Marija Valtorte J Ē Z U S K R I S T U S Otrais publiskās darbības gads

Jēzus kopā ar apustuļiem (izņemot Iskariotu) atrodas Jeruzalemē. Milzīgs, svētsvinīgi ģērbtais pūlis steidzas uz svētnīcu. Apkārt klīst daudz ubagotāju, raudulīgi stāstot savas nelaimes, un vienlaicīgi cenšoties ieņemt labākās vietas visā svētnīcā.

Jēzus ejot garām izdala žēlastības dāvanas. Man rodas iespaids, ka Mācītājs svētnīcā šodien jau ir bijis, kaut arī Stefans, viens no Viņa mācekļiem, norāda Viņam uz garām ejošajiem (cilvēkiem).

Jēzus kopā ar Margcjamu un Jāni iet tālāk, pa ceļam skaidrojot zēnam daudzas lietas, par kurām viņš jautā. Tā sarunājoties, viņi ir nonākuši pie Betsaidas dīķa, kuru ieskauj milzīgs nelaimīgo pūlis, kuri gaida ūdens sakustēšanos. Tas, kurš pirmais paspēj iekāpt tajā, top dziedināts.

Jēzus skaidro Margcjamam, kurš uzmanīgi lūkojas ūdenī, lai saskatītu eņģeļa brīnumaino ūdens sakustināšanu.

Lūk! Lūk! - zēns iekliedzas un nometas ceļos.

Top redzama ūdens pieplūšana un pēkšņi tas sāk burbuļot, un kāds klibais ar savainotu kāju, aši tur ielec un lūk, no ūdens jau iznāk pilnīgi vesels.

Pārējie, ap dīķi esošie nabagi šobrīd ar viņu strīdas, apgalvojot, ka viņiem vairāk šī dziedināšana ir bijusi nepieciešama, ka viņam nevajadzēja viņus apsteigt...

Jēzus lūkojas apkārt un redz, kā kāds paralītiķis, guļot uz savas trūcīgās gultas, klusi raud. Jēzus pienāk pie viņa un žēlsirdības pilnā balsī jautā: Tu raudi?

Jā, jo neviens par mani nedomā, un es jau tā guļu 38 gadus... Dziedinātie taču varētu palīdzēt slimajiem, bet viņi par to nedomā... Tu izskaties labsirdīgs, Tu varētu mani izglābt, ielaižot mani ūdenī laikā kad...

Tātad tu vēlies kļūt vesels? Tad piecelies, ņem savu gultu un staigā!

Cilvēks pieceļas un it kā nespēdams noticēt savai laimei, sper dažus soļus. Visbeidzot viņš skaļi iekliedzas, un visi atskatās uz viņu.

- Kas Tu esi? - viņš jautā - Vai esi eņģelis?

- Es esmu kas vairāk par eņģeli, jo Es esmu Žēlsirdība. Ej mierā.

Apkārt stāvošie sakustas. Visi grib redzēt notikušo un dziedinātais tiek izvaicāts.

Atskrien Svētnīcas sardze, kas stāv nomodā par dīķi; tā izklīdina pūli, piedraudot pat ar sodu. Paralītiķis paņem savas trūcīgās skrandas un laimīgs dodas prom.

Tikmēr Jēzus ir pagriezies uz citu pusi un sajaucies ar pūli. Tad farizeji uzbrūk izdziedinātajam, kā viņš sestdienā uzdrošinājies kaut ko nest!

- Tā man lika darīt Tas, kurš mani darīja veselu, neko vairāk nezinu!...

- Tas bija sātans, ja lika tev lauzt sabatu! Kāds viņš bija?
Es zinu tikai to, ka Viņš mani dziedināja...

Tikmēr Jēzus ir saticies ar Jonasu, kurš ir atnesis vēstis no Marijas. Jonas vienlīdz paziņo, ka Maksims no Betānijas gaidot Kungu pie Zālamana ailes. Tur satikušies, Maksims Kungam atkārto Lācara lūgumu Betānijā. Jēzus apsola ierasties tur nedēļas laikā, un Pats Viņš atgriežas Svētnīcā lūgties. Tur Viņš sastop izdziedināto paralītiķi, kurš stāsta citiem, kas ar viņu bija atgadījies un ka viņam esot stāstīts par Mesiju.

Tad nu: vai Tu tas esi? - viņš jautā Jēzum.

- Es tas esmu. Tagad tev sava labā veselība ir jāizmanto labu darbu darīšanā, negrēko vairs, lai Dievam atkal tevi nevajadzētu sodīt. Ardievu. Ej mierā.

- Es jau esmu vecs un neko neprotu... Bet es vēlētos kalpot Tev. Vai mani pieņemsi?
Es neatstumju nevienu. Bet pārdomā labi un tad vari nākt.

- Bet kurp? Es nezināšu, kur Tu būsi!

Es būšu visur. Jautā Manus mācekļus, un viņi tevi pie Manis atvedīs. Lai Dievs tev dāvā gaismu, lai tu saprastu, ko tev darīt.

Jēzus dodas uz lūgšanas vietu, bet ebreji aiztur dziedināto un jautā: Vai šis tevi dziedināja?

Izdzirduši apstiprinošu atbildi, viņi uzreiz dodas pie durvīm, pa kurām Jēzum vajadzēja iziet, gaidot Viņu tur.

Tu vienmēr sagandē sabatu, un tad vēl Tu gribi, lai Tevi uzskata par Dieva sūtīto?

- Sūtīto? Es esmu Dieva Dēls. Es nelieku jums izrādīt Man godu. Dievs darbojas katru brīdi un arī Es darbojos, tāpat kā Mans Tēvs, jo tādēļ esmu nācis pasaulē.

Dzirdot disputu, pienāk arī citi cilvēki un apustuļi ieskauj Mācītāju. Tad pirmie - dažādi farizeji un saduceji - sāk skaļi izkliegt savu ieļaunošanos.

Kā Tu uzdrīksties! Viņš sauc sevi par Dieva Dēlu! Zaimošana! Dievam nav Dēlu! Aiciniet šurp Gamalielu! Sauciet Sadoku! Sapulciniet rabīnus!

Nomierinieties un sasauciet viņus un viņi jums pateiks, ka Dievs ir Viens, bet Trijās Personās: Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Vārds, t.i. Dēls, ir nācis pasaulē, kā to vēsta pravietojumi, lai atbrīvotu Izraēlu un pasauli no grēka. Es esmu šis Vārds, pravietotais Mesija. Tādēļ Man ir tiesības Dievu saukt par Tēvu... Nemierīgus jūs dara Mani brīnumi, jo tauta pievēršas Man, nevis jums.
Jūs dēvējiet Mani par sātanu, tomēr Belcebuls jau izsenis valda pasaulē un pielūdzēju viņam netrūkst... Bet kādēļ gan viņš neveic līdzīgus brīnumus?

Ļaudis sauc: Tas tiesa! Neviens neiespēj to, ko spēj Viņš!...

Jēzus turpina:

- Es zinu to, ko sātans nezin, un daru to, ko viņš nespēj. Un daru to kā Dieva Dēls, jo neviens pats no sevis to nespēj. Es, kopš mūžiem pastāvot savienībā ar Tēvu, rīkojos tā, kā rīkojas Viņš. Tēvs mīl Mani, Savu Dēlu, tāpat kā Es Viņu mīlu. Tādēļ Es daru to, ko dara Viņš. Es - zemes virsū, Viņš -Debesīs, tik ilgi, kamēr vēl laiks zemes virsū pastāv. Sekojat Mana Tēva piemēram, darot to, ko Viņš vēlas. Mēs esam Mīlestība un mums nav robežu, un nav nekā tāda, ko Mēs nespētu. Un tā kā Tēvs augšāmceļ mirušos un atgriež tiem dzīvību, tā arī Es - Dēls, varu dāvāt dzīvību tiem, kuriem to vēlos dot un pie tam visaugstākajā mērā, atbrīvojot cilvēka prātu un sirdi no kļūdām un kaislībām, un viņa gani, atbrīvojot no grēka, jo Tēvs nevienu netiesā, bet visu tiesāšanu ir licis Dēla rokās, kurš ar personīgo Upuri atpestīs cilvēci. Ja jūs nošķirat Tēvu no Dēla, tad Dievu jūs nemīlat tā, kā to pienāktos darīt: garā un patiesībā. Tas, kurš negodā Dēlu, negodā ari Tēvu, kurš mīlestībā sūtīja Viņu. Tas, kurš Maniem Vārdiem klausa, tas iemanto mūžīgo dzīvi. Tuvojas stunda, bet daudziem tā jau ir situsi, kurā mirušie dzirdēs Dieva Dēla balsi, un tas, kurš to sadzirdēs, tas dzīvos. Es nerunāju šobrīd par miesas, bet gan Gara nāvi. Ar savu Vārdu Es dvēseli garīgi augšāmceļu. Jūsu neticība nespēj pieņemt liecību, kādu Es sniedzu pats par Sevi, jo Manī jūs nevēlaties saskatīt neko vairāk par cilvēku, kas līdzinās jums. Par Mani liecina tas [Jānis], kuru jūs dēvējat par lielu pravieti, bet arī šo liecību jūs negribat pieņemt. Viņš taču teica, ka Jēzus no Nācaretes ir Dieva Dēls. Bet Man ir lielāka liecība par šo, un tie ir Mani darbi. Tie liecina par to, ka Mani ir sūtījis Tēvs. Jūs atsaucieties uz Svētajiem Rakstiem, bet paši neredzat, ka arī Tie runā par Mani, tad kādēļ jūs nevēlaties griezties pie Manis. Lai iegūtu dzīvību? Jo jūs atmetiet visu, kas ir pretrunā ar jūsu nodomiem. Jums trūkst pazemības, jūs nesaprotiet patiesību, jo lepnība padara jūs aklus. Es nevēlos, lai jūs Mani atzītu, es nemeklēju cilvēcisko cieņu. Es vēlos vienīgi jūsu mūžīgo pestīšanu. Bet jūs netapsiet atpestīti, jo jūsos nemājo Dieva mīlestība un tādēļ jūs neizprotat mīlestību, kas uz jums runā. Esmu nācis Tēva Vārdā, bet jūs neprotiet Mani pieņemt. Kā gan jums, kas viens no otra ubagojat cilvēcisko godību, var būt ticība? Tēva priekšā Es jūs neapsūdzēšu. Jūs jau apsūdzēja Mozus, kad viņš rakstīja par Mani, bet jūs to nepieņemat. Es dodos prom un kādu laiku jūs Mani neatradīsiet, bet tas nebūs jūsu triumfs, bet gan tikai sods.

Jēzus iziet cauri klātesošajam pūlim, kurš farizeju klātbūtnē baidījās atsaukties, un dodas prom.

PORIFEJAI UZTICĒTAIS MARGCJAMS

Ir agrs rīts. Jēzus kopā ar apustuļiem un Margcjamu - kurš pirmo reizi atrodas uz ūdens - jau brauc pa Galilejas ezeru. Margcjams neizrāda bailes, tomēr pie katras stiprākas laivas sašūpošanās viņš apķeras savai aitiņai ap kaklu, kura dalās viņa bailēs, žēlabaini blējot, ar otru roku viņš tveras, kur nu pagadās, varbūt pie kāda apustuļa kājas. Viņš vienlaicīgi aizver acis, kā būdams pārliecināts, ka tā ir viņa pēdējā stundiņa, bet vējam palielinoties un laivai gāzelējoties, zēns aiz šausmām pat iekliedzas. Klātesošie smejas un jokojas par Pēteri, ka viņš esot kļuvis par tāda zēna tēvu, kurš neprot braukt ar laivu. Margcjams aizstāvas sakot:

- Katrs bīstas no tā, ko tas nepazīst, tā nu es bīstos no ūdens..

Bet, lūk, laiva jau ir sasniegusi krastu un Pēteris apskauj mazo, lai sakārtojis tā apģērbu, viņš stādītu zēnu priekšā sievai. Viņš patiesi ir aizkustināts un ved bērnu aiz rokas. Arī Margcjams ir tik ļoti pārņemts, ka aizmirst par aitām, par kurām šobrīd rūpējas Jānis.

- Bet vai viņa mani gribēs? - zēns ar zināmām bailēm jautā.

Pēteris griežas pie Jēzus: Pasaki viņai Tu Pats, Mācītāj, jo es nepratīšu.

Zēns smaidot pamāj ar galvu. Viņi jau tuvojas mājai un kļūst redzama strādājošā Porifeja_.

- Miers ar tevi - saka Jēzus, nostājies uz sliekšņa.

- Mācītāj! Sīmani! - noslīgstot ceļos, iesaucas sieviete! Tad viņa pieceļas un nosarkstot saka:

- Kā es jūs gaidīju... Nāciet, jūs noteikti esat noguruši...

- Mēs neesam noguruši, bet mums līdzi ir mazulis...

- Mazulis? Tik mazs māceklis?

Zēns, kurš līdz šim bija bailīgi slēpies aiz Jēzus muguras, nostājas un ļauj, lai labā sieviete viņu apskauj un noskūpsta. .

- Vai jūs viņu tagad gribat ņemt sev līdzi? Viņš priekš tā ir par mazu, viņš nomocīsies.
Viņa pieskauj zēnu pie krūtīm, pieliek savu vaigu bērna vaidziņam.

Es tieši vēlējos viņu kādam uzticēt…

Ne man, Kungs? Man nekad nav bijuši bērni, es labprāt uzaudzinātu viņu un iemācītu viņam mīlēt Tevi, Kungs!

Jēzus uzliek roku un viņas galvas un saka:

Tādēļ jau esmu viņu šurp atvedis, lai jūs veidotu ģimeni. Uzaudziniet viņu par labu cilvēku!
Pēteris ar delnas augšpusi noslauka asaras, bet Porifeja uz brīdi aiz izbrīna paliek kā mēma, un tad saka: Kungs, Tu paņēmi manu vīru, bet tagad dod man dēlu...
Viņa paņem mazo uz ceļiem un piespiež to pie sirds.

- Tagad es jūs atstāšu abus kopā - saka Jēzus - mēs iesim uz pilsētu, bet vakarā atgriezīsimies un lūgsim maltīti un naktsmājas. Un viņi kopīgi iziet no mājas..

Jaira meitiņas augšāmcelšana

- Jēzus pa smilšainu ceļu iet ezera piekrastes garumā. No pilsētiņas puses tuvojas liels pūlis, kurš spiežas Viņam virsū, kaut arī apustuļi kā spēdami cenšas Mācītāju pasargāt no pārāk lielās uzmācības. Jēzus ir galvas tiesu garāks par pārējiem, smaidīgi nolūkojas viņos, atbild sveicieniem, glāsta bērnus, kuriem ir izdevies līdz Viņam atkļūt. Viņš uzliek roku uz mazuļa galviņām, kurus mātes pienes pie Viņa pāri apkārt stāvošo cilvēku galvām. Kungs Jēzus lēni, bet pacietīgi un draudzīgi turpina iet uz priekšu.

Bet, lūk, vīrieša balss iesaucas:

- Palaidiet mani! Palaidiet!

Šī balss neapšaubāmi klātesošajiem ir pazīstama un šī persona acīmredzot ir visu cienīta, jo pūlis uzreiz pašķiras un kaut arī ar grūtībām, palaiž veco, garajā, krokotajā ģērbā un baltajā galvas segā tērpušos vīru. Viņš nokrīt ceļos Kunga priekšā un lūdz:

- Mācītāj, mana meita ir slima un neviens nespēj tai palīdzēt. Mūsu vienīgā cerība esi Tu. Nāc ātri, jo mana vienīgā meitiņa mirst... -to sakot vīrs raud.

Jēzus uzliek tam roku uz galvas un saka:

- Neraudi. Tici. Tava meitiņa dzīvos. Iesim!

Jēzus iet blakus raudošajam tēvam, turot to aiz rokas. Pēc katra skaļāka tēva šņuksta Jēzus saspiež vīrieša roku, tādejādi mierinot viņu. Kādā brīdī Jēzus atlaiž šī nelaimīgā roku, apstājas un atskatoties, jautā:

- Kurš Mani aizskāra?

Neviens neatbild.

- Es vaicāju, kurš Mani aizskāra?-Kungs uzstāj.

Mācītāj - saka apustuļi - vai Tu neredzi, kā pūlis spiežas no visām pusēm? Visi Tevi skar.

- Es jutu, kā spēks iziet no Manis. Kāds ar nodomu Mani aizskāra.

Tad no pūļa iznāk nožēlojama izskata un trūcīgi ģērbusies sieviete. Viņa krīt pie Kunga kājām un atzīstas:

- Tā biju es. Divpadsmit gadus es biju slima un visi, pat vīrs, mani atstāja. Es iztērēju visu savu mantību, bet neviens nespēja mani izārstēt. Es novecoju pirms laika un spēki atstāja mani. Man stāstīja, ka Tu esi labs un ka Tu dziedini. Es nodomāju, ka jau pati pieskaršanās Tev var man palīdzēt, un es pieskāros Tava apģērba malai un jutu, ka topu vesela. Tagad manam vīram, maniem bērniem un radiem nevajadzēs no manis baidīties. Es varu pie viņiem atgriezties. Paldies Tev par to, labais Mācītāj! Es mierā, meita, un esi laimīga!

Tikmēr atsteidzas kalps un saka meitiņas tēvam, lai Mācītāju vairs neapgrūtinot, jo viņa meitiņa esot mirusi un vaimanātājas jau sēro.

Nabaga tēvs žēlīgi novaidas un saliecas vēl vairāk.

Jēzus griežas pie viņa:

- Es sacīju tev, tikai tici. Tava meitiņa dzīvos. Iesim.

Un Viņš atkal satver vīru aiz rokas.

Viņi jau tuvojas pie skaistās mājas, bet tur jau ir dzirdamas augstā tonī dziedātas raudu dziesmas, pirms tām atskan vēl skaļāks kliedziens. Jēzus apustuļiem liek palikt pie mājas, un līdzi sev paņem Pēteri, Jāni un Jēkabu. Vaimanātājas, redzot mājas saimnieku un Mācītāju, raudas pastiprina. Viņas sit plaukstas, bungas, skandina zvaniņus un šai mežonīgajai mūzikai pievienojas viņu raudas.

- Apklustiet - saka Jēzus - nav ko raudāt, jo meitene nav mirusi, bet guļ.

Sievietes kliedz vēl skaļāk, dažas vārtās pa zemi, skrāpējas un izliekas plūcam sev matus no galvas, lai izrādītu, ka meitenīte patiesi ir mirusi.

Jēzus ieiet istabā. Uz gultas guļ mirusi meitenīte. Rūpīgi apģērbta un saķemmēta. Māte, noslīgstot uz ceļiem gultas labajā pusē, raud. Viņa noskūpsta savas meitiņas vaskam līdzīgo rociņu.

Jēzus izskatās svinīgs un pārdabiskā cēlumā. Viņš steidzīgi pieiet pie gultiņas. Trīs apustuļi stāv uz sliekšņa, aizēnojot durvis no ziņkārīgiem skatieniem. Ciešanu pārņemtais tēvs stāv gultas kājgalī. Jēzus pieiet pie gultas no kreisās puses, ar Savu kreiso roku satverot mirušās rociņu. Savu labo roku Viņš paceļ pleca līmenī, tad nolaiž to, pavēloši sakot: - Meitenīt, celies!

Visi klātesošie paliek gaidās, bet apustuļi izstiepj kaklus, lai labāk redzētu notiekošo. Tēvs un māte lūkojas meitā. Acumirklis - un lūk, elpa sakustina meitenītes krūškurvi, un viņas sejiņa atgūst vieglu sārtumu. Viņas lūpas smaida un acis atveras. Jēzus joprojām tur viņas roku. Meitenīte raugās apkārt un lūkojas tieši uz Jēzu, kurš labsirdīgi uzsmaida viņai.

Celies - Jēzus atkārto, prom aizmetot žēlabu simbolus: ziedus, aizkarus un palīdz viņai piecelties, joprojām turot viņu aiz rokas.

Tagad dodiet viņai ēst - Viņš pavēl - viņa jau ir vesela. Pateicieties Dievam, Viņš jums to atdeva. Jūs ieticējāt un bijāt pelnījuši brīnumu. Un tu, meitenīt, esi labestīga. Ardievu, miers lai valda šajā mājā.

Un Jēzus iziet, aizverot aiz Sevis durvis.

Redzējums beidzās.

DZIEDINĀŠANA KAPERNAUMĀ

Pēteris virtuvē gatavo zivis vakariņām, bet Jēzus kopā ar Jāni ir aizgājuši līdz akai, uz vietējo laukumu. Tuvojas vakars, tirgū pulcējas daudz ļaužu: sievietes ar krūkām, kas paredzētas ūdens smelšanai, bērni un vīrieši, kuri kārto savstarpējās darīšanas. Garām iet pat bagāti farizeji kalpu vai klientu pavadībā. Visi sveicina viņus klanīdamies, lai tiem aizejot, aprunātu tos un atgādinātu viņu "lietas".

Laukuma stūrī Matejs sarunājas ar saviem vecajiem kolēģiem, kas mudina farizeju Uriju skaļi un nievājoši atzīmēt:

- Skaista gan atgriešanās: vecā draudzība turpinās, jo palikusi ir pieķeršanās grēkam. Vai! Vai! Aizskartais Matejs atbild:

- Draudzība turpinās, tikai ir apustuliskā nolūkā.

- Tad nu gan vajadzība! Pietiks jau ar tava Mācītāja apustulātu. Par tālu tu sniedzies un atkal iedzīvosies slimībā!

Dusmās piesarkušais Matejs tomēr valda pār sevi. Viņš pārliecinoši tikai nosaka:

- Nebīsties un negaidi!

- Ko?

- Nebīsties, ka atgrieztos pie ļaunuma un negaidi, ka es sekošu tavam piemēram dvēseļu traumēšanā. Slikto apiešanos es atstāju tev un taviem kolēģiem. Es sekoju savam Mācītājam un aicinu visus uz labo.

Ūrijs vēlējās turpināt kaitināt Mateju, bet pie viņiem pienāk vecais Elijs un aptur viņu:

- Draugs, izvairies no dubļiem un neapgāni savas lūpas. Nāc labāk man līdzi - un viņš paņem viņu aiz rokas, aizvedot to uz savu māju.

Tikmēr pūlis pievēršas Jēzum, īpaši bērni ieskauj Viņa garo stāvu. Lūk, mazais Kubus, kurš katru sestdienu no Mateja nesa Kungam maku, pieskrien un saka:

- Man vairs nav ko Tev nest, Mācītāj. Taču es salasīju savas monētiņas, kuras laiku pa laikam saņēmu un atnesu tās Tev nabagiem - tas mana vectēva nodomā.

- Kas viņam kaiš?

Viņš ir vecs, viņam sāp kājas un viņš nevar staigāt. Bet pret mani viņš ir bijis tik labs, viņš mācīja man mīlēt Dievu. Un tagad viņš runā tikai par Ījabu un ciešanām...

Rīt Es aiziešu pie tava vectēva un palīdzēšu viņam.

Tieši šajā brīdī garām iet farizejs Sīmanis, kurš svinīgi paklanās Jēzus priekšā. Arī Jēzus atbild ar sveicienu. Sīmanis apstājas, un pūlis piesardzīgi atkāpjas.

- Es biju ļoti slims un tik ļoti gaidīju Tevi! Bet Tu nenāci un beidzot man pašam vajadzēja izveseļoties.

- Bet vai tu ticēji, ka varu tevi dziedināt.

- Nekad neesmu par to šaubījies. Es zinu, ka Tu priesteri Jāni dziedināji no lepras. Tas, kurš nav noskaņots pret Tevi un tic Tev, saņem visu.

Bet tas, kurš būdams naidīgi noskaņots, netic? Ko iegūst tāds, saki, gudrais Sīmani?

Farizejs mazliet saminstinās... vilcinādamies bailēs nosodīt šos naidīgi noskaņotos, vienlīdz vēloties patikt Jēzum. Pēdējā vēlme gūst virsroku un viņš saka:

- Tas, kurš negrib Tev ticēt par spīti pierādījumiem, ir vainīgs.

Jēzus ne reizi nepalūkojas Sev aiz muguras, kur, izmantojot vakara krēslu, tumši ģērbusies, biezā plīvurā ietinusies, bija nostājusies Marija no Magdalas.

Un Jēzus, izrunājot šos vārdus: "Esmu tevi beidzot atradis, ak, iemīļotā", viņa zem plīvura aizsedza seju ar plaukstām un ilgi raudāja. Ļaudis viņu neredzēja, jo viņa atradās aiz ceļa uzbēruma. Vienīgi mēness un Jēzus Gars viņu redzēja.

MAGDALĒNA FARIZEJA MĀJĀ

Es redzu ielu, bagāti greznotu telpu. Tās vidū pie grieztiem karājas lieliskas, aizsegtas daudzu degļu lampas. Pie sienām karājas skaisti paklāji, redzami izgreznoti krēsli, viss mājas iekārtojums ir grezns.

Telpas vidū atrodas kvadrātveida galds, kuru veido četri kopā sabīdīti galdi, pārklāti ar neparasti skaistu galdautu, uz kura atrodas grezna servīze. Tur stāv dārgas krūkas un trauki, daudzi kalpi iznēsā ēdienu un salej vīnu. Apkārt stāv daudzi dīvāni, kurus aizņēma viesībās dalību ņemošie cilvēki. Es atrodos it kā tumšā nostūrī, tuvu pie iekšējām durvīm, kuras aizsedz smags pārklājs.

No durvīm tālāk esošajā galda pusē sēž mājas saimnieks ar svarīgākajiem viesiem. Tas ir pavecāks virs, tērpies platā, baltā tunikā, apjozies ar izšūtu jostu. Uz tunikas aprocēm un kakla apdares ir redzams vienāds izšuvums. Viņa seja ir auksta, augstprātīga un skaudības pilna.

Viņam iepretim sēž Jēzus. Es redzu vienīgi Viņa plecus. Jēzum mugurā ir Viņa ierastā baltā tunika. Visi sēž pusguļus, atbaltoties uz kreisās rokas locītavas. Šie dīvāni atgādina mūsdienu turku dīvānus.

Jēzum blakus sēž Jānis, kurš ir it kā iespiests starp galdu un Mācītāju un ar savu kreiso plaukstu viņš balstās mazliet zemāk par Kunga gurnu. Tā viņš reizēm var atbalstīt galvu pret Kunga krūtīm.

Telpā nav nevienas sievietes. Visi sarunājas, bet mājas saimnieks ik pa brīdim griežas pie Jēzus ar iecietīgu laipnību. Ir labi redzams, ka visu klātesošo priekšā viņš - nabaga, par nedaudz neprātīgu uzskatītajam, pravietim - vēlas izrādīt lielu godu, uzņemot To tik bagātā namā.

Es redzu kā Jēzus paklausīgi un mierīgi atbild. Viņš viegli uzsmaida jautātājiem, bet Jānim Viņam vienmēr atrodas no Sirds kāds smaids.

Es redzu kā tiek pacelts uz durvīm esošais aizkars, redzu, kā ienāk jauna, neparasti skaista, bagātīgi ģērbusies sieviete ar lielisku sasuku. Viņas mežonīgie, gaišie mati, ir mākslinieciski sakārtoti uz galvas daudzās bizēs. Viņas kleita ir ļoti izsmalcināta, viscaur nobērta ar zeltītām ķēdītēm un dārgām saspraudēm. Viņas josta ir zeltā un dārgakmeņiem izšūta. Kājās viņai ir greznas sarkanas ādas, zeltā rotātas, kurpes. Visi, izņemot Jēzu un Jāni, vērš uz viņu skatus un nolūkojas viņā ar acīmredzamu ļaunumu. Atskan čuksti, kuriem Magdalēna nepievērš uzmanību, jo viņa virzās vienīgi pie Jēzus. Viņa noslīgst ceļos pie Viņa kājām un uz zemes novieto mazu krūku. No galvas viņa noņem plīvuru, kurš pie galvas bija piestiprināts ar dārgu saspraudi. Tad viņa no pirkstiem novelk gredzenus un noliek tos pie Jēzu kājām. No Jēzus kājām jaunā sieviete novelk sandales, noliek tās uz grīdas, un pati gauži, kaut klusi raudot, atbalsta pret tām savu pieri un bagātīgi laista tās ar asarām.

Jēzus lēnām pagriež galvu un Viņa tumši zilās acis uz brīdi noraugās pār viņas noliekto galvu. Tas ir piedošanas pilns skatiens. Tad Viņš atkal pievēršas mājas saimniekam un nepievērš vairs raudošajai uzmanību. Toties citi par viņu ļoti interesējas: viņi izsmej viņi, murdot pie sevis un greizi smaidot. Mājas saimnieks uztraucas tādēļ, ka viņa tik brīvi ienākusi, ka klātesošie varētu padomāt, ka viņa šeit ir biežs viesis.

Tikmēr Magdalēna nepievērš nevienam uzmanību. Viņa klusītēm turpina raudāt. Beidzot viņa no matiem izvelk zelta saspraudes un noliek tās blakus gredzeniem. Zeltītās bizes krīt viņai pāri pleciem, un viņa, satverot tās, cītīgi susina Mācītāja kājas. Tad viņa iemērc pirkstus trauciņā un izņem no tā spēcīgu rožu aromāta krēmu, kura smarža piepilda visu zāli. Viņa svaida abas Kunga kājas. Jēzus brīdi pa brīdim žēlsirdīgi uzlūko viņu. Arī Jānis vēro šo scēnu. Farizeja seja kļūst arvien dusmīgāka. Es dzirdu Evaņģēlijā teiktos pazīstamos vārdus, es dzirdu
arī toni kādā tie tiek izteikti un kāds skatiens tiem seko, tā, ka vecajam grēciniekam ir jānodur galva. Es vienlīdz dzirdu Magdalēnas grēku atkaišanas vārdus, kura dodas prom, pie Jēzus kājām atstājot savas dārglietas. Galvu viņa ietin plīvurā, lai savāktu izpūrušos matus. Izsakot vārdus: "Ej mierā!" Jēzus uz viņas nolaistās galvas uzliek roku, uz brīdi labsirdīgi to paturot.

DAUDZ TIEK PIEDOTS TAM, KAS DAUDZ IR MĪLĒJIS

Jēzus šobrīd man skaidro:

Evaņģēlijs neparāda to, kas farizejam un viņa biedriem lika nokārt galvas. Tas bija Mans izteiksmīgais skatiens, kas apklusināja veco, lepnības pilno, vīru. Es pateicu daudz vairāk par to, kas ir rakstīts Evaņģēlijā, jo nekas no cilvēciskās domas nebija man nebija apslēpts. Un šis vīrs saprata Manu skatienu, jo tas pateica daudz vairāk par to, ko būtu pateikuši Mani vārdi.

Tad nu Es sacīju viņam:

Nedomā ļaunu, lai attaisnotu sevi. Man nepiemīt tavas ļaunās noslieces un viņa pie Manis nenāk kaisles vadīta. Es nelīdzinos jums, un viņa nāk pie Manis tādēļ, ka Mans skatiens, Mans vārds apgaismoja viņas - grēka dēļ tumsībā esošo dvēseli. Tā nu viņa atnāca pie Manis, jo vēlas atgriezties, viņa saprot, ka pati to nekad nespēs, Manī viņa, kura izjuta svētumu, iemīlēja garu. No jums visiem viņa ir saņēmusi tik daudz ļaunuma, jo jūs izmantojāt viņas vājumu, pēcāk atmaksājot viņai ar nievām. Tādēļ viņa nāca pie Manis, jūtot, ka ir atradusi Labumu, Prieku un Mieru, kuru veltīgi bija meklējusi greznībā.

Lielīgais farizej, atmet dvēseles lepnību un miesaskārību. Mans pieskāriens var dziedināt jūs no miesas spitālības, ja vien jūs Man to lūgtu. Taču no dvēseles lepras Es nevaru jūs dziedināt, jo jums pašiem tā patīk un jūs vēlaties to. Tagad Es šķīstīju viņu un darīju viņu brīvu no nebrīves važām. Grēciniece ir mirusi. Viņa, grēciniece, ir šajās dārglietās, kuras tā upurēja Man, lai Es tās izmantotu priekš trūcīgajiem. Jo Man kā Pasaules Valdniekam, kā cilvēka Pestītājam nekas nepieder. Viņa ir šajās smaržzālēs, pār Manām kājām izlietās, kuras viņa ar saviem matiem noslaucīja. Bet tu Man neupurēji pat akas ūdeni, lai atsvaidzinātu Manas, pie tevis nākot, nogurušās kājas. Grēciniece ir mirusi, bet Marija, mīlestības un nožēlas atjaunota, ir dzimusi. Es nešķiroju šķīstu dvēseli no nožēlā attīrītas dvēseles. Lūk, to Mans skatiens vēstīja farizejam.

Daudzus ceļus Marija ir staigājusi no šī savas pestīšanas brīža. Mīlestība aizrāva viņu kā spēcīgs vējš - aizrāva augšup un uz priekšu. Savā sievietes godā atjaunota, jaunā, pieticīgā tērpā, Marija ar savu uzvedību, skatienu, vārdiem godina Mani jaunā veidā un izlej eļļu ne tikai pār Manām kājām, bet arī pār galvu. Šobrīd viņa var svaidīt arī Manu galvu, jo mīlestības pilnā nožēla ir padarījusi serafam līdzīgu.

Bet tagad tu, Marija, Mana mazā "balstiņa" ej un stāsti to dvēselēm, kuras neuzdrīkstas Man tuvoties, jo jūtas vainīgas: "Daudz, daudz tiek piedots tam, kurš daudz ir mīlējis". Nabaga dvēseles, jūs nezināt, cik ļoti Pestītājs jūs mīl. Nebīstieties no Manis. Nāciet. Nāciet paļāvīgi, nāciet drosmes pilni. Es atdaru jums Savu Sirdi un skavas. Es esmu jūsu Pestītājs. Atcerieties to vienmēr.

MAGDALĒNAS UZŅEMŠANA MĀCEKĻU PULKĀ

Šodien būs vētra, redzamas jau ir visas tās pazīmes.

Kad tā būs, Sīmani?
Drīz, vai redzi, Mācītāj, kā zvejnieki steidza mājup?

Bet visapkārt taču ir tāds miers! - atsaucas neticīgai Toms.

- Tu pazīsti zeltu, es pazīstu ūdeni. Ūdens vel liekas rāms, bet ja tu atrastos laivā, tev liktos, ka tūkstošiem grūdienu skar tās apakšu un zvalsta to.

- Ūdens apakšā jau vārās. Tas gaida vienīgi zīmi no debesīm, un tad tikai tu redzēsi! Ej, jūs, sievietes, paslēpiet visu!...

Ezers arvien vairāk liecina par vētras tuvošanos un visi meklē patvērumu mājās.

Sīmani! - sauc Jēzus - nāc Man līdzi un paņem līdzi vēl divus apustuļus. Paņemiet līdzi divus platus apmetņus. Divas sievietes ir ceļā pie mums, vajag tām paiet pretim.

Pēteris steidzīgi izpilda rīkojumu, bet tad ziņkārīgi jautā:

- Kas viņas ir?

Mana Māte un Magdalēna.

Pēteris uz brīdi apstulbst:

Tava Māte un tā, abas kopā? Bet ko viņas dara? ...

- Viņas nāk pie Manis, pasteidzies, Pēteri!

Saceļas vējš, nesdams putekļu mākoņus, un ezers liekas neprātā vārāmies. Vismaz metru stāvi viļņi bango viens pret otru, metot putas pat uz krastam tuvāk esošajām mājām. Dzirdami ir aizvien lielāki pērkona dārdi, apsteidz arvien lielāki zibens atplaiksnījumi.

Ak, sievietes nešaubīgi ir nobijušās! - noelšas Pēteris.

Viņi ir nogājuši jau vairākus simtus metrus aiz Kapernaumas, kad necaurredzamajā ūdens straumē visi pamana divas sievietes, kuras slēpjas zem kupla koka.

- Tās ir viņas! Skriesim viņām palīdzēt!

Un kaut arī Pētera mīlestība pret Mariju dod viņam spārnus, viņa skrējiens īso kāju dēļ nespēj līdzināties Jēzus un Jēkaba soļiem.

- Iesim, Mācītāj! Šeit nav droši, un arī ceļi drīz pārvērtīsies straumē. Iesim kādās mājās. - iesaucas aizelsušais Pēteris.

Viņi izpleš auduma gabalu un paņem to katrs aiz sava stūra un sievietes paslēpjas zem tā. Magdalēna ir tērpusies vakardienas kleitā, taču to sedz Marijas apmetnis, Jēzus viņai jautā: Vai tu ļoti esi sabijusies?

- Nē, Kungs.

Madonna ir pazaudējusi matadatas un ar pār pleciem krītošajām bizēm Viņa izskatās kā jauna meitene.

Tu esi viscaur izmirkuši - saka Jēkabs, aizskarot Marijas velonu un apmetni.

Tas nekas. Tagad mēs esam drošībā, vai tiesa? - viņa noliecas pie Magdalēnas - Jēzus mūs izvedīs no lietus.

Jautātā apstiprina ar galvas mājienu.

- Marta ir Kapernaumā, viņa meklēja tevi. Cik ļoti viņa tagad priecāsies! - saka Jēzus - Es svētīšu jūs abas.

Aizkustinājuma pārņemta, Magdalēna ielūkojas Kunga sejā, un aiz pārsteiguma iekliedzas, tieši blakus iezibsnās zibens.

Nebīsties - Pēteris iedrošina Magdalēnu - Kopā ar Jēzu nav no kā bīties!

- Es neraudu baiļu dēļ, bet gan tādēļ, ka Mācītājs grib mani svētīt... un... mans aizkustinājums nespēj mitēties.

Marija piebilst:

Tava vētra ir jau mitējusies. Tagad iestājas miers. Vai tiesa, Dēls?

- Jā, Māt. Drīz parādīsies saule un viss kļūs vēl skaistāks, tīrāks un svaigāks nekā vakar.

Marija saspiež Magdalēnas roku un saka:

- Kā gan Es priecājos, ka varēšu apliecināt Martai viņas māsas labo gribu.

Tikmēr viņi jau ir iegājuši tukšajā Kapernaumā. Tur valda vienīgi vējš, lietus, pērkona dārdi un zibšņi. Un lūk - krusa bungo pajumtiem un terasēm. Ezers parāda savu spēku... Ūdens pārpludina krastus un sitas pret tuvāk stāvošajām mājām. Pie tām piestiprinātās laivas, liekas esam nogrimušas - tik pilnas ar ūdeni tās ir, kas ne mitās līt tajās. Mūsu ceļinieki skriešu šķērso pagalmu, kurš ir pārvērties milzīgā peļķē, un beidzot ienāk virtuvē.

Marta, redzot māsu, kuru aiz rokas ved Mācītāja Māte, iekliedzas un krīt māsai ap kaklu, saucot:

- Miri! Miri! Mana mīļā!

Magdalēna klusi raud, nolikusi galvu uz māsas pleca, un viņas zeltaino matu smagais apmetnis krīt pār tumšo Marijas kleitu. Pēc brīža viņa jautā, kā tas esot noticis, ka viņi nākot kopā? Tuvojās vētra - beidzot paskaidro Jēzus - un Es izgāju sagaidīt mūsu viesus.

- Bet kā viņa gadījās pie Marijas? - Marta turpina izjautāt.

Magdalēna nodur galvu, bet Marija izglābj viņu, sakot:

- Viņa vienkārši atnāca pie Manis un jautāja kā var nokļūt pie Jēzus. Tad Es paņēmu viņu aiz rokas un atvedu pie Dēla un pie jums visiem. Lūk, jūsu māsa, kura nesīs jums lielu prieku.

Tad pietuvojas apustuļi, lai sasveicinātos ar jauno māsu. Viņu vidū valda arī ziņkāre, jo viņi taču ir cilvēki...

Tad prātīgais Pēteris atsaucās:

Pieņemiet viņas draudzību. Tas viss būtu labi, bet viņas taču ir tik ļoti izmirkušas, ka no viņu matiem ūdens līst uz grīdas. Iekuriet uguni un iedodiet kādas sausas drēbes..

Un viņi ātri ķeras pie darba, bet Marta visus aizved uz istabu, kur tās var pārģērbies un iedzert karstu pienu, bet slapjās drēbes tiek izkārtas virs uguns žāvēties.

LĪDZĪBA PAR ZVEJNIEKIEM

Visi pulcējas augšējā plašajā telpā. Vētra ir pārgājusi nepārtrauktās lietavās. Ezers ir kļuvis pastāvīgi pelēks. No pakalniem, no visām pusēm, plūst straumītes, nesot uz ezeru lapas, akmeņus un smiltis.

Pie loga sēž Marija un Marta, bet starp viņām - Magdalēna. Madonna jau ir ietērpušies savā izžuvušajā, tumšajā kleitā. Magdalēna ir uzvilkusi aizlienēto, īso un pārāk šauro kleitu, viņa glābjas ietinoties Martas apmetnī. Bet divās resnās bizēs sapītos matus viņa ir saspraudusi aizmugurē uz kakla ar dažu matadatu palīdzību. Kopš šī brīža viņas matu saturēšanai kalpos apkārt galvai apsieta dzeltena lentīte, viņas zeltainajos matos gandrīz neredzama.

Pie otra loga sēž Jēzus ar apustuļiem, kuri pārrunā laika apstākļu prognozes rītdienai un runā par dažādiem plāniem.

