Marija Valtorte J Ē Z U S K R I S T U S Otrais publiskās darbības gads

NO TARIHEJAS TABORA VIRZIENĀ. OTRĀ PASHAS CEĻOJUMA SĀKUMS

Caur apkaimi, kura – lūkojoties no pretējā krasta – likās esam auglīga, Jēzus kopā ar mācekļiem dodas kalna virzienā, kas iezīmējas dienvidos vai drīzāk: dienvidrietumos.

Apustuļus ne visai aizrauj cauri skaistajiem, bet savvaļā atstātiem laukiem vedošais ceļš. Teritoriju apaugošie niedrāji liecas zem kājām, niedres liek rasai krist uz galvas, brikšņi sitas sejā ar izkaltušiem augļu (koku) zariem. Šeit aug maigas īves, kuru zari liecas visapkārt, kutinot garāmgājējus; nodevīgā zāles platība, kura liekas augam uz cietas grunts, patiesībā slēpj ūdeni, kurā grimst kājas, jo tie ir tikai mazos purvājos augoši zāļu kušķi un grīšļi, kas slēpj pamatu, uz kura tie ir veidojušies.

Jēzus ar mācekļiem iet klusēdami. Vienīgi viņu acis runā. Tikmēr Jēzus sajūsminās par visu šo tūkstoš krāsaino zaļumu un puķēm. Tām, kas ložņā, un tām, kas aug iztaisnojušās, priecājas par tām, kuras vijas, lai spētu pacelties, un tām, kuras izstiepj savas maigās stīgas. Jēzus apbrīno muklājos augošo niedru zīdainās un rasas pērlēs tērptās skaras. Viņš noliecas, lai ieklausītos rožu skaņās, kuras ūdenī veido smaragdsarkanu plīvuru. Jēzus (kā) apburts apstājas pie ligzdām, kuras vij turp un šurp priecīgi lidojošie putni. Viņu darbam seko čivināšana, treļļi, priecīga piepūle. Putniem knābjos vīd siena pavedieni, niedru skaras, no dzīvžoga savāktās vilnas piciņas, kuras tie ir nočiepuši garām gājušiem ganāmpulkiem... Liekas, ka Jēzus cilvēku dēļ ir nelaimīgs. Kur ir pasaule ar tās ļaunumu, liekulību, mocībām, viltu? Pasaule ir (palikusi) aiz tās zaļās un ziedošās oāzes, kur viss smaržo, zaigo, smejas, dzied. Šeit ir Tēva radītā zeme, kuru cilvēks (vēl) nav aptraipījis. Šeit ir iespējams aizmirst cilvēku niknumu. Jēzus vēlas dalīties (šai) laimē ar mācekļiem, taču neatrod labvēlīgu attieksmi. Viņu sirdis ir izsmeltas, aizkaitinātas, degsmi zaudējušas. Savu garastāvokli viņi izgāž pār lietām un arī Mācītāju. Iestājas tāds klusums, ka liekas – sekos vētra. Tikai (Jēzus) brālēns Jēkabs, Zelota un Jānis interesējas par to, kas pamodina Jēzū interesi. Pārējie nav klātesoši, lai neteiktu – negribīgi noskaņoti. Iespējams, lai nesūdzētos, tie klusē. Tomēr iekšēji viņi noteikti atsaucas un nešaubīgi runā pārāk daudz...

Viņu lūpas atdara tikai dzīvinošais apbrīna sauciens par patiesa svina dzīvo dārguma krāsu: dūja, kas atlidojusi, atnes biedrenei sidrabainu zivtiņu. Jēzus saka:

“Mīļāks iespējams ne... bet es apgalvoju, ka laiva būtu izdevīgāka. Šeit arī ir ļoti mitrs, bet ērtību trūkums...”

“Es (drīzāk) gribētu karavānas ceļu, nevis šo... dārzu – ja Tev labpatīk tā to dēvēt – un es pilnībā piekrītu Sīmanim”- saka Iskariota.

“Bet tie taču bijāt jūs, kas nevēlējāties karavānas ceļus”- atbild Jēzus.

“Bet, protams... Taču es nepiekāptos gergesēniešu priekšā. Es būtu devies no turienes prom, bet būtu gājis tālāk aiz upes, ejot caur Gadaru, Pellu, arvien zemāk un zemāk”- sūdzas Bartolomejs.

Viņa lielais draugs nobeidz ar vārdiem: “Galvenie ceļi ir domāti visiem, un arī mēs varējām pa tiem iet”

“Draugi, draugi! Es esmu tik nospiests, sašauts. Nepalieliniet Manas sāpes ar savu mazdūšību! Ļaujiet Man (vismaz ) mazliet atvilkt elpu starp lietām, kuras nespēj ienīst...”

“Tev taisnība, Mācītāj. Mēs neesam Tevis cienīgi. Piedod mums (mūsu) muļķību. Tu spēj saskatīt skaistumu, jo esi svēts un lūkojies ar sirds acīm. Mēs, miesas niecība, izjūtam tikai miesas nogurumu... Neņem to vērā. Tici, ka pat paradīzē mēs būtu skumji bez tevis. Bet kopā ar Tevi... ak, sirdij tas vienmēr ir skaisti. Tikai kājas atsakās mums klausīt”- vienlaicīgi saka vairāki (apustuļi). ”Drīzumā mēs no šejienes iziesim un atradīsim izdevīgāku teritoriju (iešanai), kaut arī ne tik vēsu”- apsola Jēzus.

“Sniegt Pashu tam, kurš cieš. Gribēju to paveikt jau agrāk, bet nevarēju. Es būtu to jau darījis pēc atgriešanās Galilejā. Šobrīd, kad mēs esam spiesti iet pa ceļu, kuru neesam izvēlējušies, Es eju dod svētību nabaga Jonasa draugiem.”

“Bet mēs taču zaudēsim daudz laika! Pasha (jau) tuvojas! Nepārtraukti mūs kaut kas aizkavē”- uz debesīm paceļas jaunu sūdzību koris.

Es nezinu kā Jēzus var izrādīt tik daudz iecietības... Viņš, neiebilstot nevienam, saka:

“Es lūdzu jūs, netraucējiet Mani. Atcerieties Manu vajadzību mīlēt un būt mīlētam. Zemes virsū šis ir Mans vienīgais iepriecinājums: mīlestība un Dieva gribas pildīšana.”

“Ja Es būtu jums to piedāvājis, jūs saceltos, sakot, ka neviens tajā apkaimē Man neieticēs... Es rīkojos tā jūsu dēļ... nebaidieties...”

“Lūdziet Kungu, lai Viņš nepārbauda jūs. Es zinu, ka esiet viegli aizskarami, ka atcerieties ievainojumus, jūs esiet gatavi noniecināt to, kurš Mani apvaino, (jūs būtu gatavi) mocīt tuvāko. Es visu to zinu. Bet to, ka jūs būtu drosmīgi... to Es nezināju. Ja runa iet par Mani, Es būtu gājis arī viens – un pie tam pa ceļu, kas domāts visiem – un nekas Man nebūtu noticis, jo vēl nav pienākusi Mana stunda. Tomēr Es apžēlojos par jums, esmu paklausīgs Savai Mātei – jā, arī tas – un Es negribēju pievilt farizeju Sīmani. Es nemodināšu viņos riebumu. Tomēr viņi pret Mani to jutīs.”

“Bet uz kurieni no šejienes var nokļūt. Es nepazīstu šo reģionu”- saka Toms.

“Mēs nonāksim pie Tabora. Apiesim to un ejot netālu no Endoras nonāksim Nainā, no turienes – līdz Ezdrelonas līdzenumam. Nebīstieties!...Doras, Dorasa dēls, un Giokāna atrodas jau Jeruzālemē.”

“Ak, tas būs skaisti! Runā, ka no virsotnes, no viena punkta ir redzama Lielā – romiešu – jūra. Tas man patīk. Vai Tu aizvedīsi mūs turp, lai (mēs) to redzētu?”- lūdz Jānis, pagriežot pret Jēzu savu labsirdīgo bērna seju.

“Es nezinu... Jo tā ir liela un tās (otra) mala nav redzama... Tas liek man domāt par Dievu... Kad mēs bijām Libānā, es pirmo reizi mūžā redzēju jūru, jo nekad nebiju bijis nekur citur kā vienīgi pie Jordānas vai arī pie mūsu mazās [Galilejas] jūras... un es aizkustinājumā raudāju. Tāda zilgme! Tāds ūdens plašums! Un tas nekad neaizplūst! Kas par brīnumainu lietu! Un zvaigznes, kuras veido gaismas ceļus pār jūru... ak, nesmejieties par mani! Es lūkojos uz zeltainu saules ceļu, līdz viss satumsa manās acīs; (es lūkojos) mēness sidrabainajā ceļā, līdz manu acu priekšā vīdēja mirdzošs baltums. Redzēju kā kaut kur tālu, tālu tas izzuda. Šie ceļi uzrunāja mani. Tie sacīja: “Šajās nebeidzamajās tālēs ir Dievs, un tie ir uguns un šķīstības ceļi, pa kuriem ir jāiet dvēselei, lai tā nonāktu pie Dieva. Nāc. Iegrimsti nebeidzamībā, paceļoties uz šiem debesu ceļiem, un tu atradīsi mūžību”.”

“Tu esi dzejnieks”- saka apbrīnas pilnais Tadejs (t.i. Jūda, Alfeja dēls – Jēzus brālēns).

“Es nezinu vai tā ir poēzija. Zinu (tikai to), ka tas aizdedzina manu sirdi.”

“Bet tu taču (arī) Cēzarijā un Ptolemaidā lūkojies uz jūru, pat no tuvuma. Mēs bijām jūras malā! Es neredzu vajadzību mērot tik garu ceļu, lai skatītu jūras ūdeni kādā citā vietā. Mēs... taču esam pie ūdens dzimuši...”- piebilst Jēkabs, Zebedeja dēls.

“Un šobrīd, nav šaubu, tajā arī esam!”- iekliedzas Pēteris, kurš acumirklīgas neuzmanības dēļ, klausoties Jānī, nebija pamanījis nodevīgu peļķi un ir ļoti samērcējies... Visi smejas, Pēteris ir pirmais. Jānis atbild:

“Tas tiesa. Tomēr no kalna jūra ir skaistāka. Tā vairāk ir redzama, un arī tālāk. Doma traucas augstāk, un sniedzas dziļāk... Vēlme... sapņot...”- un Jānis patiesi jau sapņo... Viņš raugās sevī, uzsmaida savam sapnim... Viņš atgādina viegli iesārtu rozi, kura ir noklāta ar sīkiem rasas pilieniem, tā viņa āda – maiga un gaiša kā jau blondam jauneklim – kļūst par rozīgu ahātu, kas klājas ar sviedru lāsēm, kuras vēl palielina līdzību ar rozes ziedlapiņu.

“Ko tu vēlies? Par ko sapņo?”- klusītēm Jēzus jautā Savam māceklim. Viņš atgādina tēvu, kurš mierīgi izjautā bērnu, kas runā par saldu sapni. Jēzus uzrunā Jāņa dvēseli. Viņš ir ļoti maigs, uzdodot jautājumu, lai nepārtrauktu iemīļotā (mācekļa) sapni.

“Es vēlos šķērsot nebeidzamo jūru...(un nonākt) pie tām citām zemēm, kuras atrodas otrā pusē... Es vēlos iet, lai runātu par Tevi... Es sapņoju... Sapņoju par došanos uz Romu, uz Grieķiju, uz tumsībā grimstošām vietām, lai nestu Gaismu... lai tumsībā dzīvojošie nāktu tikties ar Tevi, un dzīvotu vienībā ar Tevi, pasaules Gaismu... Es sapņoju par labāku pasauli... par pasaules pārveidošanu caur Tevis iepazīšanu, caur Mīlestības iepazīšanu, kura rada labsirdīgos, kura rada šķīstos, kura rada varoņus; pasaule, kas vadās pēc mīlestības Tavā Vārdā, un – pāri naidam, grēkam, miesai, prāta grēkam, pāri zeltam, pāri visam – stāda Tavu Vārdu, Tavu Ticību, Tavu Mācību... un es sapņoju, (it kā) es būtu tas, kurš kopā ar brāļiem ies cauri Dieva jūrai, pa gaismas ceļiem, lai nestu Tevi... tā kā reiz Tava Māte atnesa Tevi mums no Debesīm... Sapņoju... sapņoju, būt par bērnu, kurš – nepazīstot neko citu bez mīlestības – ir mierīgs pat nelaimēs... un kurš dzied, lai garā pieceltu pieaugušos, kuri pārāk daudz pārdomā, un, kurš iet uz priekšu... lai smaidot tiktos ar nāvi... uz tikšanos ar godību... pazemībā; kurš nezin, ko dara, bet spēj vienīgi nākt pie Tevis, Mīlestības...”

Apustuļi aiztur elpu Jāņa ekstāziskās atklāsmes laikā... Viņi stāv, kur stāvējuši, lūkojoties uz visjaunāko (apustuli). Pēdējais runā ar pievērtām acīm, it kā ar ugunij uzmestu plīvuru, kura nāk no sirds, kad viņš lūkojas uz Jēzu; Jānis – Jēzum esot māceklī tādā pilnībā – pārmainās... Jēzus noskūpsta viņu uz pieres, sakot:

“Iesim paraudzīties jūrā, lai tu varētu vēl pasapņot par Manas Valstības nākotni pasaulē.”

“Kungs, tu sacīji, ka vēlāk iesim uz Endoru. Iepriecini tagad arī mani – lai palīdzētu man norīt šī bērna nosodījuma rūgtumu...”- saka Iskariota.

“Nepārtraukti. Es jūtos pazemots Tavās un biedru acīs. Domāju, ko jūs par to domājiet...”

“Par velti tu mokies savā prātā! Es vairs pavisam nedomāju par to atgadījumu un neapšaubāmi tā tas bija arī ar pārējiem. Tu pats mums to atgādini... Tu esi bērns, kas pieradināts pie aprūpes un pat bērna vārds tev atgādina tiesneša spriedumu. Ne no šī vārda tev ir jābīstas, bet no saviem darbiem un Dieva tiesas. Tomēr, lai pārliecinātu tevi, ka esi Man dārgs – kā agrāk, tā vienmēr – Es apsolu iepriecināt tevi. Ko tu vēlies ieraudzīt Endorā?”

“Labi. Tomēr uzmanies, lai vēlāk šī iemesla dēļ tev nebūtu jācieš...”

“Ja viņš necietīs raugoties jūrā, man nevarēs kaitēt Endoras skatīšana.”

“Skatīšana, nē... Tomēr vēlme saskatīt to, ko centīsies ieraudzīt, var tev kaitēt. Bet mēs turp dosimies...”

Viņi atsāk gājienu, dodoties Tabora virzienā. Tā masīvs parādās arvien tuvāk, un zeme vairs nav tik dūksnaina kā iepriekš. Tā kļūst cietāka un kaila. Parādās augstāki augi un kazenes, vai ar jaunu lapotni un agrīnajiem ziediem smejoši krūmi.

Tabors ir palicis aizmugurē. (Apustuļu) grupa iet pa ieleju, kas guļ starp šo un citu kalnu, kas atrodas (Taboram) iepretim, sarunājoties par kalnā kāpšanu, kaut arī liekas, ka sākumā vecākie (vīri) gribēja no tās izvairīties. Tomēr tagad viņi ir apmierināti, ka kāpj tur: virsotnē. Ceļojums ir viegls, jo (ceļinieki) atrodas uz galvenā, diezgan ērta, ceļa. Ir agra rīta stunda. Man rodas iespaids, ka (apustuļi un Jēzus) ir nakšņojuši Tabora nogāzēs.

“Tā ir Endora” - saka Jēzus, norādot uz trūcīgu ciematu, kas ir izvietojies uz pirmajiem šīs otrās kalnu grupas pauguriem.- Vai patiesi vēlies turp iet?”

“Vai daudz vajadzēs iet?”- jautā Bartolomejs, kurš vecuma dēļ laikam pārāk neilgojas pēc kalnainām pastaigām.

“Jā, jā! Palieciet. Man pietiks, ja Mācītājs nāks man līdzi”- steidzīgi atbild Jūdas Iskariota.

“Es, pirms lēmuma pieņemšanas, gribētu zināt, ko skaistu tur varētu apskatīt... No Tabora virsotnes mēs redzējām jūru, un pēc šī zēna uzrunas, man ir jāatzīst, ka patiesībā pirmo reizi es redzēju to tā, kā to skati Tu: ar sirdi. Šeit... gribētos (gan) zināt, vai es kaut ko iemācīšos. Ja tā, es arī iešu, pat ja būtu jāmokās...”- saka Pēteris.

“Vai dzirdi viņus? Tu vēl neesi atklājis savus nodomus. Pieklājības dēļ (pret biedriem) pasaki viņiem tagad”- mudina Jēzus.

“Vai uz Endoru negribēja iet Sauls, lai apspriestos ar zīlnieci? (1 Sam: 28)

“Mācītāj, iešana uz šo vietu sagādātu man prieku, lai es dzirdētu kā Tu runā par Saulu”- atzīstas Jūdas.

Spraigi soļojot, viņi veic pēdējo galvenā ceļa gabalu. Tad viņi nogriežas no tā, ejot pa ceļu, kas ved uz Endoru. Tā ir nabadzīga vieta, kā Jēzus sacīja. Mājas atrodas uz pakalniem, kas aiz ciemata ir stāvāki. Tur dzīvo trūcīgākie ļaudis. (Šejienes) iedzīvotāji var nodarboties tikai ar lopkopību augstu kalnos esošajās ganībās un mazo, daudzgadīgo ozolu mežos.

Viņš aptur kādu sievieti, kura ar krūkām atgriežas no avota. Ieinteresēta viņa lūkojas uz Jēzu, tad nepiedienīgi atbild:

“Zīlniece?... Sauls?... Kas vēl ar to nodarbojas? Bet pagaidi... Šeit ir kāds, kurš mācīja un kurš varētu zināt... Nāc.”

Un vecais vīrs ar grūtībām iet kalnup pa akmeņainu taku līdz ļoti tr1ucīgai un novārtā atstātai mājai.

Pēteris - norādot uz mazā, netīrā pagalma zemē ieraktu mājputnu – saka:

Vairāk viņš nesaka neko, jo atgriežas vecais vīrs. Viņam seko vienacains vīrietis – netīrs un nekopts –tāpat kā viss viņa mājā. Vecais vīrs saka: “Redzi? Šis cilvēks saka, ka tas ir tur, aiz tās sabrukušās mājas. Taka, tad strautiņš, tad mežiņš un būda. Visaugstākā – ar redzamajiem, sabrukušajiem mūriem tās sānos – ir tā, kuru Tu meklē... Vai tā tu sacīji?”

Vīrietim ir asa un aizsmakusi balss, kas vairo nepatīkamo iespaidu. Viņi iet tālāk. Pēteris, Filips un Toms Jēzum rāda daudz zīmju, lai Viņš neietu. Tomēr Viņš nepiegriež tam vērību. Kopā ar Jūdasu Viņš seko cilvēkam, bet aiz Viņa... negribīgi (iet) pārējie.

“Arī es... vai gandrīz (tāds esmu), jo pats (sev) tāds neliekos. Ilgu laiku esmu pavadījis svešās zemēs un esmu iemantojis paražas, par kurām šie muļķi cieš. Man tas ir labāk zināms. Tomēr viņi sauc mani par dēmonu, jo es daudz lasu, audzēju vistas, kuras pārdodu romiešiem, un es protu ārstēt ar augu palīdzību. Kad biju jauns, sievas dēļ es sastrīdējos ar kādu romieti – toreiz atrados Cintijā – un nodūru viņu. Viņš nomira. Es zaudēju aci un īpašumus. Mani notiesāja uz daudzu gadu ieslodzījumu... uz mūža ieslodzījumu. Taču es pratu ārstēt un izārstēju viena sarga meitiņu. Tā es ieguvu viņa draudzību un mazliet brīvības... Es izmantoju to, lai aizbēgtu. Es slikti darīju, jo šis cilvēks, protams, samaksāja par manu bēgšanu ar savu dzīvību. Bet esot ieslodzījumā brīvība liekas skaista...”

“Nē. Labāks ir ieslodzījums, kur (tu) atrodies vientulībā, nevis kontaktā ar cilvēkiem, kuri neļauj to baudīt un ieskauj mūs, lai (mūs) nīstu...”

“Cintijā es strādāju par skolotāju... Biju prozelīts (t. i. ieceļotājs, svešzemnieks, kurš ir apmeties uz dzīvi Palestīnā, par ~ tiek saukti vienlīdz jūdaisma piekritēji, kas ir atgriezti no pagānisma).”

“Tagad es neesmu nekas. Es dzīvoju no tā, kas ir man apkārt. Un ienīstu, kā pats biju un tieku ienīsts.”

“Visi... un Dievs ir pirmais. Mana sieva... Dievs ļāva man nodot un sagraut. Es biju brīvs un tiku cienīts, bet Dievs ļāva man kļūt par cietumnieku uz mūžu. Atstātība no Dieva (puses), cilvēciskā netaisnība... izdzēsa Viņu un viņus... Šeit nekā vairs nav...”

“Tās ir šeit, galvā: doma, zinības. Bet šeit nav nekā”- un viņš nievājoši nospļaujas.

“Atmiņas un naids. Dzen tās prom. Esi patiesi tukšs un Es tev došu kaut ko jaunu, ko tur ielikt.”

“Ha, ha, ha! Tu smīdini mani! Kopš trīsdesmit piecu gadu vecuma neesmu smējies, cilvēk, kopš pārliecinājos, ka mana sieva krāpj mani ar romiešu vīna tirgotāju. Mīlestība! Mīlestība priekš manis! Tas būtu tā, it kā Tu mestu dārgumus manām vistām! Viņas mirtu nespējot tos sagremot. Tāpat ir ar mani. Mani apgrūtinātu Tava mīlestība, jo es nespētu to sagremot...”

Jēzus uzliek viņam roku uz pleca, patiesi, ar acīmredzamām sāpēm. Vīrietis lūkojas uz Viņu ar savu vienīgo aci. Tas, ko viņš redz šajā mierīgajā un skaistajā sejā, liek viņam klusēt un nomainīt toni. Sarkasms pārtop dziļā nopietnībā, un no tās – patiesās skumjās. Viņš noliec galvu, un tad pārmainītā balsī vaicā:

“Zināju... Bet ne to, ka dzīvo un... Un pirmkārt nezināju to... nezināju, ka esi labs pret ikvienu... tādā veidā... arī pret slepkavām... Piedod to, ko Tev sarunāju... par Dievu un mīlestību... Tagad es saprotu, ka vēlies dot man mīlestību... Jo bez mīlestības pasaule ir elle, un Tu, Mesija vēlies padarīt to par paradīzi.”

“Paradīze ir ikkatrā sirdī. Dod Man atmiņas un naidu, kuras dara tevi slimu, un ļauj Man tavā sirdī iedēstīt mīlestību!”

“Ak, kaut es būtu Tevi pazinis agrāk!...tad... Kad es izdarīju slepkavību, Tu neapšaubāmi vēl nebiji piedzimis... Un tad... tad... kad dzīvoju brīvībā – brīvs kā čūska mežā – indējoties ar savu naidu...”

“Jā, lai (cilvēki) mani pieciestu. Bet cik gan reižu es cīnījos ar vēlmi noindēt ar uzlējumu palīdzību!... Redzi? Es paslēpos šeit... šī ir apkaime, kur pasauli nepazīst. Arī pasaule to nepazīst. Šī ir nolādēta vieta. Citur es tiku ienīsts un baidījos tikt atmaskots... Es neesmu labs.”

“Tu nožēlo cietuma sargam nodarīto ļaunumu. Redzi tevī vēl mīt labestība. Tu neesi nederīgs... Tevī vienīgi ir liela atvērta brūce un neviens to nedziedē... Tava labsirdība no tās iztek tā kā asinis no ievainojumiem. Bet, ja būtu kāds, kas tevi izdziedē un kurš sadziedētu tavu brūci, nabaga brāli, tava labestība vairs neplūstu prom, bet atkarībā no formēšanās, pieaugtu tevī...”

Vīrietis raud, galvu noliecis, lai nekas neliecinātu par viņa asarām. To pamana vienīgi Jēzus, kas iet viņam līdzās. Redz, bet neko nesaka. Viņi nonāk pie kalna gruvešos esošās alas paslēptuves. Vīrietis cenšas runāt pārliecinātā balsī:

Vīrietis neko nesaka un paliek stāvot uz vietas. Tikmēr Jēzus ar mācekļiem – kāpjot pāri akmeņiem, kas neapšaubāmi ir bijušā mūra gabali, kas pašreiz ir par traucēkli žurkām un dažādiem plēsīgiem zvēriem – ieiet plašā, tumšā alā. Uz tās sienām vēl ir redzamas klintī ieskrāpētas zodiaka zīmes un tamlīdzīgas lietas. Nokvēpušā kaktā atrodas nišā, un zemāk (ir redzams) caurums, it kā padziļinājums, kurš ļautu notecēt ūdenim. Sikspārņi pie griestiem atgādina griestus greznojošu lustru. Šāds skats izsauc riebumu. Jēkabs ir aizdedzinājis zaru, lai redzētu, vai neuzkāps skorpionam vai čūskai. Pūce – kuru iztraucē gaisma – pieverot milzīgās, gaismas apžilbinātās acis. Beigto peļu, lapsu, putnu smaka, kuri irst zem kājām, jaucas ar mēslu un mitrās zemes smārdu.

“Patiesi skaista vieta – atsaucas Pēteris.- Tavs Tabors un tava jūra, puika, bija labāki!”

“Mācītāj, iepriecini Jūdasu ātri, jo šeit... neapšaubāmi nav šī Antipasa karaliskā zāle!”

“Tad nu... Es gribētu zināt, vai un kādēļ Sauls sagrēkoja, atnākot šurp... Gribētu zināt vai tas ir iespējams, ka kāda sieviete spētu izsaukt mirušo garus. Es gribētu zināt vai... Ak! Patiesībā runā Tu. Es uzdošu Tev jautājumus.”

“Tas aizņems daudz laika! Iziesim vismaz tur ārā, saulē, uz klintīm... Tiksim ārā no mitruma un smārda”- lūdz Pēteris.

“Šis Saula grēks bija tikai viens no daudzajiem. Tie visi bija smagi. Divkārša nepateicība pret Samuēlu, kurš iesvētīja viņu par karali un kurš vēlāk iegāja ēnā, lai tautas apbrīns tiktu karalim. Viņš daudzkārt bija nepateicīgs pret Dāvidu, kurš atbrīvoja (valsti) no Goliāta, kurš saudzēja viņu Engaddi un Makila alā. Sauls bija vainīgs daudzos pārkāpumos un tautas ieļaunošanā; bija vainīgs sava labdara – Samuēla skumdināšanā, mīlestības neievērošanā. Viņš bija greizsirdīgs un vainīgs izlikdams Dāvidam lamatas, un (tam visam) pievienojās šeit veiktais pārkāpums.”

“Viņš (lēnām) nogalināja savu dvēseli, un šeit, iekšā, tam pielika punktu. Kādēļ tu nolaid galvu?”

“Domā. To Es redzu. Par ko tu domā? Kādēļ tu gribēji atnākt? Laikam ne tikai tīras nieka ziņkāres vadīts, atzīsti to.”

“Visu laiku (mēs) dzirdam par magiem, garu izsaukšanu... Es gribēju ieraudzīt vai kaut kas neatklāsies... Es gribētu zināt, kā tas notiek... Es domāju, ka mēs – lemti apbrīnai, domāti, lai piesaistītu (cilvēkus) – mums nelielā mērā ir jābūt zīlniekiem. Tu esi Tu un Tu (visu) veic Savā spēkā. Mums (pārējiem) ir jāmeklē spēks: palīdzība, lai veiktu apbrīnojamas lietas, kuras liktu...”

“Nomierinieties Ļaujiet viņam runāt. Viņa neprāts atšķiras no trakuma.”

”Jā, īsi sakot, man likās, ka atnākot šurp, kaut kas no maģijas, no pagātnes var iemājot manī un padarīt mani lielāku. Tavas lietas labumam, tici man.”

“Zinu, ka esi atklāts savā pašreizējā vēlmē. Es atbildēšu tev ar pirms mūžīgiem vārdiem, jo tie ir Grāmatā rakstīti, un šī Grāmata pastāvēs tik ilgi, kamēr pastāvēs cilvēks. Ticībā pieņemta vai izsmieta, patiesības vārdā apšaubīta, tā pastāvēs, pastāvēs vienmēr. (Grāmatā) ir teikts: “Tad Ieva saprata, ka šī koka augļi ir garšīgi, ka acij tie ir tīkami... Tādēļ viņa noplūca augli, pagaršoja (to) un deva savam vīram... Un viņu acis atvērās, un viņi redzēja, ka ir kaili; viņi novija vīģes lapa un izveidoja gurnu autus... Dievs sacīja: “Kas jums teica, ka esiet kaili? Vai tikai jūs neesat baudījuši aizliegto augli? Un viņš izdzina tos no paradīzes greznības” (Rad 3,6-34).

Grāmatā par Saulu ir teikts: “Parādoties, Samuēls sacīja: “Kādēļ tu neliec man mieru un izsauc mani?... Kādēļ tu izjautā mani, ja jau Kungs no tevis ir novērsies? Kungs darīs tev tā, kā ir sacījis... jo tu neesi klausījis Viņa balsi”.”

Dēls, nestiep roku pēc aizliegtā augļa. Pat tuvošanās tam ir neuzmanīga (rīcība). Nedzīvini ziņkāri iepazīt kaut ko pārdabisku, lai tevi nepārņemtu sātaniskā inde. Bēdz no noslēpumainām zināšanām un no tā, ko nav iespējams izskaidrot. Tikai vienu nemitīgi ir jāpieņem svētā ticībā: Dievu. Bet no tā, kas nav Dievs, (no tā) bēdz, bēdz, lai tavā priekšā neatvērtos viltības avots un, lai arī tu neieraudzītu, ka esi “kails”. Kails: atbaidošs cilvēciskajā dabā, kas ir sajaukusies ar to, kas ir sātanisks. Kādēļ tu gribi izraisīt apbrīnu ar tumšiem brīnumiem? Lepojies ar savu svētumu. Lai tas spīd kā kaut kas – no Dieva nākošs. Nealksti priekškara pārplīšanu, kas atdala dzīvos no mirušajiem. Netraucē mirušā mieru. Klausi viņus, ja tie ir saprātīgi, kamēr viņi dzīvo zemes virsū. Godā un esi tiem paklausīgs arī pēc nāves. Bet nejaucies viņu otrajā dzīvē. Kas Kunga balsi neklausa, tas Viņu zaudē. Un Kungs okultismu, sātanismu, visās tā formās, ir aizliedzis (Lev 19,26.31; 20,6.27; At 18,10-12; 2Ķēn 21,6). Ko vairāk tu gribi zināt par to, ko Vārds tev jau ir teicis? Ko vairāk tu vēlies paveikt par to, ko tava labsirdība un Mans spēks ļauj tev darīt? Nealksti grēka, bet svētuma, dēls. Nemokies. Priecājies, ka spēj izpausties savā cilvēciskajā dabā. Tas, kas patīk tev, patīk daudziem. Tomēr mērķis - kuru tu nospraud savai vēlmei: “būt varenam, lai piesaistītu (cilvēkus) pie Manis”- tam, kas ir cilvēcīgs atņem lielu smagumu un dāvā tev spārnus. Tomēr tie ir nakts putna spārni. Nē, Mans Jūdas. Dod savam garam saulainus spārnus, eņģeļa spārnus. Tikai ar (tādu spārnu) vēdām (tu) piesaistīsi sirdis un varēsi aizvest pie Dieva. Vai varam iet?”

“Nē. Tu meklēji... Pasaule vienmēr būs tev līdzīgu pilna... Nāc, nāc. Iesim prom no šīs smirdošās vietas. Iziesim saulē. Pēc pāris dienām būs Pasha un tad dosimies pie tavas mātes. Es atgādini tev tavu svēto māti, tavu grezno māju. Ak, kas par mieru!”

Atmiņas par māti un viņai veltītā uzslava, kuru bija izteicis Mācītājs, kā vienmēr Jūdasu nomierina. Viņš iziet no drupām un iet lejup pa taku. Arī vienacainais vīrs ir tur.

“Vēl šeit?”- jautā Jēzus, neliekot manīt, ka redz (vīra) sārto, saraudāto seju.

“Jēzu... Domāju, lai man būtu spēks – lai runātu un izmantotu svēto sevis pārmainīšanas maģiju, lai sasauktu savu mirušo dvēseli, kā zīlniece izsauca Samuēlu – man ir jāizrunā Tavs Vārds, salds kā Tavs skatiens, svēts kā Tava balss. Tu dāvāji man jaunu dzīvi, bet tā ir bezveidīga, vārga kā jaundzimušā dzīvība pēc grūtām dzemdībām. Palīdzi man iziet no nāves.”

“Es...sapratu, ka manā sirdī mīt vēl mazliet cilvēcība. Es pilnībā neesmu plēsīgs zvērs. Es vēl spēju mīlēt un būt mīlēts, (spēju) piedot un piedošanu saņemt. Tava mīlestība... Tava mīlestība, kas ir piedošana, māca man to. Vai tas tā nav?”

“Tad ņem mani Sev līdzi. Mani sauc par Fēliksu. Kas par ironiju! (Fēliks nozīmē “laimīgais”.) Dod man jaunu vārdu. Lai pagātne patiešām aiziet nebūtībā. Es sekošu Tev kā noklīdis suns, kurš beidzot ir atradis kungu. Es būšu Tavs kalps, ja vēlies, taču nepamet mani vienu.”

“Vārdu, kurš Man ir mīļš: Jānis (ebrejiski: Johanan – “Dievs ir žēlsirdīgs”). Jo tu esi žēlastība, kuru izrāda Kungs.”

“Šobrīd, jā. Vēlāk tu Man sekosi kopā ar mācekļiem. Bet tava māja?”

“Man vairs nav mājas. To, kas man ir, es atdošu trūcīgajiem. Dāvā man tikai Savu mīlestību un maizi.”

“Es pateicos jums, draugi, un īpaši tev, Jūdas. Pateicoties tev, pateicoties jums, (atkal viena) dvēsele atgriežas pie Dieva. Lūk, jaunais māceklis. Viņš nāks kopā ar mums, līdz mēs varēsim viņu uzticēt brāļiem – mācekļiem. Esiet laimīgi, ka šeit esiet atraduši vienu sirdi un kopā ar Mani slavējiet Dievu.”

Patiesībā divpadsmit apustuļi neliekas pārāk iepriecināti. Taču paklausības un pieklājības dēļ viņi rāda atbilstošas grimases.

“Bet tagad, kad esam vieni, Es jums pavēlu, esiet labi pret viņu un nestāstiet nevienam par viņa pagātni. Ja kāds kaut ko pateiktu vai rīkotos pret mīlestību attiecībā uz izdziedināto brāli, to Es nekavējoties atmetīšu. Vai sapratāt? Skatieties cik labs ir Kungs. Kaut arī mēs ieradāmies šeit cilvēcisku apsvērumu dēļ, Viņš ļauj mums doties no šejienes prom, saņēmušiem pārdabisku dāvanu. Ak! Mani ieskauj prieks, kurš šobrīd valda Debesīs (šī) jaunatgrieztā dēļ.”

Viņi nonāk līdz mājām. Vīrietis stāv uz sliekšņa, tumšās un kārtīgās drēbēs, un pieskaņotā apmetnī. (Kājās) viņam ir jaunas sandales, (plecos) ietilpīga soma. Viņš aizver durvis, un tad – neparasti priekš cilvēka, kurš rada nejūtīgas personas iespaidu – paņem rokā baltu vistiņu, iespējams vismīļāko (no putniem). Tā, pieradināta, apsēžas uz viņa rokām. Vīrietis noskūpsta to, raud, un tad noliek putnu uz zemes.

“Iesim...un piedod. Taču šīs vistiņas mīlēja mani... Es sarunājos ar tām un... tās saprata mani...”

“Un arī Es tevi saprotu... un mīlu tevi. Ļoti. Es dāvāšu tev visu (to) mīlestību, kuru pasaule tev atteica trīsdesmit piecu gadu garumā...”

Bet saproti cilvēku, kurš... kurš mīl dzīvniekus... kuri... kuri... kuri ir bijuši tām uzticamāki par cilvēku...”

“Jā...jā. Nedomā vairs par pagātni. Tev vēl būs iespēja daudz ko paveikt! Un ar savu pieredzi, tu darīsi daudz laba. Sīmani, nāc šurp, un tu, Matej. Redzi? Šis bija sliktākā stāvoklī par cietumnieku un (viņš) bija (kā) spitālīgais. Viņš bija grēcinieks. Bet viņi ir man mīļi, jo spēj saprast nabaga sirdis... Vai tiesa?” “Pateicoties Tavai labsirdībai, Kungs. Bet tici, tas tā ir, ka viss pārstāj eksistēt, kad kalpojam Viņam. Paliek vienīgi miers”- saka Zelota.

“Jā. Miers un jaunība parādās tur, kur bija grēka un naida vecums. Es biju muitnieks. Bet tagad esmu apustulis. Mūsu priekšā ir pasaule. Tomēr mēs zinām kāda tā ir. Mēs neesam izlaidīgi bērni, kuri iet netālu no bojāta augļa vai aizlauzta auga un nepamana to. Mēs zinām. Spējam izvairīties no ļaunuma un iemācīt no tā izvairīties citiem. Un mēs protam piecelt salauzto. Jo mēs zinām kādu iepriecinājumu sniedz atbalsts. Un zinām kas šis atbalsts ir: “Viņš”- saka Matejs.

“Tas tiesa, tas tiesa! Jūs man palīdzēsiet. Paldies. Tas ir tā, it kā no tumšas un smirdošas vietas es būtu pārgājis uz plašu un ziedošu pļavu... Kaut ko līdzīgu es redzēju, kad brīvs, beidzot brīvs, pēc divpadsmit gadiem cietumā un nežēlīgā darba Anatolijas raktuvēs es izgāju un atrados – pēc kāda vētraina vakara – uz kādas stāva, saules pilnas ausmas un smaržojošu mežu klātā kalna virsotnē... Brīvība! Bet šobrīd tas ir kaut kas vairāk! Viss manī paplašinās! Važas mani vairs nesaista jau piecpadsmit gadus. Tomēr naids, bailes, vientulība mani savažoja... Tagad tās ir kritušas!... Šī ir vecā vīra māja, kurš jūs atveda pie manis. Cilvēk! Cilvēk!”

Vecais vīrs atskrien un apstulbst, redzot, ka vienacis ir tīrs, ceļojuma apmetnī (tērpies) un smaidīgs.

“Lūk. Tās ir mans mājas atslēgas. Es dodos prom. Uz visiem laikiem. Esmu tev pateicīgs, jo tu esi mans labdaris. Tu atgriezi man ģimeni. Dari ar manu īpašumu ko vēlies... un rūpējies par manām vistām... Katrā sabatā nāk kāds romietis un pērk olas... Tas būs tev izdevīgi... Apejies labi ar manām vistiņām... Un Dievs tev par to atmaksās.”

Vecais vīrs ir izbrīnīts... Viņš paņem atslēgu un stāv ar pavērtām lūpām. Jēzus saka:

“Jā, dari tā, kā viņš saka, un arī Es būšu tev par to pateicīgs. Es svētīju tevi Jēzus vārdā.”

“Nācarieti! Tas esi Tu! Žēlastību! Esmu runājis ar Kungu! Sievas, sievas! Vīri! Mesija ir mūsu vidū!”

Viņi dodas galvenā ceļa virzienā. Un iet pa to. Jēzum blakus ejošais vīrietis, kurš mokās zem savas nastas smaguma, modina Pēterī ziņkāri.

“Apģērbs...grāmatas. Manas draudzenes (bez vistām). Es nespēju no tām šķirties. Un tās ir smagas.”

“Skaisti, skaisti. Neapšaubāmi skaisti. Bet... vai tev liekas, ka spēsi tās nēsāt sev līdzi?”

“Varbūt es spēšu no tām šķirties. Tomēr nevar visu paveikt uzreiz, vai nav tiesa, Mesija?”

“Sauc Mani par Mācītāju. Jā. Nevar. Tomēr Es atradīšu vietu, kurā varēsi noglabāt savas draudzenes. Tās noderēs tev diskusijās ar pagāniem par Dievu.”

“Es? Ak, ļoti izglītots! Es atšķiru siļķi no karpas un ar to mana izglītība beidzas. Es esmu zvejnieks, draugs!”- Pēteris pazemīgi un vientiesīgi smejas.

“Tu esi cēlsirdīgs. Tā ir mācība, kuru iegūst pats (Cilvēks). Un to iegūt ir ļoti grūti. Tu man patīc.”

“Un arī tu man patīc, jo esi atklāts. Pat sevis apsūdzēšanā (tu esi patiess).`”

“ Es piedodu visu, palīdzu visiem. Tomēr esmu nežēlīgs ienaidnieks liekuļiem. Viņi modina manī riebumu.”

“Jā, slepkava, kā teici. Bet vai tu neuzticētos man un uz brīdi neiedotu man šo somu? Vari būt drošs, ka ar tavām grāmatām neaizbēgšu... Tu izskaties noguris...”

“Divdesmit gadi raktuvēs (liek sevi manīt)... Bet kādēļ tu gribi mocīties?”

“Jo Mācītājs pamācīja mūs, ka mums (vienam otru) ir jāmīl kā brāļiem. Dod man savu somu, un ņem manas skrandas. Tās ir vieglas... Tur nav nedz vēsture, ne dzejoļi. Mana vēsture, mana poēzija un viss pārējais, ko sacīji, ir Viņš: mans Jēzus – mūsu Jēzus.”

Nainai Jēzus laikos vajadzēja būt visai nozīmīgai (pilsētai). Tā nav pārāk liela, bet labi, mūru joslas ielokā, uz maza - (mazā) Hermona atzarojuma- pakalna celta. Ejot no Endoras (uz Nainu) ir jāšķērso upīte, kura neapšaubāmi ir Jordānas pieteka. Pati Jordāna no šejienes nav saskatāma, jo austrumu virzienā to aizsedz pakalni, kuri veido pusapli jautājuma zīmes formā. Jēzus dodas turp pa galveno ceļu, kas ezeru reģionu savieno ar Hermonu un tā apkaimi. Viņam seko daudzi Endoras iedzīvotāji, kas nepārtraukti savā starpā sarunājas. Attālums starp apustuļu grupu un mūriem ir ļoti mazs: augstākais divi simti metru. Vārti ir atvērti (jo ir diena), un ir iespējams redzēt, kas notiek aiz mūriem. Un tādēļ Jēzus – kurš sarunājas ar apustuļiem un jaunatgriezto (vīru) – var saskatīt bēru gājienu, kas dodas uz priekšu un visa austrumu (bēru ceremoniju) krāšņuma troksnī. Daudzi jautā:

“Ak! Tam ir jābūt bērnam. Redzi cik daudz ziedu un lentes atrodas uz nestuvēm?”- Jūdas Iskariota saka Jānim.

“Nē. Spriežot pēc redzamajām krāsām tas neapšaubāmi bija jauns zēns, bez tam nav mirtes...”- saka Bartolomejs.

Bēru gājiens iziet aiz mūriem. Uz nestuvēm guļošais nav redzams. Vienīgi pēc veidola var secināt, ka tur atrodas pārsējos tīta miesa, ar līķautu pārsegta. Iespējams atminēt, ka tā ir tāda cilvēka miesa, kas jau ir pilnīgi attīstījies (jo tā ir gara kā kārts). Vienā pusē iet sieviete plīvurā, kuru balsta radi vai draudzenes. Viņa raud. Šīs ir vienīgās autentiskās raudas visā šajā sēru komēdijā. Akmeņiem vai nelīdzenai zemei liekot sakustēties nestuvju balstiem, māte vaid: “Ak, nē! Ejiet uzmanīgi! Mans bērns tik ļoti cieta!”

Viņa paceļ trīsošo roku, lai noglāstītu nestuvju malu. Nespējot vairs neko citu, viņa noskūpsta viļņojošos audeklu un lentes, kuras – vējā šūpojoties –glaužas gar nekustīgo stāvu.

“Tā ir māte”- saka skumju pilnais Pēteris. Viņš norij asaru, kas krīt no vērīgās un labsirdīgās acs. Viņš nav vienīgais, kuru aizkustina šīs ciešanas. Zelotam, Andrejam, Jānim un pat vienmēr priecīgajam Tomam acīs ir asaras. Visi, visi ir aizkustināti. Jūdas Iskariota čukst:

Jēzus, kura acīs jau ir jaušama neaptverama saldme – tik dziļa tā ir – dodas uz nestuvju pusi. Māte raud spēcīgāk. Bēru gājiens nogriežas kapa virzienā. Redzot Jēzu, kurš vēlas aizskart nestuves, māte dusmās atgrūž Viņu. Nav zināms no kā viņa, savā maldīgumā, baidās. Sieviete kliedz: “Viņš ir mans!” Viņa raugās uz Jēzu ar aizdomu pilnām acīm.

“Viņš ir mans dēls, vienīgais! Kādēļ viņš nomira? Viņš bija labs un mīļš, man, atraitnei, viņš bija iepriecinājums. Kādēļ?”

Raudošo sieviešu pūlis saasina savas (apmaksātās) žēlabas, lai piebiedrotos mātei, kura turpina:

“Kādēļ viņš, nevis es? Tas nav taisnīgi, ka tas, kurš dzemdē, redz sava bērna nāvi. Bērnam ir jādzīvo. Pretējā gadījumā – kam gan (mātes) klēpja plēšana, lai pasaulē laistu cilvēku?”

Jēzus spēcīgi saspiež viņas rokas un tur tās Savā kreisajā delnā. Ar labo Viņš aizskar nestuvju balstus un saka nesējiem:

Nesēji paklausa, noliek nestuves, kas (tagad) stāv uz zemes, atbalstītas uz četrām kājām. Jēzus satver līķautu, kas sedz mirušo un nomet to (nestuvju galā), atsedzot mirstīgās atliekas. Māte izkliedz savas sāpes, saucot dēla vārdu. Man liekas, viņa sauc: “Daniēl!”

Jēzus nepārtraukti turot mātes rokas Savā plaukstā, iztaisnojas, lielisks Sava skatiena mirdzumā. Ar sejas izteiksmi, kas pauž visvarenāko brīnumu (paveikšanu), atlaižot roku, visā Savā balss spēkā Viņš pavēl:

Mirušais – tāds, kāds ir, apsējos – ceļas un apsēžas nestuvēs un sauc:

“Viņš pieder tev, sieva. Es atgriežu tev viņu Dieva vārdā. Palīdzi viņam atbrīvoties no auta. Esiet laimīgi.”

Jēzus vēlas atkāpties. Bet kur nu! Pūlis spiež Viņu pie nestuvēm, uz kurām metas māte. Sieviete steidzīgi kustina rokas starp apsējiem, lai bērna raudu dēļ, kurš raudot atkārto: “Māmiņ! Māmiņ!” ātri, ļoti ātri noņemtu tos. Māte un dēls var apskauties. Viņi dara to neskatoties uz balzāmiem. Tad māte ar apsēju palīdzību noņem tos. Viņa noņem apmetni un ietin tajā bērnu. Visu (viņas darbošanos) ieskauj rūpes... Jēzus lūkojas uz viņu... skatās uz iekarsušo grupiņu, kas ir piespiesta pie nestuvju malām, un raud. Jūdas Iskariota pamana šīs asaras un jautā:

Šī īsā saruna liek sievietei pievērsties savam Labdarim. Viņa satver dēlu aiz rokas un atbalsta viņu – jo liekas, ka viņa locekļi būtu notirpuši – un noslīgst ceļos, sakot:

“Arī tu, mans dēls, svētī šo Svēto, kurš atgrieza dzīvību tev un tavai mātei.”

Viņa noliecas, lai noskūpstītu Jēzus drēbes. Pūlis tikmēr dzied “hosanna” Dievam un Viņa Mesijam. Viņš jau ir atpazīts, jo apustuļi un Endoras iedzīvotāji uzņēmās misiju informēt (klātesošos) par to, kas ir Tas, kurš paveica brīnumu. Un viss pūlis tagad sauc:

“Lai svētīts ir Izraēla Dievs. Svētīts ir Mesija, Viņa Sūtnis! Svētīgais Jēzus, Dāvida Dēls! Liels Pravietis ir cēlies mūsu vidū! Dievs patiesi apmeklē tautu! Alleluja! Alleluja!”

Beidzot Jēzus iespēj izrauties no pūļa un ieiet pilsētā. Pūlis – prasīgs savā mīlestībā – Viņam seko un spiežas virsū. Atskrien kāds cilvēks un zemu paklanās.

“Nevaru. Pasha aizliedz Man jebkādu apstāšanos, neskaitot tās (reizes), kuras dod Man Tēvs.”

“Tieši pirms saulrieta Man ir jānokļūst pie mērķa. Paldies tev, bet neaizturi Mani.”

“Un gribi sacīt, ka tev uz to ir tiesības. Cilvēk, pietiktu Man stundu nokavēties, un tā māte nebūtu atguvusi dēlu. Es eju turp, kur citi nelaimīgie gaida Mani. Egoisma dēļ neaizkavē viņu prieku. Es neapšaubāmi ieradīšos citā reizē un palikšu kopā ar tevi Nainā pāris dienas. Tagad ļauj Man iet.”

“Jā. Lai miers ir ar tevi un Nainas iedzīvotājiem. Arī jums, no Endoras, miers un svētība. Atgriezieties mājās. Dievs caur brīnumu ir uzrunājis jūs. Lai mīlestības spēkā jūsos notiek tik daudzas augšāmcelšanās Labajam, cik daudzas ir sirdis.”

Atskan pēdējais “hosannas” sauciens. Tad pūlis ļauj Jēzum – kurš šķērso pilsētu un dodas ciemata virzienā uz Ezdrelonas līdzenumu – iet.

Debesīm krāsojoties iesarkanā tonī, kad Giokanas lauki parādās Jēzus skatienam.

“Pieliksim soli, draugi, pirms noriet saule. Tu, Pēteri, kopā ar brāli ej brīdināt mūsu draugus, tos Dorasa (pakļautībā esošos).”

“Jau eju. Vienlīdz arī tādēļ, lai redzētu vai dēls patiešām ir devies prom.”

Vārdu “dēls” Pēteris izrunā tādā tonī, kurš neprasa komentārus. Un attālinās.

Jēzus iet lēnām. Viņš lūkojas visapkārt, vēloties pārliecināties, vai neatradīs kādu Giokanas iedzīvotāju. Tomēr neviena nav. Redzami ir vienīgi auglīgie lauki ar jau nobriedušu ražu.

Beidzot starp vīnogulājiem parādās nosvīdusi seja, un tad dzirdamas top kliedziens:

Ciemata iemītnieks izskrien no vīnogulāja, ar seju krītot pie zemes Jēzus priekšā.

“Tur, ābolu dārzā (runa iespējams iet par granātāboliem), taču es viņus brīdināšu. Tu būsi mūsu viesis, vai tiesa? Kungs nav mājās, tādēļ varēsim Tevi pacienāt. Bez tam...[tagad] mēs mazliet baidāmies, bet mums vienlīdz ir mazliet iepriecinājuma, jo viņš ir laimīgs. Iedomājies, šogad viņš iedeva mums jēru un ļāva mums iet uz Svētnīcu! Deva mums sešas (brīvas) dienas... bet mēs steigsimies, lai paspētu... Mēs – Jeruzalemē... Iedomājies (tikai)! Un tas pateicoties Tev.”

Vīrietis ir septītajās debesīs, ka ir ticis uzlūkots kā cilvēks un izraēlietis.

“Ak, tieši pretēji! Tu darīji. Doras, un tad Dorasa lauki... Kamēr šie (lauki) šeit, tik skaisti pagājušajā gadā... Giokana zināja par Tavu ierašanos un viņš nav muļķis. Viņš baidās... baidās.”

“Viņš bīstas, ka ar viņu varētu notikt kas līdzīgs kā ar Dorasu, ar viņa dzīvi un labumiem. Vai redzēji Dorasa laukus?”

“Tātad neesi redzējis. Tās ir īstas drupas. - (vīrietis to saka pieklusinātā balsī, un tomēr izdveš vārdus pilnīgi skaidri kā tāds, kurš uztic noslēpumu, draudus modinošu ziņu.) – Īstas drupas! Nav ne zāles, ne ražas, ne augļu. Vīna dārzi ir izžuvuši, ābeles nīkuļo... Nāve... viss ir miris... kā Sodoma un Gomora... Nāc, es Tev tos parādīšu.”

“Bet viņi tur vairs nav! Vai Tu to nezini? Viņš izkaisīja tos vai aizsūtīja prom... visus... viņš – Doras, Dorasa dēls. Un tie, kuri ir izkaisīti citos īpašumos, nedrīkst runāt par Tevi, pretējā gadījumā draud pēriens... Nerunāt par Tevi! Tas būs grūti! Pat Giokana mums to teica.”

“Teica: “Es neesmu tik stulbs kā Doras un nesaku jums: “negribu, ka jūs runātu par Nācarieti.” Tas būtu bezjēdzīgi, jo jūs tāpat to darītu. Es negribētu jūs zaudēt, ļaujot jums iet bojā zem rīkstes kā nepaklausīgiem zvēriem. Es jums saku ko citu: “Esiet labi”, kā neapšaubāmi Nācarietis ir jums mācījis, un sakiet Viņam, ka es labi pret jums izturos. Es negribu, ka arī mani Viņš nolād.” Viņš labi redz kādi šie lauki ir kļuvuši, kopš Tu tos svētīji un kādi kļuva tie, kurus Tu nolādēji. Ak! Lūk, tie, kuri apara man lauku...”

Vīrietis steidzīgi skrien pretī Pēterim un Andrejam. Tomēr Pēteris steidzīgi ar viņu sasveicinās un iet tālāk, sakot:

“Ak! Mācītāj! Tur neviena nav! Pilnīgi jaunas sejas! Viss ir iznīcis! Patiesi viņš varēja vismaz paturēt ciemata iedzīvotājus. Skats ir sliktāks par Sarkano jūru.”

“Būšu kopā ar jums. Brīdini savus biedrus un neuztraucieties. Man pārtika ir. Lai izgulētos mums pietiks ar siena šķūni un jūsu mīlestību. Es nākšu bez vilcināšanās.”

