un atriebies viņam, neglābi Manu Ābelu, daudzo Kainu dēļ asiņojošo un pieļāvi šo pēdējo nevērību! Ar šo atstātību Tu salauzi Viņa sirdi. Tu ļāvi cilvēkam Viņu atkailināt, pieļāvi, ka Es to redzu un tieku satriekta. Taču Es neņēmu sevi vērā. Es to daru Viņa vārdā, Viņa dēļ Es izraudāju šo lūgumu un lūdzu Tev atbildēt. Tev nevajadzēja… Nevajadzēja…

Ak! Piedod, Tēvs! Piedod, Svētais Tēvs! Piedod Mātei, kas apraud Savu Bērnu…..Viņš nedzīvo! Mans Dēls ir miris! Miris ar atvērtu sirdi!… Ak! Tēvs, Tēvs, Tēvs, žēlastību! Es mīlu Tevi! Mēs mīlējām Tevi un Tu tik ļoti mīlēji Mūs! Kā gan Tu varēji pieļaut, ka ievainota tiek Mūsu Dēla Sirds? Ak, Tēvs!… Žēlastību nabaga Sievietei. Es murgoju, Tēvs. Es piederu Tev, esmu Tava niecība, bet uzdrošinos pārmest Tev! Žēlastību!

Tu esi bijis labs. Brūce, viens ievainojums, kas Viņam nesāpēja, tā bija tieši šī… Atstātība no Tevis ļāva Viņam nomirt pirms saulrieta, lai izvairītos no citām mocībām. Tu esi bijis labs. Izsaki Mana dvēsele šo vārdu, lai atņemtu rūgtumu Tavām ciešanām. Dievs ir labs un vienmēr ir Tevi mīlējis, Mana dvēsele. No šūpuļa līdz pat šim brīdim, vienmēr ir Tevi mīlējis. Viņš ir dāvājis Tev visu laiku prieku. Visu prieku. Viņš dāvājis Tev Sevi pašu. Viņš bija labs, labs, labs. Paldies, Kungs. Esi svētīts par Savu nebeidzamo labsirdību.

Paldies, Jēzu. Arī Tev Es pateicos! Vienīgi Es Savā sirdī to jutu, kad ieraudzīju Tavu sirdi atvērtu. Šobrīd šķēps ir Manā sirdī un caurdur to un plēš uz pusēm. Taču tā ir labāk. Tu to nejūti. Bet, Jēzu, Es lūdzu žēlastību! Vienu zīmi no Tevis! Vienu rūpju pazīmi, vienu vārdu Tavai nabaga Mātei ar salauzto sirdi! Vienu zīmi, zīmi, Jēzu, ja vēlies atrast Mani dzīvu, tev atgriežoties…

Stiprs klauvējiens pie durvīm, liek visiem pielekt kājās. Mājas saimnieks… drosmīgi… aizbēg… Marija, Zebedeja sieva, gribētu, lai viņas dēls Jānis viņam sekotu un pagrūž viņu pagalma virzienā. Citi, izņemot Magdalēnu, vaidot drūzmējas viens otra tuvumā. Marija Magdalēna tieši un drosmīgi iet pie durvīm un jautā:

- Kas tur ir?

Sievietes balss atbild:

- Tā esmu es Nīke, man ir kaut kas Mātei. Atveriet! Ātri! Sardze iet apgaitā.

Jānis, izkļuvis no mātes apskāvieniem un pieskrējis pie Magdalēnas, darbojas ap daudzajām slēdzenēm. Durvis tiek atvērtas. Ienāk Nīke ar kalpotāju un viņas pavadošo, muskuļoto vīrieti. Viņi aizver durvis.

- Man ir kaut kas… – Nīke saka un nespēj parunāt…

- Kas? Kas?… – visi sastājas ziņkārīgi tai apkārt.

- Kalvārijā… Es redzēju Pestītāju tajā stāvoklī… Biju sagatavojusi drānu gurnu apsegšanai, lai Viņam nebūtu jāpieņem bendes piedāvātās lupatas… Taču Viņš bija nosvīdis… acīs Viņam bija asaras, tādēļ nodomāju ļaut Viņam audumā noslaucīties. Un Viņš to darīja… Un atdeva man lakatu. Es netiku to lietojusi… gribēju saglabāt kā Viņa sviedru un asiņu piemiņu. Redzot ebreju aizņemtību, pēc brīža, kopā ar Plautīniju un citām romietēm, kopā ar Lidiju un Valēriju mēs nolēmām aiziet, bīstoties no tā, ka audumu mums varētu atņemt. Romietes ir izdarīgas sievietes. Viņas apstāja mani un kalponi un pagrūda mūs. Taisnība, viņas padara Izraēlu nešķīstu… un aizskart Plautīniju ir nedroši… Tomēr par tādām lietām domā mierīgos laikos… Šodien visi bija piedzērušies… Mājās es raudāju… neskaitāmas stundas… Tad bija zemestrīce un es paģību… Kad atguvu apziņu, vēlējos noskūpstīt šo lakatu un ieraudzīju… Ak! … Uz tā ir Pestītāja seja!…

- Parādi! Parādi!

- Nē. Vispirms Māte. Viņai ir tiesības.

- Viņa ir tik nogurusi! Viņa to neizturēs…

- Ak, nesakiet tā! Tieši pretēji, tas Viņai būs mierinājums. Brīdiniet Viņu!

Jānis saudzīgi klauvē pie durvīm.

- Kas tur ir?

- Es, Māt. Šeit ir Nīke… Viņa ieradās naktī… Viņa ir atnesusi Tev piemiņlietu… dāvanu… Viņa cer Tevi mierināt.

- Ak! Viņa dāvana spēj Mani iepriecināt! Viņa smaids.

- Māt! – Jānis apskauj Viņu baidoties, ka Māte nepakristu un runā tā it kā uzticētu Viņai patieso Dieva Vārdu – Tieši tas ir tas. Tas ir Viņa smaids, kas ir nospiedies audumā, ar kuru Nīke noslaucīja Viņa seju Kalvārijā.

- Ak, Tēvs! Visaugstais Dievs! Svētais Dēls! Pirmsmūžīgā Mīlestība! Esiet svētīti! Zīme! Zīme, kuru Jums lūdzu! Lai viņa ienāk, lai nāk!

Marija apsēžas, jo vairs pār Sevi nevalda. Kad Jānis dod sievietēm zīmi ielaist Nīki, Marija nomierinās.

Nīke ienāk un nokrīt pie Viņas kājām. Netālu no Viņas nokrīt arī kalpotāja. Jānis stāv blakus Marijai, uzliek roku Viņas plecam, it kā Viņu atbalstot. Nīke nerunā, tikai atver lādīti, izņem lakatu un attin to. Un Jēzus Seja, dzīva Jēzus seja, sāpīga un tomēr smaidoša seja, raugās uz Māti un uzsmaida Viņai.

Marija iekliedzas sāpīgā mīlestībā un izstiepj rokas. Sievietes, pie ieejas sapulcējušās, nokrīt ceļos Kunga Sejas priekšā.

Nīke neatrod vārdus. Viņa pasniedz audumu mātišķajām rokām un noliecas, lai noskūpstītu auduma malu. Un tad nevilcinoties iziet, negaidot līdz Marija izies no ekstāzes. Nīke dodas projām. Tikai viņai esot ārpusē, nakts melnumā, viņi atceras to…Atliek vienīgi aizslēgt durvis, tāpat kā iepriekš.

Marija atkal ir viena, jo visi ir izgājuši. Viņas dvēsele sarunājas ar Dēla attēlu. Paiet brīdis.

Tad Māte saka:

- Kā mēs pagatavosim ziedes? Rīt ir sabats.

- Un mēs nevaram neko savākt. – ierunājas Salome.

- Tomēr to vajag darīt… Nepieciešamas ir daudz alojas un mirru mārciņas… Viņš tik slikti nomazgāts…

- Visam ir jābūt gatavam pirmās dienas ausmā pēc sabata – piebilst Marija, Alfeja dēlu māte.

- Un sardze? Kā mēs to paveiksim? – jautā Zuzanna.

- Ja mūs nepielaidīs, mēs paziņosim par to Jāzepam – atbild Marta.

- Mēs nespēsim novelt akmeni.

Magdalēna atbild:

- Ak! Tu gribi teikt, ka ar piecu spēkiem mēs nespēsim? Mēs esam stipras… Un pārējo paveiks mīlestība.

- Un pie tam līdzi jums iešu es – Jānis saka.

- Nē. Tu nē. Es nevēlos arī tevi zaudēt, dēls – Salome uztraucas.

- Nemaz nedomā. Pietiks ar mums.

- Bet tagad… Kurš iedos mums smaržvielas?

Visas sievietes ir nospiestas… Tad ierunājas Marta:

- Mēs varējām pavaicāt Nīkei vai tā ir patiesība ko runā par Joannu… par sacelšanos…

- Ak, patiesi! Mēs esam nesaprātīgas. Mēs varējām paņemt arī smaržzāles. Izāks bija uz šīs mājas sliekšņa, kad atgriezāmies no Kalvārijas.

- Pilī atrodas daudz trauku ar esencēm un maigu vīraku. Es paņemšu tos – saka Marija Magdalēna.

Viņa pieceļas, apliekot apmetni. Marta kliedz:

- Tu neiesi!

- Iešu!

- Tu esi traka! Tevi noķers!

- Ak! Kādas gan bezcerīgas un raudulīgas sievas jūs esiet! Patiesi skaisti sekotāji ir bijuši Jēzum! Vai esiet jau izsmēlušas savas drosmes krājumus? Kas attiecas uz mani, tad tieši pretēji, jo vairāk tos izlietoju, jo vairāk tie pieaug.

- Es iešu kopā ar viņu. Esmu vīrietis – Jānis saka.

- Bet es esmu tava māte, un aizliedzu tev – protestē Salome.

- Esi mierīga, Marija Salome, un arī tu, Jāni. Es iešu viena. Es nebaidos. Es zinu ko nozīmē skraidīt pa ielām naktīs. Esmu to darījusi tūkstošiem reižu, lai grēkotu… un tagad lai es baidītos, kad eju kalpot Dieva Dēlam?