Jēzus beidzot saka:

Tiklīdz laiks noskaidrosies, visi kopā iesim cauri Galilejai. Apciemosim Porifeju, Zuzannu, Filipa un Bartolomeja sievas un meitas. Sākumā dosimies un Bestsaidu. Tad caur Magdalu, Tiberiādi un Kānu iesim uz Nācareti. No turienes iesim caur Jaffu un Sikaminonu un Cēzariju.

Šeit Jēzus pārtrauc runu, jo Magdalēna izplūst raudās. Viņš uzlūko viņu, un tad turpina runāt tā, it kā nekas nebūtu noticis:

- Cēzarejā jūs gaidīs Martas rati un tie jūs aizvedīs uz Betāniju. Tiksimies tur Telts svētku laikā. Magdalēna ir aizbēgusi uz virtuvi, bet Marta paskaidro:

- Vajag saprast viņu, viņai daudz ko maksā parādīšanās dažās vietās. Tomēr tā ir jānotiek, Marta.
Citādi cilvēciskie uzskati paralizēs viņas varonīgo atgriešanos. Viņa taču būs kopā ar mums. Mūsu klātbūtnē viņu neviens neaizskars, vari būt droša, Marta - apsola Pēteris.

Tagad viņa ir mūsu māsa - apstiprina Tadejs.

Un pārējie piebilst -Mēs taču visi esam grēcinieki, tādēļ arī mēs saprotam viņas cīņu.

- Es viņu saprotu vislabāk - saka Matejs - liels ir nopelns: doties uz mūsu grēku vietu. Bet vienlīdz tās ir arī lielas mocības. Pat bez vārdiem mēs kļūstam par citu cilvēku atgriešanās iemeslu. Tad nu redzi, Marta, ka mēs visi saprotam tavu māsu un arī mīlam, daudzām kritušām dvēselēm viņa būs par zīmi. Kad viņa saraus pēdējās saites ar grēcīgo dzīvi, viņa iedegsies pilnīgā mīlestībā.

Es jums to apsolu! Viņa arvien vairāk nomierināsies un taps stiprināta. Viss viņai taps piedots, jo viņa mīlēja ar visu savu spēku, visu savu dvēseli, ar visu savu saprātu līdz pat upura salikšanai savam Dievam.

Tu? Tev jau šāda mīlestība piemīt. Nāc šurp, mans zvejniek! Es pastāstīšu jums līdzību, kas būs domāta arī tev.

- Pagaidi, Mācītāj! Es pasaukšu Magdalēnu, viņa tik ļoti vēlas visu dzirdēt!

Visi apsēžas Jēzum apkārt, un abas māsas apsēžas blakus Marijai. Jēzus sāk stāstīt līdzību: Divi zvejnieki izbrauca jūrā un izmeta tīklus. Tad viņi izvilka tos krastā. Viņi tā rīkojās pēc Kunga pavēles, lai noķertu viņam daudz zivju. Tomēr Kungs pavēlēja mazāk vērtīgās zivis atmest atpakaļ ūdenī, lai citi zvejnieki tās izvilktu un aiznestu otram kungam. "Lai citā pilsētā ēd to, kas ir mazvērtīgs un pat kaitīgs, lai tās viņiem kaitē. Šajā skaistajā pilsētā nav vietas nekam kaitīgam." Tā nu sākās zveja. Loms bija liels un zivis dažādas. Tur bija skaistas, bet liesas, ar sliktu garšu, lielām dūņām, kukaiņu, pūstošas zāles pilniem vēderiem, kas zivs garšu maitāja vēl vairāk. Citas zivis bija riebīgas, viņu izskats bija neglīts, bet zvejnieki zināja, ka to gaļa ir lieliska. Citas zivis savukārt likās mazvērtīgas. Zvejnieki strādāja, līdz grozi bija labo zivju pilni, bet tīklos palika mazvērtīgās zivis. Viņi gribēja tās izmest ūdenī, kad viens no zvejniekiem, kas līdz šim bija klusējis, pārskatīja tīklus un sīko zivju vidū atrada vēl trīs zivis, kuras viņš novietoja groza augšpusē. Pārējie kliedza uz viņu, taču šis zvejnieks palika pie sava. Kungs vēlāk pateicās pieredzējušajam zvejniekam, kuram vajadzēja atsijāt labās zivis no sliktajām.

Un tagad ieklausieties skaidrojumā. Šis kungs ir Dievs. Zvejnieki - tie ir apustuļi. Zivis ir labie un ļaunie ļaudis.

Otrs kungs ir sātans no elles. Viņa zvejnieki - tā ir pasaule, miesa, ļaunās kaislības. Sliktās zivis ir pazudinātie. Sātana zvejnieku vidū ir ļaunie gari vai pat ļauni cilvēki, kuri kārdina citus. Pacietīgais zvejnieks ir tas, kurš prot būt pacietīgs labo zivju meklēšanā, jo pārāk runīgais un nepacietīgais zaudē un atmet labās zivis. Tas nekas, ja viena zivs, izraujoties no ienaidnieka nagiem, taps ārēji ievainota, bet iekšēji tā ir labās gribas pilna. Pieredzējušās dvēseles ir drošākas par tām, kuras pārtikušas un apmierinātas guļ šūpulī, un ar gadiem ļaujas morālai samaitātībai. Es atgādinu jums pazudušo dēlu, jo vēlos jums parādīt (labu kritēriju), kā atšķirt sirdis, vēlos parādīt labu sirds vadīšanas veidu. Jo katrai dvēselei ir savs personīgs kārdinājuma un pamācības iegūšanas un reaģēšanas veids. Nav viegli izprast dvēseli. Tam ir nepieciešama liela mīlestība, daudz Svētā Gara gaismas un spēja iedziļināties, jo katra dvēsele ir slēpts teksts, kuru vajag prast izlasīt un izsvērt. Tādēļ nepieciešama ir vienotība ar Dievu personiskajos jautājumos. Vajag pacelties pāri visiem aizspriedumiem, netīksmēm un antipātijām. Jums vajag būt tik mierīgiem kā tēvam, un spēcīgiem kā karavīram. Mierīgiem, lai spētu dot padomus un pamudinājumus, bet spēcīgiem, lai varētu pateikt: to es neesmu darījis, jo tas ir aizliegts!

Tad nu pārdomājiet to, jo daudzas dvēseles taps iemestas ellē. Un tie nebūs tikai grēcinieki vien, bet arī zvejnieki evaņģēlisti, tie, kuri nebūs izpildījuši savu sūtību un būs vainīgi daudzu dvēseļu bojāejā. Pienāks diena, pēdējā zemes un pirmā mūžīgās Jeruzalemes diena, kurā eņģeļi līdzīgi zvejniekiem no līdzības, atšķirs taisnīgos no ļaunajiem. Pēc Tiesneša pavēles labie dosies uz Debesīm, bet ļaunie uz mūžīgo uguni. Tad mēs iepazīsim patiesību un atkritīs ikviena liekulība. Mēs ieraudzīsim, ka tajos, ārēji mazvērtīgajos, slēpjas Debesu burvība.

Lūk, tā bija šīs līdzības nozīme. Patiesi, Es jums saku, ka no simts dvēselēm - tikai viena trešā daļa prot pretoties sātana kārdinājumiem. Un no šīs vienas trešdaļas tikai puse prot būt varonīga. Pasaule tiek žņaugta, tā mirst, labprātīgi pakļaujoties grēka tīkliem. Labāk ir zaudēt visu, nekā iegūt mānīgo bagātību. Protiet rīkoties kā tie gudrie pērļu zvejnieki, kuri atsakās no visa, lai tikai iegūtu šo vērtīgo pērli.

Kādēļ Tu mums, kas Tev sekojam, piešķir dažādas sūtības? - jautā Bartolomejs.

- Vai tad nevarētu ziedot arī šo sūtību, lai iegūtu vienīgo pērli - Debesis?

- Sūtība ir līdzeklis. Ja tā tiktu uzlūkota par dzīves mērķi, tad līdzinātos tikai tukšiem salmiem. Tie, kuri cenšas ieņemt kādu vietu tikai cilvēcisku, kaut arī labu motīvu vadīti, tie savu sūtību padara tikai par tukšiem salmiem. Bet pieņemot to priecīgi un upurgatavības pilni, jūs iegūsiet retu pērli. Katra sūtība ir upuris, un pieņemot to bez nosacījumiem - tā kļūs par moceklību un godību. Lai plūst asaras un asinis, jo no tām veidosies mūžīgā godība. Pratīsim atvērt acis uz mūžīgo rītausmu.

Laiva slīd pa ezeru un Magdalēna sēž tajā pie Jēzus kājām. Saruna vijas ap labo Porifeju un sirsnīgo uzņemšanu Filipa un Bartolomeja mājās. Filips saka:

- Ja manas meitas nebūtu tik jaunas un ja māte tās neturētu pie sevis, viņas visas Tev sekotu, Mācītāj.

- Jā, Mācītāj. Ir gadījusies ļoti laba un cienīga partija. Tā nešaubīgi nesīs viņai laimi. Tomēr viņa lūdza man, lai Tev pasaka, ka viņa nepiekritīs laulībām.

- Vai līgavainis tai nepatīk? Tā ir jaunības kaprīze, mēs to viņai paskaidrosim. Žēl būtu zaudēt tik labu partiju.

Varbūt viņa mīl kādu citu, bet tas, liekas, nav iespējams. Viņa taču gandrīz neiziet no mājas un dzīvo tādā noslēgtībā. Tas nav iespējams.

Filip, mēdz būt tādi iemīļotie, kuri iekļūst visnoslēgtākajos namos. Viņi spēj uzrunāt savas izredzētās, neskatoties uz noslēgtību un sardzi. Tiem atteikt nav iespējams, nedz viņus attālināt, bet tava meita iemīlēja vislielāko no tiem.
- Bet kurš tas ir? Vai kāds no Heroda galma?

Tad kāds no Pilāta vīriem, kāds romiešu patricietis? Nekad es to nepieļaušu. Es drīzāk nogalēšu savu meitu nekā tīrām asinīm ļaušu savienoties ar netīrām. Nesmaidi, Mācītāj, es taču ciešu!

- Tu redzi ēnu tur, kur ir gaisma. Nomierinies. Runa nav par kādu kalpu, jo pat Cēzars ir kalps Tu laikam joko, Mācītāj, un gribi mani pārbaudīt. Bez Cēzara taču nav neviena lielāka.

- Ar viņas dvēseli. Jo Es esmu Tas, kurš piekļūst pat ar septiņām atslēgām noslēgtām sirdīm. Es spēju netraucēti runā, par spīti šķēršļiem un sardzei. Es atmetu ikvienu šķērsli un ņemu tos, kurus vēlos: šķīstos un grēciniekus, jaunavas un atraitnes, no grēka tīros un grēcīgos. Un visiem Es dodu jaunu dvēseli: atdzimušu un vienmēr jaunu. Neviens nespēj Man atņemt tos, kurus esmu izvēlējies, pat ne sātans. Kaut arī viņš šo dvēseli saistītu ar septiņām ķēdēm. Neviens un nekas, nekāda bagātība vai pasaules vara nespēs atšķirt tos, kuri ir saistīti ar Manu nabadzību un mērdēšanos; tie, kuri ir no visa atkailināti, kļūst bagāti Debesu labumos un tādi priecājas par piederību tikai Dievam.

Atmet veco cilvēku, Natanaēl. Pirmajā tikšanās reizē, Es nosaucu tevi par uzticīgu izraēlieti, kurā nav viltus. Tad nu pakļaujies jaunajam garīgumam, jo savādāk tu nesapratīsi Atpestīšanas skaistumu, kādu esmu atnesis visai cilvēcei.

Tātad Tu esi aicinājis manu meitu, bet ko viņai tagad iesākt? Tev taču es viņu neatteikšu, tomēr es vēlos zināt, uz ko balstās šis viņas aicinājums...

- Viņa Kristum dāvinās jaunavīgās mīlestības Liliju. Nākotnē daudz būs šādu dvēseļu. Tās būs ziedu grēdas, kas nosegs ceļus, kas ved uz ļaunu. Tās būs lūgšanu dvēseles, kuras noturēs līdzsvaru attiecībā uz zaimotājiem un bezdievjiem. Tās būs palīdzība cilvēkiem nelaimēs un kļūs Dievam par iepriecinājumu.

- Marij! Marij! Jēzus nekad nepiedod tikai pa pusei. Ja jau esmu tev, tev un citiem tev līdzīgiem piedevis, tad jūs kopš šī brīža lūgsieties, mīlēsiet un stiprināsiet citus. Tādi ir Manas Žēlsirdības brīnumi.

- Ak, Kungs! Pasaulei es esmu nesusi daudz ieļaunojuma, bet tagad, lūkojoties uz mani, pasaule sapratīs Tava spēka varu.

Jēzus uz brīdi uzliek roku uz Magdalēnas galvas, un Nevainīgā Māte uzsmaida viņai patiesā mīlestībā.

- Bet, lūk, tuvojas Magdala un Jēzus arī šoreiz apstājas pie mums jau pazīstamās mājas. Ļaudis sāk pulcēties Dievišķā Mācītāja mācības gaidās. Jēzus iesāk runā:

- Kādai sievietei bija desmit graši. Bet kādā brīdī šis maisiņš nokrita uz zemes un graši izbira. Viņa tūlīt ar klātesošo palīdzību salasīja tos un pārskaitīja. Bija tikai deviņi graši. Tuvojās jau vakars un iestājās krēsla. Sieviete iededza lampiņu un novietoja to uz zemes un paņēmusi slotu, viņa cītīgi sāka slaucīt, lai atrastu pazudušo grasi. Klātesošās draudzenes, nogurušas no meklēšanas, devās mājās. Tad sieviete atstūma solus, plauktus, smago lādi, viņa pārvietoja nišā esošās krūzes un katlus. Bet grasi neatrada. Viņa uz brīdi atsēdās un tad turpināja meklēt to atkritumos, zem durvīm, jo grasis varēja ieripot tur un palikt guļam. Beidzot viņa atrada pazaudēto grasi, bet tas bija palicis netīrs. Sieviete nomazgāja monētu un to nosusināja, un sasaukusi savas kaimiņienes, viņa sacīja tām: "Lūk, mans grasis! Vai redziet? Jūs ieteicāt man vairs nemeklēt to, bet es biju pacietīga un atradu to. Tad nu priecājieties līdz ar mani, ka pat grasi es neesmu pazaudējusi!"

- Jūsu Mācītājs un apustuļi kopā ar Viņu, rīkojas līdzīgi. Viņš zina, ka viena neizdarīga kustība var likt nokrist dārgumiem, kāda ir dvēsele. Sātans izraisa šīs neuzmanīgās kustības, lai dārgums - nabaga dvēseles - pakristu. Dažas dvēseles krīt maka tuvumā, t.i., netālu no Dieva Likuma, kurš ar Saviem baušļiem dvēseli apstādina. Citas krīt tālāk, vairāk attālinoties no Dieva un Viņa Likuma. Visbeidzot citas aizripo līdz pat atkritumiem, netīrumiem, dubļiem, kuros tās aizietu bojā mūžīgajā ugunī sadedzinātas, tāpat kā atkritumi tiek dedzināti tiem nozīmētās vietās. Mācītājs to zina un nepārtraukti meklē pazaudēto monētu. Viņš visur to meklē ar mīlestību, jo tā ir Viņa dārgums. Nekas Viņu nespēj apturēt. Viņš meklē un meklē, pārbīda mēbeles, slauka, līdz atrod pazaudēto. Tad Viņš atrasto dvēseli nomazgā Savā piedošanā un sasauc draugus: visas Debesis, visus taisnīgos, sakot: "Priecājieties līdz ar Mani, jo esmu atradis to, kas bija pazudis. Tagad tā ir skaistāka, kā pirms tam, jo Mana piedošana ir to atjaunojusi." Patiesi Es jums saku, ka lielas svinības noris Debesīs, jo Dieva eņģeļi un labestīgie virs zemes priecājas par viena grēcinieka atgriešanos. Patiesi Es jums saku, ka tikai ļaunie gari nepriecājas par atgriešanos, jo tas ir Dieva triumfs. Miers ar jums visiem!

Laivai apstājoties Tiberiādē, pie tās ziņkārē pieskrien pludmalē staigājošie cilvēki. Tās bija dažādas, dažādu tautību personas. Tādēļ arī garās, daudzkrāsainās ebreju drēbes, garie izraēliešu mati un bārda jaucās ar īsākajām baltās vilnas romiešu tunikām, ar īsajiem matiem, vai vēl īsākajām šaurajām grieķu drēbēm, kuri atgādina uz zemes nokāpušo dievību elkus. Viņiem mugurā ir mīkstas tunikas, viņu sejas vaibsti ir klasiski - safrizētu, smaržojošu matu ieskauti. Viņu rokas ir greznotas ar rokas sprādzēm, kura pie teatrālajām roku kustībām ievizas.

Viņu vidū atrodas vieglas uzvedības sievietes, ar kurām romieši un grieķi brīvi sarunājas, bet palestīnieši izliekas tās nepazīstam, kaut ne reizi vien ir ielūguši tās savās mājās. Tādēļ arī kurtizānes vārdā sauc te vienu, te citu ebreju, neskatoties uz viņu nežēlīgajām mīmikām. Krastmalā ir satikušies izgreznojušies farizeji. Jēzus dodas tieši pilsētas virzienā, tieši pašā elegantajā pūļa vidū. Tur redzami ir arī Heroda galminieki un bagātie Feniķijas tirgotāji. Šis elegantais, bet bezdarbībā esošais pūlis, laiku šķiež nenozīmīgās sarunās. Pļāpāts tiek par modi un svinībām, ielūdzot uz viesībām visskaistākās kurtizānes un sasmaržotās, slaidās dāmas, kuras šeit ir ieradušās no savā, pilīm.

Apustuļu iešana cauri pūlim neapšaubāmi izraisa vispārēju ziņkāri, īpaši tad, kad Jēzus tiek atpazīts, un daži atpazīst arī Magdalēnu, kaut arī viņa iet ar nolaistu galvu, viscaur plīvurā ietinusies.

- Bet tas taču ir nācarietis, kurš dziedināja Valērijas bērnu! - iesaucas kāds romietis.

- Bet es gribētu Viņu dzirdēt. Runā, ka Viņš esot liels filozofs. Palūgsim Viņu, lai Viņš uzrunā mūs! - iesaucas grieķis.

- Neskumsti, Aristobuni. Viņš jau laikam ir nokāpis no mākoņiem, jo iet taču kopā ar tik daudzām skaistām sievietēm.

Viena no sievietēm pienāk pie Magdalēnas un ielūkojas zem viņas plīvura, iesaucoties: - Kādēļ tu esi tā pārģērbsies?

Magdalēna apstājas, iztaisnojas, atmet plīvuru uz aizmuguri. Tagad viņa stāv viņu priekšā droša un lepna un saka:

Jā, tā esmu es. Es atsedzu savu vaigu, lai jūs nedomātu, ka es kaunos no svētiem biedriem.

- Līdz šim gan esmu pazemojusies, bet nu vairs ne.
- Vai tā ir tava jaunā kaprīze?

Nāc kopā ar mani. (Esmu priecīgs par to bārdu), jo dzīve ir prieka orģijas...

- Nāc līdzi man! Es būšu labāks par pārējiem un dāvāšu tev laimi - saka grieķis, izstiepjot roku, lai
viņu aizskartu.

- Bet tu taču ieļauno svētos, un tas Nācarietis tevis dēļ zaudēs Savu oreolu. Nāc kopā ar mums - uzstāj romietis.

- Jūs labāk nāciet kopā ar mani. Neesiet vairs zvēri un centieties būt par godīgiem ļaudīm.

Kā atbilde uz Magdalēnas sacīto atskan smiekli. Kāds pavecāks romietis atsaucas: Cieniet viņas izvēli. Es nostājos viņas pusē. Paskaties tikai! Tu laikam vakar esi iedzēris par daudz vīna!

Es iešu pie Viņa, lai Viņš attīra mani no dubļiem, kurus esmu piesavinājies nojums.

Visi smejas, nostājoties tam apkārt. Bet viņš nepievērš tiem uzmanību un seko Magdalēnai.

Tikmēr Kungs sastop kādu rakstvedi, kurš pārmet Viņam, ka Kungs atrodas Tiberiādē un pie tam tādā sabiedrībā.

Arī šeit taču ir dvēseles, kurām pestīšana ir vajadzīga... - atbild Jēzus.

- Šeit nevienu nevajag pestīt; šeit dzīvo vienīgi pagāni un grēcinieki.
Tieši grēcinieku dēļ Es esmu nācis, un arī tevis dēļ.

Man nedz mācītāji, nedz pestīšana nav vajadzīga, jo esmu tīrs un mācīts.

Kaut nu tu tāds būtu (vismaz tādā pakāpē), lai spētu iepazīt savas dvēseles stāvokli!

Bet Tev ir jāsaprot cik ļoti Tu Sev kaitē, atrodoties grēcinieces sabiedrībā.

Viņa savas pazemības dēļ ir saņēmusi vainas piedošanu, bet tu savas lepnības dēļ savus grēkus dubulto.

- Manas vainas dēļ Mācītājs tika apvainots! - iesaucas Magdalēna. - es došos prom.

- Nē, tu paliksi pie Manis - valdonīgi saka Jēzus.- Un ja kāds nespēj paciest tavu klātbūtni, lai tāds pats dodas prom.

- Es dēvēju Tevi tā, kā citi to dara. Es gribētu dzirdēt Tevi, jo Tavi vārdi izveidotu no manis godīgu cilvēku!

Jēzus uzlūko runātāju un turpina ceļu. Krispins neatkāpjas - kaut arī svīstot un elšot, viņš tomēr paliek pie sava. Magdalēna klusi raud, noskumusi, ka ir pavairojusi Kunga sāpes. Marija satver viņu aiz rokas, mierinot to:

- Neraudi! Vai tad tu nezini, cik daudz riebīgu vārdu vijas ap Viņu. Katrs Viņa labais darbs tiek uzlūkots kā ļaunums. Pat ja Viņš ieslēgtos vientuļnieka mītnē, arī šāda rīcība tiktu atzīta par ļaunu.
Viņš vienmēr un visur tiek apvainots, cilvēki ietiepīgi noslēdzas no gaismas un Jēzus vienmēr un arvien vairāk tiek vajāts.

Mana sirds nepārtraukti ir it kā dzelkšņainu ērkšķu ieskauta. Pie katra elpas vilciena Es tos jūtu. Bet Es negribu, lai Viņš par to zinātu. Es valdu pār Sevi, ar Savu mieru atbalstot Viņu. Ja Viņu neatbalstīs Viņa Paša Māte, kurš tad atbalstīs Manu Jēzu? Tādēļ, neskatoties uz ērkšķiem, kuri ievaino Manu Sirdi, un neskatoties uz vientulības brīžos izlietajām asarām, Man par katru cenu tas viss ir jāslēpj aiz smaida, lai kaut mazliet Viņu iepriecinātu, līdz naida vilnis būs kļuvis tik liels, ka pat Viņa Mātes mīlestība nepalīdzēs - to sakot, pār Marijas bālo vaigu rit asaras.

Viņam esiet jūs. Jā. Viņam ir apustuļi - bet cik gan tie vēl ir tālu no sava uzdevuma... Un Manas sāpes ir jo lielākas, jo Es zinu, ka Viņš to visu zina.

Tādā gadījumā Viņš zina arī to, cik ļoti es Viņam vēlos būt pakļāvīga? - jautā Magdalēna.

Ak! Māt! - Magdalēna jūtu uzplūdā noskūpsta Marijas roku.
Tiberiāde beidzas ar dārziem un pļavām. Jēzus apstājas kuplu koku ēnā. Sievietes apsēžas nomaļus, bet aiz viņām apsēžas jau pilnīgi spēkus izsmēlušais Krispins.

Mēs šeit varam iestiprināties - saka Jēzus - šeit ir aka, tad nu ejiet un palūdziet ūdeni dzeršanai.
Jānis ar Tadeju aiziet pēc ūdens un atgriežas ar pilnu ūdens krūzi, un viņiem seko dārznieks,
nesot skaistas vīģes:

- Paldies! Tu esi Mācītājs, vai tiesa? Varbūt Tu uzrunāsi (mūs)?
Bet šeit nav klausītāju.

- Bet es taču šeit esmu! Mācītāj! - iesaucas romietis. - Es taču sekoju Tev jau no pilsētas.

- Es pats nezinu kādēļ. Kaut kas manī sacīja: šis Cilvēks pateiks tev to, ko tu vēl nezini. Un es Tev sekoju. Es vēlos iepazīt patiesību, jo katrā mācībā ir kaut kas negatīvs. Es meklēju un neatradu.

- Daudzi meklē patiesību visu dzīvi un to neatrod. Neprātīgi ir tie, kuri vēlas redzēt, uz acīm turot skārda gabalu, stūrgalvīgi cenšoties atrast to patiesību no kuras tie nemitīgi attālinās. Viņi to aizklāj, metot uz tās to, ko savos neprātīgajos meklējumos tie savāc. Bet viņi nespēj to atrast, jo nemeklē tur, kur vajag.

Lai atrastu patiesību, prātu vajag apvienot ar mīlestību, uzlūkojot visu ne tikai ar gudrības, bet vienlīdz ar labsirdības pilnām acīm. Labestība ir vairāk vērta par gudrību! Mīlēt - tas nenozīmē priecāties par miesu, jo citādi tā būs tikai un vienīgi iekāre. Mīlestība ir dvēseles sajūta, kas liek savā biedrenē saskatīt nevis verdzeni, bet gan savu bērnu māti. Tā liek saskatīt otru pusi, kas ar mani veido vienu veselumu, kas ir spējīgs veidot jaunu dzīvību. Savā līdz biedrenē vajag saskatīt biedru, māti, māsu un meitu. Viņa var būt vārgāka par zīdaini, bet vienlīdz arī spēcīgāka par lauvu, atkarībā no apstākļiem. Citādi tā nebūs mīlestība, bet tikai netikums, kas vedīs vienīgi lejup. Nevis pretī gaismai, bet tumsībā. Nevis pretī zvaigznēm, bet uz dubļiem. Lai iemīlētu Dievu, vajag prast mīlēt tuvāko. Tad tiks atrasts ceļš uz patiesību. Dievs ir Patiesība. Šī ir zināšanu izprašana. Tikai Dieva mācība būs nekļūdīga un tikai tā iemācīs mums gudrību. Kurš, bez paša Visaugstā Visuma Radītāja, spēj mums paskaidrot radīšanas noslēpumu? Kā izprast šo dzīvo brīnumu, kāds ir cilvēks, šo būtni, kurā zvēra pilnība vienojas ar nemirstīgo pilnību - kāda ir dvēsele, pateicoties kurai mēs līdzināmies dieviem, kad tā ir brīva no grēkiem, kas pazemo to. Patiesības meklētāji, ieklausieties Ījaba vārdos: "Pavaicā radībai un tā tevi pamācīs. Pavaicā putniem, un tie tev norādīs. Jautā zemei, un tā atbildēs tev, jautā zivīm, un tās liks tev nojaust "(Īj 12,1-8).

Jā zeme, šī - ar zāli un ziediem noklātā - zeme, šie augļi, kas karājas kokos, šie vīterojošie putni, šie - mākoņus izlīdzinošie vēji, šī tūkstošiem gadsimtus ilgi uzlecošā saule - tas viss runā par Dievu, tas viss skaidro mums Dievu. Tādēļ, ja mācība nav balstīta uz Dievu, tā kļūs par maldiem, kuri visu pazemina. Zināšanas bez reliģijas kļūst par samaitātību. Kas pazīst Dievu, tas nekrīt, jo tāds jūt savu cienību, ticot savai mūžīgajai nolemtībai. Tomēr meklēt vajag patieso Dievu, nevis fantāzijas veidojumus, kas nav Dievs. Šādā ticībā nav atrodama pat patiesības ēna. Patiesības atrašanai pietiek tikai ar labo gribu. Bet atraduši patiesību, mēs tai nesekojam - bēda mums. Izraēlas spīta pilnie, kaut tiem rokās ir norādes Dieva atrašanai (jo visu tiem norāda Raksti) -tomēr nevēlas paļauties patiesībai, viņi ienīst to. Savā prātā un sirdī tie glabā naida un likumu formulu kalnus. Viņi nepieļauj tādu iespēju, ka brīdī, kad viņi uzskatīs sevi par uzvarētājiem, zem viņu smaguma zeme zem viņu kājām atvērsies. Tomēr tas būs tikai (formālisma), sirds nocietinātības un egoisma gūstekņu solis. Viņi taps parauti un iekritīs tur, kurp dodas apzinīgie pagānu vaininieki, kuri paši sev ir izveidojuši personīgu ticību.

Tomēr Es neatmetu nevienu nožēlas pilnu Izraēla dēlu, un arī tos pagānus, kuri tic tam, kas tiem tapa dots, iekšēji saucot pēc patiesības. Esmu beidzis tagad mazliet atpūtīsimies un vakarā būsim Kānā.

- Kungs, es saku Tev ardievas. Es nevēlos zaudēt to, ko esi man devis, tādēļ arī es atstāšu Tiberiādi un kopā ar kalpu došos uz savu māju Lucīnijā. Es saprotu, ka Tu nevarēji vairāk dot vecam grēciniekam, bet arī tas palīdzēs man atjaunoties. Tikai es lūdzu Tevi palūdzies uz Savu Dievu par veco Krispinu. Es Tiberiādē biju Tavs vienīgais klausītājs. Es vēlētos vēl dzirdēt Tevi un pateicoties Taviem vārdiem labāk saprast Patiesību. Ardievu, Mācītāj!

Un viņš atsveicinās pēc romiešu paražas. Ejot garām sievietēm, viņš noliecas pie Magdalēnas ar vārdiem:

Paldies tev. Savam vecajam viesību biedram tu esi devusi meklēto dārgumu. Ja reiz man būs tas, kas ir tev, tad būšu tev pateicību parādā. Ardievu! - un vecais vīrs dodas prom.

Magdalēna klausījās viņā priecīgā izbrīnā. Tad viņa uz ceļiem pienāk pie Jēzus: Kungs! Kungs! - viņa saka - tātad arī es varu vest kādu pie patiesības? Ak, mans Kungs! Tas ir par daudz! - un viņa noliec seju pie zāles un skūpsta Mācītāja kājas, slakot tās ar asarām - šoreiz tās ir prieka asaras.

Daži domā, ka Marija, būdama žēlastības pilna, nepazina sāpes, un bija vienmēr prieka pilna, jo visas sāpes ir sods par pirmdzimto grēku. Lai tāds pārdomā (sekojošo): Marija -pateicoties Viņas "Bezvainīgajai Ieņemšanai"- bija brīva no ciešanām un nāves, bet kā Līdzatpestītājai Viņai Sirdī un Savā Vissvētākajā Dvēselē vajadzēja iziet to, ko Viņas Dievišķais Dēls izcieta miesā, Sirdī un Savā Vissvētākajā Dvēselē. Pateicoties Svētā Bērna dāvanu pilnībai, Marija saprata, ka Viņas priviliģētais un vienīgais nosacījums kā Bezvainīgajai un Dieva Mātei tika Viņai doti vienīgi dēļ Pestītāja Ciešanām. Viņa saprata, ka Viņas īpašais Žēlastības stāvoklis, par kuru augstāka bija vienīgi Dieva nebeidzamā Godība, tika Viņai piešķirts par Dieva un Viņas Dēla Upura cenu, pateicoties –pilnīgajai Dieva Asiņu izliešanai Viņas Jaunavīgajā Klēpī no Viņas Jaunavīgajām Asinīm un Viņas jaunavīgā piena barotā Dievišķās Miesas iznīcināšanai.

Un tieši šī apziņa bija iemesls Viņas ciešanām. Šīs sāpes vienojās ar prieku, jo Tas, kurš ļaudīm bija dots par pretrunas zīmi, priekš Savas Marijas bija neizmērojama prieka un sāpju avots, un pateicoties Dieva dāvanu pilnībai, kāda Viņai piemita, Marija no augšas un garīgi jau pašreiz zināja visu Sava Dēla Ciešanu norisi.

Viņas Bezvainīgajā Dvēselē, kas bija Dieva Gaismas pilna, vienmēr krita Krusta un visu cīņu un šķēršļu - kam vajadzēja iesākt ciešanas un nomocīt Jēzu - sāpīgā ēna. Kopš Savas - Dieva Dēla Mātes - sūtības sākuma, Viņa visa bija kopā ar Viņu, Šo Lielo Neizprotamo. Viņš un Viņa bija vieni paši Savas mīlestības sūtības un pasaules naida lieluma priekšā. Viņi bija paklausīgi - Viņš līdz pat Krusta nāvei, Viņa - pilnīgi atsakoties no mātes tiesībām uz Viņu. Ar varoņu un svēto drošo soli viņi kopā gāja pa Dieva gribas iezīmēto ceļu bez ceļa asumiem, paciešot pasaules neizpratni.

Māte pati bija gaisma Savam Dēlam un pati Viņa pilnībā aprūpēja Viņu. Tikai Viņa vienīgā izjuta lielos noslēpumus un (sarežģītās) Dēla ciešanas, ka Kristus zemes dzīvi padarīja par ilgstošu Olīvdārzu un garām mokām, kas beidzās pie Krusta. No šūpuļa līdz Krustam Marija dzīvoja Jēzum, un Jēzum viss bija no Marijas. Viņa bija mierīga, laipna, it kā rītdienu nezinoša; Marijai vienmēr Jēzum atradās smaids un vārdi, kuri iepriecināja Dievišķo Mocekli. Līdzīgi jūrai, kura zem savas gaišās zilgmes slēpj savu ūdeņu vētras un savu dzīļu cīņas, līdz viss "piepildīsies ", Marija rūpējās par Savu Dēlu, vienmēr būdama cienīguma, spēka un saldmes pilna. Tikai vēlāk Viņas spēka dambji pārtrūka un Viņu pārpludināja sāpju okeāns, bet tad Viņa vēl pilnīgāk kļuva par Līdzatpestītāju. Marija bija nemitīgs iepriecinājuma Eņģelis Jēzum. Evaņģēlijs mums divas reizes stāsta, ka eņģeļi kalpoja Jēzum, un notika tas divos lielos Dieva Dēla zemes dzīvs brīžos (Mat4,11 -Lk 22,43).

Ieskatoties Evaņģēlijā, redzēsim, ka Marijai, nepārtrauktai sātana uzvarētājai, klāt neesot, sātans varēja Kristu kārdināt. Pirmo reizi tas notika caur "Nāvīgām skumjām " (Mat 26,38). Otro reizi - lai kaitētu Nebeidzamās Žēlsirdības nolūkiem attiecībā uz Ādama dēliem. Tomēr sātans tapa uzveikts, jo Marija-kaut arī klāt neesoša, Jēzu cīņā atbalstīja ar lūgšanām.

Marija patiesi bija Sava Dēla sūtības un Ciešanu Līdzatpestītāja. Viņas Bezvainīgā un nesapratnes, zaimu, naida un nodevības dēļ sāpinātā Svētā Mātes Sirds veidoja balzāmu, kas dziedēja Jēzus Brūces. Un stāvot zem Krusta (Jn 19,25) ~ tāpat kā vienmēr Viņa bija stāvējusi pie šī šūpuļa un pie galdnieka darba galda, pie Mācītāja kājām, vai Viņam sekojot, varonīga Savās sāpēs, tāpat kā pilnīga mīlestībā - Viņa izturēja līdz pēdējam Dievišķā Mocekļa elpas vilcienam. No Savas puses izturējusi mocības, kaut arī bez asins izliešanas, bet ne mazāk nežēlīgas.

Kur vien raudzījās Viņa zilās acis, tur iestājās svinīgs miers, šķīstība un miers staroja no Viņa acu zīlītēm, gudrība no Viņa lūpām, un mīlestība no Viņa Sirds.

Tur, kur Viņš parādījās, tur pārāk steidzamu darbu pavadīja pārdabiskas domas. Jēzus nekad nebija ass, pat ja Viņam kaut kas nepatika. Viņš vienmēr bija līdzsvarots un līdzsvaru sniedza Sev apkārtējiem. Jēzus nekad pat visgrūtākajos brīžos nebija jautrs, nedz raudošs. Viņa smaidu nav iespējams atkārtot. Neviens mākslinieks nespēj to attēlot. Tas bija kā no sirds nākoša gaisma tiem, kas atgriežas. Viņš uzsmaidīja draugiem, bērniem, un ar lielu žēlsirdību Viņš uzsmaidīja cietušajiem. Tas bija Dievišķs smaids, kad Viņš runāja par Savu Tēvu vai lūkojās uz Savu Māti.

Nekad, pat vissmagākajos brīžos, es neredzēju Viņu esam sakumpušu. Pat pēc nodevības, asins sviedru mokās, pat ne Ciešanu mocībās. Bet skumjām aizēnojot Viņa smaidu, tās tomēr nespēja noslēpt Dievišķo mieru, kurš kā Paradīzes Kronis laistījās virs Viņa galvas. Es nevaru vienlīdz apgalvot, ka esmu pie Viņa redzējusi pārāk lielu jautrību. Viņš reizēm iesmējās, kad to pieprasīja apstākļi, bet tūlīt Viņš atgriezās pie Savas nopietnības. Bet Viņam smejoties, Viņš likās esam kā divdesmitgadīgs jauneklis - viss šī neizsakāmi skaistā, atklātā un melodiskā smaida iespaidā it kā kļuva jaunāks.

Nekad neesmu Viņu redzējusi kaut ko steigšus darām. Vai Viņš runā, vai kustas, Viņš vienmēr dara to mierīgi, kaut arī nekad Viņš nav bijis pārāk lēns vai smagnējs. Iespējams tas ir Viņa garā auguma dēļ - Viņš var veikt lielus soļus un noiet lielāku attālumu bez skriešanas. Viņš vienlīdz var viegli paņemt attālāk guļošās lietas, bez vajadzības piecelties. Un visās Viņa kustībās ir redzams kaut kas majestātisks. Bet balss? Jau divus gadus es dzirdu Jēzus balsi un rūpīgi tajā ieklausos, tā, ka reizēm es pat neizprotu vārdu nozīmi. Bet labais Jēzus ir pacietīgs un atkārto tos vēlreiz, noraugoties uz mani ar smaidu uz lūpām. Tomēr pēc šiem diviem gadiem es precīzi nevaru pateikt, kāds tas ir. Es pilnībā izslēdzu zemu toni, un arī vieglo tenoru, un arī skaidru baritonu, ar plašu vokālo gammu. Es tā saku tādēļ, ka Viņa balss reizēm ieskanas it, ka bronzas notīs, skanot dziļi no iekšienes, īpaši kad Viņš runā ar grēcinieku, vēloties to atgriezt. Vai arī pasvītrojot pūļa kļūdas. Bet kad runa iet par aizliegtu lietu un liekulības atmaskošanu - tad Viņa balss kļūst izteikti metāliska. Tā trāpa kā zibens, kad tā iepazīstina ar patiesību un savu gribu, līdz beidzot tā iegūst zelta, kuram pieskaras āmurs - nokrāsu, runājot par Žēlsirdību vai Dieva darbus slavējot. Visbeidzot, runājot par mātēm, vai par Savu Māti, tās skaņa ir mīlestība. Tad šī balss ir Dēla vai Dieva mīlestības pilna, kurš slavē Savu vislabāko darbu.

Līdzīgā tonī Viņš runā ar tuviniekiem, atgrieztajiem un ar bērniem. Šī balss nekad nepiekūst, pat garākā uzrunā ne; tā papildina domu un vārdu, dāvājot tiem maigumu pēc vajadzības.

Reizēm es sēžu ar spalvu rokās, klausīdamās. Bet ja kāds pārtrauc manu darbu, Jēzus Savus Vārdus atkārto, lai varu tos pierakstīt. Bet viņi nezin, ka atņem man laimi klausīties Jēzu.

Ir sabata diena, sinagogā, Nācaretē. Jēzus tiesnešu grāmatā ir izlasījis par Abimeleku un nobeidz Rakstu lasījumu ar vārdiem:

Lai iznāk no tā uguns un lai sadedzina Libānas ciedrus. - un Viņš atdod rulli rabīnam. Bet pēdējais apvaicājas, kādēļ Viņš nelasa pārējo, jo nepieciešams taču saprast līdzību. Nevajag - Abimeleka laiki ir ļoti tāli, bet Es šo mācību piemērošu pašreizējam brīdim. Tad nu klausieties Nācaretes iedzīvotāji:

- Jau no jūsu sinagogas priekšnieka, kuru reiz pamācīja rabīns, bet to vēl kāds cits, un tā tas ir bijis gadsimtiem ilgi - jūs ziniet šo līdzību, jo skaidrojums vienmēr ir bijis vienāds, ar vienu un to pašu mācību (par Abimeleku). Es jums to paskaidrošu savādāk. Es lūdzu jūs piemērot saprātu, lai jūs nebūtu kā virve akas riņķī, kura, kamēr tā netrūkst, krūzi nolaiž līdz ūdenim un tad izvelk to no akas. Neko citu tā nespēj. Cilvēks nav sasieta virve, nedz kāda mašīna. Cilvēkam ir saprāts un viņam ir jāprot to pielietot atbilstoši vajadzībām un apstākļiem. Tādēļ, kaut arī Rakstu burts ir mūžīgs, tomēr apstākļi ir mainīgi. Niecīgi ir tie mācītāji, kuri neprot pastrādāt, lai katru reizi sniegtu jaunu mācību, vai lai sniegtu to garu, kuru vienmēr sevī ietver senie, gudrie vārdi. Šādi rakstu mācītāji līdzinās atbalsij, kura prot tikai atkārtot, kaut vai desmitām reižu vienu vārdu, pavisam neiedziļinoties tajā.