Skats uz Dorasa laukiem ir patiesi nospiedošs. Lauki un pļavas ir izžuvušas un tukšas, vīnogulāji izkaltuši, koku lapas un augļus ir iznīcinājuši dažāda veida kaitēkļi. Pat mājas tuvumā esošais augļu dārzs izskatās nožēlojami – kā iznīkusi jaunaudze. Ciemata iedzīvotāji klīst te šur, te tur, ravējot nezāles, lasot kāpurus, gliemežus un citus kukaiņus. Viņi purina koku zarus, turot zem tiem ūdens katlus, lai slīcinātu taureņus, knišļus un citus parazītus. Kaitēkļi sedz lapotņu atlikumus un izsūc kokus tādā mērā, ka tie mirst. Vīnogulāju pasakņos cilvēki meklē dzīvības pazīmes, tomēr tie, izkaltuši, lūzt, tiklīdz tiem pieskaras. Reizēm tie drūp pie sakneņa, it kā tiem būtu nogrieztas saknes. Kāds kontrasts ar Giokana laukiem, ar viņa vīnogulājiem un lauru kokiem. Nolādētās zemes tukšums liekas vēl lielāks šī kontrasta dēļ ar citiem auglīgajiem laukiem.

“Smaga ir Sinajas Dieva roka”- čukst Sīmanis Zelota. Jēzus veic žestu, it kā vēlētos sacīt: “O, jā!” Tomēr Viņš neko nesaka. Tikai jautā:

“Kurmji, siseņi, kukaiņi, bet... dodies prom! Uzraugs ir uzticīgs Dorasam [Dorasa dēlam]... Neliec mums ciest...”

Jēzus nopūšas un dodas prom. Cits vīrs, pilnīgi salīcis, balsta ābeli cerībā to glābt. Viņš saka:

“Mēs atnāksim pie Tevis rīt... kad uzraugs dosies uz Izraēlu lūgties... mēs atnāksim uz Mihas māju.”

Atgriežoties krustcelēs, Viņš satop tur Giokanas ciemata iedzīvotājus svinīgā noskaņojumā, laimīgus. Viņi ieskauj savu Mesiju un ved To uz savām nabadzīgajām mājvietām.

“Jā, tai laikā, kad hiēnas lūgsies... Tā mēs darām katru sestdienu... un runājam par Tevi, par to, ko esam uzzinājuši no Jonasa, no Izāka – kurš bieži mūs apciemo – un par Tavām pamācībām kopš Tišri (septembris- oktobris) mēneša. Mēs runājam kā protam. Jo nespējam iztikt bez runām par Tevi. Un jo vairāk mums aizliedz, jo vairāk mēs ciešam, jo vairāk mēs runājam. Šie nabaga ļaudis... katru sabatu dzer dzīvību... Cik gan daudz ļaužu šajā līdzenumā gribētu zināt, gribētu kaut ko zināt par Tevi, bet nevar šeit ierasties...”

“Dod Miham tik daudz naudas, lai rīt viņš varētu atgriezt to, ko šodien aizņēmās no apkārtnes ciemata iedzīvotājiem”- Jēzus saka Jūdasam Iskariotam, kurš kā vienmēr ir atbildīgs par... kopienas maku.

Tad Jēzus piesauc Andreju un Jāni un sūta viņus uz divām vietām, no kurienes tie var novērot ceļus, kas ved uz Izraēlu. Tad Viņš paaicina Pēteri un Sīmani un sūta tos pretī Dorasa ciemata iedzīvotājiem, uzdodot tos apturēt uz robežas starp abiem īpašumiem.

Viņiem seko Giokana ciemata iedzīvotāji: vīrieši, sievietes un bērni. Vīrieši nes divas mazas krūkas, kas laikam ir pildītas ar vīnu. Tās laikam var saukt par mazām: katrā ietilpst aptuveni desmit litri. (Aizvien jūs lūdzu, lai manus apzīmējumus (jūs) neuztvertu kā ticības dogmatus. [M. V. daudzkārt skaidroja, ka nespēj precīzi noteikt nedz personu vecumu, ne garumu, ne dažādas mērvienības.] ) Iespējams tās drīzāk ir krūzes nekā krūkas. Viņi iet tur, kur biezais vīnogulāju lauks – jaunajās lapās zaļojošs – iezīmē Giokanas īpašuma beigas. Aiz robežas atrodas ūdens piepildīts grāvis. Kas zina cik lielas pūles ir pieliktas, lai to izraktu.

“Redzi? Giokana ir sastrīdējies ar Dorasu par šo grāvi. Giokana teica: “Tā ir tava tēva vaina, ka viss ir sarauts un nolaists. Ja viņš nevēlējās pagodināt Jēzu, tad varēja vismaz izjust bijību Viņa priekšā un neprovocēt Viņu. Un Doras [Dorasa dēls} kliedza tā, it kā būtu dēmons: “Savu zemi tu paglābi pateicoties šim grāvim. Kaitēkļi nevarēja tikt tam pāri...” Uz to Giokana sacīja: “No kurienes tāda iznīcība, ja jau iepriekš tavi lauki bija visskaistākie Ezdrelonā? Tas ir Dieva sods, tici man, jūs esiet pāršāvuši pār strīpu. Ūdens?... Tas vienmēr te ir bijis un ne jau tas mani paglāba.” Bet Doras kliedza: “Tas pierāda, ka Jēzus ir dēmons!” “Viņš ir taisnīgais!”- sauca Giokana. Un tā viņi strīdējās līdz elpas trūkumam. Netaupot izdevumus Giokana novadīja uz grāvi strauta ūdeni un raka, meklējot avotus. Starp sevi un radinieku viņš izveidoja veselu grāvju sistēmu un padziļināja to un pastāstīja mums to, ko vakar Tev stāstījām... Patiesībā viņš ir laimīgs par notikušo. Viņš apskauda Dorasu... Tagad viņš cer nopirkt visu, jo Dorasam neatliks nekas cits kā pārdot visu par niecīgu summu.”

Jēzus laipni klausās visos šajos runas plūdos, gaidot nabaga Dorasa ciemata iedzīvotājus, kuri nāk bez vilcināšanās. Viņi krīt uz vaiga, tiklīdz ierauga koka ēnā esošo Jēzu.

“Miers ar jums, draugi. Nāciet. Šodien šeit ir sinagoga un Es esmu tās pārvaldnieks. Taču vispirms Es gribu būt jums par ģimenes tēvu. Apsēdieties aplī, lai varam jūs pabarot. Šodien pie jums ir Līgavainis un (tādēļ) sarīkosim dzīres.”

Jēzus atver grozu un izņem no tā maizes klaipus, pārsteigto Dorasa ciemata iedzīvotāju acu priekšā. No cita groza Viņš izņem ēdienu, kādu Tam ir izdevies iegūt: sierus, pagatavotas ogas un mazu ceptu kazlēnu vai aunu. Viņš apkalpo nabaga nelaimīgos, tad ielej vīnu. Visi pēc kārtas dzer no lielas krūzes.

“Bet kādēļ? Kādēļ? Un viņi?”- jautā Dorasa ciemata iedzīvotāji, norādot uz tiem, kas nāk no Giokanas.

“Pateicieties šim vīram – saka Jēzus, norādot uz cilvēku no Endoras – pateicoties viņam jums ir jērs. Pārējo atrast bija viegli.”

Šie nabaga ļaudis rij – šis būs atbilstošs vārds – ēdienu, kuru jau tik ilgi nebija baudījuši. Viens no viņiem, jau vecāks cilvēks, glauž pie sevis aptuveni desmit gadus vecu bērnu. Viņš ēd un raud.

“Bez rūgtuma, tas tiesa. Bez tam... es kaut ko vēlētos. Šīs asaras izsaka vienlīdz vēlēšanos.”

“Šis bērns, vai redzi viņu? Viņš ir mans mazdēls. Pie manis viņš ir kopš negadījuma ziemā. Doras pat nezin, ka viņš ir ieradies pie manis, jo zēns dzīvo mežā kā mežonīgs zvērēns un es redzu viņu vienīgi sabatā. Ja Doras atklās (viņa klātbūtni), tad padzīs viņu vai liks tam strādāt... un ar manu mīļo bērnu apiesies sliktāk kā ar iejūdzamu dzīvnieku... Uz Pašas laiku kopā ar Mihu es sūtīšu viņu uz Jeruzalemi, lai viņš kļūtu par likuma dēlu... bet vēlāk...? Viņš ir manas meitas dēls...”

“Bet vai tu dotu viņu Man? Neraudi. Man ir tik daudz augstdzimuši draugi, svētie, kuriem bērnu nav. Viņi uzaudzinās viņu svētu, atbilstoši Manai Mācībai...”

“Ak, Kungs! Kopš izdzirdēju par Tevi, es to vēlējos un lūdzu par to svēto Jonasu – jo viņš zina ko nozīmē piederēt šim kungam – lai paglābj manu mazdēlu no tādas nāves...”

“Bet...kam Tu vēlies viņu nodot (audzināšanā)?- jautā Pēteris, velkot Jēzu aiz piedurknes. – Vai arī viņu Tu dosi Lācaram?”

“Sīmani, Es sacīju, ka tev ir jābūt par tēvu visiem bērniem, kurus atstāšu tev mantojumā. Tomēr tevi nevar važot saites, kas vienotu tevi ar dēlu, kurš tev piederētu. Nemokies. Mācītājam tu esi pārāk vajadzīgs, lai Viņš varētu atšķirt tevi no Sevis tavu emociju dēļ. Es esmu prasīgs, Sīmani. Esmu prasīgāks par greizsirdīgu Līgavaini. Es mīlu tevi ar īpašu mīlestību un vēlos tevi visu Sev un Sevis dēļ.”

“Tas būs Manas dzimstošās Baznīcas bērns. (Vai esi) ar mieru? Tas piederēs visiem un nevienam. Viņš būs “mūsu” bērns. Viņš nāks mums līdz, kad ceļš to ļaus, vai arī pievienosies mums. Gani viņam būs par skolotājiem: tie, kuri katrā bērnā mīl “viņu” Jēzus Bērniņu. Nāc šurp, mazais. Kā tevi sauc?”

“Jā. Mēs esam ebreji – apstiprina vecais cilvēks. – Es strādāju pie Dorasa zemes Jūdejā un mana meita salaulājās ar turienes cilvēku. Es strādāju mežos Arimatejas tuvumā un šajā ziemā... Redzēju nelaimes gadījumu... Bērns palika dzīvs, jo tajā naktī atradās tālumā, pie radinieka... Patiesi, viņam ir izvēlēts labs vārds, Kungs! Uzreiz es sacīju meitai: “Kādēļ tāds vārds? Vai neatceries senos Rakstus?” Tomēr viņas vīrs vēlējās (zēnam) dot šo vārdu un nosauca viņu par Jabesu (t. i. “viņš rada sāpes”).”

“Bērns piesauks Kungu un Kungs viņu svētīs, un paplašinās viņa robežas, un Kunga roka būs viņa rokā, un to vairs nenomāks nelaimes. Kungs darīs to, lai iepriecinātu tevi, tēvs, un mirušo garus, lai iepriecinātu bāreni.

Un tagad, kad esiet apmierinājuši miesas vajadzības un dvēseles vajadzības – caur mīlestības aktu uz bērnu – ieklausieties līdzībā, kuru izdomāju priekš jums.

Reiz dzīvoja ļoti bagāts cilvēks. Viņam bija visgreznākās drānas no purpura un samta. Viņš ietērpās tajās, esot pilīs un savā mājā. Pilsētas iedzīvotāji klanījās viņa priekšā – sākot ar apkārtnes visvarenākajām personām, beidzot ar draugiem, kas lepnības dēļ biedrojās ar viņu, lai iegūtu labumu sev. Viņa zālēs katru dienu notika greznas viesības, kurās piedalījās visu uzlūgto bagātnieku pūlis, kuriem (patiesībā) tās nebija vajadzīgas (jo viesi bija pārtikuši cilvēki). Viņi pulcējās, lai glaimotu bagātajam negausim. Viņa viesības bija pazīstamas ar ēdienu daudzumu un izmeklētiem vīniem.

Tajā pašā pilsētā dzīvoja nabags, patiesi trūcīgs. Liels bija viņa trūkums, tāpat kā liela bija negauša bagātība. Taču zem nabaga Lācara cilvēciskā trūkuma ietērpa slēpās lielāks dārgums par Lācara nabadzību un negauša bagātību. Tas bija patiess Lācara svētums. Nekad viņš nepārkāpa Likumu, pat vajadzību spiests, bet pirmkārt viņš bija paklausīgs mīlestības bauslim uz Dievu un tuvāko. Tāpat kā vienmēr dara nabagi, arī viņš gāja pie bagātnieku durvīm, lai lūgtu žēlastības dāvanas un nenomirtu no bada. Un katru vakaru viņš nāca pie negauša durvīm, gaidot vismaz drupatas no greznajām viesībām, kuras norisinājās pārbagātajās telpās. Viņš nogūlās uz ceļa, netālu no durvīm un pacietīgi gaidīja. Tomēr, kad Negausis to ieraudzīja, viņš lika nabagu padzīt, jo šī – rētu klātā, izģindusī, skrandās tērptā – miesa bija pārāk nepatīkams skats viesiem. Tā vismaz viņš runāja, tomēr patiesībā trūkuma un labestības skats bija (viņam kā) nepārtraukts atgādinājums.

Žēlsirdīgāki pret nabagu bija bagātnieka labi barotie suņi ar dārgajiem uzpurņiem. Tie tuvojās Lācaram un laizīja viņa brūces, priekā smilkstot, nabagam viņus glaudot. Tie nesa viņam arī atlikumus no bagātīgi klātajiem galdiem. Pateicoties tiem Lācars varēja dzīvot, neskatoties uz pārtikas trūkumu. Viņš dzīvoja pateicoties dzīvniekiem, jo cilvēka dēļ būtu (jau) miris; (jo) pēdējais neļāva viņam pēc viesībām ieiet zālēs uzlasīt no galdiem nokritušās drupatas.

Kādu dienu Lācars nomira. Neviens zemes virsū neieradās uz bērēm, neviens viņu neapraudāja. Negausis priecājās todien un nākamajās dienās, vairs neredzot šo nabadzību uz sava sliekšņa, kuru dēvēja par “kaunu”.

Debesīs Lācaram tuvojās eņģeļi. Pie pēdējā elpas vilciena, viņa aukstajā un tukšajā alā klātesoši bija debesu aizbildņi, kuri mirdzošā gaismā paņēma viņa dvēseli, un skanot “hosanna” dziesmai, aiznesa to uz Ābrahama klēpi.

Pēc kāda laika nomira Negausis. Ak, cik svinīgas bija bēres! Visa pilsēta, kas jau zināja par viņa nāvi, apvienojās sērās. Ļaudis pulcējās laukumā, kurā pacēlās viņa māja, lai taptu ievēroti kā “lielā” draugi, ziņkārības vai gaidāmā labuma dēļ no mantinieku puses. Raudas cēlās uz debesīm, un kopā ar sēru vaimanām (arī) mirušā “labdara” (un) taisnīgā nepatiesa slavināšana. Tomēr vai cilvēka vārdi var izmainīt Dieva tiesu? Vai cilvēcisks slavinājums var izdzēst to, kas ir ierakstīts Dzīvības grāmatā? Nē, nevar. Tas, kas ir piespriests, ir piespriests, un kas stāv rakstīts, stāv rakstīts. Un neskatoties uz svinīgajām bērēm negauša gars nogrima ellē.

Tad, šajā šausmīgajā ieslodzījumā – ēdot un dzerot uguni un tumsu, izjūtot naidu un mokas no visām pusēm, ikvienā šīs mūžības brīdī – viņš pacēla acis uz Debesīm. Uz tām Debesīm, kuras ieraudzīja it kā zibens uzliesmojumā, sekundes desmitdaļā, (Debesis) kuru neaprakstāmais skaistums bija viņā klātesošs, lai kļūtu par (papildus) mocību šajā šausmīgo ciešanu jūrā. Un augšā viņš ieraudzīja Ābrahamu. Tālumā... bet mirdzošu, laimīgu... un viņa klēpī, izgaismots un laimīgs, atradās Lācars, nabaga Lācars – (kas) reiz (bija) nievāts, (acij) netīkams, trūcīgs. Bet tagad?... Bet tagad, pateicoties Dieva gaismai un Viņa svētumam, (viņš bija) skaists, bagāts Dieva mīlestībā, apbrīnots ne no cilvēku, bet eņģeļu puses.

Negausis raudot iesaucās: “Tēvs Ābraham, apžēlojies par mani. Atsūti Lācaru. Lai viņš iemērc pirksta galu ūdenī un aizskar manu mēli, lai atdzesētu to, jo šīs liesmas dēļ, kura mani skar bez mitas un dedzina, es šausmīgi ciešu!”

Ābrahams atbildēja: “Atceries, dēls, ka dzīves laikā tev piederēja visi labumi, bet Lācaram, tieši pretēji – tikai nelaimes. Bet viņš spēja nelaimi pārvērst labumā, kamēr tu, ar savu labumu palīdzību, nespēji veikt neko, kas nebūtu ļauns. Tādēļ ir taisnīgi, ka tagad viņš šeit bauda mierinājumu, bet tu – ciet. Citādi nevar būt. Svētie zemes virsū ir izkaisīti, lai nestu cilvēkiem labumu. Tomēr, kad par spīti viņu tuvumam, cilvēks nemainās (bet paliek tas pats, kas viņš ir: dēmons) – kā tas ir tavā gadījumā – vēlākā atsaukšanās uz svētajiem ir bezjēdzīga. Tagad mēs esam šķirti. Augi laukā ir samaisīti. Kad tie tiek nopļauti, labie no ļaunajiem tiek atdalīti. Tāpat (tas ir ) ar mums un jums. Zemes virsū mēs bijām kopā, bet jūs mūs padzināt, visos veidos mocījāt, aizmirsāt mūs, rīkojāties pret mīlestības bauslību. Tagad mēs esam atdalīti. Mūsu starpā atrodas tāds bezdibenis, ka tie, kas vēlētos nokļūt pie jums, to nespētu; nedz jūs, kas tur esiet, nespēsiet pārkļūt šausmīgajai aizai, lai nokļūtu pie mums.”

Negaisis raudot, kliedza skaļāk: “Vismaz, ak, svētais tēvs, aizsūti, tevi lūdz, aizsūti Lācaru uz mana tēva māju. Man ir pieci brāļi. Nekad es neizrādīju mīlestību, pat radiem ne. Tomēr tagad, tagad es saprotu, cik šausmīgi ir nebūt mīlētam. Šeit, kur atrodos, valda naids. Es sapratu, kas ir Mīlestība šajā īsajā laikā, kad mana dvēsele ieraudzīja Dievu. Nevēlos, lai maniem brāļiem būtu jācieš manas mokas. Esmu satriekts, ka viņi dzīvo tāpat kā es. Ak! Sūti Lācaru, lai viņš tos brīdina par to, kur atrodos, un kādēļ šeit esmu, un, lai (viņš) tiem saka, ka elle pastāv un ir šausmīga, un, ka tas, kurš nemīl Dievu un tuvāko, iet uz elli. Aizsūti viņu! Lai vēl laikus attopas, lai tiem nebūtu jānāk šurp uz šo mūžīgo mocību vietu.”

Tomēr Ābrahams atbildēja: “Taviem brāļiem ir Mozus un Pravieši. Lai tos klausa.”

Ar izmocītas dvēseles vaidu Negaisis atbildēja: “Ak, tēvs Ābraham! Lielāku iespaidu uz viņiem atstās mirušais... Paklausies mani! Apžēlojies!”

Tomēr Ābrahams sacīja: “Ja viņi neklausīs Mozu, nedz Praviešus, viņi neieticēs vienlīdz tam, kurš uz brīdi augšāmcelsies, lai pateiktu tiem Patiesības vārdus. Un pie tam nav taisnīgi, ka kāds svētīgais atstātu mani, lai taptu Ienaidnieka dēlu nievāts. Pazemojumu laiks viņam ir beidzies. Tagad viņš atdusas mierā un dzīvo šeit, Dieva aprūpē, kurš redz to atgriešanās mēģinājumu veltīgumu, kuri netic pat Dieva vārdam un nedzīvo pēc tā.”

Lūk, līdzībai, kuras nozīme ir tik skaidra, paskaidrojumi nav nepieciešami. Šeit patiešām – sasniedzot svētumu – dzīvoja jaunais Lācars, Mans Jonas. Viņa gods pie Dieva ir redzams palīdzībā, kuru viņš nodrošina tam, kas pie viņa griežas. Pie jums Jonas var atnākt kā aizbildnis un draugs, un (viņš arī) atnāks, ja vienmēr būsiet labsirdīgi.

Es gribētu jums visiem palīdzēt arī materiāli, bet nevaru. Tas sagādā Man ciešanas. Es varu jums vienīgi norādīt Debesis. Varu jums tikai mācīt lielo atteikšanās gudrību, apsolot jums nākamo Valstību. Nekad nevadieties pēc naida, nekādā gadījumā. Naids pasaulē ir spēcīgs. Tomēr tam vienmēr ir robežas. Kamēr mīlestībai tādu nav – Nedz (kas attiecas) uz spēku, nedz laiku. Tādēļ mīliet, lai mīlestību iegūtu – aizsardzībai un stiprinājumam zemes virsū, un apbalvojumam Debesīs. Ticiet, (ka) labāk ir būt par Lācaru, kā par Negausi. Ieticiet tam, un jūs būsiet laimīgi.

Nemeklējiet vainu sodā, kurš krita uz šiem laukiem, kaut arī fakti apstiprinātu šādu viedokli. Netulkojiet nepareizi neierastu gadījumu. Es esmu mīlestība un (šādā veidā) nesitu. Ja jau Mīlestība nespēja saliekt nežēlīgo bagātnieku, Es atstāju viņu Taisnībai. Tā atrieba Jonasa un viņa brāļu nāvi. Lai šis neparastais atgadījums jums kalpo par pamācību, ka Taisnība vienmēr ir jūtīga, kaut (arī) neliktos esam klātesoša. Esot visas radības Kungs, Dievs – lai izrādītu taisnību – spēj izmantot vismazāko no radības, piemēram, gliemežus un skudras, lai (tās) dzeltu nežēlīgā un skaudīgā (cilvēka) sirdi un novestu viņu nāvē caur viņu nospiedošās indes atgremojumiem. Tagad Es jūs svētīšu. Es lūgšos par jums ikkatru jaunu rītu. Un tu, tēvs, neuztraucies par jēru, kuru esi Man uzticējis. Reiz pa reizei Es tev viņu atvedīšu, lai tu varētu priecāties, redzot kā viņš pieaug gudrībā un labestībā uz Dieva ceļa. Viņš būs tavas nabadzīgās pashas jērs, vismīļākais jēriņš, kas salikts Džeovam uz altāra. Jabes atvadies no vecā tēva, un tad nāc pie tava Pestītāja, pie tava Labā Gana. Miers lai ir ar jums!”

(M. V. paskaidro, kā vīzijā dzirdējusi: galilieši Dieva vārdu izrunā Džieova vai gandrīz Džeova, kamēr Jūdejas iedzīvotāji – Jahve.)

“Jā, žēl. Taču nebūtu labi, ja uzraugs jūs šeit atrastu. Es nācu šurp speciāli, lai aiztaupītu jums sodu. Mīlestībā esiet paklausīgi Mīlestībai, kura sniedz jums padomus.”

Nelaimīgie ceļas ar asarām acīs un katrs atgriežas pie sava krusta. Jēzus viņus vēlreiz svētī, un tad, turot bērnu aiz rokas, pie otriem sāniem vīru no Endoras, atgriežas pa ceļu, pa kuru gāja iepriekš, uz Mihas māju. Viņiem pievienojas Andrejs un Jānis. Viņi ir beiguši pēc kārtas veikt apsardzes pienākumus, un atkal piebiedrojas brāļiem.

“Jā, brāli. Šī ir Karmela kalnu grēda un visaugstākā to virsotne nes tā vārdu.”

“No tās vietas pasaule noteikti izskatās skaista. Vai esi tur kādreiz bijis?”

“Vienu reizi. Es biju viens pats. Tas bija Manas sludināšanas sākumā. Šī kalna pakājē Es izdziedināju Savu pirmo lepras slimnieku. Tomēr dosimies turp kopā, lai piesauktu Eliju...”

Jēzus un Jēkabs iet blakus un vienīgi mazais Jabes, kuru Jēzus visu laiku tur aiz rokas, var dzirdēt brālēnu sarunu, kuri smaida, lūkojoties viens otra acīs.

Jēzus uzliek roku uz Jēkaba pleciem, lai pievilktu viņu vēl tuvāk, un jautā tam:

“Vai tu patiesi vēlies to zināt? Nu tad labi, Es atbildēšu tev mīklā, un kad atradīsi tai atslēgu, tad kļūsi par gudro. Klausies: Viltus pravieši pulcējās Karmela kalnā. Atnāca Elijs un sacīja ļaudīm: “Cik ilgi jūs svārstīsieties starp abām pusēm? Ja Kungs ir Dievs, tad kalpojiet Viņam, bet ja Baāls ir Dievs, tad sekojiet tam.” Ļaudis tam neatbildēja. Tad Elijs turpināja: “No Kunga praviešiem esmu palicis pēdējai”, un vienīgais tā spēks, kurš bija viens, bija viņa kliedziens: “Uzklausi Mani, Kungs Dievs, un no jauna atgriez viņu sirdis.” Tad (no debesīm) krita Kunga uguns un aprija upuri (1Ķēn 18,21 utt.) Atmini (nu), brāli.”

Jēkabs ar nolaistu galvu domā, un Jēzus smaidot uzlūko viņu. Tā viņi iet dažus metrus, tad Jēkabs saka: “Vai tas attiecas uz Eliju vai manu nākotni?”

“Vai man būs jāaicina Izraēlis sekot patiesībai pa vienu ceļu? Vai tapšu aicināts būt par vienīgo Izraēlā? Vai to Tu vēlies pateikt, ka citi tiks vajāti un izkaisīti un ka... ka... lūgšu Tevi atgriezt šo tautu... kā priesteris... it kā esot... upuris... Tomēr ja tas ir tiesa, aizdedz mani jau tagad, Jēzu...”

“Tu jau dedz. Tu, tāpat kā Elijs, tapsi uguns aizrauts. Tādēļ arī Es un tu, vieni paši, iesim aprunāties Karmela kalnā.”

“Jā, pēc noteiktiem Pashas svētkiem, un tad Es tev daudz ko pastāstīšu...”

Skaists strautiņš – pilns no pavasara lietiem un kūstošā sniega, steidzīgi uz jūru plūstošs – aizkavē gājienu. Pieskrien Pēteris un saka:

“Tilts atrodas augstāk kalnā, tur kur iet ceļš no Ptolemaīdas uz En-Gannimu...”

Jēzus paklausīgi nogriežas un šķērso ūdeni pa solīdu akmens tiltu. Tūlīt pēc tam kļūst redzami mazi pauguri un pakalni.

“Tomēr tagad mums ir mazais. (Vai) esi noguris, Jabes?- ar mīlestību jautā Jēzus.- Esi patiess kā eņģelis.”

“Protams!- iekliedzas Pēteris. – Dzīvesveida dēļ, kādu ir piekopis (pēdējos) pāris mēnešos! Nāc, es paņemšu tevi uz rokām.”

“Nāc, nāc. Nav šaubu, ka neesi smags. Tu atgādini slikti barotu putniņu”- Pēteris uzliek zēnu uz sprandas, uz saviem plecīgajiem pleciem un pietur (viņu) aiz kājām.

Tagad viņi iet ātri, jo saule karsē un aicina pielikt soli ēnaino pakalnu virzienā. Viņi apstājas ciematā, kurš – kā dzirdu – saucas par Mageddo. Viņi vēlas kaut ko iebaudīt un atpūsties pie atsvaidzinoša, ūdens daudzuma dēļ, ļoti skaļa avota, kas no tumšā akmens līst dīķi. Neviens no ciemata iedzīvotājiem nenodarbojas ar nepazīstamajiem, vairāk vai mazāk bagātajiem, daudzo svētceļnieku vidū esošajiem ceļiniekiem. Noskaņa (pirms svētkiem) jau ir svinīga. Ceļotāju vidū ir daudz bērnu, kuri priecīgi domā par (gaidāmo) brieduma ceremoniju.

Divi mazi zēni, pēc izskata bagāti, pienāk pie akas – kur atrodas Pēteris ar Jabesu (kurš zēnu visur ņem sev līdzi) – paspēlēties. Puikas jautā (Jabesam):

Patiešām tas ir redzams... Viņa mazās drēbītes ir ļoti novalkātas! Iespējams bērns ir izaudzis no tām, taču kaut arī viņa brūno drēbju malas – laika apstākļu dēļ izbalējušas – ir tikušas sadiegtas, tad tomēr tunika tik tikko sniedzas līdz viņa mazo, nosauļoto kāju ceļgaliem. Deformētās sandalēs, sašņorētas ar saitēm, kas berž (kāju), nesedz pēdu. Zēni – ar daudziem bērniem piemītošo nežēlīgo egoismu – saka: “Ak! Tad nu tev nebūs jauna apģērba tavos svētkos! Mums, tieši pretēji!... Vai ne, Joahim? Mana tunika un apmetnis viscaur būs sarkani. Viņam – zilā krāsā un sandales mums būs ar sudraba siksniņām un dārga josta (mums būs) un somiņa, kas turēs zelta blašķīti...”

“...un (vēl) sirds no akmens. To es jums saku! – iesaucas Pēteris, kurš tikko ir beidzis mazgāt kājas un visas blašķes piepilda ar ūdeni. – Jūs neesiet labi! Ceremonijai un apģērbam nav nozīmes, ja sirdis nav labsirdīgas. Es izvēlos savu bērnu. Ejiet nost no ceļa lepnuļi! Ejiet pie bagātajiem, bet cieniet tos, kuri ir nabadzīgi un godīgi. Nāc, Jabes! Šis ūdens nogurušām kājām ir labs. Nāc, es tev tās nomazgāšu. Tad tev būs vieglāk iet. Vai! Kā šīs auklas ir tevi savainojušas! Tu tālāk vairs nevari iet. Es nesīšu tevi uz rokām līdz pat En-Gannimai. Tur atradīšu pārdevēju un nopirkšu tev sandaļu pāri.”

Un Pēteris mazgā un slauka kājiņas, kuras jau sen nav jutušas līdzīgu aprūpi. Zēns lūkojas uz viņu, vilcinās, bet tad noliecas pār cilvēku, kurš velk viņam sandales. Zēns apvij savas izdēdējušās rokas (apkārt Pēterim), un skūpstot sirmos matus, saka:

Pēteris ir aizkustināts. Viņš apsēžas uz mitrās zemes. Paņem bērnu uz ceļiem un saka:

Tas ir aizkustinošs skats. Pienāk Jēzus ar pārējiem, bet pirms tam abi mazie ziņkārīgie puikas jautā:

“Jā, mīļais! Pareizi tu sacīji: tēvs un māte. Un, mani dārgie, mazie kungi, es apgalvoju, ka uz ceremoniju viņš ies labi apģērbts. Arī viņam drēbes būs kā karalim, tik sarkanas kā liesma un josta – zaļa kā zāle, un maks – balts kā sniegs.”

Kaut arī šī (krāsu) gamma nav pārāk harmoniska, abus zēnus tā aizrauj. Viņi metas bēgt.

“Ūdenī? Ak, jā! Tagad pamanīju. Ko es daru? Savedu kārtībā jēru ar nevainīgu sirdi. Ak, Mācītāj! Mācītāj! Labi, iesim. Tomēr ļauj man rūpēties par šo mazuli. Vēlāk es viņu atdošu, bet, kamēr viņš ir patiess izraēlietis, viņš pieder man.”

“ Bet, protams! Vēlāk vienmēr tu būsi viņa aizbildnis kā vecs tēvs. (vai esi) ar mieru? Iesim, lai līdz vakaram sasniegtu En-Gannimu, un pārāk nenomocītu bērnu.”

“Es nesīšu viņu. Viņš sver mazāk par tīkliem. Šajās nonēsātajās kurpēs viņš nevar iet. Nāc.”

Pēteris ar zēnu uz pleciem priecīgi aizsāk gājienu. Starp dažādu augļu koku jaunaudzēm paliek arvien ēnaināks. Viņi uzkāpj lēzenā pakalnā, no kurienes ir redzama auglīgā Ezdrelonas ieleja.

Lūk, viņi nonāk līdz En-Gannimas apkaimei. Tai vajadzētu būt mazai, skaistai vietiņai ar lieliem ūdens krājumiem, kas turp nokļūst caur ūdensvadu no augstienēm. Neapšaubāmi to ir būvējuši romieši. Tuvojošā kareivju rota liek tiem nokāpt no ceļa, kuru šeit, pilsētas apkaimē, klāj bruģis. Uz tā ir sakrājušies putekļi un ceļa atkritumi, kurus nekad nav skāris slotas vēziens.

“Esi sveicināts, Mācītāj! Tu šeit?”- iesaucas Publijs Kvintiliāns, kāpjot no zirga un pienākot pie Jēzus. Viņš atklāti uzsmaida, turot zirgu aiz pavadas. Kareivji apstājas, sekojot komandiera nostājai.

“Es arī. Uz svētkiem tiek pastiprināts garnizons, jo arī Poncijs Pilāts ierodas pilsētā Pashas dienās, un šeit atrodas arī Klaudija. Mēs viņu eskortējam. Ceļi ir tik nedroši! Ērgļi izkliedē šakāļus”- smejoties saka kareivis, lūkojoties uz Jēzu. Tad viņš mierīgi turpina:

“Šogad garnizons ir divkāršojies, lai sargātu šo riebīgo Antipasu. Pravieša apcietināšanas dēļ valda liela neapmierinātība. Neapmierinātība Izraēlā un... neapmierinātība – kā sekas – mūsos. Taču mēs par to jau padomājām, lai līdz Augstajam priesterim un viņa sabiedrotajiem nonāktu īsas, laipnas flautas skaņas.”

“Ej droši. Visi ir ievilkuši nagus. Ha! Ha! Viņi bīstas no mums. Pietiek ieklepoties, lai iztīrītu balss saites, bet viņi to jau uztver par rūcienu. Vai Jeruzālemē Tu uzrunāsi (tautu)? Atnāc uz Pretoriju. Klaudija runā par Tevi kā par lielu filozofu. Tas Tev nāk par labu, jo īstais prokonsuls ir... Klaudija.”

Runātājs palūkojas visapkārt. Viņš pamana Pēteri – apkrāvušos, pietvīkušu, nosvīdušu:

“Bet Tavs cilvēks ir pārāk noguris! Mazais, vai tu bītos veikt pāris soļus zirga mugurā? Es uzsēdinātu tevi sava klepera mugurā. (Un) mēs lēnām jātu. Vēlā es atkal tevi uzlikšu šim... šim cilvēkam plecos, kad būsim nonākuši pie pilsētas vārtiem.”

Bērns neiebilst. Viņš ir mierīgs kā jērs un Publijs kopā (ar zēnu) sēstas zirga mugurā. Dodot kareivjiem pavēli lēnām kustēties, viņš pamana vienlīdz cilvēku no Endoras:

“Jā, es. Esmu pametis olu pārdošanas nodarbi, bet vistas joprojām vēl ir tur. Tagad esmu kopā ar Mācītāju...”

“Tas tev nāks par labu! Atradīsi vairāk iepriecinājuma. Ardievu, Mācītāj! Es gaidīšu Tevi pie tiem kokiem” [-saka Publijs] un palaiž pavadu.

“Vai tu viņu pazīsti? Vai viņš tevi pazīst?”- daudzi izjautā Jāni no Endoras.

“Jā (pazīst), kā vistu piegādātāju. Sākumā viņš mani nepazina. Tomēr reiz es tiku aizsaukts uz posteni Nainā, lai noskaidrotu manus ienākumus, un viņš bija tur. Kopš tā laika, kad gāju pirkt grāmatas vai darbarīkus priekš Cēzarejas, viņš vienmēr sveicināja mani. Viņš sauca mani par Ciklopu vai Diogenēzu. Viņš nav ļauns, un kaut arī es romiešus ienīstu, es neapvainoju viņu, jo viņš varēja būt man noderīgs.

“Redzi, Mācītāj? Mana saruna Kapernaumā ir devusi rezultātu. Tagad varu mierīgāk turpināt ceļu”- apgalvo Pēteris.

“Ardievu” [-saka kareivis] un kāpj zirgā. Viņš dodas ceļā; ar lielu bruņu žvadzēšanu un pakavu klaboņu viņam seko viņa nodaļa.

Jēzus ar mācekļiem ieiet pilsētā. Pēteris sava mazā drauga pavadībā iet pirkt tam sandales.

“Šis cilvēks vai mirst no vēlēšanās pēc dēla – saka Zelota un piebilst:- Un viņam ir taisnība.”

“Es došu jums tūkstošus. Tagad dosimies meklēt patvērumu, lai rīt (mēs) varētu ceļu turpināt.”

Pa arvien pilnākajiem ceļiem, Jēzus dodas Jeruzalemes virzienā. Naktī lijušais spēcīgais lietus ir pārpludinājis ceļus, bet vienlīdz ir nomazgājis putekļus un padarījis (gaisu) spirgtāku. Lauki atgādina aprūpētu dārzu.

Pateicoties atpūtai stallī, visi iet ātri. Zēnu gājiens vairs nemoka. Tieši pretēji – aizvien vairāk iedrošināts- viņš sarunājas te ar vienu, te otru (apustuli), pastāstot Jānim, ka viņa tēva vārds ir bijis Jānis, bet māte – Marija, un tādēļ viņš Jāni ļoti mīlot.

“Bet – viņš piemetina – es mīlu visus, un Svētnīcā daudz, daudz lūgšos par jums un Kungu Jēzu.”

Tas ir aizkustinošs skats: vīrieši – vairākumam no kuriem bērnu nav – ir tik tēvišķīgi un aizbildnieciski pret vismazāko no Jēzus mācekļiem. Pat vīrs no Endoras pieņem mierīgāku izskatu: viņš pierunā zēnu izdzert olu vai arī iet uz mežu salasīt skābās ogas vai smaržīgos kokosriekstus. Viņš nes tos zēnam, lai veldzētu viņa slāpes, (kas radušās) ūdens trūkuma dēļ. Garā ceļojuma laikā viņi īsina zēnam laiku, cenšas pievērst viņa uzmanību ainavas detaļām un redzamiem skatiem. Bijušais Cintijas pedagogs, cilvēku naidīguma nomākts, augšāmceļas šī bērna dēļ. Labsirdīgais smaids gaisina nelaimes un rūgtuma (radītās) grumbas. Savās jaunajās sandalēs Jabes jau izskatās mazāk nožēlojams un viņa sejiņa ir mazāk skumīga. Kāda apustuļa rokas – saķemmējot bērna matus – parūpējas, lai pazustu visas, tik garo mēnešu, mežonīgās dzīves pēdas. Līdz šim sajauktie un pieputējušie mati, pēc pamatīgas mazgāšanas ir taisni un zīžaini.

Vīrs no Endoras mainās no dienas uz dienu. Viņš vēl aizvien ir mazliet apjucis: kad viņu uzrunā vārdā “Jānis”, tad viņš pakrata galvu, tādējādi smaidot par savu vājo atmiņu. Dienu pēc dienas viņa seja zaudē skarbumu un kļūst nopietna, nemodinot (vairs) bailes. Saprotams, ka tā ir mīlestība, kas abus “nabagus” – kurus augšāmcēla Jēzus labestība – piesaista Mācītājam. Biedri (pret tiem) ir mīļi, taču pilna laime viņu sejās parādās tad, kad Jēzus lūkojas vai īpaši vērša pie viņiem. Jēzus ar mācekļiem šķērso ieleju, tad kāpj ļoti skaistā pakalnā. No tā virsotnes vēl var saskatīt Ezdrelonas ieleju. Šis skats liek bērnam sacīt:

“Diezin ko dara vecais tēvs?- lielās skumjās nopūšas zēns. Viņa kastaņbrūnajās acīs mirdz asaras: - Ak! Viņš ir mazāk laimīgs par mani... viņš ir tik labs!”

Tagad viņi nokāpj ražīgajā ielejā, kurā atrodas lauki un olīvu dārzi. Viegla vēja pūsma liek mazo vīnogulāju un agrīnu olīvkoku ziediem krist kā sniega pārslām. Ezdrelonas ieleja uz visiem laikiem pazūd no acīm. (Seko) pārtraukums ēdienreizei un atsākas gājiens uz Jeruzalemi.

Vai nu daudz bija lijis, vai apkārtne bija piesātināta ar pazemes ūdeņiem, bet pļavas atgādina mīkstus dūksnājus, tik ļoti ūdens viz biezajā zālājā. Ūdens līmenis ir tik augsts, ka gandrīz sasniedz nedaudz augstāk esošo ceļu, tomēr arī uz tā atrodas dubļi. Pieaugušie atloka drēbes, lai tās nepārklātos ar dubļiem. Jūda Tadejs paņem bērnu uz rokām, lai tas atpūstos un (viņi) ātrāk šķērsotu pārplūdušo teritoriju, kas var būt kaitīga veselībai. Diena sliecas uz rieta pusi, kad – pēc jaunu pakalnu šķērsošanas un ieiešanas kārtējā, akmeņainā un ļoti izkaltušā ielejiņā – viņi nonāk ciematā, kas būvēts uz akmens uzbēruma. Laužot sev ceļu starp svētceļnieku pūli, viņi cenšas atrast vietu ļoti primitīvā saimniecībā. Tā ir liela, siena pilna telpa.

Mazās lampas ir iedegtas te šeit, te tur, lai apgaismotu trūcīgo svētceļnieku ģimenes un apustuļu (ģimeni), jo bagātnieki galvenokārt teltis ir uzcēluši aiz ciemata, nievājot kontaktu ar šīs apkaimes ļaudīm un nabadzīgajiem svētceļniekiem.

Iestājas nakts, un klusums kopā ar to... Pirmais iemieg zēns. Noguris viņš atdusas uz Pētera krūtīm, kurš vēlāk noliek to uz siena un rūpīgi apsedz to. Jēzus pieaugušos sapulcina uz lūgšanu, un tad katrs liekas guļā, lai pēc garā ceļojuma atpūstos.

Nākamās dienas rītausmā apustuļu grupa dodas ceļā. Pašreiz viņi ieiet Sihemā, pa Samarijas līdzenumu. Pilsēta ir skaista. Tā ir mūru ieskauta, izgreznota ar skaistām un cienīga izskata ēkām, ap kurām noteiktā secībā atrodas skaistas mājas. Rodas iespaids, ka šo pilsētu – līdzīgi Tiberiādei – nesen ir cēluši romieši, pēc sava (romiešu) plānojuma. Aiz mūriem esošā zeme ir ļoti auglīga un labi apstrādāta. No Samarijas uz Sihemu vedošais ceļš pakāpeniski vijas it kā caur mūrīšu sistēmu, kuri aizsargā teritoriju. Lieliski pārredzami ir zaļie kalni dienvidos un ļoti skaistais rietumos esošais līdzenums.

Ceļš ved lejup, bet laiku pa laikam vijas kalnup, lai sasniegtu citus paugurus, no kuru virsotnēm ir redzama Samarijas valsts ar tās skaistajiem olīvkoku, vīnogulāju laukiem, pār kuriem no pakalniem nomodā stāv ozolu meži un citi augsti koki, kas kalpo kā aizsargs pret vēju, kurš – nākot no augstienēm – veido virpuli, kas var iznīcināt labību. Reģions man ļoti atgādina Apenīnu apkaimi Amiatas pusē, kur acs vienlaicīgi kontemplē zemās aramzemes Maremmas ražas un priecīgos pakalnus un bargos kalnus, kas paceļas arvien vairāk uz vidu. Es nezinu kāda Samarija izskatās šodien. Toreiz tā bija ļoti skaista.

Lūk, pašreiz starp diviem visaugstākajiem kalniem apkaimē ir redzama ieleja. Tās vidū atrodas ļoti ražīgā, apūdeņotā Sihema.

Šeit Jēzus un Viņa mācekļi satiek priecīgu Konsula galma karavānu, kura uz svētkiem dodas uz Jeruzalemi. Kājām ejošie kalpi un kalpones vezumos uzmana priekšmetu pārvietošanu... Cik daudz mantu viņi ir paņēmuši sev līdzi uz šo laiku!!!

Vienu aizskaru paver dārglietām rotāta sievietes roka. Parādās nopietnais Plautīnijas profils, kura saveicinās bez vārdiem, bet ar smaidu. Tāpat dara arī Valērija, kurai uz ceļiem atrodas smaidoša (viņas) mazā meitiņa. Citi ceļojošie rati, vēl greznāki, pabrauc garām, tomēr tajos nesakustas neviens priekškars. Tam pabraucot garām, no aizmugures, starp sasietiem aizkariem izliecas piesārtusī Lidijas seja, kura sveicina Jēzu ar galvas mājienu. Karavāna attālinās...

“Tie nu gan labi ceļo!- saka nogurušais Pēteris. – Taču ar Dieva palīgu parīt vakarā mēs būsim Jeruzālemē.”

“Šī bērna dēļ. Viņš ir ļoti noskumis un kļūtu vēl skumjāks, ja atkal ieraudzītu nelaimes kalnu (kur apglabāti viņa vecāki).”

“Bet mēs taču to neredzēsim! Vai pareizāk sakot... skatīsim to no citas puses... un... unes centīšos bērnu uzjautrināt. Es un Jānis... Šo dzeguzēnu bez ligzdas ātri var iepriecināt. Iet Jordānas virzienā! Brr! Labāk (iet ) tur. Tas ir vidējais, īsākais, drošākais ceļš. Nē. Nē. Tā, tā. Redzi, pat romieši brauc pa to. Šo pirmo vasaras lietu laikā ezera un upes garumā ceļas migla, kas izsauc drudzi. Šeit iet ir veselīgi. Un bez tam... Kad tad mēs nokļūsim Jeruzālemē, ja vēl pagarināsim ceļu? Padomā par Savas Mātes nemieru pēc atgadījuma ar Kristītāju!...”

“Pie miera dosimies agri. Labi atpūtīsimies un rītausmā dosimies ceļā, lai rīt vakarā sasniegtu Ģetzemani. Otrajā dienā pēc piektdienas iesim pie Mātes uz Betāniju, kur atstāsim Jāņa grāmatas, kuras jūs stipri ir nogurdinājušas, un atradīsim Izāku, kuram dosim šo nabaga brāli...”

“Nē, Es atstāšu viņu pie Mātes, lai Viņa sagatavo bērnu uz “viņa” svētkiem. Un tad zēns paliks ar mums uz Pashu. Tomēr vēlāk mums no viņa būs jāšķiras... Pārāk nepieķeries viņam. Vai labāk: mīli viņu it kā viņš būtu tavs bērns, bet pārdabiskā veidā (dots). Redz, ka zēns ir vājš un mokās. Arī Man patika mācīt viņu un palīdzēt viņam augt, atdzīvinot viņu ar Gudrību. Tomēr Es esmu Nenogurdināms, bet Jabes ir pārāk jauns un pārāk vārgs, lai panestu mūsu grūtības. Mēs ieiesim caur Jūdeju, tad iegriezīsimies Jeruzālemē uz Vasarsvētkiem, un tad dosimies... Iesim evaņģelizējot... Sameklēsim zēnu vasarā, mūsu dzimtenē. Lūk, mēs atrodamies pie Sihemas vārtiem.

‘’Kopā ar savu brāli Jūdasu, Sīmaņa dēlu, ej ātrāk sameklēt nakts mājas. Es iešu un gaidīšu tevi.”

Viņi šķiras. Pēteris skrien patvēruma meklējumos. Pārējie noguruši, iet pa ielām, kas ir ēzeļu, ratu, kliedzošu un žestikulējošu ļaužu pilnas. Visi virzās uz Jeruzalemi uz tuvajiem Pashas svētkiem. Balsis, aicinājumi un lamas jaucas ar ēzeļu sprauslošanu. Tas izraisa spēcīgu troksni, kas ir dzirdams uz ceļiem. Šis troksnis atgādina no dažādiem gliemežvākiem nākošas skaņas, kad pieliekam (tos) pie ausīm. Atbalss atskanēja tur, kur jau ēnas sāk palikt garākas, bet cilvēki – kā ūdens zem spiediena – skrien pa ielām, meklējot jumtu (virs galvas), vietu, zālāju, lai varētu aizvadīt nakti...

Jēzus atspiedies pret koku tur bērnu aiz rokas un gaida Pēteri uz tirgotāju piepildītā laukuma.

‘’Kā tu vari gribēt, lai smilts grauds tiek atpazīts jūrmalā? Vai neredzi cik šeit daudz ļaužu?”- atbild viņam Toms.

‘’Neko citu mēs arī nemeklējam. Tas gandrīz ir pārāk skaisti Cilvēka Dēlam” [- atbild Jēzus.]

Kā upē ceļas ūdens, tā ceļš no Sihemas uz Jeruzalemi arvien vairāk piepildās ar ceļotājiem, atbilstoši tam kā iepriekšējie ceļi no ciematiem izlej (uz galvenā ceļa) ticīgos, kas dodas uz Svēto Vietu. Šis ļaužu pieplūdums palīdz Pēterim uzjautrināt bērnu, kurš šķērso dzimtos pakalnus, kur atdusas viņa vecāki. Zēns to neievēro.

Pēc gara, nepārtraukta gājiena – pagājuši garām Šilo, kas kreisajā pusē paceļas pakalnā – viņi nedaudz atpūšas, un kaut ko iebauda zaļajā zālē, kurā skan kristāldzidrie ūdeņi. Grupa atkal dodas ceļā un kāpj baltajā pakalnā. Tas (gan) vairāk ir kails. Saule ar saviem stariem šeit nežēlīgi karsē. Aizsākas ceļš lejup caur ļoti skaistiem vīna dārziem.

Pēteris viegli pasmaida un dod Jēzum zīmi, kurš arī pasmaida. Bērns neko nepamana, tik ļoti viņš koncentrējas sarunai ar Jāni no Endoras. Pēdējais stāsta viņam par dažādām zemēm, pa kurām ir ceļojis. Tajās augot ļoti saldas vīnogas, no kurām tomēr negatavo vīnu, bet (gan) saldumus, kas esot labāki par medus raušiem. Lūk, jauns, daudz stāvāks paugurs. Apustuļu grupa – noejot no putekļainā un (ļoti) pārpildītā ceļa – vēlas doties pa īsāko ceļu cauri mežiem. Pēc uzkāpšanas (paugura) virsotnē, skaidri ir redzama gaismas jūra, kas ceļas no pilnīgi baltajām ēkām. Iespējams, ka mājas ir nobalsinātas ar kaļķiem.

‘’Jabes! – sauc Jēzus. – Panāc šurp. Vai redzi to zelta punktu? Tas ir Kunga nams. Tur tu saliksi paklausības zvērestu Likumam. Vai tu labi to pārzini?”

‘’Mamma man stāstīja par to un tēvs man mācīja baušļus. Es protu lasīt un... un domāju, ka atceros to, ko (viņi) man sacīja pirms nomira...”

Bērns – kurš uz Jēzus saucienu bija atskrējis smaidīgs – šobrīd raud ar noliektu galviņu. Viņa roka Jēzus delnā dreb.

‘’Neraudi. Klausies. Vai zini kur (mēs) atrodamies? Šī ir Bētele. Šeit svētajam Jēkabam parādījās eņģelisks sapnis. Vai tu to zini? Vai atceries?”

‘’Jā, Kungs. Viņš redzēja trepes, kas nāca no zemes un sniedzās Debesīs. Mamma man stāstīja, ka nāves stundā –ja vienmēr būsim labi – arī mēs tās skatīsim un pa šīm kāpnēm iesim uz Dieva Mājām. Tā man sacīja mamma. Bet tagad (viņa) man nestāsta neko... Visas šīs lietas atrodas šeit un tas ir viss, kas no viņas (ir) palicis...”

‘’Bet neraudi tā! Paklau, Jabes. Arī Man ir Māte, kuru sauc par Mariju. Viņa ir svēta un laba un prot runāt par tādām lietām. Viņa ir gudrāka par skolotāju, un labāka un skaistāka par eņģeli. Tagad iesim pie Viņas. Viņa tevi ļoti mīlēs. Daudz ko pastāstīs. Un kopā ar Viņu ir Jāņa mamma, arī ļoti laba, viņu sauc par Mariju. Un Mana brāļa Jūdas māte... vienlīdz mīļa kā medus maize... arī viņas vārds ir Marija. Viņas tevi ļoti mīlēs. Patiešām ļoti mīlēs. Tāpēc, ka tu esi izdarīgs bērns un Manas mīlestības dēļ (viņas tevi mīlēs), jo Es tevi mīlu. Tad tu uzaugsi starp viņām un būsi liels, kļūsi par Dieva svēto. Tu mācīsi kā doktors, sludinot Jēzu, kurš vēlreiz uzdāvināja tev Māti, šeit, un kurš tavai mirušajai māmiņai, tavam tētim atvērs Debesu vārtus, un kurš atvērs tos vienlīdz tev, kad sitīs tava stunda. (Nāves stundā) tev nevajadzēs pat kāpt pa garajām trepēm uz Debesīm. Tu kāpsi pa tām dzīves laikā, esot labs māceklis. Un tu atradīsies tur, uz atvērtās Paradīzes sliekšņa, un Es tur būšu, un sacīšu tev: ‘’Nāc, Mans draugs un Marijas dēls”, un mēs paliksim kopā.”

Gaišais Jēzus smaids – kurš iet mazliet saliecies, lai būtu tuvāk paceltajai bērna sejiņai, kurš roku Jēzus delnā licis iet viņam pie sāniem – un brīnišķīgais stāsts ir nožāvējuši asaras un izsauc smaidu. Bērns, kurš nav muļķis, bet tikai pārdzīvoto ciešanu un zaudējumu satricināts, ieinteresēts par stāstījumu jautā:

‘’Tu sacīji, ka atvērsi Debesu vārtus? Vai tie nav aizdarīti lielā Grēka dēļ? Mamma sacīja man, ka tur neviens nevarot ieiet līdz nāks piedošana, un ka taisnīgie Dziļumos to gaidot.”

