Vai mums būtu jāatstāj šī izmisusī dvēsele? Nē, Pēteri. Dvēseles pestīšana bieži ir atkarīga no tās ievainojumu izārstēšanas. Viņš ies kopā ar mums, līdz viņa saindētā sirds būs apārstēta.

Pienāk citi mācekļi un Jēzus viņiem saka:

Jums nav ne jausmas kādu ļaunumu var nodarīt cilvēks cilvēkam ar savu naidīgo neizpratni. Es lūdzu jūs atcerēties, ka jūsu Mācītājs vienmēr ir bijis ļoti miermīlīgs pret tiem, kam dvēsele ir slima. Jūs domājat, ka Mani vislielākie brīnumi un Mans galvenais spēks skar miesas dziedināšanu. Nē, Mani mīļie... Nāciet visi šurp, ceļš ir plats un mēs visi varam iet līdzās... Mani galvenie darbi - kuri vairāk liecina par Manu dabu un Manu sūtību - ir sirds dziedināšana: vai nu no kādas nepietiekamības, vai no smaga grēka, vai arī no mocībām, ka dvēsele ir sodīta vai Dieva atstāta. Tieši dvēseles dziedināšana Manam Tēvam ir labpatīkamāka.

Dvēsele, kura ir zaudējusi pārliecību, ka saņems Dieva palīdzību, kas gan tā ir? Tā ir tikai putekļos guļoša niecība, kura nespēj gūt šo atbalstu ticībā uz Dieva palīdzību, kas sniedz dvēselei spēku un prieku. Dzīvot bez cerības, tas ir šausmīgi! Dzīve ir skaista pat negludumos tikai tāpēc, ka to apspīd Dieva saule, kura ir dzīves mērķis. Vai cilvēka dzīve ir skumja, ja to slāpē asaras un krāso asinis? Jā. Bet vēlāk uzlēks saule. Un vairs nebūs ne ciešanu, nedz šķiršanās, ne grūtību, nedz vientulības un trūkuma. Taps gaisma un skanēs dziesmas, iestāsies izlīgšana un miers, jo būs Dievs, Dieva Mūžīgā Saule. Palūkojieties cik skumīga ir zeme, kad iestājas saules aptumsums. Ja cilvēks sev sacītu: "saule ir mirusi", vai tad viņš spētu dzīvot vienmēr iemūrēts pazemē, apglabāts un miris jau pirms nāves? Bet cilvēks zin, ka aiz šīs planētas, kura slēpj sauli un aizēno visu pasauli, vienmēr spīd Dieva Saule. Tāda ir doma par vienību ar Dievu zemes dzīves laikā. Cilvēki var ievainot, zagt, sist sejā, bet Dievs dziedina, atgriež un taisno. Cilvēki saka: "Dievs tevi ir atmetis", bet dvēsele domā - tai būtu jādomā šādi: Dievs ir taisnīgs un labs. Viņš visu redz un ir žēlsirdīgs. Viņš ir tik žēlsirdīgs, cik cilvēkam tas ir nepieciešams. Viņa labsirdība ir neizsmeļama. Tādēļ Viņš neatmetīs mani, kad es savu saraudāto seju ielikšu Viņa azotē un sacīšu Viņam: "Tēvs, Tu vienīgais esi man palicis. Mana dvēsele ir noskumusi un netīksmes pilna. Dāvā man Savu mieru..."

Lūk, Es, Dieva Sūtnis, pieņemu dvēseli, ko cilvēks ir savainojis vai sātans ir sakropļojis un Es pestīju to. Tāds ir Mans darbs! Dvēseļu pestīšana ir Jēzus Kristus - Pestītāja un Atpircēja - darbs. Es domāju, ka tie, kuri Manī ir atraduši palīdzību, kļūs par Maniem uzticīgiem skolniekiem, ar lielāku spēku spējot piesaistīt Dievam daudzus citus, teikdami: "Jūs esat grēcinieki? Es arī. Jūs esat pazemoti? Es arī. Jūs zaudējat cerību, arī es to reiz zaudēju! Un tomēr Mesija iežēlojās par manu garīgo niecību un vēlējās lai es kļūtu par Viņa priesteri, jo Viņš ir Žēlsirdība un vēlas, lai pasaule par to pārliecinās." Un neviens nespēj labāk pārliecināt citus, kā tas, kurš pats to ir pārdzīvojis. Tādēļ pie ticīgo ganiem un izdziedinātajiem, pie tiem, kuri arī bez īpaša uzaicinājuma iet Manu ceļu un paliks pie tā līdz pat nāvei, Es pievienoju arī šīs dvēseles (tāpat kā jūsējās).

Tuvu Arimatejai mīt Izāks. Es pievienošu viņam farizeju vajāto Timoteju. Tu, Jāzep, varēsi būt kopā ar viņiem. Viņi būs tev labi brāļi.

- Ak, Kungs, es vēlos lai viss notiek tā, ka Tu saki. Es jūtu, ka manas dvēseles lielās brūces arvien vairāk dzīst. Tas ir labi, ka Tu dāvā man Izāku par brāli, jo viens pats es dzīvē neizturētu.

SAMARIETE

- Es te pagaidīšu, bet jūs kopā ejiet uz pilsētu un nopērciet pārtiku, vēlāk ieturēsim maltīti šeit, pie šīs akas.

- Bet Tu, vai Tu paliksi viens Pats?... Šeit taču ir samarieši...

Viņi nav tie ļaunākie Kristus ienaidnieku vidū. Ejiet, ejiet. Es tikmēr lūgšos.

Kaut arī negribīgi, mācekļi dodas ceļā, vairākas reizes atskatoties uz Jēzu, kurš sēž uz zema mūra sola pie lielas un platas akas. Jēzus sēž ierastajā pozā. Elkoņus Viņš atbalsta pret ceļgaliem, rokas saliek kā lūgšanā. Viņš ir mazliet salīcis, un Viņa galva ir nolaista. Tad Viņš galvu paceļ, uzsmaidot zvirbuļu bariņam, kuri svilpojot strīdas par lielām maizes druskām, kuras kāds acīmredzot šeit ir pazaudējis. Taču pēc brīža putni aizlido, jo ir atnākusi kāda sieviete ar tukšu ūdens krūku. Viņas ir redzami izbrīnīta, ka šeit kāds sēž. Viņa izskatās aptuveni trīsdesmit piecus gadus veca un ir vēl diezgan izskatīga. Mugurā viņai ir kleita ar daudzkrāsainām joslām: augšpusē šaura, no vidukļa līdz zemei platās krokās krītoša. Uz viņas rokām vīd daudzi gredzeni un rokassprādzes, bet smagā kaklarota sastāv no daudzām monētām un medaljoniem. Ausīs viz riņķveida auskari. Jēzus ierunājas:

Miers ar tevi, sieviete. Dod man dzert, jo esmu noguris un ļoti izslāpis.

- Bet Tu taču esi ebrejs un Tu samarietei lūdz ūdeni? Kas tad ir noticis? Vai tad mēs esam
attaisnoti, vai arī nelaime ir piemeklējusi jūs? Vajag notikt kaut kam lielam, ja jau ebrejs
laipni uzrunā mani. Un man būtu Tev jāatbild, ka nedošu Tev dzert kā sodu par visiem
apvainojumiem, kādus ebreji mums ir nodarījuši.

- Tu pareizi sacīji: kāds liels notikums ir atgadījies, kuram pateicoties daudzas lietas ir mainījušās un vēl mainīsies. Ja tu pazītu Dieva žēlastību un zinātu, kas ir Tas, kurš tev saka: „Dod Man dzert!”, tu drīzāk pati lūgtu padzerties, un Viņš tev dotu dzīvo ūdeni.

Ūdens šinī akā ir dzīvs, bet šī aka ir mūsējā - viņa lepni atsaka.

Ūdens pieder Dievam, tāpat arī labestība ir no Viņa nākoša, tāpat kā dzīvība ir Dieva īpašums.

Viss pieder Vienīgajam Dievam, sieviete. Arī visi ļaudis nāk no Dieva: kā samarieši, tā ebreji.

Tu esi pirmais ebrejs, kurš šādi runā. Jo citi... Bet kā Tu vari man dot dzīvo ūdeni, ja Tev nav nekā, ar ko to varētu pasmelt? Vai Tu esi lielāks par mūsu patriarhu Jēkabu?

- Jā. Tas, kurš dzer ūdeni, kuru Es tam dodu, tas vairs nebūs izslāpis; ar šo ūdeni viņam pietiks uz mūžiem.

- Kā tā? Es nesaprotu. Vai Tu esi burvis? Kā Tava ūdens var pietikt visam mūžam?

- Mans ūdens ir pestīšanas avots un tas ir mūžīgās dzīves ķīla.

Tad dod man šo ūdeni, ja tas Tev patiesi ir! Tad vairāk man neslāps un es nekad nebūšu ne slima, nedz veca.

Tu domā vienīgi par savu miesu, bet tev taču ir arī dvēsele. Ikviens var būt tikumīgs, un Dievs apbalvo ikkatru. Tad kādēļ tu nedomā par Dievu? Kā tevi sauc?

- Fotinsija.

Tad nu atbildi Man, kādēļ tu nedzīvo tikumīgi?

- Kungs!

Vai vari tam iebilst? Atved šurp savu vīru.

Sieviete ir pavisam apjukusi.

Tu pareizi saki, ka tev vīra nav. Bet Dekalogs taču šādu rīcību aizliedz. Tad kādēļ tu tā dzīvo? Vai no nāves un Dieva tiesas tu nebīsties? Un kur ir tavi bērni?

Fotinsija nolaiž galvu un neko nesaka.

Zemes virsū tev tādu nav. Bet to dvēseles, kuriem tu neļāvi iepazīt dzīvi, apsūdzēs tevi. Tu esi grēciniece un tikai ar patiesu nožēlu tu vari izlūgt Dievam piedošanu un iegūt savu bērnu piedošanu...

Kungs, es redzu, ka esi pravietis un es kaunos Tava priekšā.

Bet grēkojot, vai tad tu nekaunējies no Debesu Tēva? Panāc tuvāk, Es pamācīšu tevi. Tu labi

nepazini Dievu un tādēļ esi tā maldījusies.

Kungs, mūsu tēvi godāja Dievu uz šī kalna, bet jūs sakiet, ka pagodināt Viņu vajag vienīgi

Jeruzalemē. Bet Tu saki, ka Dievs ir viens. Saki man, kur un kā to vajag darīt?

Drīz pienāks stunda, kad Dievs nedz Samarijas kalnā, ne Jeruzalemē netiks godināts. Jūs godiniet To, kuru nepazīstat, mēs godinām To, kuru pazīstam, jo pestīšana nāk no ebrejiem. Bet pienāks stunda un tā jau ir klāt, kad patiesie godinātāji pagodinās Tēvu Garā un patiesībā, jaunā ritā, kurā vairs nebūs ugunī iznīcināmu dzīvnieku upuru. Bet mūžīgais Upuris Bezvainīgajā Hostijā degs Mīlestības Ugunī. Tas būs garīgs kults un to spēs saprast tie, kuri pratīs godināt Garā un patiesībā.

Dievs ir Gars. Tādēļ Viņu vajag pagodināt garīgi.

Pat mēs zinām, ka ir jānāk Mesijam, kuru vēl dēvē par Kristu. Viņš mums visu iemācīs. Viņa

priekšgājējs jau ir atnācis un daudzi iet viņā klausīties. Bet viņš ir tik skarbs... bet Tu esi labs un

nabaga dvēseles no Tevis nebīstas. Arī Kristus būs labs. Viņi dēvē Viņu par Miera Karali. Vai Viņš nāks drīz?

Es jau tev sacīju, ka Viņš jau ir atnācis.

Kā Tu zini? Varbūt Tu esi Viņa māceklis?

Tas, kurš ar tevi runā ir Jēzus Kristus.

Tu?! Ak!

Sieviete pieceļas un grib steigties prom. Kādēļ tu bēdz? Es bīstos, jo Tu esi Svēts...

Es esmu Pestītājs un atnācu šurp, jo zināju, ka tavai dvēselei ir vajadzīga palīdzība. Es vēlos tev dot kādu barību... Lūk, atgriežas Mani mācekļi ar maizi, taču Es jau esmu remdējis izsalkumu, sniedzot tev tavas atpestīšanas iedīgli.

Sieviete steigšus dodas prom, atstājot savu krūku.

Mēs visu esam nopirkuši - saka Pēteris. - Bet tā sieviete atstāja savu krūku un mēs varam pasmelt ūdeni. Tu neēd? Tu esi noguris un bāls.

Man ir barība, kuru jūs nepazīstat. Tā Mani pabaroja. Jo Mana barība ir pildīt Tā Gribu, Kurš Mani ir sūtījis... Apkārt uz lauka jūs redzat zaļojošo labību. Pēc četriem mēnešiem būs pļauja. Bet ja iesēt var viens cilvēks, tad pļaujai nepieciešami daudzi strādnieki. Garīgajā laukā sēju Es Pats, bet tagad Man ir nepieciešama pļaujas strādnieku palīdzība; Es atalgošu viņus savā Debesu Valstībā. Es priecāšos, ja Manas noliktavas jūs piepildīsiet ar graudiem. Un kad jūs visu ražu novāksiet, tad piepildīsies Dieva Griba un Es turēšu svinības Debesu Jeruzalemē. Bet skatieties, lūk, nāk samarieši - tās ir Dievu meklējošās dvēseles. Esiet pret viņiem mīlestības pilni.

Tuvojas Fotinsijas vestā nozīmīgāko iedzīvotāju grupa.

-Dievs ar Tevi, Rabbi. Tu laikam esi pravietis un mūs nenicini. Tādēļ mēs lūdzam Tevi, neatsaki mums Savu Vārdu, jo arī mūsu vidū mīt taisnīgie.

-Nekad Es neatsaku tam, kurš Mani gaida.

-Sieviete sacīja mums, ka Tu esi Kristus. Vai tā ir tiesa? Atbildi.

-Jā, Es Tas esmu. Mesijāniskais laikmets ir sācies un Es visus apvienošu.

-Bet Tu apvienosi tikai tos, kuri netiek uzskatīti par maldos mītošiem kā mēs - atsaucas kāds cienījama izskata vecajs.

Redzu, ka esi šeit vecākais, un jūtu, ka tu patiesi meklē patiesību. Lūk, Es dzirdēju to, kas tika sacīts Ezehiēlam: "Es sūtu Tevi pie Izraēla dēliem un pie tiem, kuri no manis ir attālinājušies... Atkārto viņiem Manus vārdus, nepiegriežot vērību tam, vai viņi tevī klausās vai nē..." Tādēļ Es atnācu un nemaldījos, ka jūs Mani tūlīt pieņemsiet kā Uzvarētāju. Bet Es izpildu Dieva Gribu un ja jūs vēlaties, Es atkārtošu jums Kunga Vārdus.

-Tātad Pirmsmūžīgais ir domājis arī par mums?
-Jā, jo Viņš ir Mīlestība!
-Tā Jūdejas rabīni nerunā.

-Bet tā runā Kunga Mesija.

-Ir rakstīts, ka Mesija piedzims no Jūdu Jaunavas, bet Tu, kā piedzimi Tu?

-Es piedzimu Efratas Betlemē, no Marijas, kas nāk no Dāvida cilts, piedzimu garīgās

ieņemšanas rezultātā - šeit skaistā Jēzus balss ieskanas priecīgā triumfā, vēstot par Savas Mātes jaunavību.

-Tava seja staro; nē, Tu nevari melot. Tu esi skaists kā pavasara rīts. Tā nu mēs lūdzam Tevi, ienāc Sihorā un pamāci mūs. Tad Tu dosies prom un mēs varēsim gremdēties atmiņās par Zvaigzni, kura iemirdzējās pie mūsu debesīm.

-Bet kādēļ jūs Tai nesekosiet?

-Mēs esam dzimuši savā ticībā un mēs nezinām vai drīkstam to atstāt novārtā. Ar Tevi mēs varam runāt... to, ko jūtam. Bet mums ir acis skatīšanai un smadzenes domāšanai. Kad ceļojam, tad tas, ko redzam nav tik svēts, lai domātu, ka Dievs ir kopā vienīgi ar jums.

-Patiesi, Es jums saku, ka Dievam piesaista nevis ar kliedzieniem un nolādēšanu, bet ar piemēru un mīlestību.

-Cik gudri Tu runā!

Ieejot pilsētā arvien vairāk ļaužu pulcējas visapkārt.

- Saki mums, Rabbi, Tu esi tik labs un gudrs. Mesijam vajag atjaunot Dāvida Ķēniņvalsti, un tādēļ Tu vēlētos pievienot arī mūs visam kopumam... Vai tas tiesa?

- Es vairāk cenšos nevis savienot atdalītās daļas, bet gan pie Dieva vest visas dvēseles. Es priecājos tad, kad kāda sirds ir patiesības piepildīta.

- Mūsu tēvi sagrēkoja. Kopš tā brīža mēs esam atrauti no Dieva un droši vien vienmēr Viņa acīs paliksim kā spitālīgie.

- Jūs esat shizmātiķi, taču arī šoreiz Es jums atbildēšu ar Ezehiēla vārdiem: "Visas dvēseles ir Manas - saka Kungs. Mirs tikai tas, kurš ir sagrēkojis.... Viens par otra grēkiem neatbildēs. Bet ja kāds sagrēkojis un nožēlo to - viņam taps atlaists". Tādēļ arī esmu šurp sūtīts, lai jums būtu dzīvība, jo Es esmu Dzīvība. Kurš tic Man un Tam, kurš Mani ir sūtījis, tam būs mūžīgā dzīve, pat ja līdz šim tas ir bijis grēcinieks.

-Lūk, mana māja, Mācītāj - vai tā iedveš Tev riebumu?

-Es bīstos tikai no grēka.

- Tad ienāc un atpūties. Iestiprināsies un tad varēsi mūs uzrunāt. Tu runā savādāk - un mums ir dažādas bailes, kuras vajadzētu izskaidrot.

- Šodien ir jau vēls, bet rīt Es varu uzrunāt jūs ilgāk, ja to vēlaties.

Nākamajā dienā Jēzus uz laukuma uzrunāja milzīgu pūli. Viņš apsēžas uz akmens sola pie strūklakas. Netālu no Viņa atrodas apustuļi, bet viņu sejas izteiksmes ir neizteiksmīgas un apjukuma pilnas. Viņiem nepatīk šī tuvošanās samariešiem. Īpaši Bartolomejs un Iskariota izrāda savu iekšējo pretestību. Lai pēc iespējas izvairītos no samariešu tuvuma, Jūdas uzkāpj kokā un jāteniski apsēžas uz zara, it kā vēlēdamies redzēt visu laukumu, kamēr Bartolomejs atbalstās pret kādiem vārtiņiem pašā šī laukuma stūrī.

Jēzus ir tāds pats kā vienmēr. Var pat sacīt, ka Viņš cenšas neizraisīt mazdūšību ar Savu Majestāti, vienlaicīgi parādot To, lielākas ietekmes dēļ. Viņš apmīļo trīs mazuļus, jautājot pēc to vārdiem. Viņš interesējas par neredzīgu vecu vīru, kuram Viņš pats iedod žēlsirdības dāvanas. Viņš atbild uz dažiem personīgiem jautājumiem. Atbildot uz kāda tēva jautājumu, kā tam būtu jārīkojas attiecībā pret meitu, kura aizbēgusi un tagad lūdz tai piedot, Viņš pamāca tēvu nekavējoties meitai piedot; saka, ka viņam jāatver ne tikai savas mājas, bet arī savas sirds durvis. Tikai tādā gadījumā tēvs parādīs, ka patiesi mīl viņu kā tēvs mīl savu bērnu.

Tad Jēzus uzrunā visus:

Es runāju ar jums un izjutu jūsos noslēpumainas sāpes, kuras jūs paši laikam pat neapjaušat. Tās krājas jau gadsimtiem ilgi un nekas nepalīdz tās novērst, liekot tām pieaugt kā sniegam, kas pārtop ledū. Es esmu Taisnība un Gudrība.

(Lai labāk izprastu lietas būtību, atgādināsim lasītājiem, ka ebreji no Jūdejas un Galilejas uzskatīja samariešus par atkritējiem, par sektu, galvenokārt tādēļ, ka tā kā "tie" [jūdi, galilejieši] neļāva tiem piedalīties pie Svētnīcas atjaunošanas Jeruzalemē, viņi uzcēla sev svētnīcu Garizimas kalnā. Tādā veidā samarieši atšķēlās no Jeruzalemes ebrejiem.)