Lūk, koki, t.i. cilvēce, meža līdzībā, kurā atrodas visas augu, krūmu un zāles sugas; līdzībā kas māca par tādas vadības nepieciešamību, (kura apkrautu sevi) ar atbildības smagumu un autoritāti par pavalstnieku laimi un nelaimēm, kura uzņemtos atbildību par padotajiem, par kaimiņu tautām - un kas ir vēl briesmīgāk - uzņemtos atbildību Dieva priekšā.

Kroņus un sabiedriskās iekārtas ar Dieva atļauju ir veidojuši cilvēki, jo bez tās nekāds cilvēciskais spēks neiespēj neko. To parāda neparedzētas, pēkšņas dinastiju - kuras likās esam mūžīgas - vai arī nepārkāpjamas varas maiņa, kuras pārkāpjot mēru, tapa iznīcinātas, kļūstot par putekļiem, un reizēm pat par dubļiem viszemākajā atkritumu bedrē. Es sacīju, ka ļaudis jūt vajadzību izvēlēt kādu, kurš uzņemtos atbildību par padotajiem, par kaimiņvalstīm un pat attiecībās ar Dievu, pēdējā atbildība ir visbriesmīgākā no visām. Jo, ja vēstures spriedums ir šausmīgs un tautas veltīgi cenšas to izmainīt, tad Dieva spriedums ir vēl šausmīgāks, jo neviens nespēj to ietekmēt un tas vienlīdz nepakļaujas (humoru) un ieskatu maiņām, kā tas bieži notiek cilvēku starpā, un īpaši šausmīgi ir tas, ka Viņš nekad nekļūdās. Tādēļ tautu vadītājiem - izvēlētajiem un vēstures veidotājiem vajadzēja rīkoties ar varonīgu taisnprātību, pēc svēto parauga, lai vēlāk, nākamo gadsimtu laikā tie netiktu pelti un lai Dievs tos nesodītu uz mūžu mūžiem.

Bet atgriezīsimies pie līdzības par Abimeleku. Koki vēlējās izvēlēt karali un griezās pie olīvkoka. Bet šis svētais koks ir paredzēts augstākiem mērķiem, jo tā eļļa deg kunga priekšā, kalpojot par sastāvdaļu lielākajā daļā upura. Vēl šī eļļa kalpo svēto balzāmu pagatavošanai, altāra priesteru un karaļu svaidīšanai un tai piemīt gandrīz brīnumainas īpašības par slimo miesu. Tādēļ olīvkoks atbildēja: "Es nevaru atteikties no sava svētā aicinājuma, lai pazemotos līdz pasaulīgām lietām." Cik lieliska atbilde! Kādēļ tā nerunā visi, kurus Dievs ir izvēlējis augstākam uzdevumam? Tā būtu jāatbild ikvienam cilvēkam uz sātana čukstiem, jo katrs, pateicoties dvēselei, taču ir karalis un ir Dieva dēls, kura to par tādu padara, jo ir aicināta uz augstāko sūtību. Dvēsele ir kā Dieva altāris un māja, kurā nokāpj Dievs, lai no sava dēla un padotā saņemtu godu. Katram cilvēkam ir dvēsele, un dvēsele, kas ir altāris, padara cilvēku par priesteri un altāra sargu. Tādēļ uz sātana, pasaules un miesas kārdinājumiem tam ir jāatbild: "Es nevaru atteikties no augstākām lietām, lai nodarbotos ar materiālām un grēcīgām lietām".

Tad koki gāja pie vīģes koka, lūdzot to valdīt pār tiem, bet vīģes koks atteica: "Es nevaru atteikties no saviem saldajiem augļiem, lai kļūtu par jūsu karali."

Daudzi par karali vēlas mierīgu personu. Ne tik daudz apbrīnas dēļ par tā saldmi, bet gan cerībā, ka šis karalis būs tāds, no kura varēs saņemt piekrišanu un atļauju. Bet saldme nav vājums. Tā ir taisnīga, gudra un spēcīga labestība. (Saldme ir tikums), bet vājums ir trūkums tam, kas to iegūst, tā dāvā sirdsapziņas taisnību, kas ļauj dvēselei pretī stāties cilvēku uzstājīgumam, kurš nosliec uz personīgajām, nevis Dieva interesēm. Tā dvēsele par katru cenu paliek uzticīga savam aicinājumam.

Klusais nekad asi neatbildēs tuvākā iebildumam, tāds asi neatgrūdīs to, kurš kaut ko vēlas.
Tāds vienmēr atbildēs mierīgi, ar smaidu: "Brāli, liec mani mierā. Esmu gatavs tev palīdzēt, tomēr es nevaru kļūt par karali tā, kā to vēlies tu, jo es rūpējos vienīgi par garīgo valstību, savas un tavas dvēseles labā.

Tad koki devās pie vīnakoka un upurēja tam valsti, bet tas viņiem atbildēja, ka tas nevarot kļūt par ķēniņu, ja nevarot atteikties no tā, lai būtu par iepriecinājumu un spēku citiem. Būt par karali, tas prasa atbildību un rada sirdsapziņas pārmetumus. Bez vainas esošais karalis ir retāk sastopams par melno briljantu un tāds karalis vienmēr ir garīgi apdraudēts. Vara ar savu spozmi pievelk jau no tālienes, bet pietuvojoties tai top redzams, ka tā nav zvaigzne, bet tikai mazs gaismeklītis.
Vara ir spēks, kas ar tūkstošiem virvju, ar tūkstošiem lietām saista karalim apkārtesošos ļaudis.
Tās ir galminieku, sabiedroto, radinieku un personīgās lietas. Cik gan ķēniņu pie svaidīšanas apsola sev būt "neieinteresētiem". Bet vēlāk tie nespēj solījumu pildīt. Tāpat kā spēcīgs koks pie maza sērmūkšļa pirmā grūdiena notrīs, tie saka sev: "Vājais spiediens nevar man kaitēt" un karalim pat patīk apkārtesošais zaļums, par kuru tas it kā rūpējas, lai tas paceltos augstāk. Līdzīgi tas notiek ar karali, kad tas piekāpjas pirmajam galdnieka, sabiedroto vai radinieku interesēm, kuri tam ko lūdz - viņam patīk kļūt par žēlsirdīgu aizbildni. Bet sirdsapziņai saucot: "Uzmanies!" viņš nomierina sevi ar vārdiem: "tā tāda maza lieta". Viņš domā, ka tas ne viņam, nedz viņa varai un slavai nekaitēs.
Arī koks tā domā. Bet pienāk diena, kad sērmūkšļa zars pēc zara vijas arvien augstāk, izsūc zemes sulas, un tiecoties pēc gaismas, apskauj koku, pārņem to, žņaudz un nonāvē. Bet koks taču bija tik stiprs, bet sērmūkslis tik vājš. Tāpat ir ar karali. Tā ir pirmā pretruna savam aicinājumam, pirmā plecu raustīšana, atbildot sirdsapziņas balsij, jo uzslavas ir kļuvušas mīļas, jo aizbildņa loma ir iepatikusies, un pienāks brīdis, kad valda ne vairs karalis, bet virsroku gūst dažādas lietas, kas to ieskauj un saista līdz pat nožņaugšanai. Tās gūst virsroku, jo kļūst stiprākas par viņu un tādejādi valda pār to.

Pat parasts cilvēks zaudē dvēseles mieru, ļaujoties lepnībai vai skaudībai, jo sātans, pasaule un miesa var sniegt tam maldinošu varu, par dvēseles miera - kas plūst no vienotības ar Dievu - cenu. Gudrs cilvēks sacīs: "Kā gan es varu pieņemt valdīšanu zemākajās lietās, ja tad es pazaudēšu iekšējo spēku un mieru, un tādejādi arī debesis ar patieso valdīšanu tajās."

Tad koki aizgāja pie dadža. Tas neatraidīja lūdzējus, bet uzstādīja stingrus noteikumus: "Ja mani jūs gribēsiet par ķēniņu, jums ir man jāpakļaujas, jo citādi katrs mans dzelksnis aizdedzinās jūs visus, sadedzinās pat Libānas ciedrus".

Šādu valdīšanu pasaule uzskata par patiesu. Pārspēks un nežēlība samaitātajai cilvēcei nozīmē patiesu varu. Bet miermīlība un labestība tiek uzskatīta par muļķību un pazemojumu. Cilvēks nevēlas pakļauties Labajam, viņš pakļaujas ļaunumam. Tas attālina un sadedzina.

Tāda ir Abimeleka līdzība. Bet tagad Es izstāstīšu jums citu, nevis senu, bet tagadnei tuvu esošu līdzību.

Lūk, zvēri gribēja izvēlēt karali (no sava vidus)... Un tā kā tie bija viltīgi, tie vēlējās tādu, no kura nevajadzētu bīties viņa spēka vai mežonības dēļ. Tādēļ lauva un visa kaķu dzimta tika atmesta. Viņi negribēja knābājošos ērgļus, nedz kādu citu plēsēju. Viņi nevēlējās arī zirgu, kurš ātri skrien un varētu kontrolēt viņu darbus. Vēl vairāk tie neuzticējās ēzelim, kurš kaut arī bija pacietīgs, ātri dusmojās un kuram bija spēcīgi pakavi. Arī pērtiķi viņi negribēja, jo tas bija pārāk gudrs un atriebīgs. Arī čūsku tie negribēja, jo tā palīdzēja sātanam maldināt cilvēku un tie pazina viņas klusējošo rīcības veidu un šausmīgo viņas indes darbību. Viņi nevēlējās arī zvēru ar ragiem, piemēram, bulli, jo arī sātanam esot ragi - tā viņi sacīja. Viņš taču ar tiem var mūs iznīcināt - tā viņi domāja. Tā viņi meklēja tālāk un pļavā pamanīja priecīgi lēkājošu jēriņu. Tas bija balts, tam nebija ragu un viņa acis bija miera pilnas! Tas bija vienkāršības pilns un viss viņu apmierināja. Tādu apmierināt nav grūti - tam nav bruņas, nedz indes. Tad nu par karali iecelsim viņu. Un tā viņi arī darīja. Vēlāk tie priecājās par viņu, jo jēriņš bija skaists un miermīlīgs. Kaimiņi apbrīnoja viņu, bet padotie mīlēja to. Tomēr laiks plūda un jēriņš kļuva par aunu un sacīja: "Ir pienācis laiks man patiesi valdīt, tagad es izprotu savu uzdevumu. Dieva griba ir mani sagatavojusi tam, un man pilnībā ir tai jāpielāgojas".

Redzot padotos rīkojamies negodīgi - jo tie lauza savstarpējo mīlestību, atklātību, tradīcijas, cieņu, saprātīgumu utt, viņš sāka tiem skaļi aizrādīt. Padotie tikai smējās par viņa miermīlīgo blēšanu, kura nenobiedēja tos tā, kā lauvas rēciens, vai kā plēsīgā grifa kliedziens, kurš uzklūp laupījumam, vai kā čūskas šņākšana, vai pat kā suņa riešana, kura var tik ļoti pārbiedēt.

Mūsu auns pats aizgāja pie vainīgajiem, lai tiem aizrādītu. Bet čūska zālē iešņācās. Ērglis aizlaidās, atstājot to vienu pašu. Lauvas un tīģeri padzina viņu, draudot: "Šodien mēs tevi tikai padzenam, bet nākotnē piesargies!"

Zirgi, ēzeļi utt sāka skriet tam apkārt izsmejot aunu. Lielie ziloņi ar saviem snuķiem mētāja to te šur, te tur, bet pērtiķi no kokiem apmētāja viņu ar dažādiem čiekuriem. Tad jēriņš, kurš bija kļuvis par aunu, norūpējies sacīja: "Es nepielietoju ne ragus, nedz spēku un šāds ir piemērs kā vajag cīnīties. Bet līdz šim es nevēlējos tos pielietot, jo es vēlos būt miermīlīgs. Bet tā kā jūs neklausāt, es pielietošu spēku, jo jūs nepildāt savus pienākumus pret mani un Dievu, bet es gribu būt uzticīgs Dievam un jums. esmu sūtīts, lai aizvestu jūs līdz taisnībai un Labajam, tādēļ arī vēlos, lai jūsu vidū valdītu saskaņa un miers." Tā nu viņš viegli sodīja ļauno galminieku, kurš garāmgājējiem nedeva mieru. Tad viņš pielietoja spēcīgo kaklu un aizbēra eju uz alu, kurā gardēdis kuilis glabāja daudz barības, nodarot zaudējumus citiem. Viņš norāva vienlīdz pērtiķu izgatavotos slēpņus.

"Šis karalis ir kļuvis pārāk spēcīgs. Viņš patiesi tagad vēlas valdīt. Viņš vēlas mūs atgriezt, tas mums nepatīk un mums viņš ir jānogāž". - tā zvēri nolemj. Bet gudrais pērtiķis ierosina: "Mums ir nepieciešams kāds pamatots iemesls, citādi kaimiņi mūs uzlūkos nelabvēlīgi. Tad nu sekosim katram karaļa darbam, lai vēlāk mēs varētu viņu apvainot ar liekulīgu taisnību...

Kopš šī brīža kāda no čūskām nepārtraukti vijā zālē, un pērtiķi no koka augstuma, nekad neizlaida karali no acīm, un ik vakaru, kad pēdējais mierīgi pārdomāja ko turpmāk darīt, lai novērsto dumpi un atgrieztu padotos - pārējie sapulcējās, lai uzklausītu spiegu ziņojumus.

Čūska sacīja karalim: es uzturos tavā tuvumā, jo mīlu tevi, un gadījumā, ja tu atradīsies briesmās, es pasargāšu tevi.

Arī pērtiķis sacīja: es apbrīnoju tevi! Es vēlos tev palīdzēt. Tur no augstuma es redzu kā pļavā tiek grēkots. Skrien pie viņiem! - un tad tie citu priekšā apsūdz karali: pat šodien viņš piedalījās grēcinieku viesībās. Viņš saka, ka it kā gribot tos atgriezt, bet pats piedalījās viņu uzdzīvē. Un čūska piemetina: bez tam viņš iziet aiz mūsu teritorijas, sekojot tauriņiem, mušām un gliemjiem. Viņš ir nodevējs, viņam ir attiecības ar nešķīstiem kukaiņiem. Tā viņi runāja aiz nevainīgā pleciem, domājot, ka viņš par to neko nezin. Taču Dieva Gars apgaismoja viņu attiecībā uz šo nodevību. Viņš varēja doties prom un nolādēt viņus. Bet viņš bija lēnprātīgs un pazemīgu sirdi.

Viņš mīlēja tos. Tādēļ viņš palika, mīlot un piedodot, pat par dzīvības cenu, lai tikai izpildītu Dieva gribu. Bet viņi nolēma to nāvei, gribot par katru cenu atbrīvoties no viņa.

Lūk, tā bija otra līdzība - jums pašiem tā jāsaprot. Tomēr Es mīlu jūs, nācarieši, un novēlu jums turēties pie cerības, neko vairāk. Es uzaugu jūsu vidū un tādēļ (arī šobrīd) runāju uz jums. Netopiet Man par ienaidniekiem. Nedariet to, lai vēlāk vēsture jums neteiktu: "no Nācaretes nāca Viņa nodevējs un Viņa netaisnīgie tiesneši".

Ardievu un esiet taisnīgi spriedumā un izturības pilni vēlmē... tas pirmkārt, bet otrkārt - lai jūsu vidū nemājo necienīgas domas. ES dodos prom... miers ar jums...

Un Jēzus skumīgs, ar noliektu galvu iziet no Nācaretes sinagogas. Viņam seko mācekļi. Kā pēdējie iet Alfeja dēli. Viņu acis nelīdzinās miermīlīgam jēra skatienam... Viņi bargi raugās uz naidīgi noskaņoto pūli un Jūda Tadejs savam brāli Sīmanim saka tieši:

Sīmanis klusējot nolaiž galvu. Tadejs vēl piebilst:
- Nācarete Mesijam ir kā ļauna pamāte, bet vēsture jūs dēvēs "neprātīgo" vārdā. Ardievu. Jēkabs novēl tiem vairāk gudrības un viņi kopā iziet.

Pūlis nokurn: - bet no kurienes Viņam šī gudrība? Viņš dara arī brīnumus: no kurienes tie? Vai tad Viņš nav galdnieka Jāzepa dēls? Viņš taču mums pagatavoja galdus un gultas, laboja mums ratu riteņus. Neviens Viņu taču nav mācījis, tikai Viņa Māte. Tagad Viņš ir kļuvis neprātīgs un nožēlas vērts, jo šādi vienkāršs galdnieks nespēj runāt...

Mācekļi atkārto šos vārdus Jēzum, kurš viņiem atbild: -Patiesība vienmēr uzvarēs. Miers jums. Es atvados no jums. Rīt agri dosimies ceļā.

Ceļā Kungs satiek Izāku ar vēl daudziem jauniem pazīstamiem un nepazīstamiem mācekļiem. Starp viņiem ir sinagogas priekšnieks Timotejs, Jāzeps no Emausas (apvainots par asins sajaukšanu), Stefans, gadu atpakaļ kopā ar Samuēlu dziedinātais lepras slimnieks Ābels, Sālamans no Jērikas un daudz, daudz citi, kurus grūti ir atcerēties! Ir vēl arī citi, Izāka iegūtie, viņam sekojošie, Jēzu iepazīt gribošie. Sasveicināšanās ir ļoti priecīga un mācekļi nekavējoties lūdz pēc mācības.

Jēzus smaidot uzmanīgi klausās savā māceklī. Viņam mazliet ir jāsaliecas - tik ļoti garš Viņš ir. Tādejādi Viņš mazliet atgādina ģenerāli, kurš klausās sava kareivja ziņojumā. Izāks pat sagatavo tikšanās vietu. Tā atrodas pie jūras, pat reiz tukšā piekrastē, kurā zivs lomu laikā salasās zvejnieki. Viņi labprāt atļauj izmantot savus nabadzīgos mājokļus Mācītāja un Viņa mācekļu uzturēšanās laikā.

- Vai kāds vēlāk varēs Mani aizvest uz Tiru un Sidonu? - jautā Jēzus. Viņš galvenokārt to jautā saviem zvejniekiem: Pēterim, Andrejam, Jēkabam un Jānim.

Tad nu sagatavojiet laivu rītdienai un no Jūdasa paņemiet naudu. Pēc vakariņu baudīšanas, sēžot te šeit, te citur, Jēzus nostājas vidū, bet Izāks kopā ar biedriem pludmales smiltīs iekurina ugunskuru, lai padzītu odu barus, kuri lido no tuvumā esošā purva.

- Miers jums visiem! Dieva žēlsirdība mūs atkal vieno, iepriecinot mūsu sirdis. Tā padziļina jūsu sirdis, morāli tik labas, taču tās vēl atrodas Manas mācības gaidās un ir garīgi nepilnīgas. Par to norāda dažas jūsu reakcijas, jo jūsos vēl mīt vecais Izraēlietis ar visiem tā ieskatiem un aizspriedumiem, kuri vēl nav jūs atstājuši kā taurenis kūniņu. Jums ir jākļūst līdzīgiem Kristum, ar gaišu mentalitāti, plašu mīlestību. Tomēr neskumstiet, ja esmu iepazinis jūsu noslēpumus. Katram skolotājam savus mācekļus ir jāpazīst, lai varētu labot viņu trūkumus, lai varētu noliekties tieši pie visvājākajiem, lai padarītu tos labākus.

Es esmu jūsu Mācītājs. Tagad ielūkosimies savos trūkumos, apspriedīsim kopīgi, kādēļ esam pulcējušies šeit un pateiksimies Dievam par katru labumu kas taču ir kopējais labums. Es lūdzu lai jūs neņemat ļaunā jaunās māsas, kura ir kļuvusi par mācekli, klātbūtni.

Sievietes Es aizsūtīju atpūsties, bet ar tādu nolūku, lai mierīgi varētu pirms pavēstīt par šo atgriešanos. Marija Magdalēna bija liela grēciniece, tomēr viņa atgriezās. Un no kā gan viņa varētu sagaidīt žēlsirdīgu attieksmi, ja ne no Dieva kalpiem? Visi tie, kuri stingri nosodīja viņas uzvedības veidu, tagad kritizē un apsmej viņas atgriešanos. Šī viņas garīgā augšāmcelšanās ir liels brīnums. Jūs esiet Mani mācekļi un tādēļ jums ir jābūt tādiem pašiem kāds esmu Es. Tādēļ lai jūsos nemīt neziņa, kuras dēļ piederība Dievam ir vienīgi vārdiska. Viss var pārtapt labajā. Nostājoties Dieva priekšā - kaut arī tāds būtu pasīvs vēss un nosmērējies, tāds var kļūt aktīvs, dedzīgs un tīrs. Lūk, piemērs no Makabeja grāmatas (II 1,18-36)

Kad persiešu ķēniņš aizsūtīja Mehemiju uz Jeruzalemi - pēdējais vēlējās salikt upuri atjaunotajā svētnīcā. Viņš atcerējās, ka reiz priesteri paņēma uguni no altāra un paslēpa to kādā sausā akā un vienīgi viņi zināja, kur tā atrodas. Mehemijs to atcerējās un apvaicājās šo priesteru pēctečiem, kur tā atrodas? Šo noslēpumu tēvi saviem dēliem neatklāja. Bet kad šie priesteru mazdēli aizgāja uz aku, tie uguni neatrada; bet gan vienīgi aizaugušu ūdeni un smirdošus dubļus, jo garām tur plūda visi izpostītās Jeruzalemes netīrie ūdeņi. Viņi atnesa to Mehemijam. Tad viņš uz altāra uzlika malku, uz tās upuri, visus tos apsmidzinot ar šo dubļaino ūdeni. Izbrīnītā tauta un sapīkušie priesteri neuzticībā nolūkojās uz to visu. Bet saulei apspīdot šo altāri, viss aizdegās lielās liesmās un saliktie upuri tapa aprīti... Bet priesteri tikmēr lūdzās. Un lai pārliecinātu tautu, ka Dievs var veikt brīnumus pat ar vismazāk atbilstošajām lietām, Mehemijs izlēja atlikušo šī ūdens daudzumu pār lielajiem akmeņiem, kuri vienlīdz sadega.

Katra dvēsele ir svēta, Dieva dāvāta, uguns pār Sirds altāri izlieta, lai tur aizdegtos tās dzīvības upuris mīlestībā uz Pašu Radītāju. Katra dzīvība ir salikts upuris, un katra diena ir paredzēta tā sadedzināšanai caur svētumu. Tomēr nāk arī laupītājs un aplaupa cilvēku un viņa dvēseli. Tad, muļķības dēļ uguns tiek paslēpta dziļā akā, tur pārtopot pūstošos dubļos, līdz kāds priesteris paņems to un izlietos upura salikšanai. Ticiet, ka tam, kas pie Dieva atgriežas, nepietiek spēka. Tas, kurš dvēseli atgriež, šo spēku dod. Jo dvēseles tiek pestītas tikai caur pašas salikto upuri. Tad dubļi pārvēršas liesmā un aprij upuri.

Un tad, lai pārliecinātu pasauli, ka pārvērstie dubļi ir karstāki par parasto uguni, kurš sadedzina vienīgi dedzināmās lietas, viņš sadedzināja pat akmeņus, tātad nedegošas lietas. No kurienes gan šī īpatnība? Vai jūs to nezināt?

Tad nu Es jums pateikšu: savas nožēlas dedzībā dvēseles griežas pie Dieva un liesma savienojas ar liesmu. Divas mīlestības atradušas viena otru, savienojas veidojot vienu veselumu. Dabiski, ka Dieva liesma ir lielāka, tā ietver sevī šo mazo atgriešanās liesmiņu. Šādi patiesi un pilnīgi atgriezušies grēcinieki, atstājot visu pagātnē, skrien pretim žēlastībai un padodas tai. Šādā veidā daudzi akmeņi aizdegas un pārvar zems nedrošības un bailes, aizdedzot citus sev apkārt. Man nebija nepieciešamības jums paskaidrot Savus darbus, tomēr Es vēlējos, lai jūs Mani labi saprastu. šī farizejiskā izpratne, ka Dievs tiek apvainots, ja pie Viņa tiek vests nožēlas pilns grēcinieks, nedrīkst jūs skart. Es neesmu nācis glābt svētos, bet grēciniekus. Rīkojieties tā arī jūs, jo, ja Es pasaules atmests aiz rokas vedu pie Dieva, tad jūs - kurus esmu izvēlējis, lai jūs turpinātu Manu darbu - dariet tāpat: lai Mans pestīšanas darbs ilgtu mūžīgi. Maniem priesteriem ir jābūt patiesai Manas Baznīcas Miesas daļai, kurai Es būšu par dzīvinošu garu, un kopā ar ticīgajiem jums ir jāveido viens liels veselums. Bet ja priesteru vidū trūks dzīvīguma, tad no kurienes to lai smeļ ticīgie? Tas tiesa, ka Es pats varu dāvāt Savu Dzīvību pat visattālākajām dvēselēm, atmetot cisternas un pasīvus kanālus, kuri nepilda savu sūtību, jo lietus līst tur, kur vēlas, bet tas, kurš vēlas Manu Dzīvību, tas nešaubīgi dzīvos, bet kas gan tad būtu kristietība? Tikai dvēseļu līdz pastāvēšana. Tās savstarpēji atrastos tuvu, tomēr būtu šķirtas no kanāliem, cisternām, kuras nevis kalpotu par vienojošām saitēm, kuras katram dāvātu dzīvinošas asinis. Tas kļūtu par mūriem un bezdibeņiem, pāri, kuriem atsevišķās šūniņas viena otru uzlūkotu tīri cilvēciski, naidīgi noskaņoti un pārdabiskās ciešanās dzīvojot, savā sirdī sakot: "Mēs taču bijām brāli un tādi arī jūtamies, kādēļ mēs tapām šķirti?" Tādā gadījumā tā būs līdzāspastāvēšana, bet nevis vienotība. Nepastāvēs vairs viens organisms. Un Es pacelšos pāri šīm drupām... Un vēl kas - nedomājiet, ka tas skar vienīgi reliģiskās Shizmas. Nē. Runa iet par visām dvēselēm, kuras paliek vienas pašas savvaļā, jo priesteri atsaka tām palīdzību, atsakās nodarboties ar tām, atsakās izrādīt mīlestību. Tādā veidā tie nonāk pretrunā pašai viņu sūtībai, kura pastāv sekošanā Man, kurš saku visiem: "Nāciet pie Manis visi, un Es jūs aizvedīšu pie Dieva." Ejiet mierā, miers lai ir ar jums!

Kamēr Jēzus ar dažiem apustuļiem laivās dodas uz Tiru, mācekles ir izmazgājušas piesvīdušās drēbes, un izklājušas tās uz visām pusēm, viņas kārtīgi tās saloka - tāda bija toreizējā gludināšana. Nākamās dienas vakarā, Jēzum atgriežoties, apkaimes ļaužu pulks jau ir sapulcējies, lūdzot mācību. Tad labais Mācītājs stāsta viņiem šādu līdzību:

- Kādam zemniekam bija daudz koku un krūmu, kuri nesa tam daudz augļus, īpaši auglīgs bija viens vīna krūms, par kuru zemnieks ļoti priecājās. Bet kādu gadu krūmam bija maz ķekaru. Tad viņam tika sacīts, ka viņš par maz esot koku laistījis. Tā nu viņš bagātīgi sāka krūmu liet, bet nākamajā gadā augļu bija vēl mazāk. Viņam tika sacīts, ka par daudz ir krūmu laistījis. Bet trešajā gadā krūms nenesa nevienu ķekaru, un pat lapu uz krūma bija maz, tās bija sīkas un kā ar rūsu noklātas. Tad tika paziņots, ka teritorija neesot laba, un krūmu vajagot sadedzināt.

- Kas nu atkal, zeme taču ir tā pati, bet augļi senāk bija tik daudz! - Kaimiņš paraustījis plecus, devās prom.

Tad kāds nepazīstams garāmgājējs ieraudzīja mūsu zemnieku, kurš skumīgi bija atspiedies pret vīnakoku.

Nepazīstamais pienāca tuvāk un aplūkoja kociņu. Viņš apskatīja lapas, paņēma saujā mazliet zemes un aplūkoja to rokā, beidzot viņš uzlūkoja koka sakni, uz kuras balstījās krūms.

- Apdomājies, kad tu šo krūmu stādīji, kāds bija šis koks un kāds bija krūms?

- Tas bija trīsgadīgs kociņš. Es rūpīgi to iestādīju, mazāk rūpējoties par viņa balstu. Tad viņi auga kopā, jo zeme šeit ir laba. Vīnogulājs rūpīgi kopts auga no gada uz gadu. Bet par otru koku es nemaz nerūpējos, un tomēr tas skaisti uzauga. Tagad tas ir tik augsts! Senāk vīnogulājs bija pārāks, bet tagad šis koks paceļas augstāk.

- Un tikmēr goba pārmāca vīna krūmu, nomocīja to, kaut arī tam bija viss izdzīvošanai nepieciešamais: laba zeme, gaisma un saule, un laba aprūpe. Bet goba kļuva pārāk spēcīga, tās saknes izsūca visu sulu. Tādēļ ātri nocērt šo kaitīgo koku, un tad tavi vīnogulāji atdzīvosies. Uzroc zemi un atkailini gobas saknes, lai varētu tās izcirst. Lielo stumbru sadedzini, vismaz būs kāds labums no tā. Paklausi manam padomam, un tu pārliecināsies par tā pareizību.

Zemnieks steidzīgi ķērās pie darba un visu padarīja. Vīna krūmu viņš atbalstīja pret dzelzs mietu ar uzrakstu: "ticība".

Atnāca rudens un ziema, pienāca pavasaris. Viss krūms bija kā nosēts ar lapu aizmetņiem un katram ķekaram bija lielas, sulīgas ogas. Cilvēks priecājās par savu ticību un kaimiņi sacīja tam:

- Laimīgs tu esi, ka prati ieticēt un biji spējīgs iznīcināt pagātni, iznīcināt to kas bija kaitīgs. Saprotiet šo līdzību un ejiet mierā! Dievs lai ir ar jums!

Nākamajā dienā visi dodas uz Cēzareju, neskatoties uz Magdalēnas bailēm atcerēties tur padarītos grēkus...

Gar jūras malu tieši staigā daudzi turīgi romieši pēc dienas svelmes elpojot svaigo gaisu.
Pludmale līdzinās lielam salonam, kur var norunāt tikšanos. Katrs garāmgājējs tiek sīki kritizēts. Un tomēr Jēzus dodas tieši turp, neliekoties ne zinis par ejošo cilvēku ziņkārīgajiem skatieniem.

Mācītāj, Tu šeit šajā stundā? -jautā lektikā sēdošā Lidija un viņa izlec no tās.

Bet, lūk, mana māja, tikai Tu droši vien negribēsi tur palikt - un viņa norāda uz skaistu tepat netālu esošo namu.

- Nē. Drīzāk atraduši. Lidija, pasaki visiem, kuri mani pazīst, ka es ceru kādreiz atrast arī viņus.
Ardievu, aizmirsti to, ko esmu ļaunu darījusi. Es lūdzu piedošanu...
Bet Marij! Kādēļ tu pazemojies? Mēs visi tā dzīvojam...

Sveiki, Lidija! - nosaka Kungs un pagriežas pret apustuļiem, Lidija vēl aiztur Magdalēnu:

- Ne tikai pārliecības dēļ, tagad esmu laimīga. Man vienīgi ir žēl, ka jau agrāk nepazinu gaismu, ka tik ļoti biju iegrimusi dubļos. Ardievu!

Atbilde izteiksmīgi noskan klusumā, kas viņus ieskauj un neviens vairs neatsaucas. Bet kāds romietis grib viņu apskaut, sakot:

Kādu rītu Jēzus mācekļiem liek iet un mācīt, bet Pats paaicina Jēkabu Alfeja dēlu, lai kopā ar viņu dotos uz Karmela kalnu. Apustuļi nav pārāk lielā sajūsmā par šādu Jēzus rīkojumu, bet Jēzus dod tiem vēl īpašus norādījumus:

- Ejiet pie Giokana strādniekiem un cenšaties satikt vienlīdz arī Dorosa ļaudis. Palīdziet tiem kā vien spējat. Dodiet šiem nelaimīgajiem visu, kas jums ir, parādiet tiem visu savu sirsnību un dodiet visiem naudu. Nebīstieties, jo no bada mēs nemirsim. Un kad sastapsiet kailus cilvēkus, apģērbiet tos. Manas drēbes tad atdodiet pirmās. Ardievu. Nāc, Jēkab.

Abi brālēni iet klusējot. Jēkabs nojauš kaut ko lielu, tomēr neuzdrošinās vaicāt. Viņš tik ļoti Līdzinās savam tēva brālim Jāzepam. Jēkabs godbijīgi lūkojās uz savu domīgo Mācītāju. Caur smaržīgu zāļu skaistajiem stiebriem viņi dodas arvien augstāk, ejot garām aitu ganāmpulkiem. Beidzot, pa otru ceļu viņi nonāk kalna virsotnē, uz kuras atrodas laukums, kuru vainago milzīgs ozols.

Jēzus beidzot saka: Jēkab, Mans brāli, paliksim šeit pa nakti un neskatoties uz nogurumu, Es lūdzu tev, lai tu šo laiku pavadītu lūgšanā. Cauru nakti un no rīta, līdz pat vakaram. Visu diennakti, tas nav pārāk daudz, lai tu spētu pieņemt to, kas Man tev ir jāsaka.

Es to zinu. Iesim tagad piepildīt vēderus ar ogām un padzersim ūdeni no strauta.

Un viņi iet un bagātīgi atrod meža ogas, lai atsvaidzinātos visi nomazgājas strauta. Jēzus ar mācekli atgriežas iepriekšējā vietā un stāvot nolūkojas brīnišķīgajā saulrietā, neskatāmi putniņu kori saka ardievas dienai, kas beidzas. Tad abi brālēni atsevišķi dodas lūgties, un tā viņi pavada laiku līdz pat jaunam saules lēktam. Beidzot Jēzus pasauc Jēkabu pie Sevis, kurš nekavējoties pielec kājās un tuvojas Kungam.

Jēzus smaidot raugās uz brālēnu, lūkojas Viņam tieši acīs, it kā vēloties izlasīt tajās visu, ko Jēkabs jūt. Beidzot Viņš uzliek Savu roku uz brālēna pleca un saka:

- Tu noteikti vēlies mani pamācīt attiecībā uz nākotni, jo es neapšaubāmi esmu vismazāk spēcīgais no visiem, bet tas nav labās gribas trūkuma dēļ - par to es galvoju!

- Jā, Es vēlos tevi pamācīt attiecībā uz laiku, kad Es vairs nebūšu jūsu vidū. Es vēlos uzticēt tev atbildību, kura prasa lielu svētumu, lai izpildītu Dieva gribu. Tu nobāli, bet nebīsties, Jēkab, centies saprast un atcerēties Manus vārdus. Kādu dienu Es aiziešu. Es došos prom citādi nekā citi ļaudis, un Es vairs nebūšu jūsu vidū. Tomēr Es došu jums Savu Garu, kurš jūs nekad neatstās. Ar šī septiņu liesmu uguns palīdzību jūs paveiksiet to, kas šobrīd jums liekas neiespējams. Es aiziešu, bet jūs paliksiet: un pasaule, kura nesaprata Jēzu Kristu, nesapratīs ari Viņa apustuļus. Tā arī jūs tiksiet vajāti un izkaisīti kā tādi ļaundari.

Jēkab, visi taps izkaisīti, atskaitot tevi, līdz pat brīdim, kad Dievs tevi aicinās pie Sevis. Tu paliksi vietā, kuru brāļi priekš tevis izvēlēsies, karaliskā pilsētā, lai sludinātu tur patieso Karali, Izraēla un visas pasaules Ķēniņu, kura cēlo valstību spēj saprast vienīgi tas, kam tas tiks atklāts. Tad tev būs nepieciešams spēks, izturība, pacietība un ātrums. Tev vajadzēs būt taisnīgam ar mīlestību, nepieciešama tev būs bērnišķa, vienkārša ticība, lai būdams gudrs skolotājs, tu spētu uzturēt apdraudēto ticību tik daudzās sirdīs. Tev būs jāprot noklusināt daudzu viltus kristiešu un aklu izraēliešu kļūdas.

Pēc Gaismas nokaušanas viņi kļūs aizvien aklāki, praviešu vārdus un pat Dieva baušļus tie pieskaņos savai sapratnei, lai pasauli un sevi pašus pārliecinātu, ka Tas nebiju Es, kuru sludināja pravieši, ka Es biju vienīgi nabaga cilvēks, apmānītājs un ārprātīgais, bet sliktākie no šiem vīriem nosauks Mani pat par herētiķi un apsēsto.

Tādēļ Es lūdzu, lai tu būtu otrs Es. Tas ir iespējams. Atceries vienīgi Mani, manus darbus un Vārdus. Tā, it kā tu kļūtu par māla formu, kas izkausētam metālam dot formu, tā arī tev ir jāataino Mani. Es vienmēr būšu klātesošs un dzīvošu jūsos, bet jūs varēsiet vienoties ar Mani, kad vien to vēlēsieties. Bet tu kopā ar Mani biji jau kopš bērnības un mūs abus skoloja Marija, tu biji vistaisnīgākā Izraēla māsas dēls, tev ir jābūt pilnīgam Kristum...

Kungs, es nevaru! Dos šo uzdevumu kādam citam, bet ne man! Es neesmu to pelnījis! Es protu tikai vienu: es mīlu Tevi karsti un patiesi ticu visam, ko man saki.

Ieklausies! Tev vajadzēs pārliecināt tos, kas uzskata sevi par Dieva tautu: viņi ieļaunojas attiecībā uz Manas (darbības tālāko attīstību) un īpaši Manas nāves dēļ. Nepieciešams tos pārliecināt, ka Mana Valstība nav no šīs pasaules, ka tā ir garīga un tādēļ, kā ievads tai ir kristīgā dzīve, kas visā ir garīga. Šādu pārliecību var panākt tikai ar miermīlību. Bēda tam, kurš pielietos varmācību. Tad šīs varmācības upuris bailēs sacīs "jā", bet tūlīt, pat neatskatoties un neiesaistoties tālākās diskusijās, aizbēgs. Un aizbēgs tādēļ, lai bruņotos, lai tad savas pārliecības pretiniekam atņemtu dzīvību, īpaši tad, ja šis cilvēks būtu fanātiķis.

Tu atradīsies kristiešu kopienas un izraēliešu fanātiķu ielenkumā. Pirmie no tevis sagaidīs spēka pielietošanu, jo vēl joprojām atradīsies veca izraēlieša iespaidā. Otrie sacelsies pret tevi un tavējiem, aizsākot it kā svēto karu vecās ticības aizsardzībai. Un tu atradīsies šīs vētras vidū. Tāds ir vadoņu liktenis. Un tu būsi pie Dieva atgriezto vadonis Jeruzalemē. Tev būs jāprot mīlēt pilnīgi, lai spētu valdīt pasaulē. Tev vajadzēs pielietot nevis bruņas un lāstus, bet gan sirdī tev vajadzēs pretoties dusmām. Nekad neatļaujies sekot farizeju piemēram, kuri pagānus uzskata par atkritumiem. Esmu nācis pasaulē arī viņu dēļ, jo Dieva iznīcināšana mirstīgajā Miesā būtu pārāk liela, ja būtu domāta vienīgi ebrejiem. Jo ja tas, ka Mana Mīlestība būtu iemiesojusies kaut vienas dvēseles labumam, ir taisnība, tad Taisnība - kas vienlīdz ir Dieva īpašība - pieprasa, lai Nebeidzamais atdod dzīvību par nebeidzamos, t.i., cilvēces labā. Ar viņiem tev ir jābūt laipnam, kas attiecas uz dogmātu, neatlaidīgam, izrādot izpratni citās dzīves jomās, kuras nesaskan ar mūsējām, kuras ir tikai materiālas un nenodara ļaunumu garam. Šī iemesla dēļ tev daudz kas būs jāapkaro brāļu vidū, jo Izraēls ir sīku priekšrakstu ieskauts. Tās ir ārējas lietas, kurām nav ietekmes uz garu. Tu pats, un māci to arī citiem, nodarbojies vienīgi ar garu. Nedomā, ka pagāni uzreiz manīs savas paražas. Arī tu uzreiz nemainīsies. Bet tu neapstājies pie šķēršļiem. Jo, lai jūrā savāktu atlūzas un aizvestu tās uz kuģu būvētavu, lai dāvātu tām jaunu dzīvību, vajag peldēt, nevis stāvēt uz vietas. Tev šīs atlūzas būs jāmeklē un tās būs gan pagānu, gan Izraēla vidū. Šī milzīgā jūra ir Dievs, kurš izstiepj Savas rokas pretim visām Savām radībām neskatoties uz to, vai tās jau kopš sākuma ir bagātas, kā izraēlieši, vai arī trūcīgas - kā pagāni.