- Taču šodien pilsēta dumpojas. Tu dzirdēji ko šis cilvēks teica…

- Viņš ir zaķpastala, tāpat kā jūs. Es eju.

- Un ja satiksi kareivjus?

- Tad teikšu: “Esmu Teofīla Sīrieša, uzticamā Cēzara kalpa, meita” un viņi ļaus man iet, pie tam… Vīrietis jaunas un skaistas sievietes priekšā ir mazāk bīstama rotaļlieta par salmu kūli… par kaunu sev, es zinu to…

- Bet kur gan pilī tu gribi sameklēt smaržvielas? Neviens jau gadiem tur nedzīvo.

- Ak, Māte! Tu tā domā? Vai tu vairs neatceries, ka Izraēls piespieda jūs atstāt pili, jo tā bija viena no manām satikšanās vietām ar mīļākajiem? Man tur bija viss, lai padarītu viņus vēl trakākus par sevi. Manam Pestītājam izdziedinot mani, es noslēpu alabastus un smaržvielas, kuras izmantoju savām mīlas ārprātībām, vienīgi man zināmā vietā. Es zvērēju, ka tikai asaras par manu grēku un Vissvētā Jēzus adorācija būs atgrieztās Marijas smaržūdeņi un kvēpināmais vīraks un ka šīs bezdievīgā prāta un miesas kulta zīmes izmantošu vienīgi Viņa svaidīšanai, lai caur Jēzu tie taptu svētīti. Šobrīd šī stunda ir pienākusi. Es eju. Palieciet un esiet mierīgi. Kopā ar mani nāks Dieva eņģelis un nekas ļauns ar mani nenotiks. Ar Dievu. Atnesīšu jums ziņas, bet Viņai neko nesakiet… Tas palielinātu Viņas mocības…

Un Marija no Magdas iziet, droša un pārliecināta. [Jānis saka Marijai Salomei]:

- Māt, lai tā tev ir mācība… un lai tas pamāca tevi kā rīkoties, lai pasaule tavu Jāni nesauktu par gļēvuli. Rīt, vai drīzāk šodien, jo ir jau otrās nakts sardzes laiks, es iešu meklēt mācekļus, kā Māte to vēlās…

- Ir sabats… tu nevari… – atzīmē Salome, vēloties viņu vēl atturēt.

- Sabats ir miris – es arī to saku, kopā ar Jāzepu. Jauns laikmets ir sācies, un līdz ar to arī jauni likumi, citas upurdāvanas, citi rituāli.

Marija Salome noliec galvu uz ceļiem un raud, vairs neprotestējot.

- Ak! Kaut mums būtu ziņas par Lācaru! – vaid Marija Kleofasa.

- Ja ļausiet man iet, tad tādas jums būs. Jo Sīmanis Kanānietis saņēma uzdevumu, lai biedrus vestu pie viņa, pie Lācara. Jēzus to teica Sīmanim manā klātbūtnē.

- Patiesi! Visi ir tur? Visi nolemti bojāejai! – iesaucas Marija Kleofa un Salome, lejot izmisuma asaras.

Viņas laiku pavada raudās un gaidās. Tad triumfējot atgriežas Marija Magdalēna, ar dārgu vāžu piepildītiem maisiem.

- Redziet, ka nekas nav noticis! Šīs ir dažādu vielu eļļas: nardes un vīraka. Man nav ne mirres, ne alojas… man nepatika rūgtums… tagad es dzeru to visu uzreiz… Gaidot, samaisīsim šīs eļļas, bet rīt paņemsim…, ak! Ja mēs samaksātu, Izaks iedotu mums pat sabata dienā… Paņemsim mirres un aloju.

- Vai tevi kāds redzēja?

- Neviens. Es nesatiku pat sikspārni.

- Un kareivji?

- Kareivji? Domāju, ka viņi guļ savās gultās.

- Bet dumpji… apcietināšana… ?

- Tos redzēja vienīgi tā cilvēka bailes.

- Kas atrodas pilī?

- Leviji un viņa sieva, mierīgi, kā bērni. Vīrieši ir aizbēguši.….Ha! Ha! Skaisti varoņi mums ir patiesi!… Viņi aizbēga, tiklīdz redzēja Jēzu esam sagūstītu. Es runāju patiesību. Roma ir stipra un izmanto pletni… taču pateicoties tam tiek radītas bailes un pakalpība. Un tās armijā ir vīrieši, nevis truši… Jā! Jā! Jēzus teica: “Man uzticīgie iepazīs to pašu likteni, kuru Es iepazinu.” Hm! Tas, ka daudzi romiešu sekos Jēzum ir iespējams. Bet tas, ka tie kļūs par mocekļiem Izraēla vidū!… Jēzus paliks viens… Šis ir mans, bet otrs – no Joannas, kura… jā… mēs esam ne tikai gļēvuļi, bet arī meļi. Joanna ir tikai novārgusi. Viņa un Elīza Golgātā sajutās slikti. Viena ir māte, kas ir redzējusi dēla nāvi, tādēļ Jēzus gārgšana izraisīja sabrukumu. Otra ir maiga, nepieradusi ilgi atrasties saulē. Tomēr neviena ievainojuma, nekādas agonijas… Viņas neapšaubāmi raud tāpat kā mēs… Nekas vairāk. Viņas nožēlo, ka aizgājušas. Viņas atnāks rīt un Joanna sūta šīs smaržvielas – to, kas tai bija. Kopā ar viņu palika Valērija, saskaņā ar Plautīnijas rīkojumu, kura šobrīd ar kalpotājiem devās pie Klaudijas, jo tām ir daudz smaržvielu. Viņai ierodoties - jo arī viņa, paldies Debesīm, nav zaķpastala, kas nepārtraukti dreb – nesāciet kliegt, it kā jums pie kakla būtu pielikts asmens. Iesim, celieties! Paņemsim stampas. Raudas nekam nelīdz… vai vismaz raudiet un strādājiet. Mūsu balzāms būs asarās mērkts un Jēzus tās izjutīs… Izjutīs mūsu mīlestību.

Marija Magdalēna kož lūpās, lai nesāktu raudāt un lai uzmundrinātu pārējās. Viņas spēki patiesi sāk izsīkt. Viņa strādā enerģiski. Marija sauc Jāni.

- Māt, kas noticis? – Jānis jautā.

- Šie sitieni… - Marija atsaucas.

- Tiek jauktas smaržzāles… – Jānis Viņai paskaidro.

- Ak!… Bet… piedodiet… Neceliet tādu troksni… tas Man atgādina āmura sitienus…

Patiesi. Bronzas stampas, skarot marmoru, atgādina āmura skaņu. Jānis pastāsta par to sievietēm. Tādēļ viņas iziet pagalmā, lai troksnis būtu mazāk dzirdams. Jānis atgriežas pie Mātes.

- No kurienes šīs eļļas?

- Marija, Lācara māsa, aizgāja uz savu pili un pie Joannas… Un atnestas tiks arī vēl citas…

- Vai neviens nav nācis?

- Neviens, kopš aizgāja Nīke…

- Paskaties, Jāni, uz Viņu, cik skaists Viņš ir pat Savās sāpēs! – Marija, ar saliktām rokām, ir pārņemta, lūkojoties lakatā. Viņa ir izklājusi to uz lādes, piespiežot audumu ar smagumiem.

- Jā, Viņš ir skaists, Māte. Un Viņš Tev uzsmaida… Neraudi vairs… Pagājušas ir jau daudzas stundas. Par tik stundu mazāk Viņa atgriešanās gaidās…

Tomēr Jānis pats raud… Marija glāsta viņa vaigu, taču skatās vienīgi uz Dēla attēlu. Jānis iziet noraudājies. Magdalēna, atgriezusies pēc krūkām, atrodas tādā pašā stāvoklī. Tomēr viņa uzrunā apustuli…

- Mēs nevaram izrādīt, ka raudam, jo tad viņas vairs neko nespēs izdarīt, bet mums ir jāstrādā…

- … un mums ir jātic – Jānis pabeidz.

- Jā, jātic. Ja mēs neticētu, mēs kristu izmisumā. Es ticu. Un tu?

- Es arī… - Jānis atbild.

- Tu nesaki to pārāk pārliecinoši. Tu vēl nepietiekami mīli. Ja tu mīlētu ar visu savu būtni, tu nespētu neticēt. Mīlestība ir gaisma un balss. Pat aizliegšanas tumsībā un nāves klusumā, es saku: “Ticu.”

Magdalēna ir lieliska, tik liela un apbrīnojama, pārliecināta savas ticības apliecināšanā! Viņas sirds ir izmocīta, to vēsta viņas asaru dedzinātās acis. Viņas dvēsele ir neuzvarama. Jānis apbrīnā veras viņā un saka:

- Tu esi drosmīga!

- Vienmēr. Esmu bijusi pietiekami drosmīga, lai mestu pasaulei izaicinājumu, bet tad es dzīvoju bez Dieva. Tagad, kad man ir Jēzus, jūtu, ka varētu pretim stāties ellei. Tev, kas esi labsirdīgs, ir jābūt drosmīgākam par mani. Vai tu zini kā vaina nomāc? Vairāk par iznīcinošu slimību. Tu esi šķīsts. . Tādēļ Viņš tik ļoti tevi mīlēja…

- Tevi arī…

- Taču es nebiju šķīsta. Tomēr es biju Viņa guvums un…

Kāds stipri klauvē pie durvīm.

- Tā būs Valērija, atver!

Jānis bez bailēm atver, Marijas miera ietekmēts. Tā patiesi ir Valērija ar nestuves turošajiem kalpotājiem. Viņa ienāk, latīniski sasveicinoties:

- Salve!

- Miers lai ir ar tevi, māsa. Ienāc! – saka Jānis.

- Vai varu Mātei atdot godu Plautīnijas vārdā? Arī Klaudija ir devusi ieguldījumu. Protams, ar nosacījumu, ka Mātei tas nenodarīs sāpes… Ieraudzīt mani.

Jānis ieiet pie Marijas.

- Kas klauvēja? Pēteris? Jūda? Jāzeps?

- Nē. Tā bija Valērija. Viņa atnesa dārgas ziedes. Viņa gribēja Tev tās ziedot... ja tas nesagādātu Tev ciešanas.