Tā tas ir. Bet vēlāk Es iešu pie Tēva, pēc Dieva vārda sludināšanas un... un pēc piedošanas saņemšanas Es sacīšu: ‘’Mans Tēvs. Esmu izpildījis Tavu gribu (visos sīkumos). Tagad Es vēlos saņemt balvu par Savu upuri. Lai nāk taisnīgie, kas gaida uz Tavu Valstību.” Un Tēvs man atbildēs: ‘’Lai notiek kā vēlies.” Un tad Es nokāpšu, lai aicinātu visus taisnīgos. Dziļumi uz Manas balss skaņām atvērs savus vārtus, un (no turienes) iznāks svētie Patriarhi, mirdzošie Pravieši, svētīgās Izraēļa sievietes. Un tad, zini, cik daudz bērnu! Un dziedot tie sekos Man, kāpjot uz skaisto Paradīzi.”

‘’Tu nebildi, ka viņa būs kopā ar Tevi Debesu vārtos, un kad es nomiršu...”

‘’Nedz viņai, ne tavam tēvam nevajadzēs būt šajos vārtos. Kā mirdzoši eņģeļi viņi vienmēr lidos no Debesīm uz zemi, no Jēzus pie sava mazā Jabesa. Bet kad tev būs jāmirst, viņi rīkosies tā, kā to dara šie abi putniņi tajā dzīvžogā. Vai redzi tos?”

‘’Vai redzi kā tie perē oliņu? Tie gaida līdz mazulis izšķilsies, un vēlāk (tie) izpletīs spārnus pār saviem putnēniem, lai tos sargātu no visa ļauna. Tad, putnēniem paaugoties un esot gataviem lidot, tie pabalsta tos ar saviem spēcīgajiem spārniem, vedot tos arvien augstāk, augstāk un augstāk... uz saules pusi. Tavi vecāki rīkosies līdzīgi.”

Vēl Jēzus rokās esošais bērns, glaužas pie Jēzus kakla un prieka uzplūdā sabučo Viņu. Jēzus atbild ar skūpstu un noliek zēnu uz zemes.

‘’Nu, labi! Un tagad dosimies tālāk. Uz Svētās Vietas pusi. Mums tur jānokļūst līdz rīt vakaram. (Bet vai tu zini) kādēļ tāda steiga? Vai vari to paskaidrot? Vai nebūtu vienalga, ja mēs turp nokļūtu parīt?”

‘’Nē. Tas nebūtu tas pats. Jo rīt ir Sagatavošanās diena un pēc saules rieta drīkst noiet tikai sešas stadijas, ne vairāk, jo sāksies sabats un tā atpūta.”

Bērns izrunā šo Vārdu bērnišķīgi to mīkstinot, un pagarinot pirmo patskani.

‘’(Viņš) pieteica svētīt sabatu. Tev būs strādāt sešas dienas, bet septītajā atpūsties, jo arī Es tā darīju pēc radīšanas darba.”

‘’Kā tā? Kungs atpūtās? Vai Viņš būtu noguris radot? Vai patiesi Viņš bija Tas, kas radīja? Kā tu to zini? Es zinu, ka Dievs nekad nepagurst.”

‘’Dievs nenogura, jo Viņš nestaigā, nekustina rokas. Viņš teica tā, lai pamācītu Ādamu un mūs un, lai mums būtu diena, kad domāsim par Viņu. Tas bija Viņš, kas radīja, patiesi. Par to runā Kunga Grāmata.”

‘’Nē. Bet tā ir Patiesība. Vajag tai ticēt, lai neaizietu pie Lucifera.”

‘’Tu sacīji Man, ka Dievs neiet un nekustina rokas. Tad kādā veidā Viņš radīja? Kāds Viņš ir? Vai Viņš būtu dieveklība?”

‘’Viņš tāds nav, Viņš ir Dievs. Un Dievs ir... Dievs ir... ļauj man atminēties kā sacīja mana māmiņa, bet vēl labāk par viņu – tas cilvēks, kurš Tavā vārdā iet pie Ezdrelonas nabagiem... Lai saprastu Dievu, māmiņa sacīja: „Dievs ir tāds, kāda ir mana mīlestība uz tevi. Tai nav miesas, bet tomēr tā eksistē.”

‘’Dievs ir vienīgais Mūžīgais Gars, Viens un Trīsvienīgs, un Otrā Persona pieņēma miesu mīlestībā uz mums, nabagiem, un Tā vārds ir... Ak, mans Kungs! Tagad, kad par to domāju... tas esi Tu!”

Bērns apstulbināts metas zemē adorācijas aktā. Pārējie pieskrien, domājot, ka zēns ir nokritis, taču Jēzus pavēl klusēt, pirkstu pie lūpām pielicis. Tad Viņš saka:

Bērns cieņas pilns, paceļ galvu, un lūkojas Jēzū ar izmainītu sejas izteiksmi, gandrīz (vai) ar bailēm. Jēzus pasmaida un izstiepj roku, sakot:

‘’Tu esi gudrības pilns, mazais Izraēlieti. Turpināsim mūsu eksāmenu. Tu jau esi Mani atpazinis, un varbūt (arī) zini, ko par Mani saka Grāmata?”

‘’Jā, Kungs! No sākuma līdz šim laikam. Visi runā par Tevi. Tu esi apsolītais Pestītājs. Tagad es saprotu kādēļ Tu atdarīsi Dziļumu vārtus. Ak, Kungs, Kungs! Un Tu mani tik ļoti mīli?”

‘’Nē, vairs ne Jabes. Dāvā man citu vārdu, kurš paudīs, ka esi mani iemīlējis, ka esi mani atpestījis...”

‘’Taču lai (vārds) izsaka tieši to. Es pieņemšu to, kad kļūšu par Likuma dēlu.”

(Svētceļnieki) aiz muguras jau ir atstājuši Bēteli. Viņi apstājas iebaudīt maltīti mazā, svaigā un ūdens bagātā ielejā. Jabes ir mazliet apstulbis no (jaunā) atklājuma (Par Jēzu); viņš ēd klusējot. Katru kumosu, kuru tam padod Jēzus, viņš pieņem ar bijību. Pamazām viņš kļūst drošāks, īpaši pēc skaistās spēles ar Jāni; kamēr pārējie atpūšas zaļajā zālienā, viņi kopā, smaidīgi atgriežas pie Jēzus un viņi trijatā sarunājas.

‘’Pravieši, Kungs. Bet iepriekš par Tevi stāsta Grāmata pēc Ādama padzīšanas, tad... tad tur, kur runa iet par Jēkabu, Ābrahamu un Mozu... Ak!... Tēvs stāstīja man, ka esot devies pie Jāņa – ne šī, bet cita Jāņa, pie tā no aiz Jordānas – un ka šis lielais Pravietis esot saucis Tevi par Jēru... Lūk, tagad es saprotu, Mozus jēru... Pasha esi Tu!”

‘’Isajs un Daniēls. Taču... man labāk patīk Daniēls, tagad, kad mīlu Tevi kā savu tēvu. Vai drīkstu tā sacīt? Teikt, ka mīlu Tevi tā, kā mīlēju savu tēvu? Jā? Nu tad izvēlos Daniēlu.”

‘’Jā, bet viņš runā par Kristus ciešanām. Bet Daniēls – par skaistu eņģeli un par Tavu atnākšanu. Tas tiesa... viņš vienlīdz saka, ka Kristus taps upurēts. Bet es domāju, ka jēru upurēs ātri... ne tā, kā runā Isajs un Dāvids... Es vienmēr raudāju, kad māmiņa man to lasīja, tādēļ vēlāk par viņiem viņa man nestāstīja.”

‘’Jā, Kungs. Domāju, ka tos zinu. Mežā es tos atkārtoju, lai neaizmirstu, un lai dzirdētu māmiņas un tēta vārdus. Bet tagad es vairs neraudu, jo man esi Tu.”

Tomēr patiesībā asaras ir sakāpušas zēna acīs. Jānis smejas un apskauj Jēzu, sakot:

‘’Jā. Viņu vārdi nāk no vienīgās Gudrības. Tagad mums ir jāiet, lai (mēs) ātri nokļūtu Berotā. Ļaudis arvien vairāk pieplūst, un laiks mainās, nevēstot neko labu. Visi meklēs patvērumu. Es nevēlos, lai jūs saslimtu.”

Laiks apmācas. Pēteris man atgādina Eneju (Virgīlija: Eneīda varonis), tikai mainītā lomā, jo tai vietā, lai nestu savu tēvu, viņam uz pleciem ir mazais, viscaur apmetnī ietītais, Jabes. Mazā galviņa vīd aiz Pētera lielās galvas, kurš ejot pa peļķēm, smejas. Zēns ar rokām ir aptvēris viņa kaklu.

“Tas mums varēja iet secen”- rūc, ūdens (tā ūdens, kas krīt no debesīm, un tā, kurš notašķa drēbes) dēļ aizkaitinātais, Iskariota.

“Ak, no tik daudz lietām mēs varētu izvairīties!”- atsaucas Jānis no Endoras, ar vienu aci – kura liekas vēro abu vietā – skatās uz skaisto Jūdasu.

“Gribu teikt, ka nevajadzīgi domājam, ka stihijai būtu jārēķinās ar mums, ja jau mēs nerēķināmies ar tuvākajiem, pie tam daudz svarīgākās lietās par divām ūdens lāsēm vai izmirkšanu.”

“Tas tiesa, bet pilsētā man tīk ieiet ar tīrām drēbēm. Man ir daudz augsti stāvoši draugi...”

“Nē! Tomēr es esmu vecs skolotājs un... vecs māceklis. Es mācos kopš dzīvoju. Sākumā es iemācījos dzīvot, vēlāk es dzīvi novēroju, tad iepazinu rūgtumu un pieredzēju tāda nevajadzīgo taisnīgumu, kurš ir ‘viens’ pret Dievu un pret sabiedrību. Dievs sodīja mani ar (sirdsapziņas) pārmetumiem, sabiedrība – ar važām, un rezultātā es kritu no taisnīguma sitieniem. Tagad beidzot sapratu: tieši šobrīd es mācos ‘dzīvot’. Tagad, esot skolotājs un māceklis – laikam (pats) saproti – ir dabiski, ka atkārtoju mācību stundu.”

“Bet es esmu nabaga nelaimīgais, es zinu, un man nevajadzētu tevi pamācīt. Tomēr redzi: nekad mēs nezinām par ko varam kļūt. Es domāju, ka nomiršu Kiprā kā godājams un nopietns skolotājs, bet kļuvu par slepkavu un nolemto. Un ja man kāds sacītu, ka kļūšu par Svētā skolnieku – tai brīdī, kad pacēlu nazi, lai atriebtos, kad nēsāju važas, ienīstot visu pasauli – es apšaubīto tā veselo saprātu, kurš man to sacītu. Bet tomēr... redzi! Tad varbūt arī es varu tev, apustulim, sniegt kādu pamācību? Ne mana svētuma, bet pieredzes dēļ.”

“Jā. Tomēr Diogenēzs meklēja cilvēku, bet neatrada to. Es, par viņu laimīgāks, atradu čūsku, kuru uzskatīju par draugu. Bet pēc tik ilgiem maldīšanās gadiem ārprātā, pateicoties tam, es atradu Cilvēku – Svēto.”

“Ja tas tiesa, tad tev jau ir aizsargs. Tagad tev vienlīdz ir arī zināšanas, bet drīzāk – Dievišķā gudrība.”

“Ak, nē! Tā ir kā apmākusies diena salīdzinājumā ar saulainu (dienu).”

“Ļauj man runāt! Sākumā es vēsos pie bērniem: viņi bija izklaidīgi; tad – pie ēnām: tās lādēja mani; vēlāk – pie vistām: tās bija labākas par abiem pirmajiem (klausītājiem), daudz labākas. Tagad es sarunājos pats ar sevi, jo vēl nespēju sarunāties ar Dievu. Kādēļ tu vēlies man traucēt? Es redzu tikai ar vienu aci; raktuves ir sagrāvušas manu dzīvi, mana sirds jau daudzus gadus ir slima. Ļauj vismaz, lai mans prāts nenotrulinās.”

“Es to zinu. Es ticu tam. Vairāk par tevi, jo pateicoties Viņam, es atgriezos dzīvē, bet tu – nē. Kaut arī Viņš ir Labestība, Viņš taču vienmēr ir Dievs. Tādēļ nabaga nelaimīgais, kāds esmu es, neuzdrošinās Viņu traucēt tik drosmīgi Kā (to dari) tu. Mana dvēsele uzrunā viņu slepus... bet lūpām trūkst drosmes. Domāju, ka Viņš dzird dvēseli, tās pateicības asarās un atgrieztās (sirds) mīlestībā.”

“Tas tiesa, Jāni. Es izjūtu tavu dvēseli”- saka Jēzus, pievienojoties sarunai. Jūdas aiz kauna piesarkst, bet vīrs no Endoras – no prieka. [Jēzus saka:]

“Es dzirdu tavu dvēseli, tas tiesa. Un izjūtu arī tava gara piepūli. Tu pareizi sacīji. Kad tu tapsi izveidots Manī, tad tev noderēs tas, ka esi bijis skolotājs un uzmanīgs skolnieks. Runā, sarunājies, kaut vai pats ar sevi...”

“Reiz, Mācītāj, ne tik sen (tas bija), Tu sacīji man, ka nav labi sarunāties ar savu es”- atzīmē Jūdas.

“Tas tiesa. Tā Es sacīju. Bet tas tādēļ, ka tu ļaunu par kādu runāji sava es priekšā. Šis cilvēks (neko) ļaunu nerunā, viņš meditē – un pie tam brīnišķīgā nolūkā. Viņš neizraisa ļaunumu.”

“Nē. Ēna ieskauj tavu sirdi. Tomēr laiks vienmēr nevar būt patīkams. Zemniekiem lietus ir nepieciešams un lūgties, lai tas nāk – ir mīlestības darbs. Arī lietus ir mīlestība. Paraugies, lūk, skaista varavīksne, kura stiepjas no Atarotas līdz Ramai. Atarotai mēs pagājām garām. Skumīgā ieleja jau mums ir aiz muguras. Šeit visur ir apstrādāta zeme un prieks saules dēļ, kas kliedē mākoņus. Kad būsim Ramā, līdz Jeruzalemei paliks trīsdesmit sešas stadijas. Mēs atkal to ieraudzīsim aiz šī paugura, kurš atgādina šausmīgo izlaidības vietu, kurai nodevās Gibeas iedzīvotāji. Tā ir šausmīga lieta – miesas kārība, Jūdas...”

“Klusē, lai Sīmanis, Jonas dēls, neizdzirdētu. Izvairīsimies no strīdiem un... nesaindēsim Sīmani. Viņš ir laimīgs ar savu zēnu!”

“Jā...bet... viņam ir jāizrāda cieņa!”- Natanaēls negribot paceļ balsi. Atskrien Pēteris:

“Kas notiek? Kas nav izrādījis cieņu? Jaunais māceklis?”- un viņš skatās uz Jāni no Endoras, kurš diskrēti atgāja nostāk, saprotot, ka Jēzus pamāca apustuli un pat reiz sarunājas ar Jēkabu, Alfeja dēlu, un Sīmani Zelotu.

“Tas labi! Citādi... viņa vienīgā acs būtu apdraudēta. Bet tad... tas... Jūdas!...”

“Paklau, Sīmani, vai tev nav jārūpējas par savu mazuli? Tu Man viņu atņēmi, un tagad jaucies draudzīgā sarunā starp Natanaēlu un Mani. Vai tev neliekas, ka tu gribi pārāk daudz?”

Jēzus pasmaida ik mierīgi, ka Pēteris nezin ko domāt. Viņš skatās uz Bartolomeju... Tomēr pēdējais savas ērgļa acis ir pacēlis uz debesīm... Pētera aizdomas izklīst.

Pilsēta pilnībā novērš viņa uzmanību. Tā jau ir redzama tuvumā, visā savā pakalnu, olīvdārzu, māju un it īpaši – Svētnīcas skaistumā. Šis skats izraēliešiem vienmēr bija aizkustinājuma un lepnuma avots. Aprīļa ļoti siltā Jūdejas saule ātri nožāvē konsulārā ceļa akmeņus. Peļķes tagad patiesi vajadzētu meklēt. Apustuļi ceļa malā sakārtojas. Viņi atrota drēbes, kuras bija uzlocījuši. Tīrā strautā viņi mazgā dubļainās kājas, sasukā matus, uzvelk apmetņus. To pašu dara arī Jēzus. Redzu, ka tā rīkojas visi.

Ieiešanai Jeruzālemē vajadzēja būt kaut kam īpašam. Nostāties to mūru priekšā svētku laikā, nozīmēja to pašu ko stāties ķēniņa priekšā. Šī svētā vieta bija “patiesa” izraēliešu karaliene. Šogad es labi to izprotu, redzot pūļa uzvedību uz šī konsulārā ceļa. Šeit dažādu ģimeņu grupas ieņem noteiktu kārtību. Visas sievietes kopā, vīrieši atsevišķi, bērni – vienā vai otrā grupā, bet visi nopietni un mierīgi. Daži noņem apvalkātos apmetņus un no ceļojuma somas izņem jaunus, vai arī nomaina sandales. Pēc tam gājiens kļūst svinīgs, cienīguma pilns. Katrā grupā ir solists, kurš aizsāk seno, Dāvida slavas himnu dziedājumus. Ļaudis viens otru uzlūko laipnāk, it kā Dieva Nams sniegtu tiem mieru. Viņi lūkojas uz lielo, kubveida, marmora Svētnīcu, virs kuras paceļas zelta kupoli – mūru vidū esošo patieso pērli.

Apustuļi nostājas sekojoši: vispirms Jēzus un Pēteris, bērns atrodas starp viņiem. Aiz viņiem: Sīmanis, Iskariota un Jānis. Tad Andrejs, kurš ir piespiedis Jāni no Endoras palikt starp viņu un Jēkabu, Zebedeja dēlu. Ceturtajā rindā – abi Kunga brālēni ar Mateju, un visbeidzot – Toms ar Filipu un Bartolomeju. Jēzus aizsāk dziedājumu spēcīgā un ļoti skaistā balsī: vieglā baritonā, kas pāriet vienlīdz tenora skanējumā. Viņam atbild Jūdas Iskariota, tīrs tenors, un Jānis ar savu kristāldzidro un jauno balsi, un abas Jēzus brālēnu baritonu un zemā Toma balss, kas ir tik zema, ka to vairs nevar apzīmēt kā baritonu. Citi – ar mantotām, ne pārāk skaistām balsīm – korī piebiedrojas pūļa grupas vadītājiem. (Viņi dzied psalmus, dēvētus par pakāpienu dziesmām.) Mazais Jabes – eņģeliskā balstiņā starp varenajām vīriešu balsīm – dzied ļoti labi. Viņš zina, iespējams labāk par citiem, simtu divdesmit otro psalmu: ‘Es priecājos, kad man tapa sacīts: Iesim uz Kunga namu!’ Patiess prieks staro šajā mazajā, pirms pāris dienām tik skumīgajā sejiņā. Lūk, mūri jau ir pavisam tuvu. Lūk, Zivju Vārti. Ielas ir ļaužu pārpilnas. Viņi nekavējoties dodas uz Svētnīcu uz pirmo lūgšanu, un tad – atpūšas Ģetzemanes klusumā, seko vakariņas un nakts miers.

Marija, Jonasa sieva, atgriežas ar vēl labā stāvoklī esošu tumši violetu apmetni. Bet kas tā par krāsu! Pat viņa atzīst:

(Tam es) ticu! Tonis ir atbaidošs! Nabaga Jabes ar savu olīvkrāsas seju šajā tik spēcīgi violetās krāsas ietvarā atgādina sikspārni... tomēr apmetnī, kuru viņš var uzvilkt kā pieaugušais, viņš jūtas laimīgs...

‘’Vakariņas ir gatavas, Mācītāj. Kalpotāja jau noņēma aunu no uguns.”

Viņi nokāpj no nogāzes, uz kuras bija atradušies, un ieiet plašajā virtuvē uz maltīti.

Pēteris izskatās patiesi svinīgs, kad kā tēvs ieiet Svētnīcas mūros, Jabesu aiz rokas turot. Liekas it kā viņš būtu pastiepies, tik ļoti izslējies viņš ir (soļojot). Viņam grupā seko visi pārējie. Beigās iet Jēzus, iegrimis sarunā ar Jāni no Endoras, kurš ieiedams Svētnīcā liekas esam nokaunējies.

Pēteris smejas no sirds. Viņš atkārto to biedriem, kuri vienlīdz smejas, labsirdīgi un maigi sakot:

‘’Mēs esam tādi paši kā tu. Arī neatceramies savu vizīti šeit pēc piedzimšanas...”

Arī Jēzus vaicā to pašu Savam aizbilstamajam, un saņem līdzīgu atbildi. Jānis no Endoras apgalvo:

‘’Mēs bijām prozelīti un es ierados šeit uz mātes rokām tieši Pashas laikā, jo piedzimu pirmajās Adara (februāris/marts) mēneša dienās. Mana māte, cēlusies no Jūdejas, devās ceļā tiklīdz vien spēja, lai Dievam upurētu savu dēliņu. Iespējams, viņa izgāja pārāk ātri... jo saslima un vairs neizveseļojās. Man vēl nebija divi gadi, kad paliku bez mātes. Tā ir pirmā manas dzīves nelaime. Es biju pirmdzimtais, un viņas slimības dēļ – vienīgais, bet viņa bija lepna, ka mirst tādēļ, ka ir bijusi paklausīga Likumam. Mans tēvs mēdza teikt: ‘’Viņa nomira laimīga, ka varējusi tevi upurēt Svētnīcā”... Nabaga māte! Ko gan tu esi upurējusi? Nākamo slepkavu...”

‘’Jāni, nerunā tā. Toreiz tu biji Fēliks, tagad esi Jānis. Paturi prātā lielo žēlastību, kuru Dievs tev ir parādījis – vienmēr, šo žēlastību. Bet savu kritienu pastum malā... Vai vairāk tu neatgriezies Svētnīcā?”

‘’Ak, jā! Divpadsmit gadu vecumā un kopš tā laika, kad vien... kad vien varēju. Vēlāk – kaut varēju – vairs nenācu, jo mans vienīgais kults bija Naids... Un šī iemesla dēļ es neuzdrīkstējos šeit pastaigāties. Es jūtos svešs Tēva mājās... Tik ilgi es biju Viņu atstājis...”

‘’Tu atgriezies šeit, aiz rokas turot Mani, Tēva Dēlu. Ja Es tevi vedu altāra priekšā, tad tādēļ, ka viss ir tapis piedots.”

‘’Jā, pateicies Visaugstākajam. Redzi, ka tavai mātei, īstenai izraēlietei, bija pravietes gars? Tu esi Kungam veltīts dēls un tevi vairs nav jāizpērk. Tu piederi Man, piederi Dievam kā māceklis un kā nākamais tava Kunga priesteris, jaunajā ērā un jaunajā reliģijā, kura sauksies Manā vārdā. Es atlaižu tev visu, Jāni. Dodies mierīgs pie Svētā. Patiesi Es tev saku, ka to vidū, kas mīt šajos mūros, daudzi ir vēl grēcīgāki un necienīgāki par tevi tuvoties altārim...”

Tikmēr Pēteris pūlas izskaidrot bērnam vissvarīgākās ar Svētnīcu saistītās lietas. Tomēr palīgā viņš aicina citus, vairāk zinošus, bet īpaši Bartolomeju un Sīmani, jo kā tēvs viņš jūtas brīvāk vecāku (vīru) sabiedrībā. Viņi atrodas netālu no urnas, vēloties salikt ziedojumu, kad viņus sauc Jāzeps no Arimatejas.

‘’Jūs šeit? Cik sen?”- viņš jautā pēc abpusējas sasveicināšanās.

‘’Nē... jā... tas ir: nekā no asins saistībām, bet daudz caur ticību...(viņš man ir) viss mīlestībā.”

‘’Šis ir bāra bērns... tādēļ (mūs) nevieno asins saites. (Zēns ir) māceklis... tā nu daudz kas mūs saista ticībā. (Viņš ir mans) dēls... tādēļ ir viss mīlestībā. Mācītājs viņu piekļāva (Sev)...bet es viņu aprūpēju. Šajās dienās viņam ir jāiziet brieduma pārbaude...”

‘’Eh!... Par to tev pastāstīs Mācītājs... Jāzep, tu esi labs... viens no nedaudzajiem šeit... Saki, vai tu varētu man palīdzēt šajā jautājumā. Zini... es pārstāvu viņu kā savu dēlu. Tomēr es esmu galilietis un ciešu no šausmīgas spitālības...”

‘’Nebīsties!... Es ciešu no piederības (lepras) Jēzum. Tā ir vispretīgākā slimība tiem no Svētnīcas (izņemot dažas personas).”

‘’Tā ir patiesība un to vajag sacīt... Tādēļ es bīstos, ka manis un Jēzus dēļ tie varētu būt nežēlīgi pret bērnu. Bez tam, es nezinu kādas ir viņa zināšanas par Likumu, Malahu, Hagadu un Midrašu. Jēzus saka, ka (zēns) zinot pietiekami daudz...”

‘’Taču es labprāt iešu tev līdzi...”- saka Jabes, kurš Jāzepa rūpju uzplūdā ir kļuvis drošāks.

‘’Mācītājs saka, ka tā nevar, tādēļ mēs tā nerīkosimies... Bet mēs tiksimies... Jāzep... Vai palīdzēsi man!”

‘’ Bet, protams! (Es) iešu ar tevi. Manā klātbūtnē tie nebūs netaisnīgi. Kad? Ak! Mācītāj! Dod man Savu svētību!”

‘’Miers ar tevi, Jāzep. Esmu laimīgs tevi redzot, un pie tam pie labas veselības.”

‘’Arī es priecājos, un (arī) draugi uzlūkos Tevi priekā. Vai esi apmeties Ģetzemanē?”

‘’Nē, pie Sīmaņa. Tur atrodas Mana un Manu brāļu, un Jāņa un Jēkaba mātes. Vai apciemosi Mani (tur)?”

‘’Tu vēl jautā? Tas man ir liels prieks un liels gods. Paldies Tev. Es nākšu ar daudz draugiem...”

‘’Ā! Jūs jau viņus pazīstiet. Piesardzība pieprasa: ‘’Lai pat gaiss nedzird.” Tomēr, kad viņus ieraudzīsiet, sapratīsiet, ka tie ir draugi.”

‘’Mācītāj, Sīmanis, Jonas dēls, stāstīja man par zēna ceremoniju. Tu atnāci brīdī, kad apvaicājos par laiku. Arī es vēlētos būt klātesošs.”

‘’Trešdien pirms Pashas. Es vēlos, lai savu Pashu viņš pavada kā Likuma dēls.”

‘’Ļoti labi. Norunāts. Es ieradīšos pēc jums Betānijā. Bet pirmdien nākšu ar draugiem.”

‘’Ardievu, Jāzep. Miers ar tevi. Ej, Jabes. Šī ir vissvinīgākā dienas stunda. Tai līdzinās vēl tikai viena, no rīta, bet šī ir svinīgāka. Rīts ir dienas sākums. Ir labi, ja cilvēks svētī Kungu, lai arī pats dienas laikā varētu saņemt svētību visās lietās. Tomēr vakarā tas ir svinīgāk. Gaisma gaist, darbs beidzas, tuvojas nakts. Zūdošā gaisma atgādina mums krišanu grēkā, un patiesi ļaunas lietas notiek naktī. Kādēļ? Jo cilvēks vairs nestrādā. Ļaunais, kurš izliek savas ēsmas un murgus vieglāk var (dvēseli) ielenkt. Tādēļ labi ir pateikties Dievam par Viņa aprūpi dienas laikā un lūgt, lai (Viņš) attālina no mums nakts rēgus un kārdinājumus. Nakts, miegs... ir nāves simbols. Laimīgi tomēr ir tie, kuri dienu ir nodzīvojuši Kunga svētībā un iemieg nevis tumsībā, bet ausmas staros. Vīraku upurējošais priesteris dara to mūsu visu vārdā. Tas lūdzas par visu tautu vienotībā ar Dievu, un Dievs nodrošina tam Savu svētību tautai un tās dēliem. Redzi, cik liela ir priestera kalpošana.

‘’Ja vienmēr būsi labs skolnieks un labs dēls Pēterim, tad par tādu kļūsi. Iesim pagodināt Džeovu.”

Jēzus [vārdu: Džeova] izrunā šādi: pirmais līdzskanis ‘dž’ ir garš, ļoti skanīgs; pēdējais patskanis – plats, it kā tas būtu ‘a ’; bet pirmais (patskanis), kas seko ‘dž’ ir ļoti šaurs.

Jēzus viens pats ieiet Zelotas mājā. Pēc ļoti karstas, saulainas dienas iestājas klusa un mierīga pievakare. Jēzus parādās virtuves durvīs. Sasveicinās. Tad kāpj pa trepēm un domā jau par vakariņām sagatavoto telpu, kura atrodas augšējā stāvā. Kungs neliekas esam priecīgs. Viņš bieži nopūšas, telpā Viņš staigā šurp un turp. Laiku pa laikam Viņš palūkojas uz ciematu, kas ir redzams caur plašajām telpas durvīm. Viņš iziet arī pastaigāties pa terasi, kas ved apkārt mājai. Jēzus apstājas tās aizmugurē, lai palūkotos uz Jāni no Endoras, kurš nāk smelt ūdeni no akas, lai aiznestu to noslogotajai Salomei. Jēzus skatās, pakrata galvu, nopūšas. Skatiena spēks piesaista Jāņa uzmanību, kurš pagriežas, skatās un jautā:

Pēc šiem vārdiem Jēzus ieiet istabā un apsēžas. Viņš ir tik ļoti iegrimis domās, ka nepamana daudzu balsu un soļu troksni koridorā pie istabas ieejas. Un tad divas pēdas, kas viegli kāpj pa ārējām kāpnēm ienāk istabā. Tikai Marijai Viņu saucot, Viņš paceļ galvu,

“Dēls, Zuzanna ir ieradusies no Jeruzalemes kopā ar ģimeni un uzreiz atveda pie Manis Aglei. Vai Tu vēlies viņu uzklausīt, kamēr vēl esam vieni?”

“Jā, Māt, tūlīt. Lai neviens mūs netraucē līdz sarunas beigām. Manī mīt cerība, ka tas būs (arī) citu atgriešanās sākums. Es lūdzu Tevi, lai Tu būtu nomodā par to, lai nepastāvētu nediskrētiska ziņkāre... nekāda... īpaši Jūdasa, Sīmaņa dēla (ziņkāre).”

Marija iziet. Pēc brīža Viņa atgriežas, turot Aglai aiz rokas. Viņai vairs nav pelēkais apmetnis, nedz plīvurs kā agrāk, kas krita tai pār seju, ne sandales ar sprādzītēm un lentītēm. Viņa pilnībā līdzinās šīs zemes sievietēm. Viņas sandales ir zemas un lokanas, ļoti vienkāršas, tādas kā Marijai. Mugurā viņai ir tumši zila kleita un pie tās pieskaņots apmetnis. Viņa nēsā baltu plīvuru kā izraēlietes (plīvurs uz galvas ir uzlikts tā, ka tā stūris krīt uz pleciem, un seja tikai daļēji ir aizsegta. Viņa ienāk ar nolaistu galvu, ar katru soli aizvien vairāk piesarkstot. Domāju, ja Marija viņu nepabīdītu Jēzus virzienā, viņa neapšaubāmi noslīgtu ceļos uz sliekšņa.

“Lūk, Dēls, tā, kura jau sen Tevi meklē. Uzklausi viņu”- saka Marija, Aglaei jau esot Jēzus tuvumā. Viņa nolaiž aizkarus pār atvērtajām durvīm un aizver tās, kuras atrodas vistuvāk pie kāpnēm.

Aglae noņem mazu somiņu, kuru līdz šim bija nesusi plecos, un tad noslīgst pie Jēzus kājām un izplūst asarās. Viņa noliecas līdz pat zemei un raud, galvai atrodoties uz sakrustotām rokām, kas balstās pret grīdu.

“Neraudi tā. Tas vairs nav tas laiks. Raudāt tev vajadzēja tad, kad dzīvoji naidā ar Dievu. Vairs ne tagad, kad mīli Viņu un Viņš mīl tevi.”

“Es mīlu Viņu, tas tiesa, kā protu... Un kaut arī zinu un ticu, ka Dievs ir Labsirdība, es nespēju uzdrošināties ticēt Viņa mīlestībai un mani... Pārāk daudz esmu grēkojusi... Iespējams kādu dienu es būšu pelnījusi Viņa mīlestību... Taču man vēl daudz ir jāraud... Šobrīd savā mīlestība es esmu vientuļa. Esmu viena... Tomēr tā nav iepriekšējo gadu izmisuma pilnā vientulība. Tā ir alku pilna pēc Dieva, tādēļ tā vairs nav bezcerīga... Bet tik skumja, skumīga...”

“Aglae cik maz tu vēl pazīsti Kungu! Šīs ilgas pēc Viņa ir pierādījums tev, ka Dievs atbild tavai mīlestībai, ka ir tavs draugs, ka tevi sauc, aicina, ka alkst pēc tevis. Dievs pastāv. Dievs nespēj palikt vienaldzīgs pret radības ilgām, jo šīs alkas sirdī ieliek Viņš pats: visas radības Radītājs un Kungs. Viņš iededz šo vēlēšanos, jo ar īpašu mīlestību Viņš ir iemīlējis dvēseli, kura šobrīd ilgojās pēc Viņa. Dieva vēlme vienmēr apsteidz radības vēlēšanos. Jo Viņš ir vispilnīgākais un tādēļ Viņa mīlestība ir daudz aktīvāka un liesmojošāka par radības mīlestību.”

“Necenties izprast to ar prātu. Dievs ir neizmērojama žēlsirdība, cilvēciskajam saprātam neaptverama. Bet to, ko cilvēka prāts nespēj saprast, izprot mīlestības inteliģence, gara mīlestība. Tā saprot un neapšaubāmi ieiet noslēpumā, kurš ir Dievs, (ieiet) dvēseles attiecību noslēpumā ar Dievu. Tā ieiet, un saka to tev: Nāc, jo Dievs to vēlas.”

“Ak, mans Pestītāj! Bet vai patiesi es esmu saņēmusi piedošanu? Vai patiesi esmu mīlēta? Vai varu tam ticēt?”

“Ak, nē, Kungs! Viss, ko sacīji man Hebronā ir piepildījies. Tu izglābi mani – kā sacīji – ar Savu Vārdu. Tu meklēji mani, nabaga pazudušo dvēseli. Manai mirušajai dvēselei, kuru nēsāju sevī, Tu dāvāji dzīvību. Tu sacīji, ja Tevi meklēšu, tad atradīšu. Un tā bija patiesība. Tu sacīji, ka esi visur, kur cilvēkam ir nepieciešams ārsts un zāles. Un tas viss ir tiesa, ko sacīji Aglaei: sākot ar vārdiem jūnija rīta agrumā, līdz pat tiem, kurus dzirdēju “Skaistajā Upē”...”

“Paldies... Bet tagad... Ko man darīt tagad? Saki, mans Pestītāj, ko man darīt, lai es sasniegtu mūžīgo dzīvi? Vīrietis – pat tikai uzlūkojot mani – jau samaitājas... Es nevaru dzīvot bailēs, ka tikšu atklāta un nosodīta... Ejot pa ceļu es nodrebēju no katra vīrieša skatiena. Es nevēlos vairs grēkot, nedz uz grēku pavedināt. Saki man kā man dzīvot. Lai kas tas arī būtu, es sekošu (Tavam padomam). Redzi es esmu spēcīga pat trūkumā... un pat ja lielākas nabadzības dēļ es nomiršu, es nebīstos no tā. Nāvi es nosaukšu par “savu draudzeni”, jo tā izraus mani no nedrošības, kas valda virs zemes – un tas būs uz visiem laikiem. Saki, mans Pestītāj.”

“Zemes virsū vairs nē. Bet drīzumā Es atpirkšu tevi no visa un tad nākšu pie tava gara, lai sagatavotu tevi doties pie Dieva.”

“Kā tad notiks pilnīga manis atpirkšana, ja es Tevi vairs neredzēšu? Kā Tu man to dosi?”

“Lai dāvātu jums Dzīvību, Man ir jāpieņem nāve. Tādēļ esmu nācis cilvēciskā veidolā. Neraudi... Drīzumā tu iesi turp, kur būšu Es – pēc Mana un tava upura.”

“Jā. Bet citādāk. Stundu pēc stundas mirs tava miesa tavas gribas aktu dēļ. Tā mirst jau aptuveni gadu. Kad tā nomirs pilnībā, Es tevi aicināšu.”

“Tur, kur tu atradīsies, sātans sāks tev uzbrukt visā (savā) niknumā tādā mērā kādā aizvien vairāk tu piederēsi Debesīm. Vientulībā tu tomēr sastapsi Manu apustuli. Sākumā viņš bija grēcinieks, vēlāk tapa dziedināts.”

“Ne jau to svētīgo, kurš stāstīja man par Tevi? [Andrejs, Sīmaņa brālis, “Skaistajā Upē” paslepus no pārējiem mācīja Aglai.]

“Viņu nē. Citu. Viņš atnāks pie tevis īstajā laikā. Viņš pavēstīs tev to, ko (pašlaik) zināt tu nevari. Ej mierā. Dieva svētība lai nāk pār tevi.”

Aglae, kura visu laiku bija atradusies uz ceļiem, noliecas, noskūpstīt Kunga kājas. Vairāk viņa neko neuzdrošinās. Tad viņa atver somu, un izber tās saturu. No somas izkrīt vienkāršas drēbes, mazs skanošs maisiņš un smalks rožains alabastra trauciņš.

“Tas Taviem nabagiem. Manu dārgumu pārpalikums. Es paturēju vienīgi naudu pārtikai, ceļojuma laikam... jo – pat, ja Tu nebūtu to sacījis – es būtu devusies uz kādu attālu vietu. Tas Tev. Mazāk salds par Tava svētuma smaržu. Bet zemes virsū neko labāku dot es nespēju. Man tas kalpoja vissliktākajam... Lūdzu. Lai Dievs Debesīs, Tavā klātbūtnē man ļautu smaržot kaut vai šādi.”

Viņa noņem trauciņa vāciņu, izlejot tās saturu uz zemes. Intensīva rožu smarža viļņiem plūst no grīdas, kurā sūcas vērtīgā eļļa. Aglae paņem tukšo trauciņu.

Tad viņa no jauna noliecas, lai noskūpstītu Jēzus kājas. Viņa pieceļas, pagriežas, iziet, aizver durvis... Dzirdami ir viņas soļi. Viņa dodas kāpņu virzienā. Dzirdama ir viņas balss, pārmijot dažus vārdus ar Mariju... Un tad – sandaļu atbalss uz trepēm. Viss pieklust.

Pēc Aglaes paliek vienīgi pie Jēzus kājām gulošais maisiņš un spēcīgā, telpā izplatošā, smarža. Jēzus pieceļas... paņem maisiņu un ieliek to azotē. Viņš dodas pie durvīm, kas iziet uz ceļu. Jēzus smaida redzot sievieti, kura izraēlietes apmetnī viena pati dodas uz Betlēmi. Viņš svētī to un tad dodas uz terasi, saucot:

“Tu aplaimoji viņu, Dēls. Prom viņa devās spēcināta un nomierinājusies.”

“Jā, Māt. Kad atgriezīsies Andrejs, atsūti viņu pie Manis pirms pārējiem.”

“Jā. Panāc šurp. Lai neviens par to neuzzina, taču ir pareizi tev to pateikt. Andrej, paldies tev Kunga un kādas dvēseles vārdā.”

“Vai nejūti šo smaržu? Tā ir zem plīvura paslēptās sievietes piemiņas velte. Viņa atnāca. Ir glābta.”

“Jā. Viņš bija kopā ar mums... stāstīja... daudz melus. Kādēļ viņš tā rīkojas, Kungs?”

“Nē. Mans brālis ir pārāk laimīgs ar bērnu, lai būtu uz to noskaņots, bet pārējie... zini... ir prātīgāki. Tomēr neapšaubāmi visi sirdīs jūt netīksmi. Pēc vakariņām Jūdas dosies prom... pie citiem draugiem, tā viņš saka... Ak, viņš nievā netiklas sievietes!...”

“Jā, Mācītāj. Arī man ir sava neredzama, taču salda aizbildniecība (pār zēnu). Es eju.”

Paiet brīdis. Ienāk apustuļi ar bērnu un Jāni no Endoras. Viņiem seko sievietes, kuras nes traukus un lampu. Kā pēdējais ienāk Lācars ar Sīmani. Tikko ienākuši tie iesaucas:

Un viņi ieelpo – par spīti plaši atvērtajām durvīm – ar rožu eļļu piesātināto gaisu.

“Kas šo telpu ir piepildījis ar tādām smaržām? Varbūt Marta?”- daudzi taujā.

“Viņa – veicot šo nevajadzīgo atpestīšanas izrādīšanos – varēja dāvāt nabagiem to, ko izlēja. Viņu ir tik daudz un tie zina, ka tiem palīdzam. Man vairs nav ne graša – saka dusmu pārņemtais Iskariota.- Bet mums ir jānopērk jērs, jāiznomā telpa pashas vakariņām un...”

“Tomēr tas nav pareizi. Rituāls zaudē savu skaistumu. Likums saka: “Paņem jēru sev un savai ģimenei.” Tas nesaka: “Pieņem jēru...”

Bartolomejs dusmīgi pagriežas, atver lūpas, tad tās aizver. Pēteris stāv piesarcis, ar (acīmredzamām) grūtībām cenšoties klusēt. Tomēr Zelota, kurš atrodas savās mājās un uzskata, ka var ko bilst, saka:

“Tas viss svarīgs ir rabīniem... Es tevi lūdzu (šos principus) atmest, kā arī ar cieņu izturēties pret manu draugu Lācaru.”

“Brīnišķīgi, Sīmani!- Pēteris nerunā, bet uzsprāgst:- Brīnišķīgi! Man vienlīdz liekas, ka viņš aizmirst to, ka vienīgi Mācītājam ir tiesības mācīt...”

Pēteris saka; “aizmirstas”. Un to sakot viņš varonīgi valdās, lai neteiktu: “Jūdas aizmirst.”

“Jā. Un arī Es tev atbildēšu. Pateicība ir liels tikums. Esmu pateicīgs Lācaram tāpat kā šī izglābtā bija pateicīga Man. Es, jūsu visu Vadonis, izleju pār Lācaru Savas svētības smaržu. Es daru to vienlīdz (arī) to apustuļu vietā, kuri nespēj (tādi būt). Sieviete – priekā par sevis glābšanu – pār Manām kājām izlēja eļļu. Viņa atpazina Ķēniņu un atnāca pie Viņa pirms daudziem citiem, pār kuriem Ķēniņš ir izlējis vairāk mīlestību nekā pār viņu. Neaizliedziet to darīt, nekritizējiet viņu. Šī sieviete nevarēs Man sekot, kad tapšu pasludināts par Ķēniņu, nedz brīdī, kad tapšu svaidīts. Viņai uz pleciem jau ir krusts. Pēteri, tu sacīji, ka varbūt šeit ir ieradies asīriešu varmāka. Patiesi Es tev saku, ka pat Karaļu vīraks, tik tīrs un dārgs, nav bijis saldāks un vērtīgāks par šo eļļu. Eļļa sajaucās ar asarām, tādēļ tā ir tik jūtama. Pazemība uztur mīlestību un padara to pilnīgu. Sēdīsimies pie galda, draugi...”

Liekas ir trešdienas rīts. Apustuļu un sieviešu grupa – ar Jāni, Mariju un viņu starpā esošo zēnu – tuvojas Zivju Vārtiem. Kopā ar viņiem ir Jāzeps no Arimatejas, kurš uzticīgs dotajam vārdam ir iznācis viņus sagaidīt. Jēzus ar skatienu meklē kareivi Aleksandru, bet neredz to.

Tomēr pūlis ir tik liels, ka griezties pie kareivjiem nav iespējams. Tas varētu vienlīdz būt nepiesardzīgs solis. Jo ebreji ir vēl vairāk sašķelti kā jebkad agrāk. Tuvojas svētki, un pie tam vēl – aizkaitinājuma dēļ par Kristītāja arestu - uz Pilātu un tam apkārt stāvošām personām tie raugās kā uz sabiedrotajiem. Noprotu to pēc dzirdētiem epitetiem un strīdiem, kuri nepārtraukti noris pie Vārtiem starp kareivjiem un iedzīvotājiem. Līdz manām ausīm nonāk apvainojumi... nesmalkjūtīgi un nepiedienīgi, ik brīdi uzliesmot spējīgi kā aizdegtas lampas liesma. Galilejas sievietes ir samulsinātas. Ciešāk nekā ierasti viņas ietinas apmetņos un plīvuros. Marija sarkst, taču iet ar noteiktiem soļiem, taisna kā palma. Viņa lūkojas uz Savu Dēlu. Jēzus necenšas uzbudinātos ebrejus vest pie prāta, nedz ieteikt kareivjiem būt žēlsirdīgākiem pret tiem. Kādam epitetam skarot galiliešu grupu, Jāzeps no Arimatejas iziet priekšgalā, nostājas Jēzus tuvumā un pūlis, atpazīstot viņu, cieņas dēļ apklust.

Visbeidzot viņi paiet garām Zivju Vārtiem un ļaužu jūrai, kura viļņiem plūst uz pilsētu; saplūstot ar ēzeļiem un aitu ganāmpulkiem, pūlis izklīst pa ielām...

“Lūk, arī mēs, Mācītāj!”- saka pie vārtiem stāvošie Toms, Filips un Bartolomejs.

“Nē. Mēs šeit jau esam kopš rītausmas, lai nenokavētos, bet Jūdasu gan neesam redzējuši. Satiku viņu vakar. Viņš bija kopā ar Sadoku, Rakstu mācītāju, tu viņu pazīsti, Jāzep? (Kopā ar viņu) bija arī citi... jaunie. Es iesaucos: ‘Sveiks, Jūdas.’ Bet viņš neatbildēja, izliekoties, ka mani nepazīst. Es nodomāju: ‘Kas viņam noticis?’ un dažus metrus sekoju viņam. Kopā ar kādu, kas atgādināja levītu, viņš atgāja no Sadoka un attālinājās ar citiem sava vecuma vīriešiem, kuri... kuri neapšaubāmi nebija levīti... Bet tagad viņa šeit nav... Viņš zināja, ka esam nolēmuši nākt šurp!”

Filips nesaka neko. Bartolomejs – lai atturētos no nosodījuma, kurš rodas viņa sirdī – sakniebj lūpas tik spēcīgi, ka tās (vairs) nav redzamas.

“Labi, labi! Tas nekas! Es noteikti neapraudāšu viņa prombūtni”- saka Pēteris.

“Uzgaidīsim vēl brīdi. Iespējams, ka kaut kas viņu ir aizturējis ceļā”- nopietni saka Jēzus.

Visi atgriežas ēnā pie mūra. Sievietes stāv vienkopus, bet vīri veido mazu grupiņu. Visi ir svinīgi ģērbušies. Pēterim mugurā ir patiesi izmeklēts apģērbs. Viņš zīmējas ar jaunu sniegbaltu galvas segu, kuru satur – sarkanā un zeltā – izšūta lente. Mugurā viņam ir vislabākais granātu krāsas tunika, kas izgreznota ar galvas segai pieskaņotu jostu, pie kuras ādas makstī karājas nazis. Arī pārējie ir vairāk vai mazāk bruņojušies. Vienīgi Jēzum nav ieroču. Viņš ir ģērbies sniegbaltā tunikā un gaiši zilā apmetnī, kuru Marija neapšaubāmi ir noaudusi ziemas laikā.

Margcjama tērps ir gaiši sarkans ar tumšākiem izšuvumiem pie kakla izgriezuma un līdzīga josla (arī) ap vidukli un apmetņa malām, kuru bērns salocītu tur uz rokām. Apmierinātībā viņš glāsta to, ik pa brīdim te smaidošu, te norūpējušos sejiņu... Arī Pēteris rokā tur kaut kādu sainīti.

“(Viņš) nav tā vērts...”- norūc Pēteris un iespējams viņš vēl ko būtu bildis, tomēr apustulis Jānis atsaucas:

Viņi dodas uz Svētnīcu, bet Jūdasa tur nav. Jāzeps no Arimatejas zaudē pacietību un saka:

Zēns pieķeras Pēterim, iekrampējas viņa rokā, bet nejūtoties vēl pietiekami drošs, vēlas satvert Jēzus roku.

Jēzus ir ļoti nopietns, jeb pareizāk sakot – skumjš. Pestītājs piebilst:

Patiesi, Jāzeps neiebilst šiem vārdiem un ar savu klusēšanu un izteiksmīgo nopūtu izsaka piekrišanu.

Tad Margcjams satver Jāņa roku un viņi dodas prom. Viņiem priekšā iet Jāzeps, kuru nepārtraukti sveicina zemu klanīšanās. Viņiem seko Sīmanis un Toms. Pārējie paliek ar Jēzu. Viņi ieiet zālē, kurā savā laikā tika ievests Jēzus. Jaunais, stūrī sēdošais, cilvēks, ieraugot Jāzepu pieceļas un noliecas līdz zemei.

Jauneklis attālinās un gandrīz tūlīt pat atgriežas ar diviem rabīniem – iespējams ar sinagogas vadītājiem vai Rakstu mācītājiem. Es nezinu, kas ir šīs divas, lepnības pārpilnās, personas, kas savu iznesību lauž vienīgi Jāzepa priekšā. (Ienākušie) paklanās. Viņiem seko astoņi mazāk uzpūtīgi vīri. Tie apsēžas. Tie, kas ir nākuši ar lūgumu stāv kājās, un vienlīdz (arī) Jāzeps no Arimatejas.

“Es vēlos jūsu vērtējumam stādīt priekšā šo Ābrahama dēlu. Viņš ir sasniedzis Likumā noteikto laiku, lai spētu pats atbildēt par sevi.”

“Dievā mēs visi esam saistīti. Tomēr bērns ir bārenis, un šis cilvēks – par kura godīgumu (es) galvoju – pieņēma bērnu, lai viņa laulība nepaliktu bez pēcnācējiem.”

“Sīmanis, Jonas dēls, no Galilejas Betsaidas, precējies, bez bērniem, zvejnieks pasaules acīs, bet Visaugstākajam – Likuma dēls.”

“Likums saka, ka mums ir jāparāda mīlestība bārenim un atraitnei. Tādēļ es daru to...”

“Tomēr, vai puika pārzin Likumu tādā mērā, lai pelnītu... Atbildi, zēn, kas tu esi?”

“Tātad tu esi ebrejs. Vai galilietim ir tiesības uzņemties aizbildniecību? Paskatīsimies ko par to saka Likums.”

“Bet kas tad es esmu: spitālīgais vai nolādētais?”- Pētera asinis sāk vārīties.

“Apklusti, Sīmani. Es atbildēšu viņa vietā. Es sacīju, ka galvoju par šo cilvēku. Es pazīstu viņu tā, it kā viņš būtu manas mājas iemītnieks. Jāzeps Vecākais nekad neteiktu ko tādu, kas būtu pret Likumu vai likumiem. Pārbaudiet zēnu taisnīgi un tūlīt, jo pagalms ir bērnu pārpildīts, kuri gaida eksāmenu. Mīlestības dēļ pret visiem, neesiet tūļas.”

“Bet kurš liecinās, ka bērnam ir divpadsmit gadi un ka tas ir izpirkts Svētnīcā?”

“To iespējams noskaidrot pierakstos. Šī meklēšana ir apgrūtinoša, tomēr to ir iespējams veikt. Puika, tu sacīji man, ka esi visvecākais?”- taujā Jāzeps no Arimatejas.

“Jā, Kungs. Tu vari to pārbaudīt, jo esmu pasvētīts Svētnīcā un izpirkts par noteikto cenu.”

“Nav nepieciešamības – sausi atbild abi gudrinieki. – Panāc šurp, puika. Noskaiti dekalogu.”

“Nē! Šeit. Padod man rulli”- iejaucas Jēkabs. Viņš attin rulli līdz noteiktai vietai, un tad saka: - Šeit.”

“Slavējiet Dievu, slavējiet Viņu visa dzīvā priekšā par labestību, kādu Tas parādījis jums caur Savu žēlsirdību. Karalisku noslēpumu slēpšana ir skaista lieta, bet uzslavas cienīgi ir sludināt...” (Tob 12,6-7)

“Pietiks! Pietiks! Un kas tas ir?”- jautā Jēkabs rādot sava apmetņa bārkstis.

“Svētās bārkstis (Sk 15,39), kungs. Mēs tās nēsājam, lai tās mums atgādinātu Visaugstākā Kunga baušļus.”

“Pietiks! Pietiks! Priekš galilieša tu zini jau pārāk daudz. Vīrs, tev jāzina, ka tavs dēls ir sasniedzis pilngadību.”

Pēteris ar vislielāko laipnību – uz kādu vēl ir spējīgs pēc tik daudzajām nelaipnībām - saka īsu vecāku uzrunu:

“Kā redziet, mans dēls ir sasniedzis noteikto vecumu un ir spējīgs rīkoties pats. Viņš pazīst Likumu, priekšrakstus, tradīcijas, paražas, ceremonijas, svētības, lūgšanas. Pateicoties tam – kā paši par to pārliecinājāties – gan es, gan viņš varam lūgt atzīt viņa pilngadību. Patiesībā man pirmajam vajadzēja runāt. Tomēr šeit tika lauztas ieražas – bet ne mūsu, galiliešu dēļ – un bērns tika uzrunāts pirms tēva. Tādēļ es saku tagad: ja jūs esiet atzinuši viņu esam spējīgu atbildēt par sevi, tad kopš šī brīža vairs neatbildu par viņa darbiem nedz Dieva, nedz cilvēku priekšā.”

Mazais gājiens uz sinagogu, ejot garām nepieejamām rabīnu sejām, kuriem Pēteris bija aizbāzis mutes. Lampu priekšā Margcjamam apgriež uz pleciem krītošos matus līdz pus ausij. Tad Pēteris – atvēris saini – izņem (no tā) skaistu jostu no sarkanas vilnas ar dzeltenu izšuvumu. Bērns tiek ar to apjozts. Ap pieri un pleciem priesteri apsien zēnam ādas lentītes. Pēteris tikmēr nodarbojas ar svēto bārkšu piestiprināšanu pie apmetņa, kuru tam ir pasniedzis Margcjams. Pēteris ir ļoti aizkustināts, aizsākot slavas dziesmu Kungam!...