Es sacīju: "Mīli savu tuvāko". Un šis tuvākais nav tikai radinieks vai tautietis vien. Tuvākais ir pat no tālajos ziemeļos dzīvojošais cilvēks, kura seju mēs nepazīstam. Tuvākais ir vienlīdz arī tas, kurš šobrīd apskata austrumus tev nezināmā valstī, vai kurš atrodas pasakaini sniegotajās Āzijas virsotnēs, vai arī dzer ūdeni nezināmā Āfrikas mežā. Mīli pat tad, ja pie tevis atnāktu kāds saules godinātājs, vai tāds cilvēks, kurš par savu dievu atzīst krokodilu, vai kurš uzskatīs sevi par Iemiesoto Gudrību, kurai piemīt Patiesība, bet kurš neizpratīs Pilnību, lai sniegtu pestīšanu sev ticīgajiem. Taču ja pie tevis atnāktu noguris Romas vai Atēnu iedzīvotājs un lūgtu: "Palīdzi man iepazīt Dievu"- tu nevari atbildēt: "Ej prom - runāt jums par Dievu - tā būtu svētuma zaimošana." Viņi Dievu nepazīst, Izraēls par Viņu zina. Tomēr patiesi daudzi Izraēlī ir un būs lielāki elkdievji un nežēlīgāki par pasaulē vismežonīgāko elkdievi. Viņi saliks cilvēkus par upuriem, nevis kādai dieveklībai, bet gan paši sev, savai personiskajai lepnībai; izsalkuši pēc asinīm, neizsmeļamā vēlme, pēc kurām pastāvēs līdz pat pasaules galam. Šīs šausmīgās sāpes varēs dzesēt vienīgi (to [asins] dzeršana) ticībā. Bet tad būs pienācis pasaules gals, jo pēdējie, kuri sacīs: "Ticam, ka Tu esi Dievs un Mesija", būs ebreji, neskatoties uz visiem Manas Dievišķības pierādījumiem, kādus esmu tiem devis un vēl došu.

Tev būs jābūt nomodā, lai kristiešu ticība nebūtu veltīga, un tāda tā būtu tad, ja tā balstītos uz vārdiem un liekulīgām praktikām. Tikai gars atdzīvina, bet miesas kustībās un farizeju vingrinājumos, kuri vienīgi tēlo ticību, tā nav. Kam gan ticīgo sapulcēs vajadzētu dziedāt Dieva godībai, ja pēcāk ikviena mūsu rīcība apvainotu Dievu, kurš nav rotaļlieta priekš mums, bet kurš Savā Tēvišķībā vienmēr izpilda Savas - Dieva un Ķēniņa - tiesības?

Esi nomodā un uzmani, lai neviens neieņemtu vietu, kura tam nepienākas. Dievs katram dos atbilstošu gaismu, nevienam tā netrūks, ja nu vienīgi jūs paši caur grēku būsiet attālinājuši žēlastību. Daudzi gribēs nest "Mācītāja" titulu. Ir tikai viens Mācītājs: Tas, Kurš runā ar tevi, kā arī Baznīca, kas ir Viņa kronis. Par mācītājiem Baznīcā būs tie, kuri saņems īpašu mācīšanas amatu... bet arī ticīgo starpā būs tādi, kuri Dieva gribas un sava svētuma dēļ, saņems Gudrības Dāvanu, un kuri runās. Būs arī vēl citi, kuri - kaut tiem arī nebūs gudrība - būs paļāvīgi rīki Mācītāja rokā. Viņi runās Viņa vārdā, kā bērni atkārtojot tēva vārdus, kaut arī paši labi tos nesaprotot. Visbeidzot būs arī tādi, kuri runās lieliski - kā mācītāji, tādejādi apmānot vientiešus, bet paši viņi būs lepni ar cietu sirdi, greizsirdīgi, dusmu, melu un kaislību pilni.

Tomēr Es uzdodu tev pārdomāt Kunga gudro vārdus un saprast to dziļumu, jo jums, apustuļiem, vienmēr Baznīcā ir jāmāca un jāatbalsta viss.

Izlēmīgi atmet viltus praviešu melīgos vārdus, jo viņu dzīves veids nesakrīt ar Manu mācību. Kunga mazo pazemīgajām balsīm nekad nepietrūks miermīlības, šķīstības, mīlestības un uzticības. Esi nomodā un uzmani, lai skaudība un aprunāšana nenotiktu ticīgo pulcēšanās vietās, lai nebūtu aizvainojumu un atriebes gara. No vajāšanas necietīs tas, kuram gars valda pār miesu.

Jēkab, es zinu, ka tu to visu izpildīsi, taču apsoli savam Brālim, ka Viņu nepievilsi.

Bet Kungs! Kungs! Es bīstos, ka neesmu spējīgs to paveikt. Es lūdzu Tevi, Kungs! Uztici šo atbildību kādam citam.

Nē, Es nevaru! Jēkabs nāk no Dieva cilts, bet viņiem nav tas, kam daudzu cilvēku acīs ir tik liela nozīme: radniecība ar Mani. Iepazinuši Mani, labākā Izraēla daļa vēlāk lūgs piedošanu, cenšoties tuvināties tam, kuru ļaunā gara iespaidā bija aizliegušies. Viņi centīsies nākt uz Manas takas, ja Manā vietā būs kāds Man tuvu stāvošs cilvēks.

Jēkab, uz šī kalna ir norisušas lielas lietas: šeit uguns sadedzināja ne tikai upuri, koku un akmeņus, bet pat ūdeni, kurš bija ieliets grāvjos. Jēkab, vai tu domā, ka Dievs var paveikt ko līdzīgu, iznīcinot Jēkabā cilvēcisko pusi, lai aizdegtu to ar Dieva upuri? Par ko gan tad kļūs Dieva aizdedzinātā sirds, lai Viņa Vārdu iemūžinātu Pestīšanas vēsts sludināšanā?
Bet Tu, Dieva Vārds, kādēļ Tu nevari palikt?

- Ak, Jēzu, bet kā jāatpērk? Kas Tevi sagaida? Jēkab, atceries praviešus...

- Bet vai tie nerunā pārnestā nozīmē? Vai Tu, Dieva Vārds, vari ciest no cilvēka rokas? Jēzu, Jēzu, bet ja jau cilvēki uzveiks Tevi, vai tad daudzi no jums neieticēs Tavai vainai un neattālinās no Tevis?

- Esmu drošs, ka tā tas būs. Visi Manu mācekļu slāņi tiks satricināti. Bet tad atgriezīsies miers un labāko mācekļu vidū notiks apvienošanās, pār kuriem pēc Mana Upura un Mana triumfa nonāks Svētais Gars.

- Jēzu, saki man, lai vēlāk es nepakļautos un nepadotos tajā šausmīgajā brīdī: ko viņi Tev nodarīs?

Saki man, lai vēlāk to aizmirstu, līdz pat piepildīšanās brīdim, un tad mana atmiņa atmodīsies. Tad nekas mani neieļaunos un es vienmēr būšu Tavs.

- Tā nu Es tapšu apvainots, nodots un sagūstīts, nomocīts un lemts krusta nāvei.

Nēēēē! - Jēkabs aiz šausmām saķer galvu. - Nēēē! Kas tad notiks ar mums! Kā mēs spēsim turpināt Tavu darbu? Es nevaru pieņemt to, ko esi Man sagatavojis! Nevaru! Nevaru! Ja mirsi Tu, arī es nespēšu dzīvot. Jēzu! Jēzu! Uzklausi mani: nepamet mani... apsoli man, vismaz to man apsoli! -- -- Jēkab, Es apsolu tev, ka vadīšu tevi, caur Savu garu, kad godpilnā augšāmcelšanās atbrīvos Mani no matērijas ierobežojumiem. Tad mēs būsim kopā, tāpat kā šobrīd, kad atrodies Manās skavās!

Neraudi vairs, nāc, Es noskūpstīšu tevi uz lūpām, kuras vēlāk Manā vārdā uzrunās Izraēlu. Es noskūpstīšu tavu sirdi, kura mīlēs tā, kā esmu to mācījis. Es noskūpstīšu tavu pieri, kurā dzīvība apstāsies kopā ar pēdējo iemīļotās ticības (uz Mani) vārdu. Es nākšu pie tevis, Mans iemīļotais brāli, pulcēšanās laikā ar ticīgajiem, lūgšanu un briesmu brīžos, bet īpaši tavas nāves brīdī. Neviens, pat tavs eņģelis nepieņems tavu dvēseli, vienīgi Es ar skūpstu paņemšu to prom no zemes.
Un brālēni sēž apskāvušies un Jēkabs liekās esam sava Dieva skūpsta ieskauts, aizmirstot ciešanas. Kad beidzot viņš paceļ galvu, tas jau ir senais Jēkabs - mierīgs un labsirdīgs, tik ļoti līdzīgs Marijas Līgavainim - Jāzepam. Viņš uzsmaida Jēzum, uzsmaida mazliet un kā vienmēr ir miera pilns.
Tagad iestiprināsimies, Jēkab un zem zvaigznēm aizmigsim. Pie pirmās ausmas dosimies lejup uz ieleju, pie cilvēkiem.

Bet ko man teikt savai mātei, Jēzu? Un biedriem?... jo viņi neapšaubāmi mani izjautās.

Vari sacīt, ka Es mācīju tev kalpot Dievam: ka ar mīlestības apmetni vienmēr Kungam var iegūt jaunus kalpus... Saki viņiem, beidzot, ka tas, kurš būs uzticīgs līdz nāvei, ieraudzīs attīrošās mīlestības uguni, kura sadedzinās cilvēkā visas nepilnības un aizvedīs to tieši uz Debesīm!...

Jēzus kāpj lejā no Karmela kalna pa līkloču taciņām, caur lielisku, dažādu augu sugu zaļoksni. Tālumā vīd lielisks skats... Ir redzams Tabors, mazais Hermons un tālākie kalni, kuri kaut kur dienvidos savienojas ar Samarijas kalniem. Jēzus, iegrimis domās, apstājas un saka:

Cik gan vietas vēl nepazīst Mani, bet Es no šejienes nevaru iet tālu prom, kaut arī vēlētos iet visur... Vēl tik daudz darāmā... Daudzās vietās pēc kāda laika vajag visu sākt no jauna.

Jā, tas ir nomācoši un netīkami - šī dvēseļu apātija, un apnicīgi - priekšrokas došana ļaunajam pār labo.

- Tas ir apnicīgi, jā, bet darbs Dieva dēļ nekad nav netīkams. Pastāv vajadzība glābt nabaga dvēseles, nepieciešams, lai sirds vienmēr būtu tēvišķīgas mīlestības pilna. Tēvam dēls nekad nav netīkams.

Jēzu, vai varu Tev ko pavaicāt? Es naktī negulēju un daudz domas man nāca prātā.

Es gribēju Tev vaicāt, kā mēs varēsim nonākt līdz tam organismam, kuru Tu dēvē par Baznīcu, un kurš, ja labi esmu to sapratis, būs hierarhisks? Un vai Tu pateiksi mums visu, ko mums būs darīt, vai arī mums pašiem būs jālemj?

Kad pienāks laiks, Es nozīmēšu Baznīcas galvu. Neko vairāk. Manas klātbūtnes laikā jūsu vidū Es veidoju klases, kas savā starpā atšķiras: apustuļus, mācekļus un mācekles. Tas ir neizbēgam, tomēr Es vēlos, lai tāpat kā mācekļi izrāda cieņu un paklausību apustuļiem, tā lai pēdējiem būtu mīlestība un izpratne attiecībā pret mācekļiem.

- Tas ir jūsu galvenais uzdevums. Bet jums vienlīdz Manā Vārdā būs jāatlaiž grēki un jādod svētība, jāatgriež dvēseles žēlastības stāvoklī un jāpiešķir Sakramenti, kurus Es iedibināšu...

Tie ir pārdabiski un garīgi līdzekļi, lai parādītu ļaudīm, ka priesterība ir kaut kas pārāks par Patiesību. Tomēr cilvēks - ja tas neredz - netic. Viņam vienmēr ir vajadzīgs kaut kas, kas viņam par kaut ko liecina. Tādēļ, paveicot brīnumu, Es parasti uzlieku rokas vai samitrinu acis ar siekalām, vai arī dodu maizes gabaliņu. Bet Es taču brīnumu varētu paveikt tikai ar Savas domas palīdzību vien. Bet vai tu domā, ka cilvēki tad sacītu: Šo brīnumu ir darījis Dievs? Nē, viņi sacītu: Viņš atveseļojās, jo bija pienācis viņa laiks. Viņi vienlīdz pierakstītu nopelnu ārstam, zālēm vai slimā fiziskajam spēkam. Līdzīgi būs ar Sakramentiem: tie ir kulta formas žēlastības piešķiršanai vai tās atgriešanai, vai ticīgo stiprināšanai. Jānis, piemēram, izmantoja ūdeni, lai palīdzētu saprast par grēku nomazgāšanu. Patiesībā vairāk par ūdeni, ar ko apmazgāja miesas locekļus, bija (ārējas atzīšanās) par grēkiem - tātad nešķīstībām - mērdēšanās. Arī Man būs kristības, kas nebūs parasta forma, bet gan patiesa pirmdzimtās vainas nomazgāšana no dvēseles, atgriežot tai pirmatnējo Ādama un Ievas stāvokli pirms viņu vainas, kas vēl tiks papildināta ar Dieva - Cilvēka nopelniem.

Patiesībā Jēzus iestādītā kristība dvēseli atgriež žēlastības stāvoklī jeb atgriež pie draudzības ar Dievu, kāda pastāvēja starp Ādamu, Ievu un Dievu pirms grēka (t.i. kad viņi bija žēlastības stāvoklī). Tomēr neapšaubāmi kristības sasniedz savas iedarbības pilnību tikai pie nokristītajiem, savas atjaunotās cilvēciskās būtības psiho-fiziskā pilnībā, t.i., savā dvēselē žēlastības stāvoklī un savā pēc Dieva gribas pagodinātajā miesā, nemitīgi līdzinoties Kristum, daudzkārt pārsniegs Ādamam un Ievai Paradīzes dārzā piešķirto pilnību. Tādēļ brīnumaino radīšanas darbu pārspēs atjaunošanas darbs...

Par to, kādā veidā Sakramenti panāk atdzimšanu un cilvēka draudzības atjaunošanu ar Dievu diezgan atklāti diskutē mūsdienu katoļu teologi...

Dievišķais Mācītājs šeit liekas apgalvojam, ka materiālie elementi (pie. Ūdens, eļļa utt.) Sakramentā nozīmē garīgās sekas: ūdens nomazgā, bet eļļa svaida miesu - tas nozīmē garīgu apmazgāšanu un atdošanos. Tieši pretēji, garīgie elementi (Kristus Vardi, caur Dieva kalpu izteiktie), veicina garīgo atdzimšanu vai atdošanos (Dievam)...

Bet ūdens taču dvēseli neaizsniedz, jo dvēsele ir garīga. - turpina Jēkabs - Tādēļ es domāju, ka ūdenim kā materiālam līdzeklim nav ietekmes uz garīgo dvēseli?

Patiesībā ne jau ūdens, bet priestera, kā Kristus Baznīcas locekļa un viņa - kā kalpošanā iesvaidītā - (vai izņēmuma gadījumā, parasta ticīgā, kurš aizstāj priesteri) vārdi, nokristītajā paveic pirmdzimtā grēka atlaišanas brīnumu.

Vienmēr to darīs priesteris, Jēkab. Jo ja kristīts tiek pieaudzis cilvēks, tad šis Sakraments atlaiž viņam pirmdzimto grēku kopā ar līdz šim pastrādātajiem grēkiem. Bet ja viņš sagrēko vēlāk, tad priesteris Trīsvienīgā Dieva Vārdā un Iemiesotā Vārda nopelnu dēļ šos grēkus piedos, tā, kā Es to daru.

- Arī jums tādiem ir jābūt, jo jūs pieskaraties svētām lietām un lūkojaties Dieva lietās!

- Tātad mēs kritīsim daudzkārt, un tad darīsim kā Jānis, kurš ūdenī mazgāja cilvēku tik daudz reižu, cik tas pie viņa nāca?

Jāņa kristība bija tikai attīrīšanās caur pazemošanos. Es jau tev sacīju, ka kristīto otrreiz vairs nekristīs - ja nu vienīgi tas nebūtu pareizi nokristīts pirmā reizē; šādā gadījumā var kristīt otro reizi, ja pieaugušais izteikti to lūdz. Bet lai cilvēkam atgrieztu draudzību un mieru ar Dievu, jūs Kristus nopelnu dēļ izmantosiet piedošanas vārdus, un dvēsele caur jūsu rokām saņems piedošanu pēc pazemīgas sevis apsūdzēšanas. Ar patiesu nožēlu.

- Bet ja kāds ir slims un nespēj kristīties? Vai viņam tad ir jānomirst grēkā? Un pie pirmsnāves ciešanām pievienosies vēl bailes no Dieva Tiesas?

- Nē. Priesteris dosies pie mirstošā un piedos tam grēkus. Viņš sniegs tad garāku grēku piedošanu par katru jūtu ar kuru parasti tiek grēkots. Mums Izraēlā ir Svētā Eļļa, kaut arī tā ir domāta citiem nolūkiem. Ne viss Izraēlā ir ļauns un ne viss ir jāatmet. Tādēļ pieņemta tiks arī šī svaidīšana, bet pielikta taps slimo svaidīšana. Tad tā var palīdzēt ne tikai dvēselei, bet arī miesai, ja Dievam tā labpatiks. Daudzkārt slimos moka arī sirdsapziņas pārmetumi, un sātans grib tiem atņemt mieru, lai iegūtu dvēseles ellei, novedot tos līdz izmisumam. Iegūstot pārliecību par Dieva piedošanu, slimais atgūst arī mieru, tādejādi attālinot sātanu. Slimais tad var izveseļoties, un brāļu lūgšanu atbalstīts (kas ir garīga palīdzība) vieglāk var atgūt garīgo un pat fizisko veselību. Lūgšana kļūst it kā par brīnuma iemeslu, Jēkab.

- Ne visai labi es Tevi saprotu, Jēzu, bet tas, ko sapratu, iedveš manī cieņu pret Taviem priesteriem.
Kā esmu sapratis, mums ar Tevi daudzas lietas būs kopīgas: mācīšana, grēku piedošanas sniegšana, brīnums - tātad trīs Sakramenti.

- Nē, Jēkab. Mācīšana un brīnums - tie nav sakramenti. Sakramenti būs (skaitā) septiņi, kā septiņi Svētnīcas balsti, kā septiņas Mīlestības Gara dāvanas. Jo Sakramenti patiesi ir dāvanas un liesma; tie tiek doti, lai cilvēks Kunga priekšā degtu mūžīgi. Būs pat laulību Sakraments. Laulātajiem tas dos palīdzību svētai kopdzīvei pēc Dieva gribas. Laulātie draugi kļūs par mazās Baznīcas - savas ģimenes priesteriem. Tādēļ tiem ir jāsaņem iesvētības, lai tiem būtu svētība vienoties un izaudzināt Dievam pēcnācējus.

- Es Pats, pirms Es atstāšu jūs, un vēlāk to darīs Tas, kuru Es jums atsūtīšu. Pat šis aicinājums uz priesterību kļūs par Sakramentu. Vēlāk par priesteriem iesvētīs tas, kurš saņems pilnīgas priesterības dāvanu. Bet tagad tu nespēj to saprast. Vēlāk, kad jūs beidzot saņemsiet Svēto Garu, Viņš tevi pamācīs. Šis Sakraments ir tik neaptverams, ka pat eņģeļi to neizprot. Bet jūs, parastie ļaudis, sapratīsiet to ticības un mīlestības spēkā. Patiesi Es jums saku, ka tas, kurš no tiem barosies, vienkārši, bez kaitējuma samīs sātanu, jo Es būšu kopā ar šo cilvēku. Mēģini to atcerēties, brāl.
Vēlāk daudzkārt tev vajadzēs stāstīt to brāļiem un ticīgajiem, tad tu sacīsi viņiem: "Viņš Pats man to teica, kāpjot leja no Karmela kalna, jo jau toreiz es biju izredzēts stāties Izraēla Baznīcas priekšā!"

Es vēl ko gribēju pavaicāt. Vai man pašam vajadzēs biedriem sacīt: "Man šeit ir jābūt par pārvaldnieku"? Es baidos no tā...

Nebīsties. Svētais Gars nāks pār visiem un iemācīs jūs domāt svēti. Visiem Viņa Baznīcā domas būs vienādas - Dieva godam.

Apustuļu darbi apraksta Svētā Gara atnākšanu. Bet pēc šī darba Marijas Valtortas pierakstītā, Kungs Jēzus Pašā augšāmcelšanās vakarā (Jānis 20,19-23) garīgi augšāmcēla savus apustuļus. Viņš izlēja pār tiem Svēto garu, atlaida tiem grēkus, ar Svētās Kristības ritu un deva tiem grēku atlaišanas spēku citiem.

Svinīgās atsūtīšanas dienā, Viņš atkārtoti bagātīgi izlēja Svēto Garu kopā ar Dāvanu bagātību. Viņš vienlīdz stiprināja apustuļus, tādejādi iestādot Iestiprināšanas Sakramentu, kuru viņi un viņu pēcteči (kuriem bija priesterības pilnība - t. i. bīskapi) piešķīra ticīgajiem gadsimtu gaitā līdz pat mūsu laikiem.

Esi mierīgs, nesaskaņu vairs nebūs, bet uzskatu dažādība pastāvēs vienmēr. Un tādēļ Es tev sacīju: Esi modrs, esi nemitīgi nomodā, rūpīgi izpildot savu pienākumu.

- Vēl viens jautājums: kā man rīkoties vajāšanu laikā? Ja citi aizbēgs, tad kā rīkoties man?

- Tev ir jāpaliek savā vietā. Jo tā kā visādā ziņā jums ir jāiztur līdz Baznīca nostiprināsies, kas izskaidro visu jūsu izklīdināšanu, tad nekas neattaisnotu tavu bēgšanu uz Jeruzalemes Baznīcas atstāšanu. Un jo lielākas briesmas šeit draudēs, jo vairāk tev ir jābūt nomodā - mīlot. Tavs piemērs stiprinās ticīgo ļaužu garu un tas viņiem būs ļoti nepieciešams. Jo vājāki viņi būs, jo modrākam tev par viņiem ir jābūt. Atbalsti visus, domājot par to, ka visu tu esi saņēmis no Dieva, tādēļ tagad tev būs jāpalīdz vājākajiem. Tad nu palīdzi visiem ar vārdu, savu savaldību un piemēru.

- Bet ko man iesākt, ja ticīgo vidū atradīsies ļaudis , kas apdraudēs citu cilvēku ticību?

Esi prātīgs jaunu ticīgo pieņemšanā, jo labāk lai to ir maz, bet labi - nekā daudz un ļauni. Bet ja tomēr atrodas nodevēji, centies vest viņus pie prāta visādos veidos, pielietojot stingrus mērus tikai kā pēdējo līdzekli. Bet ja runa ies tikai par sīkām individuālām vainām, tad nesi pārāk bargs... Piedod un vēlreiz piedod. Piedod drīzāk. Ar asarām acīs un mīlestības vārdiem, nekā nolādot un atmetot. Bet ja vaina ir nopietna, bet drīzāk neapdomības dēļ paveikta, un vainīgais bailēs bēg no tevis, tad izej viņam pretim. Atceries, ka tāds cilvēks ir pazudusī avs, bet tu - tās gans. Nebīsties no personīgā pazemojuma, meklējot šo avi pa dubļainiem ceļiem vai meklējumos aizā. Tad tu nopelnīsi mocekļa kroni mīlestības dēļ. Bet ja nodots taptu tu pats -jo katram svētajam ir savs nodevējs - piedod tam.

Piedod viņam vēl vairāk nekā kādam citam. Par "dēlu" sauc to, kurš sagādā tev ciešanas, jo arī Tēvs jūs tā sauc, bet zemes virsū taču nav neviena, kurš Debesu Tēvam nenodarīs sāpes.

Tādēļ šodien tu esi mierīgāks. Bet kad pienāks tava stunda, tu būsi vēl lielāka miera pilns un visu izpratīsi labāk.

Ja nu vienīgi to ne, kas man pagājušajā naktī lika raudāt. Bet kā Tu vari būt mierīgs, kad zini, kas Tevi sagaida?

Es ļauju tev izvēlēties: aizmirst vai paturēt atmiņā. Aizmiršana atbrīvos tevi no ciešanām, bet tu būsi nesagatavots. Atmiņas par Cilvēka Dēla ciešanām zemes virsū ļaus tev nekad ne par ko nesūdzēties, ļaus tev zināt visu par Kristu visspožākajā gaismā, tad nu izvēlies.
Es vēlos ticēt, atcerēties un mīlēt. To Es vēlos. Un vēlos nomirt cik drīz vien iespējams, Jēzu...
Jēkabs klusi raud, par to liecina tikai mirdzošās asaras tumšajā bārdā. Beidzot viņš saka:
Bet ja Tu kādreiz ieminēsies par Savu... Savu moceklību vai man izrādīt, ka zinu, par ko Tu runā?
Nē. Klusē. Jāzeps prata klusēt par savām nodotā sāpēm un par jaunavīgo Ieņemšanas noslēpumu un par Manu Dievišķo Dabu. Seko viņa piemēram. Tas būs grūti saglabājams noslēpums. Tomēr vajag to turēt noslēpumā, jo citādi būt apdraudēts viss Pestīšanas darbs... un sātans ir izturīgs modrības saglabāšanā un darbībā. To atceries. Ar nevajadzīgu runāšanu tu varētu nopietni kaitēt. Tādēļ klusē!
Es klusēšu!... Bet tas nenāksies viegli...

Jēzus neatbild un ļauj Jēkabam zem baltā galvas sega netraucēti raudāt.
Beidzot viņi nonāk līdzenumā un pievienojas pārējiem brāļiem. Saruna ievirzās par sieviešu tiesībām. Jēzus saka:

- Sievietes nekad nebūs par priesteriem, viņas neveiks konsekrāciju, nedz administrēs Dieva dāvanas, kuras jūs šobrīd vēl nepazīstiet. Tomēr viņas piederēs pie priesterības kārtas, dažādā veidā līdzdarbojoties ar priesteriem dvēseļu labumam.

- Jā. Ticība viņas aiznesīs tālu, un Man ir jāatzīst - ar lielāku varonību par vīriešiem

Dažas darīs. Bet brīnums nav galvenā lieta. Šīs svētās sievietes ar savu lūgšanu panāks daudzu atgriešanos.

Ak, tā, sieviete spēj lūgties līdz par brīnuma panākšanu? - noņurd Bartolomejs.

Neesi tik aprobežots kā rakstvedis, Bartolomej. Ko tu īsti uzskati ar lūgšanu?

Tas ir kas vairāk. Lūgšana ir sirds saruna ar Dievu un tādam ir jābūt pastāvīgam cilvēka stāvoklim. Sievietei, pateicoties savam dzīves veidam, drīzāk gan nošķirtībai un lielākam jūtīgumam par jūsējo, ir lielāka nosliece uz šo sarunu ar Dievu. Lūgšanā viņa atrod palīdzību ciešanās, atvieglojumu darbā, atrod žēlastību panest mūs, vīriešus, lūgšana noslauka viņas asaras un izvilina smaidu. Jo viņa prot sarunāties ar Dievu, un nākotnē pratīs vēl labāk. Vīrieši būs lieli mācīšanā, bet sievietes pratīs tiem palīdzēt. Pateicoties viņu lūgšanām, garām paies daudzas nelaimes un daudz sodu tiks aizturēti. Tā nu viņas veiks citiem neredzamus un tomēr patiesus brīnumus.

Jēzus ieiet Kapernaumas sinagogā, kura lēnām piepildās ar ticīgajiem, jo ir sestdiena. Visi ir izbrīnīti par Jēzus klātbūtni, čukstus jautājot apustuļiem (pēc ierašanās laika) pilsētā?
Pēteris atbild farizejam Ūrijam:

Ūrijs apvainojas, ka šāds zvejnieks ir nosaucis viņu par draugu un nievājoši dodas pie savējiem sinagogas priekšpusē.

- Aizskart? Tas bija viņš, kurš jautāja, un es atbildēju, ka sabata dēļ neesam ar kājām gājuši.

Bet varbūt sacīs vēl, ka esam strādājuši elpojot? Tā ir laiva, kas strādā, vējš un viļņi, nevis mēs, kas laivā sēžam.

Pēc lūgšanām seko brīdis Rakstu lasīšanai un skaidrošanai. Jēzus tiek lūgts to darīt, bet Viņš norāda uz farizejiem, bet tā, ka viņi nevēlas to darīt, Viņš Pats sāk lasīt un runāt. Viņš lasa no pirmās Ķēniņa grāmatas par Dāvidu, kurš ir atvests Saula priekšā Gabā. Jēzus atdod rulli un iesāk uzrunu: Vainīgs vienmēr ir tas, kurš lauž mīlestības, viesmīlības un godīguma bausli. Un tomēr cilvēks to dara ar lielu vienaldzību. Mums šeit ir divkāršs piemērs šādai baušļa laušanai un tai sekojošajam Dieva sodam. Nodevēja un Saula izturēšanās veids bija viltus pilns. Pirmais tā rīkojās vēloties iegūt žēlastību karaļa acīs. Bet Sauls tā darīja, lai atbrīvotos no Kunga Svaidītā. Šīs rīcības pamatā bija egoisms. Viltus karaļa necienīgā vēlēšanās tika balstīta atsauksmē uz Dievu: "Dievs jūs svētīs". Tas bija apvainojums Dieva taisnībai, jo tika apsolīta balva un piesaukts Dieva Vārds pār cilvēka ļaunajam darbam. Bet ir taču sacīts: tev nebūs Dieva Vārdu nelietīgi piesaukt. Bet vai var būs kas ļaunāks par Dieva piesaukšanu nozieguma pildīšanā pret tuvāko? Tomēr šādu grēku vienaldzīgi paveic pat tie, kuri ir pirmie Kunga sapulcēs, ceremonijās un tautas mānīšanā.

Atcerieties, ka ļaunuma gatavošana pret tuvāko ir grēks. Arī citi ļaudis - par samaksu vai ar draudiem - tiek spiesti grēkot lai nodarītu kādam ļaunumu. Es galvoju, ka šāda rīcība ir grēks, egoisms un naida rezultāts. Šie grēki ir mīlestības ienaidnieki. Es brīdinu jūs, jo runa iet par jūsu dvēselēm, Es saku to, jo mīlu jūs. Es negribu, lai jūs grēkotu, un izsauktu pār sevi Dieva sodu, kā tas bija ar Saulu: kad viņš centās sagūstīt un nogalināt Dāvidu, viņa valsti izpostīja filistieši. Tā vienmēr notiek ar to, kas cenšas ieriebt citiem. Viņa triumfs ilgs vienīgi tik ilgi, kamēr zāle zaļo pļavā. Tā ātri izdīgst, bet ātri arī izžūst un garāmgājēji mīda to ar kājām, kamēr godīgs dzīves veids pastāvēs kā spēcīgs koks, kuru vēji nenogāzīs un karstums nesadedzinās. Tas, kurš patiesi ir Likumam uzticīgs, tas kļūs par šādu koku. Esmu beidzis. Vai kāds vēl vēlas ko sacīt? Mēs domājam: vai to Tu sacīji mums vai farizejiem?

- Vai tad farizeji piepilda svētnīcu? Jūs esat tikai četri, bet pūlī ir vairāki simti personas. Es runāju priekš visiem.

- Patiesi, nekad Es neesmu redzējis, ka līdzības rezultātā kāds pats sevi apsūdzētu. Bet jūs to dariet.
Bet kādēļ jūs sevi apsūdzat, ja jau Es to nedaru. Vai tad jūs rīkojaties tieši tā kā sacīji? Es par to
neko nezinu. Bet ja gadījumā tā tas būtu, tad attopieties. Cilvēks ir vājš un var sagrēkot. Bet Dievs viņam piedod, ja tas patiesi nožēlo un vēlas laboties. Bet tas, kurš pastāv ļaunajā, grēko divkārši un piedošanu nesaņem.

Sapulce ir beigusies. Dziedātas tiek himnas. Liekas, ka viss ir beidzies mierīgi. Bet farizejs Joahims kādu ir slēpis pūlī un šobrīd dod tam zīmi, lai tas no pūļa iznāk. Tas bija vīrs ar izkaltušu roku, kura bija daudz īsāka par otru. Jēzus ierauga viņu, vienlīdz zinot arī to, kā viņš tika pasaukts. Vīra seja pauž netīksmi, tomēr viņš neatkāpjas no lamatu izlikšanas un iziet Jēzum pretim. Nāc šurp.- Jēzus paaicina kroplo cilvēku un tad pagriezies pret farizejiem Viņš saka: Kādēļ jūs Mani kārdiniet? Vai pirms brīža nestāstīju jums par lamatām? Bet jūs atbildējāt: mums šāda grēka nav. Jūs neatbildiet? Tad sakiet vismaz: vai sabatā var labu darīt, vai ļaunu? Jūs neatbildat? Tad nu pūļa priekšā - kurš spriedīs patiesāk, jo šie cilvēki ir vienkāršāki un bez lepnības - Es atbildēšu jūsu vietā.

Sabatā nav brīv strādāt. Bet ja sabatā drīkst lūgties, tad ļauts ir arī labu darīt. Bet ļaunu darīt nav brīv nekad. Bet jūs šo ļaunumu esat pastrādājuši, atvedot šo cilvēku šurp, neapšaubāmi no citas apkaimes. Un viņš ir šeit jau kopš divām dienām, gaidot uz Mani. Un jūs darījāt to, lai varētu Mani apsūdzēt. Tā jūs tai vietā, lai glābtu savu dvēseli, esat paši darījuši tās slepkavību. Bet Es jums piedodu. Es nepievilšu tā ticību, kuru jūs ar viltu esat šurp atveduši. Viņš ir bez vainas, jo vēlas vienīgi tapt dziedināts. Tad nu lai tā notiek: izstiep roku un ej mierā.

Cilvēks izstiepj dziedināto roku un tūlīt satvēris Kunga apmetņa malu, noskūpsta to.

- Tu zini, ka man nebija ne jausmas par viņu nodomu, un ja tāda būtu bijusi, tad es nemaz nebūtu šurp nācis. Tad nu piedod man.

Pūlis, pārņemts no redzētā skata, izklīst, un Jēzus kopā ar apustuļiem iziet kā pēdējais.

Jūdass izlūdzas pāris dienas palikt kopā ar Mariju Nācaretē, jo viņam tas esot nepieciešams dvēselei. Nācaretes mājiņā valda sakoptība un miers, klusums un saskaņa. Svētums liekas plūstam no tās sienām un pat no dārza augiem. Bet patiesībā tas strāvo no Tās, kura mājiņā mīt un rosās tur, vienmēr jauna un viegla. Tajā rīta saule kā vienmēr apspīd augstākos kokus, tad krūmus, ziedus un zaros esošās ogas. Bites lido visur, kur vien var atrast nektāra pilienu. Marija steidzas uz dūju māju un baltie putni lido virs Viņas un mājas.

- Esi sveicināta, Māt. Lūk, es nesu Tev daudz jaunus ziedus, tā lai Tavs dārzs ietērpjas vēl vairāk, lai vēlāk Tev šie ziedi atgādinātu nabaga Jūdasu. Kad biju zēns, es palīdzēju savai mātei dārzā, tādēļ šo to zinu par puķu stādīšanu.

Tad viņš ķeras pie darbs un meistarīgi iedēsta atnestās puķes. Marija uzmanīgi veras apustulī:
cik ļoti viņš atšķiras no Viņas Dēla!

Tad Viņa pieiet pie viņa un uzliek roku uz Jūdasa pleca: Kā tu jūties tagad, Jūdas? Es, protams, domāju par tavu dvēseli.

- Ak, Māt! Cik gan labi es šeit jūtos, to jau laikam Tu pati redzi. Ja vien es vienmēr varētu būt Tev blakus, jo pasaule šeit liekas esam tik tālu. Bet ja es šeit paliktu, tad nebūtu par apustuli, bet es patiesi gribu tāds būt...

- Un tomēr labāk priekš tevis būtu, ja tu būtu vienkārša, taisnīga dvēsele, nekā netaisnīgs apustulis.
Ja tu redzi, ka attiecības ar pasauli atņem tev mieru, ja jūti, ka uzslavas un apustuļa gods tevi iespaido, tad labāk atsakies no tā, Jūdas. Labāk esi vienkāršs ticīgais, nekā grēcīgs apustulis.

Jūdas ieslīgst pārdomās un nolaiž galvu, bet Marija iet uz mājiņu strādāt. Jūdas uz brīdi paliek nekustīgs un top redzams, kā viņš kaut ko spēcīgi pārdzīvo. Beidzot viņš apsēžas zem koka, kā ļoti noguris esot...

Lūk, jau ir pienācis vakars un Nācarete atver savu mājiņu durvis, kuras visu dienu karstuma dēļ bija aizvērtas un izlīst uz ielām vakariņu gaidās. Arī Jūdas iziet ārā un dodas akas virzienā ar divām metāla krūkām. Viņš tiek pamanīts un top dzirdami čuksti: lūk māceklis no svētnīcas! - kas Jūdasa ausīm skan kā mūzika. Viņš paiet garām laipni sveicinot ļaudis, tomēr tas notiek ar tādu pārākuma izteiksmi, kas nav tālu no lepnības.

Nācaretes iemītnieces uzslava klātesošajiem ļoti patīk un viņi savā starpā to atkārto. Aizgājis līdz akai, Jūdas iestājas rindā. Viņš izrāda savu laipnību, aiznesot vecas sieviņas krūzi, kura nepārstāj viņu svētīt. Tad viņš iesmeļ ūdeni divām sievietēm, kuras stāv ar zīdaiņiem uz rokām, arī viņas Jūdasam pateicās.

Tuvākmīlestība ir pirmais Jēzus drauga pienākums - paklanoties saka Jūdas un visbeidzot viņš piepilda līdzi atnestās krūzes. Ceļā viņu aizkavē sinagogas vecākais un ielūdz viņu sestdienā uzrunāt tautu.

Jau divas nedēļas tu esi mūsu vidū un māci mūs ar visiem izrādīto laipnību - viņš uzrunā apustuli.

Bet ja jums nepatīk jūsu Tautieša uzruna, tad kā gan jums varētu patikt Viņa mācekļa runa, kurš pie tam nāk no Jūdejas? - tāda ir Jūdasa atbilde uz ielūgumu.

Mūsu ielūgums ir patiess. Tu esi no Jūdejas, bet nāc vienlīdz arī no svētnīcas, tādēļ tu vari runāt, jo gudrība nāk no svētnīcas. Kamēr Jāzepa Dēls ir tikai Galdnieks...

Tā Viņš pats sevi dēvē, bet vai tā ir patiesība? Varbūt tas ir tikai Viņa skatījums?

- Svētums ir liels, tas tiesa, bet vai tad tas no Viņa veido Mesiju? Un bez tam... Viņa runa ir tik skarba!

- Skarba? Es nepavisam to nemanu? Tā drīzāk ir pārāk atklāta un tieša. Tā neatstāj vainas ēnā, tā nevilcinās apvainot ļaunprātībā. Un tas cilvēkiem nevar patikt!... Viņš liek pirkstu brūces vidū - un tas sāp. Bet Viņš rīkojas tā vienīgi svētuma dēļ. Jau daudzkārt esmu Viņam sacījis: "Jēzu, Tu Sev kaitē!" Bet Viņš manī neklausās.

- Mācīts vīrs es nepavisam neesmu, bet zināšanu no svētnīcas man ir daudz. Es pazīstu tās tradīciju un man tur ir draugi. Ananija dēls man ir kā brālis. Ja jūs vēlaties ko no Sanhedrina, tad sakiet, sakiet... Bet tagad man Marijai ir jāaiznes ūdens, jo Viņa gaida mani uz vakariņām.

Bet vēlāk atgriezies šeit. Uz manas terases gaiss ir labs. Tad mēs draudzīgi savāktos un aprunātos...

Jūdas steidzīgi atgriežas un skaidro Marijai, ka sinagogas priekšnieks un vecaji esot viņu aizkavējuši.

Viņi vēlas lai es sestdien uzrunāju tautu, bet Mācītājs man to neliek darīt. Ko Tu man ieteiksi Māt? Vadi mani Tu!

- Gan ar vienu, gan otrā. Bet es negribu runāt nekur un ne ar vienu, jo es zinu, ka viņi pret Jēzu ir naidīgi noskaņoti. Visbeidzot, tikai Viņam ir tiesības runāt, un mana runa liktos man kā svētzādzība. Bet viņi tā uzstāja un tagad gaida mani pēc vakariņām... es jau gandrīz apsolīju. Ja Tu uzskati, ka runājot es varēšu viņus labvēlīgi noskaņot pret Jēzu, tad es iešu. Es runāšu kā spēšu, cenšoties būt izpratnes pilns attiecībā uz viņu šaurību. Pats esmu sapratis, ka pārāk liels asums tikai traucē. Es vairs nebūšu tāds, tomēr es vēlētos atstāt Nācareti, pārliecinājis viņus, ka Mācītājs ir Mesija, lai viņi tam ticētu un Viņu mīlētu.

Es neaizturēšu tevi, jo būtu labi, ja Nācarete saprastu patiesību. Tad nu ej. Un padomā pats, cik daudz izpratnes Viņš vienmēr dāvā tev.