- Man ir jāpārvar sāpes. Jēzus uz Savu Valstību aicināja Izraēla dēlus un pagānus. Viņš aicināja visus. Tagad… Viņš ir miris… Bet Viņa dēļ Es esmu šeit un pieņemu visus. Lai ienāk.

Ienāk Valērija. Viņa noņem tumšo apmetni, un atklājas pavisam balta kleita. Viņa līdz zemei paklanās, sasveicinās un saka:

- Kundze, Tu zini, kas es esmu – viena no pirmajām, no pagānu tumsas, atpestītajām. Mēs bijām dubļi un tumsība. Tavs Dēls dāvāja mums spārnus un gaismu. Tagad Viņš… Viņš dus mierā. Mēs zinām jūsu tradīcijas un vēlamies, lai pār Uzvarētāju tiktu izlieti arī romiešu balzāmi.

- Lai Dievs jūs svētī, Mana Kunga meita. Un … piedodiet, ka nespēju pateikt vairāk…

- Nepūlaties, Kundze. Roma ir stipra, tomēr tā spēj saprast sāpes un mīlestību. Viņš saprot Tevi, Sērojošā Māt. Ardievu.

- Miers ar tevi, Valērij! Un Plautīnijai, un jums visiem – Mana svētība.

Valērija iziet, atstājot smaržzāles un citus vīrakus.

- Redzi, Māt? Visi nes dāvanas Debesu un Zemes Ķēniņam.

- Jā – Marija nosaka – Visi. Bet Māte spēja Viņam dāvāt vienīgi Savas asaras.

Kāds gailis netālu priecīgi iedziedas. Jānis saraujas.

- Kas noticis, Jāni? – Jaunava jautā.

- Es atcerējos Sīmani Pēteri…

- Vai tad viņš nebija kopā ar tevi? – ievaicājās, istabā ienākošā Magdalēna.

- Jā. Ananija mājā. Tad sapratu, ka man jānāk šurp un vairāk neesmu viņu redzējis – paskaidro Jānis.

- Drīz ausīs diena.

- Jā, atveriet logu.

Viņi atver tos un bāli zaļajā rītausmā sejas izskatās vēl pelēkākas. Lielās Piektdienas nakts ir beigusies.

LIELĀS SESTDIENAS DIENĀ

30.03.1945.

Rīts lēni tuvojas, it kā kavējoties. Kaut debesīs nav redzami mākoņi, rītausma dīvaini kavējas. Liekas, ka zvaigznes ir zaudējušas jebkādu varu. Tāpat kā mēness naktī, tā arī lecošā saule ir bāla. Aptumšota… Iespējams, ka viņa kopā ar mēnesi raudāja tik gauži, šobrīd izskatoties aptumšojusies, tāpat kā labo cilvēku acis, kuras raudāja un joprojām raud Kunga nāves dēļ…

Jānis, redzot atkal atvērtas durvis, iziet, būdams kurls pret mātes lūgumiem. Sievietes ieslēdzas mājā vēl vairāk izbiedētas, kad pat apustulis ir aizgājis.

Marija, joprojām atrodoties savā istabā, rokas uz ceļiem salikusi, uzmanīgi lūkojas caur logu, kas iziet uz dārzu – tas nav īpaši plašs, bet pietiekami liels un pilns ar ziedošām rozēm, mūra garumā un fantastiskos puķu podos augošām. Liliju galotnēs vēl nav nākamo ziedu pumpuri. Tās ir biezi saaugušas, skaistas, taču redzama ir vienīgi lapotne. Marija skatās, lūkojas, taču es domāju, ka Viņa neredz neko citu izņemot to, kas noris Viņas nabaga izmocītajā apziņā –Dēla agoniju.

Sievietes staigā šurp un turp. Pietuvojas Marijai, noglāsta Viņu, lūdz Viņu atpūsties… Katru reizi, kopā ar sieviešu tuvošanos, ir sajūtams intensīvs, samaisīts, ārprātīgs smaržu vilnis.

To izjūtot, Marija ikreiz nodreb, bet tas arī viss. Neviena vārda, neviena žesta. Nekā. Viņa ir pārgurusi. Gaida. Viņa viscaur ir gaidās. Viņa ir Tā, kas gaida.

Klauvējiens pie durvīm… Sievietes skrien atvērt. Marija uz krēsla pagriežas, nepieceļoties, un uzmanīgi lūkojas pavērtajās durvīs. Ienāk Magdalēna.

- Ir atnācis Manaēns… Viņš gribēja būt noderīgs…

- Manaēns… Atved viņu. Viņš vienmēr ir bijis labs, bet es domāju, ka tas ir kāds cits…

- Bet kas, Māt?…

- Vēlāk… vēlāk. Ieved viņu.

Ienāk Manaēns. Viņš nav tik iznesīgs kā vienmēr. Viņa apģērbs ir parasts, kastaņbrūns, gandrīz melns un arī apmetnis ir līdzīgā krāsā. Nekādu rotu vai zobena. Nekā. Viņš izskatās pēc turīga cilvēka, taču no zemas kārtas, dzimtas nākoša. Ar rokām uz krūtīm sakrustotām, Viņš sveicinot paklanās, tad nometas ceļos kā altāra priekšā.

- Piecelies! Un piedod, ka neatbildu ar palocīšanos – Es nespēju…

- Tev tas nav jādara. Es Tev to neļautu. Tu zini, kas es esmu. Tādēļ lūdzu Tevi, lai Tu uztvertu mani kā Savu kalpu. Vai esmu Tev vajadzīgs? Redzu, ka Tavā tuvumā nav vīrieša. Nikodēms teica, ka visi esot aizbēguši. Viņi nespēja nekādi palīdzēt…, bet vismaz sniegt Viņam stiprinājumu tajā, ka var mūs redzēt… Es… ceļā Viņu sveicināju. Bet vēlāk vairs nevarēju, jo… Tomēr nav vērts par to runāt. To vēlētos sātans. Tagad esmu brīvs un esmu nācis, lai būtu Tavā rīcībā. Dod man norīkojumu, Sieviete!

- Es gribētu zināt kaut ko par Lācaru un pateikt Viņam… Viņa māsas cieš un Mana vīra māsa, un arī otra Marija. Mēs gribētu zināt vai Lācars, Jūda un otrs Jēkabs atrodas drošībā.

- Jūda? Iskariots? Bet tas bija viņš, kas Jēzu nodeva!

- Jūda – Mana vīra brāļa dēls.

- Ak! Es eju – viņš pieceļas. Tomēr dara to tā, it kā viņam kas sāpētu.

- Vai esi ievainots?

- Hmm… jā. Tikai skrambas. Mazliet sāp roka.

- Varbūt mūsu dēļ? Tādēļ tu nebiji kalnā?

- Jā. Tādēļ. Un vienīgi tādēļ es ciešu. Ne jau ievainojuma dēļ. Farizejisma, jūdaisma, sātanisma atliekas, kas bija manī – jo izraēliešu kults ir kļuvis par sātanismu – iztecēja kopā ar šīm asinīm. Esmu kā bērns, kas pēc svētās nabassaites pārgriešanas vairs neatrodas kontaktā ar mātišķām asinīm, bet nedaudzās asins lāses, kas viņā atdalītā vēl paliek, neieplūst bērna ķermenī, lina diega aizturētas. Un tās nokrīt… kļūst vairs nevajadzīgas. Jaundzimušais dzīvo ar savu sirdi un savām asinīm. Tāpat arī es. Līdz šim brīdim vēl nebiju pilnībā nobriedis. Tagad ir pienācis laiks un es nāku, es esmu nācis pasaulē. Es piedzimu vakardien. Mana māte ir Jēzus no Nācaretes. Viņš mani dzemdēja, izdvešot pēdējo kliedzienu. Es zinu… jo tajā naktī es aizbēgu uz Nikodēma māju. Es gribēju Viņu tikai ieraudzīt. Ak, kad iesiet uz kapu, tad pavēstiet to man. Es iešu kopā ar jums… Es neesmu redzējis Viņa Pestītāja Seju!

- Tā skatās uz tevi, Manaēn. Pagriezies.

Vīrietis, kas bija ienācis ar zemu noliektu galvu un tad raudzījies vienīgi Marijā – pagriežas, gandrīz satriekts, un ierauga audumu. Viņš nokrīt uz vaiga adorācijā…..un raud. Tad pieceļas. Paklanās Marijas priekšā un saka:

- Es eju.

- Bet šodien ir sabats. Tu to zini. Mūs jau apsūdz par to, ka, Jēzus pierunāti, to laužam.

- Tas mūs padara līdzīgus, tomēr viņi pārkāpj Mīlestības likumu. Tas ir lielāks. Jēzus tā sacīja. Lai Kungs tevi stiprina.

Un viņš iziet.

Stundas iet. Cik gan garas tās liekas gaidītājam… Marija pieceļas un atbalstoties pret mēbelēm iet pie durvīm. Viņa piepūlas, lai pārkāptu pāri slieksnim. Bet kad atbalstīties nav kur, Viņa grīļojas kā iedzērusi. Caur atvērtajām pagalma durvīm, kas atrodas koridora galā, Marta ierauga Mariju un dodas pie Viņas.

- Kur Tu vēlies iet?

- Tur, iekšā. Jūs to Man apsolījāt.

- Sagaidi Jāni…

- Pietiks gaidīt. Redziet, Es esmu mierīga. Ejiet, jo jūs aizslēdzāt telpu no iekšienes, tagad atveriet. Es tepat pagaidīšu.

Tā kā visas sievietes bija atskrējušas, Zuzanna iziet, lai paaicinātu mājas saimnieci ar atslēgām. Tikmēr Marija atbalstās pret durvīm, it kā gribētu tās atvērt ar Savu gribasspēku. Parādās vīrietis. Izbiedēts, nomākts, tas atver durvis un izbīstas. Bet Marija, Martas un Marijas, Alfeja dēla mātes, balstīta, ieiet vakariņu telpā.