Jēzus Savā tālākajā mācībā lieliski paskaidro Samarijas un Izraēlas apvienošanās ceļu, aicinot tos nevis uz Jeruzalemes svētnīcu, kas drīzumā būs slepkavnieciska, bet gan aicinot pie Sevis - Dzīvās Svētnīcas, Labā Gana un Pestītāja.

- Samarija, atgriezies! Dievs tevi aicina! - ar šādiem vārdiem Jēzus pabeidz mācību.

- Es atkārtoju jums: atgriezieties nevis pie svētnīcas, bet nāciet pie Manis. Es esmu Labais Gans un Es jūs neatmetīšu. Es nesu jums mieru; tas, kurš ieticēs Maniem Vārdiem, sasniegs mūžīgo dzīvi...

Sihoras iedzīvotāji aizkustināti klausās un pavada Kungu kādu gabaliņu aiz pilsētas. Tad Jēzus, iegrimis pārdomās, viens turpina ceļu, bet mācekļi iet aizmugurē, par kaut ko savā starpā sarunājoties. Neviens no viņiem Tev nelūdza brīnumu, tas ir dīvaini - ierunājas Toms. Tu kļūdies, domādams, ka vienīgi lūgums pēc brīnuma liecina par ticību!

- Bet, Kungs - atsaucas Jēkabs - man liekas, ka Sanhedrina naida dēļ būtu labāk nepakļaut sevi
jaunām apsūdzībām. Ja viņi būtu redzējuši, pie kā Tu tagad vērsies...

Bet Es tev saku, Jēkab, ka Sanhedrins var veikt visu ļauno, ko vien vēlas, bet šī ļaunuma paredzēšana neapturēs Manas Visur klātesošās un Visvarenās Mīlestības viļņus. Bez tam... pat ja Es ar viņiem rēķinātos... arī tas neapturētu viņus no pārmetumu meklēšanas pret Mani. Bet vai runāšana ar sektantiem nav veltīgi izšķērdēts laiks?

- Filip, laiks nekad nav velti izšķiests, ja meklētas tiek pazudušās avis. Tādēļ nomierinies, bet ja kāds no jums vēlējās redzēt brīnumu, tas lai skatās: lūk, šis cilvēks steidzas šurp šajā nolūkā.

No pilsētas puses nāk cilvēks, pavisam saliecies zem lielā - uz pleciem nestā - smaguma. Pēteris saka:

-Viņam ir kāds ļauns nolūks...

-Tad nu palieciet šeit, bet Es viens pats iešu pie viņa.

Jēzus tuvojas šim cilvēkam, bet Pēteris ziņkārības vadīts un vienlaicīgi naidīgi noskaņots, Viņam seko.

Ko vēlies, cilvēk?

Es nāku pie Tevis...

Bet kādēļ tu netuvojies Man pilsētā?

Es neuzdrošinājos, baidījos, ka Tu mani atgrūdīsi.

- Bet ko tu nes uz pleciem?

Tā ir mana sieva. Viņu ir apsēdis kāds gars un viņa ir kā nedzīva. Tas notika pēkšņi un cik gan mantas maksāja...

Vīrs noliek uz zemes nekustīgo ķermeni, kas ir ietīts kaut kam maisam līdzīgā. Sieva ierauga sevi guļam uz zemes un ierauga arī savu vīru. Tad viņa pielec kājās un metas vīra apskāvienos, bet viņš raudot samīļo to.

Kādēļ es šeit atrodos? Kas ir šis cilvēks?

Tas ir Jēzus, Mesija. Viņš izdziedināja tevi, pateicies!

Ak, liels paldies! Bet, Sīmani, kur ir mani bērni?

- Es atvados no jums, dzīvojiet godīgi, un Dievs jūs neatstās.

Atgriezies pie mācekļiem, Jēzus izrīko tos, lai tie apsēstos pļavā un apēstu savus krājumus, lai vēlāk varētu meklēt naktsmājas.

Pēc maltītes Jēzus Sev līdzi paņem Sīmani un Andreju un kopīgi dodas aplūkot netālu esošo māju. Pārējie paliek uz vietas, un ierauga šurp nākošo Fotinsiju.

- Bet ko šī atkal te grib? - Pēteris neapmierināti nosaka.

Viņa pienāk un jautā:

-Kur ir Mācītājs?

-Ko tu no Viņa gribi?

-Man Viņš ir vajadzīgs...

-Sievietēm Viņam nav laika - noburkšķ Pēteris.

-Es zinu, ka sievietēm Viņam nav laika, bet šeit ir sievietes dvēsele, kurai Viņš ir vajadzīgs.
Jūda atbild:

-Pagaidi, Viņš tūlīt atgriezīsies.

Fotinsija klusu apsēžas ceļmalā un gaida. Jēzus pēc neilga brīža atgriežas un jautā, ko viņa vēlās?

Man ir vajadzīga Tava palīdzība, Kungs. Es esmu tik vāja, bet grēkot vairs nevēlos. To es pasacīju tam cilvēkam. Bet tagad es vairs nezinu ko man iesākt, jo labo es nepazīstu. Es esmu tikai dubļi, bet Tu darbojies ar manu dvēseli - viņa raudot lūdz.

Viena tu Man līdzi nākt nevari. Bet ja vēlies patiesi iemācīties dzīvot bez grēka, atgriezies savās mājās un gaidi gandarīšanas garā. Pienāks diena, kad daudzu citu atgriezto sieviešu vidū tu varēsi būt Sava Pestītāja tuvumā un iemācīties Labo. Tagad ej un nebīsties. Esi uzticīga un pastāvi labajā. Sieviete noskūpsta zemi, pieceļas, tomēr viņa uzreiz nepagriežas, pāris metrus viņa iet atmuguriski.

Tad viņa atgriežas Siharā.

SIEVIETES-MĀCEKLES

Jēzus kopā ar dažiem citiem atrodas Kānā Zuzannas mājā. Viņi sarunājas par mājas saimnieces slimību un Alfejs stāsta pārējiem ar viņas ciešanām. Pēkšņi ienāk turīgi ģērbts cilvēks, kurš krīt pie Kunga kājām.

- Kas tu esi? Ko vēlies?

Atnācējam raudot, Alfejs čukst Jēzum ausī:

- Tas ir Heroda galminieks, esi uzmanīgs ar viņu!

Atnācējs caur asarām saka:

- Es uzzināju, ka esi atgriezies un gaidīju Tevi kā Dievu! Nāc man steidzīgi līdzi uz Kapernaumu, jo mans dēlēns ir ļoti slims, viņa stundas ir skaitītas. No Jāņa es uzzināju, ka Tu esi ieradies šeit. Tādēļ nāc steidzīgi, jo citādi būs par vēlu.

Kā tu vari ticēt Mesijam, ja jau jūs tur neticat Viņa Priekšgājējam?

Tas tiesa! Mēs esam tik lielas neticības pilni! Bet apžēlojies par bērna tēvu! Es pazīstu Kuzu un zinu par Joannas dziedināšanu. Tādēļ es Tev ticu.

- Jūs esat tik divkosīgi, ka bez brīnumiem jūs neticat.

- Taisnība, tas viss ir patiesība, tomēr es lūdzu Tevi: nāc man līdzi, pirms bērns vēl nav nomiris... - un vīrs žēlīgi raud.

Šobrīd Es neiešu. Bet atgriezies Kapernaumā, jo kopš šī brīža tavs dēls ir vesels.

Lai Dievs Tevi svētī, mans Kungs. Es ticu, bet lai mēs varētu Tev pateikties, apciemo vēlāk manu māju.

- Atnākšu. Atgriezies mājās, miers ar tevi.

Cilvēks steidzīgi iziet un dzirdama top zirga pakavu klaboņa.

Bet vai tas puika patiesi ir izdziedināts? - jautā Alfejs.

Vai tu domā, ka Es meloju?

- Nē, Kungs. Bet Tu atrodies šeit, bet zēns - tur.
Šķēršļi un attālums Manam Garam neeksistē.

Ak, mans Kungs, kurš pārvērti ūdeni vīnā, pārvērt tagad manas raudas priekā un dziedini Zuzannu!

- Bet ko tu Man par to dosi?

- Tādu summu kādu vien vēlēsies.

- Es nerunāju par mamonu, bet gan par garīgu dāvanu!

- Ņem mani, ja vēlies!

- Bet ja Es vēlēšos no tevis lielu upuri?

- Mans Kungs, es lūdzu Tev veselību savai sievai un svētību mūsu ģimenei. Un domāju, ka nekas nevar būt pārāk liels tā visa iegūšanai.

- Tu raudi par savu sievu, bet ja Es atgriežu tai veselību, lai viņa kļūtu par Manu mācekli, ko tu par to teiksi?

Ka... ka Tev uz to ir tiesības un ka.., sekošu Ābrahama piemēram viņa upurī.

Labi tu esi sacījis. Bet tagad klausieties visi. Tuvojas Mana upura laiks, kad Man viss būs jāpaveic. Cilvēku pretestība Man kaitē to paveikt. Mana Māte un Alfeja sieva sekos Man, kad Es došos pie ļaudīm, kuri Mani nemīl un arī nekad nemīlēs. Sievietes varēs palīdzēt Mācītājam šajā lietā. Es esmu nācis atpirkt arī sievieti. Nākamajā gadsimtā, Manā laikā, būs priesteriem līdzīgas sievietes. Tās kalpos Kungam un Viņa kalpiem. Es pats esmu izvēlējies Sev mācekļus. Bet sievietes ir brīvas un atļauju par tām Man vajag lūgt viņu tēviem un vīriem. Tātad tu piekriti?

Kungs... es mīlu Zuzannu. Bet Tavas mācības iespaidā es saskatu viņā arī dvēseli. Dvēsele pieder Dievam, un Tu esi Mesija, Dieva Dēls. Tādēļ Tev ir tiesības uz visu, kas pieder Dievam. Ja Zuzanna vēlēsies Tev sekot, es nevaru pretoties. Tikai es lūdzu Tevi, paveic brīnumu un dziedini viņas miesu, bet manī dziedini dvēseli.

Zuzanna jau ir vesela un drīzumā šeit ieradīsies. Nestāsti viņai neko par šo sarunu, un tu redzēsi, ka dvēsele pati griezīsies pie Manis. Bet viņa nepārstās mīlēt tevi, tikai šī mīlestība būs augstāka, jo tā būs garīga mīlestība.

- Zuzanna pieder Tev, Kungs. Ja viņa tagad nomirtu, es zaudētu viņu virs zemes. Bet tagad viņa būs vēl man blakus, lai vestu mani pa Taviem ceļiem. Dievs man viņu deva un Dievs viņu paņem. Lai Dievs ir slavēts par to visu!

No Kānas Jēzus dodas uz Kapernaumu dažu apustuļu pavadībā. Viņi apmetas pie Zebedejiem, kuri uzņem Kungu kā vien prazdami. Beidzot Salome noslīgst ceļos sava ciemiņa priekšā un lūdz viņu pieņemt Jēzus mācekļu pulkā. Un viņa izdzird atbildi:

Labi, Es pieņemu tevi, Salome. Tu esi jau nobriedusi, lai pievienotos Manai ģimenei.

Kur nu nobriedusi! Bet Tu taču piedosi man manas kļūdas un vadīsi mani. Tikai es esmu tāda vienkārša un tādēļ kaunēšos no Tavas Mātes un Joannas. No Tevis es nebīstos, jo Tu esi labs un Tu visu piedod!

Vēlāk, turpinot ceļu, Pēteris izrāda neapmierinātību. Runa ir par to, ka viņa sievu Kungs nav izvēlējies par mācekli. Bartolomejs mierinājumam saka, ka arī viņa sieva neseko Kungam.

Un arī mana sieva ar trim meitām - piemetina Filips - pieskata māju, un vienmēr ir gatavībā uzņemt Kungu, kā tas bija vakar.

Es jūtos nepatīkami, ka manējā sieva paliek it kā nenovērtēta. Viņa ir ļoti nedroša, jo viņas māte lieca visas savas meitas kā atlūzas. Tik daudzu gadu laikā kopā ar mani viņa taču varēja mainīties.

Ak, brāli! Bet vai tad tu esi tik maigs? - izsprūk parasti tik klusajam Andrejam. - Tava sieva ir ļoti laba, jo prot nemitīgi paciest tavu valdonību!

Visi izplūst smieklos, bet Pēteris kļūst domīgs, tik atklātas savas valdonības atzīšanā citu priekšā.

Jēzus turpina runāt:

Sievietes nevar strādāt tādos apstākļos kā vīrietis. Tāpēc viņas parasti paliek draudzīgi noskaņotā mājā, tur kur mēs strādāsim, palīdzot mums saskaņā ar saņemtajiem (instrukcijām). Tad atgrieztām grēciniecēm būs kur patverties, un Man būs rīcības brīvība viņu mācīšanā.

JĒZUS CĒZAREJĀ

Jēzus atrodas skaistā pilsētas laukumā un no tālienes top redzams kā galera tuvojas ostai. Ko mēs tagad darīsim? - jautā Pēteris - šis taču ir pagānu apdzīvots apvidus, ko tad mēs uzrunāsim?

Iesim tur, pie jūras.

Vai Tu runāsi ar viļņiem?

Arī viļņi ir Dieva radīti.

Tā nu viņi iet jūras virzienā. Atskaitot jau krastam tuvojošos galeru un dažus augļu tirgotājus, neviena šeit nav. Jēzus atbalstās pret mūri, bet mācekļi apsēžas kur nu kurais un drīzumā atskan skanīga Jēzus balss:

Gudrs nav tas, kurš jūtoties vesels, spēcīgs un laimīgs, saka sev: kas man vēl ir vajadzīgs un no kā tas ir vajadzīgs? Man nekā netrūkst, es pats esmu sev pašpietiekams, tādēļ morālie priekšraksti mani neskar. Es varu darīt ko vēlos, nedomājot par to vai citiem tas nāk par labu vai ļaunu. Šādi runājot, tāds cilvēks parāda savas ļaunās tieksmes.

Šo skanīgo balsi dzirdot, no galeras un citām laivām iznāk ļaudis un tuvojas Jēzum.
Mūsu tuvību ar Dievu atklāj nevis vārdi, bet darbi, jo mēs zinām, ka dzīve ir vēl mainīgāka par jūras viļņiem, kuri šobrīd ir mierīgi, bet pēcāk kļūst bangojoši. Arī šodien pastāvošā labklājība rīt var pārtapt postā un bezspēcībā. Ko tad darīs cilvēks, kas atrodas tālu no Dieva? Cik gan daudzi no šīs galeras vīriem kādreiz bija priecīgi un turīgi ļaudis, bet šobrīd ir vergi un nolemtie? Tā viņi ir divkārši kalpi: cilvēciskā likuma - kurš soda par tā neievērošanu - kalpi, un sātana vergi, kurš uz mūžiem piesavinās sev tos, kuri savus grēkus nenožēlo.

- Esi sveicināts. Mācītāj! Kā Tu šeit esi nokļuvis? Vai atminies mani?

Dievs ar tevi, Publij. Esmu turējis vārdu un atnācu.

Tieši šurp, uz Romas apgabalu? Es Tevi jau vairs negaidīju. Priecājos atkal Tevi dzirdēt.

Arī Es priecājos. Vai uz šīs galeras ir daudz airētāju?

Daudz. Šeit pārsvarā ir karagūstekņi. Vai Tu interesējies par viņiem?

Es vēlētos tuvoties šim kuģim.

Nāc! Pazūdiet visi - viņš pavēl uz ielas stāvošajiem cilvēkiem, kuri ātri izklīst, murminot lāstus.

Liec viņus mierā. Es esmu pieradis pie pūļa burzmas.

Šī ir karaspēka galera. Tālāk iet nevar.

Ar to pietiks. Lai Dievs tev atlīdzina.

Jēzus sāk runāt, kamēr romietis savā spožajā uniformā stāv viņam blakus kā sardzē. Nebrīvie nelaimes rezultātā, uz visu dzīvi nebrīvie, ziniet, ka katra uz mūsu važām krītoša asara, katrs saņemtais sitiens, kas nodara sāpes miesai, atraisa ķēdes, izdaiļo to, kas nāvei nepakļaujas un visbeidzot atdara Dieva - kurš iežēlojas par nelaimīgajiem un dāvās tiem tik daudz laimes, cik tiem bija ciešanas - mieru.

Uz galeras klājiem ir redzami cieši saspiedušies klausītāji. Galeras vergi, protams, nav redzami, taču viņi, neapšaubāmi, caur lūkām dzird vareno Jēzus balsi, kura plūst mierīgajā jūras gaisā. Kareivis ir aizsaucis Publiju, tādēļ viņš nav klātesošs.

Es vēlos šiem nelaimīgajiem, kurus Dievs mīl, pateikt, lai tie pakļāvīgi pieņem savas ciešanas, jo tās ir kā liesma, kura ātrāk noņem no tiem dzīves ķēdes. Šī liesma piepildīs šīs dzīves drūmo, vētraino, grūtību un baiļu pilno dienu alkas pēc Dieva, lai ievestu jūs gaišajā, mierīgajā Dieva dienā, kur nebūs vairs baiļu un vājību. Jūs ieiesiet pilnīgā mierā, nebeidzamā Debesu brīvībā, jūs, smagā likteņa mocekļi; kaut jūs prastu vienīgi panest ciešanas un raidīt nopūtas uz Dievu.

Atgriežas Publijs, un aiz viņa tiek nestas nestuves, kuras tiek novietotas pieņemamā attālumā. Bet kas ir Dievs? Es runāju uz tiem, kas Viņu nepazīst. Savos mežos, jūs, galli, ģermāņi un ķelti, izjutāt Dievu. Dvēsele tiecas kādu pielūgt, jo tā atminas debesis. Tomēr jūs neprotiet atrast patieso Dievu, kurš ir devis jums dvēseli, tādu pašu kā izraēliešiem un romiešiem. Šai dvēselei ir tādi paši pienākumi un tiesības uz Dievu, un patiesais Dievs ir tai uzticīgs. Esiet arī jūs Viņam uzticīgi. Tas Dievs, kuru jūs sava likteņa izmisumā, iespējams zaimojiet, nav patiesais Dievs. Patiesais Dievs ir Mīlestība un Žēlsirdība. Jūsu senie dievi bija plēsīgi, nežēlīgi, melīgi, trūkuma un liekulības pilni. Šobrīd viņi ir jūs atstājuši bez cerības uz mīlestību, bez atpūtas drošības pēc tik daudzām ciešanām. Jo jūsu dievi nepastāv. Ir tikai viens patiess Dievs, kurš radīja debesis un jūru, kalnus un mežus, augus, ziedus, zvērus un cilvēkus. Viņš ir mīlestības un žēlsirdības pilns pret cietējiem zemes virsū. Ak, turīgie, ak, kungi, atcerieties, ka arī jūs ir radījis Dievs. Nemokiet tos, kurus nelaime ir nodevusi jūsu rokās. Esiet cilvēcīgi pat pret tiem, kuri ir kļuvuši par vergiem savu noziegumu dēļ. Cilvēks grēko bieži. Neviens nav bez slēptas vainas. Ja jūs to atcerēsieties, tad būsiet labi pret šiem nelaimīgajiem brāļiem, kuri, iespējams, ir tikuši sodīti jūsu pastrādāto vainu dēļ. Cilvēku taisnība ir tik nedroša savos spriedumos, ka tā būtu patiešām nelaime, ja arī Dievs tā tiesātu. Reizēm gadās vainīgie, kas pēc tādiem neizskatās, ir vienlīdz arī nevainīgie, kuri tiek atzīti par vainīgiem. Tādēļ netiesāsim! Pastāv arī īsti noziedznieki, kurus tomēr attaisno apstākļi. Tādēļ galeras uzraugi - esiet cilvēcīgi! Daudz augstāka par cilvēcisko taisnību ir Dieva taisnība. Radītāja taisnība ir kā karaļa taisnība salīdzinājumā ar kalpa taisnību, kā klints un smilšu grauda taisnība. Viņš nolūkojas uz jums: uz airētājiem un ekipāžu. Bēda jums, ja bez vajadzības jūs būsiet nežēlīgi. Tad Dievs jūsu nāves stundā notiesās jūs uz mūžīgo galeru. Viņš atdos dēmoniem šos asinīs slacītos airus un jūs tapsiet mocīti un sisti tāpat kā šobrīd jūs to darāt citiem.