“Kāda laime, jo es vairs pār sevi nevaldīju! Tu redzēji (to), Jāzep! Viņi nepabeidza pat ritu. Taču nav svarīgi... Tev... tev, mans dēls, ir kāds, kas tevi svētdara... Iesim nopirkt mazu jēru Kunga godināšanas upurim. Mazu jēru, tik maigu kā tu. Paldies tev, Jāzep! Arī tu, Margcjam, pateicies šim lielajam draugam. Bez tevis mūs būtu uzņēmuši ļoti nelaipni.”

“Sīmani, es esmu laimīgs, ka varēju būt noderīgs kādam tik taisnīgam kā tu. Es lūdzu tev: Nāc viesībās manā mājā Bezetā. Kopā ar tevi ielūgti, protams, ir visi.”

“Iesim to pateikt, Mācītājam. Man... tas ir pārāk liels gods!”- pazemīgi saka Pēteris, bet viņa seja mirdz priekā.

Viņi atkal šķērso pagalmus un koridorus līdz sieviešu pagalmam, kur visas sievietes apsveic Margcjamu. Tad tie dodas uz izraēliešiem paredzēto, atvērto terasi. Tur atrodas Jēzus ar mācekļiem. Visi veido laimīgu kopienu. Pēteris dodas upurī salikt jēru. Citi, caur portikiem un pagalmiem, virzās uz pirmo mūra sienu.

Cik gan laimīgs ir Pēteris ar savu dēlu – kopš šī brīža jau nobriedušu izraēlieti! Viņš nepamana Jēzus pierē ievilkušos grumbu, nepamana biedru nospiedošo klusēšanu.

Jāzepa mājas zālē bērns tiek izjautāts par nākotnes nodomiem. Zēns atbild:

Tikai šai brīdī Pēteris caur asarām atceras un saprot visu (klātesošo) skumju iemeslu...

“Jā...Jūdas pievienoja šiem svētkiem indes lāsi... Un tas, Mācītāj, Tevi nospiež... bet pārējos skumdina. Piedodiet man visi, ka jau agrāk to neaptvēru... Ak!...Šis Jūdas!...”

Domāju, ka šī nopūta mīt visu sirdīs... Tomēr, lai likvidētu šo indi, Jēzus cenšas pasmaidīt un saka:

“Nemokies, Sīmani. Ideālām svinībām pietrūkst vienīgi tava sieva... Es domāju vienlīdz par viņu, tik labsirdīgu un vienmēr sevi ziedojošu. Drīzumā viņa gūs negaidītu prieku un neviens nezin, cik labi to pieņems. Domāsim par labestību, kas pastāv pasaulē. Nāc. Vai Margcjams labi atbildēja? Zināju jau iepriekš...”

“Paldies jums visiem – viņš saka. – Šī ceremonija ir padarījusi mani jaunāku un tas, ka Mācītājs, Viņa Māte, radi un jūs, dārgie mācekļi, aplaimojāt mani ar savu klātbūtni manās mājās. Iesim uz dārzu. Tur ir svaigs gaiss un ziedi...”

Jēzus ar mācekļiem ieiet tuvu mūriem esošajā mājā. Domāju, tas joprojām ir Bezetas rajons, jo – lai izietu otrā mūra pusē nepieciešams iet gar Jāzepa māju. Tā atrodas vārtu tuvumā, kurus – kā dzirdēju – sauc par Heroda Vārtiem. Pilsēta šajā mierīgajā, mēnesim spīdošajā, vakarā ir daļēji mierīga. Apzinos, ka Pasha ir ēsta vienā no Lācara mājām. Tās nav Pēdējās Vakariņas, jo šī māja atrodas pretējā virzienā, uz ziemeļiem, bet (Pēdējā Vakarēdiena māja) stāv Jeruzalemes dienvidu daļā.

Uz mājas sliekšņa Jēzus ļoti mīļi atvadās no Endoras Jāņa, atstājot to par sargu sievietēm, un pateicoties par viņu apsargāšanu. Tad Jēzus noskūpsta Margcjamu, kurš vienlīdz ir iznācis uz mājas sliekšņa. Tad caur Heroda Vārtiem Viņš dodas prom.

‘’Nāciet Man līdzi. Es aizvedīšu jūs, lai Pashu vainagotu ar retu un ilgi gaidītu pērli. Tādēļ arī esmu izvēlējies būt kopā tikai ar jums. Paldies jums, Mani draugi, par jūsu lielo mīlestību uz Mani. Ja jūs zinātu kā tā Mani iepriecina, jūs būtu izbrīnīti. Jūs redziet, ka eju starp šķēršļiem un nemitīgu vilšanos – jūsu vilšanos. Kas attiecas uz Mani – tad ziniet – Es nepiedzīvoju vilšanos, jo Man nav dāvāta nezināšanas dāvana... Tādēļ iesaku arī jums ļaut (Man) jūs vadīt. Ja Es pieļauju šo vai to, netraucējiet. Tad nu, ja Es nerīkojos, lai kaut kam pieliktu punktu, tad arī jūs neprātojiet kā to izdarīt. Katrai lietai ir savs laiks. Uzticieties Man, neskatoties ne uz ko.

Viņi atrodas ziemeļ - austrum spārnā. Tad nogriežas un iet Morijas kalna tuvumā – līdz vietai, kur pār mazu tiltu var šķērsot Cedronu.

‘’Ak, viņš atnāks šurp vēl daudz reižu! Viņš bija noguris. Tas taču ir bērns. Es vēlos jums dāvāt kaut ko lielu. Šis brīdis ir attiecīgs, lai jūs to iegūtu.”

Jēzus (ar apustuļiem) iet kalna pakājē, starp olīvkokiem - Ģetzemanei paliekot labajā pusē – un kāpj vēl augstāk, līdz virsotnei, kurā šalc olīvas. Jēzus apstājas un saka:

‘’Apstāsimies... Mani dārgie, cik gan mīļie mācekļi un Mani nākamie aizvietotāji, nāciet pie Manis. Reiz – un nevienu reizi vien – jūs esiet Man sacījuši: ‘Iemāci mūs lūgties tā, kā lūdzies Tu. Māci mums tā, kā to darīja Jānis, lai mēs kā mācekļi, prastu lūgties ar tādiem pašiem vārdiem kā Mācītājs.’ Es jums vienmēr atbildēju: ‘Es to darīšu, kad redzēšu jūsos minimālo, nepieciešamo sagatavotību, lai lūgšana nekļūtu par veltīgu cilvēcisko vārdu formulu, bet gan par patiesu sarunu ar Tēvu.’ Šis brīdis ir pienācis. Jūsos jau ir pats nepieciešamākais, lai saprastu vārdus, kurus piederas sacīt Dievam. Un Es vēlos tos jums šovakar iemācīt – mierā un mīlestībā, kas mājo mūsu vidū, un, mīlestībā un mierā ar Dievu; Dieva mierā un mīlestībā.

Mēs esam bijuši paklausīgi pashālajiem priekšrakstiem, kas saista izraēliešus un (esam bijuši paklausīgi) Dieva mīlestības bauslim uz Dievu un tuvāko. Viens no jums šajās dienās ir daudz cietis. Cietis, kaut arī nebija to pelnījis. Cieta piepūles dēļ kādu bija uzņēmies, lai apspiestu kādas rīcības izraisītas dusmas. Jā, Sīmani, Jonas dēls, nāc šurp. Nav tādas tavas cēlās sirds trīsas, kuras Es nezinātu, un kopā ar tevi, Es dalu tavas skumjas. Tavi biedri un Es...”

‘’Bet Tevi, Kungs, daudz vairāk ignorēja par mani! Un tās man bija papildus ciešanas... lielākas, nē... tās aizskāra dziļāk... un vēl... vairāk... vairāk... Bet ko nu, Jūdas juta netīksmi piedalīties manos svētkos, tādēļ es cietu kā cilvēks. Tavs noskumušais un ignorētais izskats bija iemesls citām ciešanām, dubultām... Es... nevēlos lepoties un piedēvēt sev vērtību, izmantojot Tavus vārdus... Tomēr man vajag pateikt – un, ja tā ir lepnība, pasaki man to – ka cietu dvēselē... un tas sāp vairāk.”

‘’Tā nav lepnība, Sīmani. Tu cieti garīgi, jo Sīmanis, Jonas dēls, Galilejas zvejnieks, pārvēršas Pēterī, Jēzus – Mācītāja – garā, pateicoties kuram arī Viņa skolnieki kļūst garīgi aktīvi un gudri. Šovakar vēlos iemācīt jums lūgties, lai jūs pieaugtu garīgajā dzīvē, lai jūs virzītos uz priekšu. Kā gan jūs esiet mainījušies kopš vientulīgas lūgšanas laika”

‘’Saprotu ko vēlies teikt. Es runāju par jums, vienpadsmit, ne citiem...”

‘’Kas, Kungs, notiek ar Sīmaņa dēlu, Jūdasu? Mēs viņu vairs nesaprotam... Viņš liekas esam tā mainījies, un tagad pēc mūsu aiziešanas no ezera...”- saka noskumušais Andrejs.

‘’Apklusti, brāli. Man ir šī noslēpuma atslēga! Viņš ir pieņēmis sevī kaut ko no Belcebula. Viņš devās Endorā uz alu, vēloties izbrīnīt ļaudis un... un kļuva (tur) apmierināts! Mācītājs teica viņam to tajā dienā... Gamālijā ļaunie gari iegāja čūskās. Endorā ļaunie gari, kuri izgāja no tā nelaimīgā Jāņa, iegāja viņā... tas ir saprotams... saprotams... Ļauj man to pateikt, Mācītāj! Tas ir šeit man kaklā, un, ja to nepateikšu, tas paliks un saindēs mani...”

‘’Jā, Mācītāj... un es apsolu Tev, ka viņa klātbūtnē es būšu rāms. Tomēr es saku un domāju, ka grēcīgais Jūdas – to mēs visi esam sapratuši – ir mazliet rados ar cūku... un saprotam, ka ļaunie gari labprātīgi izvēlas cūkas, vēloties mainīt... uzturēšanās vietu. Jā. Esmu pateicis.”

‘’Un ko tu gribēji? Nav iemesla kļūt tik neciešamam. Ir vēl sliktāk kā ‘Skaistajā Upē’! Tur mēs varējām domāt, ka laiks viņu tā iespaido... Bet tagad...”

‘’Saki, Mācītāj, kāds. Es būšu apmierināts, ja varēšu mainīt viedokli par manu biedru.”

‘’Greizsirdīgs? Uz ko? Viņam taču nav sieva, un pat ja būtu, un ja tā atrastos jaunavu vidū, domāju, ka neviens no mums neizrādītu nievas viņam, tādam pašam māceklim kā mēs...”

‘’Viņš ir greizsirdīgs uz Mani. Padomā. Jūdas ir izmainījies pēc Endoras – (tas notika) Ezdrelonā. Tas nozīmē – tai brīdī, kad darbojos ar Jāni un Jabesu. Tomēr šobrīd – kad Jānis, īpaši Jānis, dosies pie Izāka – tu redzēsi, ka viņš atkal kļūs mierīgs un labs.”

‘’Ak!... Labi. Tomēr Tu neapgalvo, ka viņš neatrodas kāda maza, ļaunā gara varā. Un bez tam... Nē! Es to pateikšu. Un Tu nesacīsi, ka šo pēdējo mēnešu laikā viņš ir kļuvis labāks... Es nevēlējos nevienu citu bez mums, sešiem pirmajiem. Vai atminies? Tagad, tagad... Ļauj kaut tikai reizi man piesaukt Dievu par liecinieku savām domām. Šobrīd varu sacīt, ka esmu laimīgs redzot kā aug mācekļu skaits ap Tevi. Ak! Kā es vēlētos iegūt visus cilvēkus un vest (tos) pie Tevis, un vēlētos, lai man būtu visi iespējamie līdzekļi, lai palīdzētu visiem, kas atrodas nepieciešamībā... jā, lai niecība nebūtu par traucēkli nākšanai pie Tevis. Dievs redz, vai runāju patiesību. Tomēr kādēļ tagad tāds esmu? Jo ļāvos Tev mani mainīt. Viņš... mainījies nav. Tieši pretēji... Jā, Mācītāj... Kāds mazs ļaunais gars būs ieguvis varu pār viņu...”

‘’Nesaki tā. Nedomā tā. Lūdzies, lai viņš top vesels. Greizsirdība ir slimība...”

‘’Tavā klātbūtnē, ja vēlēsies, (tad) izveseļosies. Ak! Tevis dēļ es visu pacietīšu... Bet kas tas par darbu!...”

‘’Esmu dāvājis tev balvu, (tu) esi saņēmis bērnu. Un tagad iemācīšu tev lūgšanu...”

‘’Ak! Jā, Brāli – saka Jūda Tadejs. – Mēs runājām par to... un neatcerēsimies manu vārda brāli bez iemesla. Man liekas, viņš jau ir sodīts. Šajā stundā viņš nav kopā ar mums!”

‘’Klausieties. Kad jūs lūdzaties, sakiet šādi: Tēvs mūsu, kas esi Debesīs, svētīts lai top Tavs vārds, lai nāk Tava valstība kā Debesīs, tā arī virs zemes. Un lai Tava griba top pildīta virs zemes, kā arī Debesīs. Mūsu ikdienišķo maizi dod mums šodien. Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna. Āmen.”

Jēzus ir piecēlies, lai noskaitītu lūgsnu. Visi uzmanīgi un aizkustinājumā seko Viņa piemēram.

‘’Nekas cits vairs nav nepieciešams, Mani draugi. Šajos vārdos kā zelta aplī ir viss, kas cilvēka garam, miesai un asinīm ir nepieciešams. Tā jūs lūdziet to, kas tiem ir vajadzīgs. Un ja jūs darīsiet to, ko lūdzat, tad iegūsiet mūžīgo dzīvi. Šī lūgšana ir tik pilnīga, ka nedz herēzijas viļņi, ne gadsimti nespēs to izmainīt. Sātana kārdinājuma dēļ kristietība taps sadalīta. Daudzas Manas mistiskās Miesas daļas tiks pārrautas un atdalīsies. Taps jaunas, izolētas daļiņas. Tas notiks pilnīgas miesas izveidošanās vēlmes dēļ, kāda būs Kristus mistiskā Miesa, tas nozīmē, ka veidota tā būs no visiem apustuliskajā Baznīcā apvienotajiem ticīgajiem, kuri – kamēr zeme vien pastāvēs – būs vienīgā patiesā Baznīca. Šīs sadalītās – un līdz ar to bez Manām Baznīcai atstātajām dāvanām palikušās – daļiņas, tomēr vienmēr tiks dēvētas par kristiešiem. Tās atdos Kristum godu, savos maldos vienmēr atgādinot sev, ka tās ir no Viņa nākušas. Arī tās lūgsies ar šīs vispārējās lūgšanas vārdiem. Paturiet prātā šo lūgšanu. Nepārtraukti pārdomājiet to. Piemērojieties tai savā rīcībā. Nekas cits nav nepieciešams svēttapšanai. Ja kāds viens pats atrastos pagāniskā vidē – bez svētnīcas, bez grāmatām – tam pārdomām jau būtu visa patiesība šajā lūgšanā un caur šo lūgšanu (būtu) atvērta baznīca paša sirdī. Tādam piederētu vadošā rīcības norma svēttapšanai.

‘Tēvs mūsu’. Es Viņu saucu par ‘Tēvu’. Viņš ir Vārda Tēvs, Iemiesotā Tēvs. ES vēlos, lai arī jūs Viņu tā sauktu, jo esat vienoti ar Mani, ja Manī palieciet. Bija laiks, kad cilvēkam vajadzēja krist ar vaigu pie zemes, lai elpotu un bailēs drebētu: ‘Dievs!’ Kas netic Man un Maniem vārdiem, tas joprojām atrodas šajās paralizējošās bailēs... Paverieties labi Svētnīcas iekšpusē. Ne tikai Dievs, bet arī tas, kas Viņu atgādina ticīgo acīm, ir apslēpts zem trīskārtīga priekškara. Telpas norobežošana, aizklāšana ar priekškaru, tas viss tika pielietots, lai cilvēkam, kas lūdzas, paustu: ‘Tu esi dubļi, bet Viņš ir Gaisma; tu esi niecīgs, bet Viņš ir svēts; tu esi vergs, bet Viņš ir Ķēniņš.’

Un tagad!... Celieties! Panāciet tuvāk! Es esmu Mūžīgais Priesteris. Es varu satvert jūs aiz rokas un sacīt: ‘Nāciet.’ Es varu satvert priekškarus un tos noraut, pilnīgi atklājot neaizskaramās, līdz šim slēptās, vietas. Slēgtās? Kādēļ? Slēgtās Grēka dēļ, jā, bet vēl vairāk – zemiskās cilvēciskās domas dēļ. Ja jau Dievs ir Mīlestība, ja Dievs ir Tēvs, tad kādēļ tās ir slēgtas? Es varu, gribu, un Man ir jūs – nevis jāpārvērš pelnos (bet gan) – jāaizved uz debess jumiem; ne kā attālinātos, bet tuvos; nevis vergu drānās, bet kā bērnus, kas dus uz Dieva sirds. Sakiet: ‘Tēvs! Tēvs!’ Un nepagurstiet šī vārda atkārtošanā. Vai jūs neziniet, ka ik reizi to izsakot, Debesis staro Dieva priekā? Ja jūs kaut vai tik (daudz) sacītu – patiesā mīlestībā – jūs jau lūgtos Kungam patīkamā veidā. ‘Tēti, mans tēti!’- tā bērni uzrunā savu tēvu. Viens no pirmajiem vārdiem, kādu bilst bērns, ir: ‘Māte, tēvs.’ Jūs esiet Dieva bērni. Es jūs dzemdināju no jauna. Veco cilvēku jūsos ar Savu mīlestību Es iznīcināju, lai veicinātu jauna cilvēka – kristieša – dzimšanu. Tādēļ Vissvēto Tēvu sauciet vārdā, kuru bērni iemācās (kā) pirmo.

‘Svētīts lai top Tavs Vārds.’ Ak! Vārds, kurš ir svētāks un saldāks par visiem pārējiem; Vārds, kuru grēcinieka bailes lika jums aizvietot ar citu (apzīmējumu). Nē, vairs ne Adonai, vairs nē! Tas ir Dievs: tas Dievs, kurš mīlestības nolūkā radīja Cilvēci. Lai no šī brīža Cilvēce – ūdenī attīrītām lūpām, kuru Es sagatavoju – sauc Viņu vienmēr Vārdā. Lai cenšas visā gudrības pilnībā saprast patieso šī Neizprotamā nozīmi, kad – sakausēta ar Viņu savos labākajos dēlos – tā taps pacelta Valstībā, kuru esmu nācis nodibināt.

‘Lai nāk Tava valstība kā Debesīs, tā arī virs zemes.’ Ar visiem spēkiem alkstiet pēc tās atnākšanas. Tai atnākot zemes virsū, valdītu prieks: Dieva Valstība sirdīs, ģimenēs, līdzpilsoņu un tautu starpā. Panesiet ciešanas, grūtības un upurus šī valstības dēļ, lai zeme kļūtu par Debesu dzīves spoguli katrā cilvēkā. Šī Valstība atnāks. Kādu dienu tas viss atnāks. Visi asaru, asins, kļūdu un vajāšanas gadsimti aptumšos no Manas Baznīcas mistiskās Laternas nākošo gaismas plūsmu, nākamības brīdi, kad pasaulē iemājos Dieva valstība. Šī Baznīca ir laiva, kas nekad negrims. Tā vienlīdz ir zemūdens klints, kuru neviens vilnis nespēj izdobt. Baznīca glabās Gaismu, Manu Gaismu. Tā būs kā intensīvs zvaigžņu mirdzums, kuras sasniegušas esības pilnību, sadalās – lai spīdošā trīsēšanā pie sava Radītāja kājām, noliktu savu esību un mīlestību. Tam tomēr būs būt. Un tad nāk pilnīgā, svētīgā, mūžīgā Debesu Valstība.

‘Tava griba lai notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes.’ Savas personīgās gribas iznīcināšana – pirmtiesības dodot kāda cita gribai – var notikt vienīgi tad, kad tiek sasniegta pilnīga mīlestība uz radīto būtni. (Atteikšanās no personīgās gribas Dieva Gribas pildīšanai var notikt vienīgi tad, ja dvēselei piemīt teoloģiāli tikumi varonības pakāpē.) Debesīs, kur viss būs pilnīgs, tiek pildīta Dieva griba. Lūdziet, lai jūs, Debesu dēli, prastu darīt to, ko dara Debesīs.

‘Dod mums mūsu dienišķo maizi.’ Kad jūs sasniegsiet Debesis, jūs pārtiksiet vienīgi no Dieva. Laime būs jūsu barība. Šeit tomēr jums ir nepieciešama maize. Jūs esat Dieva bērni, tādēļ pareizi ir Viņam sacīt: ‘Tēvs, dod mums maizi.’ Jūs bīstaties, ka jūs netapsiet uzklausīti? Ak, nē! Iedomājieties sekojošo: vienam no jums ir draugs. Tas aptver maizes - ar ko pabarot citu draugu vai radinieku, kurš ir nācis pie tā otrās sardzes maiņas beigās - trūkumu. Tad nu šis draugs iet pie drauga sakot: ‘Draugs, aizdod man trīs maizes klaipus, jo pie manis ir atnācis viesis un man nav nekā ar ko to pabarot.’ Vai tad šis lūdzējs var izdzirdēt atbildi no mājas iekšienes: ‘Neuzstāj, jo esmu jau durvis noslēdzis, aizvēris slēģus un mani bērni jau guļ pie maniem sāniem, es nevaru celties un dot tev prasīto.’? Nē. Ja šis cilvēks ir griezies (pēc palīdzības) pie patiesa drauga un ja viņš uzstāj, tad saņems to, ko lūdz. Varētu gadīties, ka tas pie kā viņš vēršas (ar lūgumu), ir ne visai labs draugs. Un tomēr, (kaut) savas neatlaidības dēļ, viņš saņems (prasīto). Tas, kuram tiek lūgts, vēloties ātrāk doties pie miera, pasteigsies, lai dotu lūdzējam tik, cik tam (ir) nepieciešams.

Tomēr jūs, lūdzot Tēvu, negriežaties pie zemes, bet gan pie Pilnīga Drauga – Debesu Tēva. Tādēļ Es jums saku: “Lūdziet un jums taps dots, meklējiet un jūs atradīsiet, klauvējiet, un jums atvērs.” Tas, kurš prasa, tas saņem; kurš meklē, beigās atrod; kurš klauvē, tam durvis tiek atvērtas. Kuri (gan) no cilvēka bērniem, lūdzot tēvam maizi, redz (tēvu) akmeni sev rokā ieliekam? Kurš ceptas zivs vietā čūsku saņem? Zemisks būtu tēvs, kurš tā rīkotos attiecībā pret (savu) bērnu. Esmu jau sacījis un atkārtoju, lai pārliecinātu jūs par labsirdības un uzticēšanās nozīmi. Ja jau cilvēks ar veselu saprātu olas vietā nedos jums skorpionu, tad ar cik gan daudz lielāku labsirdību Dievs jums dāvās to, ko Viņam lūdziet! Jo Viņš ir labs, bet jūs – vairāk vai mazāk – ļauni. Tad nu lūdziet jūsu Tēvam maizi pazemīgā un bērnišķīgā mīlestībā.

‘Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.’ Pastāv materiāli un garīgi parādi. Vienlīdz pastāv arī parādi morālie. Materiālais parāds ir monēta vai aizņemta prece, kura ir jāatgriež. Morālais parāds ir piespiedu (nevis abpusēja) cieņa vai gribēta, bet neizrādīta mīlestība. Garīgais parāds ir Dievam pienākošā paklausība – no kuras daudz tiek prasīts, kaut dots tiek maz – un mīlestība uz Dievu. Viņš mūs mīl un mums vajadzētu mīlēt Viņu, tāpat kā ir jāmīl māte, sieva, bērns, no kuriem prasīts tiek tik daudz. Egoists vēlas saņemt, nevis dot. Bet egoists – ir Debesu pretpols. Parādi mums ir attiecībā uz visiem. Sākot ar Dievu līdz vecākiem, no viņiem līdz draugam, no drauga līdz tuvākajam, no tuvākā līdz kalpam un vergam. Viņi visi ir tādas pašas būtnes kā mēs. Bēda tam, kas nepiedod! Tādam piedots netaps. Taisnības dēļ Dievs nevar cilvēkam dāvāt parādu – kāds tam ir attiecībā pret Viņu, Vissvētāko – ja cilvēks nepiedod sev līdzīgajam tuvākajam.

‘Neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no Ļaunā.’ Cilvēks, kurš nejuta vajadzību dalīties ar mums Pashas mielastā, gadu atpakaļ Man jautāja: ‘Kā tā, Tu lūdz, lai netopi kārdināts, lūdz palīdzību (atrodoties) pašā kārdinājumā?’ Mēs bijām divi vien... un Es atbildēju viņam. Vēlāk mēs bijā četratā, tuksnešainā apvidū, un Es vēlreiz paskaidroju viņam. Viņam vēl nepietika, jo nocietinātā garā vajag izsist caurumu uz iznīcināt ļauno spītības nocietinājumu. Tādēļ atkārtošu to vēl vienu, desmit, simts reižu, līdz viss kļūs skaidrs. Taču jūs – nelaimīgām mācībām neapbruņojušies vai vēl kādām zemiskām kaislībām – vēlaties lūgties šādā veidā. Pazemīgi lūdziet, lai Dievs liek šķēršļus kārdinājumiem. Ak, pazemība! Pazīt sevi tādu, kāds esi! Pazīt, bet bez ienīšanas. Sakiet: ‘Es varu paklupt, pat ja man liekas, ka tā nenotiks, jo mans pašnovērtējums nav pilnīgs. Tādēļ, mans Tēvs, atsvabini mani no kārdinājumiem, cik tas ir iespējams, turot mani Savā tuvumā, lai Ļaunais nespēj man kaitēt.’ Atcerieties, ka ne jau Dievs kārdina uz Ļauno, bet gan Ļaunais. Lūdziet Tēvu, lai Viņš pabalsta jūs jūsu vājībās tā, lai sātans nevarētu jūs ievest kārdināšanā.

Esmu beidzis, Mani mīļie. Šī ir Mana otrā Pasha kopā ar jums. Pagājušajā gadā mēs dalījāmies tikai ar maizi un jēru. Šajā gadā Es dāvāju jums lūgšanu. Citas dāvanas Es upurēšu jums citu Pashas svētku laikā, kurus pavadīšu ar jums, lai jūs – pēc Manas aiziešanas pie Tēva – katra svēto Mozus jēra svētku laikā, atcerētos Mani, Jēru.

Celieties. Iesim. Rītausmā atkal ieiesim pilsētā. Arī rīt tu, Sīmani, un tu, Mans brāli (Jēzus norāda uz Jūdu), iesiet pie sievietēm un bērna. Tu, Sīmani, Jonas Dēls, un jūs pārējie, būsiet ar Mani līdz viņu atgriešanās brīdim. Vēlāk dosimies kopā uz Betāniju.”

Sabata mierā Jēzus atpūšas ziedošo, Lācaram piederošo, linu lauku tuvumā. Vārdu “Linu lauku tuvumā” vietā varētu teikt: iegrimis ļoti augstos linos, Jēzus – pārdomās iegrimis – sēž vagas malā. Viņa tuvumā atrodas tikai pāris tauriņi un kaut kāda ķirzaka, kas pienāk ar čaboņu un nolūkojas Viņā, paceļot trīskantīgo galvu. Tās kakls ir gaišs un pulsējošs. Nekas vairāk. Šajā vēlajā pēcpusdienā pat visvieglākā vēja pūsma nesakustina augstos stiebrus.

No tālienes, iespējams no Lācara dārza, plūst kādas sievietes dziesma, un atskan bērna kliedzieni, kurš ar kādu spēlējas. Tad top dzirdamas viena, divas, trīs balsis:

“Mans Dēls, ir ieradušies pagāni ar sievām. Viņi saka, ka no Joannas esot uzzinājuši, ka esi šeit. (Viņi) saka vienlīdz, ka šajās dienās esot gaidījuši Tevi pie Antonija torņa...”

“Lācara mājā, dārzā. Romieši viņu ļoti mīl, jo viņš neizjūt netīksmi pret tiem, kāda ir mums. Lai nevienu nesāpinātu, viņš lika tiem ratus iebraukt lielajā dārzā.”

“Viņu valodā: jā. Viņiem vieglāk kā mums ir pieņemt kāda dieva iemiesošanos mirstīgajā miesā.”

“Vēl ne, Māmiņ. Vispirms Man ir jānojauc viņu ticība. Pagaidām viņu acīs Es esmu gudrais, filozofs – tā viņi saka. Tomēr vienlīdz šī vēlēšanās iepazīt filozofiskās doktrīnas, kā arī viņu nosliece ticēt iespējamajai Dieva iemiesošanai, palīdzēs Man ievadīt viņus patiesajā Ticībā. Tici, ka viņu doma ir vienkāršāka par daudzām domām Izraēlā.”

“Nē. Ja tas būtu atkarīgs no viņiem, Jānis atrastos brīvībā un būtu drošībā. Tam, kurš nav dumpinieks, viņi liek mieru. Vēl vairāk. Es iesaku Tev, būt viņiem par pravieti – kā viņi saka: filozofu, jo pārdabiskās gudrības cēlums tiem vienmēr ir filozofija – tas nozīmē gūt no viņiem cieņu. Neuztraucies par to, Māmiņ. Ļaunums Man nenāks no viņu puses...”

“Bet farizeji... ja viņi to uzzinās, ko tie sacīs par Lācaru? Tu... Tas esi Tu, kam pasaulei ir jānes Vārds. Bet Lācars!... Viņš jau tā tiek nievāts...”

“Es atstāju Tevi, Dēls. Lūk, Maksimins. Viņš aizvedīs Tevi pie pagāniem.”

Marija, kas visu laiku bija gājusi pie Jēzus sāniem, steidzīgi attālinās Zelota mājas virzienā. Tikmēr Jēzus iet cauri dzelzs vārtiem, dārza vistālākajā daļā atvērtiem (kur sakņu dārzs pārtop augļu koku dārzā, netālu no vietas, kur vēlāk atradīsies Lācara kaps.)

“Tur, lauru koku ēnā. Kā redzi, viņi ir aptuveni piecsimt metrus no mājas.”

Sievietes pieceļas sasveicināties. Šeit ir Plautīnija, Valērija un Lidija, un vēl kāda cita vecāka sieviete. Es nezinu kas viņa ir, nedz to vai ir no vienas kārtas (ar pārējām), vai arī zemāka. Viņas visas ir ģērbušās ļoti vienkārši. Nav redzams nekas greznojošs.

“Mēs vēlējāmies Tevi dzirdēt, bet Tu neatnāci... Biju... sardzē, lai Tevi ieraudzītu, bet neredzēju.”

“Arī Es pie Zivs Vārtiem nesaskatīju kareivi, kurš bija Mans draugs. Viņu sauca par Aleksandru...”

‘’Aleksandru? Es nezinu vai runa iet par to (kuru domāju). Tomēr nesen, ebreju nomierināšanai, mums vajadzēja atsaukt vienu kareivi, kurš bija vainīgs... runājot ar Tevi. Šodien viņš atrodas Antiohijā, bet iespējams viņš atgriezīsies. Ak! Cik gan nogurdinoši ir šie cilvēki... Tie vēlas valdīt pat esot pakļautībā! Nepieciešams patiesi ir manevrēt, lai izvairītos no nopietnām sadursmēm... Viņi apgrūtina mums dzīvi, tici man... Tu tomēr esi labs un gudrs. Vai Tu runāsi uz mums? Iespējams, es drīzumā atstāšu Palestīnu. Es vēlētos kaut ko paturēt no Tevis piemiņai.”

‘’Es runāšu ar jums. Jā. Es nekad nelieku vilties. Ko jūs vēlaties dzirdēt?”

‘’Daudz esmu domājusi... tik daudz es gribētu uzzināt... visu, lai varētu spriest. Bet, ja atļauts jautāt – es gribētu zināt: kā rodas ticība, piemēram, Tavējā. Tu sacīji, ka mūsu ticība ir veltīga. Tad nu mums nav nekā. Kā mums to iegūt?”

‘’Ņemšu par piemēru kaut ko, kas jums ir: svētnīca. Jūsu sakrālā ēka – patiesi skaista, kuras vienīgā nepilnība ir tā, ka tā ir veltīta Nekam – var mūs pamācīt kā nokļūst pie ticības iegūšanas un kur to novietot. Apdomājiet. Kur tās tiek būvētas? Kādas vietas, iespēju robežās, tiek tām izvēlētas? Kā svētnīcas tiek celtas? Vieta pārsvarā ir atklāta, plaša un paaugstināta. Un, ja tā nav atklāta un plaša, tad tāda tiek padarīta, nojaucot traucēkļus, (t. i.) to, kas samazina teritoriju. Ja vieta nav pietiekami augsta, svētnīca tiek celta uz trijpakāpienu paaugstinājuma, augstāka par parasto. Visbiežāk, svētajā teritorijā tās ir veidotas no kolonām un portikiem. Starp tiem atrodas dieviem veltīti koki, avoti un altāri, elki. Tālāk seko altāris, kura pakājē tiek izteiktas lūgšanas dieveklim. Altārim pretim atrodas upuru salikšanas vieta, jo upuris tiek ziedots pirms lūgšanas. Greznākās svētnīcas parasti ir vērtīgu marmora vainagu ieskautas. Iekšpusē atrodas priekšpagalms, kas ved uz ārpusi vai peristila iekšpusi, elka novietni, aizmugures pagalmu. Marmors, elki, frontoni, akroterioni, timpanoni – visi gludi, vērtīgi, apstrādāti – svētnīcu padara par lielisku ēku, pat pavirši (to) uzlūkojot. Vai tiesa?”

‘’Jā, Mācītāj. Tu esi tās redzējis un ļoti vērīgi aplūkojis”- Jēzu uzlielot, saka Plautīnija.

‘’Mēs taču zinām, ka Tu nekad neesi atstājis Palestīnu!”- iesaucas Kvintiliāns.

‘’Nekad neesmu ceļojis uz Romu vai Atēnām. Tomēr Es pazīstu grieķu un romiešu arhitektūru. Biju klātesošs tā cilvēka ģenialitātē, kurš rotāja Partenonu (Atēnas svētnīca Akropolē, Atēnās. Tā tiek uzskatīta par vispilnīgāko doriešu un joniešu arhitektūras sintēzi.), jo Es esmu visur, kur ir dzīvība un tās pazīmes. Kopā ar To, no kura Es nāku, Es esmu tur, kur gudrais domā, kur kokgriezējs veido kokā, dzejnieks rada, kur māte dzied pie šūpuļa, kur cilvēks pūlas ap vagu, ārsts cīnās ar slimībām, (esmu) vietā, kur dzīva būtne elpo, zvērs dzīvo, koks aug. Esmu klātesošs zemestrīces grūdienā vai zibens spērienā, zvaigžņu mirdzumā vai jūras paisuma un bēguma viļņos, ērgļa lidojumā vai oda dīkšanā – Es esmu ar Visaugstāko Radītāju.”

‘’Tad jau... Tu... zini visu? Cilvēcisko domu un rīcību?”- iejautājas vēl Kvintiliāns.

Romieši aizrautībā lūkojas viens uz otru. Klusums ieilgst. Vēlāk Valērija nedroši jautā:

‘’Labi. Ticība tiek būvēta tā, kā tiek celta svētnīca, ar kurām jūs tik ļoti lepojieties. Svētnīcai tiek atstāta teritorija, plaša vieta tai apkārt, tiek veidots paaugstinājums.”

‘’Taču kur atrodas svētnīca, kurā ir jāievieto ticība, vai tā ir patiesa dievība?”- jautā Plautīnija.

‘’Ticība nav dievība, Plautīnija. Tā ir tikums. Patiesā ticībā nav elkdievības. Ir tikai viens un Patiess Dievs.”

‘’Tad jau... Viņš ir tur augšā, pats Savā Olimpā? Un ko Viņš tur dara, ja tur atrodas?”

‘’Viņš Sev ir pašpietiekams, bet nodarbojas ar visu radīto. Esmu jau agrāk tev sacījis: arī oda dīkšanā Dievs ir klātesošs. Neapšaubāmi Viņš negarlaikojas. Viņš nelīdzinās nabaga cilvēkam, milzīgas karalistes īpašniekam, kurš jūtas ienīsts un dzīvo nemitīgās bailēs. Dievs ir Mīlestība un dzīvo mīlot. Viņa dzīve ir nepārtraukta mīlestība. Viņš ir Sev Pašpietiekams, jo ir nebeidzams un visvarens, jo ir Pilnība. Ļoti daudzas radītās lietas pastāv un dzīvo pateicoties nemitīgai Viņa vēlmei, un Viņam nav laika garlaikoties. Garlaicība ir slinkuma auglis un trūkums. Patiesā Dieva Debesīs nav slinkuma, nedz trūkumi. Drīzumā – bez Viņam kalpojošiem eņģeļiem – Viņam būs taisnīgā tauta, kas priecāsies par Viņu. Un šī tauta aizvien pieaugs - nākamo Patiesajam Dievam ticīgo – skaitā.”

‘’Tādā gadījumā: kas ir ģēniji?” (Rom. mitoloģ.: aizstāvības dievība.)

‘’Tas, ko jūs apzīmējiet ar šo vārdu, ir maldi. Tādā formā, kā jūs to iedomājieties, tie neeksistē. Cilvēka instinktīvās vajadzības dēļ meklēt patiesību arī jūsos mīt priekšnojauta, ka cilvēks nav tikai miesa vien. Jūs jūtiet, ka iznīkstošā miesa ir saistīta ar kādu nemirstībai piederošu būtni. Tas notiek pateicoties dvēseles impulsam, kurš ir dzīvs vienlīdz pagāniem. Dvēsele cieš viņos, jo savās alkās tā ir pievilta, jo savās ilgās dvēsele ir izslāpusi pēc Dzīvā Dieva, kuru tā atceras šajā miesā, kurā mājo un kas ir pagāniskā prāta vadīta. Jums liekas, ka ģēnijiem pieder pilsētas un tautas. Jūs ticiet, jūtiet vajadzību ticēt ģēnijiem. Jūs pieņemiet individuālu ģimeņu, vietu, tautu ģēnija esību. Jums ir ‘’Romas ģēnijs.” Cēzars jums ir ģēnija vietā. Un jūs godājiet tos kā zemākos dievus. Nonāciet līdz patiesai ticībai, un jūs iepazīsiet un sadraudzēsieties ar jūsu eņģeli. Jūs negodināsiet to, bet cienīsiet. Tikai Dievu vajag pagodināt.”

‘’Tu runāji par dvēseles impulsu, kas arī pagāniem ir dzīvs, par (dvēseles) vilšanos... Bet no kā nāk dvēsele?”- taujā Publijs Kvintiliāns.

‘’Vai tad mēs nedzimstam no sievietes savienošanās ar vīrieti? Tādā veidā arī mūsu dievības tapa radītas.”

‘’Jūsu dievi nepastāv. Tie ir jūsu prāta izgudrojums, prāta, kurš jūt nepieciešamību ticēt. Šīs alkas ir spēcīgākas par elpošanas nepieciešamību. Tic pat tas, kas apgalvo, ka netic. Tic kaut kam. Būtībā pats izteiciens: ‘’Neticu Dievam”, pamatu liek kādai citai ticībai – kaut vai tikai sev pašam, savas lepnības prātam. Tomēr ticēts tiek visam. Tas ir tāpat kā ar domāšanu. Ja jūs sakiet: ‘’Es negribu domāt” vai arī: ‘’Es neticu Dievam”- jau caur šiem abiem izteiktajiem teikumiem jūs parādiet, ka domājiet un (ka) nevēlaties ticēt Tam, kura esību jūs apzināties, bet par kuru domāt negribiet.

Kas attiecas uz cilvēku – lai izteiktos patiesi – jums ir jāsaka: ‘’Cilvēks kā visi zvēri ir radīts pateicoties vīrieša un sievietes saitēm. Tomēr dvēsele – vai tas, kas atšķir zvēru- cilvēku no neprātīga zvēra – nāk no Dieva. Viņš rada to ikreiz, kad dzimst cilvēks – precīzāk: tam esot ieņemtam klēpī. Dievs dvēseli ievieto miesā, kura bez tās būtu tikai zvērs.”

‘’Bet vai mums tā ir: mums, pagāniem? Klausoties tajā, ko runā Tavi tautieši, nedomāju...”- ironiski saka Kvintiliāns.

‘’Tomēr Tu sacīji, ka grēks to nogalina. Kā gan mūsos, grēciniekos, tā var dzīvot?”- jautā Plautīnija.

‘’Jūs negrēkojiet pret ticību, jo domājiet, ka stāviet Patiesībā. Kad jūs Patiesību iepazīsiet, bet joprojām paliksiet pie kļūdainiem uzskatiem, tādā gadījumā jūs sagrēkosiet. Līdzīgi tas ir ar daudzām lietām, kas izraēliešiem ir grēks, jums tas tāds nav. Jo neviens dievišķs likums jums to neaizliedz. Grēks tiek paveikts tad, kad kāds apzināti saceļas pret Dieva ieviesto kārtību un saka: ‘’Zinu, ka tas ko daru ir ļauni, tomēr es to vēlos darīt.” Dievs ir taisnīgs. Viņš nevar sodīt kādu, kas dara ļaunu, būdams pārliecināts, ka rīkojas labi. Viņš soda to, kurš būdams spējīgs atpazīt Labo un ļauno – izvēlas pēdējo un paliek tajā.”

‘’Un vai tā cieš? Vai Tu patiesi domā, ka tā atceras Dievu? Mēs taču neatceramies klēpi, kurš mūs nēsāja. Mēs nespējam pateikt kāds tas izskatās. Dvēsele – ja pareizi esmu sapratis – ir Dieva garīgi radīta. Vai tā var atcerēties to, ja jau miesa neatceras garo laiku klēpī?”

‘’Dvēsele nav nesaprātīga, Plautīnija. Embrijs – gan. Dvēsele tiek dāvāta, kad cilvēka aizmetnis jau ir noformējies. Dvēsele, pēc Dieva līdzības, ir mūžīga un garīga. Mūžīga tā ir kopš paša radīšanas brīža. Dievam – kā Visaugstākajam un Mūžīgajam – nav sākuma laikā, tāpat kā Tam nebūs arī beigas. Dvēsele – šķīsta, inteliģenta, garīga, Dieva darbs – atceras. Un tā cieš, jo alkst pēc Dieva: Patiesā Dieva, no kura tā nāk. Tā ir izslāpusi pēc Dieva. Tieši tādēļ tā pamodina miesu, lai tā pieliktu pūles tuvošanās procesā Dievam.”

‘’Vai mūsu dvēseles ir tādas pašas kā tiem, kurus jūsu tautā dēvē par ‘taisnīgajiem’?”

‘’Plautīnija, atbilde var būt dažāda, atkarībā no tā, ko vēlies sacīt. Ja tu doma (dvēseles) izcelsmi un dabu, tad neapšaubāmi tā ir tāda pati kā mūsu svētajiem. Ja jautājot tu domāji veidošanos, tad Man tev jāsaka, ka tā ir citādāka. Un ja tu vēl runā par iegūto pilnību pirms nāves, tad atšķirība var būt milzīga. Bet tā tas nav tikai ar jums pagāniem. Arī šīs tautas dēls var pilnībā atšķirties nākamajā dzīvē no svētā. Dvēsele iziet trīs fāzes: pirmā – radīšana, otrā – jauna radīšana, trešā – pilnība. Pirmā visiem cilvēkiem ir vienāda. Otrā piederas taisnīgajiem. Caur savu gribu savas dvēseles aizvada līdz vēl pilnīgākai atdzimšanai, savus labos darbus vienojot ar Dieva darbu labsirdību. Tā dvēsele kļūst vēl pilnīgāka nekā iepriekš. Tādējādi radot ugunīgu pirmās un trešās fāzes savienošanos. Trešā fāze piederas svētīgajiem vai svētajiem. Tūkstošu tūkstošiem reižu tie pārsniedz savas dvēseles sākotnējo lielumu, radot no tās kaut ko atbilstošu, lai atdusētos Dievā.”

‘’Iznīcinot visu nepieciešamo savā es, attīrot to no visiem maldīgajiem uzskatiem. No šo drupu atliekām nepieciešams uzbūvēt paaugstinājumu milzīgai svētnīcai. Dvēselei ir jāpaceļas arvien augstāk, uz trim pakāpieniem.

Ak, jūs, romieši, jūs mīlat simbolus! Palūkojieties uz trim svētnīcas pakāpieniem kā uz simboliem. Tie paudīs savus vārdus: gandarīšana, pacietība, noturība. Vai arī: pazemība, šķīstība, taisnprātība. Vai arī: gudrība, devība, žēlsirdība. Vai visbeidzot trīskārtīgi lieliski vārdi: ticība, cerība, mīlestība. Palūkojieties vēl uz zemes simbolu, kas – apstrādāta un varena – ieskauj svētnīcas teritoriju. Vajag mācēt ieskaut dvēseli – miesas valdnieci, Mūžīgā Gara svētnīcu – ar iežogojumu, kas to sargātu, nenospiestu ar netīrības skatu, tomēr netraucētu gaismu. Ar drošu joslu ir jānošķir to, kas vēlmi un mīlestību, atdala no tā, kas ir zemāks – t.i. miesas un asinīm – un vēršas pie tā, kas ir augstāks: pie gara. Robeža sprausta (tiek) ar gribas palīdzību. Likvidēt vajag negludumus, iedobes, netīrumus, mūsu es marmora vājumu dzīslās, lai apkārt dvēselei tās būtu pilnīgas. Svētnīcas aizsardzībai izveidotajā joslā, nepieciešams izveidot žēlsirdīgu patvērumu visnelaimīgākajiem, kuri nezin to, kas ir Mīlestība. (Svētnīcas) portiki ir mīlestības, žēlsirdības dāvāšanas vēlmes – lai visi pietuvojas Dievam – aktivizēšana. Tā līdzinās pleciem, kuri mīlestībā stiepjas, lai aizsegtu bāreņa šūpuli. Bet aiz joslas – visskaistākie, vissaldāk smaržojošie augi: Radītāja godināšana. Apsējiet kailu zemi, un tad audzējiet augus – dažāda veida tikumus – šī ir otrā josla, dzīva un sanktuārijam apkārt ziedoša. Un augu – tikumu – vidū atrodas avots. Viens no tiem ir mīlestība, otrs – attīrīšanās. Pirms tuvošanās propilejai, altārim, nepieciešams upurī ir salikt savu miesīgumu, atraisīties no izvirtības. Un tad – doties tālāk, pie altāra, lai noliktu tur upura dāvanu, un vēlāk, šķērsojot pagalmu, pietuvojieties telpai, kur atrodas Dievs. Kas ir šī telpa? Tā ir garīgo bagātību pilnība, jo nekad nekas nav pārāk liels, lai Dievam ziedotu sabiedrību.

Vai sapratāt? Jūs Man taujājāt kā tiek celta Ticība. Es atbildēju jums: ‘Tāpat kā svētnīca.’ Redziet, tā ir patiesība. Vai vēlaties Man vēl ko teikt?”

‘’Nē, Mācītāj. Es domāju, ka Plautīnija pierakstīja to, ko teici. Klaudija vēlas to zināt. Vai pierakstīji?”

‘’Tas ir vasks. Izsmērēsies. Ierakstiet to sirdīs. Tad tiem vairs nekas nekaitēs.”

‘’Mācītāj, mūsu sirdis ir piebarikādētas ar tukšām svētnīcām. Ierakstīji tajās Savu Vārdu, lai tās nojauktu. Taču tas ir ilgs darbs – nopūšoties saka Plautīnija, un piebilst: - Atceries mūs Savās Debesīs...”

‘’Ejiet mierā. Es tā darīšu. Lai jums top zināms, jūsu ierašanās bija Man dārga. Ardievu, Publij Kvintiliān. Atceries Jēzu no Nācaretes.”

Sievietes sveicina Jēzu un pirmās dodas prom. Tad aizdomājies, attālinās (arī) Kvintiliāns. Jēzus lūkojas kā viņi, Maksima pavadībā, dodas prom.

‘’Jo visi, izņemot Mariju, nāk pie Tevis. Tad nu viņas drupas ir vēl lielākas?!”

‘’Tu smaidi? Vai tad Tu neciet tā iemesla dēļ, ka Marija ir tik spītīga uz atgriešanos? Vai tad Tu neciestu, redzot mans sāpes? Marta raud visu laiku, kopš pirmdienas vakara. Kas bija tā sieviete? Zini, visu dienu mūsos mita cerība, ka tā bija viņa.”

‘’Es smaidu, jo tu esi nepacietīgs bērns... Un smaidu, jo jūs šķērdējiet jūsu spēkus un asaras. Ja tā būtu bijusi viņa, Es būtu aizskrējis jums to pateikt.”

‘’Taisnība. Pacietību! Vēl pacietību!... Lūk, Mācītāj, dārglietas, kuras devi man pārdošanai, ir pārtapušas naudā nabagiem. Tās bija ļoti skaistas. Sieviešu dārglietas.”

‘’Arī es tā domāju. Ak! Ja tās būtu piederējušas Marijai... Bet viņa... viņa... Es zaudēju cerību, mans Kungs!...”

‘’ Es, lūdzu, nesaki nevienam par šīm dārglietām. Viņai ir jāizvairās no apbrīna un vēlmēm, kā mazam mākonim, kuru vējš dzen tālāk, neatstājot debess zilgmē pēdas.”

‘’Esi mierīgs, Mācītāj... un par to atgriez Mariju, mūsu nelaimīgo Mariju...”

“Jāni no Endoras, panāc šurp. Man tev kas jāsaka”- stāvot uz mājas sliekšņa saka Jēzus.

Viņi iziet uz terases un apsēžas ēnainā stūrī, jo kaut pašreiz ir tikko rīts, saule jau spēcīgi karsē. Jēzus lūkojas uz apstrādātajiem laukiem, uz kuriem dienu pēc dienas graudi iegūst zeltainu nokrāsu, bet koku augļi kļūst aizvien lielāki. Liekas, Viņš vēlas ar domu aizsniegt augu pārmaiņas.

“Klausies, Jāni. Es domāju, ka Izāks, pirms viņu aiziešanas, šodien ieradīsies ar Giokanas ciemata iedzīvotājiem. Es lūdzu Lācaram aizdot Izākam ratus, lai tie ātrāk varētu atgriezties (mājās). Lai viņi neuztraucas par nokavēšanos, par kuru tiktu sodīti. Lācars aizdos ratus, jo dara visu, ko tam saku. No tevis vēlos ko citu. Šeit Man ir zināma summa, kuru Man iedeva viena būtne Kungam nabagiem. Parasti viens no Maniem apustuļiem paglabā naudu un izdala žēlsirdības dāvanas. Ierasti to dara Jūdas no Kariotas, reizēm citi. Jūdasa šeit nav. Es nevēlos, lai citi zinātu, ko daru. Pat Jūdas šoreiz nenojautīs. Tu darīsi to Manā vārdā...”

“Gan (jau) tu pieradīsi pie darba Manā vārdā. Vai ne tādēļ tu esi nācis?”

“Jā, taču domāju, ka man būs jāpūlas ap savas nabaga dvēseles atjaunošanu.”

“Tad nu Es dodu tev līdzekli. Kā esi sagrēkojis? Pret Žēlsirdību un Mīlestību. Ar naidu tu sadragāji savu dvēseli. Pateicoties mīlestībai un žēlsirdībai, tu atjaunosi to. Es dodu tev materiālu tam. Es izmantošu tevi galvenokārt žēlsirdības un mīlestības darbiem. Tu spēsi dziedināt. Spēsi runāt. Tādēļ tu esi spējīgs ārstēt fiziskas un morālas vājības, un tev ir spēks, ali to darītu. Tu sāksi ar šo lietu. Turi maisu. Iedod to Miham un viņa draugiem. Sadali līdzīgās daļās un dari to tā, kā tev lieku. Sadali desmit daļās. Tad Miham iedod četras: vienu viņam, vienu Saulam, vienu Joelam un vienu priekš Isaja. Sešas pārējās iedosi Miham, lai viņš tās nodod vecajam tēvam – priekš viņa un viņa biedriem. Tādā veidā viņi taps iepriecināti.”

“Saki: “Tas tādēļ, lai atcerētos kādu dvēseli, kas tuvojas pestīšanai.”

“Esmu paklausīgs... bet ļauj vismaz man šai dāvanai kaut ko piemest. Katrā gadījumā... tagad man nekas nav nepieciešams. Grāmatas es nepērku. Vistas man nav (vairs) jābaro. Pašam daudz man nevajag... ņem, Mācītāj. Es atstāju tikai mazliet naudas kurpju pirkšanai...”

“Lai Dievs tevi svētī par žēlsirdību... Jāni, drīzumā mēs šķirsimies, jo tev būs jāiet ar Izāku.”

“Ak, (arī) Man ir skumji, ka tu attālināsies, tomēr ceļojoši apustuļi Man ir nepieciešami. Es viens vairs nevaru. Drīz Es sūtīšu apustuļus, tad izsūtīšu mācekļus. Tu paveiksi daudz laba. Es paturēšu tevi īpašiem uzdevumiem. Pagaidām tu formēsies ar Izāku. Viņš ir ļoti labsirdīgs, un Dieva Gars patiesi ir viņu pamācījis garās slimības laikā. Tas ir cilvēks, kurš vienmēr ir piedevis... Visbeidzot, šķiršanās nenozīmē, ka vairs neredzēsimies. Mēs tiksimies bieži, un katru reizi, kad sastapsimies, Es īpaši runāšu ar tevi. Atceries to...”

Jānis saliecas. Viņš paslēpj seju delnās, izplūstot šņukstos; māceklis vaid:

“Ak! Pasaki man uzreiz kaut ko, kas pārliecinās mani, ka man ir piedots... ka varu kalpot Dievam... Ja es zinātu... tagad ir pacēlušies ienaida dūmi, kad redzu savu dvēseli... un kā... un kad domāju par Dievu...”

“Es zinu. Neraudi. Paliec pazemīgs, taču nepazemojies. Pazemošanās ir lepnība. Lai tevī mājo tikai un vienīgi pazemība. Iesim, neraudi...”

“Nāc, iesim zem ābeles. Sapulcināsim biedrus un sievietes. Es runāšu uz visiem, bet tev Es saku, ka Dievs tevi mīl.”