Viss joprojām atrodas tur, kur stāvēja Pēdējo Vakariņu noslēgumā. Notikumu gaita un Jēzus izdotā pavēle bija traucējusi kaut ko pārveidot. Tikai krēsli bija nolikti atpakaļ vietās. Marija, kas vakariņās nebija klātesoša, dodas tieši uz vietu, kurā bija sēdējis Viņas Jēzus. Liekas it kā Viņu vadītu kāda roka. Viņa izskatās it kā miegā esot, tik stīva Viņa ir staigāšanas piepūlē… Marija iet. Viņa riņķo ap sarunu vietu, izspraucas starp to un galdu… Uz brīdi Viņa stāv iztaisnojusies, un tad nokrīt uz galda, jaunā raudu uzplūdā. Tad Viņa nomierinās. Viņa nokrīt ceļos un ar galvu pret galda malu atbalstījusies, lūdzas. Viņa noglāsta galdautu, krēslu, traukus, lielās paplātes malu, uz kuras atradās jērs, aizskar lielo nazi, kurš tika izmantots gaļas griešanai, tāpat Viņa pieskaras krūkai, kas atrodas iepretī šai vietai. Tomēr Viņa nespēj pieskarties tam, ko bija skārušas Iskariota rokas. Tad Viņa paliek it kā vienaldzīga, galvu turot uz galda atbalstītajās rokās.

Sievietes klusē, līdz vīra māsa ierunājas:

- Iesim, Marij. Mēs bīstamies no ebrejiem. Vai Tu gribētu lai viņi šeit ienāk?

- Nē. Nē. Šī ir svēta vieta. Iesim. Palīdziet Man… Jūs labi darījāt, ka Man to teicāt. Es vēlētos kaut Man būtu liela, skaista, aiztaisāma lāde, kurā Es varētu ievietot visus Savus dārgumus.

- Rīt es likšu Tev to atnest no pils. Visskaistāko kāda vien mājās ir. Stipru un pieklājīgu. Es ar prieku dāvāšu to Tev – apsola Magdalēna.

Viņas iziet. Marija atrodas uz sabrukuma robežas. Viņa grīļojas, ejot pa mazajām kāpnēm. Ja Viņas sāpes top vairāk redzamas, tad vienīgi tādēļ, ka Viņai vairs nav spēka. Tomēr šajā savā apvaldīšanās spējā Viņa izskatās vēl traģiskāk.

Viņas atkal ieiet priekšistabā. Pirms apsēsties savā vietā, Marija noglāsta uz auduma esošo Svēto seju, it kā būtu seja no miesas.

Pie durvīm jau atkal atskan klauvējiens. Sievietes dodas pie tām. Paver durvis. Savā nogurušajā balsī Marija saka:

- Ja tie ir mācekļi, bet īpaši, ja Sīmanis Pēteris un Jūda, lai viņi nekavējoties nāk pie Manis.

Tas ir gans Izaks. Viņš ienāk. Pāris minūtes raud. Viņš lakata priekšā krīt uz vaiga, un tad Mātes priekšā, nezinot ko sacīt, tādēļ Marija ierunājas:

- Paldies. Jēzus tevi redzēja un Es redzēju tevi. Es zinu to. Viņš raudzījās uz jums tik ilgi, kamēr spēja.

Izāks raud vēl vairāk. Viņš iespēj runāt vienīgi tad, kad ir beidzi raudāt.

- Mēs negribējām iet prom, taču Jonatans lūdza mūs. Ebreji draudēja sievietēm... un tad mēs vairs nevarējām atnākt. Viss… viss ir beidzies… Kur gan mums atlika doties? Mēs visi izklīdām laukos un iestājoties naktij, mēs sanācām uz ceļa starp Jeruzalemi un Bētlemi. Mums likās, ka ejot pie Viņa kūtiņas, mēs pārvarēsim Viņa nāvi. Bet tad mēs sajutām, ka nebūtu prātīgi turp iet… Tas bija egoisms un mēs atgriezāmies pilsētā… un pašiem nezinot kā, mēs atradāmies Betānijā.

- Mani dēli! – iesaucas sievietes.

- Lācar!

- Jēkab!

- Visi atrodas tur. Rītausmā Lācara lauki bija maldošos, noraudājušos ļaužu pilni… Viņa nederīgo draugu un mācekļu pilni… Es… gāju pie Lācara domādams, ka esmu pirmais… Taču tā nebija. Tur jau bija tavi dēli, sieva, un arī tavējais kopā ar Andreju, Bartolomeju un Mateju. Tas bija Sīmanis Zelota, kurš pārliecināja viņus doties turp. Maksimins, rītausmā izejot uz lauka, atrada vēl citus. Lācars tiem visiem palīdzēja un joprojām ir aizņemts. Viņš saka, ka Mācītājs ir devis viņam tādu uzdevumu un ka Zelota apgalvojot to pašu.

- Bet Sīmanis un Jāzeps, abi mani pārējie dēli, kur tie ir? – jautā Marija Alfeja.

- Es nezinu, sieva. Mēs bijām kopā līdz zemestrīcei, tad… Es vairs neko precīzi nezinu. Tumsā un zibeņošanā, un mirušo vidū, kuri cēlās no zārkiem, un zemestrīcē un gaisa taurēm skanot, es zaudēju galvu. Es attapos svētnīcā… un vēl šobrīd es brīnos kā varēju nokļūt aiz svētās robežas. Starp mani un kvēpināmo altāri bija tikai viens sprīdis… Un tur kur atradās manas pēdas, bija sagatavota vieta rituālu pildošajiem priesteriem… Un… es redzēju Svēto Svētos!… Jā, jo Svētā Priekškars pārplīsa no augšas līdz apakšai, it kā kāda milža pārplēsts… Ja es būtu pamanīts, tad tiktu nomētāts akmeņiem. Bet mani neviens neredzēja. Es sastapu vienīgi mirušo un dzīvo rēgus. Jo dzīvie zibšņu gaismā, ugunsgrēku gaišumā, izkustējās kā rēgi – ar pārbīli sejās…

- Ak, mans Sīmani! Mans Jāzep!

- Un Sīmanis Pēteris? Un Jūdas Iskariots? Un Toms un Filips?

- Es nezinu, Māt… Lācars mani atsūtīja, jo Viņam kāds paziņoja, ka viņi… jūs ir noslepkavojuši.

- Tad ej nekavējoties viņus nomierināt. Es jau aizsūtīju Manaēnu. Bet ej arī tu un pasaki…, ka vienīgi Jēzus ir nogalināts… un Es kopā ar viņu. Un, ja satiksi citus mācekļus, ņem viņus sev līdzi. Taču Iskariotu un Sīmani Pēteri gribu satikt Es pati.

- Māt… piedod mums, ka neesam paveikuši vairāk.

- Es piedodu visu… Ej.

Izāks iziet. Marta un Marija, Salome un Marija, Alfeja dēlu māte, apkrauj viņu ar lūgumiem, uzdevumiem, norādījumiem. Zuzanna klusu raud, jo neviens nerunā par viņas vīru. Tad Salome atceras arī savējo un arī raud.

Atkal iestājas klusums, līdz nākamajam klauvējienam pie durvīm. Taču, tā kā pilsēta ir mierīga, sievietes baidās mazāk. Tomēr pavērtajās durvīs ieraugot Longina seju, visas aizbēg it kā mirušo līķautā vai dēmonu ieraudzījušas. Mājas saimnieks, kas līdz šim bija vārtījies sienā, aizbēg pirmais.

Ieskrien Magdalēna, kura bija kopā ar Mariju. Longins ar acumirklīgu smīniņu uz lūpām ienāk un pats aizslēdz smagās durvis. Viņš nav mundierī, bet gan īsā tumšā ģērbā un tumšā apmetnī. Marija Magdalēna raugās uz viņu, bet Longins skatās uz viņu. Tad Longins, joprojām balstoties pret durvīm, jautā:

- Vai es varu ienākt, nevienu nepadarot nešķīstu un neiebiedējot? Šorīt agri rītausmā es satiku iedzīvotāju Jāzepu un viņš pateica man par Mātes vēlēšanos. Es lūdzu piedošanu, ka pats par to neiedomājos. Šis ir šķēps. Es to paturēju Svēto Svētā piemiņai. Ak, tas ir Viņš. Būtu taisnīgi, ja tas piederētu Mātei. Kas attiecas uz drēbēm… tās atgriezt būs grūtāk. Nesakiet to Viņai…, bet iespējams, ka tās jau ir pārdotas par pāris denārijiem… Tādas ir karavīru tiesības, taču es centīšos tās atrast.

- Nāc. Viņa ir tur.

- Bet es taču esmu pagāns!

- Tam nav nozīmes. Taču es varu to pateikt Viņai, ja vēlies.

- Ak! Nē… nedomāju, ka būtu to pelnījis.

Marija Magdalēna iet pie Jaunavas.

- Māt, Longins ir šeit… Viņš dāvina Tev šķēpu.

- Ieved viņu.

Mājas saimnieks, stāvot uz sliekšņa, kurn:

- Bet tas taču ir pagāns…

- Es esmu Māte visiem, cilvēk, tāpat kā Mans Dēls ir visu Pestītājs.

Ienāk Longins (viņš ir noņēmis apmetni) un uz sliekšņa stāvot sasveicinās romiešu tradīcijā un tad saka:

- Ave, Domina! ( Esi sveicināta Kundze) Romietis sveicina Tevi – visas cilvēces Māt. Patiesā Māte. Es negribēju būt tur… tur… tur klāt, taču es saņēmu pavēli. Tomēr es kalpoju Tev, sniedzot Tev to, ko Tu vēlies, un piedodu liktenim, ka tas man ir uzticējis šo briesmīgo lietu. Lūk, šķēps.

Un viņš pasniedz Marijai šķēpu, bet pareizāk sakot, pašu smaili, bez kāta, kas ietīta sarkanā audumā. Marija satver to, vēl vairāk nobālot. Lūpas Viņas bāluma dēļ it kā izgaist. Tās pat dreb. Viņa saka:

- Lai Viņš aizved tevi pie Sevis tavas labsirdības dēļ.

- Viņš bija vienīgais Taisnīgais, kādu plašajā Romas cēzarijā esmu sastapis. Man žēl, ka pazinu Viņu vienīgi no savu kompanjonu stāstiem. Tagad… ir par vēlu!