Tādēļ nav brīv pārsniegt uzliktā soda mērus. To atcerieties. Šodienas valdnieks rīt var kļūt par trūcīgo. Dievs ir mūžīgs.

Es vēlētos mainīt jūsu sirdis, bet jo īpaši gribētu atraisīt ķēdes, atdot jums brīvību un zaudēto tēviju. Bet, brāļi, galeru vergi, kuri Manu seju neredzat, bet kuru sirdis redzu Es, ar visām to brūcēm - pazaudētās tēvijas un brīvības dēļ, kuru Es nevaru jums atgriezt - ak, nabaga gūstekņi, Es apsolu jums lielāku brīvību un tēviju. Jūsu dēļ Es esmu kļuvis par ieslodzīto, bez Savas Tēvijas, kā maksu par jums, par jums pat atdodot pats Sevi, jo jūs neesat atmestie, bet esat par kaunu tiem ļaudīm, kuri aizmirst par kara un taisnības barguma robežām. Zemei Es došu jaunu likumu, došu algu debesīs. Es esmu jūsu draugs; savās grūtībās sauciet Mani. Esiet droši, ka tad, ja jūs Mani mīlēsiet, Es palīdzēšu jums, kaut arī zemes virsū jūs nekad Mani neredzētu. Es esmu Jēzus Kristus, Pestītājs un jūsu Draugs. Patiesā Dieva Vārdā Es stiprinu jūs. Miers lai ir ar jums...

Pūlis, īpaši romieši, ieskauj Jēzu un šī jaunā (koncepcija) izbrīna visus.

Pie Javiša! Es domāju šobrīd par jaunām lietām, par kurām līdz šim nebiju domājis. Tomēr es jūtu, cik tās ir patiesas.

Publijs domīgi skatās uz Jēzu.

Jā, draugs, ja cilvēks prastu domāt, viņš nekad nenonāktu līdz nozieguma paveikšanai. Pie Javiša, pie Javiša, kas par vārdiem! Man tie ir jāatceras! Nozieguma paveikšana. Bet tā taču ir patiesība! Vai Tu zini, ka esi liels?

Ikviens cilvēks, ja vien tas vēlētos, varētu būt līdzīgs Man, ja vien tas atrastos Dieva tuvumā. Vai tu vari pacienāt šos vergus? Man ir nauda... nopērc viņiem augļus un dzērienu, lai viņi redz, ka viņus mīlu. Es varu to izdarīt, dod naudu. Bez tam šeit ir dāma, kura daudz ko var, es pavaicāšu viņai.

Un viņš aiziet pie nestuvēm un kaut ko pateicis, atgriežas.

Man ir visas tiesības to darīt. Es pats uzmanīšu augļu dalīšanu, lai vergi netiktu apdalīti. Tas būs vienīgais gadījums, kad romiešu kareivis izrādīs žēlastību karagūstekņiem.

Šis būs pirmais, bet ne vienīgais izņēmums. Pienāks diena, kad vergu vairs nebūs... Bet vispirms Mani mācekļi nokāps pie galeras vergiem un nebrīvajiem, lai sauktu tos par brāļiem.

Publijs ir nopircis augļus un vīnu, un pirms iekāpšanas galerā, viņš Jēzum nočukst: Nestuvēs gaida Klaudija Prokula. Viņa vēlas Tev ko pavaicāt. Aizej pie viņas.

Jēzus pieiet pie nestuvēm.

-Esi sveicināts, Mācītāj!

Aizkari paveras, atsedzot aptuveni trīsdesmit gadus vecu, skaistu sievieti.
-Es nāku, jo tu esot gribējusi Man ko jautāt.

-Tu sacīji, ka dvēsele domā par debesīm. Vai tad tā ir mūžīga?

-Dvēsele ir mūžīga, tādēļ tā atceras Dievu, kurš to radīja.

-Kas tas ir- dvēsele?

-Dvēsele ir cilvēka cēlākā daļa. Tu nāc no Klaudiju dzimtas, tādēļ esi liela. Bet cilvēks nāk no Dieva, tādēļ tas ir lielāks. Tevī rit Klaudiju asinis: tā ir augstdzimusi dzimta, tomēr tai ir iesākums un būs arī beigas. Pateicoties Dievam cilvēkā rit Dievišķās asinis. Jo dvēsele ir Dieva, cilvēka Radītāja, Pirmsmūžīgā, Visvarenā Svētā Dieva garīgās asinis. Pateicoties dvēselei - kura mīt cilvēkā, kura dzīvo tik ilgi, kamēr ir vienota ar Dievu - cilvēks ir mūžīgs, liels un svēts.

-Es esmu pagāniete. Tādēļ man nav dvēseles.
-Tev tā ir, bet tā dus letarģiskā miegā. Atmodini to patiesībai un dzīvībai..........

-Ardievu, Mācītāj.

-Lai taisnība pamodina tevi. Ardievu!

Redziet, cik daudz klausītāju Man bija - Kungs saka mācekļiem.

-Jā, bet izņemot romiešus, kas Tevi saprata? Tie taču ir barbari.

-Kas mani saprata? Viņi atcerēsies Mani vairāk kā daudzi no Izraēla. Iesim tagad ieturēt maltīti tur, kur esam ielūgti.

-Mācītāj - ierunājas Jānis - šī ir tā pati kundze, kura izvaicāja mani pie lepras slimnieka

dziedināšanas, es atpazinu viņu.

-Tā nu redziet, ka mēs tikām gaidīti. Bet jūs neliekaties esam apmierināti. Es daudz šodien būšu paveicis, kad pārliecināšu jūs, ka esmu nācis ne tikai ebreju, bet visu tautu dēļ un ka jūs Es sagatavošu kalpošanai visiem cilvēkiem. Tādēļ Es jums saku: mācieties visu no Manis.

Nav neviena - pat kaut tas jums liktos esam vismazākais – notikuma, kurš reiz nekļūtu jums par apustulāta regulu.

Neviens no mācekļiem nebilst ne vārda, bet Jēzus vienīgi skumīgi pasmaida.

No Valtortas dienasgrāmatas

Šodien es biju garīgi nomākta, ka raudāju. Mani mocīja pārliecība, ka dots tik daudz Dieva labestības, bet manas pūles rakstīšanā bija patiesi neauglīgas. Es žēlojos Kungam un izdzirdēju sekojošo: Ko? Tu nevēlies vairs Man tālāk palīdzēt? Pasaule negrib dzirdēt Manus vārdus, jo nerūpējas par tiem? Tad nu stāstīsim tos viens otram. Mana prieka dēļ, ka vēlies Mani klausīt, un tavam mierinājumam.

Apustuliskās mocības!... tās ir lielākas kā pie jebkura cita darba! Tad viss kļūst par pelniem un dubļiem, kļūst par žulti un iedveš netīksmi. Tomēr tās ir stundas, kad darām visvairāk, jo panesot nogurumu un šaubas, mēs vienlaicīgi palīdzam cilvēkiem visā pasaulē, kuriem nav tādu žēlastību kādas ir mums. Bet kādēļ tas viss? -jautā sātana sūtītajos viļņos, kuros slīkst pasaule, iegrimusī dvēsele.
Pasaule slīkst, bet dvēsele - krustā sista kopā ar savu Dievu ~ neslīkst. Uz brīdi tā zaudē gaismu, šo viļņu dēļ izbaudot garīgo nogurumu. Bet pēcāk tā ceļas vēl spriganāka un skaistāka. Tavi vārdi: "ka vairs nekam nederi" ir noguruma sekas. Tu nekad nekam nebūtu derīga, bet Es vienmēr esmu ar tevi un tādēļ tu vienmēr būsi atbildīga par Manas balss izplatīšanu. Neapšaubāmi, ka tad, ja Es redzētu, ka Manas dāvanas vērtīgā pērle skopuma dēļ būtu noslēpta, nesaprātīgi izmantota vai slinkuma dēļ vai šādai dāvanai pienākošos rūpju neieskauta - Es pateiktu Savu "basta " - pietiek. Bet tad tas būtu uz visiem laikiem. Tas būtu zaudējums visiem. Tādēļ drosmi! Tu palīdzēji Man visa kara laikā (1940 - 1945), palīdzi Man vēl arī tagad... vēl ir tik daudz darāmā!...

DZIEDINĀŠANA CEZARIJĀ

Jēzus saka:

Šodien Es vēlos, lai tu vēstītu mācību mūsdienu dvēselēm, kas ir veltījušās Dievam. Skaties un raksti...

Šodien es redzu Jēzu tirgus tuvumā. Atskaitot daudzās tirgotavas un stendus ar dažādām precēm, daudzas lietas ir novietotas tieši uz zemes. Jēzus kopā ar Jūdu, brālēniem un Sīmani maliņā gaida, kamēr pārējie mācekļi iegādājas nepieciešamās pārtikas rezerves.

Man ir nepatīkami redzēt jūsu neapmierinātību sakarā ar Manu tuvošanos pagāniem. (Bet Man ir jābūt labam pret visiem.) Centieties vismaz būt vēlīgi attiecībā pret viņiem, tad citi sekos jūsu piemēram.

-Bet kā iespējams- būt labam pret visiem? Viņi taču mūs pazemo un bēg no mums, nesaprot mūs un viņi ir trūkumu pilni... - skaidro Jēkabs.

Bet vai pats tu esi apmierināts ar saviem vecākiem?

Bet, protams! Kādēļ Tu man to jautā?

Bet ja Dievs tev jautātu, vai vēlies piedzimt no viņiem, vai tu tam piekristu?

Nu, protams! Es nesaprotu.

Bet ja tu piedzimtu no pagāniem un tevi apvainotu par to, ka esi pats to gribējis? Ko tad tu teiktu?

Es sacītu, ka tā nav mana vaina, un ja es rīkojos labi, ko tad jūs man pārmetiet?

- Tad nu redzi, arī pagāni šādi var atbildēt. Tas nav tavs nopelns, ka esi piedzimis kā izraēlietis, bet pateicībā par šādu dāvanu tev vajadzētu censties piesaistīt Dievam tos, kuri šādu dāvanu nav saņēmuši.

Tikmēr kāda skaista romiete pietuvojas jautājot, vai Viņš vakar ir runājis ostā? Dzirdot
apstiprinošu atbildi, viņa palūdz Jēzu brīdi uzgaidīt:

Es tūlīt atgriezīšos.

Ziņkārīgais pūlis pulcējas Jēzum apkārt. Romiete atgriežas citu romiešu pavadībā...

Vai Tu esi Mācītājs? -jautā viens no viņiem.

Vai Tu gribētu izdziedināt Klaudijas draudzenes mazo bērniņu? Bērns jau smok un mirst, bet vakar tas vēl bija vesels.

Iesim - saka Jēzus.

Viņi pienāk pie plaši atvērtām romiešu mājas durvīm, bet pirms Mācītājs paspēj pārkāpt šīs telpas slieksni, no tās izskrien izmisusi jauna sieviete. Rokās viņa tur smokošu zīdaini. Tas izskatās pēc difterijas, pēc pēdējiem bērna dzīves mirkļiem. Sieviete metas pie Jēzus krūtīm, kā pilnīgi satriekts cilvēks, kurš meklē pēdējo glābšanas laipu. Viņa raud tā, ka nespēj izrunāt ne vārda. Kungs paņem bērnu rokās un nes to prom. Bērna nadziņi jau kļūst zilgani un galviņa bezspēcīgi nokrīt. Māte, neskatoties uz romiešu pārākuma sajūtu pār ebrejiem, ieķeras Jēzus kājās un raud ar augšup paceltu galvu. Viņas mati ir izspūruši, izstieptās rokas satver Jēzus apmetni. Visapkārt stāv romieši.

Jēzus saslapina labās rokas rādītājpirkstu ar siekalām un ieliek to smokošajās lūpiņās. Meitenīte saraujas un visa kļūst zilgana. Bērna māte iesaucas: Nē! Nē! Un pati viņa atgādina mirstošo. Klātesošie aiztur elpu. Jēzus izņem pirkstu ar plēvi un bērns tūlīt nomierinās un kustina rociņas.

- Ņem viņu un iedod tai pienu, viņa ir vesela.

Māte ir tā apstulbusi, ka nekustas ne no vietas, joprojām esot pie Kunga kājām. Viņa sniedz bērnam krūti, aizmirstot visus apkārt stāvošos. Kāds romietis Mācītājam jautā:

Kā Tu to paveici? Es esmu prokonsula ārsts, esmu izglītots. Bet es nevarēju šajā gadījumā neko darīt, jo tas bija par dziļu! Bet Tu tā uzreiz... ?

- Tu esi ārsts, bet tu neturies pie patiesā Dieva. Bez Viņa nekas nav iespējams! Ardievu.

Un Jēzus dodas prom. Viņš atvadās no visiem pamājot ar roku, aizskar jaunās māmiņas galvu, kā svētījot to un atstāj klātesošos apbrīnas pilnus.

ANĀLIJA

Jēzus ar Pēteri, Andreju un Jāni klauvē pie Nācaretes mājiņas durvīm. Marija tūliņ atver durvis un starojot, redzēdama Savu Dēlu, Viņa saka:

Esi sveicināts, Mīļais! Mazā dūjiņa jau kopš vakardienas šeit gaida Tevi. Viņa ieradās no Jeruzalemes un tika atstāta pie Manis, jo pārējiem nebija laika gaidīt. Bet tagad nāciet atpūsties un iestiprināties - Viņa griežas pie visiem. -

Jā, jā - apstiprina Jēzus - bet Es iešu pie tās, kura Mani gaida.

Visi trīs apustuļi ir ziņkāres pilni, taču katrs no tiem savā veidā. Pēteris lūkojas visapkārt. Jānis lūkojas Mātes sejā, it kā vēlēdamies tajā izlasīt nepazīstamās vārdu... Andrejs stipri piesarkst un lūkojas Jēzus acīs ar mēmu lūgumu uz lūpām. Bet Jēzus neliekas ne zinis ne par vienu no viņiem un dodas uz Marijas istabiņu. Viņš apstājas durvīs, kas ved uz dārzu un skatās: bumbiere, ābele, vīģe, granātkoks un vīnogulājs ir vēl kaili, bet mandeļkoks - garāks par citiem kokiem - ir kā noklāts ar savu maigo ziedu balti rozā zīda tērpu. Tas izstiepj savus garos zarus it kā sakot: kāzu mielasts tuvojas, priecājies un līksmojies! Ir pienācis vēja skūpstu un bišu laiks, un katrs šāds skūpsts sekmē mūsu Radītāja darba kronēšanu. Jēzus smaidot noraugās uz Marijas dārziņu. Viņš lūkojas uz liliju dobēm, kuras atraisa savas pirmās lapas un uz rožu krūmiem, kuri vēl ir bez rozēm. Viņš raugās uz salātu dobēm un ogu krūmiem, un viss ir tik labi kopts, it kā vēstot par pilnīgo jaunavību.

Viņš pagriežas uz istabas durvju pusi, kurā pirms trīsdesmit gadiem Bezvainīgā Jaunava izdzirdēja Ercenģeļa vārdus, kurš Viņu sveicināja kā savu Karalieni... nekas tajā nav mainījies. Bet šobrīd jauna meitene noslīgt ceļos Viņa priekšā, tik ļoti Kunga klātbūtnes pārņemta, ka tai pašai nav drosmes atsaukties. Jēzus vienmēr visu zin, taču vēlas lai dvēsele Viņam to pati atklāti un paļāvībā pastāstītu.

Cik tev ir gadu?

Sešpadsmit.

Tu esi jauna, un vari Man visu uzticēt kā tēvam. Kā tevi sauc?

Anālija.

Tas ir Manas vecmāmiņas vārds, un arī tu, bez šaubām, gribi kļūt par sievu un par māti? Nē? Bet varbūt saderinātais ir tevi pametis vai ir nomiris? Arī nē?

Beidzot Jēzus paņem meitenīti aiz zoda, paceļ viņas galvu un pētoši raugās viņas acīs. Meitēns sadūšojas un sāk runāt:

- Kungs, vai Tu mani atceries? Es biju tā slimā, kuru Tu dziedināji no plaušu tuberkulozes. Un kopš tā laika kaut kas mainījās manā dvēselē, es jutu, ka vēlies no manis manu laulību noslēgšanas atlikšanas upuri ar saderināto Samuēlu. Es to viņam pateicu un viņš piekrita gaidīt tieši gadu kopš mūsu laulību noslēgšanas nozīmētās dienas. Bet tad žēlastība pieprasīja no manis ko vairāk: es vairs nevēlos laulāties un gribēju Tev lūgt, lai Tu paņemtu manu dzīvību pirms šo laulību noslēgšanas laika. Jo es vēlos būt Tava lilija, Kungs, un negribu piederēt nevienam zemes virsū!
Anālij, lielu lietu tu Man lūdz, bet vai labi esi sapratusi to ko lūdz?

Jēzus savās rokās paņem meitenes melno galviņu un mazliet pieliecies viņai tuvāk, saka: Tas, kurš no Jaunavas ir dzimis, izjūt riebumu pret trīskāršo pasaules iekāri un neizturētu tajā, ja Tēvs nesniegtu Tam palīdzību, aicinot šķīstas dvēseles. Tad nu esi viena no tām lilijām, kuras ir izkaisītas asiņainajā Kristus ceļā.

Ak, mans Kungs,... bet es vēlētos vēl vienu lietu: vairs neatrasties zemes virsū Tavā nāves
stundā... es nespēju izturēt Tā nāvi, kurš ir mana Dzīvība!

Jēzus ar Savu roku noslauka pa brīnišķīgo sejiņu plūstošās asaras.

- Neraudi. Lilijas uz bērēm netiek ņemtas. Tu priecīgi sveiksi Mani, kad ieiešu Savā Valstībā. Es svētīju tevi ar mūžīgās Mīlestības liesmām.

Jēzus palūkojas dārzā un iesaucas:

- Māmiņ, lūk, Tev maza lilijiņa. Ņem viņu Savā aprūpē tagad un ik reizes, kad būsi Jeruzalemē, lai vēlāk viņa būtu pieskaitāma to sniegbalto ziedlapiņu pulkam, kuras klās Jēra troņa pakāpienus.

Jēzus dodas pie mācekļiem, bet Marija apskauj laimīgo meitenīti.

Pēteris, Andrejs un Jānis jautājoši lūkojas starojošajā Mācītāja sejā. Pēteris neiztur pirmais:
Ar ko Tu tik ilgi sarunājies, Mācītāj?

Ar jaunu meiteni, kura aizsāk citu jaunavu rindas.

Andrejs nopūšas:

Tātad tā nav viņa!

Nē, tā nav viņa. Bet nepārstāj pacietīgi lūgties, un tu saņemsi to, ko vēlies.
Ko tad gaida mans brāļuks? .

- Dvēseli, Pēteri. Uz visniecīgāko dvēseli, kura kļūs par lielu bagātību.

Bet kur tad viņš to atradīs, ja jau viņš nekur neiet, pavisam nerunā, ja viņš nekad neizrāda

iniciatīvu?

Viņš atradīs to Manā ceļā. Nāc ar Mani, Andrej, bet jūs ejiet pie Alfejiem. Mana Māte šobrīd

vēlas palikt viena. Tā viņi dodas dažādos virzienos, un noslēpumā tiek tīts pirmās jaunavas prieks, kura mīlestībā ir ziedojusies Kristum.