Vakariņas ir beigušās. Jūdas dodas vēl aplaistīt puķes un tad iziet. Marija viena pati paliek uz terases.

Pie sinagogas priekšnieka Jūdas sastop divus vecākos Alfeja dēlus un sešus vecākos pilsētas iedzīvotājus. Pēc garas, svinīgas sasveicināšanās, visi apsēžas uz krēsliem, uz kuriem atrodas spilveni, un atsvaidzinās ar aukstu anīsa vai piparmētru ūdens dzērienu. Sinagogas īpašnieks, nodomu pilns attiecībā uz Jūdasu, pateicas viņam par ierašanos.

Sākumā es neuzdrošinājos nākt, jo es zināju par jūsu nievājošo attieksmi pret Jēzu un Viņa biedriem.

- Nievājošo? Nē, tikai neticīgo... un bez tam mēs Viņa pārāk asās runas dēļ jūtamies aizskarti. Mēs, sākumā tevi neielūdzām, jo domājām, ka tu mūs nīsti.

- Ko nu atkal! Es jūs labi saprotu... tomēr esmu pārliecināts, ka beidzot miers iestāsies jūsu starpā.
Jūs taču visi esat Viņam vajadzīgi, un jūs neesat pelnījuši tikt dēvētiem par Mesijas ienaidniekiem.
Vai tu Viņu par tādu uzskati? - jautā Jāzeps Alfejs.

- Viņš taču pavisam neatgādina karalisku tēlu, par kuru raksta pravietis!
Varbūt Viņš tāds nav priekš mums, jo atceramies Viņu kā galdnieku...

- Bet arī Dāvids bija tikai Gans, bet vēlāk lielāka ķēniņa par viņu nav bijis! Jo Zālamans bija tikai viņa pēctecis! Tādēļ neņemiet vērā Kristus izcelšanos, lai šaubītos par Viņa Ķēnišķību. Ganiņš Dāvids kļuva par karali. Galdnieks Jēzus arī var par tādu kļūt.

Tu runā kā kāds rabīns. Uzreiz ir redzams, ka esi audzis svētnīcā. Vai tu vari paziņot Sanhedrinam, ka man, sinagogas priekšniekam, ir nepieciešama palīdzība svētnīcā privātā lietā?

Bet, protams! Bez šaubām! Es došos pie Ēlezara, un tad pie Jāzepa, bagātnieka no Arimatejas. Un tad pie rakstveža Sadoka... Un tad... pietiek, ka es paziņošu.

Bet es taču nevaru atstāt šo nabaga noskumušo Mariju. Es nācu šurp uz Nācareti ar nodomu pabūt kopā ar Viņu.

Bet kas tad ir noticis mūsu radiniecei? Zinām, ka Viņa ir vesela un par spīti savai nabadzībai, laimīga - saka Sīmanis Alfeja dēls.

Viņa taču nav atstāta. Mana māte ir pie Viņas... Arī sieva, mēs esam nomoda par Viņu - saka Jāzeps Alfeja dēls.

Jums taisnība. Katram ir savas sāpes. Arī man, kā māceklim, tādas ir, bet par to nerunāsim.

Bet kādēļ gan ne? runāsim, bez šaubām! Vai tu zini ko sliktu par Jēzu? Mēs neslavējam Viņa rīcības veidu, bet tomēr vienmēr paliekam radinieki. Vienmēr esam gatavi aizstāvēt Viņu. Tādēļ stāsti - mudina Jāzeps - vai ir atgadījies kas ļauns?

Ak, nē, es tāpat vien sarunājos ar sevi... Bez tam māceklim var būt dažādas ciešanas, kas nebūt nav attiecināmas tikai uz Mācītāja rīcības veidu attiecībā pret svešiniekiem, ar ko Viņš Pats Sev kaitē, bet arī tas, ka Viņš netiek mīlēts. Bet es gribētu, lai visi Viņu mīl.

Tu saki: Viņa rīcības veids... Vai tad agrāk Viņš nebija tāds pats? - jautā sinagogas priekšnieks.

Visi apstiprina Jēzus nopietno, klusējošo, mierīgo un slēpto iepriekšējo izturēšanos.

- Kurš gan varēja iedomāties, ka Viņš kļūs tāds kā tagad? Viņš turējās tikai pie mājas un ģimenes.
Bet tagad? - ierunājas klātesošais vecajs.

- Bet neko taču vairāk, par to, ko zini tu. Vai domā, ka Viņai patīk būt tādai atstātai?...

Neaizturiet mani ilgāk, jo man ir pienākumi attiecībā uz Mariju - ceļoties saka Jūdas, bet aiz viņa pieceļas abi Alfeja dēli.

Ielas jau ir tukšas un dažus metrus viņi iet klusējot, tad Jāzeps apstājas un satverot Jūdasu aiz rokas, saka:

- Paklau, es sapratu, ka tu kaut ko zini, bet nevēlos to sacīt svešinieku klātbūtnē. Tagad tev tas ir jāpasaka mums, jo man, ģimenē vecākajam, ir tiesības un pienākums zināt visu.

Es ierados šeit tieši ar nodomu pateikt jums visu lai jūs parūpētos par Mācītāju, Mariju un jūsu godu. Ir šausmīgi riebīgi runāt un dzirdēt tādas lietas. Iespējams, ka tas atgādina spiegošanu, tādēļ es lūdzu jūs, lai jūs saprotat mani, jo es daru to vienīgi mīlestības vadīts. Es zinu daudzas lietas, kuras iespējams, jau ir nonākušas arī līdz jūsu ausīm. Es zinu to no svētnīcas "avotiem" un šīs ziņas ir bīstamas Jēzum un visai ģimenes labajai slavai. Es centos par to pārliecināt Mācītāju, bet man tas neizdevās. Un pat jo vairāk es Viņam ko iesaku, jo sliktāk Viņš rīkojas, tā, ka Viņš tiek nīsts arvien vairāk. Viņš ir tik svēts, ka neizprot šo pasauli. Tomēr skumīgi zināt, ka svēta lieta iet bojā tās dibinātāja dēļ.

- Protams. Bet neiespējami man liekas, ka Jēzus darītu nesaprātīgas lietas, kas būtu pret Viņa sūtību!...

Bet ja šis izdarīgais jauneklis, kurš taču Jēzu mīl, mums par to stāsta, ko tad tu vēl runā! Tu vienmēr esi tāds svārstīgs un šaubu pilns. Tu neko man nepalīdzi un neiežēlojies par savu nabaga brālēnu, kurš iet pazušanā.

- Bet Viņš taču neiet pazušanā, bet tikai kaitē Pats Sev! .
Tad nu stāsti!-Jāzeps uzstāj.

Pastāstīšu, taču man ir jābūt drošam, ka jūs par mani neko nesacīsiet Jēzum. Apzvēriet!
Mēs zvēram pie Svētnīcas priekškara! Runā!

Un arī Marijai nesakiet. Nevajag Viņu skumdināt, bet man šīs nabaga Mātes dēļ jārunā. Mēs zvēram, ka nevienam neko netiksim.

- Tad nu klausieties... Jēzus nepārtrauc tuvināties pagāniem, muitniekiem un netiklēm, Viņš nepārstāj apvainot farizejus un vecajus, bet veic patiesi neaprakstāmas lietas. Padomājiet tikai - atrodoties filistiešu zemē, Viņš gāja procesijā ar melnu āzi. Tad Viņš mācekļu pulkā uzņēma filistiešus. Nesen Viņš par mācekli pieņēma kalponi, grieķieti, kura aizbēga no sava kunga. Un Viņa runa ir pretruna ar vispārpieņemto gudrību. Tādēļ tā izklausās neprātīga. Ar to Viņš ļoti Sev kaitē. Pie filistiešiem Viņš pat devās uz zīlnieku svētkiem, tuvinoties ar tiem. Farizeji un mācītāji ienīst Viņu. Un ja tie vēl par visu to uzzinās, kas tad būs? Jūsu pienākums ir to novērst...

Tomēr jums vajag to novērst. Māte ir Māte, un ir pārāk laba. Jums nevajadzētu Viņu tā atstāt..

- Pēc sestdienas. Man vairs nav iemesla šeit ilgāk palikt. Es izpildīju savu pienākumu.
Mēs esam tev par to pateicīgi. Un tu, Jāzep, neticēji man, kad sacīju, ka Jēzus ir mainījies.

- Es arī tagad ne visai ticu. Jūda un Jēkabs taču nav muļķis. Un viņi neko mums par šādām lietām nestāsta...

Jūdas mierīgi atgriežas mājās, kur uz terases sēž Marija un lūkojas Debesīs un asaras plūst pār Viņas vaigiem.

- Man liekas, ka pasaule ir pārpilna ar lamatām, kas skaitā ir vairāk par zvaigznēm debesīs. Tās ir lamatas Jēzum...

- Mani iepriecina vienīgi mācekļu pieķeršanās. Vai paliksi vēl šeit, jo Es jau dodos pie miera...
- Jā, palikšu! Miers ar Tevi, Marija!
Miers ar tevi, Jūdas.

Jēzus kopā ar apustuļiem sēž Kapernaumas mājā pie galda. Ir vakars un purpursārtā saules atblāzma ieplūst pa atvērtajām durvīm un pievērtajiem logiem.

- Nē. Šovakar mēs iesim uz olīvkoku birzi, jo Man jūs ir jāpamāca. Celieties un iesim.

- Jēzus atvesti, visi iziet un drīz jau atrodas uz maza pakalniņa augšā birzī.

- Apstāsimies un klausieties. Ir pienācis jūsu darba laiks. Ir pagājuši gandrīz jau puse no Manas publiskās darbības dzīves laika. Tāpat arī jums ir jāpiedalās Manas Valstības sagatavošanā.
Karaļi, vēloties uzsākt karu, sasauc apspriedi, lai visu pārrunātu. Tad tie sūta sev uzticamus vīrus iepazīties ar doto valsti un visiem tās sīkumiem. Tad seko kauja, lai šo valsti iegūtu īpašumā un kļūti tai par karali. Plūst asinis, jo uzvara bez asinsizliešanas nav iegūstama...

- Vai Tu vēlies sākt ar Svētnīcas iekarošanu, iebrūkot tajā upuru salikšanas laikā? Pacietību, draugu. Nākotni jūs iepazīsiet, kad būs pienācis laiks. Tomēr upura salikšana tiks pārtraukta un pienāks vakars, kad šausmas traucēs noturēt rituālo lūgšanu. Tās būs grēcinieku šausmas... bet tad Es būšu mierīgs. Es (atrādīšos) Gara un Manas Miesas mierā. Tas būs absolūts miers...

- Jēzus uzmanīgi vēro katru apustuli, ikvienā sejā lasot vienu un to pašu: neizpratni. Tādēļ Viņš turpina: Tādēļ esmu nolēmis jūs aizsūtīt, lai jūs nokļūtu tālāk kā Es pats to spētu. Starp jūsu un Manu evaņģelizācijas veidu pastāv starpība, jo es nevēlos radīt pārāk lielas grūtības, nedz briesmas jūsu dvēselēm un pat miesai, lai tādejādi nekaitētu Savam Uzdevumam. Jūs vēl neesat pietiekami sagatavoti tuvoties ikvienam cilvēkam, lai tas nenestu kaitējumu jums pašiem vai viņam. Tādēļ ejot mācīt ļaudis, neejiet pagānu vai samariešu vidū, bet meklējiet pazudušās Izraēla nama avis. Tik daudz darāmā ir viņu vidū, bet šie pūļi Man apkārt ir tikai simtā to daļiņa Izraēlā, kuri gaida uz Mesiju un neko vēl par Viņu nezin, ka Viņš jau ir atnācis. Aiznesiet viņiem ticību uz Mani un iepazīstiniet viņus ar Mani. Ejot pa ceļu, sludiniet: "Debesu Valstība ir tuvu". Uz šiem vārdiem balstiet visas jūsu pamācības. Tik daudz esmu jums stāstījis par valstību. Tad nu atkārtojiet to. Tomēr cilvēkam, lai to aizrautu gara lietas, ir vajadzīgs materiāls pamudinājums, tāpat kā bērnam mācoties ir nepieciešama balva - konfekte. Tādēļ, lai ļaudis jums ticētu un jūs meklētu, Es dodu jums brīnumu darīšanas dāvanu...

Apustuļi, atskaitot Jēkabu Alfeja dēlu un Jāni, pielecot kājās, kliedz, katrs atbilstoši savam temperamentam. Iskariota, kurš vienmēr slēpj savas domas, iesaucas:

- Varbūt tagad beidzot mēs varēsim kaut mazliet ietekmēt pūli! Jēzus uzlūko viņu neko nesakot. Pēteris uz Zelota iesaucas:

Bet Pēteris saka: Mazliet ietekmes! Bet saki ko vairāk par brīnumu tu vēlies? Varbūt tu gribi kļūt par Dievu? Vai tevi ir apsēdusi Lucifera kaite?

Klusumu - Jēzus pavēl un saka - ir kas vairāk, kas pūli pārliecina dziļāk: tā ir svēta dzīve. Bet jums līdz tai vēl ir tālu, bet Jūdass atrodas tālāk par citiem. Taču ļaujiet Man runāt, jo šī būs gara pamācība. Tad nu ejiet, dziediniet slimos, attīriet spitālīgos, augšāmceliet dvēselē un miesā mirušos. Jo tāpat kā miesa, arī gars vienlīdz var būt slims, spitālīgs un miris. Jūs jau zināt kas ir jādara, lai paveiktu brīnumu: nepieciešama ir gandarīšana, dedzīga lūgšana, patiesa vēlme parādīt Dieva spēku un dziļa pazemība, patiesa mīlestība un ticība un visbeidzot paļāvība. Patiesi Es jums saku, ka viss ir iespējams tam, kam tas viss ir. Arī ļaunie gari bēga jūsu priekšā, kad jūs piesaucāt Kunga Vārdu. Šis spēks jums nāk no Manis un Mana Tēva. To nevar iegūt ne par kādiem līdzekļiem. Tikai Dievs to dāvā un taisnīga dzīve saņem. Bet tāpat kā jums par velti tika dots, tā arī jūs par velti dodiet tiem, kas atrodas vajadzībā. Bēda jums, ja jūs Dieva dāvanu izmantotu jūsu maka piepildīšanai. Tas ir Dieva spēks un jums nav brīv to piesavināties, jo tas jums var tikt atņemts.

Sīmanis pirms brīža tieši apvaicājās Jūdasam: "Vai dabūji Lucifera kaiti? Un tu pareizi sacīji, jo Luciferam seko tas, kurš saka: es daru to, ko Dievs ir paradis darīt! Jo es pats esmu Dievs. Un mēs zinām kāds ir sātana uzliktais sods. Mēs vienlīdz zinām, kā tika sodīti abi Paradīzes dārzā dzīvojošie, jo tie bija ēduši aizliegto augli. Tas bija sātana mudinājums, kurš bez dumpiniekiem - eņģeļiem, gribēja ellē redzēt arī cilvēkus.

Vienīgā alga, kuru mēs varam saņemt par darbu ir šī Dieva brīnuma dēļ atrastās un Viņam atdotās dvēseles. Tāda ir jūsu alga, citu samaksu iegūt nav brīv. Ejiet bez bagātības. Lai jums līdzi nav ne zelta, ne sudraba, nedz nauda jostā, ne maisa ar drēbēm vai apaviem, ne ceļa spieķa, ne bruņas. Tagad jūsu apustuliskajiem apmeklējumiem ir jābūt īsiem, katru sestdienu mēs pulcēsimies kopā un varēsim nomainīt sasvīdušās drēbes, neņemot pēc tam līdzi maiņas apģērbu. Nūja nebūs vajadzīga, jo ceļš līdzenumā būs viegls. Arī bruņas nav vajadzīgas, jo tās nepieciešamas ir tikai tiem, kas nepazīst nabadzību. Jūsu vienīgais ienaidnieks ir sātans, bet viņu var uzveikt ar lūgšanu, nevis ar dunci. Piedodiet tiem, kas jūs ignorē. Tam, kurš jums atņems apmetni, atdodiet arī tuniku. Labāk miermīlības dēļ palieciet kaili, nekā ieļaunojiet Kunga eņģeļus vai arī nebeidzamo Dieva šķīstību, jo jūsu mīlestība jūsu kailumu ietērps zeltā, un miermīlība apjozīs jūs ar dārgu jostu, piedošana noziedzniekam sniegs jums apmetni un karalisku kroni. Tad jūs tapsiet ietērpti tāda materiāla drānās, kurš nav iznīcināms.

Nerūpējieties par jūsu pašu iztiku. Jums vienmēr būs tas, kas būs atbilstošs jūsu apstākļiem un darbam, jo strādnieks ir savas algas cienīgs. Bet ja ļaudis pārjums neparūpēsies, tad Dievs vienmēr to izdarīs. Kā esmu jums sacījis - lai dzīvotu un mācītu, jūsu vēderiem nav noteikti jābūt barības pārpildītiem. Tas ir labi priekš trekniem lopiem, lai tie uzbarotu cilvēku. Bet jums ir jārūpējas vienīgi par savu garu, barojot to un citu cilvēku dvēseles ar gudrības barību. Tā nu gudrība apgaismo prātu - kurš nav pārēšanās apgrūtināts - un sirdi, kas barojas ar pārdabiskām lietām. Nekad jūs neesat bijuši tik izteiksmīgi runā kā pēc lūgšanas kalnā. Bet toreiz jūs ēdāt tikai tik, cik bija nepieciešams, lai nenomirtu badā. Un jūs bijāt spēcīgi un jautri, kā nekad iepriekš. Vai nav tiesa? Bet kad jūs kurp dosieties, apvaicājieties, kurš vēlas jūs pieņemt. Vēlas to darīt ne jau tāpēc, ka esiet Sīmanis, Jūdas, Bartolomejs, vai kāds cits, bet gan tāpēc, ka jūs ir sūtījis Kungs. Pat ja jūs pirms tam būtu bijuši noziedznieki, ļaundari, muitnieki, tad tagad, atgriezti un esot manā kalpībā, jūs kā Mani sūtņi esat pelnījuši cieņu. Bet bēda jums, ja jūs tikai ārēji būtu sūtņi, bet iekšēji būtu sātana ietekmēti. Bēda jums! ar elli būtu par maz par tādu mānīšanos. Bet ja Dievs jūs būtu sūtījis, kaut arī jūs sirdī būtu muitnieki un ļaundari, pat ja jūs tiktu turēti aizdomās par to, tomēr citiem jums ir jāizrāda cieņa, kā Manis sūtītiem sūtņiem. Cilvēku skatienam nevajadzētu raudzīties uz rīkiem, bet redzēt tikai mērķi: Dievu un Viņa Darbu, caur šiem - bieži vājuma pilnajiem - rīkiem. Tikai nopietnas vainas dēļ - kura traucēs siržu ticībai - Es Pats, bet vēlāk Mani pēcnācēji, centīsimies atmest šo kaitīgo locekli. Jo tas nav pieļaujams, lai princim - sātana, pazudināšanai tiktu pakļautas ticīgo dvēseles. Nav brīv apustuļu vidū slēpt brūces, aizēnojot viņu vidū esošos gangrēnas skartos locekļus, kuri dvēseles attālina jau ar savu netīkamo izskatu vien un saindē to ar sātana smārdu.

Vienmēr uzziniet kurai ģimenei ir laba slava un turp arī ejiet un palieciet līdz galam. Netopiet līdzīgi traniem, kuri izsūcot ziedu, pilni tā sulas uzreiz pārlido uz citu ziedu. Neatkarīgi no tā, vai jūs dzīvojat pie bagātas vai trūcīgas ģimenes, palieciet tur visu pilsētā uzturēšanās laiku. Nekad nemeklējiet kaut ko "labāku" miesai, kura ir lemta iznīcībai. Drīzāk sniedziet tai ko sliktāku, visur rēķinoties ar gara (taisnībām). Es iesaku jums, kur vien tas būtu iespējams, palieciet drīzāk pie trūcīgajiem cilvēkiem. Neatmetiet viņus Manis dēļ, kurš vienmēr esmu bijis trūcīgs un ar ko arī lepojos. Bez tam nabadzīgie ļaudis bieži ir labāki par bagātajiem. Reti kad bagātais gadās esam bez vainas. Tādēļ pēcāk netaisnojaties: "Tikai bagātie tur bija labi". - lai tādejādi attaisnotu savu labumu meklēšanu tajā. Ieejot mājā, lietojiet Manu sveicienu, sakot: "Miers ar jums!" vai "Miers šim namam!" - jo Manis sūtīti, jūs cilvēkiem nesiet mieru un izplatiet to vietā, kur atrodaties. Ja šis nams nav tā cienīgs, miers atgriezīsies pie jums. īpaši esiet modri, lai jūs paši būtu miera nesēji, jo Dievs jums ir par Tēvu, un Tēvs taču vienmēr palīdz Saviem bērniem. Un ar Dieva palīdzību jūs visu paveiksiet un paveiksiet to labi. iespējams, ka kāda vieta vai nams nevēlēsies jūs, nedz jūsu domas pieņemt, tie padzīs jūs, izsmies, varbūt apmētās jūs ar akmeņiem, kā uzmācīgus praviešus. Tādās vietās miers, pazemība un miermīlība būs jums vēl vairāk vajadzīgi, jo citādi dusmas ņems virsroku un jūs sagrēkosiet, iekļaujot un palielinot atgrieztajos neticību. Kad jūs mierīgi pieņemsiet atteikumu, tā būs vislabākā, klusējoša, patiesa tikuma pamācība. Reiz jūs šos nevēlēšanās pilnos klausītājus satiksiet ceļā un viņi jums sacīs: "Mēs meklējām jūs, jo jūsu rīcības veids attiecībā uz mums, pārliecināja mūs par jūsu vārdu patiesumu. Piedodiet mums un pamāciet mūs. Tagad mēs zinām, ka esat svēti un ka jūs ir sūtījis Svētais, tādēļ mēs arī jums ticam!"

Izejot no pilsētas, vai mājas, kurā jūs neuzņēma, pat putekļus nokratiet no jūsu apaviem, lai šīs vietas lepnība un asums nepielīp pie jūsu pazolēm. Patiesi Es jums saku: Tiesas dienā Sodomai un Gomorai būs vieglāk, nekā šai pilsētai.

Lūk, Es sūtu jūs kā avis starp vilkiem. Tādēļ esiet gudri kā čūskas, bet bez viltus kā dūjas. Jūs taču zināt, kā pasaule - kura vairāk pieder vilkiem, nevis avīm - attiecas pret Mani, savu Pestītāju.

Es varu aizsargāt Sevi ar Man doto varu un Es to darīšu, bet vel nav situsi Mana triumfa stunda pasaulē. Bet jums šīs varas nav un tādēļ lai jūsos mīt vairāk saprātīguma un vienkāršības. Tagad jums ir jābūt uzmanīgākiem, lai izvairītos no apcietinājuma un pēriena. Šobrīd, par spīti apgalvojumiem, ka vēlaties izliet par Mani savas asinis, jūs nespējat panest pat vienu dusmu pilnu skatienu. Pēcāk pienāks laiks, kad jūs kļūsiet stipri vajāšanu priekšā - varonības pilni pasaules dēļ. Jūs tiksiet saukti par neprāšiem, bet jūs tādi nebūsiet, bet tāds būs cilvēka identificēšanās ar Dievu -Cilvēku. Tas iemācīs jums rīkoties tā, kā esmu rīkojis Es. Lai izprastu šo varonību, ir nepieciešams uz to skatīties no augšas. Jūs tiksiet apcietināti un vesti tiesas, tiesnešu un karaļu priekšā, kuri notiesās jūs par noziegumu attiecībā pret pasauli, par to, ka esiet Dieva kalpi un tikuma skolotāji. Tad jūs tiksiet šaustīti un mocīti tūkstoš veidos, un beidzot tapsiet noslepkavoti. Tādā brīdī sniedziet par Mani liecību visu priekšā, ar pašu asinīm atzīstot, ka mīliet Kristu, Patiesā Dieva patieso Dēlu. Kad jūs atrādīsieties viņu rokās, neraizējaties par to, ko viņiem atbildēsiet un sacīsiet. Lai jūsu vienīgās skumjas ir tās, ka sātans jūsu vajātājus ir tādā mērā padarījis aklus, ka tie neredz patiesību. Bet jūsu Tēvs dos jums vārdus ko jums būs runāt, lai atgrieztu viņus pie ticības un patiesības atzīšanas. Pats Svētais Gars runās caur jums.

Tajā laikā brālis brāli izdos nāvei un tēvs dēlu. Dēli sacelsies pret vecākiem, un izdos tos nāvei.
Nenobīstieties un neieļaunojaties! Kas pēc jūsu domām ir lielāks grēks: tēva, brāļa, dēla vai paša Dieva nogalināšana?

Tā nu, lūk, cilvēks nonāvēs Dievu Dieva - Cilvēka Miesā un Viņa slepkavas dvēselē. Tāpat kā šī slepkavība noritēs bez šausmām, tāpat arī notiks tēva, brāļa, dēla utt. nogalināšanas noziegumi. Mana Vārda dēļ visi jūs ienīdīs. Bet, kurš izturēs līdz galam, tas taps pestīts.

Bet kad jūs vajās vienā vietā, dodoties uz citu. Ne jau gļēvulības. dēļ, bet gan tādēļ, lai jaundibinātā Kristus Baznīca sasniegtu brieduma gadus, lai Tā varētu iet dzīvē bez nāves bailēm. Kuram Svētais Gars dos padomu bēgt, tas lai bēg. Arī Es, Zīdainis būdams, bēgu. Manas Baznīcas dzīvē atkārtojas visi Manas zemes dzīvs noteikumi. Visi sākot ar Tā pazemīgo attīstīšanās noslēpumu, nelabvēļu ļaunprātībām, ieskaitot bēgšanas nepieciešamību, lai varētu pastāvēt trūkumu un nepagurstošu darbu, līdz pat daudzām citām lietām, kuras Es pārdzīvoju šobrīd un pārdzīvošu nākotnē, pirms sasniegšu Mūžīgo Triumfu. Tomēr tie, kuriem Gars liks palikt, lai paliek. Jo tad, ja tie tiks nokauti, viņi dzīvos un piekalpos Baznīcai. Jo Svētais Gars vienmēr sniedz labus padomus. Patiesi es jums saku, ka ne jūs, nedz jūsu pēcnācēji nepaspēsiet pārskriet Izraēlas ceļus un pilsētas, kad nāks Cilvēka Dēls. Jo Izraēls sava šausminošā grēka dēļ taps izkaisīts, kā vējš izkaisa pelnus pa visu zemi.

Paies gadsimti un tūkstošgades, viena pēc otras, pirms tie no jauna tiks savākti klētī. Katru reizi, kad viņi centīsies sapulcēties pirms noteiktās stundas, vējš viņus aizraus un izklīdinās, jo Izraēlim ir jāapraud savs grēks tik ilgus gadsimtus, cik asins pilieni iztecēja no Dieva Jēra asinsvadiem, kurš tika upurēts par pasaules grēkiem. Bet Mana Baznīca, Izraēla vajāta, jo vajāts tikšu Es un Mani mācekļi, beidzot atvērs Savas - Mātišķās skavas, lai pieņemtu to [Izraēli] zem sava apmetņa, kā vista pulcina izkaisītos cāļus. Kad beidzot viss Izraēlis atradīsies zem Kristus Baznīcas apmetņa, tad Es atgriezīšos. Bet tās ir nākamās lietas. Atgriezīsimies pie pašreizējām. Atcerieties, ka māceklis nav lielāks par savu Mācītāju, nedz kalps lielāks par savu kungu. Tādēļ māceklim pietiks, ka tas būs tāds, kā viņa Kungs, un tā jau būs liela - jums piešķirta - žēlastība. Ja jau Belcebuls ir nosaukts par mājas kungu, tad kā tiks dēvēti viņa kungi? Un vai kalps var sacelties, ja kungs nesaceļas, nenolād un ja visā nav naida, bet ja viņš mierīgi turpina savu darbu, uz laiku atliekot tiesas spriešanu, kad Viņš visu būs pabeidzis, tad pārliecināsies un atzīs tos kā tādus, kas spītīgi turas pie ļauna. Ne, kalps nevar rīkoties citādi kā viņu kungs, bet tiem drīzāk ir jāseko sava kunga piemēram. Atcerieties, ka arī viņi ir grēcinieki, kamēr Kungs ir bez vainas. Tādēļ nebīstieties no tiem, kuri sauks jūs par "sātaniem" Patiesība tiks atklāta un tad būs skaidrs, kurš patiesi ir bijis "sātans" - viņi vai jūs. Nekas, kas ir paslēpts, tāds nepaliks un katrs noslēpums tiks atklāts. Šobrīd Es jums saku to tumsībā un kā noslēpumu, jo pasaule nav cienīga uzzināt visus Dieva Dēla vārdus. Bet jūs, pienākot laikam, pateiksiet viņiem tos atklāti. No jumtiem sauciet to, ko Es jums šobrīd stāstu vairāk dvēselēm, nekā ausīm. Jo tad pasaulei iestāsies asins kristības, un pret sātanu būs pacelts karogs, pateicoties kuram pasaule sapratīs Dieva noslēpumus. Sātans spēs kaitēt tikai tiem, kuri alks pēc viņa kodiena, nostādot to augstāk par Manu skūpstu. Bet astoņi no desmit pasaulē esošajiem nevēlēsies to saprast. Tikai mazākums vēlēsies zināt visu, lai izpildītu Manu mācību. Māciet to no kalnu augstienēm, no nebeidzamā jūras klaida, māciet zemes iekšienē. Pat ja ļaudis mācību neklausīsies, Dieva Vārdu uzņems putni un vēji, zivis un viļņi. Viņi aiznesīs mācības atbalsi zemes dzīlēs un atkārtos to iekšējiem avotiem, minerāliem un metāliem. Par to priecāsies viss, kas dzīvo, jo visu to radīja Dievs, lai padarītu to par Manu kāju pameslu, lai ielīksmotu Manu Sirdi.

Tādēļ nebīstieties no tiem, kuri nonāvē miesu, bet nespēj skart dvēseli. Bīstieties tikai no tā, kurš var pazudināt jūsu dvēseli un Pastarā Tiesā savienot to ar augšāmcelto miesu, lai iemestu to elles ugunī. Tādēļ nebīstieties. Vai tad divus zvirbuļus nepārdod par vienu grasi? Bet ja Tēvs to nepieļaus, tad neviens no tiem neiekritīs lamatās, par spīti visām izliktajām lamatām. Tādēļ nebīstieties. Tēvs zina par jums, viņš pat zina cik ir jums matu uz galvas. Un jūs taču esat vairāk vērti par daudziem zvirbuļiem. Patiesi es jums saku, ka tas, kurš atzīs Mani cilvēku priekšā, to arī Es atzīšu Debesīs Sava Tēva priekšā. Bet tas, kurš aizliegsies Mani cilvēku priekšā, to arī Es aizliegšu Tēva priekšā. Tas, kurš atzīst - tas saglabā, kurš aizliedz - tas gļēvulības dēļ trīskāršas iekāres, ļauna aprēķina vai cilvēcisko emociju dēļ atstāj Manu ceļu kāda Man pretim stāvoša dēļ.
Tieši tā arī notiks.

Nedomājiet, ka esmu nācis nest saskaņu zemes virsū. Mans miers ir augstāks par vienas dienas apdomātu saskaņu. Es neesmu nācis nest mieru, bet zobenu. Asu zobenu, lai pārgrieztu saites, kas dvēseles tur dubļos, lai atvērtu ceļus pārdabiskiem lidojumiem. Tā nu Es esmu nācis nošķirt dēlu no tēva, meitu no mātes, un vedeklu no vīra mātes. Jo es esmu Tas, kurš valda un kuram ir visas tiesības attiecībā uz padotajiem. Nevienam nav lielākas tiesības uz mīlestību kā man. Manī aizmetas ikviena cēlsirdīga mīlestība.

Es esmu Tēvs, Māte, Līgavainis, Iemīļotais, Brālis, Draugs un kā tāds Es mīlu jūs un tā vēlos tapt mīlēts. Un kad Es saku: "Es gribu", nevienas saites nespēs turēties tam pretim un tā radība ir Mana. Es radīju to kopā ar Tēvu, tāpēc Man uz to ir tiesības.

Patiesi cilvēka ienaidnieki (ir ļaudis – sātani). Bet kristieša ienaidnieki būs viņa tuvinieki ar savām sērām, draudiem vai lūgšanos. Kurš tēvu vai māti mīl vairāk par Mani, nav Manis cienīgs. Kurš dēlu vai meitu mīl vairāk par Mani, nav Manis cienīgs. Kurš neņem savu ikdienas sevis aizliegšanos, paklausības, varonības, sāpju, slimības cīņu - visa, ko Dieva griba dāvā - vai pieredzes pilnīgo krustu, un kurš Man ar šo krustu neseko, nav Manis cienīgs. Tas, kurš vairāk rūpējas par zemes, nevis par gara dzīvi, zaudēs patieso dzīvi. Kurš mīlestības dēļ uz Mani zaudēs savu dzīvi, tas atradīs to mūžīgu un laimīgu. Kurš jūs pieņem, pieņem Mani. Kas Mani pieņem -pieņem to, kurš Mani sūtīja. Kurš pieņem pravieti kā pravieti, saņems attiecīgu algu kā šis pravietis vai taisnīgais, ja tādu viņš būs pieņēmis. Tas, kurš pravietī atpazīs pravieti, sniedz liecību par to, ka pats ir pravietis, vai svētais, kas atrodas Svētā Gara apskāvienos. Līdzīgas dvēseles atpazīst viena otru. Katrs saņem algu pēc taisnības, bet ja kāds kaut vienu glāzi ūdens sniegs vienam no Maniem kalpiem, kaut vai vismazākajam, tas ir Mans māceklis ar tam pienākošos algu.

Mani kalpi ir visi tie, kuri sludina Mani ar savu svēto dzīves veidu, tie var būt ķēniņi vai ubagi, mācīti vai vienkāršie ļaudis, veci un bērni, jo par Manu mācekli var kļūt ikviens neatkarīgi no vecuma. Tagad lūgsimies un atgriezīsimies mājās. Rītausmā jūs dosieties misijā šādi: Sīmanis ar Jāni, Zelota ar Iskariotu, Andrejs ar Mateju, Jēkabs ar Tomu, Filips ar Jēkabu Zebedeja dēlu, Jūda ar Bartolomeju. Nākamajā nedēļā Es došu citu uzdevumu. Lūgsimies. Un viņi skaļi lūdzās…

Jēzus ir palicis viens kopā ar Mateju, kurš savainotās kājas dēļ nevarēja doties kopā ar citiem apustuļiem mācīt ļaudis. Daudzi slimie, kas vēlējās dzirdēt pamācības pulcējās dārzā. Jēzus pašreiz pabeidz Savu uzrunu un saka: "Kopā mēs pārdomājām Zālamana izteicienu: "Taisnības pilnība sniedz lielu spēku", tādēļ Es aicinu jūs, lai jūsos būtu šī pilnība, jo tā jums ļaus ieiet Debesu Valstībā. Mans miers lai ir ar jums, Dievs lai ir ar jums."

Tad Viņš griezās pie trūcīgajiem un slimajiem, labestībā uzklausot viņu vaimanas. Viņš dod tiem žēlastības dāvanas un padomus, un dziedina slimos. Blakus Kungam esošais Matejs dala žēlsirdības dāvanas. Jēzus šobrīd uzmanīgi uzklausa nabaga atraitni, kura ar asarām acīs stāsta Viņam savas bēdas. Vīrs, galdnieks, piepeši esot nomiris un atstājis viņus - septiņus. Darbs esot aizsākts: rati, lāde, mājsaimniecībā nepieciešamās lietas - ja tas netiks pabeigts, viņiem tiks atņemti visi galdniecības piederumi apmaksai par piegādāto koku. Dēlēns - astoņus gadus vecs - nespējot paveikt pasūtījumu, viņš varot tikai darbā palīdzēt... un tā nu viņus sagaida trūkums! Ko iesākt? Vīra ģimene nevēlas palīdzēt, jo apvaino sievu par pāragro vīra nāvi...
Jēzus uzmanīgi klausās un iejautājas:

- Dodies mierīgi mājup. Lūk, tikmēr tev bērniem maizei. Rīt Es atnākšu un pabeigšu iesākto darbu. Un tad jau redzēsim.

Vai drīkstu Tevi sveicināt, Mācītāj, trīskārt Svētais? - aiz Jēzus muguras atskan balss.
Tas ir Manaēns. Jēzus pagriežas pret viņu un smaidot saka:

Mācītāj, es vienmēr atminos Tevi un vienmēr esmu vēlējies atnākt pie Tevis. Tomēr Kristītājs ir sagūstīts un es nevarēju doties prom, jo biju nomodā, lai Herodiāda nenodara viņam ko ļaunu, šobrīd viņa uz kādu laiku ir aizbraukusi uz citu pili un es to izmantoju un ierados šeit kopā ar diviem Jāņa mācekļiem. Jānis sūtīja mūs, lai mēs Tev pavaicātu...

- Ko gribējāt Man vaicāt? - jautā Jēzus pēc godbijīgo sveicienu saņemšanas.

- Mācītāj, Tev nevajadzētu brīnīties, ka lielās mīlestības dēļ, Jāņa mācekļi izjūt zināmu netīksmi pret to, kuru uzskata it kā par sava mācītāja pretinieku. Es mīlu jūs abus un, Jānim atrodoties briesmās, es vēlējos būt viņa tuvumā. Bet tie pārējie greizsirdības dēļ sāka šaubīties vai Tu esi Mesija un tie sacīja Jānim, ka drīzāk Jāni tie atzīšot par Mesiju, jo neviens nevarot būt svētāks par viņu. Jānis nosauca viņus par zaimotājiem. Viņš skaidroja, ka Mesija esi tikai Tu. Redzot, ka viņš nespēj savus mācekļus pārliecināt, viņš lika pie Tevis mums nākt un viņa vārdā jautāt: "Vai Tu esi Tas, Kuram vajadzēja nākt, vai mums būs citu gaidīt?" Pie Tevis viņš lika nākt tiem, kuri šaubījās, lai vēlāk citi tiem ieticētu. Tagad Tu Pats pārliecini viņus.

- Mācītāj! Nedomā, ka esam naidīgi pret Tevi noskaņoti! Mēs... mēs jau sen pazīstam Kristītāju un vienmēr esam redzējuši viņa svētumu, gandarīšanu un iedvesmu. Tevi mēs pazīstam vienīgi no citu lūpām, un Tu zini, kā runā cilvēki: vieni slavē, citi nopeļ...

Zinu, jau zinu. Es lasu jūsu dvēselēs, bez tam jūsu acis redz un ausis dzird. Tad nu aplūkojiet Man apkārt esošos ļaudis. Tie ir nabagi, kuri vēlas iepazīt Dieva Vārdu. Jautājiet viņiem un jūs uzzināsiet patiesību.

- Bet mēs taču ticam Taviem vārdiem. Saki tikai, kādu ziņu mums aiznest Jānim, lai viņš spētu pārliecināt pārējos?

Tad nu sakiet Jānim: kurlie dzird, mēmie runa un aklie redz. Apvaicājieties šis pilsētas sinagogas priekšniekam kā tika augšāmcelta viņa meitiņa. Bet Nainā Es dzīvē atgriezu atraitnes dēlu. Daudzi lepras slimnieki dažādās vietās tapa dziedināti... to visu sakiet Jānim, un sakiet vēl, ka Es svētīju viņu ar visu Savu mīlestību. Palieciet līdz vakaram un atpūšaties.

Jēzus kopš rīta strādā pie atraitnes un Viņam palīdz mazais Jāzepiņš. Manahēns sēž uz sola pie sienas un tikai reizēm uzrunā Mācītāju. Redzot kā lāde tiek pabeigta, viņš vēlas arī sev līdzīgu lādi par piemiņu. Jēzus apsola viņam tādu pagatavot vēlāk, bet Manahēnam esot devīgi jāsamaksā šai nabaga sievietei. Vai tu patiesi vēlies šeit vēl strādāt, Mācītāj? - Kamēr pietiks koka. Es esmu godprātīgs galdnieks - Jēzus smaidot atbild.

- Tevis pagatavota lāde - kas gan tā ir par vērtīgu relikviju! Ko gan es vēlāk tajā varēšu ielikt?

- Un kas par to? Arī Tēvs veidoja cilvēku! Viņš radīja jūs visus... un ko ļaudis ievietoja sevī?

- Nu redzi! Un vai tu domā, ka Dieva radītais cilvēks ir daudz lielāks par šo Manis pagatavoto lādi?
Nekad nevajag jaukt priekšmetu ar darbu. Manam darbam ir jābūt relikvijai vienīgi priekš gara.
Un tas būtu?
Tas nozīmē, ka šim darbam vajadzētu sniegt mācību tavai dvēselei.

- Un tātad, tam vajag man parādīt Tavu pazemību un strādīgumu... Parādīt Tavus tikumus, vai tiesa?

- Labi, Mācītāj. Bet vai Tu pagatavosi lādi arī priekš manis?
Priekš tevis Es gatavoju šo. Bet ja tu lūkojies uz to kā uz relikviju, tad tev Man attiecīgi par to ir jāsamaksā. Vismaz vēlāk varēs sacīt, ka kaut arī tikai vienu reizi, tomēr esmu bijis skaudīgs par grasi... Bet tas taču ir priekš šiem bāreņiem...