Viņi dodas lejup. Pulcē sev visapkārt citus, lēni ierodošos cilvēkus. Ābeles ēnā visi sasēžas pusaplī. Arī Lācars, kurš bija aizņemts sarunājoties ar Zelotu, pievienojas visiem. Vienkopus ir sapulcējušās divdesmit personas.

“Klausieties. Šī ir skaista līdzība, kura daudzos gadījumos ar savu gaismu norādīs jums ceļu.

Kādam cilvēkam bija divi dēli. Vecākais bija nopietns, strādīgs, labvēlīgs, paklausīgs. Tomēr viņš bija mazliet aprobežots. Viņš ļāva sevi vadīt, lai (pats) nemocītos pieņemt lēmumu attiecībā uz sevi. Otrs dēls bija inteliģentāks par vecāko. Tomēr viņš bija dumpīgs, izklaidīgs, mīlēja ērtības un labumu, bija izšķērdīgs un slinks. Inteliģence ir liela Dieva dāvana. Taču to vajag pielietot saprātīgi. Pretējā gadījumā tā kļūst līdzīga dažām zālēm, kuras – nepareizi pielietotas – nevis ārstē, bet nogalina. Tēvs, saskaņā ar savām tiesībām un pienākumu, aicināja dēlu uz saprātīgāku dzīvi, bet bez rezultātiem. Viņš saņēma vienīgi nerātnas atbildes, bet dēls aizvien vairāk nostiprinājās savās netīrajās domās. Visbeidzot kādā dienā, pēc kāda ļoti karsta strīda, jaunākais dēls sacīja: “Dod man manu mantas daļu. Pateicoties tam man vairs nebūs jāklausās tavus aizrādījumus un brāļa sūdzības. Dod katram, kas tam piederas, un lai tas viss beidzas.” “Esi uzmanīgs – atbildēja tēvs – jo drīzumā tu paliksi tukšā. Ko tad tu darīsi? Padomā, ka es – tevis dēļ – nebūšu netaisnīgs un tavam brālim neatņemšu ne grasi, lai dotu tev.” “Neko tādu tev nelūgšu. Esi drošs. Dod man (tikai) manu daļu.”

Tēvs lika novērtēt zemi un vērtīgos priekšmetus. Redzot, ka nauda un dārglietas bija līdzvērtīgas zemei, vecākajam dēlam viņš deva laukus un vīna dārzus, ganāmpulkus un olīvkokus, bet jaunākajam – naudu un dārglietas, kuras jaunais cilvēks ātri pārdeva, pārvēršot visu naudā.

To paveicis, pēc pāris dienām viņš devās uz tālām zemēm, kur dzīvoja kā liels kungs. Viņš šķērdēja visu, kas tam bija, dažāda veida viesībām, liekot sevi turēt par karaļa dēlu, jo kaunējās sacīt: “esmu ciemata iedzīvotājs.” Tādā veidā viņš aizliedza tēvu. Viesības, draugi un draudzenes, vīns, izpriecas... izvirtīga dzīve... Ātri viņš pamanīja, ka mantojums ir saruka un iestājās trūkums. To palielināja vēl valstī uzliesmojušais bads, kas iztukšoja mantojuma atlikumu. Viņš gribēja doties pie tēva. Tomēr bija lepns un nespēja. Tad viņš devās pie apkaimes bagātnieka, bijušā – labo laiku – drauga. Viņš lūdza to, sakot: “Pieņem mani par kalpu, atceroties laikus, kad izmantoji manu bagātību.” Redziet, cik muļķīgs ir cilvēks! Vēlas padoties kāda kunga pletnei, tai vietā, lai pateiktu tēvam: “Piedod! Esmu nomaldījies!”

Šis jaunākais dēls, pateicoties savai lielajai inteliģencei, iepazina daudzas nevajadzīgas lietas. Tomēr viņš nevēlējās iemācīties to, par ko runā Sīraha dēls: “Tas, kurš pamet savu tēvu, līdzinās zaimotājam un Kungs nolādētajam, modinot dusmas savā mātē.” (Sīr 3,16) Šis dēls bija inteliģents, bet ne gudrs.

Cilvēks, pie kura viņš griezās – atlīdzībā par to lielo labumu, kuru ieguva no nesaprātīgā jaunekļa – šo muļķi nozīmēja par cūku ganu, jo tā bija pagānu valsts un tur bija daudz cūkas. Viņš aizsūtīja jaunekli un saviem īpašumiem, lai tas pieskata cūkas. Netīrs, noskrandis, nelabi smaržojošs, badā mirstošs – jo barība kalpiem bija maz, it īpaši viszemākajiem, un viņš, svešzemnieks, cūku uzraugs un izsmiekls, par tādu tika turēts – redzēja cūkas ēdam samazgas un nopūtās: “Kaut es varētu piepildīt vēderu ar šo barību! Taču tā ir pārāk rūgta! Pat par spīti badam, tās neliekas man labas esam.” Un viņš raudāja, domājot par nesenajām bagātīgajām – smieklu, dziesmu un deju pilnajām – svinībām pie tirāna... Viņš domāja arī par vienkāršajām, spēku atjaunojošajām ēdienreizēm tālu mājās, viņš atcerējās porcijas, kuras tēvs visiem vienmēr taisnīgi sadalīja, sev atstājot vismazāk, apmierināts, redzot savu dēlu labo apetīti... viņš domāja vienlīdz par šī taisnīgā vīra kalpiem izsniegtajām porcijām un nopūtās: “Mana tēva kalpiem, pat viszemākajiem, maize ir pietiekamā daudzumā... bet es šeit mirstu badā...”

Turpinājās ilgs un grūts lēmuma pieņemšanas process... ilga lepnības apspiešanas cīņa... Beidzot pienāca diena, kad – atdzimis pazemībā un gudrībā – viņš cēlās un sacīja: “Iešu pie sava tēva! Muļķīga ir tā lepnība, kas mani savažo. Un kādēļ? Kādēļ ciest miesā, un vēl vairāk sirdī, kad varu atrast piedošanu un iepriecinājumu? Iešu pie sava tēva. Tā esmu nolēmis. Bet ko gan es viņam sacīšu? Teikšu to, kas šajā kritienā, nešķīstības vidū, un apnicīgajā bada laikā ir dzimis manā iekšienē! Sacīšu viņam: “Tēvs, esmu grēkojis pret Debesīm un tevi. Es neesmu vairs cienīgs saukties par tavu dēlu. Tādēļ uzlūko mani kā viszemāko no saviem algādžiem, bet ļauj man palikt zem tava jumta, lai redzētu tevi pastaigājamies.” Es nevarēšu viņam sacīt: “Tādēļ, ka tevi mīlu.” Viņš tam neticētu. Bet mana dzīve to viņam atklās. Un tēvs sapratīs, un pirms miršanas vēl dos man svētību... Ak! Manī mājo cerība, jo mans tēvs mani mīl.”

Vakarā, atgriezies ciematā, viņš uzteica darbu un – ceļā ubagojot – atgriezās mājās. Lūk, tēva lauki... un māja... un tēvs, kurš vada darbus, novecojis, aiz sāpēm izdēdējis, bet vienmēr labsirdīgs... Vaininieks – lūkojoties uz šo sabrukumu, kuru bija veicinājis – izbailēs apstājās... Tomēr tēvs, galvu pagriežot, ieraudzīja viņu. Izskrēja viņam pretim, kad dēls vēl atradās tālumā. Pieskrējis tam klāt, tēvs metās dēlam ap kaklu un noskūpstīja to. Tikai tēvs šajā kritušajā ubagotājā atpazina savu bērnu, un, vienīgi viņš juta mīlestības aizkustinājumu. Dēls – tēva roku apskauts, galvu viņa plecam pieglaudis – caur šņukstiem saka: “Tēvs, ļauj man krist pie tavām kājām.” “nē, mans dēls. Nevis pie kājām... bet pie manas sirds. Tā tik ļoti cieta tavas prombūtnes dēļ, tai ir jāatdzīvojas, jūtot tavu siltumu pie manām krūtīm.”

Un dēls, vēl spēcīgāk raudot, sacīja: “Ak, mans tēvs! Esmu grēkojis pret Debesīm un tevi. Neesmu vairs cienīgs saukties par tavu dēlu. Bet ļauj man dzīvot tavu kalpu vidū, zem tava jumta. Es vēlos redzēt tevi, ēst tavu maizi, kalpot tev, piepildīties ar tavu elpu. Un katrs maizes kumoss, katrs tavas elpas vilciens stiprinās manu, tik samaitāto sirdi, un es kļūšu cēlsirdīgāks...”

Taču tēvs – vēl aizvien turot viņu skavās – aizveda to pie kalpiem, kuri bija sapulcējušies noteiktā attālumā, vērojot notiekošo, un sacīja: “Atnesiet ātri visskaistākās drēbes, bļodu un smaržīgu ūdeni. Nomazgājiet viņu, apsmidziniet ar smaržūdeni, ietērpiet viņu, uzvelciet jaunas sandales un gredzenu pirkstā. Tad ņemiet treknu teļu un nokaujiet to. Lai tiek sagatavotas svinības. Šis mans dēls bija miris, bet tagad ir tapis dzīvs; viņš bija pazudis, bet tagad ir atradies. Es vēlos, lai tagad viņš atrastu vienkāršu bērnišķīgu mīlestību. Manai mīlestībai un svinībām mājās viņa atgriešanās dēļ, vajadzētu to viņam atgriezt. Viņam ir jāsaprot, ka man viņš vienmēr ir mīlams bērns, kurš ir dzimis kā pēdējais; ka viņš vienmēr man būs tāds, kāds bija tālajā bērnībā, kad staigāja pie maniem sāniem, ar savu smaidu un nepārtrauktu murmināšanu, padarot mani laimīgu.” Un kalpi tā arī rīkojās.

Vecākais dēls atradās uz lauka un uzzināja notikušo tikai atgriežoties. Vakarā, ejot uz mājām, viņš pamanīja, ka māju izgaismo lampas. Vienlīdz viņš izdzirdēja instrumentu skaņas un deju atbalsis, kas plūda no mājas. Pasaucis kalpu, kurš atskrēja no saviem darbiem, viņš jautāja: “Kas šeit notiek?”

Bet kalps atbildēja: “Tavs brālis ir atgriezies! Tēvs pavēlēja nokaut labi barotu teļu, jo ir atradis dēlu – pie tam veselu, no lielas slimības izārstētu – un sarīkojis viesības. Viņš gaida vienīgi tevi, lai varētu tās sākt.”

Taču pirmdzimtais dēls niknumā nevēlējās ieiet mājā, bet gan sāka iet pretējā virzienā. Šīs svinības par godu jaunākajam brālim likās netaisnīgas, jo brālis bija ne tikai jaunāks, bet arī ļauns.

To uzzinājis, tēvs izskrēja ārā. Viņš pienāca pie vecākā dēla, cenšoties pārliecināt viņu, lūdzot nepiepildīt tēva prieku ar rūgtumu. Pirmdzimtais dēls tēvam atbildēja: “Un tu gribi, lai es būtu mierīgs? Tu esi netaisnīgs un savam pirmdzimtajam izrādi nicinājumu. Kopš spēju strādāt, jau daudzus gadus esmu tev kalpojis. Nekad neesmu pārkāpis nevienu no tavām pavēlēm, nekad neesmu izturējies vieglprātīgi. Vienmēr esmu atradies tavā tuvumā, un esmu mīlējis tevi divu vietā, lai izārstētu tevī brāļa atstāto ievainojumu. Un tu man neesi devis pat kazlēnu, lai es priecātos ar saviem draugiem. To - kurš tevi ir apvainojis, pametis, kurš kļuva par sliņķi un šķērdētāju, un kurš tagad atgriežas bada spiests – tu apber ar pagodinājumiem, viņa dēļ tu nokauj visskaistāko teļu. Vai tad vērts ir strādāt un būt bez trūkumiem?! Tu nevari pret mani tā izturēties!”

Tēvs, spiežot dēlu pie sirds, atbildēja viņam: “Ak, mans dēls! Tu domā, ka tevi nemīlu, jo pār taviem darbiem neizklāju svinību priekškaru? Tavas rīcības veids pats par sevi ir svēts un pasaule tevi par to slavē. Tikmēr tavu brāli vajag paaugstināt pasaules un viņa paša acīs. Tu domā, ka tevi nemīlu, jo nedodu tev redzamu algu? Katru rītu un vakaru tu taču esi klātesošs katrā manas elpas vilcienā, katrā manas sirds domā. Ik brīdi es tevi svētīju. Tev pieder nepārtraukta balva vienmēr būt kopā ar mani un viss, kas man pieder, vienlīdz ir tavs. Bet svinēt un sarīkot viesības tavam brālim bija nepieciešams. Jo viņš bija miris, taču viņš cēlās no miroņiem, vēršoties pie Labā; viņš bija pazudis, bet nu ir atgriezies pie mūsu mīlestības.”

Tā, Mani draugi, notiek Tēva Mājās. Kurš atpazīst sevi līdzības jaunākajā dēlā, lai padomā, ka – kļūstot viņam līdzīgs atgriešanās brīdī pie Tēva – Tēvs sacīs viņam: “Nekrīti pie Manām kājām, bet pie Manas sirds, kura cieta tavas prombūtnes dēļ, bet tagad, tavas atgriešanās dēļ, ir laimīga.” Tas, kurš atrodas pirmdzimtā dēla situācijā un Tēva priekšā ir bez vainas, lai nav greizsirdīgs par tēvišķo prieku, bet lai piedalās tajā, izdziedinātajam brālim parādot mīlestību.

Esmu beidzis runāt. Paliec, Jāni no Endoras, un tu, Lācar. Pārējie ejiet sagatavot galdus. Mēs drīzumā iesim.”

Visi dodas prom. Jēzus runā ar Lācaru un Jāni no Endoras, ar kuriem ir palicis vienatnē:

“Tā tas notiks ar tev dārgu dvēseli, uz kuru tu gaidi, Lācar, un tā jau ir noticis ar tavējo, Jāni. Dieva Labsirdība sniedzas pāri visam.”

...Apustuļi ar Māti un sievietēm iet mājas virzienā. Viņiem pa priekšu, lēkājot, iet Margcjams. Tomēr viņš ātri atgriežas, satver Mariju aiz rokas un saka Viņai:

Marija piekrīt. Viņa atgriežas pie akas, kas atrodas mazā pagalmiņa stūrī, kas ir neredzama apvijošos augu biezokņa dēļ. Augi – veidojot arku – vijas no zemes līdz pat terasei. Aiz tās stāv Iskariota.

“Esmu vainīgs... Es neuzdrīkstētos iet pie Mācītāja, nedz stāties biedru priekšā... Palīdzi man...””Palīdzēšu. Tomēr vai tu nedomā par sāpēm, kuras izraisi? Mans Dēls tevis dēļ raudāja, bet tavi biedri – cieta. Nāc. Neviens neko tev neteiks. Un ja spēj, tad neatkārto vairs savas kļūdas. Tās nav cilvēka cienīgas un ir zaimi pret Dieva Vārdu.”

“Es? Tas tev neko nenozīmētu, kas uzskati sevi par tik lielu esam. Es esmu viszemākā Kunga kalpone. Kā gan tu vari uztraukties par Mani, ja pret Manu Dēlu tev nav žēlastības?”

Tas tādēļ, ka arī man ir māte, un ja es saņemtu Tavu piedošanu, tad man liktos, ka esmu saņēmis to no viņas.”

“Tomēr viņa lika man zvērēt, ka būšu labs pret Mācītāju. Esmu zvēresta lauzējs. Un jūtu manas mātes dvēseles pārmetumu.”

“To tu jūti? Bet Tēva un Vārda skumjas un pārmetumu? Vai tos tu nejūti? Tu esi nelaimīgs, Jūdas! Tu sēj sāpes sevī un tajos, kas tevi mīl.”

Marija ir ļoti nopietna un skumja. Viņa runā bez rūgtuma, bet ļoti nopietni. Jūdas raud.

Marija satver viņu aiz rokas un kopā viņi ieiet virtuvē. Visiem tas ir liels pārsteigums. Tomēr Marija – apsteidzot ikvienu rīcību bez mīlestības – saka:

“Jūdas ir atgriezies. Esiet kā vecākais dēls pēc tēva uzrunas. Jāni, pavēsti to Jēzum.”

Jānis, Zebedeja dēls, steidzīgi iziet. Virtuvē iestājas klusums... Tad Jūda saka:

“Piedodiet man, sākot ar tevi, Sīmani. Tev ir tik tēvišķīga sirds. Es esmu bārenis, arī es...”

“Jā, jā, es piedodu tev. Lūdzu tevi, nerunā vairs par to. Mēs esam brāļi... Un man nepatīk šī izlūgtā piedošana, kas mijas ar atkārtotiem kritieniem. Tā ir pazemošanās tam, kas to saņem, un tam, kas to sniedz. Tas ir Jēzus. Ej pie viņa. Ar to pietiks.”

Jūdas iet. Pēteris tikmēr, nevarot darīt neko citu, dedzīgi sāk cirst sauso malku.

pierakstīts 1945. g.1. jūlijā

Jēzus runā Giokanas ciemata iedzīvotāju, Izāka un daudzu mācekļu, sieviešu klātbūtnē. Viņu vidū ir Vissvētākā Marija un marta, un daudzi cilvēki no Betānijas. Visi apustuļi vienlīdz ir klātesoši. Zēns, kurš sēž iepretim Jēzum, uztver ik vārdu. Pamācība pirms brīža ir sākusies, jo vēl joprojām nāk cilvēki...

“... to baiļu dēļ, kuras tik dzīvi izjūtu daudzos, vēlos jums šodien pastāstīt skaistu līdzību. Labas gribas cilvēkiem tā ir salda, bet citiem – rūgta. Tomēr pēdējiem ir iespēja šo rūgtumu novērst vienlīdz kļūstot par labas gribas cilvēkiem, un sirdsapziņas pārmetumi – līdzības iespaidā pamodināti – mitēsies.

Dieva valstība ir kāzu nams, kuras Dievs slēdz ar dvēselēm. Ieiešanas brīdis (tajā) ir laulību diena.

Tad nu klausieties. Pie mums pastāv tradīcija, ka meitenes veido svītu jaunajam līgavainim, lai – lāpu un dziesmu pavadībā – kopā ar viņa iemīļoto līgavu pavadītu tos uz viesību namu. Svīta atstāj sievas māju. Viņa – ar plīvuru apsegta – dodas uz savu karalienes vietu. Viņa būs tāda nevis savā mājā, bet gan tajā, kas tai piederēs, kopš brīža, kad viņa ar vīru kļūs viena miesa. Meiteņu svīta – kas pārsvarā sastāv no līgavas draudzenēm - gājiens skrien pretim abiem laimīgajiem, lai ieskautu tos gaismas gredzenā.

Kādā apkaimē tika svinētas kāzas. Kad laulātie draugi kopā ar radiem un draugiem priecājās sievas mājās, desmit jaunavas devās uz vietu, kur atradās laulātā drauga mājas pagalms. Tās bija gatavas iziet tam pretim, kad vien attālās cītaru un dziesmu skaņas vēstītu, ka laulātais pāris ir atstājis iemīļotās māju, lai dotos uz vīra māju. Taču sarunas kāzu namā ieilga un tā iestājās nakts. Meitenēm, kā to ziniet, lampas vienmēr ir iedegtas, lai attiecīgajā brīdī netērētu laiku. Tā nu šo desmit jaunavu vidū atradās piecas gudras un piecas nesaprātīgas meitenes. Gudrās, saprātīguma pilnas, bija paņēmušas līdzi mazus trauciņus ar olīveļļu, lai uzpildītu lampas gadījumā, ja gaidīšanas laiks būtu garāks par paredzēto. Nesaprātīgās jaunavas aprobežojās tikai ar pilnīgu lampu uzpildīšanu.

Stundas tecēja. Priecīgās sarunas, nostāsti un joki padarīja gaidīšanu tīkamāku. Vēlāk tomēr jaunavas vairs nezināja nedz ko runāt, ne darīt. Un desmit meitenes – aiz garlaicības vai vienkārši aiz noguruma – ar aizdegtām lampām iekārtojās ērtāk, viena otras tuvumā, un lēnām iesnaudās. Iestājās pusnakts un atskanēja sauciens: “Lūk jaunais vīrs, nāciet viņu sagaidīt!” Desmit meitenes pamodās. Viņas paņēma plīvurus un vainadziņus, sakārtojās un pieskrēja pie galdiņa, uz kura stāvēja lukturi. Piecas no viņām palika mēmas... Dakts – vairs neesot olīveļļā mērkta, pilnīgi izlietota – aizvien vārgākā uguns uzliesmojuma starplaikos dūmojot, bija gatava nodzist pie visvieglākās vēja pūsmiņas. Tikmēr pārējo piecu (jaunavu) lukturi pirms miega uzpildīti, staroja dzīvā liesmā. Pateicoties jaunajai, luktura traukā ielietajai, eļļai tie kļuva vēl dzīvāki.

“Ak!- nesaprātīgās lūdz – dodiet mums mazliet olīveļļas, jo citādi mums sakustoties, lukturi nodzisīs. Jūsējie vēl ir skaisti!...” Bet saprātīgās atbildēja: “Ārā ir naksnīgs vējš un rasa krīt lielām lāsēm. Olīveļļas, lai spēcinātu liesmu pret vēju un mitrumu, nekad nav par daudz. Ja mēs jums to dosim, tad iespējams arī mums gaisma tik tikko mirgos. Jaunavu svīta bez liesmas spīduma tad būtu ļoti skumīga. Ejiet, skrieniet pie tuvākā tirgotāja, lūdziet, klauvējiet, pieceliet viņu, lai dod jums olīveļļu.”

Un viņas – aizelsušās, saslapinot plīvurus, notraipot kleitas, skrējienā pazaudējot vainagus un klūpot- sekoja biedreņu padomam. Tikmēr uz ceļa parādījās līgavainis ar līgavu. Piecas jaunavas – kuras jau iepriekš bija padomājušas par lukturu uzpildīšanu – izskrēja viņus sagaidīt un laulātie draugi viņu pavadībā iegāja laulību ceremoniju mājā. Pēc laulātā pāra ieiešanas – meitenēm pavadot sievu līdz laulāto istabai – vārti tika aizslēgti. Tas, kas atradās ārpusē, tur arī palika. Tā notika ar piecām nesaprātīgajām jaunavām, kuras – beidzot atsteigušās ar eļļu – atrada durvis aizslēgtas. Viņu klauvējieni bija nesekmīgi, meitenes savainoja savas rokas, vaidot: “Kungs, kungs, atver mums! Mēs esam no kāzu svītas. Tās esam mēs, izraudzītās jaunavas, lai lūgtu godu un laimi tavai laulāto gultas vietai.”

Tomēr vīrs, uz brīdi atstājot ielūgtos tuvākos (viesus), no kuriem tas atvadījās laikā, kad sieva gāja uz laulāto draugu istabu – no mājas iekšpuses sacīja: “Patiesi jums saku: es nepazīstu jūs. Nezinu, kas jūs esiet. Jūsu priecīgās sejas nebija apkārt manai iemīļotajai. Beztiesīgi jūs vēlaties piesavināties tiesības ienākt, tādēļ stāviet kāzu nama ārpusē.”

Un piecas nesaprātīgās jaunavas raudot attālinājās pa pustumšajiem ceļiem, ar jau nelietderīgiem lukturiem, mitrām kleitām, saplēstiem plīvuriem, pazaudējušas vainagus vai iznīcinot tos...

Un tagad ieklausieties līdzībā iekļautajā pamācībā. Sākumā Es sacīju jums, ka Debesu Valstība ir kāzu nams, kur Dievs laulājas ar dvēselēm. Līdz debesu laulību brīdim tiek aicināti visi ticīgie, jo Dievs mīl visus Savus bērnus. Vieni līdz laulībām nonāk agrāk, citi vēlāk, un (laulību) noslēgšana ir liela laime.

Bet ieklausieties vēl. Jūs ziniet, ka meitenes uzskatīja par lielu laimi būt par līgavas kalponēm. Aplūkosim mūsu līdzības personas, un jūs sapratīsiet labāk. Laulātais draugs ir Dievs, draudzene – taisnīga dvēsele. Tā ir viņa – izgājusi saderināšanās laiku Tēva mājās, t.i., Dieva mācības aizbildniecībā, paklausībā un taisnīgajā dzīvē – kas tiek vesta uz Laulātā Drauga mājvietu, uz kāzām. Kalpones – jaunavas ir ticīgo dvēseles. Viņas iet, sekodamas laulātās draudzenes piemēram, - kuru, pateicoties tās tikumiem (caur kuriem tā bija dzīvs svētuma paraugs), ir izvēlējies Laulātais Draugs – topot svētdarītas, cenšas iegūt to pašu godu. Tās ir tērpušās baltās, tīrās un svaigās, puķēm rotātās drānās. Rokās tās tur aizdegtus lukturus. Tie ir skaisti nopulēti, to daktis ir kārtīgi, vistīrākajā eļļā mērktas, lai neizdalītu sliktu smaržu.

Baltās drānās. Praktizēta lēmumu taisnprātība drēbes padara baltas. Drīz nāks diena, kad tās būs neparasti, spīdoši baltas, bez vistālākajām traipa atmiņām; tas notiks pateicoties pārdabiskai nevainībai, eņģeliskai šķīstībai.

Tīrās drānās. Drēbes pazemīgi nepieciešams glabāt nepārtrauktā tīrībā. Tik viegli sirds šķīstība var tikt aizēnota. Tas, kurš nav sirds šķīsts, nevar ieraudzīt Dievu. Pazemība līdzinās ūdenim, kas nomazgā. Pazemīga cilvēka skatiens nav lepnības aizmiglots, tādēļ tas spēj nekavējoties orientēties, ja savas drēbes ir sasmērējis. Tādēļ šāda dvēsele traucas pie Kunga sakot: “Esmu izstūmusi šķīstību no savas sirds. Es raudu, lai attīrītos, raudu pie Tavām kājām. Bet Tu, mana Saule, izbalini manas drānas ar Savu žēlsirdīgo piedošanu, ar Savu tēvišķo mīlestību!”

Svaigās drānas. Ak, sirds svaigums! Bērniem tā ir Dieva dāvana. Taisnīgajiem tā ir Dieva dāvana un pašu alku rezultāts. Svētajiem tā ir kā Dieva dāvana, pateicoties varonīgai gribai. Taču vai grēciniekiem – ar saplēstām, izdedzinātām, saindētām, netīrām dvēselēm – nekad vairs nevar piederēt svaigas drānas? Bet, protams, var! Tas ir iespējams brīdī, kad riebumā tie sāk raudzīties uz sevi, pieņemot lēmumu mainīt (savu) dzīvesveidu. Mazgājot (drānas) gandarīšanā, atmetot indīgo rīcības veidu, ārstējoties, atjaunojot savu nabaga dvēseli. Dieva palīdzība, kurš neatsaka atbalstu tam, kas Viņu lūdz, padara dvēseli jaunu, brīnišķīgi svaigu. Šis svaigums tiek sasniegts pateicoties paša alkām, kuras sasniedz pārdabisku varonību. Šādas (aptraipītas) dvēseles darbs ir dubults, trīskāršs un septiņkārtīgs, jo tām nav jāaprūpē jau esošais, bet gan jāatjauno tas, ko tie paši ir iznīcinājuši. Un visbeidzot, caur nepielūdzamu, nepagurstošu gandarīšanu sava es priekšā, dvēsele nokļūst līdz jaunajam bērna svaigumam. Pateicoties personiskajai pieredzei, kas padara (dvēseli) par skolotāju citiem – tādiem, kāda tā agrāk pati ir bijusi, t.i., grēciniekiem.

Baltos plīvuros. Pazemība! Es sacīju: “Kad jūs lūdzieties vai gandariet, dariet to tā, lai pasaule to neredzētu; Gudrības grāmatā stāv rakstīts: “Karaļa noslēpuma saglabāšana ir laba lieta” (Tob 12,6). Pazemība ir mirdzoši balts priekškars, kas ir uzlikts labā aizsardzībai, kuru darām, un labumam, kuru mums dāvā Dievs. Nelielie īpašās mīlestības dēļ, kuru Dievs tev izrāda, nemeklē muļķīgo cilvēcisko godību. Dāvana ātri tikti atņemta. Tai vietā dziedi savam Dievam sirdī: “Slavē Tevi, ak, Kungs, mana dvēsele... jo Tu esi uzlūkojis Savas kalpones zemību”.”

Jēzus uz brīdi pārtrauc runāt un lūkojas uz Māti, kura zem plīvura nosarkst. Viņa saliecas, it kā vēlētos sakārtot pie Viņas kājām sēdošā bērna matus. Tomēr patiesībā Viņa vēlas noslēpt atmiņu uzjundīto aizkustinājumu...

“Ziediem greznota. Dvēselei, no tikuma radītiem darbiem ikdienā ir jānovij vainags. Visaugstākā Sejas priekšā nevar atrasties apvītušas, nesakārtotas lietas. Es sacīju – ikdienas (ir jānovij vainags). Jo dvēsele nezin laiku, kad Dievs – Laulātais Draugs – parādīsies, lai sacītu: “Nāc”. Tādēļ nekad nepārtrauciet uzpost vainagu. Nebīstieties. Augi vīst, tomēr tikuma vainaga ziedi nevīst. Dieva Eņģelis – kurš atrodas katram cilvēkam pie sāniem – savāc šos ikdienā veidotos vainagus un aiznes tos uz Debesīm... Un tie kalpos par jaunās svētīgās dvēseles troni, tai – kā laulātajai draudzenei ieejot kāzu namā.

(Viņu) lukturi ir aizdegti. Lai pagodinātu Laulāto draugu un orientētos ceļā. Kā gan laistās ticība un cik gan mīļa draudzene tā ir! Tās liesma lokas, spīdot kā zvaigzne. Tā ir smejoša liesma, kas savā pārliecībā ir nesalaužama. Tā apgaismo vienlīdz arī luktura daļas, kas to uztur. Līdzīgi (arī) ticības atdzīvinātā cilvēka miesa – jau šeit virs zemes – liekas kļūstam vēl spožāka un apgarotāka, brīva no priekšlaicīgas novīšanas. Jo tas, kurš tic, vadās pēc Dieva vārdiem un baušļiem, lai iegūtu Dievu, savu mērķi. Tādēļ tāds bēg no ikvienas samaitāšanas, tādā cilvēkā nav sastopams nervozums, bailes, sirdsapziņas pārmetumi, viņam nevajag nopūlēties ar savu viltību atcerēšanos vai ļauno darbu slēpšanu. Pateicoties samaitāšanas trūkuma skaistumam, tas saglabā jaunību un skaistumu. Viņa miesa un asinis, prāts un sirds ir tīras no katras izlaidības – tīras ticības eļļas uzglabāšanai, gaismas dāvināšanai (bez dūmiem). (Tādos mīt) pastāvīga vēlme atbalstīt šo pasauli. Ikdienas dzīve – ar vilšanos, brīdinājumiem, kontaktiem, kārdinājumiem, strīdiem – ticību mazina. Nē! Tam tā nav jābūt. Dodieties pie rāmās olīveļļas avota, pie gudrības pilnās Dieva olīveļļas.

Vāji aizdegts lukturis var nodzist visvieglākās vēja pūsmas dēļ, to var apdzēst smagā nakts rasa. Nakts... Tumsības, grēka un kārdinājuma stunda nāk pār visiem. Vienlīdz pastāv arī dvēseles nakts. Tomēr ja dvēsele ir ticības piepildīta, pasaules vējš, nedz kaislības migla liesmu nespēj nodzēst.

Visbeidzot: modrība, modrība, modrība. Tas, kurš neprātīgi tic sev, sakot: “Ak, Dievs nāks tad, kad gaisma manī vēl mājos”, tas, kurš nomoda vietā iet gulēt – bez nepieciešamā, lai ātri celtos pēc pirmā aicinājuma – Tas, kurš ticības eļļas vai labās gribas spēcīgās dakts nodrošināšanu atstāj uz pēdējo brīdi, tas pakļauj sevi riskam palikt ārpusē. Tādēļ saprātīgi palieciet nomodā, šķīstībā, paļāvībā, esot gatavi Dieva aicinājumam, jo jūs taču neziniet laiku, kad Viņš nāks.

Mani mīļie mācekļi, Es nevēlos jūsos izsaukt trīsas Dieva priekšā, bet drīzāk gan nosliegt jūs ticēt Viņa labsirdībai. Un jūs, kas paliksiet, un jūs, kuri dodaties prom, apdomājiet, ka gadījumā, ja rīkosieties kā gudrās jaunavas, jūs tapsiet aicināti ne tikai tam, lai sastādītu Līgavaiņa svītu, bet – kā jaunā Estere, kura Vašti vietā kļuva par karalieni (Est: 2) – jūs būsiet izvēlēti par līgavām, jo “atradīsiet Līgavaiņa labvēlību un...” (Est 2,17). Es svētīju jūs, kuri dodaties projām. Nēsājiet sevī šo Manu vārdu un aiznesiet to biedriem. Lai jūsos vienmēr mājo Kunga miers.”

Kad Jēzus vēl tuvojas, lai atvadītos no ciemata iedzīvotājiem, Jānis no Endoras iečukst Viņam ausī:

Lēnām visi izklīst. Daudzi runā ar Lācaru... Viņš pagriežas pret Jēzu, kurš atgriežas no atvadām ar ciemata iedzīvotājiem, ejot viņiem garām. Lācars saka:

“Mācītāj, pirms Tu mūs atstāj, runā vēl uz mums... Sirdis no Betānijas alkst pēc tā.”

“Tuvojas nakts, taču tā ir mierīga un skaidra. Ja vēlaties sēsties uz nopļautā siena, tad runāšu vēl uz jums pirms šī draudzīgā ciemata atstāšanas. Vai varbūt rīt rītausmā, jo situsi jau ir atvadu stunda.”

“Kā vēlaties. Tagad ejiet. Es uzrunāšu jūs ap pirmo nakts sardzes maiņu...”

...Viņš patiesi ir nenogurdināms. Saulei pazūdot, atstājot atmiņas par saulrietu, pie pirmās nedrošās, vientuļo vārtu iečīkstēšanās atbalss, Jēzus iziet nopļautās pļavas vidū. Zālei žūstot, tā izdala maigu un patīkamu smaržu. Jēzum seko: apustuļi, Marija, Marta un Lācars ar mājiniekiem, Izāks ar saviem skolniekiem un – varētu sacīt – visa Betānija. Kalpu vidū atrodas vecs vīrs un sieviete, viņi abi ir no svētību kalna, kuri iepriecinājumu ir atraduši pat savā ikdienišķajā dzīvē.

Jēzus apstājas, svētījot patriarhu. Tas raudot, skūpsta Viņa roku un noglāsta Jēzum līdzās ejošo bērnu, sakot tam:

“Laimīgs tu esi, ka vienmēr vari Viņam sekot! Esi labs, esi uzmanīgs, dēls! Tā tev ir liela laime! Liela iespēja! Virs tavas galvas ir kronis... Ak, laimīgais!”

“Nabaga draugi ir devušies projām. Tiem bija nepieciešams liels cerības stiprinājums, un pat pārliecība, ka pietiekamas ir nelielas zināšanas, lai nokļūtu Debesu Valstībā, ka pietiek ar patiesības minimumu, ar kuru strādā labā griba. Tagad Es runāju uz jums, mazāk nelaimīgiem. Jūsu materiālais stāvoklis ir daudz labāks un vienlīdz arī Vārds dāvā jums lielāku palīdzību. Mana mīlestība pret viņiem vadās tikai caur Manu domu. Šeit, uz jums, Mana mīlestība runā arī caur vārdu tādēļ no jums zemes virsū un Debesīs tiek vairāk prasīts, jo kam vairāk dots, no tā vairāk atprasīs. Tiem nabaga draugiem, atgriežoties savā galerā, pieder minimālais labums, bet maksimālas ciešanas. Viņiem Es dodu vienīgi žēlsirdības solījumu. Ikviena cita lieta būtu kļūdaina. Patiesi Es jums saku: viņu dzīve ir gandarījums un svētums un neko vairāk tiem nevajag uzkraut. Patiesi Es jums saku, ka – līdzīgi gudrajām jaunavām – viņi neļauj saviem lukturiem nodzist līdz pat aicinājuma stundai.

Ļaut liesmiņai apdzist? Nē! Šī gaisma ir viss viņu labums. Viņi nevar pieļaut, ka tā apdzistu. Patiesi Es jums saku, ka tāpat kā Es esmu Tēvā, Tā arī šie nabagi ir (Viņā). Un tādēļ tieši Es, Tēva Vārds, vēlējos piedzimt nabadzīgs un tāds arī palikt. Nabago vidū Es jūtos tuvāks Tēvam, kurš mīl vismazākos. Arī viņi mīl Viņu no visa spēka. Bagātajiem pieder tik daudz lietas. Nabagajiem ir tikai Dievs. Bagātajiem ir draugi, nabagie ir vieni. Bagātajiem ir daudz iepriecinājuma. Nabagajiem tāds nav. Bagātie izklaidējas. Nabagie – tikai strādā. Bagātajiem viss naudas dēļ nāk viegli. Nabagie piedevām nes slimības un trūkuma baiļu krustu, saslimšana tiem nozīmētu badu un nāvi. Bet nabagajiem ir Dievs. Viņu Draugs. Viņu Mierinātājs. Caur Debesu cerību Viņš atrauj tos no apgrūtinošās tagadnes. Pie Viņa var griezties ar lūgumu: “Tēvs, atbalsti mūs Savā žēlsirdībā.” Un viņi to spēj, un saka Viņam, jo atrodas tāda mēra nabadzībā, pazemībā, vientulībā. Tas, ko saku – atrodoties Lācara, Mana un Dieva, kaut arī ļoti bagāta, drauga, īpašumos – var likties dīvaini. Bet Lācars ir izņēmums bagāto vidū. Viņš ir sasniedzis (virs zemes) grūti iegūstamu, vēl jo grūtāk praktizējamu un citam iemācāmu tikumu. Tas ir brīvības tikums no bagātības. Lācars ir taisnīgs. Viņš neapvainojas. Viņš nespēj apvainoties, jo zina, ka ir bagāts- nabagais un tādēļ viņu neskar Mani slēptie atgādinājumi. Viņš atzīst, ka lielo valstība atbilst Manis aprakstītajai. Tādēļ Es paziņoju jums: patiesi, patiesi Es jums saku, ka nabagajam būt Dievā ir daudz vieglāk kā bagātajam. Mana un jūsu Tēva Debesīs daudzos troņus ieņems tie, kuri virs zemes tapa nicināti, jo bija tik mazi kā pelni, kurus mīda (ar kājām).

Nabagie sirdī saglabā Dieva vārdu pērles. Tās ir to vienīgais dārgums. Tādam pieder tikai viena bagātība, tāds (cilvēks) pastāv nomodā pār to. Kam dārgumi ir daudz, tāds ir nogarlaikojies un izklaidīgs, lepns un iedomīgs. Tā visa dēļ tāds ar pazemīgām un mīlestības pilnām acīm neapbrīno Dieva doto dārgumu. Tas tiek kļūdaini jaukts ar dārgumiem, ārēji vērtīgiem – zemes bagātību dārgumiem. Tāds cilvēks domā: “No manas puses tā ir žēlastība pieņemt kāda vārdus, kurš miesas ziņa ir man līdzīgs!” Spēcīgās iedomības garša novājina spēju izbaudīt to, kas ir pārdabisks. Un šīs garšas ir spēcīgas!... Tik spēcīgi uzlabotas – personiskā smārda un strutu smārda slēpšanas nolūkā...

Paklausieties, un jūs labāk sapratīsiet, kā rūpes, bagātība un negausība ēšanā liedz ieeju debesu Valstībā.

Reiz karalis sarīkoja savam dēlam svinības. Variet iedomāties kādi svētki norisa pilī. Tas bija viņa vienīgais dēls, kurš – sasniedzis pilngadību – salaulājās ar savu iemīļoto. Tēvs un karalis vēlējās, lai visapkārt valdītu prieks. Un vēlējās to sava iemīļotā dēla prieka, visbeidzot iemīļotās līgavas vīra dēļ. Viņš sarīkoja arī lielu pieņemšanu, kas bija daudzu kāzu svinību daļa. Un viņš visu laicīgi sagatavoja, rūpējoties par katru sīkumu, lai karaliskā dēla kāzas būtu lieliskas un cienīgas.

Iepriekš viņš izsūtīja kalpus, lai paziņotu draugiem un sabiedrotajiem, vienlīdz arī viņa karalistes varenajiem, ka laulību ceremonija notiks noteiktās dienas vakarā, ka ielūgtie ir laipni gaidīti, karaliskajam dēlam veidojot atbilstošu sabiedrību. Bet draugi, sabiedrotie un karalistes lielie ielūgumu nepieņēma.

Tad karalis, šauboties vai sūtītie kalpi ir izteikuši lūgumu atbilstošā veidā, sūtīja vēl citus, lai tie uzstātu, sakot: “Lūdzams nāciet! Viss jau ir sagatavots. Zāle ir izgreznota, visur tiek iznēsāti dārgi vīni. Virtuvē cepšanai jau ir sapulcēti vērši un labi baroti lopi. Kalpones izgatavo miltus saldumiem, bet sagatavo mandeles visizsmalcinātākajai delikatesei, pievienojot tai visretākās aromātiskās eļļas. Uz šīm svinībām ir uzaicinātas vistalantīgākās dejotājas un muzikanti. Tādēļ nāciet, lai šī burvība nekļūtu lieka.”

Bet draugi, sabiedrotie un karalistes lielie vai nu atteica, vai sacīja: “Mums kas cits ir darāms”, vai arī izlikās pieņemam ielūgumu, bet vēlāk aizgāja darīšanās. Viens devās uz lauku, otrs gāja uz tirgu, vēl cits – mazāk cēlās darīšanās. Visbeidzot atradās arī tāds, kurš nepārtrauktās uzstājības garlaikots, saķēris karaļa kalpu, nokāva to. Viņš vēlējās apturēt šo uzstājību: “Neatsaki karalim to, jo tas tev slikti var beigties.”

Kalpi atgriezās pie karaļa un visu izstāstīja. Tad karalis iedegās dusmās un sūtīja karaspēku, lai viņa kalpu slepkavas un tos, kuri nonievāja viņa ielūgumu, sodītu. Viņš vēlējās arī apbalvot tos, kuri bija solījušies atnākt. Tomēr svētku vakarā, nozīmētajā laikā, neviens neatnāca. Sadusmotais karalis, sasaucis kalpus, sacīja: “Lai tā nenotiek, ka mans dēls paliktu bez viesiem, kuri kopā ar viņu svinētu kāzas. Svinības ir sagatavotas, bet aicinātie nebija cienīgi. Tomēr mana dēla viesības atlikt nevar. Tad nu ejiet uz laukumiem un ielām, stāviet ceļu krustcelēs, aizturiet garāmgājējus, pulciniet tos, kas atpūšas, un atvediet viņus šurp. Lai zāle pildās ar kāzu viesiem.”

Un kalpi devās izpildīt pavēli. Viņi izgāja uz ceļiem, izklīda laukumos, izvietojās ceļu krustcelēs. Viņi pulcēja sastaptos cilvēkus – labu vai ļaunus, bagātus vai nabagus – un veda tos uz karaļa namu. Tie izdalīja tiem līdzekļus, lai tie izskatītos kāzām atbilstoši ģērbušies. Tad (kalpi) viesus pavadīja uz pili un zāle pildījās – kā karalis bija to vēlējies – ar priecīgiem cilvēkiem.

Tomēr karalis – iegājis zālē, lai pārliecinātos, vai svinības var sākties – ieraudzīja kādu, kurš par spīti sniegtajai palīdzībai nebija tērpies kāzu drēbēs. Karalis taujāja: “Kā tu esi nācis bez svētku drānām?” Bet jautātājs nezināja ko atbildēt, jo patiesi viņam nebija attaisnojuma. Tad karalis, pasaucis kalpus, sacīja tiem: “Ņemiet viņu, sasieniet viņam rokas un kājas un izmetiet viņu no manas mājas tumsībā un aukstos dubļos. Tur būs raudāšana un zobu trīcēšana man izrādītās nepateicības un apvainojuma dēļ. Vairāk par mani viņš apvainoja manu dēlu. Sarunu zālē viņš iegāja nabadzīgā un netīrā apģērbā, kaut tur varēja iet tikai tas, kurš ir mana dēla cienīgs.”

Kā redziet, pasaules rūpes, skaudība, iedomība un ļaunprātība izsauc karaļa dusmas. Šie dēli, kas rūpējās par pasaulīgiem jautājumiem, nekad neienāks Karaļa namā. Redziet, ka Karalis, labvēlībā pret dēlu, sodīs aicinātos. Cik gan tādu ir mūsu dienās, uz šīs zemes, uz kuras Dievs sūtīja Savu Vārdu!

Sabiedrotos, draugus, Savas tautas lielos Dievs patiesi ir aicinājis caur Saviem kalpiem. Vēl atklātāk Viņš liks tos ielūgt Manu Kāzu stundai tuvojoties. Tomēr tie nepieņēma ielūgumu, jo bija neīsti sabiedrotie un nepatiesi draugi. Lieli ir tikai nosaukumi, bet tajos mīt niecība (Jēzus aizvien vairāk paceļ balsi, un Viņa acis kā divi dārgakmeņi izstaro gaismu. Tas notiek iekurtā uguns atblāzmā, kas starp Jēzu un klausītājiem izgaismo vakara tumsību. Mēness tikko lec.) Jā viņos mājo niecība. Un viņi nesaprot, ka atbildēt uz Karaļa ielūgumu ir pienākums un gods. Lepnība, nocietinātība, iekāres viņu sirdīs uzceļ bastiona. Un šie niekalbji ienīst Mani un nevēlas ierasties uz Manām viesībām. Viņi nevēlas nākt. Vairāk par kāzām viņi vēlas saistības ar pretīgo politiku, un vēl pretīgāko naudu, ar visriebīgāko iedomību. Viņi vēlas viltīgu plānošanu, sazvērestību, nodevību, lamatas, slepkavību. Visu to Es pazudinu Dieva vārdā. Tādēļ tie ienīst balsi, kas runā, un svinības, uz kurām tiek aicināti. Šajā tautā vajag meklēt Dieva kalpu slepkavas: Praviešus, kuri līdz šim ir kalpi; Manus mācekļus, kuri kopš šī brīža ir tādi. Šajā tautā var atrast viltvāržus. Dievam tie atbild: “Jā, nāksim”, tai pašā laikā iekšēji sakot: “Pat nedomāju!” Tie visi ir atrodami Izraēlā.

Tādēļ Debesu Karalis – lai Dēlam būtu nodrošināta laulību norise – sūtīs krustcelēs pulcināt tos, kuri nav nedz draugi, ne lielie, nedz sabiedrotie, bet vienkārši garāmgājēji. Jau tagad – ar Manu roku, Manu Dieva Dēla un kalpa roku – pulcināšana jau ir sākusies. Lai kas arī būtu šis cilvēks, lai nāk... Un viņi jau ir atnākuši. Un Es tiem palīdzu attīrīties un izdaiļoties kāzu svinībām. Bet būs, ak, sev par nelaimi, arī tāds, kurš izmantos pat Dieva lieliskumu, kas dāvā tam smaržas un karaliskas drēbes, lai padarītu to tādu, kāds tas nav: par bagātu un godīgu. Būs tāds, kurš no visa šī labuma piesavināsies negodīgu labumu, domājot pievilt, un iegūt... Cilvēks, ar izkropļotu dvēseli, aplipis ar visu grēku riebīgo polipu... Viņš uzglabās drēbes un smaržzāles, lai smeltu neatļautu labumu. Viņš nelietos tās Dēla, bet gan savās kāzās ar sātanu.

Tā tas būs. Jo daudz ir aicinātu, bet maz ir tādi, kas pateicoties prasmei izturēt aicinājumā, kļūst par izvēlētajiem. Taču arī šīs hiēnas – kuri alkst pēc maitas, ne dzīvas barības – saņems izdzīšanas sodu no Kāzu zāles – tumsībā un mūžīgā purva dubļos. Tur sātans ar saviem šausmīgajiem smiekliem sēc par katru uzvaru pār dvēseli. Tur vienmēr skan neprātīgo izmisīgās raudas, kuri Labdarības vietā, kura tos aicina, izvēlējās sekošanu Izlēcējam.

Celieties. Dosimies pie miera. Es svētīju jūs, visus Betānijas iemītniekus. Es svētīju jūs un dāvāju (jums) Savu mieru. Un svētīju īpaši tevi, Lācar, mans draugs, un tevi, Marta. Svētīju Savus senos mācekļus, tāpat kā jaunos, kurus sūtu pasaulē aicināt – ielūgt uz Karaļa viesībām. Nemetieties ceļos, lai varu jūs visus svētīt. Pēteri, noskaiti lūgsnu, kuru jums mācīju. Noskaiti to šeit, stāvot kājās pie Maniem sāniem, jo tā to ir jāskaita tam, kuru Dievs šim nodomam ir izvēlējis.”

Visi noslīgst ceļos uz siena. Stāv vienīgi garais un skaistais Jēzus, Savā lina tērpā, un tumši brūnā tunikā ģērbtais, aizkustinājumā iededzies, gandrīz drebošais Pēteris. Viņš lūdzas balsī, kura nav pievilcīga, bet spēcīga. Lūgšanu viņš izrunā lēni – bailēs kļūdīties:

Ir dzirdami sieviešu un vīriešu šņuksti... Margcjams – nometas ceļos līdzās Marijai, kura tur viņa sakrustotās rokas – un skatās uz Jēzu ar eņģelisku smaidu un klusītiņām saka:

“Palūkojies, Māt, cik Viņš ir skaists! Cik skaists ir arī mans tēvs! Tā, it, ka atrastos Debesīs... Vai mamma lūkojas uz mums?”

Bērns noliec brūno galviņu uz Marijas krūtīm un tā arī paliek laikā, kad Jēzus svētī ar svinīgu, Mozus cienīgu, svētību. Tad visi pieceļas un dodas mājup. Jēzum seko vienīgi Lācars, kopā tie ieiet Sīmaņa mājā, lai vēlāk paliktu kopā ar Mācītāju. Ienāk arī citi apustuļi. Iskariota noguris, iet uz krēslaino stūri. Viņš neuzdrīkstas pienākt pie Jēzus, kā to dara citi...

“Ak, cik skumīgi ir noraudzīties kā Tu aizej. Tomēr esmu apmierinātāks kā pirms divām dienām, kad Tevi ieraudzīju!”

“Jo Tu likies man tik skumīgs un noguris... Tu nerunāji, tik maz smaidīji... Vakar un šodien Tu no jauna esi kļuvis par manu svēto un mīļo Mācītāju, un tas mani iepriecina...”

“Tāds Tu biji, taču šobrīd Tu esi miers un vārds. To mēs vēlamies no Tevis! No šiem avotiem mēs smeļam spēkus. Citādi šie avoti liekas sausi. Mēs ciestu alkās... Redzi, miers un vārds izbrīna pat pagānus un tie nāca tos meklēt...

Iskariota – pie kura ir pienācis Jānis, Zebedeja dēls – uzdrošinās sacīt:

“Tas tiesa, pat man viņi jautāja... Jo es biju Antonija torņa tuvumā, cerībā ieraudzīt Tevi.”

“Zināju, tomēr cerēju, ka neliksi vilties tiem, kuri gaidīja Tevi. Pat romieši bija vīlušies. Nezinu kādēļ Tu tā rīkojies...”

“Un tas esi tu, kas Man to jautā? Vai tad nezini par Sanhedrina, farizeju un vēl citu personu nostāju pret Mani?”

“Nē. Tas ir riebīgi. Pagājušajā gadā, kad biju viens – viens pret visiem, un neviens nezināja, ka esmu pravietis – Es parādīju, ka nebīstos. Tu visbeidzot, esi Manas drosmes ieguvums. Es attīrīju Dieva Namu no tajā esošajiem materiālajiem netīrumiem. Es zinu cilvēku nākotnes, tādēļ Man nebija cerības attīrīt no daudz nopietnākas – morālās netīrības, kura tur mājo. Es darīju to, lai izpildītu Savu pienākumu dedzības dēļ par Mūžīgā Kunga Namu – kurš bija pārvērsts par tirgotāju, augļotāju un ļaundaru uzturēšanās vietu – lai no stinguma izrautu tos, kuriem priesterības nolaidības gadsimti bija ļāvuši iekrist letarģiskajā miegā. Tas bija spēcīgs pulcēšanās zvans Manai tautai, lai vestu to pie Dieva... Šogad Es atgriezos... Un redzēju, ka svētnīca joprojām ir tāda pati... pat vēl sliktāka... Tas vairs nav slepkavu miteklis, bet nodevības vieta. Vēlāk tā kļūs par Slepkavības mājokli, tad publisko namu, un beigās taps iznīcināta ar stiprāku spēku (par to), kāds piemita Samsonam. Tas satrieks namu, kas nav cienīgs saukties par svētu. Bezjēdzīgi ir mācīt vietā, kurā – Es atgādinu to tev – Man ir aizliegts runāt. Šī ir neuzticīga tauta, saindēta savos vadoņos! Tā uzdrīkstas traucēt Dieva Vārdam runāt Viņa Namā! Tas Man ir liegts. Tad nu mīlestībā uz vismazākajiem, Es pieklusu. Šī vēl nav Manas nāves stunda. Pārāk daudziem Es esmu vajadzīgs, un Mani apustuļi vēl nav tik stipri, lai uzņemtos rūpes par Maniem pēcnācējiem: Pasauli. Neraudi, Māt... Tu, Labā, piedod Savam Dēlam, ka Tam zinošā patiesība ir jāatklāj tam, kurš vēl var maldīties... Es apklustu... Taču bēda tiem, kuru dēļ Es apklustu!... Māt, Margcjam, neraudiet!... Es jūs lūdzu. Lai neraud neviens.”

Tomēr visi raud, vairāk vai mazāk sāpīgi. Jūdas – nāvīgi bāls savā dzeltenajā apģērbā ar sarkanām lentītēm – vēl uzdrošinās runāt raudulīgā un jocīgā balsī:

“Tici man, Mācītāj, ka esmu izbrīnīts un noskumis... Nezinu, ko Tu vēlies sacīt... Es neko nezinu... Tā ir patiesība, ka es nemanīju nevienu no svētnīcas. Ar visiem esmu sarāvis kontaktus... Tomēr, ja Tu ko saki, tai ir jābūt patiesībai...”