PRIEKŠRAKSTI MĀCEKLĒM

Jēzus atrodas Nācaretes dārzā, un kopā ar Viņu ir divpadsmit apustuļi, Marija Alfeja, Salome, Zuzanna un pirmo reizi klāt ir arī Marta. Trūkst vienīgi Joannas, Kuza sievas, jo viņai vajadzēja kaut kur doties kopā ar vīru. Jēzus sāk pamācību:

Esmu izvēlējies tieši šo stundu, lai sniegtu jums buru audeklu uz kura jūs kā mācekles izšūsiet savu pilnību. Māceklis ir tas, kurš turas pie sava skolotāja mācības. Tādēļ kā tagad, tā arī nākamajos gadsimtos mācekļi glabās Manu mācību, un visi tiks dēvēti vienā vārdā: par kristiešiem. Tāpat kā svētnīcā, bet pirms tam - aiz Mozus bija: augstie priesteri, priesteri, Ievīti, kantatori utt., tāpat arī Manā svētnīcā - tik lielā, kā visa zeme un tikpat ilgi pastāvošā - būs lielāki un mazāki locekļi, bet visi vajadzīgi un Mani mīloši. Tajā būs arī sievietes, kurām būs savs uzdevums. Kristus universālajā reliģijā, Piedošanas laikā, sieviete netaps Dieva atmesta, bet gan kļūs Viņam par palīgu. Tādēļ arī visas sievietes var kļūt par Kristus māceklēm, priesteru palīgiem, jo citus cilvēkus Dievam piesaistīs ne tik daudz vārda skarbums, cik Kunga kalpones smaids. Jūs gan vēlētos sekot Man tā, kā to dara mācekļi, bet sekot Man un klausīties Manī, ar to vien būtu par maz. Es vēlos jūs svētdarīt. Bet ar to vien Man nepietiek. Es esmu Visvarenā Dēls un no Saviem iemīļotajiem Es vienlīdz vēlos visu. Es Pats visu esmu atdevis, tādēļ arī vēlos lai jūs Man visu dotu. Vēl ir pasaule, un tā ir šausminoša lieta. Tai būtu jābūt lielai svētumā un neskaitāmo Dieva dēlu neierobežotā uzticībā. Tikmēr pasaule ir draudu pilna savā netaisnībā, tāpat kā pilnīgā netaisnībā tā ir patiesi neizmērojama noziegumu izpausmju skaitā. Pasaule dara visus grēkus, jo tā vairs nav Dieva dēlu, bet gan sātana bērnu pārpilna. Visvairāk pasauli piepilda grēks, kas liecina par sātana valdīšanu. Naids. Pasaule neieredz. Bet tas, kurš neieredz, pats redz ļaunumu svētās lietās un vēlas pārliecināt par to citus. Par Mani pasaule nesacīs, ka esmu nācis to atpestīt, bet gan, ka esmu nācis iegūt to savā īpašumā un samaitāt. Bet kad jūs jautāsiet, ko tā [pasaule] domā par jums, kas sekojat Man, tā tūlīt atbildēs, ka esmu jūs piemānījis. Tāda ir pasaule. Es jums saku to, lai jūs mācītos kā izredzētās mācekles, kā nākamajiem mācekļiem - Kunga kalpiem –(līdzdarbojošos personu paraugs).

Paņemiet kārtīgi savas sirdis rokās un pasakiet tā šai jūtīgajai sievietes sirdij, ka jūs tapsiet izsmietas, nomelnotas, apspļaudītas, pasaules mīdītas, nicinājuma, melu, nežēlības ieskautas. Pavaicājiet savai sirdij, vai tā jūtas spējīga saņemt visas sāpes, aizvainojumā nekliedzot un nenolādot tos, kuri tās ievaino. Pavaicājiet tai, vai tā jūtas spējīga panest to visu, neienīstot līdzcilvēku. Pavaicājiet, vai noreibusi un klāta ar pasaules skaudību tā spēs vienmēr starot mīlestībā vai panest visas nesapratnes, izsmiekla, aprunāšanas mocības, vai tā spēs turpināt smaidīt, norādot uz debesīm, mērķi - uz kurieni ar savu sievietes un mātes mīlestību (kas piemīt pat meitenēm), ir jāvirza tie, kuri ir kā tikko dzimuši bērni, nespējīgi iet pa dzīves, patiesības un gudrības - kuru Es jums esmu atnesis – ceļu. Viena meitenīte lūdza Man, lai paņemu Viņu (prom no zemes) pirms būs situsi viņas zemes laulību diena, jo viņa vēlās visā pilnībā atdoties Man, kā Dievam. Es šo lūgumu izpildīšu. Viņas nāve līdzināsies zieda aizmigšanai. Tas notiks dažas dienas pirms Manas nāves, lai šī Mana pirmā jaunava ilgi negaidītu dziļumos, bet lai tūlīt varētu sekot Man.

Neraudiet! Es esmu Pestītājs! Šī svētā meitene parādīja augstāko garīgo briedumu; un kaut arī jūsu vidū ir kāda viņai līdzīga, tomēr viņa neprasīja Man atļauju sekot - viņa vēlējās nogaidīt savu stundu mājas aizsegā. Šādi mīlestības un šķīstības ziedi noslauka Mācītāja asaras un sviedrus, kurus izsauc pasaule, kura Mani nevēlas. Bet ja jūs vēlaties un ja jums ir drosme palikt Manā tuvumā, tad Es jums pastāstīšu jūsu uzdevumu. Pasaules neizbeidzamo nabadzību labāk par vīrieti spēj dziedēt sieviete. Sievietēm vieglāk atdarīsies daudzas sirdis, īpaši sieviešu sirdis. Pie jums nāks daudzi, kas meklē Dievu. Ietērpiet tos mīlestībā, pirms uzticēsiet to priesterim. Sieviete prot mīlēt, jo ir radīta mīlestībai. Tādēļ mīlestībā ieskaujiet grēkus nožēlojošos grēciniekus. Sakiet tiem, lai tie Dieva nebīstas. Jo tie taču ir mūsu slimie brāļi, kuri bīstas no ārsta rokas. Sakiet viņiem, lai viņi no Dieva nebaidās. Stāstiet viņiem par Dieva labestību. Esiet mātes un māsas priesteriem. Diskrēti palīdziet tiem. Sieviete ir strādīga un spēj daudz ko paveikt. Izpildiet visus mājas darbus, ļaujot Kunga kalpiem būt pie Mācītāja.

Vēlāk sekos grūti, asiņaini un nežēlīgi laiki. Kristiešiem tā būs baiļu un vājuma stunda. Vīrietis ciešanās nekad nav pārāk spēcīgs, kamēr sieviete prot ciest. Par piemēru šeit var noderēt Mahabeja septiņu dēlu māte. Sievietes prata būt par klusējošām priesterienēm, kuras Dievu sludināja ar savu dzīves veidu un bez īpašas konsekrācijas bija (no Dieva) svaidītas mīlestībai. Tādi ir jūsu galvenie uzdevumi. Man nebūs daudz laika ko jums veltīt, bet reizēm jūs Mani dzirdēsiet. Bez tam Mana Māte lieliski vadīs jūs. Kad Es vairs nebūšu, Marija būs kopā ar jums. Uzticīgi turieties pie katra Viņas padoma. Ne vienmēr šo Rīta Ausekli ieskaus pēc Svētuma tvīkstošās dvēseles. Dažādi (garīgās) spitālības paveidi, riebeklības līdīs pie Tavām kājām Māt, cilvēku dzimtas Karaliene, saucot: "Žēlastību! Palīdzību! Aizved mani pie Tava Dēla!"

Tad Tev vajadzēs uzlikt Savu roku uz brūcēm, noliekties un uzlūkot ellišķīgos izkropļojumus, Tev nāksies sajust grēka smārdu, paliekot uz vietas [nebēgot]. Pie sirds Tev vajadzēs pieglaust pat sātana izkropļotos - šos atradeņus, šo morālo strutu pūzni, Tev vajadzēs to visu nomazgāt ar Savām asarām un vest pie Manis...

Tad, ak, Māt, Tu teiksi: "Cik gan grūti ir būt par Pestītāja Māti!", bet Tu neatkāpsies no tā, jo Tu esi Māte... _:

Bet jūs, Manas dārgās, sekojiet Viņas piemēram un klausiet Viņas vārdiem. Un jūs, Mani draugi, mācieties no sievietēm pazemību un izturību, un sastopoties ar viņu maigumu, apspiediet personīgo skarbumu... bet pirmkārt, mācieties no viņām mīlēt, ticēt un ciest Jēzus dēļ, jo patiesi Es jums saku, viņas - vājās - mīlestībā un ticībā kļūs spēcīgākas par jums un spēs par savu Mācītāju uzupurēt visu savu būtību, neko negaidot pretī un neuzstādot pretenzijas, lai tikai ar savu mīlestību palīdzētu Man.

Tagad visi var izklīst, paliks vienīgi Marta. Tu paliksi pie Mums līdz rītam, un tad stiprināta atgriezīsies Betānijā. Neraudi un esi droša, ka nekad Es nesolu veltīgi. Magdalēna atgriezīsies, bet vēl mazliet ir jāpagaida!

SATIKŠANĀS AR GAMALIĒLU

Jēzus ar mācekļiem iet pa kalna ceļu, kur sastop mazo Gamaliēla karavānu, kuri ir ērti iekārtojušies un tieši šobrīd dala jēru. Mācekļi nedroši apstājas, bet Jēzus vienkārši turpina ceļu. Ir redzams, ka Gamaliēls sev neatsaka dzīves labumus. Zem izplestās, bagātās telts grozās vesels kalpu pulks. Vidū kā kāda dieveklība sēž Gamaliēls. Delnas atspiedis pret ceļgaliem, viņš liekas esam iegrimis pārdomās. Kalpi galdu ir apklājuši ar baltu galdautu un pašreiz izvieto uz tā greznus galda piederumus. Gamaliēls atgādina dievību: viņa plakstiņi ir nolaisti, bet tos paceļot, viņa dziļās un pārdomu pilnās acis nopietni raugās uz priekšu. Augsto pieri, sākot ar vecuma plikgalvību, pāršķeļ trīs vienādas grumbas. Kalpi vērš uzmanību uz garāmgājējiem, arī Gamaliels (rabbi) pagriežas un izbrīnā ierauga Jēzu. Viņš tūlīt pieceļas un dziļi paklanās. Jēzus viņam atbild ar līdzīgu sveicienu.

Vai drīkstu jautāt, kurp Tu dodies?

Es labprāt atbildēšu, ka dodos uz Giagālu.

Kājām? Bet ceļš līdz turienei ir garš un Tu ļoti nogursi.

- Ja vien turienes iedzīvotāji gribēs Mani pieņemt un klausīties Manī, nogurums aizmirsīsies.

- Bet ļauj vismaz ielūgt Tevi teltī. Jērs jau ir gatavs, bet atlikumi ir atmesti putniem, jo es nemēdzu vadāt tos līdzi. Es ielūdzu arī Tavus mācekļus. Es taču esmu Tavs draugs, Jēzu, un uzlūkoju Tevi kā lielāku par sevi.

- Liels tev paldies par ielūgumu.

Gamaliēls kaut ko pačukst kalpam un telts tūlīt tiek paplašināta, tiek atnesti papildus krēsli un galda piederumi. Tiek pasniegtas bļodas pirkstu apmazgāšanai. Jēzus visu dara cienīguma pilns, kamēr pārējie - izņemot Sīmani, Bartolomeju un Mateju (arī pieradušus pie šīs paražas) - to dara kā nu mācēdami.

-Nejaušība mūs ir savedusi kopā. Es nezināju, ka Tu dosies uz Giagālu.

-Es eju pa visu pasauli.

-Jānis bija vietējais pravietis, bet Tu esi ceļojošais.

-Dvēseles tā vieglāk var Mani atrast.

-Vai zini, mēs vecie Tevi labi neizprotam.

-Jā, viņi neizprot Mani sev par nelaimi un pašu gribas nostājas dēļ.

-Bet nē taču!

Jā, rabbi, viņi necenšas Mani saprast. Bet daudzi saprot Mani nepareizi. Katra dvēsele, kura

maldās, vai kļūdās, Manu vārdu vai darbu sagrozot, kaitē Dievam, pazudinot pašu dvēseles. Un katra pazaudēta dvēsele Dievam ir kā nodarīts ievainojums.

Gamaliēls noliec galvu, ar tievajiem pirkstiem pārbraucot pieri, un skatoties uz Jēzu viņš saka: Tu taču zini, ka es nepiederu pie tiem.

-Es zinu, bet tu piederi pie pirmajiem, tiem, kuri Mani neizprot.

-Tas tiesa. Tomēr es cenšos saprast Tevi. Es pat apbrīnoju Tavus gudros vārdus.

-Tas, kuram tu ieticēji [divpadsmitgadīgais Jēzus, kad Viņš svētnīcā palika kopā ar doktoriem] tev sacīja - "Mūri iedrebēsies pie Maniem pēdējiem vārdiem"... Bet kādēļ gan gaidīt Mesijas pēdējos vārdus? Kādēļ tu negribi Man sekot jau pirms tam?

-Pēdējie vārdi!...

Vai nebūs jau par vēlu klausīties Drauga vārdos? Bet Mani vārdi ir kas vairāk par drauga vārdiem.

Tev taisnība... - Tomēr es nevaru. Es gaidu zīmi, lai ieticētu.

- Ja teritoriju sedz pārāk daudzi akmeņi, tad sākumā vajag šo laukumu attīrīt, citādi zīme līdz tavas sirds dziļumiem nenonāks un līdz ticībai nenovedīs...

Pēc pusdienām Jēzus atvadās un vēlas doties prom. Bet Gamaliēls aiztur Viņu un lūdz uz mūļa kopā ar viņu doties pie Hillela kapa. Jēzus piekrīt un abi dodas ceļā. Sasniedzot ceļa mērķi, vecais rabbi stāsta, ka viņam šeit patīk lūgties par labu nāvi. Bet Jēzus uz to atbild:
Drīzāk lūdz Hillelam lai viņš iemāca tev dzīvot.

- Bet kā, Mācītāj?

Cilvēks ir liels tad, kad tas prot būt pazemīgs - tāds bija viņa iemīļotais teiciens. Bet Tu taču viņu nepazini!

Pazinu... bez tam Es pazinu viņa domas, jo Es pazīstu katru cilvēcisko domu.

Tā runāt var vienīgi Dievs - nočukst Gamaliēls.

Dievs un Viņa Vārds. Katra svēta doma rodas no Dieva Domas. Tādēļ Vārds pazīst taisnīgo domas.
Un viņi kopā palūdzas pie kapa, bet mācekļiem un kalpiem atnākot, viņi atvadās. Pēdējais Jēzus
novēlējums skan šādi: Seko Hillela piemēram, kurš prata ticēt pazemīgāk par tevi. Miers ar tevi! Ardievu!

DIVPADSMIT APUSTUĻU IZVĒLE

Jēzus ar divpadsmit mācekļiem laivās pārpeld pāri Tiberiādes ezeram un aizved mācekļus augstu kalnos. Viņš viens pats iet pa priekšu, bet pārējie zosu gājienā seko Viņam pa aizaugušām kalnu takām. Jaunie, nesot diezgan smagās pārtikas pakas, ir zaudējuši labo humoru, viņiem nepavisam negribas runāt.

Beidzot Jēzus apstājas, sakot:

- Paliksim šeit nedēļu, lai varētu sagatavoties lielam darbam. Šeit ir daudz alas, un katram būs savējā. Teritorija ir sausa un avots ar svaigo ūdeni apmierinās mūsu vajadzības. Pārtikas šim laikam mums pietiks. Tādēļ turiet labu prātu. Iespējams, ka nekad vairs mēs nebūsim šādi kopā, tikai mēs - vieni paši. Šim (uzkavēšanās) brīdim šeit vajadzētu mūs savienot, padarot mūs ne vairs par divpadsmit cilvēkiem, bet par vienu KOPIENU. Jūs Man neko nevaicājat? Nolieciet tajā alā līdzi atnestos smagumus, un pāri ielejai aizmetiet ko citu -jūsu siržu smagumu: savu cilvēciskumu. Esmu atvedis jūs šurp, lai uzrunātu jūsu dvēseles.

Jau pietiekami esmu jūs vadījis šī kopīgi pavadītā gada laikā. Runas jau pietiks, jo ja Man būtu jāizmaina jūs tikai ar vārdiem, tad arī pēc desmit un simts gadiem jūs joprojām būtu nepilnīgi. Šobrīd ir pienācis rīcības laiks. Tādēļ Es tveros pie lielā jūsu izveidošanas līdzekļa - lūgšanas. Es vienmēr esmu par jums lūdzies, bet tagad Es vēlos, lai arī jūs lūgtos par sevi. Lūgšana - tā ir saruna ar Tēvu pie Viņa kājām, bet tam ir nepieciešama sakopotība un vientulība. Jūs vēl esat bērni, bet šeit jūs nobriedīsiet lūdz pieaugušā vecumam. Pārējais nāks pēc tam...

No rīta, ap pusdienas laiku un vakarā, jūs pulcēsieties šeit pie Manis uz kopīgu lūgšanu un maizes dalīšanu. Tad jūs atgriezīsities savā alā un Dieva priekšā pārdomāsiet to, ko stāstīšu jums par jūsu sūtību un iespējām. Pārbaudiet savu spēku, ieklausieties un pieņemiet lēmumu. Tad jūs vairs nebūsiet Sīmanis un Pēteris, bet gan būsiet Mani vēstneši. Ejiet. Es vienmēr būšu šajā alā, un vajadzības gadījumā jūs varat nākt pie Manis - bet tikai nepieciešamības vadīti. Jums ir jāiemācās rīkoties patstāvīgi. Šī gada laikā mēs esam iepazinuši viens otru, bet tagad mums ir jāmācās rīkoties. Dievs lai ir ar jums.

Ir pienākusi pēdējā diena un visi atkal ir pulcējušies kopā. Mācekļi ir sakopoti garā. Vecākie atgādina patriarhus, jaunākie izskatās savādi nobrieduši. Vienmēr skaļais Pēteris šobrīd klusē. Visi ir sasēdušies apkārt Jēzum, kurš šādi viņus uzrunā:

- Vai ziniet, ko esmu ar jums darījis? Lūk, šo sakopošanās dienu laikā esmu jums mācījis pazemību un klusēšanu, kas ir vedusi jūs pie mīlestības. Tagad jūs protat klusēt, tā nu esat kļuvuši mazliet pieaugušāki. Pirmajā dienā ala likās jums esam auksta un sveša, šobrīd jums ir žēl šķirties no tās, jo tajā jūs iepazināt Dievu. Bet tagad mums ir jāiet, jo pasaule gaida mūs, jo tai ir nepieciešams Skolotājs un Pestītājs. Es vēlējos lai jūs iepazīstat Dievu, lai jūs mīlētu Viņu vairāk par pasauli, kura nav pat viena Dieva smaida vērta. Es gribēju, lai jūs spētu to visu pārdomāt. Šobrīd jūs esat nodarbināti vienīgi ar Dievu, bet pasaule gaida mūs. Tā nu Es sūtu jūs pie pasaules, lūdzot: uzglabājiet šo Dievam tuvošanās dārgmantu savās sirdīs.

Kopš šīs dienas jūs vairs neesat mācekļi, bet gan apustuļi, Manas Baznīcas vadītāji. No jums cauri gadsimtiem Baznīcā pastāvēs visas hierarhijas, un jūs tapsiet dēvēti par mācītājiem, jo Dievs Savā trīskāršajā gudrības un mīlestības spēkā ir bijis jūsu Mācītājs. Esmu jūs izvēlējis nevis tādēļ, ka esiet bijuši visvērtīgākie no cilvēku vidus, bet gan dažādu citu iemeslu dēļ, kurus šobrīd zināt jums nav nepieciešams. Kādēļ esmu tā rīkojies? Jo tā vajadzēja. Jūsu vidū ir jauni un veci, izglītotie un vienkāršie, bagātie un nabagie. Tas bija darīts pasaules dēļ, lai tā nesacītu, ka tikai vienus esmu izredzējis. Tomēr ne tagad, ne vēlāk jūs visu nespēsiet veikt. Ar priesteriem būs par maz, palīgos tiem nāks levīti. Jūs esat priesteri, kurus Es - jūsu Augstais Priesteris - esmu cītīgi sagatavojis. Jums Es pievienošu mācekļus, kuri vēlāk ies pa visu zemi. Arī viņiem tiks doti līdzīgi palīgi, jo jūsu sūtība ir vienāda, bet dalījums pasaules, bet ne Dieva acīs ir dažāds. Apustuļu un līdzbrāļu acīs nepazīstams māceklis, kurš dzīvos pasaulē, dvēseles vedot pie Dieva, būs lielāks par pazīstamu apustuli, kurš būs par apustuli tikai pēc vārda, bet kurs savu apustulisko cienību pazeminās cilvēcisku mērķu dēļ. Apustuļa un mācekļa uzdevums vienmēr būs šāds: (kulta praktizēšana), pagānu atgriešana, siržu attīrīšana, Kunga un Viņa Vārda sludināšana. Zemes virsū nav svētāka uzdevuma par šo, tādēļ Es jums sacīju: pārbaudiet sevi! Jo bēda tam apustulim, kurš krīt! Tad viņš aizrauj sev līdz ticīgo ļaužu vairumu. Tad iznīcība aizvien pieaug kā no krītošas lavīnas vai kā mestu akmeņu rezultāta radušais aplis uz ezera virsmas.