- Nē, dēls. Viņš beidza evaņģelizēt. Bet Viņa Evaņģēlijs paliek Viņa Baznīcā.

- Kur tad ir Viņa Baznīca? – mazliet ironiski jautā Longins.

- Tā ir šeit. Šobrīd tā ir satriekta un izkaisīta, bet rīt tā atkopsies kā koks, kas pēc vētras paceļ savu lapotni. Un pat ja šeit neviena nebūtu, Es šeit esmu. Un Jēzus Kristus, Dieva un Mana Dēla, Evaņģēlijs ir ierakstīts Manā sirdī. Man pietiek, lai ielūkojoties Tajā, Es atkārtotu to.

- Es atnākšu. Reliģijai, kuras vadītājs ir tāds Varonis, ir jābūt dievišķai. Esi sveicināta, Kundze!

Longins dodas prom. Marija noskūpsta šķēpu, uz kura vēl atrodas Viņas Dēla asinis… Un Viņa nevēlas noslaucīt šīs asinis – Dieva rubīnus uz nežēlīgā šķēpa – kā Viņa saka… Un tā, caur apskaidrotību un negaisa mākoņiem, paiet diena.

Jānis atgriežas tikai tad, kad saule zenītā apstiprina, ka ir jau pēcpusdiena.

- Māt, neesmu nevienu atradis, izņemot Jūdasu Iskariotu.

- Kur tad viņš ir?

- Ak! Māt! Kas par šausmām! Uztūcis un melns viņš karājas olīvkokā, it kā daudz nedēļas jau būtu miris. Viņa miesa sadalās, viņš izskatās briesmīgs… Virs viņa šausmīgā cīņā riņķo lijas un kraukļi. Tas bija viņu troksnis, kas mani turp aizveda. Es biju uz olīvkalna ceļa un virs viena pakalna ieraudzīju melnu putnu mākoni. Gāju turp… Kādēļ? Nezinu. Un ieraudzīju. Kas par šausmām!…

- Šausmas! Tas tiesa. Bez Labestības pastāv arī Taisnība. Patiesībā, šobrīd Labestība nav klātesoša… Bet Pēteris! Pēteris!… Jāni, Man ir šķēps. Bet par drēbēm… Longins neko nesacīja.

- Māt, es domāju iet uz Ģetzemani. Viņu tur sagūstīja bez apmetņa. Iespējams, tas vēl ir tur. Tad es došos uz Betāniju.

- Ej. Ej pēc apmetņa. Pārējie atrodas pie Lācara. Tādēļ pie viņa neej. Tas nav nepieciešams. Ej un atgriezies šeit.

Jānis ātri iziet, ēdamo neņemot sev līdzi… arī Marija neko nav baudījusi. Sievietes, stāvot apēd maizi un olīves, nepārtraukti strādājot pie balzāmiem. Joanna, Kuzas sieva, ierodas ar Jonatanu. Viņa izskats ir raudulīgs. Marijas priekšā viņš saka:

- Viņš mani izdziedināja! Mani izdziedināja, bet pats ir miris! Tagad es gribētu, kaut nebūtu dziedināta!

Tagad Sāpju Mātei vajag šo izdziedināto, bet pārāk jūtīgo bērnu mierināt. Viņa nomierina to un stiprina, sakot:

- Tad tu nebūtu Viņu pazinusi un nebūtu iemīlējusi, un šobrīd nevarētu Viņam kalpot. Cik gan nākotnē būs daudz darāmā! Un mums jārīkojas, jo redzi… mēs palikām, bet vīrieši aizbēga. Patiesībā tā ir sieviete, kas vienmēr dzemdē. Labajam. Ļaunajam. Mēs dzemdināsim jaunu Ticību. Mēs esam ar to piepildītas, Tas bija mūsu Dievs, mūsu Laulātais Draugs, kas to mūsos ielika. Un mums šī ticība jādzemdē zemei, pasaules labumam. Palūkojies, cik Viņš ir skaists. Joanna, tu zini, cik ļoti Es tevi mīlu. Neraudi vairs.

- Bet Viņš nedzīvo! Jā, šeit Viņš izskatās vēl dzīvs. Tomēr šobrīd Viņš vairs nedzīvo. Kas gan ir pasaule bez Viņa?

- Viņš atgriezīsies. Ej, lūdzies, gaidi! Jo vairāk tu ticēsi, jo ātrāk Viņš augšāmcelsies. Ticība ir Mans spēks… Un vienīgi Dievs, sātans un Es, mēs zinām, cik ļoti apdraudēta ir ticība Viņa Augšāmcelšanās patiesībai.

Joanna iziet vārga un salīkusi, kā lilija, kas pārlieku ir piesātināta ar ūdeni. Pēc viņas aiziešanas Mariju atkal pārņem mokas.

- Visus! Visus Man ir jāuzmundrina. Bet kas uzmundrinās Mani?

Un Viņa raud, glāstot attēla Seju, jo šobrīd Viņa ir apsēdusies lādes tuvumā, uz kuras ir izklāts lakats.

Ierodas Jāzeps ar Nikodēmu. Pateicoties tam, sievietēm nav jāiet iegādāties mirres un aloju, jo viņi atnes tos somās. Vīriešu spēki zūd, ieraugot audumā atspoguļojamies Jēzus Seju, tāpat kā uzlūkojot satriektās Mātes seju. Pēc sasveicināšanās viņi apsēžas stūrī un klusē, būdami nopietni un nomākti. Tad viņi aiziet. Marijai vairs nav spēka runāt. Tuvojoties vakaram, Viņa kļūst par nabaga sagrautu radījumu. Vakara tumsa Viņai, tāpat kā visiem, kas cieš, ir lielu sāpju avots.

Arī pārējie kļūst skumjāki, īpaši Salome, Marija Alfeja un Zuzanna. Beidzot viņas pārņem prieks, jo ierodas grupa, kurā ir Zebedejs, Zuzannas vīrs un Sīmanis, un Jāzeps, Alfeja dēli. Abi pirmie paliek mierā un paskaidro, ka viņus atradis ir Jānis, ejot pa Afelas priekšpilsētu. Abus pārējos bija atradis Izāks. Viņi maldījās pa laukiem, pārspriežot vai atgriezties pilsētā, vai arī atrast brāļus, kuri, kā viņi domāja, atrodas Betānijā.

Sīmanis saka:

- Kur ir Marija? Es gribu Viņu redzēt – Un viņš seko savai mātei. Noskūpsta nospiesto radinieci.

- Vai tu esi viens? Kādēļ Jāzeps nav kopā ar tevi? Kādēļ jūs šķīrāties? Jums nevajadzēja. Redziet? Nesaprašanās iemesls nedzīvo! – un Viņa norāda uz audumā esošo Seju.

Sīmanis skatās, raud un saka:

- Mēs nešķīrāmies un vairs nepametīsim viens otru. Jā, nesaprašanās cēlonis vairs nedzīvo… taču ne tā, kā Tu domā. Tāda vairs nav, jo tagad Jāzeps ir sapratis… Jāzeps ir pagalmā… neuzdrošinās ienākt…

- Ak, nē! Es taču nekad neesmu raisījusi citos bailes. Esmu pati žēlastība. Es piedotu nodevējam, taču nevaru, jo viņš ir padarījis sev galu.

Marija pieceļas. Viņa iet salīkusi un sauc:

- Jāzep! Jāzep!

Mirkstot asarās, Jāzeps neatbild. Marija pieiet pie durvīm, kā bija to darījusi, runājot ar Jūdasu un atbalstoties pret kumodi, izstiepj roku. Viņa uzliek to uz sava vīra vecākā brāļa galvas. Viņa glāsta to un saka:

- Ļauj Man atbalstīties uz kāda Jāzepa! Šim vārdam valdot Manā mājā, viss bija tik mierīgi. Tad Mans svētais nomira… un visi cilvēciskie labumi Marijai arī nomira. Man palika vienīgi pārdabiskais labums. Mans Dievs un Dēls… Šobrīd esmu pamesta…, bet, ja varētu atrasties, tāda Jāzepa apskāvienos, kuru mīlu – un tu zini, ka Es tevi mīlu – Es justos mazāk atstāta. Tad Man liktos, ka esmu atgriezusies pagātnē un tad Es varētu teikt: “Jēzus nav, taču Viņš nav miris. Viņš atrodas Kānā – Nainā, darba dēļ, bet tūlīt Viņš atgriezīsies.” Nāc, Jāzep. Iesim reizē tur, kur Viņš gaida tevi, lai tev uzsmaidītu. Viņš atstāja mums Savu smaidu, lai pavēstītu mums, ka netur ļaunu prātu.

Jāzeps ienāk. Marija tur viņu aiz rokas. Kad Marija apsēžas, viņš nokrīt ceļos Viņas priekšā, ar galvu uz Viņas ceļiem, un čukst:

- Piedod! Piedod!

- Ne Man, bet Viņam tev jālūdz piedošana.

- Viņš nespēj man dot piedošanu. Kalvārijā es centos piesaistīt Viņa skatienu. Viņš raudzījās uz visiem, bet ne uz mani… Viņš zināja, ko dara… es iepazinu un iemīlēju Viņu kā Mācītāju pārāk vēlu. Tagad tas ir beidzies.

- Šobrīd tas tikai sākas. Aizej uz Nācareti un saki “Es ticu”, un Tavai ticībai būs neizsakāma vērtība. Tu Viņu mīlēsi ar nākamo apustuļu pilnību, kuri mīlēs Jēzu, kas pazīstams būs vienīgi viņu garam. Vai tu to izdarīsi?

- Jā! Jā! Lai atmaksātu. Taču es gribētu dzirdēt no Viņa vienu vārdu, bet nekad vairs to nedzirdēšu…

- Trešajā dienā Viņš augšāmcelsies un Viņš runās ar tiem, kurus mīl. Visi dzirdēs Viņa balsi.

- Svētīga Tu esi, kas spēj ticēt…

- Jāzep! Jāzep! Mans laulātais draugs bija tavs krusttēvs un ieticēja vēl grūtāk pieņemamai lietai par šo. Viņš spēja noticēt, ka nabaga Marija no Nācaretes bija Dieva Iemīļotā un Māte. Kādēļ tad tu – šī Taisnīgā brāļadēls, kas nest viņa vārdu, neprati ieticēt, ka Dievs spēj Nāvei pateikt “Pietiek!”, un Dzīvībai “Atgriezies!”?