“Tas ir draugs... Es viņu satiku kā draugu, nevis kā kādu Svētnīcai piederošu...”

Jēzus neatbild. Viņš pagriežas pret Izāku un Jāni no Endoras un sniedz tiem norādījumus, saistītus ar darbu. Tikmēr sievietes mierina raudošos: Mariju un zēnu.

Arī Lācars un apustuļi ir noskumuši. Jēzus dodas pie viņiem. Viņš atkal mierīgi pasmaida, noskūpsta Māti un noglāsta bērnu, sakot:

“Tagad Es atvados no jums, kas palieciet. Jo rīt ap ausmu mēs dosimies ceļā. Ardievu, Lācar. Ardievu, Maksimiliān. Jāzep, paldies tev par Manai Mātei un sievietēm (māceklēm, kas Mani gaidīja) izrādīto viesmīlību. Paldies tev par visu. Tu, Lācar, svētī Martu Manā vārdā. Drīzumā Es atgriezīšos. Nāc, Māt, atpūsties. Arī jūs, Marija un Salome, ja vēlaties nākt mums līdzi.”

Jēzus veic svētības zīmi un iziet, aiz rokas turot bērnu un apskaujot Māti...

Es pārlasu to, ko pierakstīju vakar un pārrakstu dažus vārdus saprotamāk – dēļ tēva acīm. Skumjas mani māc, kad lasu (pierakstīto) atkārtoti... (Rakstītais) tik ļoti atšķiras no tā, ko pieredzēju tajā laikā, kad aprakstīju savas dvēseles stāvokli! Un tomēr, lai palīdzētu man izteikt to, ko Kungs ļauj man piedzīvot, kā arī baiļu dēļ neprecīzi izteikties un atvieglojuma rašanas nolūkā, es piesaucu savu svēto Jāni; es sacīju viņam: “Tu labi kā tas ir. Pats esi to pieredzējis. Palīdzi man.” Un man netrūka viņa klātbūtnes, nedz viņa – mūžīgā bērna – smaida, ne rūpes (man veltītas). Tomēr tagad jūtu, ka mani vārdi atbilstošā līmenī nepauž sajūtas, kuras pieredzēju... Viss, kas nāk no cilvēka ir salmi... Tikai pārdabiskais ir zelts. Tas, kas ir cilvēcisks nespēj pārdabisko pat izteikt.

Sinagogas iekšpuse Kariotā. Tajā pašā vietā, kur uz zemes gulēja Sauls, skatot nākamo Kristus godību, no blīvi stāvošās grupas izceļas Jēzus un Jūdasa stāvi. Tie ir divi visgarākie cilvēki ar gaišām sejām: viens- pateicoties Savai mīlestībai, otrs- prieka dēļ, redzot savu pilsētu, aizvien uz ticīgu Mācītājam esam, un Viņam pompozu godu parādošu. (Sinagogā) atrodas Kariotas cienījamākie vīri, bet tālāk no Jēzus, saspiedušies kā siļķes mucā, pilsētas iedzīvotāji. Sinagoga ir tik ļoti pārpildīta, ka neskatoties uz atvērtajām durvīm nav iespējams paelpot. Lai pagodinātu Mācītāju, lai Viņu dzirdētu (situācija) nonāk gandrīz līdz nekārtībai un trokšņošanai, kas neļauj ne nieka saklausīt.

Jēzus to pacieš un klusē. Citi nervozē, žestikulē un kliedz: “Klusumu!”

Tomēr šis sauciens pazūd valdošajā juceklī, kā kliedziens krastmalā vētras laikā. Jūdas neceremonējas: viņš uzkāpj un augsta sola un iesit pa lampām, kuras vītnēs karājas pār cilvēkiem. Aizskartajam metālam skanot, ķēdes žvadz, sitoties viena pret otru kā mūzikas instrumenti. Ļaudis pieklust un beidzot ir iespējams sadzirdēt runājošo Jēzu. Viņš lūdz sinagogas priekšniekam: “Pasniedz Man lūdzu desmito rulli no tā plaukta.”

Saņēmis, Viņš attin to un pasniedz sinagogas vadītājam ar vārdiem: “Izlasi ceturto vēstures nodaļu no Makabiešu Grāmatas.”

Svētnīcas vadītājs paklausīgi lasa. Notikumi no Onija dzīves, Jāsona kļūdas, Menelaosa nodevības un zādzības it kā slīd gar klātesošo acīm. Nodaļa beidzas (2 Mak:4). Sinagogas vadītājs lūkojas uz Jēzu, kurš uzmanīgi klausījās.

“ Mana mīļa mācekļa pilsētā Es neteikšu parastos pamācību vārdus. Mēs paliksim šeit pāris dienas un Es gribētu, lai Jūdas jums tos teiktu. Jo es vēlos, lai šinī vietā aizsāktos tieša tikšanās, pastāvīga apustuļu tikšanās ar cilvēkiem. Tas tika nolemts Galilejas augšdaļā un tur notika pirmais šāds atplaiksnījums. Bet Manu mācekļu pazemība vēlāk lika tiem paslēpties ēnā. Viņi bīstas, ka nepratīs darīt to un vienlīdz nevēlas ieņemt Manu vietu. Nē. Tomēr viņiem tas ir jādara, viņi labi paveiks šo darbu un palīdzēs savam Mācītājam. Tomēr šeit – mīlestības vienībā iekļaujot Galilejas un Feniķijas tālākos novadus kopā ar Jūdejas zemēm, kas atrodas vairāk uz dienvidiem, kopā ar Palestīnas robežām līdz pat saules un smilšu nostūriem – ir jāsākas patiesai apustuliskai sludināšanai. Jo Mācītājs nevar atbildēt uz visām pūļa vajadzībām. Ir pareizi, ka ērglēni atstāj ligzdu un dodas pirmajos lidojumos, kamēr vēl Saule ir kopā ar tiem, un Tās spēcīgie spārni tos atbalsta.

Tā nu Es šajās dienās būšu jūsu draugs un stiprinājums. Viņi toties būs vārds un ies, sējot sēklu, kuru tiem devu. Tā nu Es publiski nemācīšu, bet došu jums kaut ko priviliģētu – pravietojumu. Es lūdzu jūs to atcerēties nākotnē, kad visšausmīgākie Cilvēces notikumi aizēnos sauli un sirdis tumsībā varētu maldīgi nosodīt. Nevēlos, lai jūs taptu iepīti maldos, jo kopš pirmā brīža jūs esiet bijuši labi pret Mani. Nevēlos, lai pasaule sacītu: “Kariota bija Kristus ienaidnieks.” Es esmu taisnīgs. Es nevaru pieļaut, ka skaudības vai mīlestības dēļ uz Mani, emociju modināta, kritika varētu padarīt jūs par vainīgiem Manā priekšā. Tāpat kā daudzbērnu ģimenē nevar pieprasīt vienlīdzīgu bērnu svētumu, tāpat to nevar pieprasīt no pilsētas. Viena ļauna bērna vai pilsētas iedzīvotāja dēļ, šāds izteiciens – “Visa ģimene vai visa pilsēta ir nolādēta” – būtu pretrunā ar mīlestību.

Tad nu klausieties, un vēlāk to atceroties, esiet vienmēr uzticīgi. Tāpat kā Es mīlu jūs tādā mērā, ka vēlos jūs pasargāt no nepatiesa apvainojuma, tā arī jūs protieties mīlēt nevainīgos. Vienmēr. Lai kas tie arī būtu. Lai kāda arī būtu viņu radniecība ar vainīgajiem. Tagad klausieties.

Pienāks laiks, kad Izraēlī atradīsies dārgumu un tēvijas nodevēji. Cerībā kļūt par svešinieku draugiem, tie runās ļaunu par patieso, Visaugstāko Priesteri. Viņi apvainos to sazvērestībā ar Izraēļa ienaidniekiem un par ļauniem darbiem, kuri esot veikti pret Dieva dēliem. Lai panāktu savu viņi būs ar mieru uz slepkavību, uzveļot atbildību par to Nevainīgajam. Un pienāks laiks, arī Izraēlī, kad – vairāk vēl par Onija laikiem- kāds nelietis gribēs kļūt par Augsto priesteri. Viņš dosies pie Izraēļa varenajiem un piekukuļos tos ar zeltu, un vēl nelietīgākiem, melīgākiem vārdiem. Viņš vienlaicīgi sagrozīs faktu patiesību. Viņš neiebildīs grēkiem, bet drīzāk – sekojot zemiskiem mērķiem – nodarbosies ar tradīciju iznīcināšanu, lai vieglāk būtu iekarot dvēseles, kam trūks draudzība ar Dievu. Viņš darīs visu, lai sasniegtu savu mērķi. Un tas viņam izdosies. Ak, nav šaubu! Jo pat ja pašā Morijas kalna būdā nav bezdievīgā Jāsona skolas, tad tās atrodas kalna iedzīvotāju sirdīs, kuri ir gatavi pārdot ko vairāk par zemi – savu sirdsapziņu ( 2 Mak 4,7-17). Seno maldu augļi ir redzami šodien. Kam ir acis vērošanai, tas redz, kas noris tur, kur būtu jābūt mīlestībai, šķīstībai, taisnībai, labestībai, svētai un dziļai reliģiozitātei. No viņu sēklas dzemdinātie augļi būs ne tikai šausmu, bet arī Dieva lāsta cēlonis.

Un, lūk, patiess pravietojums. Patiesi Es jums saku, ka tas, kurš ir izbrīvējis sev vietu un uzticību ar garas un viltīgas spēles palīdzību, par naudu ienaidnieka rokās nodos Visaugstāko, Patieso Priesteri. Sajūtu apmānīts, ar mīlestības žestu bendēm norādīts, Viņš taps nogalināts, nerēķinoties ar taisnību. Kādas sūdzības tiks izvirzītas pret Kristu – jo runa iet par Mani – lai attaisnotu tiesības Viņu nogalināt? Kāds liktenis tiks sagatavots tiem, kuri šo slepkavību pastrādās? Tūlītējs šausmīgās taisnības liktenis. Nodevēja līdzzinātājiem – nevis individuāls, bet kopējs liktenis: vēl šausminošāks par tā cilvēka likteni, kuru sirdsapziņas pārmetumi novedīs līdz savas dēmona dvēseles kronēšanai ar pēdējo slepkavību pašam pret sevi. Vienā brīdī tas beigsies. Taču šis otrais sods būs garš un šausminošs. Jūs atradīsiet to nākamajos teikumos: “Iededzies dusmās viņš tūlīt noplēsa Andronika purpursārto apmetni un saplēsa viņa drānas, un lika izvest to cauri visai pilsētai līdz pat tai vietai, kurā tas bija izrādījis Onijam savu bezdievību. Tur slepkava tika nogalināts. Tā Kungs nomērīja viņam pelnīto sodu...” Tas priesteru kārtu skars ne tikai (slepkavības) izpildītājos, bet arī viņu bērnos. Bet daudzo līdz vaininieku likteni lasiet sekojošos vārdos: “Tava brāļa asinis skaļi sauc no zemes uz mani! Tad nu esi nolādēts!...” Un Dievs to sacīs visai tautai, kura neprata rūpēties par Debesu dāvanu. Jo, ja tas, ka esmu nācis veikt atpirkšanu, ir taisnība, nelaime tad tiem, kuri kļūs par slepkavām un neatpirktiem šajā tautā, kurai kā pirmajai tapa dāvāta atpirkšana caur Manu Vārdu.

To esmu jums sacījis. Atcerieties to. Un kad dzirdēsiet, ka tieku dēvēts par ļaundari, tad sakiet: “Nē. Viņš to paredzēja. Tā ir zīme tam, kas piepildās, un Viņš ir Upuris, nokauts par pasaules grēkiem”.”

Sinagoga kļūst tukšāka. Visi žestikulējot runā par pravietojumu un par Jūdasam izrādīto cieņu. Kariotas ļaudis ir satraukušies goda dēļ, kuru (pilsētai) izrāda Mesija, kurš izvēlējās apustuļa pilsētu – un pie tam apustuļa no Kariotas – lai aizsāktu apustulisko mācīšanu, un vienlīdz pravietojuma dāvanas dēļ. Kaut arī tas bija skumīgs, tomēr cik gan liels gods bija to uzklausīt kopā ar iepriekš teiktiem mīlestības vārdiem...

Sinagogā paliek Jēzus ar apustuļu grupu, precīzāk sakot viņi iziet mazā dārziņā, kurš atrodas starp sinagogu un sinagogas vadītāja māju. Jūdas apsēžas un raud.

“Ak, daudz netrūka un es būtu rīkojies tāpat kā viņš. Vai dzirdējāt? Tagad jārunā būs mums...”- atsaucas Pēteris.

“Bet nesen kalnā mēs jau to darījām. Un darīsim to aizvien labāk. Tu un Jānis uzreiz bijāt spējīgi (sprediķot)”- uzmundrinot Jūdasu, saka Jēkabs, Zebedeja dēls.

“Vissliktāk ir ar mani... bet Dievs man palīdzēs... Vai tiesa, Mācītāj?”- jautā Andrejs.

Jēzus, kurš līdzi bija paņēmis ruļļus un pārskatīja tos, pagriežas un jautā:

“Sacīju, ka Dievs man palīdzēs, kas man būs jārunā. Es centīšos atkārtot Tavus vārdus, cik labi vien spēšu. Taču mans brālis baidās, un Jūdas raud.”

“Jo patiesi sagrēkoju. Andrejs un Toms var to apliecināt. Es slikti par Tevi izteicos, un Tu man atmaksā nosaucot mani par “vismīļāko mācekli”, un vēlies, lai šeit mācu es... Kas par mīlestību!...”

“Jā, bet... Paldies, Mācītāj. Es vairs slikti nerunāšu, jo patiesi es esmu tumsība, bet Tu – Gaisma.”

“Es domāju par Taviem vārdiem. Ja pareizi esmu sapratis, tāpat kā Kariotā Tu atradi iemīļoto (Mācekli), mūsu Jūdasu, Sīmaņa dēlu, tā (arī) pravieto, ka šeit atrodas kāds necienīgais. Tas mani nomāc. Kāda laime, ka Jūdas atsvērs šo otro.”

Jēzus neatbild, bet tikai lūkojas uz Saviem sarunu biedriem, saliek rokas tā, it kā ar šo žestu vēlētos teikt: “Tā tas ir.”

Joprojām tā pati vieta, bet saule nav vairs tik nepielūdzami karsējoša, jo tā virzās jau uz rieta pusi.

Viņi iet. Nonāk (līdz minētajai mājai). Viņi lūdz maizi un atpūtas vietu. Tomēr īpašnieks (lūgumu) noraida.

‘’Filistiešu rase! Čūskas! Vienmēr tādi paši! No šīs pašas saknes nākuši un saindētu augli nesoši”- sūdzas izbadējušies un nogurušie mācekļi.

(Filistieši [ svešinieki, ceļotāji] aptuveni 1200. g. pirms Kristus ieguva Sīrijas un Palestīnas piekrasti. Viņi apmetās šajās teritorijās, pārņemot kultūru un valodu. Laiku pa laikam tie nogalēja izraēliešus, bet visbeidzot Dāvids tos padzina.)

‘’Kādēļ jūs liekat šķēršļus mīlestībai? Šis nav atriebes laiks. Iesim tālāk. Vēl nav iestājusies nakts un bada dēļ jūs nemirsiet. Mazliet upura, lai šīs dvēseles alktu pēc Manis...”- aicina Jēzus.

Tomēr mācekļi - domājams, vairāk aiz dusmām nevis nepanesamā izsalkuma dēļ - iebrien pašā lauka vidū un gatavojas plūkt vārpas. Saujās tie attīra graudus no pelavām un ēd.

‘’Vai neuzēdīsi tos? Un pie tam tiem ir divkārša garša... Es gribētu apēst visus lauka graudus.”

‘’Tev taisnība! Lai viņi izjūt to, ka nedeva mums maizi”- mācekļi runā un turpina iet starp vārpām, ēdot tās ar baudu.

Jēzus viens iet pa putekļaino ceļu. Kādus piecus vai sešus metrus aizmugurē (Jēzum) iet Zelota un Bartolomejs. Viņi sarunājas.

(Priekšā) ir redzams ceļu krustojums. Uz tā stāv nepielūdzamu farizeju grupa. Viņi neapšaubāmi atgriežas no sabata rituāliem, kuros (tie) bija piedalījušies mazā ciematā, kurš vīd iepriekš ietā, platā, gludā ceļa galā. Jēzus redz farizejus, uzlūkojot tos ar mierīgu smaidu, Viņš sveicina:

“Redziet tas ir Viņš!”- viņi savstarpēji sarunājas. Tikmēr Natanaēls un Sīmanis tuvojas Mācītājam, kamēr pārējie – ejot starp vagām- dodas ceļa virzienā. Viņi vēl ēd, un mācekļiem delnās vēl ir labības graudi. Farizejs, kurš bija runājis kā pirmais, jo iespējams ir vecākais, atkal uzrunā Jēzu, kurš apstājas, lai uzklausītu pārējos:

“Ā! Tad jau Tu esi slavenais Jēzus no Nācaretes? Bet kādēļ esi ieradies pat šeit?”

“Pietiks (ar to), ka mēs esam šeit. Mēs spēsim atpestīt mūsu un mums padoto dvēseles.”

“Ja tas tiesa, tad jūs labi dariet. Tomēr Es tapu svētīts, lai sludinātu, mācītu un atpestītu.”

“Ak, tā! Tu esi Tas, kurš nāvi nes tiem, kuri Tevi nepielūdz. Tad vai Tu gribi nonāvēt visu priesteru, farizeju, Rakstu mācītāju kārtu un daudzus citus, kuri Tevi nepielūdz un nekad (arī) nepielūgs? Nekad, vai saproti? Nekad mēs, Izraēla izredzētie, Tevi nepielūgsim. Un Tevi nemīlēsim.”

“Tas nozīmē Tevi, jo tu esi Dievs, vai ne? Taču mēs neesam utaini galilieši, nedz muļķi no Jūdejas, kuri Tev seko, aizmirstot mūsu mācītājus...”

“Neuztraucies, vīrs. Es neko nepieprasu. Es pildu Savu sūtību: Es mācu mīlēt Dievu un nemitīgi atgādinu dekalogu, ja tas ir pārāk aizmirsts un – vēl vairāk – nepareizi pielietots. Es vēlos dot Dzīvību. Es nevēlu (nevienam) miesīgu nāvi, nemaz nerunājot par garīgo nāvi. Dzīvība – saistībā ar kuru Es pavaicāju tev vai negribi to zaudēt – tā ir tavas dvēseles dzīvība. Es mīlu tavu dvēseli, pat ja tā Mani nemīl. Un Es skumstu redzot, ka tu to nogalini, apvainojot Kungu un nievājot Viņā Mesiju.”

Liekas it kā farizeju būtu ķērušas konvulsijas, tā viņš raustās. Viņš rauj drēbes, plēš bārkstis, noņem galvas segu, jauc matus un kliedz:

“”Klausieties! Klausieties! Man, Jonatanam, Uzjela dēlam, Sīmaņa Taisnīgā pēctecim tiešā līnijā, man, saka kaut ko tādu! Lai es apvainotu Kungu! Nezinu, kas mani vēl attur no Tevis nolādēšanas, bet...”

“Tevi aizkavē bailes. Bet dari tā (kā sacīji). Tu nepārvērtīsies pelnos. Savā laikā (gan) tas notiks un tad tu Mani sauksi. Tomēr starp Mani un tevi tad būs sarkans strauts: Manas Asinis.”

“Labi, labi. Bet tagad Tu, kurš uzskati Sevi par svēto, kādēļ Tu kaut ko tādu pieļauj? Tu, kurš dēvē Sevi par Mācītāju, kādēļ tu sākumā nepamāci savus apustuļus? Paskaties uz viņiem, (paskaties) aiz Sevis... Lūk, viņiem rokās vēl ir grēka priekšmets. Vai redzi viņus? Viņi vāca vārpas, bet (šodien) ir sabats. Viņi plūca svešas vārpas. (Tavi mācekļi ir) lauzuši sabatu un zaguši.”

“Viņi bija izsalkuši. Mēs lūdzām pārtiku un patvērumu apkaimē, kurā vakar vakarā ieradāmies. Dievs tai atmaksās simtkārtīgi, jo tā deva visu, un tad mēs apstājāmies, kā to nosaka Likums, dzerot ūdeni no strauta. Tad, pēc saules rieta, mēs gājām uz to māju... Un tikām atraidīti. Redzi, ka mūsos bija vēlme paklausīt Likumam.”

“Bet jūs nebijāt paklausīgi. Sabatā nav brīvi veikt roku darbus un nekad netiek pieļauta iespēja novākt to, kas pieder citiem. Es un mani draugi mēs ieļaunojāmies, redzot to.”

“Bet Es ne. Vai tad nekad neesiet lasījuši kā Dāvids un Nobs paņēma svētās skatāmās maizes, lai paēstu un paēdinātu savus biedrus? (1Sm 21). Skatāmais maizes piederēja Dievam, tās atradās Viņa mājā, pēc sena likuma domātas vienīgi priesteriem. Ir sacīts: “Tās piederēs Āronam un viņa dēliem, kuri to ēdīs svētā vietā, jo tās ir svēta lieta.” Un tomēr Dāvids paņēma tās sev un saviem biedriem, jo tie bija izsalkuši. Drīz pēc tam svētais karalis ienāca Dieva mājā un ēda skatāmās maizes sabatā – tas, kuram nebija brīvi tās ēst – un ja viņam tas netika ieskaitīts par grēku – jo arī pēc šādas rīcības Dievs viņu nemitējās mīlēt – kā tad (tu) vari sacīt, ka mēs esam grēcinieki, ja no dieva augsnes vācam vārpas, kuras ir izaugušas un nobriedušas saskaņā ar Viņa gribu – vārpas, kuras pieder arī putniem – un tu aizliedz tās ēst cilvēkiem, Tēva bērniem?”

“Dāvids un Nobs lūdza šīs maizes, un neņēma tās bez atļaujas. Un tas maina situāciju. Un bez tam nav taisnība, ka Dievs neieskaitīja viņam to par grēku. Dievs taču stipri sita viņu.”

“Bet ne jau par to. Par izvirtību, par iedzīvotāju norakstīšanu, un nevis par...” (2Sm 24).

“Ak, pietiek! To darīt nav brīvi. Jums nav tiesību to darīt, un tomēr jūs to dariet. Ejiet prom no šejienes. Mēs nevēlamies jūs (redzēt) uz mūsu zemēm. Jūs neesiet mums vajadzīgi. (Mēs) nezinām, ko ar jums iesākt.”

“Un uz visiem laikiem, atcerieties to. Lai nekad vairs Jonatans, Uzjela dēls, nesastaptu Tevi savā priekšā. Prom!”

“Jā, mēs (jau) dodamies. Un tomēr mēs vēl satiksimies. Un tad Jonatans (pats) gribēs Mani redzēt, lai atkārtotu apsūdzības un no visiem laikiem atbrīvotu pasauli no Manis. Bet tad debesis tev sacīs: “Tev nav brīvi to darīt.”

Šis: “tev nav atļauts”, skanēs tavā sirdī kā raga atbalss, visā dzīves laikā un aiz tās. Kā Svētnīcas priesteri sabatā pārkāpj sabata atpūtu, un nepadara grēku, tā arī mēs, Kunga kalpi, varam – vēl jo vairāk tāpēc, ka cilvēks atsaka mums mīlestību – izmantot mīlestību un Vissvētākā tēva palīdzību, tādējādi nepaveicot grēku. Šeit ir Kāds, kurš ir daudz lielāks par Svētnīcu, un (Viņš) var ņemt ko vēlas no tā, kas ir radīts, jo Dievs ir licis visu, lai tas būtu par pameslu viņa Vārdam. Tāpat kā ar Tēva vārpām – kas ir noliktas uz milzīga galda: zemes – ir (arī) ar Vārdu. Es ņemu un dodu. Labiem un ļauniem. Jo Es esmu Žēlsirdība. Ja jūs zinātu ko tas nozīmē, ka esmu Žēlsirdība, jūs vienlīdz saprastu, ka tikai Es to vēlos. Ja jūs zinātu (to), kas ir Žēlsirdība, tad nepazudinātu nevainīgos. Bet jūs to neziniet. Jūs neziniet pat, ka Es jūs nepazudinu. Jūs neziniet, ka Es jums piedodu, ka lūgšu pat Tēvu, lai jums piedod. Jo Es vēlos žēlsirdību, nevis sodu. Tomēr jūs to neziniet. Negribat zināt. Un tas ir lielāks grēks par to, kuru pierakstāt Man; par to – kurš pēc jūsu vārdiem – ir izdarījuši šie nevainīgie. Jūs vienlīdz ziniet, ka sabats ir iestādīts priekš cilvēka, nevis cilvēks priekš sabata, un ka Cilvēka Dēls ir vienlīdz sabata Kungs. Ardievu...”

“Nāciet. Iesim meklēt gultas vietu smiltīs, kuras vairs nav tālu. Zvaigznes būs mums par biedrenēm, un rasa nesīs mums atelpu. Dievs – Tas, kurš sūtīja Izraēlim mannu – parūpēsies par pārtiku mums, nabagiem un Viņam uzticīgajiem.”

Jēzus atstāj pārņemto (farizeju) grupu un kopā ar saviem apustuļiem dodas prom. Iestājas vakars ar (tā) violeto krēslu...

Beidzot viņi atrod dzīvžogu no vīģes kokiem. To galotnēs atrodas tikko briest sākoši augļi. Bet izsalkušajiem viss ir labs. Tādēļ viņi plūc visgatavākos. Viņi nonāk līdz vietai, kur beidzas lauki, pārvēršoties smilšainās kāpās. No tālienes atskan jūras šalkoņa.

“Apstāsimies šeit. Smiltis ir mīkstas un siltas. Rīt ieiesim Askalonā”- saka Jēzus.

Rīta aukstais vējš modina guļošos. Viņi pieceļas no smiltīm, kurās bija gulējuši, kāpu aizsegā, kas ir klāta ar pāris sausiem zāles stiebriem; mācekļi uzkāpj tās virsotnē. Viņu priekšā atrodas dziļš, smilšains līcis, kamēr tuvumā un (vienlīdz) tālāk atrodas platības, kurās ir redzamas skaistas aramzemes. Izžuvušajā strautā vīd balti akmeņi. Tie ir tik gaišā krāsā kā smiltis.

Jēzus ar apustuļiem iet gar kāpu līdz pat izžuvušajam strautam, šķērso to, uzsāk gājienu pāri smilšu pauguram, kas guļ tiem zem kājām. Viņi nonāk līdz mitrajam krastam un iet brīvāk. Jānis ir kā apburts no bezgalīgās jūras ainavas, kuru apgaismo pirmie saules stari. Liekas it kā viņš šo skaistumu dzertu un viņa acīs kļūst vēl zilākas. Pēteris, būdams praktiskāks, novelk apavus, paceļ tuniku un brien pa piekrastes ūdeni, meklējot krabi vai kādu gliemi apēšanai. Divu kilometru attālumā krastmalā uz klints līnijas paceļas skaista pilsēta pusmēness formā, kurp vējš un spēcīgās brāzmas sanes smiltis. Šobrīd – kad jūra pēc paisuma dodas bēgumā _ arī šeit atklājas zemūdens klintis, spiežot ejošos (mācekļus) atgriezties sausajās smiltīs, lai nemocītu kājas uz akmeņiem.

“Kurp mēs dodamies, Kungs? No šejienes ir redzams tikai vienlaidus mūris. No jūras puses pilsētā ieiet nevar. Tā atrodas pusloka visdziļākajā punktā”- saka Filips.

“Vienu reizi, kad biju mazs, bet to Es neatceros. Tomēr Es zinu, kur atrodas ieeja.”

“Dīvaini! Jau daudzkārt esmu pamanījis... Tu nekad nesajauc ceļu. Cik daudz reižu mēs esam kļūdījušies? Bet Tu! Liekas, ka vienmēr esi jau bijis vietā, uz kuru dodies”- atzīmē Jēkabs, Zebedeja dēls.

Jēzus pasmaida, bet neatbild. Viņš neapšaubāmi iet uz mazo lauku priekšpilsētu, kur dārznieki pilsētai audzē ogas. Mazie lauki un dārzi ir kārtīgi un aprūpēti. Sievietes un vīrieši apkopj tos. Viņi aplaista stādus ar ūdeni, kuru ar rokām vai vecu, čirkstošu ierīci (kas ir sastāv no spaiņiem, kurus kustina nabaga, ar aizsietām acīm, apkārt akai riņķojošs ēzelis) tie smeļ no akas. Viņi strādā klusējot.

“Kungs, šeit mums draud bada nāve. Viņi nesaprot Tavu sveicienu. Tagad pamēģināšu es”- saka Toms.

“Ne vairāk kā citos dārzos. Dārgi vai lēti – tas atkarīgs no tā, cik biezs ir maks.”

“(To tu) labi sacīji. Kā redzi es no bada nemirstu. Esmu drukns un sārts, arī bez tavām ogām. Tā ir zīme, ka mans maks ir labs barotājs. Īsāk sakot: mēs esam trīspadsmit un esam spējīgi maksāt. Ko tu mums pārdosi?”

“(Man ir) olas, augļi, agrīnās mandeles, pērnie žāvētie āboli, olīvas...(pārdošu) to, ko vēlies.”

“Man nav. Sieva (vēl) to tikai cep. Bet vai redzi šo veco vīru? Viņam (tā) ir vienmēr, jo viņš dzīvo tuvāk ceļam un ceļotāji bieži viņam lūdz maizi. Ej pie Ananija un palūdz (viņam). Es tūlīt atnesīšu tev olas. Bet vērs uzmanību, ka divas olas maksā denāriju.”

“Nē. Bet nav patīkami atrasties vistu smirdoņā un par velti es tur nestāvu. Un bez tam, vai tad (jūs) neesiet ebreji? Tad nu maksājiet.”

“Neko. Es vairs tās negribu. Gribēju tikai kaut ko iekost pirms ieiešanas pilsētā. Bet tā ir arī labāk. Es nezaudēšu balsi un apetīti pļāpājot. Paēdīšu labu maltīti viesnīcā...”

“Tad nu gan, vilks ir labāks par tevi. Dod man olas, bet tikai svaigas. Ja ne, atgriezīšos un tavu ģimeni padarīšu vēl dzeltenāku kā līdz šim.”

“Vai redzējāt? Šajā ļaundaru zemē iepirkšos es, tagad un (arī) vēlāk. Es zinu kā pret tiem izturēties. Viņiem ir daudz naudas un tie nāk pie mums iepirkties priekš savām sievietēm. Rokas sprādzes nekad nav pietiekami lielas, un par cenu tie tirgojas veselām dienām. (Tagad) varu atriebties. Iesim pie tā otrā skorpiona. Nāc arī tu, Pēteri. Jāni, paņem olas.”

Viņi iet pie vecā vīra, kura lauki atrodas pie galvenā ceļa. Uz pilsētu tas ved no ziemeļu puses, priekšpilsētas māju garumā. Šis ir skaists ceļš, labi nobruģēts, to neapšaubāmi ir cēluši romieši. Pilsētas austrumu vārti jau ir tuvu. Top redzams, ka ceļš aiz tiem ved taisni tālāk, ar patiesi māksliniecisku pārsegu, jo tas pārmainās divkāršā aizēnojošā portikā, kuru balsta marmora kolonnas. Ļaudis iet tā spirdzinošajā ēnā, ceļa vidusdaļu atstājot ēzeļiem, kamieļiem, suņiem un zirgiem.

Vecais vīrs vai nu nedzird vai arī izliekas nedzirdam (jautātāju). Ierīces čīkstēšana (no akas velkot ūdeni) patiesi ir tik liela, ka grūti ir (kaut ko ) dzirdēt. Pēteris zaudē pacietību un kliedz:

“Apturi savu Samsonu! Tas vismaz atvilks elpu, lai nenomirtu manu acu priekšā. Un ieklausies mūsos!”

Cilvēks apstādina ēzeli un no kraujas raugās uz runātāju, bet Pēteris atbruņo viņu, sakot:

“Ek! Nav pareizi ēzeli saukt par Samsonu? Ja esi filistietis, tas varētu tev patikt, jo būtu apvainojums Samsonam (vec. Der.). Ja esi izraēlietis, tad tas varētu tev patikt, jo atgādina filistiešu nelaimi. Redzi, tādēļ...”

“Esmu brīvāks par ikvienu cilvēku, ja tas, kurš šai Personai pieder, ir atkarīgs tikai no Dieva.”

“Pff! Kas gan ir Cēzars salīdzinājumā ar To, kuram es sekoju un kam piederu, un kura vārdā es lūdzu tev maizi?”

“Tas ir tas Cilvēks tur, kurš lūkojas šurp un smaida. Viņš ir Kristus, Mesija. Vai tu nekad neesi dzirdējis par Viņu?”

“Un jūs esiet Viņa karaspēku vadoņi? Šādi ģērbušies? Varbūt tāpēc, lai izvairītos no riebīgo ebreju vajāšanām?”

“Jā un nē. Bet iedod man maizi. Maltītes laikā es visu tev paskaidrošu.”

“Maizi? Bet arī ūdeni, un vīnu, un krēslus ēnā, tev un biedriem, un tavam Mesijam. Paaicini Viņu.”

“Nāc, nāc! Šis vecais filistīnietis dos mums visu, ko vēlamies. Tomēr es domāju, viņš apbērs tevi ar jautājumiem... Pateicu viņam, kas Tu esi...- aptuveni pastāstīju. Bet viņš ir labsirdīgs.”

Viņi visi dodas uz lauru koku dārzu, kur šis cilvēks apkārt primitīvam galdam, kas atrodas lapenē, jau ir novietojis solus.

“Miers ar tevi Ananija. Lai zeme šeit uzplaukst tavas mīlestības dēļ un lai tā dāvā tev ražīgus augļus.”

“Paldies. Miers (arī) ar Tevi. Apsēdies, apsēdies. Anibo! Nubi! Maizi, vīnu, ūdeni. Ātri”- vecais vīrs pavēl divām sievietēm...

Neapšaubāmi viņas nāk no Āfrikas, jo viena ir pilnībā melna, ar platām lūpām un cirtainiem matiem, otra – ir ļoti tumša, kaut pēc sejas (izskatās kā) eiropiete. Vecais vīrs paskaidro:

“Viņas ir manas sievas kalpoņu meitas. Viņa nomira, un nomira (arī) kalpones, kas kopā ar viņu atnāca. Meitas palika. (viņas nāk) no augš Nīlas un apakš Nīlas. Mana sieva bija no turienes. Aizliegta savienība, ko? Es neesmu no Izraēlas, un (pie tam) zemākās rases sievietes ir mierīgākas.”

“Piespiedu kārtā esmu. Izraēla mums ir jūgs uz kakla. Bet... Tu esi Izraēlietis un tā runājot es apvainoju Tevi...”

“Nē. Es neapvainojos. Es tikai gribētu, lai arī tu izdzirdētu Dieva balsi.”

Sievietes – kuras tieši ierodas ar maizi, ūdeni, vīnu, un dzird sarunu par “ķēniņu” – apstājas mēmas. Viņas uzlūko jauno, gaišmataino, smaidošo, cienīguma pilno vīrieti, kurš tiek dēvēts par “ķēniņu”, un tad izbīstas, gandrīz rāpojot aiz cieņas. [Jēzus viņām saka:]

“Nē. Zeme ir apūdeņota un var pagaidīt. Pasaki (kaut ko) kaut vai mazliet. Aniba, atraisi ēzeli un aizved to patvērumā. Un tu, Nūbija, izlej pēdējos spaiņus, un tad... Vai aizkavēsies, Kungs?”

“Tu mani netraucē. Tad nu ej uz pilsētu. Bet vakarā atnāc. Dalīsimies ar maizi un sāli... Pasteidzies! Tu – pie maizes. Un tu pasauc Geteju. Lai viņš nokauj kazlēnu un sagatavo to vakaram. Ejiet.”

“Tu esi karalis? Bet kur tad karaspēks? Herods ir nežēlīgs ikvienā nozarē. Viņš atjaunoja mums Askalonu, bet (darīja to) savam godam. Bet tagad!... Bet Tu zini labāk par mani, kas ir Izraēla kauna traips. Kā Tu to paveiksi?”

“Tu tā domā? Mans mērķis nav pasaules valstība. Es vēlos Dieva valstību priekš jums visiem.”

“Mums visiem? Arī priekš manis, filistīnieša? Vienlīdz priekš manām kalponēm?”

“Priekš visiem. Priekš tevis un viņām. Un pat priekš vislielākā mežoņa, kurš dzīvo Āfrikas pampu vidū.”

“Vai Tu gribi izveidot tik lielu karalisti? Kādēļ Tu sauc to par Debesu (Valstību)? Tu varētu to nosaukt par Zemes Valstību.”

“Nē. Saproti pareizi. Mana Valstība ir patiesā Dieva Valstība. Dievs ir Debesīs. Tādēļ tā ir Debesu Valstība. Katram cilvēkam ir miesā tērpta dvēsele, un dvēsele spēj dzīvot tikai Debesīs. Es vēlos dziedināt dvēseli, atvairīt dažādas naida formas kļūdas. Es vēlos aizvest dvēseli pie Dieva caur labestību un mīlestību.”

“Tas man ļoti patīk. Citi... es uz Jeruzālemi neeju, bet zinu, ka citi Izraēlā šādā veidā nerunā jau gadsimtiem ilgi. Tātad Tu mūs neienīsti?”

“Protams. Viņas taču nav notverti mežonīgi zvēri. Viņas ir nelaimīgi radījumi. Vajag viņas mīlēt. Vai tu viņas mīli?”

“Es neizturos pret viņām slikti. Es sagaidu paklausību, bet pletni neizmantoju un labi viņas baroju. Slikti uzturēts dzīvnieks nestrādā – tāda ir paruna. Bet arī novārdzis cilvēks nenes labumu. Un piedevām viņas ir šajā mājā dzimušas. Esmu skatījis viņas kopš mazām dienām. Tagad viņas paliks vienas, jo es esmu vecs. Zini, jau astoņdesmit gadu. Viņas un Getijs ir manas senās saimes pārpalikums. Esmu pieradis pie viņiem. Viņi aizvērs man acis...”

“Un tad... Hmm! Es nezinu. Viņi ies kalpot un māja sagrūs. Tas ir riebīgi. Es kļuvu bagāts pateicoties savam darbam. Šī zeme atkal kļūs smilšaina, neauglīga... Šis vīna dārzs... Es to stādīju kopā ar savu sievu. Un šis ir puķu dārzs. Ēģiptiešu, Kungs. Es sajūtu tajā savas sievas smaržu... Tas man atgādina bērnu... vienīgo bērnu esmu jau apglabājis... pīšļi tagad pie viņas kājām... Ciešanas... Labāk mirt jaunam un to neredzēt... un nāvi, kura atnāk pirms...”

“Tavs dēls nav miris, nedz (arī) tava sieva. Viņu gars turpina dzīvot. Mirusi ir miesa. Nāvei nevajadzētu (cilvēku) satriekt. Nāve ir dzīvība tam, kas cerību saliek dievā un dzīvo taisnīgi. Padomā par to... Es dodos uz pilsētu. Atgriezīšos vakarā un lūgšu tev stalli priek1s atpūtas Man un Maniem apustuļiem.”

“Nē. Es negribu. Esmu no zemes, kuru jūs ienīstiet. Bet iespējams esmu labāks par tiem, kas valda pār jums. Ardievu, Kungs.”

Abas kalpones kopā ar Getiju – muskuļotu pavecāku ciemata iedzīvotāju – ir atskrējuši, lai redzētu kā (viesi) dodas prom.

Jēzus viegli aizskar cirtainos Nūbijas, vienlīdz gaišos un taisnos Anibas matus, uzsmaida vīrietim un dodas prom.

Neilgi pēc tam viņi ieiet Askalonā, pa dubulto portiku ceļu, kas ved tieši uz pilsētas centru. Atpazīstams šeit ir romiešu stils ar ūdenstilpnēm un avotiem, ar laukumiem, kas kalpo par pulcēšanās vietām, ar torņiem mūra garumā, un visur (redzams ir) Heroda vārds, viņa paša izcelts viņa personiskajai godināšanai. (Uz ceļa) ir liela kustība, kura ar laiku, tuvojoties pilsētas centram, pieaug. (Pilsēta) liekas esam noslēgta – kā zilgani sārtā korāļa skāvienos – mājas kā nosētas stāv dziļā pusloka garumā, kurš veido piekrasti. Tas nav līcis, bet patiess pusloks, apļa daļiņa. Saule pilsētu iezīmē bāli rozā krāsā.

“Sadalīsimies četrās grupās. Es aizeju, bet drīzāk (gan) ļauju iet jums. Tad Es pats izvēlēšos kurp doties. Ejiet. Pēc devītās stundas satiksimies pie Vārtiem, caur kuriem ienācām. Esiet saprātīgi un iecietīgi.

Jēzus noraugās kā apustuļi dodas prom. Viņš ir palicis kopā ar Jūdasu, kurš paziņoja, ka “tiem” viņš neteiks neko, jo viņi esot sliktāki par pagāniem. Tomēr jūtot, ka Jēzus grib pastaigāt turp un šurp bez runāšanas, viņš maina savu viedokli un saka:

“Varbūt Tu gribētu palikt viens/ es tad ietu ar Mateju, Jēkabu un Andreju. Viņi ir vismaz spējīgi...”

Un Jēzus viens pats apstaigā pilsētu, mērojot (tās) garumu un platumu, aizņemto cilvēku nepamanīts. Tikai divi vai trīs ieinteresēti bērni paceļ galvas. Kāda sieviete, provocējoši ģērbusies, noteiktā solī nāk Viņam pretim, ar slēptu domu pilnu smaidu. Jēzus lūkojas uz viņu tik bargi, ka sieviete – nosarkstot un acis nolaižot – dodas prom. Uz stūra viņa vēl atskatās. Kāds ciemata iedzīvotājs, kurš bija vērojis šo notikumu, asi apsauc sievieti, tādēļ nokaunējusies (savas) neveiksmes dēļ, viņa ietinas apmetnī un aizbēg. Tikmēr bērni riņķo ap Jēzu, skatās uz Viņu, atbild ar smaidu Jēzus smaidam. Viens, drosmīgāks (zēns) jautā:

“Vai esi bagāts? Es esmu. Manam tēvam ir skaista māja un viņš izgatavo tajā dīvānus. Nāc apskatīties. Tas nav tālu.”

Jēzus iet kopā ar bērnu. Viņi iet pa garu gaiteni, kurš patiesībā ir sašaurināta ieliņa. Tās puskrēsla atdzīvina (ieliņas) galā atrodošos jūras gabaliņu, kuru karsē saule. Viņi sastop sīku, raudošu meitenīti.

“Tā ir Dina. Viņa ir nabadzīga, vai zini? Mana māte baro viņu. Viņas māte vairs nespēj nopelnīt, bet tēvs gāja bojā jūrā. Vētrā... kad brauca ar precēm no Gazas... pēc precēm uz Lielās Upes ostu. Tā, kā šīs lietas piederēja manam tēvam, bet Dinas tēvs vadīja mūsu kuģi, tādēļ mamma tagad rūpējas par viņiem. Tomēr (viņas) ģimenē ir tik daudz bērnu, kuri ir palikuši bez tēva... Ko Tu par to teiksi? Grūti ir būt par bāreni un nabagam... Lūk, mana māja. Nesaki, ka es biju uz ielas. Man bija jābūt skolā, bet mani izdzina, jo es sasmīdināju biedrus ar šo...”

Un no apģērba zēns izvelk no mīksta koka izgrebtu, patiesi ļoti smieklīgu, klaunu. Tam ir ļoti karikatūrisks deguns.

“Nē. Tas ir ebreju sinagogas priekšnieks. Viņš ir vecs un riebīgs un mēs vienmēr par viņu smejamies.”

“Ak! Viņš ir vecs, klibs un ir gandrīz akls, un tik riebīgs!... Tā nav mana vaina, ka viņš tāds ir!”

“Nē. Bet tu kļūdies izsmejot veco vīru. Arī tu reiz būsi vecs, būsi riebīgs. Tu salīksi, tava galva būs pusplika, tu slikti redzēsi un iesi ar spieķi. Tā tu izskatīsies. Un ko tad? Vai tev patiktu, ka tevi izsmietu kāds bērns, neizrādot (pienācīgo) cieņu? Un bez tam kādēļ izsaukt skolotāja dusmas un novērst biedru uzmanību? Tas nav labi Tavs tēvs, ja to zinātu, tevi sodītu. Tavai mātei tas sagādātu ciešanas. Es viņiem neko neteikšu. Tomēr tu dod Man divas lietas: solījumu, ka vairs nedarīsi šos pāri nodarījumus, un šo lellīti. Kas to taisīja?”

“Es, Kungs...- ierunājas noskumušais bērns, apzinoties savu ļauno darbu nopietnību... un piemetina:- Man tik ļoti patīk apstrādāt koku! Reizēm par piemēru es ņemu puķes vai zvērus, kas attēloti uz dīvāniem. Zini?... Pūķus, sfinksas un vēl citus zvērus...”

“To tu vari darīt. Ir tik daudz skaistas lietas uz zemes! Tad vai tu dosi Man solījumu un atdosi Man šo lellīti? Pretējā gadījumā mēs vairs nebūsim draugi. Es saglabāšu to par atmiņu no tevis un lūgšos par tevi. Kā tevi sauc?”

Jēzus ir apmulsis. Viņam līdzi vienmēr ir tik maz lietu! Tomēr Viņš atminas, ka pie apmetņa apkakles ir piesprausta skaista saspraude. Viņš meklē (to) tarbā, atrod, noņem (no apmetņa) un sniedz to bērnam.”

“Un tagad iesim. Tomēr atceries, ka pat tad, kad būšu aizgājis, tas nelieks Man zināt visu (par tevi). Un ja Es uzzināšu, ka esi ļauns, Es atgriezīšos un izstāstīšu visu tavai mammai.”

Vienošanās ir noslēgta. Viņi ieiet mājā. Aiz gaiteņa atrodas liels pagalms, tā sānos – lielas telpas, kurās atrodas (izšūšanas) darbnīca. Kalpotāja, kura atver durvis, pārsteigta ieraugot bērnu ar svešinieku, paziņo to savai kundzei. Tā – gara auguma sieviete ar ļoti miermīlīgu seju – atskrien un jautā:

“Nē, sieviete. Viņš atveda Mani, lai aplūkoju dīvānus. Esmu svešzemnieks.”

“Nē. Man nav naudas, bet ir draugi, kuriem patīk skaistas lietas un kuri ir bagāti.”

Sieviete ieinteresēta lūkojas uz vīrieti, kurš šādā veidā, bez kautrēšanās atzīstas nabadzībā. Viņa saka:

“Domāju, ka esi kāds kungs. Tava uzvedība un izskats liek domāt, ka esi liels kungs.”

“Nepavisam neesmu. Es vienkārši esmu galiliešu rabbi: Jēzus no Nācaretes.”

“Mēs nodarbojamies ar tirgošanu un mums nav aizspriedumi. Nāc un skaties.”

Un viņa ved Jēzu, lai parādītu Tam dīvānus, pie kuriem strādā jaunas meitenes kundzes uzraudzībā. Pateicoties paraugiem un krāsām, dīvāniem patiesi ir liela vērtība. Lieli, mīksti, var pat sacīt: ziedu paklāja vai dārgumu kaleidoskopi. Uz citiem (dīvāniem ir redzami) puķu un alegorisku simbolu sajaukums: spārnoti zirgi, sirēnas, pūķi vai heraldiskie grifi.

“Tu esi ļoti izdarīga. Es priecājos, ka varēju visu to aplūkot. Un esmu apmierināts, ka esi labsirdīga.”

“Tas (ir) lasāma tavā sejā. Un tavs dēls stāstīja Man par Dinu. Dievs tev to atlīdzinās. Pašai to nezinot, tu neesi tālu no Patiesības, jo tevī mājo mīlestība.”

“Par Visaugstāko Kungu. Tajā, kurš mīl tuvāko, kurš savai ģimenei un strādniekiem izrāda mīlestību un dāvā to nelaimīgajiem – jau mīt Reliģija. Šī mazā ir Dina, vai tiesa?”

“Jā. Viņas māte mirst. Vēlāk es ņemšu viņu pie sevis, bet ne pie dīvānu darba. Viņa ir pārāk maza un nožēlojama. Panāc, Dina, pie šī Kunga.”

“Vai aizvedīsi Mani pie savas mammītes? Tu taču gribētu, lai viņa izveseļojas, tiesa? Tad aizved Mani pie viņas. Ardievu, sieviete. Ardievu, Aleksandr, un esi labs.”

“Neraudi. Vai tu spēj ieticēt, ka Dievs var izdziedināt tavi mammīti? Tu taču zini, ka ir viens Dievs, kurš cilvēkus mīl... kurš viņus radīja... ka īpaši (Viņš) mīl labus bērnus... ka Viņš var visu?”

“Es to zinu, Kungs. Pirms tam mans brālis, Tolmejs, gāja skolā un tur bija kopā ar ebrejiem. Pateicoties viņam mēs uzzinājām daudzas lietas. Es zinu, ka Viņš ir un ka sauc Viņu par Džeovu un ka Viņš mūs sodīja, filistieši Viņam nebija labi. Ebreju bērni mums vienmēr to aizrāda. Tomēr tajos laikos es nebiju, un arī mana māmiņa ne, nedz tētis... Tad kādēļ...”- asaras pārtrauc viņas vārdus.

“Neraudi. Dievs tevi mīl... arī tevi... un (Viņš ) atveda Mani šeit pie tevis un pie tavas māmiņas. Vai zini, ka izraēlieši gaida Mesiju, kuram ir jānāk izveidot Debesu Valstība? Jēzus, Atpircēja un pasaules Pestītāja Valstība?”

“Nē. Viņš atpirks pasauli, atmetīs grēku, iemācīs negrēkot. Viņš mīlēs nabagus, slimos, ciešanu piemeklētos. Viņš ies pie tiem. (Un) bagātajiem, veselajiem un laimīgajiem iemācīs mīlēt viņus. Viņš atgādinās, ka vajag būt labiem, lai iegūtu mūžīgo un laimīgo Dzīvi Debesīs. To Viņš darīs un nevienu Viņš neapspiedīs.”

“Viņš mīlēs visus un dziedinās slimos, kuri Viņam ticēs. Viņš izglābs grēciniekus un mācīs mīlestību.”

“Ak! Ja Viņš ierastos šeit pirms nomirst mana māmiņa! Kā gan tad es ticētu! Cik ļoti es Viņu lūgtos! Es ietu meklēt līdz atrastu Viņu, un sacītu Viņam: “Esmu nabaga bērns, bez tēva, mana māte mirst. Tevī es salieku cerību.” Esmu pārliecināta, ka Viņš mani pieņemtu, kaut arī esmu filistiete.”

Visa ticība, vienkārša un spēcīga, trīs meitenītes balstiņā. Jēzus smaida, skatoties uz nabaga mazo, kas iet Viņam pie sāniem. Meitenīte neredz šo starojošo smaidu, jo lūkojas uz priekšu, uz māju, kura tagad ir pavisam netālu.

Nabadzīga istaba, siena matracis, un uz tā – pārguris ķermenis. Trīs bērni, no desmit līdz trīs gadu vecumam, sēž pie gultas. Visur rēgojas trūkuma un bada aina.

“Miers ar tevi, sieviete. Nekusties. Nepūlies. Es satiku tavu meitiņu uz zinu, ka esi slima. (Tādēļ) atnācu. Vai tu vēlētos izveseļoties?”

“Tava meita ieticēja, ka Mesija varētu tevi dziedināt. Un tu (vai spēj tam ieticēt)?”

Jēzus – kurš noliecies pār gultu čukstēja šos vārdus slimās sievietes tuvumā – šobrīd iztaisnojas un sauc:

Bērni gandrīz bīstas no Viņa majestātiskā izskata un stāv apkārt mātes gultai. Viņu sejās pavīd pārsteigums. Dina piespiež rokas pie krūtīm. Cerības un laimes stars pavīd viņas sejiņā. Viņa elpo smagi, ja tā var izteikties, tik liels ir viņas aizkustinājums. Viņas lūpas ir pavērtas, lai izteiktu to, ko jau čukst viņas sirds. Viņa redz kā viņas māte, pirms brīža vaska bālumā esoša un pārgurusi, tagad – it kā kāda spēka pievilkta un piepildīta – pieceļas, lai apsēstos, un tad joprojām veroties Pestītājā, viņa pieceļas. Dina iekliedzas:

“Godini! Godini! Viņš ir Tas, par kuru Tolmeja skolotājs sacīja: “Praviešu pareģotais Mesija.””

“Godiniet patieso Dievu, esiet labi, atcerieties Mani. Ardievu”[-saka Jēzus.]

Viņš ātri iziet, kamēr viņas abas, laimīgas, paliek ar sejām pie zemes...

Paklausīgi saņemtajai pavēlei, mazās apustuļu grupiņas viena pēc otras tuvojas pilsētas vārtiem. Jēzus vēl nav. Tomēr drīzumā Viņš nāk pa mazu taciņu, kas ved gar mūriem.

“Mācītājam ir labi gājis – saka Matejs. – Skatieties kā Viņš smaida.”

Viņi iziet Jēzum pretim un kopā dodas cauri vārtiem, atkal ejot pa galveno ceļu, kas vijas cauri priekšpilsētas lauru koku dārziem. Jēzus mācekļiem jautā:

“Vēl nedaudz, un mēs būtu akmeņiem nomētāti. Mums vajadzēja bēgt. Dosimies prom no šīs barbariskās zemes. Atgriezīsimies tur, kur mūs mīl. Es šeit vairs nerunāšu. Es negribēju runāt. Tad mani pārliecināja, un Tu mani neapturēji. Kaut arī Tu zini notikumus...”- Iskariota ir uztraucies.

“Ak! Es gāju kopā ar Mateju, Jēkabu un Andreju. Mēs devāmies uz tiesas laukumu, jo tur atrodas pasaulīgie ļaudis, kuriem ir laiks klausīties to, kurš runā. Mēs nolēmām, ka runās Matejs (kurš ir) visatbilstošākais publiskai uzrunai un tieši ar šādiem klientiem. Un viņš aizsāka (runāt)). Viņš griezās pie diviem (cilvēkiem), kuri tiesājās, lai iegūtu sarežģītā mantojumā pienākošos laukus.