Vai visi jūs būsiet pilnīgi? Nē. Vai šīsdienas dedzība turpināsies? Nē. Pasaule ieskaus jūs ar kārdinājumiem, lai sasvārstītu jūsu dvēseles. Pasaules - sātana dēla - uzvara pastāvēs piecās daļās. Sātana kalps iegūs trīs daļas. Vienaldzīgs pret Dievu, tas iegūs divas atlikušās daļas, dzēšot gaismu ticīgo sirdīs. Sargājieties paši no sevis, viens no otra, no pasaules, miesas un sātana. Bet vairāk par visu sargājieties paši no sevis. Esiet modri pret lepnību, iekāri, liekulību, atsalšanu, garīgo slinkumu un skopumu. Kad jūsu zemākais "es" sacīs un dusmosies par piedzīvotajiem pāri nodarījumiem, lieciet tam klusēt sakot: "Par atteikšanās brīdi es uz visiem laikiem tev samaksāšu ar aizraujošām svinībām, kādas tev bija agrāk kalna alā."

Iesim, iesim satikt citus, kuri lielā skaitā gaida Manu atnākšanu. Bet vēlāk uz īsu brīdi Es došos uz Tiberiādi. Bet jūs, sludiniet vārdu, un pēcāk gaidiet tā kalna pakājē. Es turp atnākšu un mācīšu. Ņemiet somas un apmetņus. Jūsu uzkavēšanās šeit ir beigusies un jūsu izvēlēšana ir notikusi.

ROMIETES

Jēzus no ezera laivā piebrauc pie skaistā Kuzas dārza. Tūlīt atskrien dārznieks un atver vārtus, kurus no ārpuses sedz zaļi krūmi un koki. Lieliska rožu aleja ved uz māju. Miers šim namam. Bet kur ir nama saimniece?

- Kundze ir kopā ar romietēm. Viņas jau trīs dienas gaida Tevi bailēs Tevi nesastapt... - un dārznieks aizskrien paziņot saimniecei par Jēzus ierašanos.

Tikmēr Jēzus iet lēnām, apbrīnojot lielisko dārzu, kura Kuza ir iekārtojis savai sievai. Dažādu krāsu, lieluma un formas rozes priecē acis ar savu agro un lielisko burvību. Atskrien Joanna. Viņa nav pat nolikusi grozu - kurš līdz pusei ir rožu piepildīts - nedz grieznes. Viņa - tik skaista savā vieglajā, bāli rozā kleitā, kura ir nosēta ar sudrabotām sprādzītēm, kuras grezno granātakmeņi - skrien to visu rokās turot. Melnos viļņojošos matus (ar sudrabainu diadēmu pieturētos) apvij viegls bāli rozīgs plīvurs. Ausīs viz diadēmai līdzīgi auskari, kaklu grezno līdzīga ķēdīte, kura papildina dārglietu kopskatu. Nonākot Jēzus priekšā, viņa pamet grozu uz zemes un noslīgst ceļos izkaisīto rožu vidū, lai noskūpstītu Kunga drēbju vīli.

Miers ar tevi, Joanna. Redzi, esmu atnācis.

Cik gan ļoti es priecājos! Arī viņas ir atnākušas. Bet kā gan viņas sapratīs Tevi, viņas taču ir

pagānietes!

Jēzus pasmaida un uzliek roku uz viņas galvas.

Neuztraucies, Joanna. Mēs lieliski sapratīsimies. Šī satikšanās dos augļus tāpat kā tavs dārzs dāvā tev rozes. Salasi šos nabaga ziedus, un iesim pie viņām.

- Ak, tik daudz mums ir šo rožu! Es lasīju tās, jo viņas ļoti mīl ziedus, it kā tas būtu nezin kas...

- Arī Es arī tos mīlu. Tā būs saikne, kas vienos mūs...

Un Jēzus noliecas, lai salasītu izkaisītās rozes, tomēr Joanna jau ir pasteigusies un groziņš jau ir pilns. Šobrīd viņi iet uz lapeni, kuru apvij dažādu nokrāsu rozes. Uz lapenes sliekšņa stāv Plautīna, Valērija un Lidija. Pirmā un pēdējā paliek stāvot, bet Valērija steidzas Jēzum pretim un (izrādot godu) paklanoties, viņa iesaucas:

Esi sveicināts manas mazās Faustīnas Pestītāj!

Miers un gaisma jums visām!

Tad klusējot paklanoties sasveicinās arī abas pārējās sievietes.

Plautīnu mēs jau mazliet pazīstam: viņa ir gara, slaida, romiešu cēzara dieveklību atgādinoša sieviete. Skaisti gredzeni un platas zelta rokassprādzes viz uz viņas rokām. Toties Lidija ir gaiša un jaunākā - viņu varētu pielīdzināt dievietes Diānas elkam vai vienkāršai meža nimfai. Valērija šobrīd parādās visā savā jaunas māmiņas skaistumā. Ir redzams, ka Plautīna ir augstāk stāvošāka pār citām, jo pārējās izturas pret viņu ar cieņu.

Nodarbojaties ar ziediem? Tā ir laba nodarbe. Mēs varam aprunāties, salasot rozes, kuras ir lielisks Radītāja darbs. Jūs tik skaisti protat tās sakārtot, jo Romas sievietēm šai ziņā ir liela izveicība, viņas prot pagarināt zieda mūžu. Ja apbrīnojam šo kausu, kurš atver savas rozīgi zeltainās ziedlapas, tad nav brīnums, ka mums pēcāk ir grūti to aizmest. Tomēr augs ir gudrāks par mums, jo tas zin, ka pēc katra stiebra nogriešanas rodas jauns dzinums, kurš dos jaunu rozi. Tieši tas lai liek mūsu domai virzīties mazliet augstāk.

Kurp, Mācītāj? - iejautājas Plautīna, kura uzmanīgi ir klausījusies ebreju Mācītāja vārdos.

Tāpat kā augs nemirst, kamēr tam ir sakne - kaut arī tiek nogriezta kāda stiebra daļa - tā arī cilvēce neiet bojā, kaut arī apklust kādas būtnes zemes dzīve, parādās aizvien jauns zieds. Bet ja zieds vairs neatgūst dzīvību, tad cilvēks - aizmidzis pēdējā miegā - nemirst, bet gan dzīvo augstāku dzīvi, ar savu augstāko daļu smeļot to mūžīgo dzīvi, kurai Radītājs to ir nolēmis. Tādēļ, Valerij, ja tavs bērns būtu nomiris, tas rūpējoties paliktu tavas dvēseles tuvumā, skūpstot to un neaizmirstot tavu mīlestību. Cik gan neizmērojams ir iepriecinājums ticībā uz mūžīgo dzīvi! Bet kur tad šobrīd ir tava mazā meitiņa?

Šeit, šajā slēgtajā šūpulī, jo es nekad no viņas nešķiros!

Jēzus pieiet pie šūpuļa, atsedz to un uzlūko meitenīti, kura tūlīt atmostas. Viņa izstiepj

pirkstiņus pretim Jēzus viļņainajiem matiem un sāk kaut ko guldzināt, nobeidzot ar skaļu "Māmiņ!"

Jēzus paiet malā, dodot mātei vietu, bet viņa pasauc aukli, lai tā bērnu aiznes.

Tev viņa apniks - nosaka Valērija.

Bērni Man nekad neapnīk - Kungs atbild.

Tev droši vien ir bērni, Mācītāj? - iejautājas Plautīna.

Ak, nē, Man bērnu nav, tomēr Es mīlu tos kā ziedus. Viņi ir šķīsti un bez ļaunuma. Tādēļ iedod Man viņu, jo Man patīk pie sirds pieglaust eņģelīti.

Jēzus apsēžas un mazā sāk spēlēties ar Mesijas bārdu un tad viņa tiek pie apmetņa bārkstīm, un beidzot viņa nododas noslēpumainai sarunai ar Jēzus ģērba auklu.

Ierunājas Plantīna: Mūsu mīļā Joanna, kura mūs nenievā, Tev droši vien sacīja, ka mēs vēlējāmies Tevi redzēt un dzirdēt, lai kaut ko par Tevi uzzinātu. Roma nebalstās uz pūļa viedokli. Kādēļ Tu smaidi, Mācītāj?

Es atbildēšu tev vēlāk. Es klausos, turpini.

Roma pūlim netic, tā vēlas pati izdarīt spriedumu pirms pazudināšanas vai celšanas godā. Tomēr Tava tauta vienlaicīgi nosoda un slavina Tevi. Taviem darbiem ir jāliecina par Tevi. Tomēr daudzi ebreji apsūdz Tevi. Tava runa ir svinīga kā filozofija, un Roma ļoti mīl filozofiskas mācības... Tomēr man ir jāatzīst, ka mūsdienu filozofu dzīve neatbilst viņu mācībai. Vai tas tādēļ, ka viņi ir pagāni?

Nē. Tas tādēļ, ka viņi ir ateisti.

- Bet viņiem ir pašiem savi dievi.

Tagad vairs jau nav. Jo senie filozofi vienmēr par katru cenu alka pēc labā. Bet šis labais ir Dievs! Runā, ka Tu esi Dievs. Vai tā ir taisnība?

Es esmu Patiesā Dieva Dēls un Es ietērpos Miesā, nezaudējot Savu Dievišķību.

Bet kas tas ir Dievs? Vai tas ir vislielākais Mācītāju vidū - tā tas liekas, skatoties uz Tevi?

Dievs ir lielāks par mācītāju. Nepazeminiet cēlo Dievišķības ideju līdz gudrības robežām.

Gudrība ir dievība un mums tā ir Minerva.

Bet jums taču vēl ir Venēra. Un ko jūs redzat savās debesīs? Kaislības, slepkavības, naidu, karus, zādzības, izlaidību, lamatas, atriebību. Uz kāda dievišķa likuma balstās jūsu priesteri? Jūsu dievi viens otru ienīst. Nē, Dievs ir pavisam kas cits. Dievs ir mūžīgs, vienīgs, garīgs.

- Bet Tu saki, ka esi Dievs, bet Tev ir miesa!

Dievu tēvijā, Atēnās, ir nezināmam dievam veltīts altāris. Jo patiesie filozofi juta, ka ir kaut kas vairāk par vēsturisku novērtējumu, kuru rada tie mūžīgie bērni, kādi ir cilvēki, kuru prāts slīkst maldos. Un šie gudrie vīri izjuta kaut ko cēlāku un dievišķāku par šo pasauli, vēloties uzbūvēt altāri nezināmam dievam, kuru uzskatīja par patieso Dievu - tad kā gan jūs varat saukt par dieviem tos, kuri tādi nav? Tādēļ jums ir jāzina, kāds ir Dievs, lai jūs spētu Viņu iepazīt un godināt. Dievs ir tas, kurš no nekā radīja visu. Un vai tev nav patīkamāk, Valerij, skatoties uz tavu mazo, domāt, ka viņa ir Dieva radīta, apdāvināta ar dvēseli, ar šo otro dzīvību, kura nemirs nekad, un ka tā vienmēr būs tava, ja ticēs patiesajam Dievam. Bet tagad palūkojieties uz šīm lieliskajām rozēm, kuras ir tik atšķirīgas un kurām ir tik dažāda nokrāsa. Kas to visu ir izveidojis? Kā? Kad? Kur? Un kas gan bija šī vieta laiku naktī? Tā nebija nekas - tā bija dažādu elementu kopums. Dievs sacīja: "Es vēlos!" un elementi sadalījās, vienojoties ģimenēs. Atskanēja otrs: "Es vēlos!" un vieni elementi pakārtojās citiem: uz zemes virsmas tapa ūdens, un pāri pār tiem - gaiss un gaisma. Uz nākamo saucienu: "Vēlos!" parādījās augi. Un tad sekoja zvaigznes, dzīvnieki un visbeidzot... cilvēks. Un tā kā Dievs iemīlēja cilvēku, Viņš ieskāva to puķēs un deva tam vairošanās prieku un pat nāves pārdzīvošanu, pateicoties jaunajai - nemirstīgās dvēseles - dāvanai. Arī šīs rozes ir tapušas, pateicoties Tēva Gribai, un Viņa nebeidzamais Spēks izskaidro ziedu skaistumu. Grūti Man bija to paskaidrot tā, lai jūs Mani saprastu. Tomēr Es ticu, ka pirmajā tikšanās reizē mēs mazliet esam sapratušies. Lai jūsu dvēseles tagad strādā pie tā, ko ir uzzinājušas. Varbūt jūs vēlaties ko vairāk? Esmu šeit, lai jums to paskaidrotu. Nevajag kaunēties neziņas dēļ, tomēr nevajag tajā palikt, ja pastāv iespēja neziņu izklīdināt.

Pēc šiem vārdiem Jēzus ar mazo pieceļas un iziet laukā no lapenes. Sievietes dzīvi sarunājas savā starpā un Lidija beidzot nolemj ko pavaicāt un viņas piemēram seko arī pārējās, un viņas dodas pie Jēzus, kurš spēlējas ar Faustīnu.

Mācītāj, es neizpratu to, ko Tu sacīji par mūsu filozofiem, ka tie nevar labi dzīvot, jo esot ateisti. Bet viņi taču tic Olimpam...

Tā ir tikai ārējā ticības puse. Ja viņi patiesi ticētu Nezināmajam Dievam, par kuru jums stāstīju, kurš nomierinātu viņu dvēseles, kaut arī tas notiktu (anonīmi), un pat neatkarīgi no vēlēšanās, ja vien viņu domas būtu pievērstas tai Būtnei, tik ļoti augstākai par šiem cilvēku nabaga dieviem, kādus tiem dod pagānisms, kurā tikai nepieciešamības dēļ mazliet runā par Dievu. Jo dvēsele ir spogulis, kurš atspoguļo, un atbalss, kura atkārto.

Bet ko atspoguļo un ko atkārto, Mācītāj?

Dievu.

Tas ir liels vārds!

Bet tā ir liela patiesība!

Valērija, aizrauta no domas par nemirstību, jautā:

Mācītāj, paskaidro man, kur atrodas mana bērna dvēsele. Es vēlētos noskūpstīt un pagodināt to.

Dvēsele ir redzama visā, kas cilvēku atšķir no dzīvnieka. Kad tava mazā pateiks tev savas pirmās domas, tad tajā atklāsies viņas dvēsele. Tas notiks, kad viņa apzināti tevi iemīlēs, un šī mīlestība būs viņas dvēsele. Kad viņa atradīsies pie taviem sāniem bagāta tikumā – šis skaistums būs viņas dvēsele. Godināt vajag nevis pašu dvēseli, bet Dievu – Radītāju. Dievs vēlas sev troni katrā labā dvēselē.

Bet kur tā ir? Sirdī vai smadzenēs?

Visā cilvēkā. Tā ietver jūs un ir ietverta jūsos. Dvēselei atstājot cilvēku, tas kļūst par mironi, līķi.
Bet kad cilvēks ar grēka palīdzību to nonāvē, viņš kļūst pazudināts un uz mūžiem top atšķirts no Dieva.

- Tagad tu piekriti filozofam, kurš - kaut arī bija pagāns - sauc mūs par nemirstīgiem? - jautā
Plautīna.

Es ne tikai piekrītu, bet daru vēl vairāk. Es apgalvoju, ka tas ir ticības priekšmets. Dvēseles
nemirstība ir mūsu ticības visdrošākais un visiepriecinošākais noslēpums. Tā runā par to, no
kurienes mēs nākam un kurp dodamies.

Plautīna dziļi pārdomā teikto un beidzot atbild: - Protams! Bet vai Tu esi Dievs, vai neesi?

Es esmu Dievs. Reiz jau to tev teicu. Bet tagad esmu pieņēmis cilvēka dabu. Bet vai zini, kādēļ? Jo tikai ar šādu upuri Es varēju atrisināt jūsu prātam nesaprotamos punktus. Tad, apkarojis maldus, atbrīvojis domu, Es no nebrīves varēju atbrīvot arī dvēseli, ko šobrīd Es nevaru tev paskaidrot. Gudrību un Svētumu Es ieslēdzu Miesā. Svētums žēlastības stundā izlīs pār visu pasauli kā no saplēstas krūkas. Gudrību Es sēju kā sēklu zemē un uzticu to vējiem. Tad Nezināmais Dievs kļūs pazīstams.

- Bet Tu jau esi pazīstams! Tas, kurš Šaubās par Tavu spēku un gudrību, ir vai nu ļaundaris vai melis.

- Esmu pazīstams, tomēr tā ir vēl tikai rītausma. Pēcpusdiena jau piepildīsies ar Manis pazīšanu.

- Kāda būs Tava pēcpusdiena? Vai tas būs triumfs, un vai es to redzēšu?

Jā, tas būs triumfs un arī tu būsi tur klātesoša. Jo tu alksti pēc Nezināmā un tava dvēsele jūt izsalkumu.

Tas tiesa. Es vēlos Patiesību!

- Es esmu Patiesība!

- Tad piešķir to man, izsalkušajai.

- Tad nāc pie Mana galda, jo Mans Vārds ir Patiesības Maize.

- Bet ko teiks mūsu dievi, ja tos atstāsim? Vai tie mums neatriebsies? -bailīgi jautā Lidija.

Saki, vai esi kādreiz redzējusi dūmakainu rītausmu? Pļavas, miglas klātas, nav saskatāmas. Bet atspīdot saulei, migla izklīst un lauki atkal kļūst skaisti. Tā arī jūsu dievi ir tikai nabadzīgās cilvēciskas domas migla, kura, nepazīstot Dievu, bet vajadzībā pēc ticības, radīja sev Olimpu ar neeksistējošu pūli. Tāpat notiek ar jūsu dieviem, kad atspīd saule - Patiesais Dievs. Tie pazūd no jūsu sirdīm, nespējot jums kaitēt, jo patiesībā šie dievi nemaz nav!

- Mums vēl daudz Tevī ir jāklausās... tik daudz lietas mēs nezinām. Viss, ko Tu stāsti, mums ir jauns.

Bet vai tad jūs nespējat to pieņemt?

Plautīna pārliecinoši atbild:

Ak, nē! Es jūtos lepna tā dēļ, ko esmu uzzinājusi, un ko Cēzars nezin - ja nu vienīgi viņš uzzinās to no manis.

Tad nu esi uzticīga dzirdētajam. Es atstāju tev Savu Mieru.

Bet kā? Tu jau dodies prom, Kungs? - iesaucas Joanna.

Mani jau gaida. Man ir jādodas prom.

Atvadījies no sievietēm, Jēzus dodas prom, un Joanna steidzas Viņam pakaļ, pa ceļam stāstot, ka Kuza atkal vēloties pārvest viņu uz Jeruzalemi.

Tu veido nevajadzīgu miglu - saka Jēzus, iekāpjot laivā. - Vai nevēlies uzņemt Mani pie sevis Pashas svētkos? Un vēlāk piedalīties pamācībās, kuras sniegšu sievietēm? Miers lai ir ar tevi.

Un laiva slīd prom no krasta.

JŪS ESAT ZEMES SĀLS

Jēzus ir viens, un, ejot pa galveno ceļu, Viņš dodas kalna virzienā. Ziemeļos ir redzama Hebrona sniegotā virsotne, kas uz smaragdzaļā, uz šī kalna nogāzes malās augošo mežu fona, atgādina milzīgu pērli. Negaidīti Jēzus satiek Filipu, kurš liekās it kā stāvam sardzē, jo viņš uzreiz kaut kur lejup kliedz:

Nāciet, nāciet, Kungs ir šeit!

Tā nu no visām pusēm skrien ļaudis, lielā priekā ieskaujot savu Mācītāju. Kā sacenšoties viņi stāsta pagājušo dienu pārdzīvojumus. Tur lejā gaida daudz ļaužu un aptuveni simts mācekļi, kuru vidū atrodas arī Gamaliēla brīvlaistie kalpi - arī Erna un Stefans ir starp viņiem. Kungs pavēl ataicināt mācekļus, bet Jēzus viens pats uzkāpj virsotnē un apsēžas uz akmens. Tuvojas vakars, bet virsotnē saule vēl blāzmo. Spēcīgā meža neaizmirstulīšu smarža reibina, bet garie narcišu kāti ir noliekušies, kā rasu aicinot.

Dzirdot Savu mācekļu tuvošanos, Jēzus pieceļas, sveicinot tos ar ierastajiem vārdiem: "Miers jums!"