Vēlies, cik vien Tev tīk, un es samaksāšu. Vismaz es šeit nesēdēšu par velti, kamēr Tu - Dieva

Pienāks diena, kad Mani turēs par vainīgu, uz Mani tad gulsies visi pasaules grēki un Es tos paņemšu

Tā tam vajadzētu būt... tomēr tā grēkos vienmēr. Tādēļ smagums, kas kritīs pār Mani salauzīs Manu Sirdi. Pār Mani gulsies grēki sākot ar Ādama līdz pat šo dienu grēkiem. Un kopš šī brīža līdz pat pasaules galam Es cilvēka vietā samaksāšu par visu.

Bet cilvēks nesapratīs Tevi un neiemīlēs. Vai domā, ka Korizaina sapratīs Šī Tava darba mācību? - Nesapratīs un pat sacīs, ka Es strādāju, lai nopelnītu naudu. Bet Es vienmēr visu atdodu, pat grasi priekš Sevis nepaturu... tagad šī atraitne var būt mierīga, jo Es viņu vairs neaizmirsīšu..

Piektdienas dienā Jēzus atstāja atraitnes māju. Viņš apsola pēc dienas atkal atgriezties. Līdzi Viņš ņem savu mazo palīgu - Jāzepiņu, jo tāda ir Viņa vēlēšanās. Viņi atnāk uz Kapernaumu, jo mācekļi tur jau pulcējas un tieši šobrīd tie stāsta Matejam savus piedzīvojumus. Ieraudzījuši pie mūrīša gaišo Jēzus galvu, viņi priecīgi skrien pie Viņa, bet ieraugot grezni ģērbto Manahēnu, viņi apstājas. Savā baltajā ģērbā, kas ir apjozts ar dārgu jostu, (savā) sarkanajā apmetnī, galvu sedzošajā baltajā muslīnā, kuru nostiprina zelta, pieri greznojoša, diadēma. Viņš izskatās līdzīgs kādam ēģiptiešu karalim.

Kad beidzot pēc sasveicināšanās visi apsēžas apkārt Kungam, apustuļi jautā:

- Tas ir Jāzepiņš, Mans pēdējais ieguvums. Nāc, apsēdies Man tuvāk, mazais, un Es tevi iepazīstināšu ar Saviem biedriem, par kuriem jau tik daudz tu esi dzirdējis. Tas ir Sīmanis – Pēteris - vislabākais cilvēks uz pasaules attiecībā pret bērniem. Tas ir Jānis - liels bērns, kurš runāja par Dievu pat spēlējoties. Bet šis ir Andrejs, Pētera brālis - tu vienmēr spēsi ar viņu saprasties, jo viņš ir tik mierīgs kā mazs jēriņš. Bet šis ir Sīmanis Zelota, viņš tik ļoti mīl bērnus - bāreņus, ka gadījumā ja nebūtu kopā ar Mani, tad noteikti apstaigātu visu pasauli, meklējot tos. Un lūk, šie ir Jūdas, Filips un Bartolomejs. Vai redzi kā viņi uz tevi raugās? Viņiem pašiem ir savi bērni un viņi tos ļoti mīl. Bet šis ir Jēkabs, Jāņa brālis, nopietns un labsirdīgs, kā jau vecākais brālis. Bet šie ir Mani brālēni - Jēkabs un Jūda. Viņi mīl visus, kūms Es mīlu, un tādēļ arī tevi viņi mīlēs. Bet šis ir Matejs, kuram sāp kāja, arī viņš mīl bērnus. Beidzot ir palicis Toms, kurš uzreiz uzdāvina bērnam, vīnogu ķekaru.

Tad nu Matejs ir izturīgāks par tevi, Pēteri, jo prot klusēt, bet tu neproti apvaldīt ziņkāri.

Tur dzīvo atraitne kopā ar slimu māmiņu un pieciem maziem bērniem. Viņas vīrs nomira pēkšņi: strādājot; atstājot trūkumu un nepabeigtus pasūtījumus. Neviens šai sievietei neizrādīja žēlsirdību, tā nu Es devos pie viņas un pabeidzu šo iesākto darbu…

Jēzus nogaida līdz apustuļi nomierināsies un, atbildot uz šo kņadu, tikai nosaka: Es atgriezīšos tur rīt un palikšu līdz būšu visu pabeidzis. Es ceru, ka jūs Mani sapratīsiet. Korozainā ir rieksts bez aizmetņa. Kaut šāds aizmetnis būtu vismaz jūsos. Jāzepiņ, padod Man to riekstu, kuru tev iedeva Sīmanis un klausies uzmanīgi arī tu. Vai redzi šo riekstu? Es ņemu to, jo nekā cita tuvumā Man nav. Taču lai labāk izprastu līdzību, iedomājieties kokosriekstu, vai viscietākos ciedru čiekurus, piemēram, olīvas. Tiem ir noslēgta, cieta čaula. Liekas, ka rieksts ir tik cieši saspiests, ka vienīgi spēks var to pārplēst. Bet kas notiek tad, kad, nokrītot uz zemes un ejot kādam pāri, tas tiek iemīts zemē? Čaula atveras un kodols iesakņojas un izlaiž dzinumu, kā tas notiek? Mums, lai mēs varētu atvērt riekstu, tas ir jāsasit, bet tur - zemē - tas atveras pats. kas gan par spēku mājo šajā sēklā? Čaulas iekšpusē atrodas vājš riekstiņš, kurš nes sevī vēl vārgāku lietu: sēklu, kurai piemīt spēks, kas atver čaulu un dzemdina augu ar saknēm un zariem.

Pamēģiniet zemē ierakt riekstus un nogaidiet. Tad jūs redzēsiet, ka citi uzdīgst, bet citi nē. Izvelciet no zemes tos riekstus, kuri nav uzdīguši, pāršķeliet tos un jūs ieraudzīsiet, ka tie ir tukši. Tātad, ne jau zemes mitrums, nedz siltums ir tie faktori, kas atver čaulu. To paveic riekstā esošais zirnītis, vai pareizāk sakot viņa dvēsele: sēkla, kura augot, vienlaicīgi kļūst par aizmetni un atver rieksta čaulu. Tagad attiecināsim to uz mums.

Ko tādu Es esmu darījis, ko nebūtu vajadzējis darīt? Vai tad tik maz jūs vēl saprotat, ka neapjaušat, ka liekulība ir grēks? Bet vārds ir vējam līdzīgs, ja tas nebalstās uz darbību? Ko vienmēr esmu jums sacījis: "Mīliet viens otru. Mīlestība ir bauslis un godības noslēpums". Vai tad Man varētu trūkt mīlestības? Tādā gadījumā Es būtu viltus Mācītājs. Nē. Nekad.

Mūsu miesa ir kā ciets rieksts. Bet tajā ir ieslēgta dvēsele, bet savukārt tajā - dīglis. Dīglī atrodas daudzas sastāvdaļas, bet vissvarīgākā no tām ir mīlestība. Tieši mīlestība ir tas spēks, kas atdara čaulu un atbrīvo dvēseli no matērijas ierobežojumiem un aizved pie Dieva, kas ir Mīlestība. Mīlestība nav tikai vārdi vai nauda. Tikai mīlestība atklāj mīlestību. Naudas Man nebija un ar vārdiem šai Korozainas atraitnes gadījumā nepietiek. Tur septiņas personas atradās uz bada un trūkuma sliekšņa. Izmisums tur jau izstiepa savas tumšās rokas, lai satvertu un žņaugtu. Pasaule no šīs nelaimes savā egoismā novērsās. Pasaule parādīja, ka Manus vārdus tā nesaprot. Tā nu Es ķēros pie šī darba, jo Es varēju un biju brīvs, lai to darītu. Mans pienākums bija šos nabagus visas pasaules vietā, kura tos nemīl. Tā nu Es rīkojos. Vai tagad variet vēl Mani kritizēt? Vai drīzāk Man nevajadzētu jūs nosodīt šī mācekļa - kurš nekaunējās nākt Man līdzi - un bērna priekša, kurš par Mani neko vēl nezin? Jūs klusējiet? Neņemiet ļaunā, ka Es paceļu balsi, lai iztaisnotu jūsu kļūmīgos uzskatus, jo Es daru to mīlestībā uz jums, pieņemiet sēklu, kura atdara čaulu, citādi jūs kļūsiet par nekam nederīgām būtnēm. Arī jums ir jābūt gataviem rīkoties tā, kā Es rīkojos. Nekas nedrīkst jums būt par grūtu, lai dvēseli aizvestu pie Dieva. Nevienu darbu nav brīv uzskatīt par pazemojošu. Pazemot cilvēku var vienīgi zemiski darbi - liekulība, nejūtība, kaitēšana tuvākajam, augļošana, aprunāšana un izlaidība. Tas viss cilvēku pazemo. Un tomēr tas viss tiek darīts bez kautrēšanās, pat no to puses, kuri vēlas tapt atzīti par pilnīgiem. Tādi neapšaubāmi ieļaunojās, redzot Mani strādājam. Šis niecīgais āmurs, kurš kalpo naglu sišanai kokā, kā gan pavairojas tā vērtība, kad ar tā palīdzību tiek nopelnīta maize bērniem. Cilvēk, tu, kuram vajadzēja būt par gaismu un patiesību, tu esi vienīgi tumsība un meli! Saprotiet vismaz jūs, ko nozīmē Labestība, Mīlestība un Patiesība! Daudzi ir farizeji, pat Man apkārtesošo vidū.
Mācītāj, nerunā tā! Mēs taču mīlam Tevi un vēlamies pasargāt Tevi no nepatikšanām! Tas tādēļ, ka vēl neesiet sapratuši! Tik daudz jums esmu stāstījis, bet redzu, kā jūsos joprojām vēl mājo mīlestība tikai vārda pēc, jūs nepazīstiet tās dabu. Vai tad Es neteicu, ka mīlestība ir kā pestīšanas tronis? Jā! Bet jūs neizpratāt Manu vārdu nozīmi. Kādēļ jūs nejautājāt pēc paskaidrojuma?

- Mīlestība ir jūgs, jo tā pazemo cilvēka muļķīgo lepnību mūžīgo patiesību lieluma priekšā. Ticība liek cilvēkam atzīt, ka viņš nav nekas, bet Dievs ir viss... ka cilvēks nespēj neko, bet, ka Dievs var visu... tā liek atzīt, ka cilvēks ir pārejoši pelni un Dievs ir mūžīgs un Viņš paaugstina šos pelnus, balvā dāvinot tiem mūžību. Cilvēkam ir jātop krustā sistam, jānonāk līdz dzīvībai, un tur viņu sasniegs ticības un mīlestības liesmas, un cerība vērsīs viņu uz Debesīm. Tomēr atcerieties: ja mīlestība aptrūksies, tad miesa, no vienas puses piesista krustā, slieksies dubļu virzienā, jo tā vairs neredzēs Debesis. Tad iznīcībai tiks lemtas atpestījošās cerības sekas un pat ticība kļūs neauglīga, jo atraujoties no šiem diviem teoloģiskajiem tikumiem, dvēsele ieslīgst aukstumā un to ieskauj nāvējošs ledus... Neatsakiet Dievam pat vismazākās lietas. Bet šāda atsacīšana būs palīdzības sniegšanas atteikšana tuvākajam - pagāniskas lepnības dēļ. Mana mācība ir jūgs, kurš nospiež grēcīgo cilvēci. Tā vienlīdz ir āmurs, kurš pāršķeļ cieto čaulu, lai atbrīvotu garu. Jā, Mana mācība ir jūgs un āmurs. Bet tas, kurš to pieņem, smagumu, kādu uzliek citas mācības un visas cilvēciskās lietas - nejūt.

Pat ja šīs pasaules lietas nav ievainojušas dvēseli, tad mīlestība nešaubīgi palīdz atbrīvoties no tām. Katram ir savas ciešanas un nogurums. Visa cilvēce cieš un reizēm ciešanas sniedzas pāri tās spēkiem. No bērna līdz sirmgalvim, kurš jau sliecas kapa virzienā ar visām garās dzīves laikā pieredzētām vilšanās un smaguma nastām, vai ievainojumiem, visiem ir jācieš. Bet Mana mācība un Mana ticība sniedz atvieglojumu tajā visā. Tādēļ tā tiek dēvēta par "Labo Vēsti". Kas to pieņem un padodas tai, tas būs laimīgs jau šeit, zemes virsū, jo Dievs viņam palīdzēs, atvieglojot viņa ceļu un dāvājot iepriekš minētos tikumus mīlošo māsu vietā. Tie paņems dvēseli aiz rokas un vedīs to, apgaismojot ceļu un stāstot par Dieva mūžības solījumiem. Un kad pārguris, cilvēks tiks guldīts zemē, viņš atmodīsies Debesīs.

Kādēļ jūs vēlaties būt noguruši, uztraukti, neapmierināti tajā pat laikā, kad variet iegūt atvieglojumu un palīdzību? Kādēļ jūs, Mani apustuļi, vēlaties just savas sūtības nogurdināmību, grūtības un skarbumu, ja nedaudz paļāvības palīdzētu jums izpildīt un saprast šo sūtību, palīdzētu izjust patiesību, ka grūta šī sūtība ir tikai tiem, kuri Dievu nepazīst? Šobrīd jūs esat skumji, bet par iemeslu tam bija pavisam bezmērķīgs sākums. Jūs skumdina Mana pazemība, un arī apziņa, ka jūs no pilnības esat vēl tik tālu. Tagad pazemīgi pieņemiet pārmetumu un atzīstiet savu vainu. Apsoliet sirdī kopš šī brīža ilgoties pēc pilnības pārdabiska mērķa labā. Un tad nāciet pie Manis, un Es jūs atbalstīšu, sapratīšu un jutīšu jums līdzi.

Nāciet pie Manis visi, kas ciešat materiāli, morāli vai garīgi... jums nodara sāpes tas, ka jūs neprotat sevi svētdarīt tā kā jūs Dieva mīlestībā to vēlētos - esat izturības pilni un bez atgriešanās pie ļaunā. Svēttapšanas ceļš ir ilgs un noslēpumains. Reizēm tas notiek neapzināti, cauri tumsībai, ar rūgtumu uz lūpām un tādos brīžos liekas, ka stāvēts tiek uz vietas. Tādos brīžos dvēsele nezin, ka šis garīgais aklums ir daļa no pilnības. Svētīgi, trīskārt svētīgi ir tie, kuri turpina ceļu bez mierinājuma, gaismas un saldmes meklējumiem, un neapstājas sakot: "ja Tu mani neiepriecināsi, es tālāk neiešu!"

Es saku jums: vistumšākā taka negaidīti kļūs par vislieliskāko ceļu. Rūgtums lūpās, kas zemes lietām ir atņēmis visu garšu - pārvērtīsies paradīzes saldmē. Bet tikmēr, lai izturētu - nāciet pie Manis visi, kas esiet apgrūtināti un noguruši, visi, kas Dievu meklējiet, un Es jūs stiprināšu.

Ņemiet Manu jūgu uz sevis. Tas nav smags, bet tikai uztur jūs. Pieņemiet Manu mācību un sekojiet sava Mācītāja piemēram, kurš neaprobežojas tikai ar svētības došanu jums, bet Pats izpilda to, ko māca. Mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un pazemīgu sirdi. Un jūs atradīsiet atpūtu savām dvēselēm, jo klusums un pazemība atver debesis zemes virsū. Jo Debesīs var nokļūt tikai pateicoties mīlestībai, bet mīlestība vienmēr ir klusa un pazemīga. Nekad no jums Es neesmu gaidījis kaut ko, kas sniedzas pāri jūsu spēkiem, jo Es mīlu jūs un vēlos, lai jūs kopā ar Mani būtu Debesīs. Tādēļ centieties līdzināties Man. Nebīstieties, Mans jūgs ir salds un viegls. Un nebeidzami lieliska būs jūsu balva, kuru jūs saņemsiet par savu uzticību. Tā būs nebeidzama un mūžīga...

Jēzus dziedina slimos. Blakus ir vienīgi Manahens. Ir agrs rīts un abi atrodas Kapernaumā, piemājas ēnainajā dārzā. Manahenam ap vidu vairs nav zeltītā josta, nedz zeltītā stīpa uz galvas. Viņš ir apjozies ar vilnas auklu, un galvas sega ir nostiprināta ar ādas sloksnīti. Jēzus galva ir atsegta kā vienmēr, kad Viņš atrodas mājās.

Dziedinājis un iepriecinājis slimos, Jēzus kopā ar Manahenu dodas uz augšistabu, kur viņi apsēžas pie loga.

- Ak, es vispār nekur neietu... Bet es bīstos par Kristītāju... Tomēr es gribētu sagaidīt apustuļus atgriežamies. Es vienmēr tajā laikā varu būt noderīgs. Es vēlētos, lai man pietiktu drosmes pilnībā Tev sekot. Bet vai tas man kādreiz izdosies? Mēs, bagātie, nespējam no visa atrauties. Kādēļ tā?

- Jo jūs tur jūsu nabaga bagātības. Tas viss ir veltīgs. Vienīgā lieta, kura tāda nav ir svētā Dieva bijība un paklausība Viņa baušļiem, jo cilvēks nav miesa vien, viņam vienlīdz ir arī garīga daba.
Tas, kurš prot tā atrauties no materiālajam lietām, tas ir brīvs no īpašuma verdzības.

- Es gribētu šos vārdus paturēt atmiņā. Cik gan daudz es esmu ieguvis, atrodoties Tev līdzās. Tagad es varu iet uz to nožēlojamo galmu un dzīvot tur pilnīgāk, kaut kā labāka gaidās. Bet vai es kādreiz nonākšu pie pilnīgas piederības Tev?

- Bet kad tas būs? Vai pēc gada? Vai vēl vēlāk? Vai arī tad, kad vecums darīs mani gudru?

- Tu nonāksi līdz tam, kad sasniegsi garīgo briedumu... - seko klusuma brīdis. Tad Jēzus jautā:
Vai tu pazīsti Lācaru no Betānijas?

- Lācars tev ir nepieciešams Dievā. Centies pietuvoties viņam kā Mans māceklis.

Dziedošā mājas saimnieces balss atbild:
- Augšistabā. Kas jūs esiet? Vai slimie?

- Miers ar jums! ak, tie esat jūs! Nāciet! - tie bija trīs Jēzum pazīstamie
Pienākuši, viņi sauc:

- Pieņem mūs tagad, Kungs, jo mēs esam Tavs mantojums! - un asaras krīt no viņu acīm. Jēzus vienlaicīgi ar Manahenu iesaucas: Jānis?

Šie vārdi atskan kā skaļš kliedziens, kas pārmāc visu pasaules troksni. Tomēr tie tika izteikti klusu, bet tas, kurš tos izteica un arī tie, kas tos dzirdēja - it kā pārakmeņojās. Likās, ka zeme, izdzirdējusi šos vārdus, pārtrauca visa veida troksni, jo iestājās dziļš klusums un pilnīga zvēru, lapotnes kustības, gaisa pieklusums... Dūjas pārstāja ūjināt - svilpot, kā pēc pavēles apstājās zvirbuļi, nekavējoties pieklupa sienāzis, un vējš aizturēja lapu un ziedu čaloņu, tas tikai nošalca kā zīds. Jēzus nobāl un Viņa acīs sariešas asaras. Viņš izstiepj rokas, sakot:

Tad Viņš saliek rokas un neapšaubāmi vērša pie Dieva Tēva un Jāņa dvēseles. Manahēns neiedrošinās pat pakustēties. Viņš kļūst sarkans un viņa seja pauž dusmas, bet roka it kā meklē bruņas. Majestātiskas skumjas atdzīvina Jēzus seju. Pie atnācējiem Viņš vēršas ar vārdiem:

Tas bija svētku vakars... Kādas divas stundas iepriekš Herods laipni sarunājās ar Jāni, bet pirms šīs slepkavības, viņš apcietinātajam ar kalpa starpniecību aizsūtīja augļus un smalku vīnu. Jānis tūlīt tos atdeva mums., jo nekad viņš nepārkāpa savu stingro dzīves veidu. Mēs bijām vieni paši kopā ar viņu, jo pateicoties Manahenam, mūs pieņēma darbā un mēs palīdzējām virtuvē un staļļos. Tā bija žēlastība, jo mēs varējām redzēt Jāni. Tajā dienā pilī bija daudz viesu, bet Herodiāde no rīta ieslēdzās savā istabā pēc dusmu pilna strīda ar Herodu.

- Negaidot, divas dienas iepriekš, viņa sacīja Herodam, ka nespēj bez viņa dzīvot un nevar būt klāt neesoša svinībās. Kliedzot viņa kaut ko pieprasīja Herodam, bet viņš - kaut arī iereibis - atteica viņas lūgumam. Tā nu Herodiāde apvainojusies palika savās istabās. Viņa nepieņēma Heroda sūtītos karaliskos ēdienus. Viņa paņēma tikai augļus un aizsūtīja karalim krūku ar viņu, kas bija uzlabots ar saknēm.

No kalpiem mēs uzzinājām, ka galma dejotāju priekšnesuma laikā, zālē dejojot ieradās Salome. Karalienes meitas priekšā dejotājas atkāpās pie sienas. Meitene dejoja lieliski, bet izlaidīgi. Atbilstoši Herodam un viņa viesiem. Aizrautais Herods dejotājai sacīja:

- Tu skaisti dejoji un esi nopelnījusi balvu: es zvēru tev klātesošo priekšā, ka tu saņemsi visu, ko vien lūgsi. Tad nu ko tu vēlies?

Salome, izliekoties nedroša un pieticīga, kaunīgi, pēc tik daudzām nekaunībām, aizsedzoties ar audumu, sacīja:

- Ļauj man, ak, ķēniņ, brīdi apdomāties. Es iziešu un tūlīt atgriezīšos, jo tava žēlastība mulsina mani.

Un viņa aizskrēja pie mātes un iegāja pie viņas ar smaidu uz lūpām, sakot:

- Ej, un atgriezies ar tā ienīstā galvu, bet es ietērpšos pērlēs un zeltā!

Salome dejojot atgriežas zālē un dejojot pienāca pie karaļa kājām, sakot:

- Lūk, šīs bļodas, uz kuras tu šodien sūtīji mātei augļus par zīmi, ka mīli viņu, es vēlos redzēt Jāņa
Kristītāja galvu! Un tad es dejošu vēl - tā būs uzvaras deja!...

Herods ļoti apjuka, tomēr baidījās neturēt vārdu un viņš pamāja kalpam, kurš no Salomes rokām paņēma bļodu un izgāja no zāles. Mēs redzējām kā viņš gāja ar šo bļodu un kā pēcāk atgriezās ar galvu uz tās.

Jā. Jānis lūdzās... pirms tam viņš man teica: "Drīz atgriezīsies sūtņi un tas, kurš neticēja, ieticēs tagad. Atceries - ja gadījumā es vairs nebūšu dzīvo vidū, tad saku tev tagad, lai tu to tiem atkārtotu: "Jēzus no Nācaretes ir patiesais Mesija"." Jānis vienmēr domāja par Tevi... Tad ienāca bende un s iekliedzos... Jānis pacēlis galvu, ieraudzīja to. Tad viņš piecēlās un sacīja: "Tu spēj man atņemt vienīgi dzīvību, bet patiesība, ka nav brīv ļaunu darīt, paliks."

Viņš vēlējās man teikt vēl kaut ko, bet bende atvēzēja smago zobenu un galva nošķēlās no ķermeņa ar lielu asins strūklu, kura Jāņa aitādu nokrāsoja sarkanu. Novājējusī Jāņa seja bija vaska bālumā un tajā bija redzamas atvērtas apsūdzošas acis. Galva atripoja man pie kājām, bet es pats paģību...

Pēc tam, pēcāk, kad Herodiāde bija to izsmējusi, Jāņa galva tika atmesta suņiem. Taču mēs ātri to pacēlām un ietinuši dārgā drānā, pievienojām to ķermenim. Naktī mirstīgās atliekas mēs aiznesām aiz Mahenantas. Tur rītausmā mēs kopā ar citu mācekļu palīdzību iebalzamējām to akāciju biezoknī... Ja tu būtu tur bijis, Manahen!...

- Kaut es būtu tur bijis! Bet pat galvas nociršana nemazina priekšgājēja godību. Vai tiesa, Mācītāj!

- Nācām ar kājām. Tas bija garš un grūts ceļojums pa sakarsētām smiltīm, zem karsējošas saules.
Tas ilga divdesmit dienas.

Jā, viņš pat uztraucās, vēlāk plosījās dusmās. Visbeidzot viņš sacīja: "Par vienu tiesnesi mazāk!"
Jēzus saka:

Dievs ir tiesnesis, ar to pietiek. Ejiet nomazgāties un pārģērbties, jo tas, kas pieder vienam, ir visu īpašums. Tu, Matej, esi garš, vari paņemt kādu no Manām drēbēm. Tad padomāsim... Sestdien atgriezīsies apustuļi un tad pārējie mācekļi. Tagad atpūtieties.

- Vēl nezinu. Tagad vairs nav vajadzības palikt Maherantā. Tomēr es vēl vēlētos uzkavēties galmā, lai būtu nomodā par tevi, Mācītāj.

- Būtu labāk, ja tu uzreiz Man sekotu. Tomēr Es tevi nespiežu. Atnāksi, kad būsi iznīcinājis veco cilvēku sevī... Es zinu, ka nezaudēju tevi, pat gaidot. Un Es protu gaidīt.
Mācītāj, es redzu, ka Tu ciet...

Tā arī Jāņa nāve nosaka dienu, kurā Es kļūšu par Pestītāju. Tādēļ Mana cilvēciskā puse šobrīd dreb Manī. Es dodos kalnā, bet tu paliec šeit un uzņem viesus. Paliec šeit, līdz Es atgriezīšos. Vēlāk....
Rīkosies tā, kā pats vēlēsies. Ardievu!

Jēzus iziet no mājas, šķērso dārzu un dodas pakalna virzienā, kurs pazūd no mana redzesloka.

Tuvojās Vakars, bet Jēzus joprojām māca atnākušos ļaudis un atbild uz izdotajiem jautājumiem. Apustuļi aizrāda Viņam, ka šī vieta ir tuksnešaina un mitra - lai Jēzus atlaižot ļaudis, lai tie Tariķejā varētu atrast barību un naktsmājas. Dodiet jūs viņiem ēst un pārnakšņot tie var šeit, kā jau to darīja Mani gaidot. Bet mums taču ir tikai piecas maizes un divas zivis!

Apustuļi beidzot atrod zēnu ar pleca somu. Vesels zaru vainags ieskauj viņa galvu, cits zars kalpo jostas vietā, pie kuras - kā zobens - ir piekārta kaut kāda zaraina nūja. Viņam līdzi ir septiņi, līdzīgi "bruņoti", mazuļi.

- Margcjam, Mācītājs tevi sauc! .
Zēns nekavējoties pagriežas un steidzas pie Jēzus un viņam seko arī pārējie puikas.

Jēzu ieskauj bērni. Filips no somas izņem maizi un divas zivis - par maz pat Jēzum un Viņa biedriem.

- Labi. tagad atnesiet Man grozus. - Jēzus raugās uz labvēlīgi noskaņoto rakstvedi, kurš stāv Viņam blakus un jautā:

- Bet vai Tu ar šīm divām zivīm gribi pabarot piecus tūkstošus cilvēku, neskaitot sievietes un bērnus?

Apustuļi tuvojas ar groziem, bet rakstvedis izvēlas priekš sevis to mazāko. Acīmredzot viņa ticība nav pilnīga.

Jēzus paņem maizi un zivis: upurē, lūdzās un svētī tās. Rakstvedis ne acumirkli nenolaiž acis no viņa rokām. Jēzu dala piecas maizes un divas zivis uz astoņpadsmit daļām - pēc grozu skaita - un tad virs katra groza Viņš sadala katru gabalu uz kādām 20 sīkām daļiņām. Tā nu katrā grozā ir sadalītā maize un zivs.

Rakstvedis pat ielūkojas savā grozā un ieliek tajā roku, lai pārliecinātos... Beidzot viņi dodas pie cilvēkiem un dod, dod, dod! Ik pa brīdim viņi pārsteigti lūkojas uz Kungu, kurš stāv atspiedies pret koku ar pāri krūtīm sakrustotām rokām un smaida. Apustuļi maizi dala ilgi un bagātīgi. Tikai Margcjanā nerodas izbrīns, viņš tikai dod maizi un zivis izsalkušajiem bērniem. Zēns pirmais atgriežas pie Jēzus un saka:

- Es devu daudz, daudz, daudz, jo zinu, ko tas nozīmē būt izsalkušam... - un Viņš pilnīgā uzticībā atbalstās pret Jēzu. Pamazām atgriežas apustuļi, no izbrīna kā bez valodas palikuši. Kā pēdējais atnāk rakstvedis, bet viņš vairs nebilst ne vārda. Viņš vienīgi nokrīt ceļos Jēzus priekšā un noskūpsta Viņa drēbju malu.

Tā nu katrs ēda pēc personiskās vajadzības... Paēdinātā tauta savā starpā dalās ar iespaidiem. Arī Kungam apkārtesošie mācekļi stāsta savus iespaidus:

- Mācītāj - jautā rakstvedis - kādēļ šis puika uzreiz sajuta groza smagumu, bet mēs to nesajutām? Es pārskatīju savu grozu pat no iekšpuses. Tajā atradās tikai tie maizes gabaliņi un viens zivs gabals.
Smagumu es sāku izjust, tuvojoties pūlim. Bet ja tas, ko es izdalīju, tiktu nosvērts, tad nepieciešami būtu daudzi vērši lai pārveidotu šo smagumu; nevis grozs, bet piepildīts vezums. Sākumā es dalīju skopi... Tad sāku dot un dot un lai es būtu taisnīgi rīkojies, es atgriezos pie tiem pirmajiem, dodot tiem vēl. Tomēr maizes un zivs pietika visiem.

- Arī es tuvojoties ļaudīm, jutu groza smagumu, taču es uzreiz devu daudz, jo sapratu, ka tas ir
brīnums - saka Jānis.

- Es apstājos un apsēdos, lai izbērtu šo smagumu un redzētu, kas tas ir. Tur bija daudz, daudz maizes. Tad es gāju pie cilvēkiem - stāstīja Manahens.

Bet es pat pārskaitīju šo maizi, jo nevēlējos vilties. Tur bija piecdesmit maizes klaipi un pie sevis es nodomāju: iedošu tos piecdesmit cilvēkiem un tad atgriezīšos. Tā nu izdalot maizi, es skaitīju to, bet nonākot līdz piecdesmitajam klaipam, sapratu, ka groza svars nav mainījies. Es ielūkojos grozā un redzēju tur vēl daudz maizes. Es turpināju iet un nonācu līdz simtam, bet klaipu daudzums grozā nemainījās - saka Bartolomejs.

- Es atzīstos, ka neticēju: es raudzījos uz šiem maizes un zivs gabaliņiem un domāju: Kam gan tas viss ir derīgs? Jēzus laikam jokojas... Es lūkojos groza saturā, stāvot zem koka, gaidot līdz šie gabaliņi mainīs apjomu - bet nekas nenotika. Es jau gribēju atgriezties, kad garam ejošais Matejs man sacīja: vai redzēji cik tie ir skaisti?

- Un es arī, Kungs. Es jau biju nodomājis kopā ar šiem mazajiem kumosiņiem dod arī naudu, lai viņi varētu kaut kur sev varētu ko nopirkt. Es gribēju atbrīvot tevi no nepatikšanām. Vai esmu tāds pats kā Toms?

- Es domāju, ka Tu sadalīji maizi, tā lai pietiktu visiem. Tomēr es biju pārliecināts, ka ar to pietiks, lai paēdinātu ļaudis. Viena ūdens lāse, Tevis dota, var vairāk paēdināt nekā veselas svinības - atzīstas Zelota.

- Mēs atcerējāmies notikumu Kānās un tādēļ nešaubījāmies - nopietni saka Jūda.

- Nē. Es domāju, ka tas iespējams ir Sakraments, par kuru man stāstīji. Vai es kļūdījos?

- Arī es paņemšu gabaliņu maizes un maisiņā pakāršu Margcjamam to kaklā - saka Pēteris.

Celieties. Ejiet vēlreiz ar groziem pie ļaudīm un savāciet pārpalikumus, atdodiet tos visnabadzīgākajiem un laivā dodieties uz Ģenezareti. Es atlaidīšu ļaudis un jums pievienošos.

Apustuļi atgriežas ar divpadsmit - pārpalikumu pilniem groziem un atved aptuveni trīspadsmit ubagus un trūcīgos.

Apustuļi negribīgi dodas prom, atstājot Jēzu. Pūlis izklīst, vai meklē šeit pārnakšņošanas vietu.
Visiem prom dodoties, vai iemiegot, Jēzus pieceļas un lēni dodas ezera virzienā. Pa ceļam Viņš uzkāpj kalnā un iegrimst dziļā lūgšanā.

Šonakt, ciešot nepanesamas sāpes, es jautāju sev, kā Jēzus spēja panest lielās galvas sāpes un es to jautāju Viņam, jo tas, ko izcietu es pati bija īstās mocības, kuras spēju paciest, vienīgi zobus griežot, lai nekliegtu pie vismazākā trokšņa vai gultas aizskaršanas ar galvu. Man likās, ka manī atrodas tik daudz dusmīgi pukstošu siržu, cik man ir zobu. Likās, ka uz mēles, lūpām, degunā un acīs un pieres viducī man ir iedzītas naglas, kuras duras cauri galvaskausam, spiežoties cauri sprandai, liek sejai atvizēt kā ugunī, nodarot asas sāpes, kas līdzinās dzēlieniem. Bet labajā likās, ka tiek sists ar smagu priekšmetu, lai naglas taptu vēl dziļāk iedzītas, lai caurdurtu mani pilnīgi. Šajās savās ciešanās es raudzījos uz Kungu Olīvdārzā līdz pat Kalvārijai. Pēc trešā Viņa kritiena, fiziskās un garīgās sāpes uz brīdi mazinājās, jo Jēzus man parādījās skaists, vesels un smaidīgs uz Galilejas jūras ūdens.

Tagad paklausībā es bez vilcināšanās pierakstu to, ko Mācītājs man rāda, kaut arī manā galvā griežas kaut kas līdzīgs.

Es redzu kā Jēzus uz pakalna lūdzas. Klusums ieskauj Viņu savās mierinošajās skavās... Tas ļauj Viņam aizmirst pūli un zemi, vienojot Viņu ar Debesīm, kuras liekas nolaižamies pār Viņu, lai pagodinātu Dieva Vārdu un ieskautu To ar savu zvaigžņu gaismu. Jēzus lūdzas kā parasti: Viņš stāv, rokas krusta veidā izstiepis. Aiz Viņa atrodas olīvkoks un Jēzus uz koka tumšā stumbra liekas esam piesists krustā. Koka galotnē lapotne atrodas tikai mazliet augstāk par Jēzus stāvu -jo Viņš ir gara auguma vīrietis - viņa stāja pauž, ka Viņš ir Miera Ķēniņš.

Jēzus lūdzas ilgi, tad Viņš apsēžas uz olīvkoka saknes izauguma, un ilgi sarunājas ar Tēvu un Svēto Garu. Dievs sarunājas ar Dievu. Neapšaubāmi ir pagājušas vairākas stundas, jo debesis mainās, un vējš arvien spēcīgāk sāk locīt kokus. Tumši mākoņi klāj debesis, un ezers sāk kļūt nemierīgs. Jēzus pārtrauc pārdomas un pieceļas. Viņš skatās uz ezeru un redz Pētera laivu, kas ar lielām grūtībām tuvojas krastam. Jēzus cieši ietinas apmetnī, uzmetot to kā kapuci uz galvas un dodas lejup no kalna. Viņš iet tik ātri, ka liekas - Viņš lido. Tad Viņš steidzīgi iet pa bangojošo ūdeni ar uz priekšu izstieptām rokām; apmetnis plīvo gaisā it kā veidojot spārnus. Apustuļi redz stāvu un šausmās kliedz; vējš šos kliedzienus nes pretim Jēzum.

- Vai tas patiesi esi Tu, Mācītāj? - jautā Pēteris - tad liec man iet pie Tevis pa ūdeni!

- Nāc! - Jēzus saka to tik vienkārši, irt kā staigāšana pa ūdens virsmu būtu visparastākā lieta pasaulē.

Tad Pēteris, īsā tunikā, izlec no laivas un dodas Jēzus virzienā. Bet esot pusceļā pie Kunga Viņu pārņem bailes. Līdz šim viņu bija uzturējis mīlestības impulss, bet šobrīd cilvēciskums ir ņēmis virsroku un ... viņš dreb par savu ādu. Viņa pārliecība sāk šķobīties, kā tādam, kas stāv uz plūstošām smiltīm, Pēteris sāk bīties... un jo vairāk viņš baidās, jo dziļāk grimst...

Jēzus apstājas un raugās uz viņu. Viņš ir nopietns. Jēzus gaida. Tomēr Viņš nestiepj Pēterim pretim roku; Viņa rokas ir saliktas uz krūtīm. Viņš nesper ne soli, nebilst ne vārda.

Pēteris grimst. Ceļgali vairs nav redzami, ūdens sniedzas jau līdz jostas vietai. Sejā ir lasāmas šausmas. Pēteris ir tik ļoti pārbijies, ka nav spējīgs pat domāt, viņš slīkst... Viņš nedomā par peldēšanu. Nē. šausmas ir to apstulbinājušas. Beidzot viņš nolemj palūkoties uz Jēzu un tajā brīdī viņa domas sāk strādāt, nāk sapratne kur ir iespējams rast glābiņu. Tādēļ viņš sauc: Mācītāj, glāb mani!

Jēzus nolaiž rokas un it kā ciļņa nests steidzas pie apustuļa, izstiepjot roku un saka:

- Ak, mazticīgais, kādēļ tu sašaubījies manī? Kādēļ tu rēķinājies ar saviem spēkiem?

Pēteris konvulsīvi satvēris Jēzus roku, neko neatbild. Viņš vienīgi lūkojas uz Jēzu: vai Viņš nedusmojas, un Pētera acīs vēl joprojām ir redzamas izbaiļu paliekas kopā ar mostošos nožēlu. Jēzus pasmaida un stingri viņu tur. Viņi pienāk pie laivas un iekāpj tajā. Jēzus dod pavēli:

Jēzus atrodas uz kāda pakalna pie ezera. Zemāk ir redzama Magdalēna un Tuberiāde. Jēzus vēlas visiem atvieglot piekļūt pie Sevis un izkliedēt viņu šaubas. Lūk, Viņš uzrunā ļaudis: - Klausieties! Reiz man tika jautāts, līdz kādam mēram Dievs ir žēlsirdīgs pret grēciniekiem. To Man jautāja jau atgriezts grēcinieks, kurš tomēr nespēja pilnībā ieticēt Dieva piedošanai. Es nomierināju viņu ar līdzībām un apsolīju viņam vienmēr runāt par žēlsirdību, lai viņa nožēlas pilnā sirds būtu droša sastapt savu Tēvu Debesīs.

Dievs ir žēlsirdība; jo ir Mīlestība - Dieva kalpam sekojot Dieva piemēram arī ir jābūt žēlsirdīgam. Dievs izmanto žēlsirdību kā savu dēlu sasaukšanas līdzekli.

Pildīt mīlestības bausli ir ikviena cilvēka pienākums. Bet Dieva kalpiem tas ir trīskāršs pienākums. Tas, kurš nemīl, Debesīs nokļūt nevarēs. Ja vien šī mīlestība nav pilnīga. Un jums, vai jums šāda mīlestība ir? Jūs piesienieties ikvienam apkārtesošajam. Daudzi no jums grib sasniegt pilnību, dzīves svētumu, tātad grūto Dieva kalpa vai Kristus ministra vietu. Bet kādi ir jūsu - ministra un kalpa - pienākumi šajā dzīvē? Tie ir pilnīga Dieva un tuvākā iemīlēšana. Jūsu mērķis ir kalpošana. Bet kāda? Tā atgriešana Dievam, ko pasaule, miesa un sātans Viņam ir atņēmuši. Kādā veidā to paveikt? Ar Mīlestību! Mīlestība izpaužas tūkstošiem veidos, bet mērķis tai ir viens: izplatīt mīlestību.

Padomāsim par mūsu skaisto Jordānu. Cik skaista tā ir pie Jērikas, bet kāda tā ir savos pirmsākumos? Tā ir kā mazs strautiņš un tāda tā arī paliktu, ja būtu tikai šī urga vien. Bet lūk no kalniem un pakalniem pie tās atplūda tūkstošiem straumīšu, apvienojoties upē, kura palielinās līdz (tā) kļūst par platu, svinīgu un mierīgu, debeszilu upi bagātīgajā smaragda nokrāsas krastmalas zaļoksnī.