“Neienīstiet viens otru tā dēļ, kas iet bojā un ko nav iespējams paņemt līdzi citā dzīvē. Bet mīliet viens otru, lai spētu priecāties par mīlestības labumiem, kurus var iegūt tikai ar ļaunu kaislību – pret kurām ir jācīnās - uzvarēšanu, kas sekmē Labā iegūšanu.”

Vai tiesa, ka tā sacīji? Un tad, kad pienāca divi vai trīs cilvēki, lai paklausītos, viņš turpināja.

“Ieklausieties patiesībā, kura pamāca pasauli, lai varētu iestāties miers. Vai redziet kā pārāk lielas intereses dēļ par (materiālām) lietām, kuras iet bojā, ir jācieš. Bet zeme (vēl) nav viss. Vēl pastāv Debesis. Un Debesīs ir Dievs, tāpat kā zemes virsū šobrīd atrodas Viņa Mesija. Viņš mūs sūta, lai mēs paziņotu, ka Žēlastības laiks ir pienācis un ka nav tāda grēcinieks, kurš varētu sacīt: “(Viņš) mani neuzklausīs”. Ja kāds patiesi nožēlo, tas saņems piedošanu, tiks uzklausīts un mīlēta un aicināts uz Dieva Valstību.”

Tad sapulcējās daudz ļaužu un bija tādi, kuri klausījās ar cieņu. Citi uzdeva jautājumus, traucējot Matejam. Es pats nekad neatbildu, lai nebojātu savu uzrunu. Es runāju un atbildu atsevišķām personām beigās. Lai viņi atceras to, ko vēlamies sacīt, un lai klusē. Bet Matejs bija nodomājis atbildēt tūlīt!... Un mūs sāka iztaujāt. Bet bija arī kāds, kurš zaimojoši smaidīja, sakot: “Lūk, jauns neprātīgais! Viņš neapšaubāmi nāk no tās izraēļu alas. Ebreji ir nezāles, kas vairojas visur. Lūk, viņu mūžīgie nieki! Dievs ir viņu kompanjons. Paklausieties viņos! Tas ir uz viņu zobens asmens un uz mēles. Lūk, klausieties! Tagad tajā viņi ievelk savu Mesiju. Kāds jauns neprātis, kurš mūs garlaikos, kā tas ir bijis kopš gadsimtiem. Nelaime pār viņu un visu ebreju rasi!” Tad es zaudēju pacietību. Es pastūmu Mateju malā, kurš smaidot turpināja runāt, (tā) it kā viņam būtu izrādīta cieņa. Sāku runāt es, ņemot Jeremiju savai runai par pamatu:

“Lūk ūdeņi nāk no ziemeļiem un kļūst par straumi, kura pārklāj...” “Dieva sods pār jums – es sacīju – ļaunā rase, nāks kā daudzu ūdeņu šalkoņa... Un nāks karaspēki, un bruņoti vīri virs zemes, un pulki no Debesīm... Pēc Dieva Tautas pavēles celsies visi, lai sodītu jūs par jūsu nepaklausību... Izdzirdot to balsi, jūs zaudēsiet spēku, kritīs lepnība, sirdis, rokas, sajūtas, viss. Jūs, grēka salas atlikums, Elles vārti, tiksiet iznīcināti! Jūs atgriezāties pie augstprātības, jo Hērods jūs atjaunoja? Bet vēl vairāk atkailināti jūs tapsiet... būsit pilnīgi bez matiem... bez iespējas ko mainīt... ikviena soda skarti (jūs būsiet) pilsētās un ciematos, ielejās un līdzenumos. Pravietojums vēl ir dzīvs...”

Un es gribēju runāt tālāk, taču viņi metās mums virsū un tikai tādēļ, ka apredzības dēļ garām gāja karavāna, mēs varējām izvairīties no (uz mums) mestajiem akmeņiem. Tie trāpīja kamieļiem un uz tiem sēdošiem pagāniem, izveidojot aizsargu, un mēs aizbēgām. Tad mēs kādā priekšpilsētas pagalmā nomierinājāmies. Ak, es šurp vairs nenākšu...”[- stāstījumu pabeidz Jūdas.]

“Piedod, bet tu viņus aizvainoji! Tā ir tava vaina! Tagad es saprotu kādēļ viņi nāca tik naidīgi noskaņoti, lai mūs padzītu!”- iekliedzas Natanaēls. Tad viņš turpina: - Paklausies, Mācītāj. Mēs – tas ir Sīmanis, Jonas dēls, es un Filips – mēs gājām torņa virzienā, kurš iziet uz jūru. Tur bija jūrnieki un kuģu īpašnieku, kuri krāva preces Kiprai, uz Grieķiju, un vēl tālākām vietām. Un viņi lādēja sauli, vistas, nogurumu. Nolādēja savu, filistīniešu, despotu vergu – kā viņi izteicās – likteni, bet patiesībā viņi taču varētu būt karaļi. Un viņi zaimoja praviešus, svētnīcu un mūs visus. Es vēlējos doties no turienes prom, bet Sīmanis negribēja un apgalvoja: “Nē, tieši pretēji! Tie ir tieši tie grēcinieki, kuriem mums ir jātuvojas. Mācītājs tā būtu darījis, tādēļ arī mums tā ir jārīkojas.” “Tad nu runā tu”- sacījām mēs ar Filipu. “Un ja es netikšu galā?”_ apjautājās Sīmanis. “Tad mēs tev palīdzēsim”- mēs atteicām.

Tad Sīmanis smaidīgs piegāja pie diviem (vīriem), kuri nosvīduši bija apsēdušies uz lielas preču pakas, kuru tiem nebija izdevies uznest uz kuģa. Sīmanis sacīja: “Smags, ko?” “Šausmīgi smags, jo esam jau noguruši. Bet kraušanu vajag pabeigt, jo īpašnieks tā vēlas. Viņš grib pacelt enkuru, kamēr ūdens ir rāms, jo šovakar jūra bangosies vairāk un vajadzēs apiet zemūdens klintis, lai izvairītos no briesmām.” “Zemūdens klintis jūrā?” “Jā. Tur, kur ūdens mutuļo. Briesmīgas vietas.” “Straumes, ko? Patiesi! Dienvidu vējš pagriež viļņu muguras izsaucot sadursmi ar šo straumi...” “Vai tu esi jūrnieks?...” “Zvejnieks. Saldūdeņu. Bet ūdens ir un paliek ūdens, un vējš – paliek vējš. Un es esmu dzēris (ūdeni) ne reizi vien... un laiviņa ir nogājusi uz grunti reizi vien. Skaista un atbaidoša ir mūsu profesija. Bet visā ir savs skaistums un neglītums, labais un ļaunais. Nevienā vietā nav tikai slikti cilvēki, neviena rase nav pilnīgi nežēlīga. Ar mazu labās gribas daļiņu vienmēr var panākt saprašanos un visur mēdz būt cēlsirdīgi ļaudis. Bet, tālāk! Es vēlos jums palīdzēt”, un Sīmanis piesauca Filipu, sakot: “Nu, uz priekšu! Satver tur, bet es šeit... un šie kārtīgie cilvēki aizvedīs mūs tur, uz kuģa, uz iekraušanu.” Tomēr filistieši negribēja, bet vēlāk neiebilda. Nolikuši paku un citas lietas vietā, Sīmanis sāka slavēt kuģi – kā (vienīgi) viņš to spēj – un jūru, un skaisto pilsētu, kas no jūras ir redzama. Viņš izrādīja interesi par jūras kuģošanu no pilsētas uz pilsētu citās zemēs. Un visi apkārt, visi pateicās viņam un slavēja viņu... Līdz viens (vīrs) jautāja (viņam): “no kurienes tu esi? Vai dzīvo pie Nīlas?” “Nē, pie Galilejas jūras. Bet kā redziet neesmu (bīstams) kā tīģeris.” “Tas tiesa. Vai meklē darbu?” “Jā.” “Es tevi ņemu darbā, ja vēlies. Redzu, ka esi prasmīgs burātājs”- sacīja īpašnieks. “Nē, es ņemu tevi” [atbildēja viņam Pēteris.] “Mani? Bet vai tu neteici, ka meklē darbu?” “Tas tiesa. Mans darbs ir cilvēku vešana pie Dieva Mesijas. Arī tu esi cilvēks. Tātad esi darbs priekš manis.” “Bet es taču esmu filistīnietis!” “Un ko tu ar to gribi teikt?” “Vēlos sacīt, ka jūs mūs ienīstat, jau kopš seniem laikiem mūs vajājiet. Tā vienmēr runāja jūsu vadoņi...” “Vai pravieši? Bet pravieši tagad ir balsis, kuras vairs neskan. Tagad ir viens: liels, svēts – Jēzus. Viņš nekliedz, bet aicina draudzīgā balsī. Viņš nenolād, bet svētī. Viņš nenes nelaimi, bet paņem to prom. Viņu nevada naids un Viņš nevēlas, lai ļaudis (viens otru) ienīstu. Viņš mīl visus, un vēlas, lai arī mēs mīlētu ienaidniekus. Viņa Valstībā vairs nebūs uzvarētāji un uzvarētie, nebūs vairs brīvie un vergi, nebūs draugi un ienaidnieki. Tajā vairs nepastāvēs kaitīgas atšķirības, kuras ir cēlušās no cilvēku zemiskuma. (Tajā) būs tikai Viņa sekotāji, t. i., mīlestības brīvībā dzīvojoši cilvēki, kuri uzveic visu to, kas ir par slogu un nes sāpes. Es lūdzu jūs vēlieties ieticēt maniem vārdiem un alkstiet (pēc) Viņa. Praviešus pierakstīja... bet Viņš ir lielāks par praviešiem, un priekš tā, kurš Viņu mīl, pravietojumi ir atcelti. Vai redziet šo jūsu skaisto pilsētu? Vēl skaistāku jūs atradīsiet Debesīs, ja iemīlēsiet mūsu Kungu Jēzu, Dieva Kristu.”

Tā runāja labsirdīgais un iedvesmotais Sīmanis. Visi uzmanīgi un ar cieņu viņā klausījās. Jā, ar cieņu. Tad no kādas ielas kliedzot izlauzās pilsētas iedzīvotāji, bruņojušies ar nūjām un akmeņiem. Ieraudzījuši mūs un atpazinuši mūsos svešzemniekus – pēc mūsu apģērba – un pie tam tādus svešzemniekus – tagad es saprotu – kas pieder tavai rasei, ak, Jūdas. Un viņi atzina mūs par tavas bandas ļaudīm. Ja mūs nebūtu aizstāvējuši tie no kuģa, mēs jau būtu miruši! Viņi nolaida laivu ūdenī un pa jūru atveda mūs uz krastmalu, netālu no dienvidu dārziem. No turienes mēs atgriezāmies kopā ar dārzniekiem (kuri strādā vietējo bagātnieku labā). Bet tu, Jūdas, visu izposti! Kādēļ šī mētāšanās ar apvainojumiem?”

“Bet vajag prast to pielietot. Pēteris taču nemeloja, bet spēja runāt!”- atbild Natanaēls.

“Ak, es... centos nostādīt sevi Mācītāja vietā un nodomāju: Viņš būtu mierīgs tādā veidā. Tad arī es...”- vienkāršībā saka Pēteris.

“Tie ir tavi nemitīgie uzskati! Tu kļūdies, Jūdas. Jau gandrīz gadu Mācītājs vēlas taisnot tavu pārliecību. Bet nespēj likt tev laboties. Tu esi tik spītīgs kļūdoties kā tie filistīnieši, kuriem tu uzbrūc”- norāj viņu Sīmanis Zelota.

“Kad tad Viņš būtu mani pamācījis šādā nostājā? Un pie tam katram ir savs veids un saskaņā ar to cilvēks darbojas”[- Jūdas aizstāvas.]

Sīmanis Zelota gandrīz palecas pie šiem vārdiem. Viņš raugās uz Jēzu, kurš klusē un ar skatienu kaut ko atgādinot- atbild viņam ar vieglu, saprotošu smaidu.

“Tas nav iemesls...- mierīgi saka Jēkabs, Alfeja dēls, un turpina:- Mēs esam šeit, lai labotos, pirms aizrādām citiem. Mācītājs kļuva par Mācītāju vispirms mums. Viņš nebūtu tā rīkojies, ja nevēlētos, lai mēs mainītu savus ieradumus un uzskatus.”

“Viņš vienlīdz māca arī ko citu. Ne tikai gudrību. Viņa pamācības skar visu, kas ir mūsos. Viņš ir pilnīgs, mēs – nepilnīgi. Tad nu centīsimies tādi būt...”- Jēkabs, Alfeja dēls dod miermīlīgu padomu. “Es neredzu, ka būtu grēkojis. Tas tādēļ, ka šī cilts ir nolādēta... Visi zemiski...”

“Nē, tu nevari tā runāt – Toms pārtrauc Jūdasu. – Jānis gāja pie viszemākajiem: pie zvejniekiem, kuri uz tirgu nesa zivis. Viņi atteicās no samaksas, lai dotu to mums. Baidoties, ka zivs no rīta loma vakarā vairs nebūs svaiga, viņi atgriezās jūrā un paņēma mūs līdzi. Likās, ka esam Galilejas ezerā. Es galvoju, ka jūra lika man atcerēties vietas, kurās esam bijuši, atgādināja uzmanīgu seju pilnas laivas, un vēl vairāk (par jūru) to man atgādināja Jānis. Viņš likās esam otrs Jēzus. No viņa smaidīgajām lūpām plūda vārdi, saldi kā medus, un viņa smaids staroja kā otra saule. Cik ļoti līdzīgs viņš bija Tev, Mācītāj! Es biju aizkustināts. Trīs stundas mēs palikām uz jūras, gaidot līdz starp bojām izmestie tīkli piepildīsies ar zivīm. Tās bija trīs laimīgas stundas. Tad viņi gribēja ieraudzīt Tevi. Bet Jānis sacīja: “Norunāšu jums tikšanos Kapernaumā”, viņš darīja to tā, it kā teiktu: “Norunāšu jums satikšanos jūsu ciemata laukumā.” Un tomēr viņi solīja: “Atnāksim”, un viņi to lika aiz auss. Un mums vajadzēja cīnīties, lai mūs pārāk neapkrauj ar zivīm. Viņi iedeva mums divas visskaistākās. Iesim tās izcept. Šovakar – liela pieņemšana, balvā par vakardienas gavēni.”

“Bet kā tu par Viņu runāji! Arī Jānis (par uzrunas pamatu) izvēlējās Praviešus. Bet (stādīja tos priekšā) savādāk”- paskaidro Toms.

“Jā. Tu no Praviešiem izvilki stingrību, viņš – saldmi. Jo (praviešu) stingrība beigu beigās ir tikai un vienīgi mīlestība, kaut arī ātrsirdīga, bet vienmēr (tā ir un paliek) mīlestība pret dvēselēm. Viņi gribēja, lai visas dvēseles ir uzticīgas Kungam. Es nezinu vai labi to esi pārdomājis tu, kas esi audzis starp Rakstu mācītājiem. Es – esmu, kaut arī esmu zeltkalis. Arī zeltu vajag kalt un apstrādāt karstumā, bet (to dara) tādēļ, lai tas kļūtu skaistāks. Nevis naida, bet mīlestības dēļ. Iespējams, es saprotu to, jo esmu zeltkalis. Jānis izvēlējās Zahariju un viņa pravietojumu par Hadrakas un Damaskas tematu un nonāca līdz vietai: “Askalona, redzot to, bailēs ietrīcēsies, tāpat arī Gaza uztrauksies, un Ekrona pievilsies cerībā. Karalis no Gazas tiks nostumts malā...” un viņš sāka paskaidrot, kā tas viss notika, jo cilvēks atrāvās no Dieva. Viņš runāja par Mesijas atnākšanu, kurš ir piedošana un mīlestība. Apgalvoja, ka cilvēki, kuri sekos Mesijas Mācībai, saņems mūžīgo un nebeidzamo karalisko cieņu Debesīs. To pasacīt – tas ir nieks... Bet ja jūs dzirdētu... Likās, it kā dzirdama būtu mūzika; likās, ka eņģeļi mūs nes. Un lūk, pravieši – kuru dēļ tu saņēmi (sitienus) ar nūju – mums dāvāja izmeklētas zivis.”

“Mēs devāmies uz doku pusi, kur strādāja kuģu remontētāji. Arī mēs vēlējāmies iet pie trūcīgajiem. Bet tur atradās arī bagāti filistieši, kuri bija nomodā pār savu kuģu būvniecību. Mēs nezinājām, kuram būtu jārunā, un tad, kā bērni mēs uzspēlējām punktus. Jūda meta kauliņus un ieguva septiņus punktus, es – četrus, Sīmanis – divus. (Runāšana) krita uz Jūdu, un viņš runāja”- paskaidro Jēkabs, Alfeja dēls.

“Es vienkārši teicu, kas es esmu, un ka pateicoties viņu viesmīlībai es lūdzu žēlastību pieņemt ceļinieka vārdus. Sacīju, ka saskatu viņos brāļus ar to pašu izcelsmi un mērķi un cerību – nevis kopīgu, bet mīlestības pilnu, (teicu) ka varu pavadīt tos uz Tēva mājām un (varu veicināt) saukšanos par brāļiem uz mūžu, lielā Debesu priekā.

Turpinot teicu: Mūsu pravietis Sofonijs sacīja: “Un jūras piekrastes būs ganību vieta. Arī pārējam Jūdejas namam piederēs jūras strēle: tur viņi ganīs savus ganāmpulkus, Askalonas mājās vakaros tie atpūtīsies.” Un es attīstīju domu, sakot: “Visaugstākais Gans ir nācis pie jums nevis ar bultām bruņojies, bet ar mīlestību. Uz pagātni Viņš atsaucas vienīgi tādēļ, lai parādītu ļaudīm Savu līdzjūtību lielā ļaunuma dēļ, kādu tie veic un ir veikuši, kā neprātīgi bērni, naidā, kamēr varēja izvairīties no tik daudz ciešanām pateicoties savstarpējai mīlestībai, jo ir brāļi. Šī zeme – sacīju – svētu ganu, Visaugstākā Gana kalpu vieta, kuri jau zina, ka tiem šeit būs savi vissvarīgākie un vislabākie ganāmpulki, un viņu sirdis, dzīves beigās, varēs atpūsties, domājot par jūsu sirdīm, par jūsu dēlu sirdīm, ka būs tuvākas par draugu mājām, jo tām par mācītāju būs Jēzus, mūsu Kungs.”

Viņi saprata mani. Viņi uzdeva man, drīzāk gan mums, jautājumus. Un Sīmanis izstāstīja par viņa dziedināšanu, mans brālis par Tavu labestību pret trūcīgajiem. Lūk, pierādījums: pilns maks priekš nabagiem, kurus sastapsim ceļā. Arī mums Pravieši nenesa neko ļaunu...”

“Nu ko – saka Jēzus – citreiz Jūdas rīkosies labāk. Viņš domāja, ka rīkojas pareizi. Rīkojoties šādi godīga mērķa labā, viņš nekādā veidā nav grēkojis. Esmu apmierināts arī ar viņu. Apustulāts nav viegls darbs. Bet vēlāk viņš iemācīsies. Viena lieta (gan) Man nepatīk. Tas, ka šī nauda Man nebija agrāk un ka Es jūs neatradu. Tā būtu ļoti noderējusi kādai nelaimīgai ģimenei.”

“Mēs varam doties atpakaļ. Vēl ir (diezgan) agrs... Bet, piedod, Mācītāj. Kā Tu šo ģimeni atradi? Ko Tu darīji? Vai patiesi neko? Vai neevaņģelizēji?”

“Es? Es pastaigājos. Klusībā teicu vienai netiklei: “Atmet savu grēku.” Es satiku bērnu, resgali, kuru evaņģelizēju, apmainoties ar viņu (ar) dāvanām. Iedevu viņam saspraudi, kuru Marija Salome piesprauda Man pie apmetņa Betānijā, un viņš iedeva Man šo...”- Jēzus izņem mazītiņu lellīti. Visi skatās un smejas.

“Tad Es gāju apskatīt lieliskos dīvānus, kurus izgatavo viens Askalonas iedzīvotājs un pārdod tos Ēģiptē un vēl citur... Tad nomierināju vienu mazu meitenīti, kura bija pazaudējusi tēti, un dziedināju viņas māti. Tas (arī) viss.”

“Tad atgriežamies tur... mēs, kas... ne ar vienu nenonācām konfliktā”- saka Toms.

“Zivs? Lūk, tā ir. Jūs, kuri tikāt lādēti, ejiet pie vecā vīra, kas uzņem mūs un sāciet to tīrīt. Mēs ejam uz pilsētu.”

“Labi – Jēzus ir ar mieru.- Tomēr Es norādīšu jums māju no tālienes. Tur būs daudz cilvēku. Es turp neiešu. Viņi aizkavētu Mani. Es nevēlos aizvainot uz mums gaidošo saimnieku, neievērojot viņa lūgumu. Kārtības trūkums vienmēr ir pretrunā ar mīlestību.”

Iskariota galvu nolaiž vēl zemāk un nosarkst. Tik ļoti viņa seja maina krāsu, atceroties daudzās reizes, kad (viņš) pats bija pieļāvis šo kļūdu. Jēzus turpina:

“Jūs iesiet uz māju sameklēt meitenīti. Tur ir tikai viena meita, jūs nevarēsiet kļūdīties. Iedosiet viņai šo maisiņu un sacīsiet: “Dievs tev to sūta, jo spēji Viņam ieticēt. Tas ir tev, tavai māmiņai un jaunākajiem brāļiem.” Neko citu vairs nesakiet. Un tūlīt atgriezieties. Iesim.”

Grupa sadalās. Jēzus, Jānis un Toms un brālēni dodas uz pilsētu, kamēr citi dodas uz filistiešu dārznieka māju.

Askalona un tās lauru dārzi ir (vairs) tikai atmiņas. Lieliskā rīta svaigumā – atstājot jūru aiz sevis – Jēzus kopā ar mācekļiem dodas zema, zaļa paugura virzienā, kas skaņas pilns paceļas pār auglīgo ieleju. Apustuļi, atpūtušies un apmierināti, ir priecīgi. Viņi sarunājas par Ananiju, viņa kalpiem, par Askalonu, par troksni, kādu tie bija redzējuši pilsētā, ejot Dinam aiznest naudu. Toms saka:

‘’Es piedzīvoju filistiešu spiedienu. Naids un mīlestība izpaužas līdzīgi. Es necietu viņus naida dēļ, un daudz netrūka, tie būtu mani ievainojuši ar savu mīlestību. Tie cilvēki, kurus brīnums bija aizrāvis, mūs – daudz netrūka – būtu iemetuši cietumā, lai tikai mēs pateiktu kur atrodas Mācītājs. Un kas par troksni! Tiesa, Jāni? Pilsēta vārījās kā katls. Tie, (kuri jutās) aizskarti, nevēlējās klausīties padomus un meklēja ebrejus, lai paceltu pret tiem roku. Tie, kuri bija pieredzējuši brīnumu vai viņu draugi, centās pārliecināt pirmos, ka (šeit) atnācis ir bijis kāds dievs. Patiess sajukums! Viņiem būs par ko runāt mēnešiem ilgi! Problēma slēpjas tur, ka viņi diskutē vairāk ar nūjām kā ar mēlēm. Bet... viņi ir pie sevis – lai dara ko grib.”

‘’Tagad Es došos pa šo taciņu kalnos, bet jūs ejiet tālāk uz Azotu. Esiet uzmanīgi. Esiet laipni, mierīgi, pacietīgi. Pat ja tapsiet izsmieti, panesiet to mierīgi, kā vakar to darīja Matejs, un Dievs jums palīdzēs. Saulei rietot izejiet (no pilsētas), ejot dīķa tuvumā, kurš atrodas netālu no Azotas. Tur tiksimies.”

‘’Bet, Kungs, es neļaušu iet Tev vienam!- iekliedzas Iskariota.- Šie cilvēki ir ātrsirdīgi!... Tā būtu neapdomīga rīcība.”

‘’Nebīstieties ne nieka, ja runa iet par Mani. Ej, ej, Jūdas, un esi prātīgs. Ardievu. Miers lai ir ar jums.”

Divpadsmit (apustuļi) dodas prom bez īpaša entuziasma. Jēzus nolūkojas kā viņi aiziet, un tad pa vēsu, ēnainu taku kāpj pakalnā. Uz kalna aug olīvu, lazdu, vīģes koku jaunaudzes un kopti vīna dārzi, jau bagātu ražu sološi. Zemākās vietās ir (redzama) labības palete, un uz pauguriem, zaļajā zālē ganās gaišas kazas. Jēzus nonāk līdz pirmajām ciemata mājām. Viņš grasās jau tajā ieiet, kad sastop dīvainu gājienu, kas sastāv no vīriešiem un sievietēm, kuri pārmaiņus kliedz ievada dziesmai. Visi ap āzi, kurš iet ar aizsietām acīm un tiek sists, izpilda kaut ko dejai līdzīgu. Dzīvnieka lieli jau asiņo, jo viņš paklupis, apgāžas uz akmeņainajām takām. Otra grupa, kura tāpat kliedz un māžojas, kustas apkārt izdobtai, patiesi riebīgai, dievībai. Varš un nokaitētas ogles atrodas uz paaugstinājuma. Cilvēki atdzīvina liesmu, metot tajā taukus un sāli, vismaz tāds iespaids man rodas, jo pirmā (ugunī mestā lieta) ož pēc deguma, bet otrā čūkst tā, kā to dara sāls. Pēdējā grupa ielenc zintnieku, kura priekšā tā zemu klanās, saucot:

Gājiens uz brīdi apstājas – lai iesistu āzim, iemestu taukus uz kvēlojošām oglēm un atvilktu elpu – tādēļ vīrietis paskaidro:

‘’Faras – Magdalgadas turīga vīra – sieva mirst dzemdībās. Kāds, kas viņu ienīst, ir uzlicis (tai) lāstu. Iekšējie orgāni ir sasaistījušies un bērns nevar piedzimt. Mēs meklējam burvi, lai to sistu. Vienīgi tādā veidā Fara sieva kļūs vesela. Un ja burvi neatradīsim, tad ziedosim āzi, lai dievietei Matricai lūgtu vislielāko žēlsirdību.”

‘’Apstājieties. Es spēju izdziedināt sievieti un glābt (tās) dēlu. Sakiet to priesterim”- Jēzus saka vīrietim un diviem citiem, kuri bija pienākuši.

Trīs vīrieši izlaužas cauri pūlim un iet pie priestera – elku pielūdzēja. Viņi sarunājas. Ir dzirdami čuksti. Procesija, kura bija sākusi kustēties, apstājas. Krāšņais priesteris, daudzkrāsainās drēbēs tērpies, dod Jēzum zīmi un pavēl:

‘’Vai tas, ko saki, ir patiesība? Uzmanies, jo ja neizpildīsi to, ko soli, mēs nodomāsim, ka burves gars ir iemiesojies Tevī, un viņas vietā mēs nositīsim Tevi.”

‘’Tas (ko sacīju) ir taisnība. Aizvediet Mani nekavējoties pie sievietes un dodiet Man tikmēr (arī) āzi. Viņš ir Man vajadzīgs. Atsieniet viņam siksniņu un atvediet viņu pie Manis šeit.”

Tā tiek darīts. Viņi atved pie Jēzus nabaga lopiņu, apstulbušu, grīļojošos, asiņojošu. Jēzus glāsta tā tumšo, biezo spalvu.

Visi iet un ieiet ciematā un pa labāko ceļu nokļūst pie turīgas, dārza vidū stāvošas mājas. Kliedziens un vaidi nāk no atvērto durvju puses, un pāri visam atskan sievietes žēlabainās un šausmīgās sēras, kura nespēj pasaulē laist bērnu. Viņi skrien paziņot Faram, kurš pelēks iznāk priekšā, ar sajauktiem matiem, raudošo sieviešu un nederīgo mūku pavadībā, kuri kūpina vīraku un lapas uz vara tīģeļa.

‘’Es glābšu viņu, un tavu dēlu kopā ar viņu, jo tas ir dēls... un pie tam brīnumaini skaists... ar divām saldām, gatavojošos olīvu krāsas actiņām un galviņu, kas klāta melniem matiņiem kā šī vilna.”

Ja Jēzus būtu sūtījis zibeni, tam būtu mazāks efekts. Visi metas pie zemes (un guļ kā) miruši.

‘’Celieties. Klausieties. Es esmu varens Dievs un Es neciešu citus dievus Savā priekšā. Iekuriet uguni un iemetiet tajā dievību.”

Pūlis pretojas un sāk šaubīties par noslēpumaino ‘dievu’, kurš liek sadedzināt dievieti. Visaktīvākie ir priesteri. Tomēr Fara un viņa sievas māte, kuriem rūp sievietes dzīvība, pretim stājas naidīgi noskaņotajam pūlim. Tā, kā Fara ir apkaimes turīgais (vīrs), pūlis apvalda aizvainojumu. Tomēr vīrietis izjautā (Jēzu):

‘’Kā es varu ieticēt tam, ka Tu esi Dievs? Dod man zīmi, un es likšu darīt, ko vēlējies.”

‘’Skaties, vai redzi šī āža brūces? Tās ir atvērtas. Asiņojošas, redzi? Bet Es gribu, lai tā nebūtu... Paskaties tikai...”

‘’Brūču nav!- un viņš metas zemē, lūdzot: - Mana sieva, mana sieva!”

‘’Bīsties, Fara! Mēs nezinām kas Viņš ir! Bīsties no dievietes atriebības!”

Vīrieti pārņem dubultas bailes: dievietes priekšā un par sievu... Viņš jautā:

‘’Es esmu Tas, Kurš Ir, Debesīs un zemes virsū. Katra vara ir Man pakļauta, katra doma – zināma. Debesu iemītnieki Mani adorē, tie redzēs ikvienu brīnumu notiekam.”

‘’Jēzus Kristus, Iemiesotais Kungs. Un šo dievību – ugunī! Es neciešu dievus Savā priekšā. Nodzēsiet šos vīraku traukus. Tikai Manā liesmā atrodas spēks un vēlēšanās. Esiet paklausīgi vai arī Es pelnos pārvērtīšu nederīgo dievieti un došos prom no šejienes bez (sievietes) glābšanas.”

Jēzus izskatās šausmīgs. Mugurā Viņam ir lina tunika, ap pleciem, uz aizmuguri krītošs, zils apmetnis. Rokas Viņš paceļ pavēles veidā, un Viņa seja liekas it kā zibsnījam. (Ļaudis) no Viņa baidās. Neviens vairs nerunā... Klusumā ir dzirdams arvien vairāk nogurstošās sievietes sirdi plosošais kliedziens. Un tomēr (cilvēki) vilcinās paklausīt. Jēzus sejas izteiksme kļūst arvien grūtāk panesama. Tā patiesi ir uguns, kas sadedzina matēriju un dvēseles. Vara tīģelis pirmais padodas Viņa gribai. To turošie cilvēki ir spiesti to nomest zemē, nespējot izturēt karstumu. Bet izskatās taču, ka ogles vairs nekvēlo... Tad dievieti nesošajiem (vīriem) uz zemes ir jānoliek kārtis – kuras tie nesa uz pleciem, uz svirām balstītas – jo koks pārogļojas tā it kā to būtu skārusi noslēpumaina liesma. Cilvēki pārsteigti bēg... Jēzus pagriežas pret Faru:

‘’Nē Es esmu Tēva Vārds, Izraēla Jahve, kurš ir atnācis Miesā, Asinīs, ar Dvēseli un Dievišķību, lai atpirktu pasauli un dāvātu tai ticību Patiesajam, Vienīgajam Dievam Trijās Personās, kurš atrodas Debesu augstumos. Es nāku, lai sniegtu palīdzību un žēlsirdību cilvēkiem, lai tie atmestu Kļūdu un sekotu Patiesībai, kurš ir Vienīgais Mozus un Praviešu Dievs. Vai tam tu spēj ieticēt?”

‘’Esmu nācis rādīt Ceļu, (nest) Patiesību, Dzīvību cilvēkiem un iznīdēt dievekļus, iemācīt gudrību. Pateicoties Man pasaule iepazīs atpestīšanu, jo Es miršu mīlestībā uz pasauli un cilvēku mūžīgās pestīšanas dēļ. Vai tam tu spēj ieticēt?”

‘’Es esmu nācis pateikt cilvēkiem, ka ja tie ieticēs Patiesajam Dievam, tiem būs mūžīgā dzīve Debesīs, Visaugstākā tuvumā, kurš ir katra cilvēka, zvēra, auga un planētas Radītājs. Vai tu joprojām spēj tam ieticēt?”

Jēzus neieiet pat mājā. Viņš izstiepj roku cietošās sievietes istabas virzienā. Viņa rokas ir izstieptas tādā pat veidā kā pie Lācara augšāmcelšanas un Viņš sauc:

‘’Nāc pasaulē, lai iepazītu Dieva Gaismu, un uz Gaismas pavēli, kura ir Dievs!”

Tā ir dārdoša pavēle. Pēc brīža tai pievienojas uzvaras sauciens, kurā ir dzirdama sūdzība un prieks, un tad (dzirdams top) jaundzimušā bērna vārgais kliedziens – vārgs, un tomēr tīrs – kurš pakāpeniski pieņemas spēkā.

‘’Tavs dēls raud sasveicinoties ar zemi. Ej, un nepagursti viņam stāstīt, ka ne jau zeme ir viņa tēvija, bet Debesis. Audzini viņu un kopā ar viņu audz Debesīm. Tas, kurš runā ar tevi, ir Patiesība. Un tie (Jēzus norāda uz zemes gulošo, nekam nederīgo vara tīģeli un pelniem, kuri ir palikuši dievietes un (tās) telts vietā) ir Meli, kuri nepalīdz un pestīšanu nenes. Ardievu.”

Un Viņš grib doties prom, bet atskrien kāda sieviete ar atdzīvināto jaundzimušo, audeklā ietīto (bērniņu) un sauc:

‘’Tas ir puika, Fara. Skaists, spēcīgs, ar tik tumšām actiņām kā briestošas olīvas un ar tumšākām un maigākām cirtām par šī svētā kazlēna vilnu. Un tava sieva atpūšas, laimīga. Viņa vairs necieš, it kā nekas nebūtu noticis. Negaidīta lieta, jo viņa bija mirstoša... un pēc šiem vārdiem...”

Jēzus pasmaida, un tā kā vīrietis Viņam rāda jaundzimušo bērniņu, Viņš skar (zīdaiņa) galviņu ar pirkstu galiem. Ļaudis ziņkārē tuvojas, vēloties apskatīt jaundzimušo un palūkoties Jēzū.

Fara grib dot Jēzum kādus priekšmetus un naudu par brīnumu. Tomēr Jēzus mierīgi un noteikti saka:

‘’Neko (Es neņemšu). Par brīnumiem var samaksāt vienīgi ar uzticību Dievam, kurš tos ir paveicis. Es paturēšu vienīgi āzi atmiņai par tavu pilsētu.”

Un Viņš dodas prom kopā ar āzi, kurš iet tam blakus it kā Jēzum piederētu. Atgriezies pie dzīvības, tas laimīgs blēj priekā par iespēju būt kopā ar Kādu, kurš to nesit... Viņi nokāpj no pakalna klintīm, lai nokļūtu uz galvenā ceļa, kas ved uz Azotu...

Vakarā, ēnainā dīķa tuvumā, Jēzus satiek tuvojošos mācekļus un pamana viņu pārsteigumu: viņus izbrīna aina – Jēzus kopā ar āzi, bet Jēzu – nogurušo mācekļu sejas, kuri neko nav paveikuši.

‘’Nelaime, Mācītāj! Viņi nesita mūs, bet mēs tikām padzīti no pilsētas. Mēs klīdām pa apkaimi un par dārgu samaksu nopirkām pārtiku. Bet mēs taču bijām miermīlīgi...”- mācekļi izmisuši saka.

‘’Tas nekas. Pagājušā gadā mūs padzina no Hebronas, bet šoreiz mūs uzņēma ar uzviju. Jūs nevariet padoties.”

‘’Es biju Magdalgadā. Sadedzināju dievekli un tā kūpināmos traukus. Palīdzēju piedzimt zēnam. Sludināju Patieso Dievu, veicot brīnumus, un par balvu paņēmu šo, elkdievības ritā upurim paredzēto – āzi. Nabaga lopiņš bija viena vienīga brūce!”

‘’Tas bija upurim paredzēts lopiņš... (Tagad tas) ir vesels, jā. Tas bija Mans pirmais brīnums, lai pārliecinātu viņus, ka Es esmu Varenais, nevis viņu koka gabals.”

‘’Došu Margcjamam. Vakar – lelli, un šodien – āzi. Iepriecināšu viņu.”

‘’Protams. Es tajā nesaskatu neko briesmīgu. Es esmu Gans, tādēļ Man var būt āzis. Vēlāk dosim to sievietēm, lai kopā ar viņām (lopiņš) iet uz Galileju. Atradīsim kazu. Sīmani, tu būsi kazu gans. Labāk jau būtu – avju... bet pasaulē vairāk ir āžu nevis aunu... Tas ir simbols, Manu Pēteri. To atceries... Ar savu upuri tu āžus padarīsi par auniem. Nāciet. Aiziesim līdz tam ciematam dārzu vidū. Atradīsim guļas vietu mājā vai jau sasietajos kūlīšos uz laukiem. Rīt iesim uz Jamni.”

Apustuļi ir pārsteigti, noskumuši, negribīgi pašu nespējas dēļ, kamēr Jēzus spēj visu.

Viņš iet tik ļoti apmierināts!... Un Viņam izdodas mācekļus pārliecināt, ka... nekas nav bezjēdzīgs, pat neveiksme, jo tā māca pazemību.

‘’Pateicoties vārdam izskan Mans vārds un sirdīs paliek atmiņas par Mani.”

Jēzus ir tik pārliecinošs, un Viņa prieks (ir) tik starojošs, ka arī apustuļi rod mieru.

Un tagad man ir kaut kas jāpasaka, jo citādi es kļūdīšos. Jau piecpadsmit dienas, bet iespējams vēl vairāk, mana mīļā Balss mani mudina sirdī šādā veidā: ‘’Atceries atdalītos brāļus. Atceries, ka esi upuris priekš viņiem. Atceries, ka viņus atbalstīja tava draudzene Gabriēla no Trappas. Atminies, ka kara šķērslis ir mitējies. Atceries, ka dvēseles vajag atbalstīt ne tikai ar lūgšanu. Atceries, ka esmu Kristus visiem un ka visi kristieši pieder Kristum. Atceries, ka tavai misijai ir jāsniedzas tālāk par asins saitēm un sajūtām. Tu esi Balss nēsātāja, bet balss nonāk līdz visiem. Tu nevari to noliegt. Atceries, ka – kā jau pati to izjuti – citos ritos Mani mīl ar lielāku godbijību nekā jūs. Nepieciešams spert tikai vienu soli, lai izveidotu vienu Ganāmpulku viena Gana vadībā. Un nepieciešama ir izstiepta roka pār strautiņu, kurš atdala, lai palīdzētu viņiem atnākt. Alkas pēc Manis ir ļoti dzīvas...”

Bet ko gan es varu paveikt? Šī tiešā aizrādījuma dēļ atdot sapni, kurš man paliek, kurš nekad neapklust manā prātā? Es varu zaudēt mieru. Es nezinu kā paskaidrot (to, ko domāju). Esmu nespējīga rīkoties, un jūtu, ka Jēzum nepatīku, kad nedaru neko. Atdalītos brāļus es pazīstu tikai vārda pēc, tos no Našdomas Abatijas. Un kā (gan) lai paveicu to (ko Viņš no manis prasa)? Es neprotu runāt angliski. Un kādēļ Jēzus vēlas no manis lietas, kuru izpildīšana tik ļoti pārsniedz manas spējas? Lai (Viņš) man palīdz, jo kad Viņš vēlas, tad vēlas un nenomierināsies līdz Viņa vēlme netiks apmierināta. Jēzus saka:

‘’Ja jau tautu starpā valda vienības trūkums, tad lai vienotība valda vismaz kristiešu vidū, jo antikrista laiki jau ir ļoti tuvu un jāpiepildās ir tam, kas ir pravietots.”

Nu labi, bet kā?... Tikmēr es atdodu visas savas ciešanas, tikai daļiņu no tām aizturot, lai upurētu tās citos nodomos. Bet liekas, ar to nepietiek, bet citas ciešanas es neprotu pievienot savām sāpēm. Ko tad lai (es) daru?

Viņi iet caur ļoti auglīgu ciematu. Raža šeit guļ karsējošā saulē – kas palīdz tai nobriest - savā pēdējā miegā. Salikta kūlīšos, tā atdusas uz nopļautajiem, skumīgajiem laukiem. Tādi lauki izskatās tagad, kad tiem vairs nav vārpu drēbju, bet sēklas gaida pārceļošanu uz citurieni. Lauki ir kaili. Bet ābeļdārziem lapotne ir grezna. Tajos gatavojas āboli. (...)

Vientuļās palmas liek domāt par Āfriku. Baltas un melnas, lielas, izmanīgas kazas ar gariem sarullētiem ragiem, ar mierīgām un dzīvām acīm, ēd kaktusus un kārīgi lūkojas uz treknajām, cietajām un biezajām agaves lapām.

Āfrika un Eiropa sniedz (viena otrai) rokas, lai klātu zemi ar brīnišķīgiem augiem. Apustuļu grupa tieši ir atstājusi līdzenumu, uzkāpjot uz pirmās takas, kas ved uz augstieni, kas, tiešā vārda nozīmē, ir noklāta ar vīnogulājiem, (viņi dodas) klints virzienā, kas ir vērsta pret jūru. Un lūk, tā jau top redzama – man jūra, Jāņa jūra, Dieva jūra. Tā parādās savā nebeidzamajā, zilā zīda tērpā un stāsta par attālumu, mūžību, par spēku, kopā ar debesīm un sauli izdziedot trīskāršu radības pagodinājumu Dievam. Parādās viss līdzenums, pakalnu aprišu viļņojošā skaistumā, kuri paceļas vairāku metru augstumā pamīšus ar līdzenu platību, zeltītām kāpām, pilsētām un ciematiem. To baltums kontrastē ar jūras zilgmi.

“Ak, Kungs! Šis zēns dzīvo mākoņos. Tev viņam tā jādod. Liekas, ka skatoties uz jūru, viņš redz sievu!”- saka Pēteris, kurš pamana lielāku atšķirību starp jūras un ezera ūdeni. Un viņš labsirdīgi smejas.

“Uz vietu, kas ir lielāka par tavu un Manu pilsētu un (lielāka) par Magdalu un Tiberiādi kopā ņemot.”

“Nebīsties. Tu būsi līdzīgs skudriņai uz liela skeleta. Tomēr nepagurstoši staigājot šurp un turp, tu augšāmcelsi šo skeletu.”

Pie krasta ir smilšaina ūdens lāma, kas vēl ir pilna ar ūdeni. Viņš paņem sauju ļoti sīku granti. Jēzus pamet to gaisā, un tā krīt, izkaisoties uz visām pusēm.

“Tā. Šis viens akmentiņš palika Man starp matiem. Līdzīgi arī jūs tapsiet izkaisīti.”

“Un Tu, Brāli, reprezentē Palestīnu, vai tiesa?”- nopietni jautā Jēkabs, Alfeja dēls.

“Es gribētu zināt... Kurš būs tas, kas paliks Palestīnā?”- Jēkabs turpina vaicāt.

“Paņem šo akmentiņu par piemiņu”- un Jēzus sniedz brālēnam Jēkabam grants graudiņu, kurš bija Viņam aizķēries matos, un pasmaida.

“Vai nevarēji atstāt mani Palestīnā? Es esmu atbildīgāks, jo esmu visattapīgākais un vēl mūsu mājās atgriežos, un bez tam...”- saka Pēteris.

“Tieši pretēji, tu vismazāk deri palikšanai. Jūs esiet brīdināti par pārējo ļaužu daļu un domājiet, ka vieglāk būs evaņģelizēt ticīgo zemē, nevis pie elkdievību praktizētājiem un pagāniem. Tomēr patiesība ir gluži pretēja. Jūsu domas mainītos, ja jūs pārdomātu to, ko mums dāvā īstā Palestīna tās augstākajās klasēs un – kaut arī mazāk – savā tautā, un ja jūs būtu padomājuši, ka šeit – vietā, kur Palestīnas vārds tiek nīsts, bet patiesā Dieva vārda jēga ir nepazīta – mēs neapšaubāmi tiktu uzņemti ne sliktāk kā Jūdejā, Galilejā vai Dekapolē. Tad jūs redzētu, ka runāju patiesību, jo vieglāk ir pārliecināt Patieso Dievu nepazīstošos, nevis pie Dieva tautas elkdievības praktizētājiem piederošos. Rafinēti, vainas pilni, savā lepnumā tie uzskata sevi par pilnīgiem un vēlas palikt tādi, kādi tie ir. Kādus dārgumus, cik daudz pērļu Mana acs redz tur, kur jūs redziet tikai zemi un jūru! Neskaitāmo zeme, kas nav Palestīna. Cilvēces jūra, kura nav Palestīna un kura līdzīgi jūrai vēlas pieņemt meklētājus, lai dāvātu tiem savas pērles, un kura, līdzīgi zemei, vēlas, lai to pārmeklē, un ļauj izraut savus dārgumus. Dārgumi atrodas visur. Bet tos vajag meklēt. Katra zemes platība var slēpt bagātību un barot sēklu, katra augsne var glabāt pērli. Vai jūs iedomājieties, ka jūra satricinās augsni ar šausmīgiem plūdiem, lai ar akmens sitienu atvērtu molusku un pērļu čaulas, un izmetīs krastā slinkos, kuri nevēlas pūlēties, mazdūšīgos, kuri nevēlas riskēt? Vai varbūt domājiet, ka zeme dzemdē augu no smilts grauda un dod jums augļus bez jebkādas sējas? Nē, Mani dārgie. Nepieciešams ir darbs, drosme. Vispirms ir jāatmet aizspriedumi. Es zinu to, ka - viens vairāk, cits mazāk- jūs nosodiet ceļojumu pie filistiešiem. Pat gods, kuru šī zeme atgādina – Izraēla godība, kas runā caur šiem laukiem, kas tika dzīvināti ar ebreju asinīm, kas tika izlietas, lai darītu Izraēli lielu, lai kronētu Jūdu un padarītu to par varenu tautu – ar to visu nepietiek, lai jūs iemīlētu šo ceļojumu. Es nerunāju par grunts sagatavošanu Evaņģēlija pieņemšanai un cerību dvēseļu glābšanai, jo arī tā jums nebūtu svarīga. Jūsu prātiem Es nelieku pārdomāt šī ceļojuma motivācijas taisnīgumu. Šī doma priekš jums ir pārāk augsta. Kādu dienu jūs līdz tai nonāksiet. Un tad jūs sacīsiet: “Mēs domājām, ka tā bija kaprīze; domājām, ka tās bija pārmērīgas prasības; domājām, ka tas bija Mācītāja mīlestības trūkums pret mums, jo Viņš lika mums iet tik tālu, (lika) mērot garu un apgrūtinošu ceļu, liekot mums pārdzīvot grūtus brīžus. Tikmēr tā bija mīlestība, iepriekš paredzēšana. Tā bija ceļa taisnošana uz šo brīdi, kad Viņa vairs nav, kad mēs jūtamies vēl vairāk noklīduši. Toreiz mēs bijām kā jauni skrējēji, kas attīstījās visos virzienos, bet (mēs) zinājām, ka tos dzīvina vīnogulājs un ka to tuvumā vienmēr ir spēcīgs balsts. Tomēr tagad mēs esam jauni skrējēji, kuriem pašiem vajag izmantot lapeni, uzturu ņemt, jā, no vīnogulāja stumbra, bet nu vairs bez atbalsta.” Tā jūs sacīsiet un tad jūs būsiet Man pateicīgi. Un bez tam!... Vai tad nav skaisti iet tā, atstājot aiz sevis krītošas gaismas dzirksteles, skaņas notis, debesu ziedu vainagos, patiesības smaržas, kalpībā Dievam un Viņa godam, zemēs, kas grimst krēslā, mēmās sirdīs, neauglīgās tuksnešainās dvēselēs, lai uzveiktu Melu smārdu, veikt to kopā, tā, Es un jūs, jūs un Es, Mācītājs un apustuļi, visi ar vienu vienīgu sirdi, ar vienu vēlēšanos. Lai Dievu pazītu un Viņu mīlētu. Lai Dievs Savā teltī pulcētu visas tautas. Lai visi būtu tur, kur atrodas Viņš. Tāda ir cerība, vēlēšanās, Dieva bads. Un tāda ir garu cerība, vēlme, bads, kuri nāk nevis no dažādām rasēm, bet no vienas rases: no tās, kuru rada Dievs. Un tā kā visi ir Vienīgā (Dieva) bērni, (tad) tiem piemīt tie paši centieni, tā pati cerība, tā pati – Debesu, Patiesības, patiesas Mīlestības – vēlme...

Liekas, ka kļūdu pilnie gadsimti ir mainījuši dvēseļu centienus. Taču tā tas nav. Prātus ieskauj maldi... Jo prāts ir vienots ar miesu un izjūt sātana ielaisto indi. Un maldi var ieskaut arī sirdi, jo arī tā atrodas miesā un izjūt viņa indi. Trīskārša iekāre kož prātus, jūtas un domas. Bet gars nav ielikts miesā. To var aptumšot sitieni, kurus spēcīgi raida sātans un iekāre. Miesas bastioni un vārošās zvēra- cilvēka asinis spēj padarīt to gandrīz aklu. Tomēr tas nespēj mainīt alkas pēc Debesīm, Dieva. Tās nevar mainīties.

Vai redziet šī strauta tīro ūdeni? Tas ir nācis no debesīm un tur arī atgriezīsies iztvaikojot, pateicoties vējam un saulei. Tas nolīst un atkal izgaro augšup. Viela netiek izmantota, bet atgriežas pie avota. Gars atgriežas pie sākumiem. Šis ūdens starp akmeņiem, ja (tas) prastu runāt, pastāstītu jums, kā (tas) nopūšas ilgās atgriezties padebešos, lai vēji pūstu tos (kā mākoņus) pa skaisto lauku debesjumu – pūkainus, baltus vai arī rozīgus ausmā, vai arī kā aizdegtu varu saules rietā, vai kā violetus ziedus saules rietā, kad redzamas jau top pirmās zvaigznes. Tas stāstītu jums, ka vēlētos būt par sietu zvaigznēm, kas lūkojas no izgaismotiem mākoņiem, lai atgādinātu cilvēkiem Debesis, vai arī (tie vēlētos) kalpot mēnesim par plīvuru, lai tas neredzētu naktīs (paveikto) zemiskumu. Ūdens, kurš tik ļoti mīl atmosfēras vientuļo brīvību – tai vietā, lai atrastos šeit, starp akmeņiem iesprostots, apdraudēts pārvērsties dubļos, spiests iepazīt čūsku un varžu sadraudzību. Līdzīgi (arī) dvēseles, ja (tās) uzdrošinātos runāt, visas (kā viena) sacītu: “Dodiet mums Dievu! Dodiet Patiesību!” Taču viņas nesaka to, jo zina, ka cilvēks (viņu teikto) neizdzirdēs, nesapratīs vai arī izsmies “lielo ubagotāju” – šausmīgā bada dēļ meklējošā gara – lūgumu. Patiesības Bads. Šie elku pielūdzēji, šie romieši, šie ateisti, tie nelaimīgie, kurus ceļā sastopam, kurus (jūs) vienmēr sastapsiet, tie – politikas vai ģimenes egoisma, vai samaitātu siržu radītās un tautās izplatītās herēzijas dēļ – savās alkās pēc Dieva nonievātie, izjūt šo badu. Viņi ir izsalkuši! Es iežēlojos par viņiem. Kā gan Es, esot Tas, kurš esmu, varētu par tiem neiežēloties? Ja jau Es rūpējos par cilvēkam nepieciešamo barību un iežēlojos par zvirbuli, tad kādēļ Man nevajadzētu izrādīt mīlestību gariem, kuriem tiek likti šķēršļi piederībai patiesajam Dievam; tiem gariem, kuri izstiepj gara rokas, saucot: “(mēs) esam badā!”? Vai jūs uzskatiet visus par ļauniem? Neattapīgiem? Nespējīgiem iemīlēt Dievišķo un Dieva reliģiju? Jūs kļūdāties. Tie ir gari, kuri gaida mīlestību un gaismu.

Šorīt mūs pamodināja āža blēšana. Viņš gribēja padzīt lielu suni, kurš bija atnācis Mani apostīt. Un jūs smējāties redzot, ka āzis, pārrāvis auklu, ar kuru bija piesiets pie koka, zem kura gulējām, draudīgi bija noliecis ragus. Viņš atradās viena lēciena attālumā starp Mani un suni, nedomājot par to, ka viņam varētu uzbrukt, un varētu (viņu) nokost nevienlīdzīgā aizsardzības cīņā par Mani. Tāpat arī cilvēki, kuri jums liekas (esam) mežonīgi auni, spēs drosmīgi nostāties Kristus ticības aizsardzībai, kad atpazīs, ka Kristus ir Mīlestība, kas aicina tos sekot Viņam. Viņš tos ielūdz. Jā. Un jums viņiem ir jāpalīdz atnākt. Ieklausieties līdzībā.