Smaidīgais Izāks atved Jāzepu un Tomonesu. Visi apsēžas apkārt Mācītājam, un kopā viņi ir aptuveni simts mācekļi. Jēzus lēnām un skaidri sāk runāt. Viņa slaidais stāvs tumši zilajā ģērbā, atspoguļojas uz debess fona, un sudrabotais uzlecošā mēness sirpis ar savu gaismu glāsta Debess un zemes Kungu.

Es ataicināju jūs šurp, lai uzrunātu jūs kā Manus sekotājus. Līdz šim viss bija labi un jūsu pirmajiem mācīšanas mēģinājumiem bija labas sekmes, jo Es jūs atbalstīju ar Savu lūgšanu. Šis spēks jums nenāca kā cilvēciskās piepūles rezultāts, bet gan plūda aiz pilnīgas paļaušanās uz Dievu. Visvairāk citiem dāvā tie, kuri aizmirst sevi, bet sevis aizmiršana ir grūta lieta. Cilvēks vienmēr sastāv no atmiņām, visstiprākās no kurām ir atmiņas par sevi. Vajag prast redzēt atšķirību starp Mani un sevi. Garīgais "es" atceras Dievu un savu izcelsmi [no Viņa]. Bet miesiskais "es" atceras tūkstošiem prasību, kas skar vienīgi viņu pašu un kaislības - un tas notiek daudzbalsīgi veidojot it kā kori - kas pārmāc gara balsi, atgādinot Dieva dēlu neprātu. Tādēļ priekš mācekļu pilnības vajag prast aizmirst sevi visās atmiņās, prasībās un cilvēciskā "es" baiļu pilnajos spriedumos.

Manu divpadsmit apustuļu vidū visvairāk (labuma) nesa tie, kuri visvairāk aizmirsa sevi. Un aizmirsa ne tikai savu pagātni, bet arī savu ierobežoto personību. Viņi vairs neatcerējās to, kas viņi agrāk ir bijuši un viņi atdevās Dievam tādā mērā, ka vairs neuztraucās ne par ko.

Bet tie, kuri atgriezās pie saviem ierasta jutīguma attiecība pret sevi, saviem ieskatiem un pārliecības, tie nekā daudz nespēja veikt. Kādēļ citi nespēja runāt? Jo viņi nodarbojās ar personīgo zināšanu trūkumu un bijās no apkaunojuma. Kādēļ citi tik daudz runāja par sevi? Jo viņi domāja par savu ierasto lepnību, par vēlmi pievērst sev uzmanību, aplausu saņemšanu, un domāja vispār parādīt sevi kā "kaut ko" lielu. Tikai tie, kuri parasti nevēlējās pievērst sev uzmanību, katrā gadījumā spēja cienīgi izturēties un atcerēties Dievu. Viņi nedomāja par sevi, un tādēļ juta Dievu sev līdzās esam un nebaidījās runāt.

Tagad klausieties jūs visi kopā. Mācekļi vēl nav atklāti uzstājušies ar runu, tomēr Es izmantošu arī jūs, jo Mans ganāmpulks aizvien pieaug. Pasaule nemitēsies jums uzbrukt, jo vilku skaits palielinās. Tādēļ Es vēlos rokās jums dot atbilstošas bruņas. Un ja avīm tiek atļauts pieļaut kļūdas un ganīties neatbilstošā laukā, tad jums nav brīv darīt kaut ko līdzīgu, kaitīgu. Jūs esat zemes sāls un pasaules gaisma, bet ja jūs necienīsiet savu sūtību, tad kļūsiet par izkaltušu un nederīgu sāli. Nekas vairs nespēs atgriezt tām vērtību, kad saņēmuši to kā dāvanu, jūs izkaisīsiet to, mazgājot to kaislības netīrajos ūdeņos, ar samaitātu iekāres saldmi saldinot to; tīrajam Dieva Gudrības sālim pievienojot lepnības, skopuma, gardēdības, iekāres, dusmu, saltuma pārpalikumus, tā, ka viens sāls grauds kritīs pār katra (trūkuma) septiņiem graudiem. Tad jūsu sāls būs vienīgi akmentiņu sajaukums, kurā mazais īstās sāls graudiņš pazudīs. Šie akmentiņi tad čirkstēs zobos, mutē atstājot zemes garšu, samaitājot katru ēdienu. Tāda sāls nekam nebūs derīga, jo traucēs pat cilvēka darbam, pievienoto septiņu galveno (trūkumu pazīšanas) dēļ. Tad šāda sāls būs vienīgi kājām mīdāma. Cik gan, cik gan daudz cilvēku spētu tad samīt Dieva vīrus.

Kādēļ šie aicinātie ļāva cilvēkiem nekaunīgi mīdīt sevi? Tādēļ, ka tie vairs nav spējīgi piešķirt garšu debesu lietām, kļūstot par ATKRITĒJIEM.

Jūs esat pasaules gaisma. Jūs esat kā tas pamats, kurā saule jau ir norietējusi un mēness jau ir iemirdzējies. Tas, kurš atrodas kalnā, tas spīd un top redzams, jo pat visneuzmanīgākā acs bieži paceļas augšup. Var sacīt, ka materiālā acs, kas tiek dēvēta par dvēseles lustru, atspoguļo dvēseles vēlmi, bieži neapzinātu, bet vienmēr dzīvu, līdz brīdim, kamēr cilvēks nepakļaujas sātanam. Tās ir ilgas pēc Dieva un Debesīm. Un acs, meklējot debesis, reizēm paceļas augšup.

Atcerēsimies kopīgi visu, ko darām no bērna kājas nākot uz Jeruzalemi. Kurp veras mūsu skatiens? Nešaubīgi uz svētnīcu. Bet esot tajā iekšā, mēs lūkojamies uz zeltu, kas saulē spīd. Atminēsimies arī kā uzvedamies ceļā. Kurp virzījās mūsu acis, lai aizmirstu ceļa grūtības? Uz virsotnēm, pat mazām, vai tālākām. Un tādēļ svētnīcu parasti ceļ pakalnā, lai tā piesaistītu skatienu un virzītu domas uz Dievu.

Es sacīju, ka esat gaisma. Un kur mājā tiek novietota vakarā iedegtā gaisma? Vai kādā krāsnī, vai pagrabā, vai tā tiek ieslēgta skapī? Vai apsegta ar segu? Nē. Jo citādi nebūtu jēgas to aizdegt. Bet tā tiek novietota augstu uz galda, vai pakarināta pie sienas, tā, lai apspīdētu visu telpu. Un tādēļ tam, kurš ir nostādīts augstāk, ir jāatgādina citiem par Dievu un jāapgaismo; tādam ir jābūt sava uzdevuma augstumos.

Jūs esat tie, kuriem jāatgādina par Dievu citiem ļaudīm. Tādēļ dzīvojiet tā, lai jūsos nebūtu slēpta pagānisma. Jo tad jūs kļūtu par godināšanas vietu kādai dieveklībai, aizraujot līdzi tos, kuri jūs uzskatītu par Dieva svētnīcu. Jums ir jānes Dieva gaisma. Netīra, ar olīveļļu nepiepildīta lampa tikai kvēpst un dūmo, nevis apgaismo.

Dieva gaisma spīd tur, kur pastāv labā griba pēc paveiktā darba attīrīt ikdienas atlikumus.

Dieva gaisma atspīd tur, kur dvēseles lampiņu piepilda lūgšana un mīlestība.

Dieva gaisma nebeidzami vairojas no Dieva pilnības stariem tad, ja Dieva kalps savas dvēseles stiklu saglabā tīru no melnajiem, kūpinošajiem visa veida kaisles dūmiem. Stiklam ir jābūt tīram, bez vismazākajiem traipiem. (Šeit Jēzus balss skan spēcīgi). Tikai Dievam ir tiesības un vara zīmēt uz šī stikla un ar Savas Gribas palīdzību ar spalvu ierakstīt Savu Vissvēto Vārdu. Tad Vārds kļūs par greznumu, kurš spilgti pasvītros šī slēptā dvēseles stikla pārdabisko skaistumu. Taču ja neprātīgais Dieva kalps nebūs nomodā pār sevi, un redzot savu sūtību - kas ir pārdabiska - sāks izgriezt viltotus ornamentus, un sātana iespaidā sāks skrāpēt, un izgriezt noslēpumainus un sātaniskus skaitļus, tad šī brīnumainā lampiņa vairs nezaigos skaistumā, bet saplīsīs un būs iznīcināta, zem saplēsta stikla lauskām nodzēšot visu savu liesmu. Bet ja tā neplīsīs, tad kļūs par šaubīgas dabas zīmju haosu, kurš būs kvēpu pilns un visu bojājošs.

Bēda, trīskārša nelaime tiem mīlestību zaudējošiem ganiem, kuri dienu no dienas atrunājas vest augšup ganāmpulku, kurš gaida līdz gani dosies augstienēs. Es pārsteigšu viņu un nogrūdīšu tos no viņu vietas un visu apdzēsīšu viņu dūmos.

Bēda, trīskārša bēda ļaužu mācītājiem, kuri atmet gudrību, lai barotos ar bieži gudrībai pretim stāvošām mācībām, kas vienmēr ir lepnības pilnas, bieži - sātaniskas, jo tās padara viņus par pazīstamiem ļaudīm, kamēr - klausieties un atcerieties - katra cilvēka sūtība ir kļūt līdzīgam Dievam caur svēttapšanu, kas padara cilvēku par Dieva dēlu; mācītājam un priesterim nav jāizskatās kā no pasaules nākošam, bet gan kā Dieva dēlam. Katrai dvēselei ir jāizskatās pilnīgai, lai tādējādi tā Dievam pietuvinātu Viņa mācekļus. Lāsts pār tiem pārdabiskās mācības skolotājiem, kuri kļūst par cilvēcisko zināšanu elkiem.

Bēda, daudzkārša bēda Maniem, garīgi mirušajiem priesteriem, kuri ar savu netīksmi, savas ļaunās dzīves atsalumu, ar saviem iedomāto parādību pilnajiem sapņiem, kas sniedzas ārpus Trīsvienīgā Dieva, ir pilni ar visa eksistējošā aprēķinu, kas pastāv ārpus pārdabiskās vēlmes vairot Dieva bagātību sirdīs. Viņi - niecības - dzīvo cilvēciski, savā purvā ievelkot tos, kuri uzskata viņus par "dzīvību".

Dieva lāsts pār tiem, kuri Manā mazajā, iemīļotajā ganāmpulciņā izplata samaitātību. Ne jau no tiem, kuri iet bojā jūsu slinkuma dēļ, ak, nolaidīgie Kunga kalpi, bet gan no jums katrā stundā un katrā laikā un ikvienā gadījumā Es pieprasīšu norēķinu un sūtīšu sodu.

Atcerieties šos vārdus. Un tagad ejiet. Es palikšu šajā virsotnē, arī jūs varat šeit gulēt. Rīt Gans ganāmpulkam atvērs Patiesības Ganības.

EVAŅĢĒLISKĀS SVĒTĪBAS

Ak, nabadzības vērtība! Sātana kalpi, līdz kādam neprātam jūs novedat bagātos un nabagos.

Bagātie dzīvo tikai savam zeltam, savas kritušās dvēseles nekam nederīgajam dieveklim. Nabags, dzīvodams ar naidu pret bagāto, kuram ir zelts, pat ja nepaveic bagātā miesas slepkavību, tad tomēr nolād bagāto, vēlot tam visu iespējamo ļaunumu. Nepietiek ar to, ka ļaunums nav paveikts, nepieciešams vēl ir to nevēlēties. Tas, kurš nolād, novēlot otram visas iespējamās nelaimes, vēlas tā pazušanu, kuru pats ienīst. Patiesi Es jums saku, ka vēlme jau ir darbs, bet tikai aizturēts. Ļaunas vēlmes saindē un kaitē, jo ilgst ilgāk par dusmām un ir dziļākas par tām.

Garā nabagais, ja pats ir bagāts, negrēko zelta dēļ, bet gan top svētdarīts caur to. Cilvēki mīl tādu cilvēku un svētī to, jo viņš kļūst līdzīgs tām ūdens dzīslām tuksnesī, kuras bez skopuma dāvā ūdeni, priecājas par iespēju glābt citus. Ja nabagais ir apmierināts ar savu trūkumu, ja zelts viņu nepiesaista, tad tāds strādā priecīgi, jo ir brīvs no skopuma un skaudības.

Cilvēks kļūst bagāts zelta un jūtu dēļ. Ar zeltu tiek saprasta ne tikai nauda, bet vienlīdz arī mājas, dārgumi, lauki, pārnēsājamas lietas, ganāmpulki, viss, kas materiāli bagātina dzīvi. Jūtas, kuras bagātina, ir asinssaites vai laulāto saites, draudzība, prāta bagātības, sabiedriskās iekārtas.

Kas attiecas uz pirmo kategoriju, nabagais var sacīt: man pietiek, ja es neesmu greizsirdīgs attiecībā pret citiem un esmu apmierināts ar to, kas man ir. Bet, kas attiecas uz jūtām, tad nabagajam ir jābūt modram, jo pat visnabadzīgākais cilvēks varētu šeit sagrēkot ar gara bagātībām. Katrs, kurš pārāk kaut kam pieķeras - sagrēko.

Iespējams, jūs sacīsiet: Vai mums būtu jāienīst labumi, kurus mums ir devis Dievs? Tad kādēļ Viņš liek mums mīlēt tēvu un māti, sievu un bērnus un saka: mīli savu tuvāko kā sevi pašu?

Jā, kā sevi pašu. Taču Dievu vajag mīlēt pāri visam, ar visu savu spēku, tas ir ar visu savu spēju mīlēt, kāda ir cilvēkā - tātad ar dēla, līgavaiņa, drauga un pat ar tēva mīlestību. Tieši tā, jo par Dieva lietām mums vajadzētu tā rūpēties, kā tēvs rūpējas par saviem bērniem, kurus apgādā un kurš rūpējas par to fizisko un kulturālo izaugsmi, par viņu veiksmi pasaulē. Mīlestība nav slimība un tai par tādu nav jākļūst. Dieva dotās žēlastības nav ļaunums un tām par tādām nevajadzētu kļūt. Žēlastības ir mīlestība un tiek mums dotas mīlestībai. Tādēļ šīs bagātības, kuras Dievs mums dod jūtās un labumos, mums vajag izmantot ar mīlestību. Tikai tas, kurš neveido no tām sev elku, bet gan izmanto to kā līdzekli svētai kalpošanai Dievam, pierāda, ka grēcīgi nepieķeras šīm bagātībām. Tādā gadījumā viņš praktizē svēto gara nabadzību, kad gars atraisās no visa, lai iegūtu lielāku brīvību Vislielākā dārguma - Vissvētā Dieva - iegūšanai - t.i. Debesu Valstībai.

Svētīgi ir lēnprātīgie, jo viņi iemantos zemi

Ikdienas dzīvē tas var likties pārsteidzoši. Jo tieši viņi triumfē ģimenēs, sabiedrībās, tautās. Bet vai tas ir patiess triumfs? Nē. Bailes kaunpilnā veidā pakļaujas despota varai, bet patiesībā ir tikai priekškars, kas slēpj protestu pret tirānu. Dusmīgas un augstprātīgas personas netiek mīlētas ne no tuvinieku, ne līdzgaitnieku, ne padoto puses. Cilvēki, kuri vadās pēc teiciena: "Es tā sacīju, tādēļ tam tā ir jābūt" neiegūs brīvprātīgos savai mācībai. Tādi izveido vienīgi amatniekus, kas meklēs atslēgu durvju atvēršanai uz gudrību vai zinībām, kuras izjūt, bet kuras ir pretējas tam, kas tiem tiek uzspiestas. Tie priesteri, kuri dvēseļu iemantošanai izmanto nevis iecietīgu saldmi, pazemīgi un mīlestībā gaidot dvēseles atgriešanos, bet gan metas tām virsū dusmās un nepārliecinošā spēkā - pie Dieva neved. Ja šīs dvēseles būtu svētas, tad viņām jūs, priesteri, nebūtu vajadzīgi, lai nokļūtu līdz gaismai, jo tādā gadījumā gaisma jau mājotu viņos pašos! Ja dvēseles būtu taisnīgas, tām tiesneši nebūtu nepieciešami, lai noturētos taisnības robežās, jo tā jau mājotu viņos. Ja dvēseles būtu veselas, tām nebūtu nepieciešami ārsti.

Tādēļ esiet laipni, un neatbaidiet dvēseles. Bet drīzāk gan piesaistiet tās ar mīlestību. Jo miermīlība ir mīlestība. Ja jūs būsiet klusi, jūs iemantosiet zemi un Dievu, atgriezīsiet to vietu, kuru iepriekš bija pārņēmis sātans, jo ar savu miermīlību, kas vienojas ar mīlestību un pazemību, jūs uzveiksiet naidu, lepnību, atbrīvojot dvēseles no nekam nederīgām lietām. Tad pasaule būs jūsu, tas ir Dieva, jo atzīstot Dievu par pilnīgu radības Kungu, jūs kļūsiet taisnīgi, atdodot Viņam pienākošos godu.

Svētīgi ir tie, kas raud, jo viņi taps iepriecināti

Zeme ir ciešanu vieta, kura no cilvēka acīm izspiež asaras. Iesākumā ciešanu nebija, bet cilvēks pats tās izsauca zemes virsū. Un tagad sava prāta samaitātībā viņš cenšas tās pavairot visos iespējamos veidos. Atskaitot slimības un nelaimes, kas rodas zibens, vētras, lavīnu, zemestrīču rezultātā, cilvēks citu cilvēku sāpināšanai – jo tas vēlas lai ciestu citi, nevis viņš pats - atrod aizvien jaunus līdzekļus ciešanu sagādāšanai. Viņš atrod arvien šausmīgākus slepkavnieciskus ieročus un izdomā aizvien zemiskākas morālās ciešanas.

Cik gan asaru cilvēks izsauc otrā cilvēkā sava slepenā ķēniņa - sātana - pamudināts. Tomēr, patiesi Es jums saku, ka šīs asaras var kalpot cilvēka pilnveidošanai. Cilvēks ir kā izklaidīgs bērns, bezrūpīgs un virspusējs, un vienlīdz ar aizkavētu saprāta attīstību. Bet asaras beidzot liek viņam kļūt nobriedušākam, saprātīgākam. Tikai tie, kas raud, vai ir raudājuši, prot mīlēt un saprast citus. Mīlēt brāļus, arī tos, kas raud, saprast viņu sāpes, labsirdībā tiem izprotoši palīdzēt, bet cik gan grūti ir ciest pašam! Šādi cilvēki prot mīlēt Dievu, jo viņi ir sapratuši, ka viss, kas atrodas ārpus Dieva, ir ciešanas, viņi ir sapratuši, ka asaras ticībai netraucē, jo no ciešanām tās pārvēršas mierinājumā. Tā nu mīlestībā raudošie taps iepriecināti.

Svētīgi ir tie, kas alkst un slāpst (pēc) taisnības, jo viņi taps piepildīti

Kopš dzimšanas brīža līdz pat nāvei, cilvēks ir pārtikas badā. Viņš atver savas lūpas piedzimstot, lai zīstu spilvenu, un mirstot, (tas atver savas lūpas), lai norītu zāles. Cilvēks strādā, lai tam būtu pārtika. No zemes viņš izveido milzīgu spilvenu, no kura tas zīž nepārtraukti, lai nenomirtu. Bet vai cilvēks ir zvērs? Nē, viņš ir Dieva dēls, kurš trimdā pavada dažus vai daudzus gadus. Bet viņa dzīve turpinās, kaut arī viņš nomaina savu mājvietu.