Tāpat ir ar mīlestību. Dzīves ceļa sākums tik tikko pasargājis no smaga grēka - soda dēļ. Tad dvēsele virzās uz priekšu pa pilnības ceļu, un, lūk, no cilvēciskajiem, raupjajiem, neauglīgajiem lepnības un nocietinātības pilnajiem kalniem, vēlmē pēc mīlestības rodas šī galvenā tikuma straumītes. Tad viss apkārtesošais palīdz piecelties un izkliegt sāpes un prieku -tāpat kā upes plūst no kalniem pateicoties ledusaukstiem sniegiem un saulei, kura to izkausē. Viss palīdz noturēties uz Šī ceļa: kā pazemība, tā arī nožēla. Viss palīdz šiem strautiem savienoties ar galveno upi. Jo dvēselei - uz šī ceļa uzvestai - patīk virzīties uz priekšu sava "es" iznīcināšanā, pēcāk vēloties sekot saulei - Dievam, kurš ir kļuvis par varenu, skaistu un labumu nesošu upi. Šīs iesākuma straumītes, kuras stiprina upi ar mīlestību, ir iesākuma žēlsirdības darbi. Dažus žēlsirdības darbus jūs jau pazīstat, bet pārējos Es jums iemācīšu, jo Mans likums ir Pilnīga Mīlestība.

Tad Jēzus sāk runāt par netaisnīgu bagātību un nepieciešamību māceklim būt atrautam no tām. Tad rakstvedis Jānis iejautājas:

- Protams nē. Ja jau Dievs tev ir dāvājis īpašumu, centies to taisnīgi izmantot. Tavs pienākums ir uzturēt ģimeni un labi izturēties pret kalpotājiem. Palīdzi arī nabagiem un tad bagātība priekš tevis kļūs par palīdzību.

To Es saku jums visiem, ka Debesu zaudēšana draud arī trūcīgajam, kurš kļuvis par Manu priesteri, noslīgs kompromisos ar bagātajiem. Jo reizēm bagātais var mēģināt apmānīt ar dāvanu palīdzību, lai viņam netaptu pārmests viņa dzīves veids vai grēks. Manu priesteru starpā var gadīties arī tādi, kuri pakļausies dāvanu kārdinājumam. Tā tas nedrīkst būt. protieties palikt nabagi, protiet atmest nāvi, bet nekad neielaižaties ar grēku. Pat ja šis zelts tiktu pieņemts it kā trūcīgo labumam. Jūs esat kļuvuši par Maniem mācekļiem, lai būtu par skolotājiem, ārstiem un pestīšanas nesējiem. Kas gan notiks ar jums, ja jūs par samaksu pacietīsiet ļaunumu? Tad jūs kļūtu par ļaunuma mācītājiem, ārstiem - slepkavām un tai vietā lai cilvēkus pestītu, jūs kļūtu par siržu pazudināšanas līdzstrādniekiem.

Pat tādā gadījumā. Jo cita īpašumu piesavināties nav brīv.
Ja tā, tad atnāc pie manis uz mājām un liec manam brālim atdot man manu tēva atstātā mantojuma daļu, kurš nomira bez testamenta. Viņš visu paņēma sev, bet mēs esam dvīņi, tādēļ mums ir vienādas tiesības.

- Protams, ka tavs brālis nerīkojas labi, bet Es nevaru šeit lūgties par jums un mācīt vienīgi šajā apkaimē, lai tādejādi aizkustinātu viņa sirdi. Laiku miera ieviešanai es nežēloju.

- Tad kam gan man ir vajadzīga Tava pamācība. Šeit vajag ko citu nevis vārdus.

Ietekmēt tas nozīme pavēlēt un savukārt pavēle ir saistīta ar draudiem. Tu vari draudēt viņam ar slimību, ja viņš neatdotu man manu daļu, jo Tu to vari paveikt!

- Esmu nācis atgriezt, nevis sodīt! Bet ja tu ticētu Maniem vārdiem, tu rastu mieru.

Jēzus iztaisnojas, liels un nopietns, jo Viņš bija noliecies pār mazo, dusmīgo, tuklo vīreli, pārliecinoši sākot:

- Kurš Mani ir iecēlis jums par tiesnesi? Neviens. Es pats vēlējos iet un samierināt jūs. Ja tu Maniem vārdiem būtu ticējis, tavs brālis jau būtu atgriezts. Bet tu neproti ticēt. Tu pats, ja pirmais būtu paspējis sagrābt dārgumus, neko nevēlētos dot savam brālim, jo esot dvīņi, jums ir vienādas kaislības. Priekš tevis eksistē vienīgi zelts, paliec kopā ar to. Ardievu!

Lieciet viņam mieru. Es viņam piedodu, jo skaudības gars moka viņu. Labāk palūgsimies par šī nelaimīgā atgriešanos. Bet jūs paši cenšaties pēc brīvas un šķīstas dvēseles. Jau kopš jaunības sāciet darbu pie tikumu iegūšanas, jo neviens nezin, cik gadus tam vēl atliek dzīvot. Ieklausieties līdzībā:

"kāds bagātnieks novāca gandrīz brīnumaini lielu ražu. Aplaimots viņš aplūko savu bagātību, kāda atrodas uz viņa laukiem un redz, ka tā neietilps viņa noliktavās, tādēļ viņam bija tā jāsaliek zem pagaidu jumtiem un pat dzīvojamās telpās. Tā nu viņš pie sevis sacīja." kā kalps es esmu strādājis pie tik daudz ražām, tagad es gribu tikpat daudz laika atpūsties. Bet kur es to visu likšu? Pārdot ražu es negribu, jo man atkal vajadzētu strādāt uz lauka. Tad nu es nojaukšu savas noliktavas un uzcelšu jaunas - lielākas, lai tur ietilptu visa raža. Un tad es sacīšu sev: tagad atpūties un daudzu gadu garumā dzer un ēd un baudi.

Bet viņš aizmirsa, ka viņam ir ne tikai miesa, bet arī dvēsele, kura baudot un atrodoties bezdarbībā, slikti jūtas. Kļūdās tas, kurš novācis labu ražu domā, ka visu jau ir ieguvis. Vai tad jūs nezināt, ka pieliekot roku arklam darbam, vajag izturēt desmit un pat simts gadus, kamēr vien cilvēks dzīvo? Apstājoties uz vietas, cilvēks grēko pret sevi, jo atņem sev vislielāko godību, atsakoties tas kāpjas atpakaļ. Lai nepazaudētu Debesīs esošo dārgumu, no gada uz gadu tas ir jāpalielina. Bet ja žēlsirdība ir žēlastības pilna pret tiem, kuriem nav daudz laika vairs palicis, tad tos, kuri kavējas - garajā dzīvē paveicot maz labu darbu - tā nesargās. Šim dārgumam nemitīgi ir jātop lielākam., citādi šis kapitāls būs nedzīvs un Debesīs tas nesniegs mieru. Un Dievs muļķības pilnajam vīram sacīja: "Neprātīgajam, kurš zemes labumus uzskati par dvēseles labumiem, kas Dieva žēlastībai esi pavērsis sev par ļaunu, zini, ka šodien naktī tava dvēsele tiks paņemta, bet miesa pakritīs nedzīva. Kam tad piederēs tas, ko esi sagatavojis? Vai tu paņemsi to sev līdzi? Nē. Zemes augļi tev tiks atņemti un garīgie nopelni Manā priekšā stājoties tev nebūs un kā nabags tu ieiesi citā dzīvē. Šīs ražas vietā labāk būtu savācis žēlsirdības darbus attiecībā pret savu dvēseli, jo būdams žēlsirdīgs pret citiem, tu vienlīdz pret sevi būtu bijis žēlsirdīgs. Tai vietā lai kaltu bezdarbības plānus, centies pēc - tavai miesai un dvēselei - lietderīga darba, ko Es tevi aicināšu"... tajā naktī šis cilvēks nomira un tapa bargi sodīts. Patiesi Es jums saku, ka tas, kurš bagātību krāj priekš sevis, Dieva acīs bagāts nekļūs. Tagad ejiet un izmantojiet šo mācību lietderīgi. Miers jums. Un Jēzus kopā ar mācekļiem paslēpjas biezā jaunaudzē, lai ieturētos un atpūstos. Tomēr Viņš turpina uzrunāt savējos par ne reizi vien apustuļiem klāstīto tematu, kurš nekad netiks izsmelts, jo cilvēks pārāk pakļaujas nesaprātīgām bailēm.

Jūs domājat, ka rūpēties vajag vienīgi par pieaugšanu tikumos, bet esiet modri, lai šī cenšanās pēc tikumiem nebūtu nemiera pilna. Labums nemīl nemieru, bailes un steigu, jo tiem piemīt skopuma, greizsirdības un cilvēciskās neuzticības piegarša. Lai jūsu darbs ir nepārtraukts, paļāvības un miera pilns, bez apnicīgas aiziešanas un aizkavēšanās. Tā dara vienīgi mežonīgie ēzeļi, bet neviens tos neizmanto noteiktam ceļa gājumam. Tas, kurš vienmēr ir mierīgs, būs tāds arī neveiksmē. Pat nožēlai par padarīto grēku - jo esam apvainojuši Dievu - ir jābūt mierīgai, uz pazemību un uzticību balstītai. Nospiedošs garastāvoklis un apvainojums pret sevi vienmēr ir lepnības un pat neuzticības pazīme. Bezvainīgais zina, ka ir nabags cilvēks, ar noslieci uz vājībām, kuras reizēm triumfē. Pazemīgais uzticas ne tik daudz sev, kā Dievam, tādēļ krītot tāds saglabā mieru un saka: "Piedod man, Tēvs. Es zinu, ka Tu apžēlosies par mani. Es paļāvīgi ticu, ka Tu palīdzēsi man nākotnē, kaut arī es tik maz esmu Tev uzticīgs."

Kas attiecas uz Dieva dāvanām - neesiet skopi, nedz slinki, dodiet - cik jums to ļauj tikumi. Garam strādājiet tik daudz, cik cilvēki dara miesai. Bet kas attiecas un laicīgām lietām, neņemiet piemēru no pasaulīgajiem cilvēkiem, kuri vienmēr dreb par rītdienu, bīstoties, ka tiem pietrūks ienākumi, ka viņus piemeklēs slimība vai nāve, ka ienaidnieki var tiem kaitēt, utt. Dievs zina kas jums ir vajadzīgs, tādēļ nebīstieties par rītdienu, esiet brīvi no bailēm, kas ir smagākas par galeras vergu saistošām ķēdēm. Neuztraucieties par jūsu dzīvi, nedz par pārtiku, ne dzeramo, ne apģērbu. Gara dzīve sniedz vairāk par miesas dzīvi. Miesas dzīve dod vairāk par apģērbu, jo ne jau apģērbs dod tai dzīvību un šīs miesas mērdēšana palīdz garam sasniegt mūžīgo dzīvi. Dievs zina to mirkli, kad dvēsele atstās miesu, un līdz tam brīdim Viņš dāvās tai to, kas ir tai vajadzīgs. Kraukļiem un zvēriem - kuriem ir pašiem savi eksistences likumi - Viņš dod barību. Un lai Viņš atstātu novārtā jūs? Radībai nav nedz klētis, nedz noliktavas, un tomēr Dievs to baro. Jūs neesiet kraukli, bet gan izvēlētie ļaužu starpā, jo jūs esiet Mani mācekļi, un tātad Dieva kalpi. Vai jūs pieļaujat domu, ka Dievs, kurš ietērpj pat lauku lilijas, kuras neko citu nedara kā vien izplata smaržu, varētu aizmirst par apģērbu priekš jums? Jūs paši nespējat sev ielikt mutē nevienu zobu, nedz izārstēt aizmiglojušos aci, un vēl vairāk jūs nespējat attālināt no sevis slimības, nedz smiltis pārvērst par barību. No tās jūs neko neiespējat. Bet ticiet: jūs saņemsiet visu, kas jums ir vajadzīgs.

Jūsu Tēvs zina, kas jums ir vajadzīgs, meklējiet vienīgi - un tā lai ir jūsu galvenā rūpe - Dieva Valstību un Tās Taisnību, un pārējais tiks jums piemests. Nebīstieties, Mans mazais ganāmpulks, Mans Tēvs ir jūs aicinājis. Tādēļ pārdodiet jūsu labumus un izdaliet tos, ja esat vieni paši. Ja jums ir ģimene, atdodiet tai to, ko jūs atstājat, jo atņemt maizi bērniem un laulātajam draugam nav brīv. Un ja jūs nevarat atdot īpašumu, atdodiet sirds pieķeršanos. Arī tās ir monētas, kuras Dievs novērtē. Tas ir zelts un pērles, vērtīgākas par jūras pērlēm, tas ir ievainotās sirds rubīns - kas plūst atvadoties no saviem mīļajiem. Neviens šos dārgumus nenozags, jo ļaundari Debesīs netiek. Esiet vienmēr gatavi Kunga gaidās, jo jūs taču esiet Dieva kalpi. Viņš var jūs aicināt ikvienā brīdī, Viņš var atnākt pat pie jums. esiet vienmēr gatavi, apjozušies ceļam vai gatavi darbam, esiet ar aizdegtu lampu rokās. Dievs vienmēr var aicināt: "Nāc!" tādēļ esiet gatavi atvērt Viņam durvis, kad Viņš atnāks, vai arī iet - kad Viņš aicinās. Bet balvā par uzticības pilnu modrību, Viņš apjozīsies, un liks jums sēsties pie galda un Pats jūs apkalpos.

Viņš var nākt pirmās nakts sardzes laikā, vai arī otrās, vai trešās nakts sardzes maiņas laikā.
Viņa atnākšanas laiks nav zināms, tādēļ vienmēr esiet nomodā. Nesakiet: vēl ir laiks! Šonakt Viņš nenāks! Viņš neatnāks!

Jūs to nezināt! Jo ja kāds zinātu, kad nāks ļaundaris, viņš nešaubīgi paliktu nomodā. Tādēļ esiet gatavi, jo tad, kad vismazāk to gaidīsiet - pienāks jūsu "jau".

Pēteris tā ir aizklausījies, ka ir aizmirsis par ēdienu, beidzot viņš iejautājas:
- Vai Tu saki to mums, vai visiem?

- Jums un visiem pārējiem. Bet vairāk gan jums, jo jūs esat it kā sardzē stāvoši un tādēļ nomodā palikšanas pienākums jums ir dubults. Kādam ir jābūt Kunga ieceltam ģimenes galvai?

Tam ir jābūt saprātīgam un uzticīgam. Viņam ir jāpilda savs pienākums un jāpaliek nomodā, lai padotie izpilda savus uzdevumus. Citādi viņi pieņems, ka Kunga intereses, kurš viņiem maksā, lai viņa aizvietotājs kalps būtu pār visu nomodā. Kungam atgriežoties mājās un atrodot visu kārtībā, viņš iecels šo kalpu par visa sava īpašuma pārvaldnieku, pilnībā uzticoties tam. Bet ja šis kalps sacīs pie sevis: " Kungs ir tālu un drīzumā neatgriezīsies, tādēļ es varu darīt ko vien vēlos. Bet kad pienāks kunga atgriešanās laiks, es par visu padomāšu." Tā nu viņš sāks dzert un dzērumā dos pavēles. Kad labie kalpi negribēs viņu klausīt, viņš sāks tos sist un vajāt. Un viņš sacīs sev: "Tagad es jūtu, kas tas ir būt par kungu, jo viņi baidās no manis!" Bet, lūk, Kungs negaidīti atgriezīsies un sastaps pārvaldnieku pārmērībās kritušu. Tad kungs to padzīs un sodīs. Tas, kurš labāk pazīst Kunga gribu un domas, tam cītīgāk tās ir jāpilda. Ja cilvēks tā nerīkojas, tad saņem sodu, jo vairāk viņam ir dots, jo vairāk tiks atprasīts. No Savējiem Es atprasīšu norēķinu pat par stundu veca zīdaiņa dvēseli. Tā nu Mana izvēle nesniedz atļauju jauki atpūsties jaunaudzē. Esmu nācis mest uguni zemes virsū un vēlos, kaut tā jau degtu. Es strādāju Pats un vēlos, lai arī jūs strādātu līdz pat nāvei, Es vēlos, lai visa zeme kļūst par Debesu ugunskuru.

Man ir jātop kristītam ar kristību un Es to vēlos! Jūs nejautājat, kādēļ? Jo tad Es varēšu jūs padarīt par uguns nesējiem, par strādniekiem, kuri iekļūs visos sabiedrības slāņos, lai izveidotu no tām vienu: Kristus ganāmpulku. Vai domājat, ka esmu nācis nest mieru virs zemes? Un iespējams varbūt cilvēcisku ieskatu dēļ? Nē! Drīzāk Esmu nācis nest: nemieru un šķelšanos, jo kopš šī brīža un līdz brīdim, kamēr visa zeme nekļūs ar vienu ganāmpulku, no pieciem, kas atradīsies vienā mājā, divi būs pret trim, un tēvs būs pret dēlu, bet dēls pret tēvu... māte pret meitām, un viņas pret māti. Viņi nesapratīsies, jo lūpās būs likta jauna valoda un pacelsies it kā Bābeles tornis, jo cilvēciskās un pārcilvēciskās jūtas pārņems dziļas trīsas.

Bet tad pienāks stunda, kurā viss apvienosies jaunā mēlē, kurā runās visi, Nācarieša apsēstie. Tad jūtu ūdeņi attīrīsies, izdedži nogrims, un virspusē atmirdzēs debesu ūdeņu gaišie viļņi.

Patiesi, kalpošana Man, nav atpūta. Nepieciešama ir varonība un pastāvība. Un beidzot būs Jēzus, vienmēr un atkal Jēzus, kurš apjozīsies, lai nekalpotu, un tad kopā ar jums apsēdīsies pie Debesu mielasta, aizmirstot nogurumu un sāpes.

- Tagad iesim un Magdalu, tur Marijas dārzos pietiks vieta visiem, jo viņa visu māju nodeva mūsu rīcībā. Marija no Magdalas nomira līdz ar savu grēku, bet atdzima kā Marija Lācara māsa, kā Jēzus no Nācaretes mācekle. Jūs jau to ziniet, bet nezināt vēl, ka visa viņas mantība tagad ir domāta priekš mums, Dieva kalpiem un Kristus nabagiem. Iesim...

Es redzu plašu dārzu, kas stiepjas līdz pat ezeram, kura vidū atrodas māja. Dārzā aug ziedi, bet vairāk gan koki un krūmi, kuri ieskauj marmora baseinus vai lapenes ar akmens galdiem un soliem. Redzams, ka agrāk šajos baseinos un gar taciņām ir atradušās figūras. Tagad vienīgi pjedestāli ir palikuši tām par piemiņu, kuriem visapkārt aug lauru koki un krūmi. Viss ir pārveidots jaunai lietošanai un prom aiznestas par pagātni liecinošās lietas.

Jēzus mācekļu ieskauts atrodas tur kopā ar slimajiem un dažādiem nelaimīgajiem. Vienus Viņš dziedina, svētī, citiem apsola palīdzēt... visbeidzot Viņš saka:

- Miers jums! klausieties. Ir sacīts: mīli tuvāko kā pats sevi. Bet kurš tad ir tuvākais? Tā ir visu
cilvēku cilts kopumā. Tad visi tautieši, mūsu pilsētas iedzīvotāji, visi radi, visbeidzot ģimene. Bet šīs mīlestības centrs ir Dievs. Pirmkārt ir jāmīl tieši Viņš. Tad ir jāmīl tēvs un māte, kuri ir it kā mūsu mazie "Dievi" zemes virsū, jo viņi līdzdarbojās Dievam, dāvājot mums dzīvību un nepagurstošā mīlestībā ir pieskatījuši mūs. Tad seko mīlestība uz ģimeni, ar kuru mūs vieno asins saites. Vai mums būtu jāmīl brālis tikai asins saišu dēļ? To prot pat putnu mazuļi, kas dzīvo vienā ligzdā. Bet mēs esam kas vairāk par tiem. Bez asins saitēm un vecākiem - mums vēl ir dvēsele un kopīgs Tēvs - Dievs Debesīs.

Vairāk par miesu vajag mīlēt mūsu brāļa dvēseli, jo tā ir daudz vairāk vērta par miesu. Tādēļ vairāk vajag rūpēties par šo dvēseli. Pārāk daudzi cilvēki rūpējas par nevajadzīgām lietām, par to, kam nav lielākas vērtības, no redzesloka zaudējot nepieciešamās lietas. Savstarpējās attiecībās vajag izvairīties no netīksmes un attālināšanās un vienaldzības, jo tas noved pie naida un ir pretstats mīlestībai. Kurš mīl, tas jūt simpātijas pret to personu, kuru mīl un vēlas atrasties tās tuvumā, kaut vai garā, un tā tas domā par to. Mīliet. Jūs jautājat, kā varat mīlēt? Es atbildu: Un kā Dievs var mīlēt tos, kuri grēkojot apvaino Viņu? Viņš mīl ar sāpīgu, bet patiesu mīlestību.

Ja tavs brālis apvaino tevi, publiski nepazemo viņu, neizsaki pārmetumus, bet paplašini savu mīlestību - lai pasaules acīs tā aizēnotu brāļa vainu. Tad Dieva priekšā tu būsi ieguvis nopelnu, savai lepnībai nesniedzot nekādu apmierinājumu. Dievs karaliski piedod tiem, kuri nožēlā raud pie Viņa kājām, Viņa Mīlestībai un Gudrībai liedzot mīlestības pilnu atbalstu un vadību. Ja kādam ir vajadzīga palīdzība, lai tas griežas vienīgi pie Dieva. Es saku jums: ja brālis tavs ir sagrēkojis pret tevi - ej un pamāci viņu pats. Ja viņš uzklausīs tevi, tu savu brāli esi mantojis Debesīm, un vienlīdz esi saņēmis daudz Dieva svētības. Tomēr, ja brālis nevēlas tevi uzklausīt, bet gan atgrūž tevi, tad ņem divus vai trīs uzticamus lieciniekus un viņu klātbūtnē aizrādi brālim vēlreiz, lai šie liecinieki varētu vēlāk apliecināt, ka esi darījis visu, lai atgrieztu savu brāli uz pareiza ceļa. Tomēr, ja tas viss būs velti, tad paziņo to sinagogā (baznīcā), lai tā Dieva Vārdā sauktu brāli pie kārtības. Un ja arī tas nepalīdzēs, tad uzlūko viņu kā muitnieku un pagānu.

Es saku tev, ka bieži tu atradīsies lielākā nelaimē ne jau savas vainas dēļ, darot visu, lai izlīgtu ar savu brāli, neskatoties uz to vai tev ir taisnība, vai tev tās nav. Jo cilvēku taisnība vienmēr ir nepilnīga un parasti uzvar viltīgākais un vainīgais var izlikties par nevainīgo, un nevainīgais tiks atzīts par vainīgu. Tad tev ne tikai liegs tavas tiesības, bet tu zaudēsi visu lietu un tevi atzīs par vainīgu un neatlaidīs tevi, līdz tu nomaksāsi pēdējo grasi.

- Tādēļ meklējiet izlīgšanu, un ja (tavs) lepnums cieš - vēl jo labāk. Pietiks ar to, ka tavs svētums ir audzis. Nealkstiet pēc uzslavas. Lai Dievs Pats jūs ceļ godā. Lūdzieties par tiem, kuri jums ļaunu dara, lai tie attopas. Un ja tas notiks, viņi paši jums visu atgriezīs, bet ja viņi to nedarīs, tad Dievs par to padomās. Miers ar jums.

Ļaudis aizgājuši, Jēzus paliek viens kopā ar apustuļiem šajā Magdalijas dārzā. Viņi apsēžas kopā tuvāk ezeram, uz kura ir redzamas laivas, kas nodarbojas ar zveju.

- Arī tev labi veiksies, Pēteri!
Man, Kungs? Kad? Vai vēlies lai dodos sazvejot zivis rītdienai? Es tūlīt došos un ...

Šajā mājā nav vajadzības rūpēties par barību. Tavs loms būs garīgs un kopā ar tevi zvejos daudzi no šeit klātesošajiem.

Ne visi. Bet tie, kas izturēs un kļūs par Maniem priesteriem, tie iegūs daudz.

- Mācītāj, Tu teici, ka gadījumā, ja vainīgais neuzklausīs mūs, nepieciešams ir doties uz sinagogu, bet vai vēlāk to [sinagogu] aizstās Tava Baznīca? Pie kā tad mums būs jādodas?

Tad citi nāks pie jums, jo jūs būsiet Mana Baznīca, tie būsiet jūs, kas sniegsiet padomus. Jūs Manā Vārdā varēsiet arī piedot grēkus. Visu ko jūs darīsiet - Dievs apstiprinās. Patiesi Es jums saku: to, ko jūs sasiesiet, tas būs sasiets Debesīs. Bet ko jūs atraisīsiet, tas būs atraisīts arī Debesīs. Bet lai jūs izprastu Mana Vārda spēku, savstarpējo mīlestību un lūgšanu, Es saku jums: kad divi vienosies lūgšanā kaut ko saprātīgu lūdzot Manā Vārdā, Tēvs tiem to dos. Jo liels ir lūgšanas, liels ir vienošanās spēks, bet vislielākais un nebeidzamais ir Mana Vārda un Manas klātbūtnes spēks jūsu vidū. Un kur divi vai trīs pulcēsies Manā Vārdā, tur Es būšu Viņu vidū un lūgšos kopā ar viņiem, un tad Mans Tēvs tiem neatteiks. Daudzi lūgto nesaņem, jo lūdzas vieni paši un lūdzas nepareizu iemeslu mudināti, vai arī lepnības dēļ, lūdzas ar netīru sirdi. Attīriet jūsu sirdis, lai Es varētu būt kopā ar jums, un tad lūdziet un jūs tapsiet uzklausīti.

- Es redzu, ka esam lemti lielām lietām. Es baidos no tā, jo nezinu vai spēšu tās izpildīt.

- Protams, spēsi. Pēteris vai Jēkabs vai Filips un pārējie nespēs. Bet priesteris Pēteris, priesteris Filips vai Toms spēs, jo caur viņiem darbosies Dievs.

- Bet ... cik reizes man ir jāpiedod brālim? Cik reizes, ja viņš nogrēkojas pret priesteri, bet cik, ja apvaino Dievu? Jo notiks tāpat kā tagad, un nav šaubu: citi apgrēkosies pret mums, jo tik daudz reizes apgrēkojas pret Tevi. Vai man vienmēr ir jāpiedod vai arī septiņas reizes, vai vēl vairāk?

- Es nesaku tev piedot septiņas, bet gan septiņdesmit septiņas reizes. Tātad bez noteikta mēra. Jo arī Debesu Tēvs daudzkārt mums piedod. Tādēļ arī jums tā ir jārīkojas, jo jūs pārstāviet Dievu zemes virsū. Lai jūs labāk saprastu Manis teikto Es izstāstīšu jums līdzību.

Jēzus pieceļas un kopā ar apustuļiem pietuvojas mācekļu grupai, kuri godbijības pilni ir sapulcējušies mazliet tālāk. Jēzus iet Savā lēnajā, bet platajā solī, kurā parasti dažu mirkļu laikā bez steigas veic lielāku attālumu, un visi pārējie - kā sava tēva bērni - ieskauj Viņu no visām pusēm. Jēzus stāv atspiedis pret koku un sāk runāt, un visu klātesošo sejas uzmanībā ir pievērstas Viņam. Kad Es sacīju, ka esat izvēlēti ļaužu starpā, Pēteris jautāja Man: Cik reizes mums ir jāpiedod? Kam jāpiedod? Kādēļ ir jāpiedod? Tad nu tagad Es atkārtošu Pēterim sniegto atbildi, lai jūs visi to zinātu. Piedot vajag tā, kā piedod Dievs, kurš pat pēc tūkstošā grēka, piedod tūkstošo reizi, ja vien dvēselē mīt nožēla. Jo Viņš redz, ka vainīgajam nav labās gribas trūkums, bet tikai cilvēciskais vājums. Taču kur notiek - labprātīgā pastāvēšana grēkos, tur piedošana nevar nākt. Bet, redzot nožēlu, Viņš piedod jums. tad nu dariet arī jūs tāpat. Piedodiet, lai piedošanu saņemtu, jo arī jums ir grēki. Piedošana atver Dieva Valstību tam, kas ir saņēmis piedošanu, arī tiem, kas piedod. Līdzīgs ir arī atgadījums starp karali un viņa kalpiem. Lūk, kāds ķēniņš norēķinājās ar visiem saviem kalpiem, sākot ar visaugstāk stāvošajiem. Tā viņš aicināja tos rindas kārtībā. Atnāca viens kalps, kurš bija parādā desmit tūkstošus talentus. Bet viņam nebija ar ko dzēst savu parādu -naudu, kuru ķēniņš bija tam aizdevis ģimenes mājas celšanai - un viņš nepārliecinoši taisnojās ķēniņa priekšā. Sadusmotais ķēniņš lika pārdot viņa mantību un visu viņa ģimeni, lai šis parāds tiktu nomaksāts. Bet šis kalps krita pie ķēniņa kājām un raudot lūdza tam, lai valdnieks pagaidot, un viņš atmaksāšot tam visu parādu līdz pat pēdējam grasim. Labo ķēniņu aizkustināja šis lūgums un uzzinājis, ka viens no iemesliem kādēļ parādnieks nebija samaksājis, bija slimība, viņš dāvināja tam visu: dzēsa visu parādu. Kalps laimīgs devās prom, bet ceļā viņš satika citu, trūcīgāku kalpu, kuram viņš bija aizdevis simts denārijus, no tiem desmit tūkstoš talentiem ņemtu. Aizmirstot par - no karaļa saņemto - žēlastību, viņš saķēris nabagu aiz kakla, sauca: Ātri atgriez man parādu! Veltīgi nabags skūpstīja viņam kājas, lūgdamies vēl mazliet nogaidīt. Bet kalps pasauca sardzi un iemeta parādnieku cietumā. Šāda iznākuma skumdināti, kalpa kolēģi ziņoja par to ķēniņam. Tad viņš pie sevis atsauca šo nežēlīgo kalpu un skarbi sacīja: "Tik daudz esmu tev palīdzējis - aizdevu tev tādu naudas summu un dāvināju tev to. Bet tev pietrūka žēlsirdības pret sev līdzīgo, kurš tik maz tev bija parādā! Tagad arī tu neatradīsi žēlsirdību manās acīs. Un viņš iemeta to cietumā, līdz negodīgais kalps būs atdevis visu savu parādu.

Līdzīgi arī Mans Tēvs rīkosies ar jums, ja jūs pret saviem biedriem nebūsiet žēlsirdīgi. Bet jums, Mani mācekļi, tā būs vēl lielāka vaina nekā vienkāršajiem ļaudīm. Atcerieties, ka jūsu pienākums ir būt bez vainas. Atcerieties, ka Dievs dod jums lielu dārgumu, bet vēlas nojums arī norēķinu. Paturiet prātā, ka jums vairāk par visiem citiem ir jāpraktizē mīlestība un piedošana. Nealkstiet nekā liela priekš sevis, lai vēlāk nerastos vēlme paturēt visu sev, jo tāpat kā jūs dariet, jums atdarīs. No jums tiks pieprasīt arī norēķins par citiem, kurus jūsu piemērs iespējams noslieks uz ļaunu. Ja jūs patiesi svētdarīsiet citus, Debesīs jūs gaidīs liela godība. Bet ja jūs sniegsiet sliktu piemēru vai nerūpēsieties par svēttapšanu, jūs sagaidīs bargs sods. Vēl reizi jums to atkārtoju: ja kāds nojums nejūt sevi esam īstajā vietā, tad lai tāds dodas prom. Un lai neapgrēkojas pret savu aicinājumu, lai nerāda sliktu piemēru. Bet Dievs būs kopā ar to, kurš vienmēr piedos citiem. Dievs Tēvs vienmēr piedos tam, kurš prot piedot citiem. Šobrīd jau tuvojas Telšu svētki. Tie, ar kuriem Es šobrīd runāju atsevišķi, rīt dosies ļaudis iepazīstināt ar manu mācību. Lai neskumst tie, kuri paliek šeit, jo Man ir dažādi nodomi attiecībā uz viņiem. Šobrīd tie paliks kopā ar Mani, bet drīzumā Es sūtīšu arī viņus. Pļauja ir liela, bet strādnieku vienmēr būs par maz. Tādēļ darba pietiks visiem. Bez skaudības lūdziet Dievam, Pļaujas Kungam, lai Savos laukos Viņš vienmēr sūra arvien vairāk strādnieku.

Šajās dienās esmu pabeidzis pamācības par apustulisko darbu. Viens no apustuļiem jautāja Man: "Bet kā lai es dziedinu Tavā Vārdā?" Vispirms parūpējieties par Garu. Slimajiem apsoliet Dieva Valstību, ja tie spēj ieticēt Man. Un redzot viņos šo ticību, pavēliet slimībai atstāt miesu. Un paši dodieties prom. Līdzīgi rīkojieties arī ar gara slimībām. Vispirms atdzīviniet ticību un iededziet cerību. Es šīm dvēselēm dāvāšu Mīlestību, kā to esmu devis jums, kad Man ieticējāt. Nebīstieties ne no cilvēkiem, nedz sātana. Tie nespēj jums nodarīt neko ļaunu. Bīties vajag vienīgi no kārībām, lepnības, skopuma... Tās var jūs atdot sātanam un ļauniem cilvēkiem.

Tad nu ejiet Jordānas garumā, un nonākot līdz Jeruzalemei, dodieties pie ganiem Betlēmes ielejā un kopā ar viņiem atnāciet pie Manis uz jums zināmo vietu. Tur kopā mēs nosvinēsim svētkus un stiprināti atgriezīsimies pie mūsu darba. Ejiet mierā. Es svētīju jūs Dieva Vārdā.

Skaistā oktobra dienā kopā ar Eliju, Jāzepu un Leviju atgriežas septiņdesmit divi mācekļi: noguruši, ceļa putekļos noputējuši, bet cik gan laimīgi viņi ir. Laimīgi ir arī trīs gani par iespēju kalpot Mācītājam, viņi ir laimīgi pēc tik daudziem gadiem atkal atrasties vienotībā ar Jēzu. Arī mācekļi ir laimīgi, jo ir spējuši labi paveikt savu pirmo misiju. Viņu sejas priekā staro.

Pēc vakariņām Jēzus dodas uz pakalnu, un mācekļi pūlī Tam seko. Tālu no trokšņa viņi kopīgi lūdzas un tad sīkumos izklāsta Kungam savus pārdzīvojumu. Viņi priecīgi Jēzum saka:

- Vai zini, Mācītāj, ka ne tikai slimības, bet arī ļaunie gari pakļāvās Tava Vārda spēkam? Mēs, nabaga cilvēki, tikai pateicoties tam, ka mūs sūtīji, varējām atbrīvot cilvēku no šausmīgās sātana varas!... - un visi stāsta dažādus atgadījumus.

- Kādu dienu es noskumu, jo nezināju ko atbildēt tam, kurš uzdeva man jautājumus. Aiz kauna es jau gribēju aizbēgt, bet tad atcerējos Tevis teiktos vārdus, ka mums taps dots, kas jārunā. Tad nu es garā ar mīlestību piesaucu Tevi, lūdzot palīdzību. Un palīdzība, un gaisma nāca! Un, lūk, jaunais rakstvedis sāka uzdot jautājumu, ļauni smaidot, domādams par manu sakāvi. Un tad es atvēru savas neziņas pilnās lūpas un no tām plūda vārdu straumes. Es nezinu pats, kas tas bija, bet beigās šis rakstvedis apskāva mani sakot: "Svētīgs ir Tas, kurš ir palīdzējis tev iemantot šādu gudrību!"... un viņš vēlējās atnākt pie Tevis, bet vai viņš atnāks?

- Domas ir mainīgas, tāpat kā ūdenī rakstīts vārds, un cilvēka griba ir nemierīga kā bezdelīgas spārni, kura lido šīs dienas pēdējās barības meklējumos. Jā, Es toreiz biju tev līdzās... Es būšu līdzās katram, kurš Man kalpos mīlestībā un patiesībā, Es būšu jums līdzās līdz pasaules galam.

Tev nav vajadzības to zināt, un Es apgrēkotos pret mīlestību, ja slikti tevi noskaņotu pret šo biedru.

- Jā. Ir. Mīlestība ir visvienkāršākā, bet arī ar saldmi vispilnākā lieta, bet tā sēkla ne vienmēr tiek uzņemta.

Atskan jautājums, apvainojošs apustuļu vidū. Bet Jēzus piever acis. Viņš apslēpj Savu skatienu, lai mācekļi tajā neizlasītu atbildi. Tomēr Viņš atver delnas skumīgas padevības žestā it kā sniedzot apstiprinājumu, un saka:

Tomēr tā tas ir. Dauzi no jums viens otru nepazīst, bet Es pazīstu visus. Un Es iežēlojos par viņu...
Ak, Mācītāj, Mācītāj! Varbūt tas esmu es? -jautā Pēteris, steidzīgi tuvojoties Kungam un ar savām īsajām rokām - šausmās, ka tas ir viņš, kurš var nemīlēt Jēzu - apskauj To.

Jēzus atver savas gaišās, bet tomēr skumju pilnās acis un lūkojoties uz nabaga Pēteri jautā:

- Ne, Sīmani, tas neesi tu. Tu, proti, mīlēt, tu aizvien vairāk mīlēsi. Tu esi Mana klints, laba klints - Pēteri. Uz tās Es salikšu Savas visdārgākās lietas un esmu drošs, ka tu tās labi uzglabāsi.

Jēzus smaidot uzlūko visus... tad nolaiž skatienu uz Margcjamu un, pagriežot viņu pret visiem, saka:

- Lūk, kurš prot mīlēt vairāk par visiem: bērns. Taču nebaidieties jūs ar bārdām un sirmajiem matiem. Ikviens, kas atdzimst Manī, kļūst par bērnu. Pateicieties Dievam par aicinājuma žēlastību, jo daudzi pravieši gribēja zināt to, ko zināt jūs, bet viņi neuzzināja. Un daudzi taisnīgie gribēja dzirdēt to, ko dzirdat jūs, bet nedzirdēja. Bet tie, kas Mani mīl, to visu iepazīst.

Tad jūs runāsiet Manā vietā. Bet pēcāk cik gan daudzi redzēs un dzirdēs to, ko jūs šobrīd redzat. Kā gan Es jums, kuri Mani ieskaujat, varu izskaidrot to kāda būs mūžīgā dzīve, kuri Mani iemīlēs un kurus iemīlēšu Es, līdz pat laika beigām? Viņi kļūs par "Izraēla iedzīvotājiem", kaut arī viņi dzīvos tad, kad par Izraēla tautu būs palikušas vienīgi atmiņas, un viņi būs Jēzus, kurš dzīvos Izraēlā, līdzbiedri un viņi būs kopā ar Mani un Manī, iepazīstot To, ko laiks bija ieslēdzis, bet lepnība pazeminājusi. Kā es nosaukšu? Jūs, apustuļus, mācekļus un ticīgos, dēvēs par "kristiešiem". Bet tos? Kādu vārdu iegūs tie? Viņu vārds kļūs zināms tikai Debesīs. Un kādu gan balvu viņi saņems vēl atrodoties zemes virsū? Viņi saņems Manu skūpstu. Manu balsi, Manas Miesas siltumu. Visu, visu, visu Mani! Un Es būšu viņos. Viņi - Manī. Tā būs pilnīga savienošanās. Tagad ejiet. Es palikšu, lai stiprinātu garā kontemplējot tos, kuri nākotnē mīlēs Mani, mīlēs pilnīgi. Miers ar jums!

Runa iet par lieliem mistiķiem un harizmātiem, kuru Baznīcā gadsimtu gaitās nekad nav trūcis. Tās bija priviliģētās personas, pārmainītas Jēzū Kristū, tādēļ arī spējīgas līdzdarboties neierobežotā un pārdabiskā Viņa redzēšanā, dzirdēšanā un saprašanā.

Jēzus dodas uz svētnīcu. Viņam pa priekšu iet mācekļu grupa. Jēzum seko arī mācekles, t.i., Māte, Marija Alfeja, Salome, Zuzanna, Joanna Kuza sieva, Elīza no Betsuras, Anānija no Jeruzalemes, Marta ar Marselu, bet Magdalēnas šobrīd nav. Kopā ar Jēzu divpadsmit Viņa apustuļi un Margojams. Jeruzaleme ir svētsvinīguma pilna. Redzami ir daudz ļaužu no dažādām valstīm. Dzirdamas ir dziesmas, diskusijas, čaloņa, lūgšana, ēzeļu lādēšana, reizēm atskan bērnu raudas. Bet pāri tam visam atspīd drēbju krāsas atdzīvinošā un visa izgaismojošā saule. Reizēm Jēzus sastop kādu pazīstamo un tad Viņš sveicina šo cilvēku, atkarībā no satiktā pašcieņas un viņa sveiciena. Gamaliels sveicienā dziļi, bet augstprātīgi paklanās, lūkojoties uz cilvēku grupas vidū esošo, smaidīgo Stefanu. Pēc sasveicināšanā Gamaliels paaicina viņu sānis un īsu brīdi viņi sarunājas, tad Stefans atgriežas pie biedriem. Vecais sinagogas priekšnieks no Emmausas, kopā ar saviem biedriem ejot uz svētnīcu godbijīgi paklanās Jēzum. Aši - kā zaimojot, Jēzus sveicienam atbild farizeji no Kapernaumas. Savukārt Giokānas zemnieki, ekonoma atvesti, krīt ceļa putekļos, skūpstot Jēzus kājas. Garām ejošie cilvēki izbrīnā apstājas, redzot šos krustcelēs kliedzošos, pie jaunā vīrieša kājām krītošos vīrus, kurš nav farizejs, nedz pazīstams rakstnieks, ne pārvaldnieks, vai ietekmīgs galminieks. Tādēļ tie vaicā viens otram un top dzirdams čuksts: Tas ir Mācītājs no Nācaretes, par kuru tiek runāts, ka Tas esot Mesija. Prazaelīti un pagāni ziņkārībā spiežas Jēzum tuvāk, atstumjot garāmgājējus pie miera, kurš ieskauj mazo laukumiņu, līdz beidzot ziņkārīgos izdzenā ēzeļu īpašnieki, kuri lādējās par ceļa vidū izveidoto šķērsli. Bet pūlis atkal ātri salasās, ātrsirdīgs savā manifestācijā un ticības paušanā. Visi vēlas aizskart Jēzus drēbes, pateikt Viņam kādu vārdu vai ko pavaicāt. Tomēr šādi mēģinājumi ir nesekmīgi, jo ļaužu nemierīga grūstīšanas cenšanās tikt Jēzum tuvāk tiek atsista, tā, ka nevienam neizdodas līdz Viņam nokļūt, un visi jautājumi un atbildes saplūst vienā nesaprotamā troksnī.