- Es nebiju pelnījis šādu ticību, jo biju ļauns. Viņa priekšā es biju netaisns. Bet Tu… Tu esi Māte. Svētī mani. Piedod man… Dāvā man mieru…

- Jā… Mieru… Piedošanu… Ak, Dievs! Reiz Es sacīju “Cik grūti ir būt Pestītājam”. Šobrīd Es saku “Cik gan grūti ir būt Pestītāja Mātei!” Žēlsirdību. Mans Dievs! Žēlsirdību… Ej, Jāzep. Tava māte tik ļoti cieta šajās stundās. Mierini viņu… Es palikšu šeit... ar visu, kas Man ir palicis no Mana Bērna… Bet Manas vientulības asaras dāvās tev ticību. Ardievu, Mans brāļa dēls. Pasaki visiem, ka Es vēlos klusēt… padomāt… lūgties… Esmu… Esmu nelaimīga sieviete, kas pār bezdibeni karājas diedziņā… Un šis pavediens ir Mana ticība…

Un jūsu neticība – jo neviens nespēj ticēt pilnībā un svētumā – nemitīgi šūpina šo pavedienu… Un jūs neziniet, kādu piepūli no Manis prasāt… Neapjaušat, ka palīdziet sātanam mocīt Mani. Ej…

Marija paliek viena. Viņa nometas ceļos lakata priekšā. Noskūpsta Sava Dēla pieri, acis, lūpas un saka:

- Jā! Tieši tā! Lai Man būtu spēks… Man ir jātic. Ir jātic. Par visiem.

Iestājas nakts, bez zvaigznēm, tumša, smacīga. Marija paliek tumsā ar Savām sāpēm. Sabata diena ir beigusies.

LIELĀS SESTDIENAS NAKTS

31.03.1945.

Marija, Alfeja dēlu māte, uzmanīgi ienāk un klausās. Iespējams, viņa domā, ka Jaunava ir aizmigusi. Viņa tuvojas, noliecas un ierauga Mariju uz ceļiem, ar seju pie zemes, uz lakata esam. Viņa iečukstas:

- Ak, nelaimīgā! Tā Tu esi palikusi!

Viņa neapšaubāmi domā, ka Marija guļ vai ir zaudējusi samaņu. Taču Viņa, pārtraucot lūgšanu, saka:

- Nē. Es lūdzos.

- Bet uz ceļiem! Tumsā! Aukstumā! Pie atvērta loga! Paskaties, Tu esi nosalusi.

- Bet Es jūtos labāk, Marij. Vienīgi Pirmsmūžīgais zina, cik ļoti Es pārguru uzmundrinot tik daudz šaubu pilnos, kā noguru apskaidrojot dvēseles, kuras pat Jēzus nāve neapgaismoja. Lūgšanas laikā Man likās, ka jūtu eņģelisku smaržu, debesu svaigumu, spārnu maigumu… Vienu brīdi… Un ne sekundi ilgāk. Man likās, ka mirres jūrā, kura savā viltībā Mani tur jau trešo dienu, iekrita viens nomierinošs saldmes piliens. Man likās, ka aizvērtie Debesu vārti atvērās un saulstaru kūlis apspīdēja Pamesto. Likās, ka nākot no nebeidzamas tāles, kāds garīgs čuksts sacīja Man: “Tas patiesi ir beidzies.” Mana lūgšana, līdz šim brīdim izmisuma pilna, nomierinājās. Tā iekrāsojās saulstaru mierā… Ak! Tā bija tikai atblāzma no tā spīdošā miera, kas piemita Manām sarunām ar Dievu lūgšanā. Manas lūgšanas!… Marij, vai tu ļoti mīlēji savu Alfeju, būdama saderināta jaunava?

- Ak! Marij!… Toreiz Es priecājos par rītausmu, sakot sev: “Nakts ir pagājusi. Par vienu mazāk atliek gaidīt.” Es priecājos par saules rietu sakot sev: “Jau atkal diena ir beigusies. Un pietuvojusies ir mana ieiešana viņa mājoklī.” Un saulei rietot, es dziedāju kā lakstīgala, domājot: “Drīzumā tā diena pienāks.” Un, kad es redzēju kā viņš ar savu skaisto seju kā manam Jūdam, tādēļ Jūda ir mans vismīļākais dēls – nāk ar iemīlējuša brieža acīm, kādas ir manam Jēkabam, ak!… tad es vairs nezināju kur atrodos! Un kad viņš mani sveicināja, sakot “Mana iemīļotā!” un kad es varēju viņam teikt “Mans Kungs!”, tad… Domāju, ja tajā brīdī mani saspiestu lieli rati vai man trāpītu bulta, es nebūtu jutusi sāpes. Un tad, kad kļuvu par viņa sievu… Ak!

Marija ieslīgst atmiņu ekstāzē. Tad iejautājas:

- Bet kādēļ šīs jautājums?

- Lai tev izskaidrotu, ko Man nozīmē lūgšana. Palielini simtkārt savas izjūtas, pastiprini tās tūkstošiem, tūkstošiem reižu, un tu sapratīsi ko Man vienmēr ir nozīmējusi lūgšana, lūgšanas stundas. Domāju, ka pat tad, kad savā istabā vai mājiņā nelūdzos, bet nodevos sieviešu darbiem, Mana dvēsele lūdzās bez apstājas. Bet kad varēju pateikt “Lūk tuvojas Manas sakopošanās stunda Dievā” Mana sirds, strauji sitot, liesmoja. Un kad Es iegrimu Viņā… tad… Nē… To Es nespēju tev paskaidrot. Kad tu atradīsies Dieva gaismā, tu sapratīsi… Bet tas viss kopš trim dienām bija zaudēts… Un tas bija vēl sāpīgāk par Dēla zaudēšanu… Un sātans pūlējās pie divām brūcēm – Mana Bērna nāves un pie atstātības no Dieva; viņš pūlējās, sagādāt Man vēl trešo šausmīgu ievainojumu – ticības zušanu. Marij, Es tevi ļoti mīlu un tu esi Mana radiniece. Vēlāk izstāstīsi to saviem dēliem – apustuļiem, lai tie spētu pastāvēt apustulātā un uzvarēt sātanu. Esmu pārliecināta, ka gadījumā, ja Es būtu ļāvusies šaubām un būtu ļāvusies kārdinājumam pateikt ”Tas nav iespējams, ka Viņš augšāmcelsies”, aizliedzot Dievu, jo to pateikt nozīmētu aizliegt Patiesību un Dieva spēku, tik lielā Atpirkšana būtu bijusi veltīga. Es, jaunā Ieva, atkal būtu kodusi garīgā prāta lepnības auglī un būtu neitralizējusi Sava Pestītāja darbu. Apustuļi nepārtraukti tiks šādā veidā kārdināti, caur pasauli, miesu, varu un sātanu. Lai viņi paliek nelokāmi, par spīti visām mocībām - un miesas ciešanas būs vēl tās visvieglākās - lai neiznīcinātu to, ko Jēzus paveica.

- Tu, Marij, pasaki to maniem dēliem… Ko gan Tava nabaga vīra māsa var teikt? Un tomēr! Ja viņi atnāktu! Pacietību!… aizbēgt pirmajā stundā!… Un vēlāk!…

- Tu redzi, ka Lācaram un Sīmanim bija uzdots aizvest viņus uz Betāniju. Jēzus visu zina…

- Jā… Taču… Ak! Kad viņus sastapšu, lai sagatavojas uz rūgtiem pārmetumiem, Viņi ir bijuši gļēvi. Kaut visi tādi būtu bijuši, bet ne viņi, mani dēli! Nekad es viņiem to nepiedošu.

- Piedod, piedod… Tas bija pazušanas brīdis… Viņi neticēja, ka Jēzu notvers. Kaut Viņš to bija teicis…

- Tādēļ es viņiem to nepiedošu. Viņi to zināja. Viņi bija tam sagatavoti. Kad tu kaut ko zini un tici tam, kas tev to saka, tad nekas nevar pārsteigt!

- Marij, arī jums Viņš teica: “Es augšāmcelšos” Un… ja Es būtu varējusi atdarīt jūsu krūtis un galvas, jūsu sirdīs un smadzenēs būtu rakstīts “Tas nevar notikt.”

- Tas patiesi … jā … grūti tam noticēt… Bet mēs vismaz palikām Kalvārijā.

- Tas notika pateicoties nepelnītai Dieva žēlastībai. Jo savādāk arī mēs būtu aizbēgušas. Vai dzirdēji, ko Longins teica? Viņš sacīja “Šausmu lieta”, bet viņš taču ir kareivis. Mēs, sievietes, kopā ar vienu vīru, izturējām pateicoties nepastarpinātai Dieva palīdzībai. Tādēļ nelielies. Tas nav mūsu nopelns.

- Bet kādēļ ne viņi?…

- Jo viņi būs rītdienas priesteri un viņiem ir jāzina… Viņiem ir jāzina, pēc savas pieredzes, cik viegli ir kādam ticīgam cilvēkam aizliegt ticības apliecinājumu. Jēzus nevēlas priesterus, kuri mazākā iemesla dēļ kļūtu par Viņa visniknākajiem ienaidniekiem.

- Tu runā par Jēzu jau tā, it kā Viņš būtu atgriezies.

- Redzi? Tu pati piedzīvo savu neticību. Kā gan vari pārmest kaut ko saviem dēliem?

Marija, Alfeja dēlu māte, nezin ko atbildēt. Viņa paliek ar nokārtu galvu, lēnām pieskaroties dažādiem priekšmetiem. Viņa atrod lampiņu un iziet ar to. Pēc brīža viņa atgriežas ar aizdegtu, un novieto to parastajā vietā.

Marija atkal ir apsēdusies iepretim izklātajam lakatam. Attēls – dzeltenajā olīvlampas drebošās liesmiņas gaismā izskatās īpaši dzīvīgs un liekas kustinām lūpas un acis.

- Tu neko neēd? – jautā, mazliet nogurusī, Marijas vīra māsa.