Ar dzīvi ir tāpat kā ar riekstu, kuram ir kodols. Čaula nav īstais rieksts, bet tāds ir kodols. Ja zemē tiks iestādīta rieksta čaula, tad no tās nekas neizaugs, bet no kodola izaugs liels koks. Tāpat ir ar cilvēku: par nemirstīgu kļūst dvēsele, nevis miesa. Un dvēseli vajag barot, lai tā iegūtu nemirstību, kurai vēlāk - pie pēdējās augšāmcelšanās - mīlestība pievilks klāt arī miesu. Dvēseles barība ir taisnība un gudrība: tās tiek uzsūktas kā šķidrums un ēdiens un tās dara savu darāmo. Jo vairāk dvēsele nobauda šo barību, jo arvien lielākas tajā rodas svētas slāpes iegūt Gudrību un iepazīt Taisnību. Bet pienāks dvēseles slāpju remdēšanas diena. Dievs dāvās Sevi Savam bērnam, piespiedīs pie Savas Sirds, bet Debesīs šo bērnu piesātinās brīnumainā Māte un dvēsele nekad vairs nejutīs izsalkumu, bet gan laimīgi atdusēsies Dieva Klēpī. Neviena cilvēciskā mācība nelīdzinās šai Dievišķajai patiesībai. Piepildīt var saprāta ziņkāri, bet gara vajadzību tā nevar apmierināt. Pat zīmju daudzveidības vidū gars izjūt netīksmi un novērš savas lūpas no rūgtās barības; tas izvēlas labāk ciest badu nekā ēst barību, kas nenāk no Dieva. Tādēļ nebīstieties, pēc Dieva slāpstošie un alkstošie! Esiet uzticīgi, un Tas, kurš jūs mīl jūs piepildīs.

Svētīgi žēlsirdīgie, jo viņi taps apžēloti

Kurš no cilvēkiem var pateikt: "Man žēlsirdība nav vajadzīga?" - neviens. Un ja Vecajā Derībā bija sacīts: "Acs pret aci un zobs pret zobu", tad kādēļ gan Jaunajā Derībā neteikt: " Tas, kurš būs žēlsirdīgs, žēlsirdību saņems?" Visiem taču ir nepieciešama apžēlošana.

Ne jau kāda forma, vai rita veids - kas kalpo vienīgi ārējām zīmēm, kuras tiek dotas tumšajam cilvēciskajam saprātam - dāvā mums piedošanu. Bet to dod vienīgi iekšējais mīlestības rits, kas ir žēlsirdība. Tas, ka Vecajā Derībā bija noteikts āža vai jēra upuris, vai dažu monētu ziedošana - bija tādēļ, ka katra ļaunuma pamatā vienmēr bija divas saknes: skaudība un lepnība. Skaudība tika atņemta izdevumu dēļ, lai iegādātos upura dāvanu, bet lepnība šī rita atspoguļojumā: "Es salieku upuri, jo sagrēkoju". Vienlīdz tas tika darīts arī tāpēc, lai apsteigtu laiku un laiku zīmes, un izlietās asinis bija to Asiņu simbols, kuras taps izlietas, lai izlīdzinātu cilvēces grēkus.

Tā nu svētīgs ir tas, kurš prot būt žēlsirdīgs pret izsalkušajiem, kailajiem, bez patvēruma palikušajiem, pret tiem, kuri atrodas vēl lielākā nabadzībā: kuriem ir slikts raksturs, kuri sāpina tos, kas ir tiem apkārt. Esiet žēlsirdīgi. Piedodiet, jūtiet līdzi, palīdziet, māciet, pabarojiet. Neieslēdzieties stikla tornī, sakot: "Es esmu tīrs un es neiešu pie grēciniekiem." Nesakiet: "Es esmu bagāts un laimīgs, es nevēlos dzirdēt par citu trūkumu."

Atcerieties, ka jūsu bagātība, jūsu veselība, ģimenes labklājība var pazust ātrāk par dūmiem, kurus izgaiņā vējš. Un atcerieties, ka stikla tornis ir kā palielināmais stikls, jo tas, kas ieejot pūlī paliek slēpts, vienam pašam, vientulībā ieslēdzoties stikla tornī, no visām pusēm ir gaismas apspīdēts, nevar palikt apslēpts.

Žēlsirdība ir nepieciešama, lai slepenībā dvēsele nemitīgi veiktu atmaksas upuri, jo tad tiek saņemta žēlsirdība.

Svētīgi ir sirdsšķīstie, jo viņi redzēs Dievu

Dievs ir Šķīstība, un Debesis ir Šķīstības Valstība. Tas, kas ir nešķīsts, Debesīs, kur ir Dievs, ieiet nevar. Tā nu tas, kurš ir nešķīsts, nevar ieiet Dieva Valstībā. Bet Dievs jau iepriekš dāvā prieku Saviem dēliem. Kas ir šķīsts, tam Debesu aizsākums jau ir zemes virsū, jo Dievs noliecas pār šķīsto, un tas savukārt redz savu Dievu. Tāds nepazīst cilvēciskās mīlestības garšu, bet jau nobauda Dieva mīlestību un tāds var teikt: "Esmu kopā ar Tevi, un Tu esi manī, tā Tu piederi man, kā manas dvēseles Līgavainis." Ticiet Man - tajā, kurā mīt Dievs, notiek pārmaiņas, pateicoties kurām cilvēks kļūst svēts, gudrs, spēcīgs, uz viņa lūpām dzimst vārdi un viņa darbi vairs nav cilvēka, bet Dieva darbi, kurš dzīvo viņā.

Kas ir tā cilvēka dzīve, kurš skata Dievu? Tā ir svētība. Vai tad jūs gribētu pazaudēt tādu
dāvanu strutojošas nešķīstības dēļ?

Svētīgi ir miermīlīgie

Miers ir viena no Dieva īpašībām. Dievs ir atrodams tikai mierā. Jo miers ir mīlestība, bet karš ir naids. Sātans ir ienaidnieks. Dievs ir miers. Tas, kura raksturs ir ātrsirdīgs un kurš vienmēr ir gatavs izsaukt vētru, nevar tikt dēvēts par Dieva dēlu, un arī Dievs nesauks tādu par Savu dēlu. Par Dieva dēlu vienlīdz nevar saukties tas, kurš, kaut arī neizsauc vētras, tomēr nepieliek pūles, lai miermīlīgi tās apklusinātu. Miermīlīgs cilvēks izplata mieru pat bez vārdiem. Pār sevi valdošais nes sev līdzi mieru tāpat kā lampa sniedz gaismu, kā kūpināmais trauks izplata smaržu.

Tad nesaskaņas izklīst, gaiss attīrās no naida baktērijām, norimst strīdu trakuma viļņi, un tas viss notiek pateicoties miera garam, kas staro no Dieva dēliem. Rīkojieties tā, lai Dievs un cilvēki varētu jūs saukt par miera bērniem.

Svētīgi ir tie, kas cieš vajāšanas taisnības dēļ

Daudzi cilvēki ir tik neprātīgi, ka neieredz labo, lai kur tie to sastaptu. Viņi necieš arī labos ļaudis, it kā katrs labais cilvēks - kaut arī klusējot - tos apsūdzētu un komentētu viņu. Patiesībā vienas dvēseles labestība vēl vairāk pasvītro ļauna cilvēka ļaunumu. Patiesa ticīgā ticība vēl vairāk liek manīt nepatiesa ticīgā liekulību. Tādēļ tas, kurš ar savu dzīves veidu nemitas liecināt par patiesību, tiek ienīsts. Tas ir tāpat kā ar karu. Cilvēks vairāk attīstās sātana vajāšanas mākslā nekā svētajā mīlestības mākslā. Bet vajāt ir iespējams tikai to, kam nav ilgs mūžs. Mūžīgā cilvēka godība nepakļaujas lamatām, bet vajāšanu laikā pat iegūst vēl lielāku dzīvīgumu. Dzīvība iztek caur atvērtām asinsvadu brūcēm iztek ar izsmeļošu piepūli. Bet asinis ir nākamā karaļa purpurs, bet piepūle ir pakāpienu daudzums līdz tronim, kādu Tēvs ir sagatavojis Saviem bērniem - mocekļiem, kuriem karaliska vieta debesīs jau ir rezervēta.

Svētīgi jūs esat, ja jūs lamās, visu ļaunu netaisni par jums runās un vajās

Rīkojieties tā, lai jūsu vārdi būtu debesu grāmatās ierakstīti, tur, kur taisnīgi un mīlestībā ir pierakstīti labo dvēseļu darbi, lai tie no Dieva saņemtu apsolīto balvu.

Visvairāk ienīsti un nomelnoti bija pravieši. Bet kad Debesu vārti atvērsies, Dieva Pilsētā tie ieies kā lieli ķēniņi un eņģeļi priecīgi dziedot tiem atdos godu. Tāpat arī jūs, uzticības Dievam dēļ nomelnoti un ienīsti, saņemsiet Debesu triumfu un laikam beidzoties, Debesīm līdz galam noformējoties, ikviena jūsu asara tiks novērtēta un tās iegūs priekš jums šo mūžīgo godību, kuru jums šobrīd Tēva Vārdā Es apsolu.

Ejiet. Rīt Es turpināšu runāt. Šobrīd lai paliek vienīgi slimie, lai Es varu tiem palīdzēt. Miers jums. Lai pārdomas par pestīšanu caur mīlestību pavada jūs ceļā, kura galamērķis ir Debesis.

OTRAIS KALNA SPREDIĶIS

Šodien ļaudis skaitā ir vēl vairāk. Malā ir redzams arī kāds romietis. Klātesoši ir vienlīdz Erma un Stefans.

Jēzus lēnām dodas uz Savu vietu un aizsāk runāt:

- Nedomājiet, ka esmu nācis Likumu atcelt. Atcerieties arī to, ka Es esmu Cilvēks un saprotu cilvēciskās vājības. Es vēlējos pamudināt jūs sekot Tam, skatienu novirzot nevis uz šauro bezdibeni, bet uz Gaismu. Bet ja bailes no soda atturēs grēkot no desmit dvēselēm trīs, tad pārliecība par balvu Debesīs palielinās šo dvēseļu skaitu, kas tiecas pēc apbalvojuma, no septiņiem līdz desmit. Uzticība iegūs priekš sevis vairāk kā bailes. Tomēr Es vēlos, lai jūs cieši ticētu, un darītu labu. Es vēlos lai jūsu paļāvība uz Dievu būtu pilnīga, un lai jūs darītu labu nevis septiņiem no desmit, bet desmit cilvēkiem no desmit, un lai jūs iegūtu debesu balvu.

Es neizmainu ne burtu Likumā, kuru Sinaja kalnā starp zibeņiem jums deva Pats Visaugstākais.

Kas ir Visaugstākais?

Dievs - Trīsvienībā vienīgais.

No kurienes Viņš ņēma šo Likumu?

No Savas Domas.

Kā Viņš to deva?

Ar Savu Vārdu. .

Kādēļ Viņš to deva? .

Savas Mīlestības dēļ.

Tā nu redziet, ka tur klātesoša bija Svētā Trīsvienība. Un Vārds, vienmēr Domai un Mīlestībai paklausīgs, uzrunāja jūs ar Mīlestību.

Vai Es varu būt pretrunā Pats ar Sevi? Nevaru. Bet tā kā Es spēju visu, tad varu papildināt Likumu, padarīt to pilnīgāku. Aizgājušo gadsimtu garumā cilvēki Likumu ir padarījuši nevis pilnīgāku, bet vairāk nesaprotamu, neizpildāmu, pievienojot tam priekšrakstus un likumus pēc saviem ieskatiem, priekš personīgā labuma, tādejādi apkraujot un par nederīgu atzīstot Dieva doto Vissvētāko Likumu. Vai tad kāds augs var izdzīvot, ja pār to nepārtraukti nāk lavīnas, netīrumi un plūdi? Tāds augs nomirst. Līdzīgi arī Likums daudzās sirdīs ir miris, apslāpēts zem pārāk liela daudzuma lavīnu piebūvēm. Es esmu nācis to visu atmest, esmu nācis atbrīvot Likumu un to augšāmcelt; Es padarīšu to vairs nevis par Likumu, bet gan par Karalieni. Valdnieki pasludina likumus, bet Es Likumu padarīšu par Karalieni. Es uzlabošu to, kronēšu, tās kaklā uzlikšu evaņģēlisko padomu apkopojumu. Sākumā bija kārtība. Sākumā pastāvēja nepieciešamība. Tagad ir pilnība... Es varu sacīt, ka svēts ir tas, kurā mīlestība un alkas neļauj redzēt ko citu bez Dieva. Tāda cilvēka sirds ir pie Dieva un Viņš tādos saskata Savus brāļus un redz viņu lūgumus. Un neatraujot skatu no Dieva, Viņš aizbildina par tiem, kas atrodas vajadzībā. Savu ideālu - kalpošanu - Viņš pretstata miesai, bagātībai, personiskajam labumam. Vai svētais ir nabadzīgs, vai pazemots? Ne viens, ne otrs, jo tāds cilvēks ir iemantojis gudrību un patieso bagātību. Tā nu viņam pieder viss. Tāds nejūt nogurumu, jo nemitīgais strādnieks sevi tādā veidā uztur. Viņš vienlīdz saprot pasaules ciešanas, tomēr Viņu uztur Debesu cerība. Viņš pārtiek no Dieva un priecājas Viņā. Svētais ir sapratis dzīves nozīmi.

Es nedz mainu, ne atmetu Likumu, kā arī nebojāju to ar mainīgo cilvēcisko uzskatu pielikumiem. Es papildinu to. Līdz pat pēdējai dienai tam ir jāpaliek par Likumu - (t.i. jāpaliek nemainīgam): bez vārda maiņas, nedz kāda baušļa atmešanas.

Lai dvēsele taptu atpestīta, pietiks pieņemt likumu tādu, kāds tas tika dots. Bet tā kā varonīgas dvēseles ir retums, Es runāšu priekš parastām dvēselēm, neslēpjot to, kas ir nepieciešams. Tomēr labi atcerieties sekojošo: tas, kurš atļaujas lauzt kaut mazāko no šiem baušļiem, tas Debesu valstībā tiks uzskatīts par vismazāko. Bet tas, kurš ar darbiem vairāk kā ar vārdiem mudinās citus būt paklausīgiem, tas Debesu Valstībā būs liels, un viņa apbalvojums palielināsies ar katru Debesīm iegūto dvēseli. Es zinu, ka tas, ko runāju, daudziem nepatiks, tomēr Man ir jāsaka taisnība, kaut arī tā Es iegūšu ienaidniekus. Patiesi Es jums saku, ka gadījumā, ja jūsu taisnība neatšķirsies no nabadzīgās un nepareizās rakstvežu un farizeju mācītās definīcijas, ja jūs nebūsiet daudz labāki un patiesāki par viņiem, jūs Debesu Valstībā neieiesiet.

Sargieties no viltus praviešiem. Tie nāk tērpušies jēra ādā, bet patiesībā ir plēsīgi vilki. Sargieties sekot viņiem. Cilvēkam ir mēle un viņš to lieto. Tam ir acis un viņš ar tām skatās, cilvēkam ir rokas un viņš ar tām darbojas. Taču ir vēl cita lieta, kas liecina par viņa patieso būtību: viņa darbi. Kas tad ir lūgšanā saliktas rokas, ja pēcāk tās zog vai ļaunu dara? Un acis - kad tās izliekas mirdzam iedvesmā un kustas uz visām pusēm, bet pēcāk grēcīgi lūkojas uz sievieti, vai ar naidu skatās uz ienaidnieku? Un kas gan ir mēle, kura prot čukstēt melīgas uzslavas un pievilt ar saldiem vārdiem, bet vēlāk aiz muguras nomelno citus un top spējīga pat melīgi zvērēt, lai tikai iemantotu godu?

Kas gan ir mēle, kura izrunā liekulīgas lūgšanas, bet pēcāk tuvākajam atņem godu un apmāna to? Tā iedveš riebumu. Šausmīgas vienlīdz ir melīgas acis un rokas.

Un tikai cilvēka darbi, patiesie darbi, vai viņa rīcības veids ģimenē, darbā un attieksmē pret tuvāko un kalpiem patiesi liecina: "ka tas ir patiess Dieva kalps".

Labs koks nedod ļaunus augļus, bet ļauns koks - labus augļus. Ērkšķu krūmi nekad nedos vīnu, nedz nogatavojušās vīnogas. Savvaļas puķes nesniegs augļus ēšanai, kaut arī tām būs ziedi.

Ļauns cilvēks ar savu izskatu var likt sevi cienīt, bet tas arī viss. Pat mīksts dadzis rada mezgla iespaidu. Bet tam neuzmanīgi pieskaroties, uzreiz top redzams, ka tā ir vienīgi cilvēkam netīkamu, bet lopiņa kaitīgu ērkšķu sauja. Tādēļ gani to no savām ganībām izravē un naktī sadedzina, lai arī to sēkla ietu bojā. Es nesaku jums: "Nolādējiet viltus praviešus un liekuļus." Bet gan: "Atstājiet to Dieva ziņā", un arī :"Uzmanieties un izvairieties no tiem, lai paši jūs nesaslimtu no tiem."

Vakar Es stāstīju, kā vajag mīlēt Dievu. Šodien Es uzstāju par tuvākmīlestības nepieciešamību. Kādreiz tika sacīts: mīli draugu, un ienīsti ienaidnieku. Tajos laikos bija labi, ka cilvēks nepazina Dieva tuvumu. Tomēr tagad ir iestājušies jauni laiki, kuros Dievs tik ļoti ir iemīlējis cilvēku, ka ir sūtījis tam Savu Vārdu, lai to pestītu. Un šis Vārds šobrīd runā. Tagad žēlastība tiek izlieta. Tad Vārds piepildīs miera un pestīšanas upuri, un tad žēlastība netiks izlieta, bet tiks dāvāta katrai Kristum ticīgai dvēselei. Tādēļ tuvākmīlestību vajag padarīt pilnīgu, kas draugu vienos ar ienaidnieku. Jūs tiekat nomelnoti? Mīliet un piedodiet. Jūs tiekat sisti? Mīliet un pagrieziet otru vaigu pretim tam, kas jūs sit, domājot par to, ka labāk, lai dusmas nāk pār jums, kuri protat tās panest, nekā pār to, kurš atriebtos par saņemto apvainojumu. Jūs esat aplaupīti? Nedomājiet pie sevis: šis tuvākais ir skaudīgs. Bet sakiet sev: šis mans brālis atrodas vajadzībā, un dodiet tam tuniku, ja apmetni viņš jau ir paņēmis. Neļaujiet viņam izdarīt jaunu zādzību, jo viņam vairs nebūs vajadzības kādam novilkt apģērbu. Jūs sakiet: bet varbūt tas ir ļaunas gribas dēļ nevis vajadzības spiestas rīcības rezultāts! Dodiet tuniku arī šādā gadījumā. Dievs jums to atmaksās, bet ļaundaris nokaunēsies. Daudzkārt piedzīvojis šādu izturēšanos grēcinieks atteiksies no sava ļaunuma, viņš var iespēt laboties un atgriezīs nozagto lietu.

Esiet devīgi attiecībā pret tiem, kuri zagšanas vietā godīgi prasa to, kas tiem ir vajadzīgs. Ja bagātie būtu patiesi nabadzīgi garā - kā Es mācīju jūs vakardien - tad nepastāvētu tādas riebīgas sabiedriskās atšķirības, kuras ir par iemeslu tik daudzām nelaimēm. Domājiet vienmēr šādi: ja tas būtu es, kas atrastos vajadzībā, ko es justu, saņemot atteikumu lūgumam pēc palīdzības. Dariet citiem to, ko paši vēlētos saņemt, un izvairieties no tā, kas arī jums būtu nepatīkams. Esiet dāsni un žēlsirdīgi visa veida palīdzības sniegšanā. Jo vairāk jūs dosiet, jo vairāk saņemsiet, ar pilnu un bagātu mēru jums atmērīs. Dievs jums vienmēr piešķirs vairāk!

Mīliet! Mīliet! Nepietiek mīlēt tos, kas jūs mīl un sagaidīt no tiem pretmīlestību, jo tā dara parasti, godīgi ļaudis. Mīliet pēc Dieva līdzības, kurš ir pat jūsu ienaidnieku Radītājs. Es gribu, lai jūs esat pilnīgi un tādēļ Es saku jums: esiet pilnīgi kā jūsu debesu Tēvs ir pilnīgs. Tuvākmīlestības bauslis ir tik liels, ka Es jums vairs nesaku (kā tas bija senāk): nenokauj! Bet Es jums saku: nedusmojies! Tas, kurš apvainos brāli, to tiesās Sanhedrins. Bet kurš apiesies ar to kā ar muļķi, to tiesās Dievs... tādēļ, ja tev Dievam ir jāsaliek upuris, un tu atminēsies, ka esi apgrēkojies pret brāli, vai ka jūti pret viņu aizvainojumu, atstāj savu upuri uz laiku altāra priekšā un sākumā izlīgsti ar savu brāli.