Kāds cilvēks salaulājās un viņa sieva dzemdēja daudz bērnus. Viens piedzima ar deformētu ķermeni un bez tam (tāds), it kā piederētu citai rasei. Cilvēkam likās, ka (bērns) apkauno viņu un viņš nemīlēja to, kaut arī bērns bija nevainīgs. Bērns auga aizmirstībā starp viszemākajiem kalpiem, tādēļ arī brāļu acīs tas bija sliktāks. Māte, kura nomira, laižot (šo) bērnu pasaulē, nevarēja izlīdzināt tēva stingrību, (nevarēja) novērst brāļu izsmiešanu, izlīdzināt maldīgos priekšstatus, kuri bija radušies bērna primitīvās domāšanas dēļ. Viņš bija kā mežonīgs zvērēns, slikti uzlūkots iemīļoto bērnu mājās. Un tā viņš kļuva par pieaugušu cilvēku. Ar aizkavēšanos attīstījies prāts beidzot bija nobriedis. Zēns saprata, ka kaut arī bija dēls, (tomēr) dzīvoja rijā; viņš saņēma maizes un drēbes gabalu, bet nekad – skūpstu, nedz vārdu, nekad nesaņēma ielūgumu ieiet tēva mājās. Un viņš cieta, cieta savā alā, vaidot: “Tēvs! Tēvs!” Viņš ēda (tam atvēlēto) maizi, bet viņa sirdī palika milzīgs bads. Viņš sedzās ar drēbēm, bet sirdī izjuta lielu aukstumu. Zvēri un dažas apkaimes labsirdīgas personas bija viņam par draugiem, taču (viņa) sirds bija vientuļa. “Tēvs! Tēvs!...” Kalpi, brāļi un līdziedzīvotāji klausījās viņa, gandrīz neprātīgajos, nemitīgajos vaidos. Un tie sauca viņu par “traku”. Beidzot viens kalps uzdrošinājās viņam tuvoties – jo zēns bija kļuvis kā mežonīgs zvērēns – un sacīja viņam: “Kādēļ tu nemeties pie tēva kājām?” “Es tā darītu, taču neuzdrošinos...” “Kādēļ tu neatnāc uz māju?” “Es baidos.” “Bet vai tu vēlētos?” “Ak, jā! Tieši šī iemesla dēļ esmu izbadējies, tā dēļ man ir auksti un es jūtos kā vientuļš jaks tuksnesī.” Un labais kalps tad pamācīja zēnu, tas pacentās, lai puika izskatītos labāk, lai (zēns) atmestu šausminošo domu, ka tēvs viņu nemīl. Kalps sacīja zēnam: “Tavs tēvs gribētu tevi redzēt, bet viņš nezin vai tu viņu mīli. Tu nepārtraukti bēdz no viņa. Atņem tēvam nožēlu, ka pret tevi (viņš) tik stingri ir izturējies, (atņem) viņa sāpes, jo viņš zina, ka tu klejo. Nāc. Arī brāļi vairs negrib tevi izsmiet, jo es izstāstīju viņiem tavas sāpes.” Un kādu vakaru nabaga dēls piegāja pie tēva mājas un iesaucās: “Tēvs, es mīlu tevi! Ļauj man ieiet!...” Vecs tēvs domāja skumīgi par savu pagātni un par nākotni mūžībā. Viņš pieleca kājās, izdzirdot šo balsi un sacīja: “Manas sāpes beidzot pāriet, jo deformētā bērna balsī es izdzirdēju savu balsi, viņa mīlestība ir pierādījums, ka tās ir asinis no manām asinīm un miesa no manas miesas. Tad nu nāc un ieņem vietu brāļu tuvumā. Topi svētīts, labais kalps, jo pateicoties tev, mana ģimene ir apvienojusies. Atmesto dēlu tu esi atgriezis visu tēva bērnu vidū.”

Tāda ir līdzība. Tās izskaidrojumā jums vienmēr ir jāatceras, ka garīgi deformēto Tēvs - Dievs – jo garīgi deformēti ir shizmatiķi, herētiķi, atšķirtie – bija spiests viņu labprātīgās deformācijas dēļ, kuru tie paši bija vēlējušies, būt stingrs. Tomēr Viņa mīlestība nekad nepagura. Tā gaida viņus. Atvediet tos pie Viņa. Tas ir jūsu pienākums. Es iemācīju jums sacīt: “Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien, ak, mūsu Tēvs.” Bet vai jūs ziniet ko nozīmē šis “mūsu”? Tas neattiecas tikai uz jums, divpadsmit (apustuļiem). (Viņš ir) “jūsu” ne kā Kristus mācekļu (Tēvs), bet “jūsu” kā cilvēku Tēvs. Visu cilvēku. Pašreiz un nākotnē dzīvojošo (Tēvs). To, kuri Dievu pazīst, un to, kuri Viņu nepazīst. To (Tēvs), kuri Dievu un Viņa Kristu mīl, un to (Tēvs), kuri Viņu nemīl vai mīl pavirši. Jūsu lūpās es liku lūgšanu par visiem. Tāda ir jūsu kalpošana. Jums, kas Dievu un Viņa Kristu pazīstiet un mīliet Viņu, ir jālūdzas par visiem. Es sacīju, ka Mana lūgšana ir vispārīga un (tā) pastāvēs tik ilgi, cik ilgi pastāvēs zeme. Jūsu lūgšanai ir jābūt vispārīgai, vienojot jūsu apustuļu un Jēzus Baznīcas mācekļu balsis ar to balsīm un sirdīm, kuras pieder pie citām kristiešu Baznīcām, kuras tomēr nebūs apustuliskās.

(Apustulisks šai gadījumā nenozīmē Apustuliski darbojošais. Tas nozīmē: tāds, kam ir tāda pati struktūra un mērķis kā pirmatnējai Baznīcai, kas ir celta uz Apustuļu fundamenta, t.i., Jēzus Kristus mācekļi vienoti ar pāvestu, svēto. Pētera pēcteci, un bīskapiem – Apustuļu pēctečiem. Šīs vienotības un hierarhiskās priesterības trūkuma dēļ baznīca nevar būt apustuliska, t.i., tai nav Baznīcas struktūras, kas celta uz apustuļu fundamenta, tai nav pilnīgs (pirmatnējās baznīcas) turpinājums. Tādai baznīcai, hierarhiskās priesterības trūkuma dēļ, nav arī Euharistijas.)

Jūs esiet brāļi: jūs – Tēva mājās, tie – aiz Tēva mājas, ar savām alkām, ar savām ilgām. Tad nu uzstājiet, ka tāpat kā jums arī viņiem taps dota patiesā “maize”, kas ir Kungs Kristus, kas tiek izdalīts uz apustuliskajiem galdiem, un nevis uz citiem (galdiem), kur tas tiek jaukts ar netīriem ēdieniem. Uzstājiet, jo (tad) Tēvs šiem “deformētajiem” brāļiem varēs teikt: “Manas sāpes pierimst, jo jūsos, jūsu balsī Es izdzirdēju Sava Vienīgā un Pirmdzimtā (Dēla) balsi un vārdus. Svētīgi, lai ir tie kalpi, kuri jūs ir atveduši uz jūsu Tēva Māju, lai Mana ģimene būtu pilnīga.” Mūžīgā Dieva kalpi, jums mūžība ir jāiekļauj visos jūsu nodomos. Vai sapratāt? Lūk, Jamnia. Reiz šeit garām gāja šķirsts, kad tas tika nests uz Ekronu, kura – nespējot to paturēt – aizsūtīja to uz Betšemešu. (1Sm 5,10 u.t.) Šķirsts no jauna iet uz Ekronu. Jāni, nāc Man līdzi. Jūs palieciet Jamnē. Protieties pārdomāt un pārrunāt (dzirdēto). Miers lai ir ar jums.”

Jēzus dodas prom kopā ar Jāni un āzi, kurš viņiem seko, blēdams kā suns.

Pakalni aiz Jamnias, no rietumiem austrumu virzienā, kļūst aizvien redzamāki. Lēnām, vakara pēdējā atblāzmā, iezīmējas Jūdejas kalnu - zaļās un violetās - virsotnes. Diena beidzas pēkšņi, kā tas notiek dienvidu zemēs. Nepilnas stundas laikā (ir novērojamas) saulrieta sarkano krāsu bagātību pārmaiņas līdz pirmo zvaigžņu mirdzēšanai. Neiespējami liekas, ka saules liesma dzistu tik ātri, cik pazūd – arvien biezākais sārtā ametista un malvas krāsas izsauktais - debess purpurs. Krāsas tonis turpina mainīties un top arvien bālāks, ļaujot skatīt neaptverami skaistās debesis, kuras (vairs) nav zilas, bet iezaļganas. Tad tās satumst, pieņemot jaunu zilganzaļo nokrāsu, kas liek nojaust indigo krāsu, kura valdīs naktī, zvaigžņu dimantu kaisītajās debesīs, kas atgādinās karalisku apmetni.

Pirmās zvaigznes – austrumos - jau smejas kopā ar mazo mēness sirpi (pirmajā mēness ceturksnī esošu). Zeme ieslīgst paradīzes ekstāzē, zvaigžņu gaismā un cilvēku klusumā. Tagad dzied tie, kas negrēko: strazdi, ūdeņi, kas atgādina arfas skaņas, (dzirdama ir) lapu šalkoņa, jāņtārpiņu sisināšana, krupju kurkstēšana, kuri dzied rasai. Iespējams arī zvaigznes augšā dungo... tās taču atrodas tuvāk eņģeļiem. Versmes liesma nakts gaisā – kas ir aukstāks par rasu, tik ļoti cilvēku un dabas ilgots – dziest arvien vairāk.

Jēzus, kurš pakalna piekājē gaida no Jamnes nākošos apustuļus, pēc kuriem ir devies Jānis – šobrīd sarunājas ar Iskariotu, uzticot viņam maisiņus ar monētām un pamācot kā tos sadalīt. Kopā ar viņu stāv Jānis. Viņš klusē un tur āzi. Blakus viņam (stāvošie) – Zelota un Bartolomejs runā par Jamni, kur Andrejs un Filips bija drosmīgi izturējušies. Vēl tālāk aizmugurē, grupā, atrodas visi pārējie (apustuļi). Viņi skaļi apkopo piedzīvoto filistiešu zemē; viņi atklāti pauž prieku par drīzo atgriešanos Jūdejā uz Vasarsvētkiem.

“Bet vai mēs patiesi dosimies turp tūlīt?”- jautā Filips, ļoti noguris no ceļojuma pa karstajām smiltīm.

“Mans brālis zina to precīzi. Bet liekas (viņš) sapņo ar atvērtām acīm. Ko viņš darīja šo piecu dienu laikā tas ir noslēpums”[- par Jāni saka Jēkabs, Zebedeja dēls.]

“Ak, jā. Es jau vairs nespēju apvaldīt ziņkāri. Tas vismaz būtu kā balva par to... attīrīšanos Jamnē. Piecas dienas uzmanība katrā vārdā, skatienā un solī, lai neiekļūtu nepatikšanās”- saka Pēteris.

“Tomēr mums izdevās. Mēs sākam prast to darīt”- saka apmierinātais Matejs.

“Patiesi...es nodrebēju divas vai trīs reizes. Kas par puiku ir šis Jūdas, Sīmaņa dēls!... Vai viņš nekad neiemācīsies savaldīties?”- pārdomā Filips.

“Kad kļūs vecs. Bet patiesībā, viņš rīkojas tā labu nodomu vadīts. Vai dzirdēji? Arī Mācītājs tā teica. Viņš rīkojas tā degsmes vadīts...”- Andrejs attaisno Jūdasu.

“Tad nu gan! Mācītājs to teica, jo ir (pati) Labsirdība un Prātīgums. Tomēr es nedomāju, ka Viņš šādu rīcību slavētu”- atsaucas Pēteris.

“Nemelo. Tomēr spēj atbildēs ielikt taisnību, neliekot kādai sirdij asiņot, nemodinot dusmas, nedz iebildumus. Ak, Tas ir Viņš!”- nopūšas Pēteris.

Klusums. Viņi iet arvien spilgtāk spīdošā mēness gaismā. Tad Pēteris saka Jēkabam, Zebedeja dēlam:

“Tūlīt es tev pateikšu kādēļ: jo viņš zina, ka mocīsim viņu (ar jautājumiem)”- atbild Toms.

“ Bet, protams! Un viņš ir kopā ar diviem saprātīgiem un gudriem”- apgalvo Filips.

Jēkabs, piekāpīgi trīs reizes sauc Jāni, kurš nedzird vai izliekas (brāli) nedzirdam. Tomēr (viņa vietā) pagriežas Bartolomejs, kuram Jēkabs saka:

“Zināt vai no šejienes mēs dosimies tieši uz Jūdeju”- saka viņa brālis.

“Tā sacīja Mācītājs. Viņš nolēma neatgriezties Ekronā un vēlējās, lai jūs no turienes aizvedu. Bet vēlāk Viņš vēlējās aiziet līdz pēdējām klintīm... Arī Jūdeja ir uz to pusi.”

“Tas ceļš ir nedrošs. Tur uzturas ļaundari un uzbrūk karavānām”- atzīmē Toms.

“Ak!...ar Viņu!... Nekas Viņam nestāsies pretī!...”- Jānis paceļ seju pret debesīm, acīmredzami aizmirsies atmiņās, un pasmaida. Visi viņu vēro un Pēteris saka:

“Saki nu, vai tu lasi kādu laimīgu vēsturi zvaigžņotajās debesīs, ka tev ir tāda sejas izteiksme?”

“Bet! Pat akmeņi redz, ka esi tālu no pasaules. Pastāsti, kas ar tevi atgadījās Ekronā?”

“Nekas taču, Sīmani. Esi drošs. Es nebūtu laimīgs, ja ar mani būtu noticis kaut kas slikts.”

“Bet man nav nekas vairāk stāstāms par to, ko sacīja Viņš. Jūs bijāt labi, kā brīnuma dēļ izbrīnītas būtnes. Tas ir viss. Tieši tā, kā Viņš sacīja.”

“Nē...”- Pēteris pakrata galvu. – Nē. Tu sarksti. Es pazīstu tevi kopš bērnības. Tu nekad nepratīsi melot. Sirds, domu, valodas un visbeidzot ādas dēļ, kas maina krāsu. Tādēļ es tevi tik ļoti mīlu un šī iemesla dēļ vienmēr esmu mīlējis. Bet, panāc šurp, pie sava vecā Sīmaņa, Jonas dēla, pie sava drauga. Vai atceries sevi kā bērnu un mani kā pieaugušu vīrieti? (Vai atceries) kā tevi auklēju? Tu gribēji (dzirdēt) stāstu un (gribēji) laiviņu no (koka) mizas, “kura nekad neslīkst”- tā tu sacīji – un kurai vajadzēja tev kalpot “tālbraukšanai...” Arī šobrīd tu liecies esam tālu un krastā tu atstāj nabaga Sīmani. Un tava laiviņa nekad nenogrims. Tā attālinās no krasta, pilna ar ziediem, kā tās laivas, kuras kā bērns tu laidi Betsaidā, upē, lai tā aiznestu to uz ezeru, lai tā attālinātos no krasta... Vai atceries? Es tevi ļoti mīli, Jāni. Mēs visi tevi mīlam. Tu esi mūsu buras. Tu esi mūsu laiva, kura negrimst. Tu ved mūs pa savām pēdām. Kādēļ tu neizstāsti mums par brīnumu Ekronā?”- Pēteris vaicā, ar roku apskaujot Jāni ap vidukli. Pēdējais cenšas izvairīties no atbildes, sakot:

“Un tu, kurš esi galva, kādēļ tu neuzrunā pūļus ar tādu pārliecināšanas spēku, kādu izmanto (runājot) ar mani? Pārliecināt vajag viņus. Ne mani.”

“Jo tavā klātbūtnē es jūtos brīvs. Es mīlu tevi. Tos es nepazīstu...”- skaidrojas Pēteris.

“Un nemīli viņus. Tā ir tava kļūda. Mīli viņus, pat ja nepazīsti. Pasaki pats sev: “Viņi pieder mūsu Tēvam.” Tu redzēsi, tev liksies, ka viņus pazīsti, un (tā) tu iemīlēsi viņus. Saskati viņos daudz Jāņu...”

“Viegli teikt! Kā gan es varētu tevi, mūžīgo bērnu, iemainīt pret čūskām vai dzeloņcūkām.”

“Nē, brāli. Tu neesi kā visi. Mēs – izņemot iespējams Bartolomeju, Andreju un Zelotu – pat zālei pastāstītu to, kas ar mums ir noticis un kas mūs ir aplaimojis. Tu klusē. Bet man, savam vecākajam brālim, tev tas ir jāpastāsta. Esmu tev kā tēvs”- saka Jēkabs, Zebedeja dēls.

“Vai tad asins saites tev neko nenozīmē?”- iekliedzas norūpējies Jēkabs.

“Neuztraucies, es svētīju asinis un klēpi, kurš mani ir veidojis: tēvu un māti. Es svētīju arī tevi, asins brāli. Pirmos (es svētīju) tādēļ, ka mani laida pasaulē un uzaudzināja, ļaujot man sekot Mācītājam. Un tevi (es svētīju) – jo tu Viņam seko. Māti, kopš viņa ir mācekle, es mīlu divējādi: ar miesu un asinīm, kā dēls, ar garu, kā viņas līdzbiedrs. Ak! Kas par prieku ir būt vienotam ar Viņu mīlestībā!...”

Izdzirdējis rūpju pilno Jēkaba balsi, pienāk Jēzus. Pēdējie vārdi liek saprast par ko iet runa.

“Lieciet Jānim mieru. Nevajadzīgi jūs viņu mokiet. Viņš ļoti līdzinās Manai Mātei. Viņš nerunās.”

“Nu ko. Es paņēmu līdzi Jāni, jo viņš bija visatbilstošākais tam, ko biju nolēmis darīt. Priekš Manis tā bija palīdzība, viņam – pilnveidošanās. Tas (arī) viss.”

Pēteris, Jēkabs, Jāņa brālis, Toms, Iskariota uzlūko viens otru, vilšanās dēļ nedaudz sašķiebjot lūpas. Tomēr Jūdas pie vilšanās nav radis, tādēļ viņš saka:

“Tu sacīji: “Katram ir savs veids un saskaņā ar to viņš darbojas.” Man ir Savējais. Jānim – savējais, kas ļoti līdzinās Manējam. Mans (rīcības) veids nevar (vairs) pilnveidoties. Viņējais var. Man bija nepieciešams kāds, kurš būtu Man līdzīgs un kuram būtu tāda dvēsele (kāda ir Jānim). Tādēļ lai pazūd ļaunais humors un ziņkāre. Iesim uz Modinu. Nakts ir mierīga, auksta un gaiša. Iesim tik ilgi, kamēr spīdēs mēness, un tad gulēsim līdz ausmai. Abus mācekļus vārdā Jūda Es aizvedīšu, lai tie pagodinātu Mahabeja – kura godājamo vārdu tie nes – kapu.

“Nē, kopā ar visiem. Tomēr Mahabeja atdusas vietas apmeklējums būs jūsu dēļ (veikts): lai jūs prastu sekot viņam pārdabiskā veidā, cīnoties un uzvarot garīgajā laukā.

“Vietā, uz kuru mēs iesim, pamācības sniegšu Es”- Kungs saka visai grupai pēc grūtiem, akmeņainiem, šauriem ceļiem arvien dziļāk ieejot ielejā, kas šķir kalnus. Viņi kāpj augšup un iet lejup. Ainavas viņu acu skatienam te parādās, te pazūd. Pēc nokļūšanas ielejā pār ļoti augstu klinti, uz kuras brīvi jūtas vienīgi āzis – kā to apgalvo Pēteris – grupa, apjomīga avota tuvumā, atpūšas un bauda maltīti. Pastaigājušies pa laukiem un jaunaudzēm, Jēzus, tāpat kā Viņa mācekļi mielojas. Šī ir iemīļota vieta aizsardzībai pret vējiem. Šeit atrodas mīkstas pļavas un ūdens. Redzami vienlīdz ir svētceļnieki, kas dodas uz Jeruzālemi, ceļinieki, kas iespējams dodas uz Jordānu” Svētnīcai paredzēto aunu tirgotāji, gani ar ganāmpulkiem. Vieni ceļo dzīvnieku mugurās, bet vairums – ar kājām. Tuvojas arī izgreznota kāzu karavāna. Zeltīti priekšmeti vīd zem līgavas, gandrīz meitenītes, plīvura. Viņa brauc divu cienījamu sievu – kuras viz no daudzajām rokassprādzēm un ķēdītēm – un viena vīrieša, iespējams savedēja, un divu kalpu pavadībā. Viņi ir ieradušies uz ēzeļiem, kas ir apkārti ar bārkstīm un zvaniņiem. Viņi dodas uz vientuļu vietu, lai ieturētu maltīti, it kā baidoties, ka klātesošo acis var nonicināt jauno sievu. Savedējs vai radinieks, sievietēm ēdot, draudīgi stāv sardzē. Patiesībā pastāv liela un dzīva interese un vienmēr atrodas kāds, kurš sāls vai naža, vai etiķa piliena aizņemšanās aizsegā dodas pie tā vai cita (cilvēka), lai pavaicātu vai šī līgava ir pazīstama, uz kurieni tā dodas, utt... Viens vientuļnieks patiesi zina, no kurienes meitene ir ieradusies un kurp dodas. Viņš – jautātāja uzmundrināts, kurš ielej vēl izsmalcināto vīnu, kas atraisa vīram mēli vēl vairāk - ir ļoti laimīgs, ka var izstāstīt visu ko zina. Stāstītājs izpauž arī vislielāko abu ģimeņu noslēpumu. Viņš stāsta par pūru, kuru jaunā sieva ved kastēs, par vīra mājās gaidošajām bagātībām, utt. Iespējams noprast, ka līgava ir bagāta tirgotāja meita no Joppes un ka tā dodas laulāties ar bagāta tirgotāja dēlu no Jeruzālemes. Vīrs ir devies ātrāk, lai izgreznotu kāzu namu un viņas drīzo ierašanos. Sievu pavada vīra draugs, arī tirgotāja, Ābrama dēls, tā (tirgotāja), kurš slīpē dimantus un dārgakmeņus. (Līgavas) iemīļotais ir zeltkalis, bet līgavas tēvs – vilnas, audumu, dīvānu, aizkaru... tirgotājs.

“Es labi pazīstu viņa tēvu, mazāk Natanaēlu. Tas būs bagāts laulātais pāris!”

“Laimīgā līgava! Viņa ir zeltā tērpta. Ābrams, līgavas mātes radinieks un viņas vīra drauga tēvs, garantēja to tāpat kā līgavainis un viņa tēvs. Tiek runāts, ka šo kastu vērtība ir daudzu zelta talentu vērta.”

“Ko tu saki!”- iekliedzas Pēteris. Viņš svilpo un piemetina: - Es eju paskatīties tuvumā, vai galvenā prece atbilst pārējam.”

Viņš pieceļas kopā ar Tomu. Viņi riņķo apkārt kāzu grupai. Ļoti vērīgi viņi lūkojas uz trim sievietēm. Viņas ir ietinušās audumu un plīvuru kupenā, no kuras ir redzamas dārglietām rotātās rokas un potītes. Ausis un kakli viz. Viņas lūkojas uz kauslīgo savedēju, kurš izturas tā, it kā atspiestu korsāru uzbrukumu meitenei – tik (ļoti) augstprātīgs viņš ir. Arī uz abiem apustuļiem viņš noraugās nelabvēlīgi. Tomēr Toms lūdz pasveicināt Natanaēlu, Levija dēlu no Toma, kas saukts par Didimosu. Un miers ir noslēgts. Noslēgts līdz tādam mēram, ka sarunas laikā jaunā sieva atrod veidu, kā likt sevi apbrīnot. Viņa pieceļas tā, lai apmetnis un plīvurs nokristu, parādot sava ķermeņa burvību, drēbes un bagātību. Viņa, augstākais, ir piecpadsmit gadus veca. Viņas acis raugās droši, tajās ir redzams saprātīgums. Par spīti cienīgo sieviešu rājienam, viņa izjauc bizes un palabo (matu sakārtojumu) ar vērtīgu matadatu palīdzību. Dārglietām rotāto jostiņu viņa savelk ciešāk. Viņa atsien, novelk un atkal uzvelk kurpītes, kas ir cieši sasietas ar zelta sprādzītēm. Viņai izdodas parādīt lieliskos, gandrīz melnos matus, skaistās rokas un gludos plecus, tievo vidukli, krūtis un skaisti veidotos gurnus, pilnīgo kājiņu un skanošās ķēdītes, kas viz pēdējā dienas atblāzmā un pirmo ugunskuru liesmās.

“Un īsta koķete. Būs... un tavs draugs Natanaēls drīz uzzinās, ka kāds silda viņa gultu, kamēr viņš tur verdošu zeltu, lai to apstrādātu. Viņa draugs ir muļķis. Labās rokās (gan) ir atstājis jauno sievieti!”- nobeidz Pēteris, apsēžoties pie biedriem.

“Man nepatīk šis cilvēks, kurš noslieca to otru muļķi uz runāšanu. Kad viņš bija uzzinājis visu, ko vēlējās, viņš aizgāja kalnos... Šī ir nepatīkama vieta. Un arī laiks ir atbilstošs laupītāju uzbrukumam. Šonakt spīd mēness. Nakts vājina dienas versmi. Koki noklāti ar lapotnēm. Hm! Man šī vieta nepatīk”- norūc Bartolomejs.

“Un šis muļķis stāstīja par tādām bagātībām! Un otrs tēlo varoni un ēnu sargu, bet patiesus ķermeņus neredz!... Nu ko, es palikšu nomodā pie ugunskuriem. Kāds nāks man līdzi?”- jautā Pēteris.

Daudzi pieceļas, it īpaši vientuļie ceļotāji. Katrs dodas prom viens pats. Paliek gani ar ganāmpulkiem, līgavas biedrenes, apustuļi un trīs aunu tirgotāji, kuri jau ir iesnaudušies. Arī jaunā sieva kopā ar sievietēm guļ zem kalpu uzceltās telts. Apustuļi meklē sev vietu. Jēzus, lai lūgtos, turas nomaļus. Lauka vidū gani uztur lielu ugunskuru. Pēteris un Sīmanis iekur otru (ugunskuru) ceļa tuvumā uz kraujas, (vietā) kur bija pazudis cilvēks, kuru Bartolomejs bija turējis aizdomās. Stundas rit, un tam, kurš neguļ, noslīd galva. Jēzus lūdzas. Valda pilnīgs klusums. Liekas, ka arī mēness gaismā mirdzošais avots klusē. Mēness spīd augstu debesīs, pilnībā izgaismojot lauku, kamēr apkaime paliek koku zaru biezās lapotnes ēnā. Lielais ganu suns rūc. Viens gans paceļ balsi. Suns iztaisnojas un uz sprandas tam spalvas saceļas gaisā, viņš paliek stāvot aizsargpozīcijā un klausās. Dzīvnieks pat dreb, mēmai iekšējai rūkšanai kļūstot arvien spēcīgākai. Arī Sīmanis paceļ galvu un pabiksta snaudošo Pēteri. No meža puses skan viegla čaboņa.

Tikmēr gans pamodina līdzbiedrus. Visi ieklausās, neceļot troksni. Arī Jēzus pieceļas, pirms Viņš vēl ir ticis aicināts. Viņš iet abu apustuļu virzienā. Viņš uzturas netālu no biedriem, ganu tuvumā, kuru suns izrāda acīmredzama nemiera pazīmes.

“Sasauciet gulošos. Visus. Sakiet, lai nāk šurp bez trokšņa, īpaši sievietes un kalpi ar groziem. Sakiet, ka šeit var būt slepkavas. Sievietēm to nesakiet. Bet visiem vīriešiem.”

Viņi pievieno vēl veselu apvainojumu litāniju, kas adresēti Romas varas vīriem un ebrejiem, kuri neattīra pasauli no ļaundariem.

“Nebīstieties. Jūs nezaudēsit kaut vienu vienīgu niecīgāko monētu”- Jēzus uzmundrina.

Pienāk sievietes. Bailēs viņas raud, jo drosmīgais savedējs nepierastās bailēs drebot, pārbiedē viņas vaidot:

“Nebīstieties. Viņi neapdraudēs jūs pat ne ar vienu acu skatienu”- mierina Jēzus, aizvedot sievietes mazās ļaužu un īdošo lopu grupiņas vidū. Ēzeļi rūc, suns gaudo, aitas blēj, sievietes šņukst, vīrieši zaimo vai ģībst vairāk par sievietēm. Jēzus ir mierīgs, tā it kā nekas nenotiktu. Šajā troksnī vairs nav dzirdama no meža nākošā čaboņa. Tomēr par to, ka mežā atrodas un arvien vairāk tuvojas laupītāji, liecina ripojošie akmeņi.

“Klusu!”- Jēzus pavēl. Un dara to tā, ka visi pierimst. Jēzus no Savas vietas dodas meža virzienā, uz lauka nogāzi. Pagriezies ar muguru pret mežu, Viņš aizsāk runāt:

“Niecīgā vēlme pēc zelta izsauc ļaudīs zemiskas jūtas. Caur zeltu cilvēks parāda sevi vairāk kā caur citām lietām. Paskatieties kādu ļaunumu sēj šis metāls ar savu aizraujošo, bet bezjēdzīgo spīdumu. Domāju, ka Elles gaisam būs tāda krāsa, jo kopš cilvēks ir grēcinieks, zeltam piemīt elles daba. Radītājs atstāja to šīs plašās zemes dzīlēs. Tas tika radīts saskaņā ar Viņa gribu, lai sava skaistuma dēļ tas būtu cilvēkam noderīgs un greznotu Dieva Svētnīcu. Bet sātans, noskūpstot Ievas acis un iekodies cilvēciskajā es, nevainīgam metālam piedeva brīnumainu burvību. Un kopš tā laika zelta dēļ tiek slepkavots un grēkots. Sieviete kļūst par koķeti un viegli ir nosliecama uz miesīgu grēku. Vīrietis (zelta dēļ) kļūst par ļaundari, laupītāju, slepkavu, kļūst nežēlīgs pret tuvāko un savu dvēseli, kurai (tas) aplaupa patieso mantojumu, lai iegūtu mirklīgās lietas. (Viņš kļūst nežēlīgs) attiecībā uz savu dvēseli, kurai nolaupa mūžīgo dārgumu, lai iegūtu mazas spīdošas lauskas, kuras nāves brīdi tam ir jāatstāj.

Ak, jūs, kuri vairāk vai mazāk grēkojiet zelta dēļ! Jo vairāk jūs grēkojiet, jo vairāk jūs izsmejiet to, ko jūsu māte un jūsu skolotāji ir jums mācījuši: ka pastāv alga un sods par zemes dzīves laikā darītiem darbiem. Tad, vai jūs neaizdomājaties, ka šī grēka dēļ jūs zaudēsiet Dieva rūpes, mūžīgo dzīvību, prieku un iegūsiet sirdsapziņas pārmetumus, lāstu sirdīs, bailes par dzīves biedreni, šausmas no cilvēciskā soda. Un tas (viss) salīdzinājumā ar svētajām bailēm Dieva soda priekšā ir nieki. Vai esiet pārdomājuši, ka jūsu beigas var būt šausmīgas jūsu pārkāpumu dēļ, ja tiem klāt nāk slepkavība? Vēl šausminošākas beigas, jo (tās būs) mūžīgas... Pat (tādā gadījumā) ja mīlestības dēļ uz zeltu jūs nenonāksiet līdz asins izliešanai, bet būsiet izturējušies vieglprātīgi pret mīlestības likumu un cieņu pret tuvāko, un ja nonāksiet līdz palīdzības atteikšanai tam, kas ir izsalcis, līdz skaudībai, pienākuma atņemšanai, mānīšanai svēršanā, naudas atņemšanai - alkatības dēļ. Nē. Par to jūs nedomājiet. Jūs sakiet: “Tās ir pasakas! Esmu apspiedis šīs pasakas ar sava zelta smagumu. Un tās vairs nedzīvo.”

Nesakiet: “Nu ko tur, kad es nomiršu viss beigsies.” Nē. Tad (tikai) viss sāksies. Otrā dzīve nav dzelme bez domām – kā spriežiet – bez pārdzīvotās pagātnes atmiņām un bez alkām pēc Dieva. Tas nav apstājas brīdis gaidās uz Pestītāja atpirkšanu. Otrā dzīve ir svētīgas gaidas taisnīgajiem, sāpīgas gaidas soda dēļ cietošajiem, un šausmīgas – pazudinātajiem. Pirmajiem – Dziļumos, otrajiem – Šķīstītavā, pēdējiem – Ellē. Pirmo gaidas beigsies Debesīs ieiešanas brīdī aiz Pestītāja. Otrajiem pēc šīs (atpirkšanas) stundas stiprināsies cerība. Trešos nospiedīs šausmīgā pārliecība par viņu mūžīgo nolādētību. Domājiet par to (jūs), kas grēkojiet. Nekad nav par vēlu laboties. Ar patiesas nožēlas palīdzību mainiet (Dieva) spriedumu, kas jums ir ierakstīts Debesīs. Lai Šeols jums nav pekle, bet gandarīšanas gaidas – vismaz tas, pateicoties jūsu vēlmei. (Lai šī vieta) nav krēslaina, bet pieklusinātas gaismas pilna. (Lai tur jūs justu) nevis ciešanas, bet ilgas. Nemēģiniet cīnīties ar Dievu. Viņš ir Spēcīgs un Labsirdīgs. Neturiet necieņā jūsu vecākus. Ieklausieties šī avota vaidos. Tie atgādina sirdi plosošus, ikvienas mātes vaidus, kuras zina, ka esiet slepkavas. Ieklausieties kā gaudo vējš aizā. Tas liekas it kā draud un nolād, kā jūsu (miesīgais) tēvs nolād jūs par jūsu dzīves veidu. Ieklausieties kā vaid sirdsapziņa jūsu sirdīs. Kādēļ jūs gribat ciest, ja jūs varētu būt pilnīgi apmierināti ar kaut ko necilu zemes virsū, bet visu Debesīs? Dāvājiet mieru savam garam! Dodiet mieru cilvēkiem, kuri bīstas, kuri ir spiesti bīties no jums kā no mežonīgiem dzīvniekiem! Atgrieziet mieru sevī, nabaga nelaimīgie! Paceliet acis uz Debesīm, atraujiet lūpas no saindētas barības, nomazgājiet rokas, kas mirkst brāļu asinīs, attīriet savas sirdis. Es ticu jums. Tādēļ Es runāju ar jums. Un kaut arī visi jūs ienīst un bīstas no jums, Es jūs neienīstu un nebaidos (no jums). Es vienīgi izstiepju roku jums pretim, lai sacītu jums: “Celieties. Nāciet. Atgriezieties mierīgi pie cilvēkiem – kā cilvēki pie cilvēkiem. Es tik maz bīstos no jums, ka tagad saku šiem ļaudīm: “Dodieties atpakaļ pie miera, bez aizvainojuma pret nabaga brāļiem. Lūdzieties par viņiem. Es palikšu šeit, lai noraudzītos uz viņiem un mīlestības pilnām acīm. Es apgalvoju, ka nekas vairāk nenotiks. Jo mīlestība izsit ikvienu ieroci ātrsirdīgajiem un nomierina skaudīgos. Lai svētīta ir Mīlestība, patiesais pasaules spēks. Nepazīts spēks, bet varens. Spēks, kas ir Dievs.”

“Ejiet, ejiet. Nebaidieties. Tur vairs nav laupītāji, bet pārsteigti cilvēki, raudoši cilvēki. Tas, kurš raud, ļaunumu nenodara. Dievs vēlētos, lai tie paliktu tādi, kādi tie ir pašreiz. Tas viņus glābtu.”

Lopi, kuriem seko apustuļu grupiņa, ir nomainījušies – āža vairs nav, bet tā vietā ir stājusies aitiņa un divi jēriņi. Aita ir labi barota, laba – pārdošanai, jēriņi ir nemierīgi kā divi palaidņi. Mazais ganāmpulks, kas izskatās mazāk maģisks par pilnīgi melno āzi, visus uzjautrina.

“Es sacīju, ka atnāks kaziņa, lai Margcjamu padarītu par mazu, laimīgu ganu. Tā kā āzi jūs nevēlējāties, kaziņas vietā ieradās aitas. Baltas. Tieši par tādām sapņoja Pēteris.”

“Bet patiesi (iepriekš) man likās, ka dodos pakaļ Belcebulam!”- saka Pēteris.

“Kad āzis bija kopā ar mums, mūs patiesi piemeklēja ļauni atgadījumi. Mūs vajāja burvestības”- apgalvo aizkaitinātais Iskariota.

“Tās bija labas burvestības. Jo patiesībā kas gan slikts ar mums atgadījās?” – mierīgi vaicā Jānis.

“Un mana brāļa kritiens, vai tas tev liekas niecīgs? Viņš varēja pamatīgi sasisties. Kādā veidā mēs būtu viņu varējuši iznest no turienes, ja viņš būtu lauzis kājas vai mugurkaulu?”[- taujā Jēkabs, Alfeja dēls.]

“Es visu to redzēju, pārdomāju un pateicos Kungam, jo ar mums nekas ļauns nenotika. Ļaunums mums tuvojās, bet vēlāk aizbēga, kā vienmēr. Neapšaubāmi šī tikšanās atstāja labestības sēklu – kā Modinā, tā arī vīna dārza strādniekos. Tie atsteidzās, domājot atrast kādu ievainoto, un izrādīja nožēlu, ka bija dzīvojuši bez mīlestības, un vēlējās (savu kļūdu) labot. Līdzīgi notika ar vakardienas nakts ļaundariem. Viņi nepaveica neko ļaunu un mēs – precīzāk Pēteris – āža vietā, kā dāvanu par glābiņu, ieguva mums aitiņas. Nabagiem tagad ir (saziedots) daudz naudas. To dāvāja tirgotāji un sievietes. Un visi – un tā ir vislielākā vērtība – pieņēma Jēzus vārdu.”

“Patiesi liekas, ka ikviena lieta noris pateicoties [kāda] skaidrām zināšanām par to, kam jānotiek. Arī tas, ka atradāmies tieši tur, novēlojušies mana kritiena dēļ, kopā ar tām dārglietas nēsājošām sievietēm, ar citiem bagātnieku ganāmpulkiem, ar tiem naudas pārpilnajiem tirgotājiem – laupītāju lielisko laupījumu! Brāli, saki taisnību: vai Tu zināji, ka tam tā būs notikt?’- Tadejs jautā Jēzum.

“Daudzkārt esmu jums sacījis, ka lasu sirdīs un ka gadījumā, ja Tēvs nevērš visu savādāk, Es zinu to, kam būs notikt.”

“Tad kādēļ reizēm Tu pieļauj kļūdas, kā, piemēram, dodoties pie naidīgajiem farizejiem vai uz pilnīgi nedraudzīgu pilsētu?”- apvaicājas Jūdas Iskariota.

“Tās nav kļūdas. Tā ir Manas misijas nepieciešamība. Ārsts ir nepieciešams slimajiem, un skolotājs – nezinošiem. Kā vieni, tā otri reizēm atgrūž ārstu un skolotāju. Tie savukārt – ja ir labi ārsti un labi skolotāji – turpina doties pie tiem, kas tos atgrūž, jo tāds ir viņu pienākums. Tādēļ viņi atgriežas. Bet jūs vēlētos, lai tur kur parādos Es, izsīktu ikviena pretestība. Es varētu likt tam tā notikt. Taču Es nevienu nepiespiežu. Es pārliecinu. Spēku piederas lietot vienīgi īpašos (atsevišķos) gadījumos, un tikai tad, kad Dieva apgaismotais gars saprot, ka šāda rīcība var palīdzēt pārliecināt, ka Dievs pastāv un ir Visvarenākais, vai arī brīžos, kad daudzus var izglābt.”

“Kā tas bija vakar vakarā?”- jautā Pēteris. “Vakar vakarā tie laupītāji baidījās. Viņi zināja, ka ļoti pārliecinoši viņus sagaidām”- ar acīm redzamu nievājumu saka Iskariota.

“Ak, jā! Domā vien, ka tās ir maigas dvēseles, kuras pārliecināt spēj divi vārdi, kaut arī tos izsaka Jēzus! Es kaut ko saprotu no tā, jo mums ar ģimeni, tāpat kā daudziem citiem no Betsaidas, uzbruka Adomina aizā!”- atbild Filips.

“Mācītāj, jau kopš vakardienas es gribēju Tev kaut ko pavaicāt. Pastāsti man īsumā: vai tie ir Tavi vārdi vai Tava griba, kas vērsa visu tā, ka nekas nenotika?”- jautā Jēkabs, Zebedeja dēls.

“Domāju, ka tā bija Viņa griba, kas uzveica siržu nocietinātību, gandrīz to paralizējot ar vārdu un pestīšanas spēku.”

“Un arī es saku, ka tā tas bija. Viņš saistīja tos ar skatienu, ļaundariem izrādīto uzticību, ar Savu absolūto mieru. Viņam nebija pat nūjas...”- saka Andrejs.

“Labi. Bet visu to sakām mēs. Tie ir mūsu pieņēmumi. Es vēlos, lai man to pasaka Mācītājs”- ierunājas Pēteris.

Aizsākas dzīva diskusija, kurai Jēzus ļauj ritēt. Bartolomejs apgalvo, ka tā kā Jēzus esot paziņojis, ka nevienu nepiespiež, tad neesot izmantojis nekādu varu pat attiecībā uz šiem ļaundariem. Tomēr Iskariota – nedaudz Toma atbalstīts – saka, ka nespēj ieticēt, ka cilvēka skatiens varētu tik daudz paveikt. Matejs reaģē sakot:

Daudzie par un pret spēcīgi cīnās savā starpā. Katrs ir nepiekāpīgs savā pieņēmumā. Jēzus un Jānis, kurš galvu nolaidis smaida, lai slēptu smaidu, klusē. Pēteris atgriežas pie uzbrukuma, jo neviens līdzbiedru arguments viņu nepārliecina. Viņš domā un saka, ka Jēzus skatiens atšķiras no ikkatra cilvēciskā skatiena. Viņš vēlas zināt, vai tas ir tādēļ, ka Jēzus ir Mesija, vai tādēļ, ka vienmēr ir Dievs.

“Patiesi Es jums saku, ka ne tikai Es pats, bet katrs – kurš caur svētumu, šķīstību, bezvainīgu ticību atradīsies Dievā – spēs to paveikt un pat vēl vairāk. Bērna skatiens, ja tā gars ir vienots ar Dieva Garu, var nojaukt nelietderīgu svētnīcu bez grūdiena, kuru izmantoja Samsons. Tāds spēj pavēlēt miermīlību plēsīgiem zvēriem un cilvēkiem- zvēriem. Spēj atmest nāvi, uzvarēt gara slimības. Bērna vārds, kurš ir vienots ar Kungu un ir Kunga trauks, spēj dziedināt slimības, čūsku indi padarīt nekaitīgu, spēj paveikt jebkuru brīnumu, jo viņā darbojas Dievs.”

“Ā! Sapratu!”- iesaucas Pēteris. Un skatās, skatās, skatās uz Jāni. Tad viņš pabeidz no iekšienes nākošo sapratni, skaļi saucot:

“Patiesi! Tu, Mācītāj, to spēji, jo esi Dievs un esi Cilvēks vienots ar Dievu. Un tā tas notiek ar to, kurš spēj sasniegt vai ir jau sasniedzis vienību ar Dievu. Sapratu! Es patiesi esmu sapratis!”

“Bet tu netaujā pēc līdzekļa, kas ved uz šo vienību, nedz par šī noslēpuma spēku? Ne katrs cilvēks līdz tam nonāk, kaut visiem ir vienādi nosacījumi.”

“Tā gan! Kur ir šī spēka atslēga, lai vienotos ar Dievu un pakļautu lietas? Lūgšana vai noslēpumaini vārdi...”

“Pirms brīža Jūda, Sīmaņa dēls, vainoja āzi pie visiem notikumiem. Tāda burvestība, saistībā ar lopiem, nepastāv. Atmetiet aizspriedumainību, kas zaimo un var ievest jūs nelaimē. Tāpat kā nepastāv burvestību radošas formulas, vienlīdz nav arī noslēpumaini vārdi brīnumu darīšanai. Ir vienīgi mīlestība. Kā jau vakar vakarā sacīju – mīlestība nomierina ātrsirdīgos un piepilda izslāpušos. Mīlestība: Dievs. Ar jūsos mītošo Dievu – tas ir iespējams pateicoties pilnīgai mīlestībai – acs kļūs par liesmu, kas dedzina ikvienu elkdievu, vārds pārvēršas spēkā. Un vēl vairāk: acs kļūst par vairogu, kas atbruņo. Grūti ir pretoties Dievam, Mīlestībai. Vienīgi dēmons tai pretojas, jo ir pilnīgs naids. Kopā ar viņu mīlestībai pretojas naida bērni. Citi – vājie, kādas kaislības varā esošie, bet labprāt dēmonam neatdevušies, nepretojas Tai. Lai kāda arī būtu viņu reliģija vai ticības trūkums, lai kāds arī būtu viņu garīgās niecības stāvoklis, tie Mīlestības – kas ir liela Uzvarētāja – aizkustināti atnāks. Centies sasniegt to un pie tam ātri, un tu iepazīsi visu, ko veic Dieva bērni un Dieva nēsātāji.”

Pēteris neizlaiž Jāni no acīm, tāpat kā Zelota un Alfeja dēli. Jēkaba un Andreja prāti ir pamodušies un jautājoši.

“Tad nu, Kungs – ierunājas Jēkabs, Zebedeja dēls – kas notika ar manu brāli? Tu saki... Viņš ir bērns, kurš veic brīnumus! Vai tiesa? Tā ir patiesība?”

“Ko viņš paveica? Viņš pāršķīra Dzīvības grāmatas lappusi un izlasīja, un atklāja jaunu noslēpumu. Neko vairāk. Viņš apsteidza jūs, jo nekavējas katra traucēkļa apcerē, katru grūtību aplūkošanā, katra labuma uzskaitīšanā. Viņš redz Gaismu un tuvojas Tai. Bez atpūtas. Bet lieciet viņu mierā. Dvēselēm, kas uzņem vairāk liesmu (sevī), nevajag traucēt degt. Tā priecē, bet vienlaikus iztukšo. Nepieciešams to atstāt šajā degšanā. Tas ir visaugstākais prieks un vislielākās grūtības. Dievs dāvā tām nakts brīžus, jo zina, ka karstums nogalina dvēseles ziedus, ja tie nemitīgi tiek novietoti saulē. Dievs dāvā klusumu un mistisko rasu šīm dvēselēm – ziediem, tāpat kā lauka puķēm. Ļaujiet uzelpot mīlestības spēka vīram, ja jau Dievs viņam to ļauj. Rīkojieties tāpat kā fizkultūras skolotāji: tie nodrošina mācekļiem nepieciešamo atpūtu... Kad arī jūs nonāksiet tur, kur viņš jau ir nokļuvis, un vēl tālāk – jo tālāk nonāksiet jūs visi – tad sapratīsiet klusēšanas, krēslas cienīšanas nepieciešamību, kuru piedzīvo dvēseles, kuras Mīlestība ir padarījusi par savu laupījumu un trauku. Nedomājiet: “Tad es priecāšos, ka būšu pazīstams. Jānis ir muļķis (turot visu slepenībā), jo tuvāko, tāpat kā bērnu dvēseles, vēlas sekot kaut kam brīnumainam.” Nē. Kad (jūs) nonāksiet līdz tam, arī jūsos būs tā pati klusuma un krēslas vēlme, kuru šobrīd pārdzīvo Jānis. Un kad Es vairs nebūšu jūsu vidū, atcerieties, ka atgriešanās novērtēšanā un svētuma spēkā jūsu kritērijam ir jābūt pazemībai. Ja kādā mīt lepnība, nekrītiet maldos, ka tas ir atgriezies. Un ja kādā – kaut arī sauktā par “svēto” – valdītu lepnība, esiet droši, ka tāds nav svēts. Vēloties izskatīties svēts, tāds būs liekulis un negodīgs, un veiks maldu brīnumus, taču svēts (viņš) nav. Tā ir liekulība, bet brīnumi – sātaniski. Vai sapratāt?”

Visi apklust dziļās pārdomās iegrimuši. Liela izziņas vēlme kā gaiss trīs ap viņiem... Zelota cenšas biedrus pavilkt malā, lai iegūtu laiku pārrunāt ar viņiem vienatnē un neapšaubāmi ieteikt tiem klusumu. Man liekas, ka Zelota bieži mācekļu vidū izpilda šo uzdevumu. Viņš ir tas, kas samierina, ved uz izlīgšanu, sniedz biedriem padomus. Bez tam viņš vēl ir tas, kurš ļoti labi saprot Mācītāju. Šobrīd viņš saka:

“Mēs atrodamies jau Joannai piederošajā teritorijā. Apkaime, kurā atrodamies, ir Betera. Tā celtne (pakalna) virsotnē ir viņas dzimtas pils. Vai jūtiet gaisā šo smaržu? Rožu krūmi izplata to rītausmas saulē. Vakarā smarža ir ļoti intensīva. Šobrīd, rīta dzestrumā, tās izskatās tik skaistas, vēl rasas klātas - to pilieni viz uz rožu kroņiem kā miljoniem dimanti – tās atveras saulei. Tai rietot, visi noziedējušie ziedi tiek novākti. Nāciet. Es pavadīšu jūs līdz vietai, no kurienes –no virsotnes uz otra pakalna nogāzi plūstošais – rozārijs ir labi pārredzams. Tas ir ziedu ūdenskritums, kas vēlāk kā straume paceļas uz diviem citiem pakalniem. Tas ir amfiteātris, ziedu ezers. Tas ir brīnišķīgi. Šī taka ir stāvāka. Tomēr ir vērts iet pa to, jo no kalna šī paradīze ir labi pārskatāma. Un mēs ātri aiziesim līdz pilij. Joanna dzīvo šeit, priecājoties par brīvību, šo ciemata iedzīvotāju vidū, kuri paši rūpējas par šo bagātību. Viņi tik ļoti mīl savu kundzi – kura no šiem pakalniem izveido miera un skaistuma Ēdeni – ka viņiem tas nozīmē vairāk kā stāvēt Heroda apsardzē. Lūk, palūkojies, Mācītāj. Paskatieties draugi...”

Cik tālu vien skatiens sniedzas, visur – zem augstiem kokiem, kuriem jānodrošina aizsardzība pret vēju, pret pārāk karstajiem saules stariem un pret aukstumu – ir redzami vienīgi rožu krūmi. Zem kokiem laimīgi aug visskaistākās pasaules rozes. Šeit atrodas visdažādāko veidu rožu krūmi: pundurrozes, zemas, augstas, ar ļoti lieliem ziediem. Kā ziedu izšūti spilveni tās pudurī ir sastādītas koku pakājēs, zaļās pļavās vai veido dzīvžogu takas garumā, strauta malās, apkārt apūdeņošanas baseiniem. Tās vienlīdz ir izkaisītas (arī) parkā, kas ieskauj pakalnu vai arī, ar savām ziedošajām stīgām, vijas ap kokiem, (no koka līdz kokam) veidojot zīmējumus un virtenes. Īsts pasaku dārzs. Šeit atrodas jauktas šķirnes visos to izmēros un dažādībā... Vienas ziloņkaula krāsā, citas – blakus sarkanajiem rožu krūmiem, kas kā kundzes valda sava pārsvara dēļ – laškrāsā, redzamas arī (ir) rozes patiesā bērna vaigu sārtumā, jo šo bālo ziedu maliņas ir rozīgas.

“Nē. No ziediem tiek pagatavotas eļļas, tādējādi tiek nostrādināti simtiem kalpi- rožkopji, kuri spēj iegūt esenci. Romiešiem pēc tās ir pieprasījums. To man pavēstīja Jonatans, parādot pēdējo ražu pārskatus. Lūk, Marija Alfeja ar bērnu. Viņi ir mūs pamanījuši un sauc pārējos...”

Patiesi, Joanna un abas Marijas ar Margcjamu priekšgalā, ar izplestām rokām skrien sasveicināties. Viņi ātri pienāk pie Jēzus, krītot pie zemes Viņa priekšā.

“Rozēs, Mācītāj, kopā ar Elīzu. Ak! Viņa ir izveseļojusies! Viņa var stāties pasaulei pretim un sekot Tev. Paldies, ka šim mērķim izvēlējies mani.”

“Tas esmu Es, kas tev pateicās, Joanna. Redzi, tava ierašanās Jūdejā bija lietderīga. Margcjam, Lūk dāvanas tev. Šī skaistā lellīte un lieliskie augļi. Vai tev patīk?”

Bērns aiz prieka nespēj paelpot. Viņš iet pie Jēzus, kurš noliecas, lai pasniegtu bērnam lelli, paliekot tādā pašā pozā, lai ielūkotos bērnam tieši sejā. Bērns apkrīt Jēzum ap kaklu, spontāni to noskūpstot tik spēcīgi, cik spēj.

“Pateicoties tam tu kļūsi rāmāks par aitiņu, bet vēlāk būsi labs gans tiem, kas tic Jēzum. Vai tiesa?”

“Tagad ej pie Pētera, bet Es došos pie Savas Mātes. Lūk, tur jau redzu Viņas plīvuru, kurš ātri pārvietojas rožu dzīvžoga garumā.”

Un Viņš skrien pie Marijas un pieglauž Viņu pie sirds takas līkumā. Marija vēl aizelsusies, pēc pirmā skūpsta skaidro:

“Elīza nāk aiz Manis... Es skrēju, lai Tevi noskūpstītu... jo nespēju Tevi nenoskūpstīt, Dēls... un nevēlējos to darīt viņas klātbūtnē... Viņa ir ļoti mainījusies... bet viņas sirds vēl cieš tā prieka priekšā, kuru vairs pati nekad neizjutīs. Lūk, arī viņa.”

Elīza steidzīgi liek pēdējos soļus, noslīgst ceļos un skūpsta Jēzus apģērbu. Tā vairs nav traģiskā jaunava no Betsūras, bet gan vecāka, nopietna sieviete, kuras sejā un skatienā redzamas ir ciešanu pēdas.

“Topi svētīts, Mācītāj, tagad un vienmēr par to, ka dāvāji man to, ko biju pazaudējusi...”

“Lai aizvien lielāks miers ieplūst tevī, Elīza. Esmu priecīgs, ka varu tevi šeit sastapt. Celies.”

“Arī es priecājos. Tik daudz ko es vēlos Tev teikt un tik daudz ko jautāt, Kungs.”

“Mums būs vēl daudz laika, jo palikšu šeit pāris dienas. Iesim, iepazīstināšu tevi ar taviem līdz mācekļiem.”

“Ak, tad Tu esi sapratis, ko vēlējos Tev teikt?!...ka vēlos piedzimt jaunai dzīvei – Tavai; ka vēlos atrast ģimeni – Tavu; atrast dēlus – Tavējos. Tā kā Tu sacīji Noemi manā mājā Betsurā. Pateicoties Tavai žēlastībai, Kungs, es esmu jaunā Noemi. Esi par to svētīts. Es neesmu vairs rūgtuma pilna un neauglīga. Es vēl būšu māte. Un, ja Marija ļaus, būšu mazliet arī Tava māte un vēl – Tavas mācības dēlu māte.”

“Tiesa, tā tu būsi. Marija nebūs greizsirdīga. Un Es mīlēšu tevi tā, ka nenožēlosi, ka esi atnākusi. Iesim tagad pie tiem, kuri vēlas tev sacīt, ka mīl tevi kā brāļi.”