Atsteidzas romiešu kareivji, domājot, ka noris sacelšanās, bet ieraugot Jēzu, viņi draudzīgi dodas prom, uzsaucot vienīgi klātesošajiem, lai tie šajās krustcelēs atstāj brīvu vietu kustībai. Jēzus izmanto karavīru aiziešanu un dodas tiem pakaļ. Cik gan skaisti tas izskatījās, ka romiešu rota pavada Viņu kā karali. Ejot garām ekonomam, viņš uzrunā to:

- Es lūdzu tevi, ļauj saviem ļaudīm viesoties pie Manis līdz pat vakaram. ,

- Lai notiek kā Tu vēlies - godbijīgi atbild uzrunātais un zemu paklanoties viņš dodas prom.

- Lūk, mūsu Kungs! - un visi, izņemot farizeju Giokānu, sveicinot Jēzu, nokrīt ceļos.

Jēzus iztaisnojies stāv viņu vidū un paskatās uz farizeja pusi. Viņa acis sastop nožēlojamo farizeja skatienu, kurš atrodas sev līdzīgo vidū. Šis vīrs atgādina dārga materiāla baķi, viscaur esot bārkstu, sprādzīšu, jostu, filaktēriju - kas ir platāks par ierastajām - nosēts. Giokāna ziņkārīgi, kaut arī bez ļaunuma, nolūkojas uz Jēzu. Viņš pat stīvi paklanās, mazliet pieliecot galvu, un Jēzus laipni šim sveicienam atbild. Jēzu sveicina vēl divi trīs farizeji, kamēr pārējie nievājoši uzlūko Viņu vai izliekas skatāmies citā virzienā. Tikai viens no farizejiem izmet kaut ko aizvainojošu attiecībā uz Jēzu, tā, ka pat Giokāna dusmīgi uzlūko runātāju - jaunu farizeju ar ļaunu un nemīlīgu sejas izteiksmi. Ejot tālāk, Jēzus satiek Manahēnu kopā ar ļaužu grupu, kuri priecīgi sasveicinās ar Mācītāju. Tieši tad atnāk brālēni: Sīmanis un Jāzeps kopā ar grupu no Nācaretes.... Viņi Kungu nesveicina... Jūda apvainojies steidzas viņiem pakaļ, bet Jēzus pavēloši iesaucas:

Tā ir sēkla, kura vēl nav izjutusi pavasara tuvošanos. Atstāj viņu noslēgtības tumsā. Tā [Vārda sēkla] iekļūs viņos, kaut arī tumsa spēcīgi ieskauj sēklu. Es paveikšu to Savā laikā.

- Miers jums! jau trīs no jūsu pulka ir pastāvīgi pārnākuši pie Manis. Tad nu Es pieņemu arī jūs, jo ikviens Mana Priekšgājēja biedrs ir Man dārgs.

Viņi jau ir nonākuši pie svētnīcas. Jēzus Iskariotam un Žēlotam ir licis veikt pirkumu un salikt rituāla upuri. Tad Viņš paaicinājis priesteri Jāni, saka tam:

- Tu esi šejienietis, tad nu ielūdz kādu Ievītu, kurš vēlētos iepazīt patiesību. Es gribētu, lai šie svētki būtu prieka pilni, jo pēcāk tādas dienas vairs nebūs...

- Kādēļ, Kungs?-jautā Jānis .
Tādēļ, ka šobrīd jūs visi esat kopā ar Mani.

- Bet mēs taču vienmēr būsim Tev blakus! Un kopā ar mums būs daudzi citi! .

Jēzus pasmaida un klusē, kamēr priesteris Jānis kopā ar Stefanu ieiet svētnīcā, lai izpildītu rīkojumu. Tad viņi sastop Nikodēmu, kurš dziļi noliecas, bet netuvojas, tomēr viņš sirsnīgi Jēzum uzsmaida. Pēc likumā noteiktajām lūgšanām Jēzus dodas turp, kur zem daudzajām ailēm daudz ļaužu klausās rabīnu pamācības. Viņš nostājas brīvajā vietā un tūlīt ļaudis sastājas Viņam apkārt. Jēzus sāk runāt:

- Vai jūs zināt, ko tas nozīmē: sekot Man? Tad, lūk, Manu klausītāju vidū atrodas divas grupas: ziņkārīgie, par kuriem Es nerūpējos un labprātīgie cilvēki, kurus Es pamācu.

Ja kāds vēlas Man sekot kā māceklis, tādam ir jāatsakās no ikvienas citas mīlestības, lai sekotu vienīgi Manai Mīlestībai. Egoistisko mīlestību pret sevi, grēcīgo mīlestību pret bagātību, miesu vai varu, to visu aizstās Mana Mīlestība, ja vien jūs vēlēsieties būt par Maniem mācekļiem patiesi. Es jums saku, ka Maniem mācekļiem ir jābūt brīvākiem par putniem debesīs, brīvākiem par vēju, kurš pārskrien visu debess jumu. Jums ir jābūt brīviem no zemes mīlestības saišu smaguma, brīviem no slēptajiem sajūtu valgiem. Gars līdzinās vieglajam tauriņam, kurš ir ieslēgts smagajā miesas lādē, kas aiztur tā lidojumu, vai līdzinās tauriņam, kurš ir sapinies zirnekļa tīklā, kaisles un upurgatavības trūkuma tīklos.

Es vēlos visu bez ierobežojumiem. Garam ir jāpiemīt devības brīvībai, šai upurgatavībai, lai tas nesapītos sajūtu, tradīciju, nodomu un baiļu tīmekļos, jo tie ir šī lielā zirnekļa - sātana - valgi, kurš aizrauj dvēseles ellē.

Ja kāds veļas Man sekot, nevelēdamies atstāt savu ģimeni, vai pat atdot savu dzīvību, tāds nevar kļūt par Manu mācekli. Savā sirdī jūs sakiet: "Bet Viņš taču māca ienīst, un tas nevar būt nekas labs. Viņš taču nonāk pretrunā Pats ar sevi". Nē. Es nenonāku pretrunā ar sevi. Es mācu atmest to, kas apgrūtina mīlestību - miesas mīlestību, bet vienlīdz Es mācu mīlēt visus cilvēkus ar garīgo mīlestību. Mācu mīlēt visus Dievā, nekad cilvēkus nestādot augstāk par Dievu, vēloties vienīgi aizvest tos pie Dieva patiesības. Tad jūs svētā mīlestībā iemīlēsiet ģimeni un Dievu, apvienojot abas šīs mīlestības. Jums vienlīdz ir jābūt gataviem atdot savas dzīvības, sekojot Man. Savu dzīvību ienīst tas, kurš nebīstoties to zaudēt, seko Man. Taču vārds "naids" ir kļūdains, tā runā vienīgi pasaules cilvēks, kas nav daudz augstāk attīstīts par zvēru. Šis neīstais naids patiesībā ir mīlestība, jo pēdējā ir pretrunā vienīgi ar kaisles apmierināšanu, tādejādi dodot garam vairāk garīgās brīvības.

Šī atteikšanās no zemisko iekāru apmierināšanas ir kā netaisnīgu pārmetumu un iebilžu pievilkšanas spēks, šis risks tapt nolādētam un atmestam, vai pat būt vajātam, ir ciešanu kopums. Bet ciešanas vajag apskaut un pieņemt kā krustu, kā karātavas, uz kurām tiek izciests sods par katru vainu, lai tādejādi (dvēsele) taptu attaisnota Dieva priekšā, ciešanas dāvā mums patiesu, svētu Dieva žēlastību priekš tiem, kurus mīlam.

Tas, kurš savu krustu nenes un Man neseko, tas nevar būt par Manu mācekli. Tādēļ jūs, kas sakiet: "Gribam būt par Taviem mācekļiem." Labi apdomājiet to. Vajag pārdomāt, savā un citu priekšā atzīstot: "Es nederu būt par mācekli." Pagāni atzīst nepieciešamību "iepazīt sevi", un jūs, lai iegūtu Debesis, lai to nespētu? Tādēļ atcerieties to vienmēr: svētīgi ir tie, kuri nāks pie Manis. Bet labāk ir vispār pie Manis nenākt un palikt par parastu cilvēku pasaulē nekā atnākt un pēcāk nodot Mani.

Bēda tam, kurš sakot: "Es Tev sekoju", traucēja Kristum un nodeva kristietības ideju, ieļaunoja mazos un vienkāršos! Bēda tādiem! Tomēr tādi atradīsies vienmēr! Tādēļ sekojiet tā piemēram, kurš vēlas celt torni. Sākumā tāds sastāda nepieciešamos aprēķinus un pārbauda savus ietaupījumus, lai pārliecinātos vai izdosies pabeigt darbus, lai vēlāk, ieliekot pamatus, viņam nevajadzētu darbu pārtraukt līdzekļu trūkuma dēļ. Pretējā gadījumā viņš zaudētu to, ko būtu jau šobrīd izdevis. Tāds paliktu bez torņa un bez šīs naudas, kļūstot par apsmieklu kaimiņu acīs.

Tā nu pārlieciet prātā, vai jūs spēsiet būt par Maniem mācekļiem un ja nejūtiet sevī drosmi cīnīties ar pasauli un sātanu, un atteikties no visa Manas Mīlestības dēļ, tad nenāciet pie manis, jo jūs nespēsiet būt par Maniem mācekļiem.

Viss, ko Tu saki, ir tiesa - atsaucas kāds rakstvedis, kurš ir pievienojies šai grupai.

- Bet ja mēs atkailinoties no visa, Tev sekosim, tad kā gan mēs vēlāk Tev kalposim? Likumā ir baušļi, kas ir kā monētas, par kurām tiek pirkta mūžīgā dzīve. Tad nu ja Tu visu to atmetīsi, tad ko vēlāk Tu mums dosi?

- Es dāvāšu mīlestību un došu Savu mācību, kura šajā Derībā nekā neizmainīs, bet vienīgi to pilnveidos.

Visi klusē un Jēzus to izmanto, lai aizietu pie sievietēm. Jēzus Marijai jautā:

Jā, Mans Dēls, un esmu noskumusi... katrai no mums ir savas ciešanas un sāpes. Pat jaunā Amālija cieš visvairāk, jo Samuēls uzstāj ar laulību pasteidzināšanu, bet viņa to nevēlas... Neraudi, Māt, bet lūdzies! Es apsolīju Amālijai paņemt viņu pirms Manas nāves...

Durvis atver Marta un aizved atnākušos viesus uz lielu, daudziem viesiem sagatavotu telpu (zāli). Šeit ērti var iekārtoties simts personas. Atskrien Magdalēna un sveicina Jēzu, noslīgstot ceļos Viņa priekšā. Priesteris Jānis pie Jēzus atved divus vīrus no svētnīcas.

Mācītāj, šis ir mans draugs, priesteris Jonas un jaunais levīts Zaharija. Tie ir patiesi izraēlieši bez viltus.

Miers ar jums! es priecājos, ka esat atnākuši. Apsēdieties kopā ar Mani, pirms mūs vel neaicina pie galda. ,;

Jaunais Ievīts jūtas nedrošs. Par laimi Stefans nodarbojas ar viņu un aizved jaunekli sev līdzi. Jau gados esošais priesteris, glaudot sirmo bārdu, saka:

- Es biju Jāņa skolotājs un vienlīdz tas biju es, kurš vēlējos Tevi iepazīt, Mācītāj, bet es gandrīz vairs neizeju no mājas, esmu jau vecs, man jau ir astoņdesmit septītais gads. Tomēr pirms nāves es vēlējos Tevi ieraudzīt un tapu uzklausīts. Šodien es dzirdēju Tevi svētnīcā - bet Tu pārspēji pat Hillelu! Es nevaru šaubīties, ka esi Tas, kuru gaidām. Tomēr tik daudzus gadus dzīvojot ticībā, kas ir radusies cilvēciskā darba rezultātā, kā gan tagad iespēt pieņemt jaunu mācību?

- Viņš taču bija mans radinieks! Bet iesim pie galda un tu kā priesteris svētīsi maltīti.
Es lai svētu Tavā klātbūtnē? Nekad! Dieva Dēls taču esi Tu!

Tu kā priesteris kūpini vīraku un no Visaugstākā nebīsties! Vai tad tagad tu nodrebēsi Viņa Žēlastības priekšā, kas ir ietērpusies Miesā? Jūs neizprotat to, ka tieši tādēļ, lai cilvēks varētu pietuvoties Dievam, tādēļ lai viņš nemirtu, Mana Dievišķība ietinās miesas ietērpā. Es cienu tevī priestera svētumu, jo tas patiesi jūsos ir savīts, kā augs bez ūdens.

Viņi kopā iet uz Bosru. Jēzus grib palikt viens savās pārdomās un tādēļ iet nostātus. Viņš iet Viens Pats, bet Margojams nespēj izturēt un klusītēm, iedams lēnāk, sagaida Kungu. Jēzus beidzot pamana zēnu un jautā tam, ko viņš šeit viens pats darot.

- Mācītāj, es lūkojos uz Tevi. Ir dienas, kad lūkojos vienīgi Tevī. Mums visiem ir acis, bet ne visi redz vienu un to pašu. Bet šodien Tu gribēji būt viens pat, viens... es pārliecinājos, ka tā ar Tevi parasti notiek vienas un tās pašas stundas laikā un tad Māmiņa Tev neko nesaka. Un ja kaut ko ierunājas, tad uzreiz apklust un sakopojas garā. Es labi to redzu. Es jautāju apustuļiem ko tas nozīmē un viņi man atbildēja: "Viņš lūdzas". Bet kādā veidā lūdzas? Bet neviens no viņiem neatbildēja, jo viņi paši to nezināja. Viņi jau ilgi ir kopā ar Tevi un vēl nezin to. Šodien es lūkojos Tevī, bet Tu manies un neesi tāds pats kā vienmēr. Rītausmā Tu atgādināji gaismas eņģeli. Es raudzījos kā Tu skaties uz personām un lietām, tad Tu palūkojies uz Debesīm un biji tāds pats kā brīžos, kad pie galda upurē maizi. Tad Tu gāji kā pēdējais un likies man kā tēvs, tik līdzjūtīgi Tu uzrunāji garāmejošos ļaudis. Maltītes laikā Tu lūkojies uz mums kā laba māmiņa... bet tagad Tu esi ciešanu pārpilns. Par ko Tu domā, Jēzu, ka šinī stundā Tu vienmēr esi tik nopietns? Tu saki man, ka lūdzoties, bet ko Tu lūdz?

Es tev pateikšu, ko Es lūdzu, lai tu varētu lūgties kopā ar Mani. Dievs dāvā mums dienu un nakti. Katra diena ir gaiša vai skumīga. Tā ir Viņa dāvana. Šo laiku - ikkatru mirkli visas dienas garumā - vajag svētdarīt. Paskaties uz putniņiem. Tie dzied kopš saules lēkta. Tie priecājas par gaismu. Arī mums ir jāpateicas Dievam par Viņa dāvanām, īpaši par gaismu. Mums vajag censties, lai visa mūsu diena būtu svēta un gaiša. Kopā ar visu radību mums vajag godināt Radītāju. Bet vēlāk (dienas gaitā) stundas rit, tās stāsta mums par to, cik daudz ciešanas un neziņas ir pasaulē. Tādēļ vajag lūgties, lai ciešanas paietu un lai Dievs, visu cilvēku atpazīts, būtu mīlēts un godināts. Ja cilvēki pazītu Dievu, tiem ciešanās vienmēr būtu mierinājums. Ap sesto stundu vajag lūgties par ģimeni, par tiem, kurus mīlam. Bet saulei rietot vajag domāt par nāvi, kura sagaida mūs visus. Visbeidzot naktī - vajag gandarīt par naktī pastrādātajiem darbiem, un ar lūgšanas palīdzību no vājajiem attālināt sātanu, lai vārgie apdomātos, nožēlotu un saulei lecot pieņemtu labus nodomus. Tā vajag lūgties visas dienas garumā.

Saki tā: "Lai šīs stundas upura dēļ šajā pasaulē atnāk Tava Valstība un lai visi top atpestīti..." Kas tas ir par upuri? Tu sacīji man, ka no rīta un vakarā saliktai upuris ir vīraks, bet es gribu zināt par ...

Jēzus apstājas, satver zēnu aiz abām rokām un turot viņu tā Savā priekšā, skatoties augšup, saka: ... (starp... un...., )Tas, Kurš atnāca pasaulē kā pasaules Pestītājs un Glābējs, Tas, par kuru runāja pravieši, baudījis rūgto nodevības maizi un dāvājis jums dzīvības maizi, paveiks Savu upuri. Viņš izspiedīs Sevi kā vīnogu ķekaru, padzirdinājis cilvēkus un zemi ar Sevi, un no Savām Asinīm pagatavojis Sev Karalisko purpuru...Saņēmis Kroni un zizli, Savu troni Viņš pacels augstumos, lai Viņu skatītu Izraēls un visa pasaule. Viņš taps pacelts Savu neskaitāmo Brūču tērpā, lai tumsībā ienestu gaismu, lai caur nāvi dāvātu dzīvību, Viņš (nomirs ... stundā) un atpirks pasauli...

Margcjams Jēzus teiktā iespaidā nobāl, viņa lūpas aizturēto raudu dēļ trīs, zēns svinīgi nočukst:

- Bet Pestītājs taču esi Tu! Tātad Tu mirsi šajā stundā?... - un asaras plūst pār bērna vaigiem. Jēzus apstiprina:

Bet tā kā mazais sāk gauži raudāt, Jēzus pieglauž viņu pie Sirds un jautā:

- Ak, mans mīļais Jēzu! Es negribu lai tā notiek!... es labprāt miršu Tavā vietā...

- Tu sludināsi Mani visā pasaulē. Tomēr Es miršu apmierināts, jo zinu, ka mīli Mani. Bet pēcāk Es augšāmcelšos. Tad Es ātri atnākšu pie tevis un teikšu tev: "Mans mazais Margcjam, tavas asaras dzesēja Manas slāpes. Tava mīlestība pavadīja Mani kapā." Bet tagad Es nāku un saku tev: "Esi Mans priesteris."- un Es noskūpstīšu tevi ar debešķīgu skūpstu.

- Bet kur es tad atrādīšos? Vai vairs nebūšu kopā ar Pēteri? Nebūšu kopā ar māmiņu?

- Es pasargāšu tevi no to dienu ellišķīgajiem viļņiem. Margcjams, Mans mazais apustuli, vai vēlies man palīdzēt ar lūgšanu par šo stundu?

- Tas ir mūsu abu noslēpums. Liels noslēpums. Dievam labpatīk atklāt Sevi mazajiem... Neraudi vairs, smaidi domājot, ka pēc tam Man nekad vairs nebūs jācieš un Es atcerēšos ikviena mīlestību, īpaši tavējo. Paskaties, cik viņi ir tālu, tagad skriesim...

- Nē, taču. Viņš jautāja Man par lūgšanām un Es viņam paskaidroju. Tagad, Margcjam, ej pie Manas Mātes. Bet jūs paklausieties pamācību par lūgšanu, arī jums tas noderēs.

Jēzus no jauna izstāsta par galveno dienas stundu lūgšanu būtību, pamācību pabeidzot ar vārdiem:

- Vienotība ar Dievu pastāv tajā, ka ik mirkli atceramies Viņu, lai Viņu piesauktu un slavētu. Tā darot, jūs kļūsiet pilnīgāki.

Pēc ilgiem ceļojumiem Jēzus iet pa ceļu kas ved caur tikko artiem laukiem. Viņš satiek divus trūcīgi ģērbtus bērnus; puisēnam laikam ir četri gadiņi, bet meitenītei noteikti astoņi. Viņu sejas ir skumjas un nožēlojamas. Viņi stāv uz ceļa, acīmredzot nezinādami ko ar sevi iesākt. Ejot garām Jēzus maigi noslīgst un dodas tālumā esošās mājas virzienā. Tā bija turīga un liela māja.

Jēzus šķērso pagalmu, kurā atrodas aka, un pavecāks vīrietis iznāk uz mājas sliekšņa un sveicinot Jēzum pretim. Viņš jau ieved Kungu iekšā, kad nomainot balss toni, viņš dusmīgi kādam uzsauc:

- Atkal tu. Pazudi! Man priekš tevis nekā nav! Vai dzirdi? Man klaidoņiem - un caur zobiem viņš piemetina - noteikti arī zagļiem ... man vietas nav.

- Žēlastību, Kungs! Es lūdzu maizes šķēlīti, kaut vai tikai brālītim. Mēs esam tik ļoti izsalkuši...

Jēzus ir iegājis virtuvē, bet izdzirdīs šo balstiņu Viņš panāk atpakaļ un apstājas uz sliekšņa.

- No pakša parādās nabaga meitenīte, bet aiz viņas trūcīgās kleitiņas turas brālītis. Mājas saimnieks saka: "Tie ir klaidoņi, Mācītāj! Un zagļi! Tieši pirms brīža viņa bija šeit un kaut ko tur ņēma no atkritumiem, acīmredzot gribēja kaut ko nozagt. Nav zināms no kurienes tie nāk, viņi nav vietējie. Jēzus lūkojas uz nožēlojamo bērna sejiņu, kuru ieskauj divas biželes, aizmugurē ar kādu lentīti sasietas.

- Nē, Kungs. Es lūdzu mazliet maizes, jo esam tik izsalkuši. Bet mums to nedeva, taču tur, uz zemes, es ieraudzīju apziestu maizes garoziņu un gribēju to pacelt. Mēs esam izsalkuši, kungs.

Vakar es izlūdzos tikai vienu maizes gabaliņu, es glabāju to priekš mazā Mateja... Kādēļ mūs neapglabāja kopā ar māmiņu?... - un abi bērni žēlabaini raud.

- Neraudi. No kurienes jūs esiet? - Jēzus jautā piekļaujot meitenīti pie Sevis.

- Tēvu piebeidza saule ražas laikā, bet māmiņa kopā ar jaundzimušo bērniņu nomira pagājušajā pilnmēness laikā.

- Vecāki atnāca no tālienes un viņi nebija trūcīgi, tomēr vēlāk tēvam vajadzēja iet kalpot un viņš… - Bet pie kā viņš kalpoja?

Bet, Mācītāj, maize man pietiek vienīgi pašam priekš sevis, bet ielaist viņus mājās... Viņi ir kā Rijīgi, negausīgi zvērēni. Reiz tikai viņiem ko iedod, un tad viņi negribēs iet prom.

Tev trūkst vietas un ēdiena priekā abiem mazajiem? Vai tu patiesi vari tā runāt? Atminies, kādēļ pagājušajā gadā tev bija tik skaista raža? Gadu atpakaļ krusa iznīcināja tev visu ražu un tu baidījies par savu dzīvību. Toreiz Es atnācu pie tevis un lūdzu tev maizi. Tu Man neatteici...

Un ko otrā dienā dodoties prom. Es tev sacīju? Esi vienmēr žēlsirdīgs. Šodien tu esi šīs apkārtnes visbagātākais vīrs. Un tev ir žēl maizes šiem bērniem?

Jā. Akmeņus Es varu pārvērst maizē. Tādēļ šodien Es saku tev: tagad tu redzēsi citu brīnumu un tas būs tavs sods. Un tad, kad to redzēsi, sit sev pie krūtīm un atzīsti sodu taisnīgu esam. Un tagad, mazā, ej pie tā koka un saplūc ābolus.

- Mācītāj! Ir jau nakts un tūlīt līs lietus. Atgriezies manās mājās. Maize jau ir izcepta, došu arī
priekš tiem...

- Kungs, Tu gribi sodīt mani ar ražu, apžēlojies par mani! Es taču tevi mīlu, Kungs!

Tu mīli tikai pats sevi. Kad tu patiesi būsi Mani iemīlējis, Es atgriezīšos. Nāciet, bērni, Es došu jums mājas un maizi...

Andrejs uz rokām paņem mazo Marijiņu un ietin to savā apmetnī, bet Jēzus Pats nes mazo Mateju. Nomierinātie bērni vairs neraud.

- Es sodīšu taisnīgi. Šobrīd viņš badu nepieredzēs, jo viņam ir skaista raža. Tomēr viņš nonāks trūkumā, jo jaunā labība neuzdīgs un koki nedos augļus. Bet par šiem mazajiem Dievs parūpēsies un pabaros tos.

Jēzus sacīja: Tā būs mācība tev, kas apraudi savus dzīves krustiņus un bīsties no nākamības mākoņiem. Tēvs vienmēr dos tev maizi un jumtu virs galvas. Es saku to visiem, Es spēju būt taisnīgs, taču neviens Mani neapmānīs ar viltus godbijību. Tas, kurš savu sirdi noslēdz brālim, slēdz to vienlīdz arī Dieva priekšā, bet Dievs slēdz Savējo sirdi šāda cilvēka priekšā. Pirmais bauslis ir mīlestība: tas, kurš nemīl un uzskata sevi par kristieti, tas melo. Veltīga ir Sakramentu pieņemšana, veltīga ir lūgšana ja dvēselē trūkst mīlestības. Kā cilvēks var baudīt Debesu Maizi, ja izsalkušajiem tas to atsaka? Vai tad jūsu maize ir dārgāka vai svētāka par Manējo? Liekuļi! Atdodoties jums es nestāstu, bet jūs - tādas niecības - neiežēlojaties par citu trūkumu! Pārāk bieži jūs sakiet Man: Kungs! Kungs!, lai noliektu Mani nodarboties ar jūsu lietām. Tomēr priekš citiem jūs nelūdzat neko. Palūkojieties tikai: ko jums - kolektīvi un individuāli - ir devusi jūsu viltus dievbijība, kura norāda vienīgi uz tuvākmīlestības trūkumu? Tādos brīžos Dievs jūs atstāj, taču Viņš atgriezīsies tiklīdz jūs iemācīsieties mīlēt citus. Ak... ja pasaule saprastu kas ir Dievs!

Kad tev parādās nezināmi Manas publiskās dzīves notikumi, Es jau dzirdu doktoru kori, kuri norāda uz grūtībām, sakot: "Bet tas Evaņģēlijā nav atrodams. Kā gan viņa varēja to redzēt?" uz to Es atbildēšu viņiem tieši ar Evaņģēlija vārdiem: "UN Jēzus apstaigāja visas pilsētas un ciemus, mācīdams viņu sinagogā un sludinādams Valstības Evaņģēliju, un dziedinādams visas sērgas un slimības". - saka Matejs (Mat 9,35 un 4,23). Un vēl: "Noeita un atsakait Jānim, ko jūs dzirdat un redzat: aklie redz, tizlie iet, spitālīgi top šķīsti, kurlie dzird, miroņi ceļas augšām un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts"(Mat ll;4-5; Lk 7,18-33).

Un vēl: "Vai tev, Korozaina, vai tev, Betsaida, jo ja Tirā vai Sidonā būtu tādi brīnumi notikuši, kas pie jums notika, tad tie jau sen būtu grēkus nožēlojuši maisos un pelnos tērpušies. ...Un tu, Kapernauma, vai tu nebiji līdz debesīm paaugstināta? Tu līdz ellei tiksi nogāzta; jo ja Sodoma tādi brīnumu būtu notikuši, kas notika tevī, tad tā stāvētu vēl šodien." (Mat 11;20-24 un Lk 10;13-15). Marks raksta: ... liels ļaužu pulks no Galilejas Viņam sekoja un no Jūdejas, no Jeruzalemes, no Idurmejas un no Aizjordānas... Pat daudzi no Tīras un Sidomas apkaimēm dzirdot par to, kas notiek, nāca pie Viņa ..."(Mk 3,7; Mat 12;15-16,Lk6,17-19).

Lūkas saka: "Jēzus gāja cauri pilsētām un pilsētiņām, mācot un sludinot Labo Vēsti: Dieva Valstību. Un kopā ar Viņu bija tie divpadsmit un sievietes, kuras Viņš bija atbrīvojis no ļaunā gara un nespēka" (Lk 8,1-3).

Bet Mans Jānis (raksta): "... pēc tā visa Jēzu gāja aiz Galilejas jūras un Viņam sekoja liels pūlis, jo tie redzēja Viņa brīnumus pār slimajiem". (J 6,1-2, Mt 14,13-14; un Lk 9,10-12). Un tā kā Jānis bija klātesošs pie visiem, dažāda veida, trīs gadu laikā paveiktajiem brīnumiem, viņš sniedz šādu neierobežotu liecību par mani: "Šis māceklis to visu redzēja un aprakstīja. Zinām, ka viņa liecība ir patiesa. Bet ir vēl daudz citu lietu, ko Jēzus ir darījis. Ja visas tās pēc kārtas aprakstītu, tad man šķiet, visa pasaule nevarētu uzņemt sarakstītās grāmatas."

Un tātad? Ko tagad teiks doktori? Ja Mana labestība - atvieglojot Mani mīlošo dvēselei, kura jūsu vietā nes Manu Krustu, Kura noņēma to no Maniem pleciem, uzveļot sev, jo tā mīl Mani tā, ka vēlētos nomirt, lai tikai Es neciestu - ja Mana Labestība, lai uzmodinātu jūs no letarģiskā miega, kurā jūs mirstiet, ļauj jums iepazīt viņas kalpošanu, vai tad jūs pārmetīsiet šai Labsirdībai? Jūs patiesi neesat pelnījuši šādu dāvanu un jūsu Pestītāja centienus izvilkt jūs no tās pazušanas, kurā jūs smokat.

Pieņemiet to un celieties. Šis ir jaunas notis Manā Evaņģēlijā. Lai tās kalpo jūsu uzmanības pievēršanai, kura ir un paliek bezdarbīga uz zināmajiem Evaņģēlija notikumiem, kurus līdz šim esat tik pavirši un neuzmanīgi lasījuši. Nedomājiet, ka Es dziedināju tikai tās dažas sievietes, vai paveicu tikai tos pāris uzskaitītos brīnumus. Bet ja Pētera ēna varēja dziedināt slimo, tad ko gan spēja Manējā? Ko paveica Mans elpas vilciens, Mans skatiens? ... "Ja es aizskartu kaut Viņa drēbju malu"... Un notika brīnums"...

Brīnumdarīšanas spēks staroja no Manis nepārtraukti. Es atnācu pasaulē, lai vestu cilvēkus pie Dieva, lai atvērtu grēka aizdarītās Mīlestības slūžas. Mazajā Palestīnas valstī gadiem ilgi plūda Mīlestība. Tā bija Dieva mīlestība uz cilvēku, kura beidzot spēja plūst tā, kā to vēlējās, lai pirms atpirkšanas ar Asinīm, Tā atpirktu cilvēci ar Mīlestību. Jūs varbūt Man sacīsiet: "Bet kādēļ visu to [Jēzus dzīvi] apraksta tik niecīga persona?" Uz šo jautājumu Es atbildēšu vēlāk. Bet jūs esat pelnījuši klusēšanu, kādu Es ieturēju, atrodoties Heroda priekšā. Bet jūsu lepnība aizvien vairāk apgrūtina Manus centienus atpestīt jūs.

Jēzus saka: Es atbildu jums ar apustuļa Pāvila vārdiem: "Taisni tie miesas locekļi, kas liekas nespēcīgāki, ir sevišķi vajadzīgi. Bet kas mums miesā izliekas mazāk cienījams, tos mēs ietērpjam sevišķā godā. Un mūsu nepieklājīgie locekli dabū sevišķu godu, bet pieklājīgajiem tas nav vajadzīgs." (I Kor 12,12-30).

Varbūt domājat, ka šī "mazās balss" uzskata sevi par kaut ko lielu? Ja jūs viņai pavaicātu, viņa jums atbildētu: "Es esmu Kristus Miesas visvājākais un niecīgākais loceklis." Un viņa būs atbildējusi patiesā atklātībā. Tomēr jūs viņai neieticēsiet, jo katrs citus mēra pēc paša mērauklas. Jūs, kuros nav pazemības, nedz patiesuma, sakāt: "Es esmu tik grēcīgs", lai izdzirdētu: "Nē taču, tu esi tik labs!" Un jūs par sevi esat vislabākajās domās. Un ja kāds būs tik patiess, ka zinot par jums, ka neesat labi, bet esat pat ļauni, mīlestības dēļ klusēs un patiesuma dēļ jūs neslavēs, jūs tad dusmojaties uz viņu un nespējat viņu paciest, neticot, ka tā ir patiesa atbilde. Bet Es, lasot viņa domas un redzot viņa sirds iekšieni, zinu, ko viņš domā par sevi vai nedomā. Šīs [M.V] dvēseles saruna ar Dievu reizēm ir rosinoša, kad dvēsele saka: "Kungs, kā gan Tu vari mani vēlēties, kad neesmu ne nieka vērta, tik daudz esmu apvainojusi un vēl apvainošu Tevi. Un viņa gandrīz šaubās par Maniem vārdiem, jo neiespējami viņai liekas, ka Es varētu izvēlēt viņu tādai sūtībai. Tik vāja, visvājākā no visiem viņa sev liekas. Un ja viņu salīdzinātu ar Pilnību, tad viņa būtu vājāka par jaundzimušā bērna matu. Viņa uzskata sevi par niecību. Dieva priekša viņa patiesi ir mazāka par tārpiņu. Viņai piemīt tikai viens spēks: pilnīga mīlestība. Dodot vai atdodoties, viņa nekad nedomā par sevi, nedz par iegūstamu labumu no citiem. Viņa domā vienīgi par to kā patikt Man viņa vēlas būt Man lietderīga. Tādēļ pasaulei viņa kļūs nemīļa. Viņa pat neieredz sevi kā miesu, tādejādi iegūstot svēto naidu pret sevi, kuru tai mācīju. Bet kurš gan saprot vārdus: "svētais naids"?

Es izvēlējos viņu tās mīlestības dēļ, kura pārsniedz viņas vājumu. Reiz Saviem apustuļiem par paraugu Es stādīju bērnu: ja bērns mīl ar visu savu spēju un viņā nav lepnības pilnu domu. Mazā bērnā nemājo lepnība, bet sātans to jau iesēj, tā uzplaukst un tūlīt izsūta pūku, tad aug otra kaisles vārpa, bet trešā jau būs varas vai naudas kāre. Bet pirmā vienmēr ir lepnība, tā izaug no lūpām, kuras vēl zīž mātes pienu.

Es vēlos lai Mani mācekļi būtu kā mazi bērni, lai Es varētu tiem dot dzīvības vārdus. Es vēlos lai pasaulē Man būtu daudz bērnu, kas svētdarītu pasauli. Tādēļ Es radu garīgos bērnus, kuros zināšanas tiek ieliktas un šie pazemīgie, vienkāršie, uzticības pilnie un atklātie kā bērni, kuri smaidot sper pirmos soļus un kuri neapšaubāmi zina, ka bez mammas tie pakritīs, tādēļ tie nepārtraukti turas pie viņas. Un viņa [M.V.] nekad Mani neatstāj. Tādēļ arī viņai un viņai līdzīgajiem - kuri jums liekas vāji un niecības pilni - tiek dots tas, ko jūs nesaņemsiet.

Mistiskajā Miesā ir tieši šādi, pasaules nievāti, locekļi. Pirksts nav smadzenes, bet ko var paveikt bez pirksta? Nevar paveikt pat visvienkāršākās lietas un cilvēks līdzinās zīdainim autiņos, kurš nav spējīgs uzņemt barību, ja māte neieliek tam to mutē. Bez pirksta pat visgudrākais uz papīra nepierakstīs sava prāta domas. Arī viņa [Marija] ir šāds pirksts... Bet šim mazajam loceklim Es esmu sevis sūtību aicināt jūs uz Gaismu un norādīt uz To. Šī Gaisma gribētu aizdegt zem racionālisma dūmojošās lampas, un tās, kuras ir nodzisušās dažādu iemeslu dēļ, kuri radās no naudas iemīlēšanas, no naudas līdz miesas iemīlēšanai, no iekārēm līdz mīlestības trūkumam. Tādēļ uz ceļiem! - nevis "mazās balss", bet Dieva Vārda priekšā. Viņš ir tikai Dieva rīks, bet jūs godiniet tikai runājošo Kungu, KUNGU!!!

"Mazai Balsij" nav vārda. Es vēlos, lai viņa būtu slēpta no pasaules acīm. Vēlāk viņa būs pazīstama. Šodien viņa ir tikai "balss". Viņa ir tā, kas atspoguļo Manu Balsi. Tā ir viņas godība un moceklība, jo katra izredzētība, no Dieva nākoša, ir krustā sišana.

Es negaidu, lai arī jūs viņu mīlētu. Viņai pietiek ar Manu Mīlestību un viņa citu (mīlestību) nevēlas. Ber es vēlos, lai jūs liekot Viņu mierā, lai jūs cienītu viņu kā lietu, kuru uzmanto Dievs.

Marija, tava Māmiņa runā ar tevi. Jēzus stāstīja tev par garīgo bērnību, kas ir nepieciešama, lai sasniegtu Debesis. Vakar Viņš tev parādījās kā Mācītājs. Bet arī Es vēl tevi pamācīšu, jo vēlos, lai Jēzum tu būtu vēl dārgāka. Tu iepazini mazo Marijas un Mateja dzīves stāstu.

Redzi, šī pirmatnējās Baznīcas mazā ticīgā, gauži raudāja izdzirdot vēsti par Jēzus mokpilno nāvi pie Krusta. Viņa arī redzēja kāda bija kļuvusi viņas "Kunga" Seja, brūču un ciešanu pārklāta... Viņa vienlīdz domāja par to, kāda šī Seja izskatās Debesīs pie Tēva labās rokas. Starojošs smaids aiznesa viņu pie Pestītāja, un tagad Jēzus joprojām uzsmaida viņai tik neizsakāmā paradīzes spozmē..

... Jēzus līdzīgi lūkojas tevī. Raugies vienmēr uz Viņu tāpat kā tā mazā Marija un priecājies par Viņa Mīlestību. Šī mazā meitenīte ir nonākusi Dieva Sirdī. Mīlestība viņai parādījās un iemācīja īsto gudrību. Tici un esi mierīga. Nav tādas nabadzības, kuru Jēzus nespētu pārvērst bagātībā. Un nav tādas vientulības, kuru Viņš nevarētu piepildīt, tāpat nav tādas vainas, kuru Viņš nevarētu piedot. Pagātne vairs neeksistē, jo mīlestība pieliek tai punktu, nepastāv pat grēku pilna pagātne. Vai tad tu bīsies tur, kur Labais Ļaundaris dzima?

Vakar, aptuveni vienpadsmitos vakarā, kad visi gulēja, man parādījās Jēzus, tāds pat kā vienmēr: Es redzu Viņu baltā vilnas ģērbā. Labajā rokā Viņš turēja kausu. Viņš nostājās manas gultas labajā puse. Jēzus skumīgi smaidīja, tomēr Viņa smaids uzmundrināja mani, jo es sapratu, ka šis skumjas bija domātas manis dēļ, sapratu, ka Viņš nāk pie manis pēc mierinājuma. Viņš uzlika kreiso roku uz mana kreisā pleca un pievilka mani sev klāt, bet ar labo pietuvināja šo kausu pie manām lūpām un sacīja: "Dzer!"

- Es dzēru. Kas par rūgtumu! Tas nebija Lielās ceturtdienas biķeris, mana Kunga Asiņu pilns!
Toreiz tajā bija saldas, mierpilnas Asinis, no kurām es nekad nebūtu atrāvusi lūpas!...

Šajā kausā atradās tik riebīga rūgtuma pilns, kāds nepiemīt nevienam zālēm. Tas koda kaulā un dedzināja vēderu un izraisīja sliktu dūšu, acis pildīja ar asarām; tam bija dedzinoša kvasa garša.

Jēzus man deva tikai vienu malku... un tad paņēma biķeri nost, paskaidrojot: "Šis ir kauss, kuru Es dzēru Ģetzemenē un Es to izdzēru sausu, līdz pat galam kur bija vislielākais rūgtums. Šis ir biķeris, kuru cilvēki ikdienas piepilda ar saviem grēkiem, un tad tie paceļ to līdz pat Debesīm, lai es vienmēr to dzertu. Bet Es varu vairs dzert vienīgi nebeidzamo Mīlestību. Un tādēļ Es upurēju to Saviem iemīļotajiem. Paldies tev par šo malku! Tagad Es došos pie citām Man dārgām dvēselēm. Es svētīju tevi Tēva, Manā un Pirmsmūžīgās Mīlestības vārdā...

Un Jēzus aizgāja, manās lūpās un vēderu atstājot rūgtuma sadedzinātus, bet mana dvēsele bija miera pilna.