- Mazliet ūdeni. Man gribas dzert.

Marija iziet un atgriežas ar pienu.

- Neuzstāj, Es nespēju. Manī vairs nav ūdens… Domāju arī asiņu vairs nav… Taču…

Kāds klauvē pie durvīm. Marija Alfeja iziet. Čuksts sienā un tad Jānis pabāž galvu.

- Jāni, tu esi atgriezies? Atkal nekā?

- Nē. Sīmanis Pēteris… un Jēzus apmetnis… abi… Ģetzemanē. Apmetnis… – Jānis nometas ceļos un saka – Lūk, tas ir. Taču tas viscaur ir saplēsts un asiņains. Plaukstas pēdas, tās ir Jēzus rokas pēdas, jo Viņam bija garas un smalkas plaukstas. Bet plēsums nāk no zobiem. Ir labi redzams, ka tie ir cilvēka zobi. Domāju, ka tas bija… tas bija Jūda Iskariots, jo netālu no vietas, kurā Pēteris atrada apmetni, atradās Jūdas dzeltenā apģērba gabals. Viņš atgriezās turp… vēlāk… pirms atņēma sev dzīvību. Palūkojies, Māt!

Marija nepārtraukti glāsta un skūpsta Sava Dēla sarkano apmetni, taču Jāņa novērota, Viņa attin audumu un ierauga asiņainas pēdas un zobu radītos plēsumus. Viņa čukst, drebot:

- Cik daudz asiņu! – Liekas Viņa redz vienīgi tās.

- Māt… zeme no tām ir kļuvusi sarkana. Sīmanis, kurš aizskrēja tur, kalnā, pirmajās rīta stundās, saka, ak, uz zāles vēl esot bijušas svaigas asinis, uz lapām (stiebriem)… Jēzus… nezinu… Viņš nelikās esam ievainots… No kurienes tad tik daudz asiņu?

- No Viņa Miesas. Pārdzīvojumā… Ak! Jēzus – pilnīgs Upuris! Ak… Mans Jēzus! – Marija sēro tik nomocīta, ar tādām spēku atņemošām raudām, ka sievietes parādās durvīs, skatās, un tad izbrīnās.

- Tas… tas bija brīdī, kad visi Viņu bija atstājuši… Jūs… ko jūs darījāt, Viņam pārdzīvojot Savas pirmās agonijas mokas?

- Mēs gulējām, Māt… – Jānis raud.

- Vai Sīmanis bija tur? Atbildi!

- Es gāju meklēt apmetni. Nodomāju palūgt to izdarīt Jonasam un Markam… Bet viņi ir aizbēguši. Māja ir aizslēgta un viss atstāts. Tad es gāju lejup līdz mūriem, lai ietu to pašu ceļu ko veicām ceturtdien… Tovakar es biju tik noguris, tik izmisis, ka nespēju atcerēties, kur Jēzus nolicis apmetni. Man likās, ka sākumā tas bija Viņam mugurā, bet vēlāk vairs ne… Sagūstīšanas vietā – nekā… Tur, kur mēs bijām trijatā, arī nekā… Gāju pa taciņu, pa kuru devās Mācītājs… un domāju, ka Sīmanis Pēteris arī vairs nav starp dzīvajiem, jo ieraudzīju viņu sakņupušu pie klints. Es iekliedzos. Viņš pacēla galvu… Es domāju, viņš kļuvis ārprātīgs, tik ļoti viņš bija izmainījies. Viņš iekliedzās un centās bēgt. Taču viņš akls, izlieto asaru dēļ, sagrīļojās un es viņu notvēru. Viņš man teica: “Liec mani mierā. Es esmu dēmons. Es aizliedzu Viņu, kā Viņš to paredzēja… un iedziedājās gailis, un Viņš palūkojās uz mani… Es aizbēgu… Es skrēju uz visām pusēm pa laukiem un tad atrados šeit, redzi? Jahve ļāvis man atrast šeit Viņa asinis, kas mani apsūdz. Visur ir asinis! Visur Asinis! Uz klints, uz zemes, uz zāles. Manas vainas dēļ, tās izlija… tāpat kā tavas, mūsu visu vainas dēļ… Bet es aizliedzu šīs Asinis. Man likās, ka Pēteris murgo. Es centos viņu nomierināt un doties projām kopā ar viņu. Taču viņš negribēja. Viņš sacīja: “Šeit! Šeit!… lai sargātu Viņa apmetni un šīs asinis. Ar savām asarām es gribu tās nomazgāt. Kad uz šī auduma vairs nebūs asiņu, varbūt tad es atgriezīšos dzīvo vidū, sitot sev krūtīs un sakot – “esmu aizliedzis Kungu.” Tad es teicu Pēterim, ka Tu vēlies viņu redzēt, ka Tu mani sūtīji, lai viņu atrodu. Taču viņš negribēja ticēt. Tad teicu, ka Tu vēlējies redzēt arī Jūdasu, lai viņam piedotu, un teicu, ka cieti, ka nespēji to izdarīt viņa pašnāvības dēļ. Tad viņš raudāja jau mierīgāk. Viņš visu vēlējās zināt. Viņš pastāstīja man, ka uz zāles vēl ir svaigas asinis, un ka Jūdass ir saplēsis apmetni, jo Pēteris bija atradis kādu Viņa apģērba daļu. Es ļāvu viņam runāt un tad teicu – “Ej pie Mātes.” Ak! Kā gan man vajadzēja lūgties, lai viņu pārliecinātu! Un kad man likās, ka ir jau izdevies, es piecēlos, lai kopā mēs nāktu šurp, bet viņš vairs negribēja. Viņš nāca vienīgi krēslā. Taču pēc vārtu šķērsošanas viņš noslēpās pamestā dārzā, sakot “Es negribu, lai ļaudis mani redzētu. Uz savas pieres es nēsāju uzrakstu “Tas, kurš aizliedza Dievu.” Tagad, kad ir pilnībā satumsis, man izdevās viņu atvilkt šurp”.

- Kur viņš ir? – jautā Marija

- Aiz šīm durvīm – Jānis atbild.

- Lai ienāk.

- Māt…

- Jāni…

- Nepārmet viņam. Viņš ir sagrauts – Jānis lūdz.

- Tik maz tu Mani pazīsti? Ieved viņu.

Jānis iziet. Viņš atgriežas viens, sakot:

- Viņam nav drosmes. Pamēģini Tu viņu pasaukt.

Marija mierīgi saka:

- Sīmani, Jonasa dēls, nāc.

Atbildes nav.

- Sīmani Pēteri, nāc.

Atbildes nav.

- Jēzus un Marijas Pēteri, nāc.

Atskan gaužas raudas. Taču viņš nenāk. Marija pieceļas. Atstāj apmetni uz galda un iet uz durvju pusi.

Pēteris salīcis stāv ārpusē, kā suns bez saimnieka. Ietinies viņš raud tik skaļi, ka nedzird durvis, kas verot čīkst, nedz Marijas sandaļu atbalsi. Viņš pamana Mariju, kad Viņa jau ir tam līdzās, noliekusies, lai satvertu pie acīm piespiesto delnu un liktu viņam piecelties. Viņa ieiet istabā, velkot Pēteri kā bērnu. Viņa aizver durvis un tās, aiz sāpēm saliecas, tāpat kā Pēteris ir noliecies aiz kauna. Viņa atgriežas savā vietā.

Pēteris uz ceļiem tuvojas Viņas kājām un raud bez sajēgas. Marija glāsta viņa iesirmos, sāpju dēļ sasvīdušos matus. Vairāk nekas, vienīgi šī aijāšana, līdz Pēteris mazliet nomierinās. Beidzot Pēteris saka:

- Tu nevari man piedot. Neglaudi mani, jo esmu Viņu aizliedzis.

- Pēteri, tu aizliedzi Viņu, tas tiesa. Tu biji tik bezkaunīgs, ka aizliedzi Viņu publiski. Tava drosme bija gļēvulīga. Visi pārējie… izņemot ganus, Manaēnu, Nikodēmu un Jāzepu, un Jāni bija gļēvi. Viņu aizliedza visi – izraēliešu vīri un sievas, ar dažiem izņēmumiem… Es neskaitu brāļa dēlus un Alfeju, Sāras dēlu… Viņi ir radinieki un draugi. Bet pārējie!… Tiem nebija sātaniskas drosmes melot, lai sevi izglābtu, nedz arī garīgās drosmes, lai izrādītu nožēlu un raudātu, un lielākās drosmes, publiski atzīties kļūdā, arī ne. Tu esi nabaga cilvēks. Jeb pareizāk sakot tāds biji, kamēr biji augstās domās par sevi. Tagad tu esi vīrietis. Rīt tu kļūsi svēts. Un pat tad, ja tu nebūtu tas, kas esi, neskatoties uz to, Es būtu tev piedevusi. Es piedotu arī Jūdasam, lai dziedinātu viņa garu. Pat viena gara vērtība ir pelnījusi, lai tās dēļ uzņemtos pūles un pārvarētu riebumu un netīksmi, pūles līdz pat nāvei. Atceries to, Pēteri. Es atkārtoju – “Vienas dvēseles vērtība ir tik liela, ka pat ja mums būtu jāmirst piepūles dēļ panesot tās tuvumu, nepieciešams to turēt apskāvienos tā, kā Es turu tavu sirmo galvu. Mēs tā rīkotos, ja saprastu, ka tā viņu turot, mēs varam to dziedināt. Līdzīgi māte… Pēc vecāku nomērītā soda, tā piekļauj pie sirds vienīgo dēlu un vairāk par vecāku pērieniem, caur sāpošās sirds vārdiem, kas sitas, sitas mīlestībā un sāpēs, viņa panāk labošanos. Mana Dēla Pēteri, nabaga Pēteri! Tāpat kā visi, arī tu biji sātana rokās šai tumsas stundā, bet tu neapjauti to un spriedi, ka rīkojies viens pats. Nāc, nāc pie Mana Dēla dēlu Mātes sirds. Šeit sātans vairs nevar tev kaitēt. Šeit norimst vētras, saules gaidās. Mana Dēla gaidās, kurš augšāmcelsies un pateiks tev – “Miers, miers Pēteri.” Tagad uzlec rīta zvaigzne, tīra, skaista. Tā padara šķīstu un skaistu visu, ko tā skar. Tāpat kā pavasara spirgtajos rītos spīd mūsu jūras ūdeņi. Tādēļ tik ļoti Es vēlējos satikt tevi. Krusta pakājē Viņa dēļ un jūsu dēļ, Es tiku mocīta – kā gan tu varēji to nesajust? Es saucu jūsu garus tik spēcīgi, ka domāju, tie patiesi pie Manis atsteidzās. Un Es turēju tos Viņa Asiņu un Asaru upē, Savā Sirdī ieslēptus vai drīzāk, kā skatāmās maizes uz Manas Sirds uzliktus. Es varēju to veikt, jo caur Jāni Viņš padarīja Mani par Visu Savu pēcnācēju Māti… Kā gan Es vēlējos tavu klātbūtni… Tajā rītā, pēcpusdienā, tajā naktī, un nākamajā dienā… Kādēļ tik ilgi tu liki gaidīt Mātei, nabaga ievainotais un dēmona mīdītais Pēteri? Vai tad tu nezini, ka Mātes uzdevums ir visa sakārtošana, atveseļošana, piedošana, vadīšana? Es vedu tevi pie Viņa. Vai tu gribētu Viņu ieraudzīt? Vai vēlētos ieraudzīt Viņa smaidu, lai pārliecinātos, ka Viņš tevi joprojām mīl? Jā? Tad atraujies no Maniem nabaga ceļgaliem un pieliec savu pieri Viņa kronētai pierei, un lūpas pie Viņa ievainotajām lūpām, un noskūpsti savu Kungu.

- Viņš nedzīvo… Nekad es vairs nevarēšu to izdarīt.

- Pēteri, atbildi Man, kā tev liekas, kāds ir pēdējais tava Kunga brīnums?

- Euharistijas brīnums. Vai drīzāk, nē… kareivja dziedināšanas brīnums tur… tur… Ak, neliec Man to atcerēties!

- Uzticīga, mīloša, drosmīga sieviete piegāja pie Viņa Kalvārijā un noslaucīja Jēzus seju. Bet Viņš, lai atklātu ko nozīmē mīlestība, uz auduma atstāja Savas Sejas atspulgu. Lūk, tas ir, Pēteri. Palūkojies, ko saņēma sieviete – elles tumsībā un Dieva dusmu stundā – vienīgi tādēļ, ka mīlēja. Atceries to, Pēteri, stundās, kad tev liksies, ka dēmons ir stiprāks par Dievu. Dievs bija cilvēku gūsteknis, jau nomocīts, nāvei nolemts, šaustīts, jau mirstošs… Un tomēr vissmagāko vajāšanu laikā Dievs vienmēr ir un paliek Dievs. Un pat ja skarta tiek Dieva iedvestā Ideja, Viņš pats ir neaizsniedzams. Tieši to, caur šo audeklu, Dievs vēsta bez vārdiem, visiem Viņu noliedzošajiem, neuzticīgajiem, visiem muļķīgā jautājuma “Kādēļ” uzdevējiem, visiem vainīgajiem, kas šaubīdamies saka - “tas nav iespējams”, tiem, kas svētzādzīgā veidā apgalvo“ - tas, ko nesapratu, tā nav taisnība”. Paveries šajā audeklā. Kādu dienu, kā pats man stāstīji, tu teici Andrejam: “Mesija lai parādītos tev? Tā nav taisnība! “ Tomēr vēlāk tavam cilvēciskajam prātam vajadzēja piekāpties gara spēka priekšā, kurš ieraudzīja Mesiju tur, kur prāts to neredzēja. Citreiz uz ezera, vētras laikā tu jautāji – “Vai man iet, Mācītāj?” Tad pusceļā, uz putojošā ūdens tu sašaubījies, sakot - “Ūdens nespēj mani turēt”. Un šauboties, sava svara dēļ, daudz netrūka, lai tu būtu noslīcis. Un tikai tad, kad pār cilvēcisko saprātu virsroku ņēma gars, kuram vajadzēja noticēt, tu varēji rast Dieva palīdzību. Citkārt tu sacīji - “Ja jau Lācars ir miris kopš četrām dienām, kādēļ tad mēs ieradāmies? Lai veltīgi nomirtu.” Savā cilvēciskajā domāšanas veidā, tu nespēji pieņemt citu risinājumu. Tomēr tavs saprāts padevās garam. Tas bija Gars, kurš tev parādīja, caur augšāmcelto Lācaru Tā godību, kurš viņu augšāmcēla; tas norādīja tev, ka neesat velti nākuši. Citreiz, dzirdot - un notika tas daudzkārt – Savu Kungu runājam par nāvi, par nežēlīgo nāvi, tu apgalvoji: “Tas nekad nenotiks!” Un redzi, kādu aizliegumu atrada tavs prāts. Tagad Es gaidu, no tava gara nākam vārdu, kas attiecas uz šo pēdējo notikumu…

- Es lūdzu piedošanu.

- Nē, ne to. Citu vārdu.

- Ticu.

- Citu…

- Nezinu…

- Mīlu. Pēteri, mīli! Tev tiks piedots, tu ticēsi un kļūsi stiprs. Tu būsi Priesteris, ne farizejs (kurš izmanto vienīgi formuliņas, ne aktīvu ticību). Palūkojies uz Jēzu. Sadūšojies paskatīties uz Viņu. Visi lūkojās un atdeva Viņam godu. Pat Longins… Un tu to nespētu? Bet aizliegt spēji! Ja tu neuzlūkosi Viņu tagad, caur Manām mātišķajām maigajām sāpēm, kas jūs vieno un atgriež jums mieru, tad vairs nespēsi to izdarīt. Viņš augšāmceļas. Kā gan tu spēsi uzlūkot Viņu Viņa jaunajā spožumā, ja nepazīsi Viņa seju pārejā no Mācītāja, kuru pazīsti, uz Uzvarētāju, kuru nepazīsti? Visu gadsimtu un pasaules Sāpes, izvagoja šo seju šajās stundās ar kaltu un āmuru, kas ir pagājušas no ceturtdienas vakara līdz piektdienai un izmainījušas Viņa seju. Pirms tam Viņš bija vienīgi Mācītājs un Draugs. Tagad Viņš ir Tiesnesis un Ķēniņš. Viņš apsēdās tronī, lai tiesātu un nēsā kroni. Un tāds Viņš paliks. Pēc Augšāmcelšanās Viņš nebūs Cilvēks – Tiesnesis un Ķēniņš, bet Dievs – Tiesnesis un Ķēniņš. Palūkojies uz Viņu. Palūkojies, kad Cilvēcība un Sāpes vēl aizsedz Viņu, lai spētu paskatīties uz Viņu, kad Viņš triumfēs Savā Dievišķībā.

Pēteris beidzot paceļ galvu no Marijas ceļiem un lūkojas Viņā ar acīm, kas no raudām ir kļuvušas sarkanas, skatās ar liela, izmisuša bērna seju, kas apstulbusi no paša pastrādātā ļaunuma un sastaptās labestības. Marija piespiež viņu paraudzīties uz Savu Kungu. Pēteris it kā dzīvas sejas priekšā vaid:

- Piedod, piedod! Es nezinu kā tas notika, kas tas bija. Es nebiju es pats. Tas bija kāds, kas lika man nebūt sev pašam. Bet es mīlu Tevi, Jēzu! Mīlu Tevi, mans Mācītāj! Atgriezies! Atgriezies! Neaizej tādā veidā, nepasakot man, ka saproti mani!

Tajā pašā laikā Marija atkārto žestu, kuru veica Dēla Miesu liekot kapā. Stāvot ar izstieptām rokām, Viņa izskatās kā priesteriene upurēšanas brīdī. Un kā tur pie kapa Viņa upurēja bezvainīgo Hostiju, tā šeit upurē grēka nožēlnieku. Viņa patiesi ir grēcinieku un svēto Māte! Un tad Viņa pati pieceļ Pēteri, nomierina viņu un saka:

- Tagad Es priecājos vēl vairāk, jo zinu, tu esi šeit. Tagad tu būsi blakus sievietēm un Jānim. Jums ir nepieciešama atpūta un maltīte. Ej un esi labs… – Viņa izrunā Pēteri kā bērnu.

Mājas iedzīvotāji – otrās nakts laikā, pēc Jēzus nāves, mierīgāki – cenšas atgriezties pie cilvēciskām ieražām, pie miega, pie ēdiena. Māja izskatās pēc vienas no nomocītām un ar likteni samierinājušām, saimniecībām, kurās tie, kas ir izdzīvojuši, pamazām atspirgst no nāves sistā trieciena. Tikai Marija joprojām vēlās izturībā palikt Savā vietā, Savās gaidās, Savā lūgšanā. Vienmēr. Vienmēr. Vienmēr. Dzīvo un mirušo, taisnīgo un grēcinieku vārdā. Uz atgriešanos, uz Dēla atgriešanos.

Marijas vīra māsa vēlējās palikt pie Marijas, bet šobrīd viņa sēž stūrī dziļā miegā, galvu atbalstījusi pret mūri. Marta un Marija Magdalēna atnāk divas reizes, bet vēlāk, miegam uzmācoties, viņas dodas uz blakus istabu un pārmijot dažus vārdus, viņa iekrīt miegā… Bet tālāk mazā istabiņā guļ Salome un Zuzanna. Uz diviem matračiem, kas atrodas uz grīdas, guļ Pēteris un Jānis. Pirmā krākšanā iestājas mirklīga pauze. Otrais ar bērna smaidu sapņo par prieku.

Dzīve atgriežas pie savas aktivitātes, bet miesa pie savām tiesībām… Vienīgi Rīta Zvaigzne savā mīlestībā zibsnī bez atpūtas. Tā ir nomodā pie Dēla Sejas.

Tā aizrit Lielās Sestdienas nakts. Rītausmai lecot, iedziedas gailis. Viņš pieceļ kājās Pēteri, kurš ar savu pārbiedēto un sāpīgo kliedzienu nemodina citus gulošos.

Atpūta ir beigusies, atgriežas ciešanas. Bet Marijā joprojām pieaug gaidīšanas nemiers.