Katrā jautājumā uzlūko Dievu un vaicā sev: vai man ir tiesības darīt to, ko Dievs neapstiprina? Jo Dievs nav tik nepielūdzams un spītīgs kā jūs. Bēda jums, ja Viņš tāds būtu. Tādā gadījumā pestīts netaptu neviens.

Šāda nostāja pamudinās jūs uz mierīgākām un pazemīgākām jūtām. Tad Dievs nevilcināsies apbalvot jūs. Šeit Manā priekšā ir viens, kurš Mani ienīst un tādēļ viņš neuzdrošinās pateikt Man: "dziedini mani", jo viņš zina, ka Es pazīstu viņa domas. Bet Es saku: lai notiek tas, ko vēlies. Un tāpat kā zvīņas nokrīt no acīm, tā lai no tavas sirds tumsības nokrīt naids.

Ejiet visi mierā. Rīt Es runāšu vēl.

Ļaudis pamazām izklīst, iespējams, izklīst tik lēni gaidās, ka skanēs dziedinātā kliedziens, taču tāds neatskan. Tad apustuļi un vecākie mācekļi, kuri bija palikuši kalnā, apvaicājas:

Bet kas viņš bija? Vai viņš patiesi tika dziedināts? - viņi uzstāj ar savu jautājumu, gaidot Mācītāja atbildi, kurš skatās uz aizejošiem.

Jēzus neko neatbild, bet tad saka:

Viņa acis tika dziedinātas, bet ne dvēsele. Tā ir naida pilna un Es neko tur nespēju līdzēt.
- Bet kas viņš ir?

Nelaimīgais.

Tad kādēļ Tu viņu dziedināji? - izjauta Pēteris.

Vai Man vajadzētu satriekt visus viņam līdzīgos?

Kungs... es zinu, ka tu negribi, lai saku "jā" un tādēļ es to nedaru... tomēr es domāju "jā", un tas ir tas pats.

Tas ir tas pats, Pēteri. Bet zini, ka tad... Ak, cik gan daudz siržu ir naida zvīņu pilnas Man apkārt.

Nāc, iesim tur, uz virsotni, lai no augstuma nolūkotos skaistajā Galilejas jūrā. Tikai tu un Es.

TREŠAIS KALNA SPREDIĶIS

Šodien pūlis ir vēl lielāks - ļaudis ir aizņēmuši arī taciņas. Jēzus saka:

Viena no cilvēka biežajām kļūdām ir cieņas trūkums pat pašam pret sevi. Mēs zinām, ka cilvēkam ir grūti būt atklātam un cieņas pilnam. Tādēļ arī viņš pats rada sev iemauktus, kuri spiež viņu iet pa ceļu, kuru viņš pats priekš sevis ir izvēlējies. Bez tam šie iemaukti, kā apkrauts zirgs, bieži nomet sakas un iet kurp vēlas un tā kā tam ir ērtāk, vērā neņemot pārmetumus, kādus viņš var saņemt no Dieva, cilvēku un paša sirdsapziņas puses. Šie iemaukti ir zvērēšana. Bez tam Dievs mums to nav mācījis, bet ir pat aizliedzis: "Tev nebūs sniegt viltus liecību". Tas, kurš jūt vajadzību zvērēt, nav drošs par sevi, nedz par tuvākā nostāju attiecībā pret viņu. Un tas, kurš no citiem pieprasa zvērestu parāda, ka netic tiem. Šāds pieradums pie zvērēšanas ir cilvēka morālās necieņas sekas, un no tām vajag kaunēties. Bieži caur šādu izsacīšanos: (zvēru pie tā) ka Dievu mīlu, kā mammu mīlu u.t.t., cilvēks liek otram cilvēkam - klausītājam - noticēt viņa teiktajam, tādejādi maldinot viņu. Tāds cilvēks ir svētuma zaglis, ļaundaris, nodevējs, slepkava. Un kā nodevējs, slepkava viņš ir? Protams, ka Dieva, jo viņš piesauc Patiesību, lai attaisnotu savus melus, tādejādi apvainojot Dievu. Šobrīd viņš smejas par to, bet pienāks brīdis, kad viņš vairs nesmiesies, jo Tas, kuram pieder visa vara, parādīsies šausminošs Savā Majestātē! Ar Savu skatienu vien Viņš nospers šādu vīru kā ar zibeni, pirms Viņa balss iemetīs to mūžīgās pazušanas aizā.

Tāds cilvēks ir ļaundaris, jo viņš piesavina sev cieņu, kādu viņš nav pelnījis. Lāstu satricināti tuvākie izrāda viņam šo cieņu, bet viņš ietērpjas tajā, izliekoties par tādu cilvēku, kāds viņš patiesībā nav.

Viņš ir nodevējs, jo ar zvēresta palīdzību viņš apsola to, ko nevēlas pildīt. Tāds cilvēks ir slepkava, jo ar savu zvērestu, viņš iznīcina labo slavu, vai pat paša dvēseli, jo Dieva acīs - kuras redz katru netaisnību - viņš kļūst pretīgs. Dievu nevar apmānīt ar viltus vārdiem, vai maldinošiem darbiem. Dievs redz visu. Dievs ne uz mirkli no acu skatiena nepazaudē nevienu cilvēku. Nepastāv tik apbruņota cietokšņa vai tik dziļa pagraba, kur neiespiestos Viņa skatiens. Pat cilvēka sirds cietoksnī Dievs iekļūst vienmēr. Un Viņš tiesās jūs nevis pēc jūsu zvērestiem, bet gan pēc jūsu darbiem. Tādēļ Es saku skaidri un gaiši: nekad nezvēriet pie Debesīm, kas ir Dieva tronis, nedz pie zemes, kas ir Viņa kāju pamesls, nedz pie Kunga Nama. Nezvēriet pie mirušo kapiem, nedz pie viņu dvēselēm. Kapi ir puvuma pilni, bet dvēseles lieciet mierā, ja tās ir taisnīgas, bet ja tās tādas nav, tad nepalieliniet to mokas, pievienojot tām savus pašu grēkus. Lieciet mirušiem mieru, jo viņi jau vairs nespēj aizstāvēties, jo elle neatver savus vārtus un pazudinātie spēj tikai nolādēt.

Tāpat nekad nezvēriet pie savas galvas, acīm, mēles, rokām -jums nav tiesības to darīt. Viss, kas jums ir, nāk no Dieva un jūs esiet vienīgi Dieva dotās mantas laicīgi sargi. Kādēļ gan nelāgi izmantot sev nepiederošas lietas? Vai tad jūs varat sev pielikt kādu galvas matu vai manīt tā krāsu? Un ja jūs neko no tā neiespējiet, tad kādēļ izmantot to kā apstiprinājumu savam zvērestam?

Lai jūsu runa ir šāda: jā, jā vai nē, nē. Neko nepiemetiniet, jo to piedāvā sātans, kurš vēlāk smejas par jums, kad jūs krītat melos. Vienmēr esiet atklāti savā runā un lūgšanā. Nedariet kā liekuļi, kuri lūdzoties vēlas tapt ievēroti un paslavēti par dievbijību, un vēlāk tie apgrēkojas pret Dievu un tuvāko.

Kādēļ jūs izliekaties par to, kas neesiet, lai izpelnītos uzslavu, kuru neesiet pelnījuši? Liekuļa lūgšana it kā saka: Es taču patiesi esmu svēts, visi to redz, kad es lūdzos... Paša cilvēka vainām tiek uzklāts priekškars, un tad lūgšana - raidīta līdzīgā nodomā - kļūt par zaimiem. Ļaujiet lai Dievs Pats pasludina jūs par svētajiem, bet jūs rīkojieties tā, lai visa jūsu dzīve sauktu jūsu vietā: "Lūk, Dieva kalps!" bet paši par sevi klusējiet. Lai eņģeļi neieļaunojas par jūsu mēli, kuru kustina lepnība! Sevis slavēšana un to nožēlojamo atlīdzību - kura vēlāk pārvērtīsies pelnītā sodā - atstājiet lepnības un liekulības pilnām personām.

Lūgties pirmkārt vajag sirds vajadzības dēļ, par kādu kļūst doma un vārds, skatiens un darbs. Pazemīga sirds atklāti un pilna uzticības iemīlēs Dievu, bet nāves stundā tā ar visu savu mīlestību metīsies Dieva skavās. Bet savas sirds nostūrī sarunājoties ar jūsu Tēvu, atmetiet visu, kas nāk no pasaules - šo vēlmi pievērst sev uzmanību, vēlmi celt citus, atmetiet šo garo lūgšanu - kuras ir nebeidzamu, monotonu vārdu pilnas, kuros nav mīlestības - skrupolozitāti. Atbrīvojieties beidzot no daudzajām mutiskām lūgšanām, kuras tiek izrunātas ar lūpām, bet kurās neviens sargeņģelis neklausās, ja nu vienīgi tas karsti pats lūdzas par savu aizbilstamo. Ir tādi cilvēki, kuri par svarīgāku lietu uzskata šo savu monologu nekā viesmīlīgu ciemiņa uzņemšanu vai žēlsirdīgas palīdzības sniegšanu kādam. Šādas dvēseles ir kritušas lūgšanas elkdievībā. Lūgšana ir mīlestības darbs. Iedarbīgi var lūgties arī cepot maizi un pārdomāt - rūpējoties par slimajiem.

[Piezīme: katrs padarīts darbs, (kas tiek veikts) lai atdotu Dievam godu un pildot Viņa Gribu, ir kā visciešākā savienošanās ar Viņu, līdz pat kļūšanai par "vienu lietu " un pie tam uz mūžiem Debesīs!]

Nebīstieties! Tēvs redz. Tēvs saprot, Tēvs dzird. Tēvs uzklausa. Cik gan žēlastības Viņš piešķir par vienu nopūtu, kas tiek raidīta mīlestībā! Netopiet līdzīgi pagāniem. Dievam nav vajadzīgs, lai jūs uzskaitītu to, ko Viņam būtu jums jādod. To pagāni var teikt savām elkdievībām, kuras nedzird, bet to nedrīkstat jūs, jūs nedrīkstat sacīt Trīskārt Svētajam Dievam, kurš vienlīdz ir jūsu Tēvs un zina visu, pirms jūs Viņam lūdziet nepieciešamās lietas. Lūdziet, un jums taps dots. Meklējiet un jūs atradīsiet. Klauvējiet, un jums atvērs. Nebaidieties prasīt un nebīstieties, ja nesaņemsiet prasīto.
Lūdziet, jo kaut arī šobrīd jums nekas nav vajadzīgs, jūsu dzīve taču nebeidzas šajā brīdī. Bet kas ir labs šodien, rīt var būt jau neatbilstošs.

Jūs to neziniet, jo pazīstat tikai pašreizējo brīdi un arī tas ir Dieva žēlastība. Bet Dievs zina nākotni un bieži - lai atvairītu no jums lielākas ciešanas - Viņš dotajā brīdī neuzklausa jūsu lūgšanu. Cik gan reižu Tēvs uz lūgumiem atbild: Es nevaru uzklausīt! Un Viņš saka tā ne jau tādēļ, ka būtu nespējīgs, bet gan tādēļ, ka zina šī lūguma sekas. Katrs no jums ir maiga māte savam "es", kura nevēlas ļaut, lai šis "es" raudātu, tādēļ tā lūdz žēlastību, bet Dievs saka: "Es nevaru!" Tas būtu tev kaitīgi! Un pienākot mūžības dienai, dvēsele saka: Paldies Tev, mans Dievs, ka toreiz Tu neuzklausīji manu muļķību!

CETURTĀ KALNA MĀCĪBA

Šeit ir arvien vairāk dažāda veida un vecuma ļaudis. Vienmēr klātesoši ir arī Stefans un Erma, kaut arī viņi vēl nav iekļauti mācekļu pulkā.

Jēzus sāk mācību:

Miers jums visiem! Vakar Es stāstīju jums par lūgšanu, par zvērestu un par gavēni... Šodien Es vēlos jums iemācīt tālākās pilnības pakāpes. Tās būs lūgšana, uzticēšanās, atklātība, mīlestība un dievbijība.

Atcerieties, ka zemes dārgumi ir nepastāvīgi, bet Debesu dārgumi ir mūžīgi. Vai jūs esat piesaistījušies pie sava īpašuma un vai jums ir grūti no tā šķirties? Tad nu pārnesiet to uz Debesīm! Jūs sakāt: Debesīs taču nav vietas zemes lietām, kā gan tās varam turp pārnest? Uz gara valstību nevar pārnest materiālās lietas. Bet sev līdzi jūs varat paņemt šo lietu augļus. Bet kāds gan ir naudas auglis? Tā taču netiek stādīta, un arī vēlāk tā nepavairojas. Nē, bet tā var tikt pielietota tā, lai ar tās palīdzību tiktu nopelnītas Debesis.

Lūk, līdzekļi, lai nonāktu līdz šim mērķim:

Necentieties sakrāt dārgumus zemes virsū, dzīvojot priekš tiem tā, ka tuvākais jūs ienīst un Dievs atmest. Nav vērts tā dzīvot, jo bagātība zemes virsū vienmēr ir nedroša un ļaundari var to nozagt.

Daudzas lietas spēj to iznīcināt. Ugunsgrēks un plūdi, ļaundari, rūsa un dažādi kaitēkļi iznicina laukus un dārzus. Dažādas slimības un nelaimes var iznīcināt ganāmpulkus. Peles un kodes var sabojāt dārgus materiālus. Rūsa var iznīcināt dārgus traukus un lampas. Viss, viss ir pakļauts iznīcībai.

Bet kad šīs zemes labums tiek pārvērsts pārdabiskajā labumā, tad pirmais tiek glābts no visa veida iznīcības. Dariniet sev makus debesīs: tur nav nedz ļaundaru, nedz nelaimes gadījumu. Lai jūsu dārgumi vienmēr atrodas Debesīs, lai tur tie būtu labi noglabāti. Un ja šajā gadā jūs esat palīdzējuši desmit cilvēkiem, tad nākamgad palieliniet šo skaitu divas vai trīs reizes.

Nelielieties ar labiem darbiem pasaules acīs. Lai tie paliek redzami vienīgi Dievam. Lai kaitīgie apmierinātās lepnības gliemeži neiznīcina jūsu žēlsirdības rozes, cik gan daudz tiek darīts goda iegūšanai. Tad tiek grēkots ar garīgo skopumu šo uzslavu vākšanas procesā. Bet tas viss ir kā salmi - nekas, tikai salmi. Centieties vienīgi pēc Dieva uzslavām. Kad jūs dodiet žēlastības dāvanas, nesauciet savā priekšā, lai pievērstu garāmgājēju uzmanību, un nedariet to publiskā vietā. Tādi jau ir saņēmuši balvu un no Dieva to nesaņems. Kad jūs dodat žēlastības dāvanas, lai jūsu kreisā roka nezin ko dara labā, un pēcāk aizmirstiet to. Nejūsmojiet paši par sevi kā krupis purvā, kurš piepūšas tā, ka pārplīst. Jūsu mīlestības avots Dieva Nebeidzamās Mīlestības priekšā nav nekas un ja jūs gribēsiet būt vienlīdzīgi ar Viņu un sāksiet piepūsties lepnībā, tad visbeidzot aiziesiet bojā. Aizmirstiet arī savu darbu, jo tad Dieva smaids apgaismos jūs un piepildīs jūs ar mieru. Dievs redz katru slēpto ļaunumu un katru neizpaudušos labumu un Viņš atlīdzinās par tiem. Nerūpējaties par rītdienu, jo neviens nezin, kas viņu sagaida. Dvēseles dzīve ir daudz svarīgāka par miesas dzīvi. Debesu Tēvs visu zina. Palūkojieties uz putniem, kuri ne sēj, nedz pļauj, un tomēr tie nemirst no bada. Bet jūs taču esat vairāk vērti par tiem.

Kurš no jums savam augumam spēj pielikt kaut vai vienu sprīdi? Ja jau jūs paši nespējat izaugt kaut mazliet, tad kā jūs varat palielināt savu bagātību, lai nodrošinātu vecumdienas? Jūs nevarat nozīmēt nāves dienu, tad kādēļ gan rūpēties par nākotni?... Neesiet mazticīgi, neskumstiet par rītdienu! Jūsu Tēvs taču zin jūsu vajadzības un Viņš jūs mīl. Tādēļ centieties pēc visnepieciešamākajām lietām - pēc ticības, labestības, mīlestības, pazemības, žēlsirdības, šķīstības, taisnības, miermīlības un visiem citiem tikumiem, un Debesis jums kļūs pieejamas.

Tad viss pārējais jums tiks piemests, pat bez lūgšanas (par šīm pārējām lietām). Tas, kurš rūpējas par savu dvēseli, par tā miesu parūpēsies Dievs Pats. Neraizējaties, ka esat tādi nepilnīgi, vai par to, ka jums trūkst bagātības. Neraizējaties par rītdienu, jo tā pati par sevi padomās. Un kādēļ gan domāt šodien, vai tad nepietiek ko noņemties ar vakardienas atmiņām? Katrai dienai atstājiet tai piederošās raizes un pašreizējām ciešanām nepievienojiet nākamās ciešanas. Sakiet vienmēr šo Dieva Vārdu: šodien!

Un šodien Es jūs svētīju un lai šī svētība pavada jūs jau kopš šīs jaunās dienas sākuma līdz rītdienai, t.i., līdz brīdim, kad atkal jums Dieva Vārdā vēlēšu mieru.

PIEKTAIS KALNĀ SPREDIĶIS

Rīts ir lielisks. Visa apkārtne ir pavasara ziedu klāta, kā slavējot Dievu ar savu skaistumu. Ļaužu pūļi nemitīgi steidzas kalnup. Turīgie griežas pie apustuļiem un dod tiem ziedojumus priekš trūcīgajiem, šī kustība atgādina grēksūdzi, jo tie tiek novesti malā, lai viņiem kaut ko uzticētu. Toms paņem vienu no ceļojuma maisiem un mierīgi saliek tajā visu saziedoto monētu kaudzi, un tad aiznes to pie Jēzus kājām, priecīgi sakot:

Mācītāj, šodien Tev noteikti pietiks priekš visiem.

Jēzus pasmaida un saka:

Sāksim šeit, tagad, ar šo. Sagrupējiet ļaudis pēc viņu vajadzībām.

Tas notiek diezgan ātri pateicoties Toma enerģijai, kurš uzkāpis uz liela akmens savā spēcīgajā balsī sauc: -Tie, kuriem ir kādas sāpes, lai ātri nostājas ēnā pa labi no mani.

Tomam seko Iskariota, kurš iesaucas:

Kam ir vajadzīga materiāla palīdzība, tas lai tuvojas man, bet pārdomājiet labi, lai jūs nemelotu, jo Mācītāja acis lasa sirdīs!

Tikmēr Jēzus noliecas pār slimajiem un dziedina tos. Visbeidzot visi ir nomierināti un Jēzus var sākt runāt:

- Miers ar jums. Ja Es skaidroju Kunga ceļus, tad daru to tādēļ, lai jūs pie tiem turētos. Neviens taču nevar vienlaicīgi iet pa taciņu, kas ved pa labi, un to, kas ved pa kreisi. Pat ja šīs takas atrastos blakus, ir neiespējami ar vienu kāju iet pa vienu, ar otru kāju pa otru taku. Jūs vienīgi nomocītos ar šādu vingrošanu un beidzot jums viss sapītos. Bet starpība starp Dieva un sātana ceļu ir liela un attālums starp takām arvien pieaug - viena ved uz Kapernaumu, bet otra uz Tolemaīdu. Dzīve ir tāda: tā jāj starp pagātni un nākotni, starp ļauno un labo. Un vidū atrodas cilvēks ar savu brīvo gribu, un ceļa galā vienā pusē ir Dievs un Viņa Debesis, bet otrā pusē sātans un elle. Cilvēks var izvēlēties, neviens viņu nespiež. Nesakiet: "bet sātans kārdina", lai attaisnotu savu tieksmi krist lejā. Arī Dievs "kārdina" ar Savu Mīlestību, un cik gan spēcīga tā ir! Viņš kārdina ar vārdiem, un cik gan svēti tie ir! "Kārdina" ar solījumiem, bet cik gan saistoši tie ir! Tad kādēļ gan pakļauties tā kārdinājumiem, kurā klausīties nav vērts! Vārdi, solījumi un Dieva mīlestība, vai ar tiem nepietiek lai neitralizētu sātana indi? Neviens nevar kalpot diviem kungiem, kam ir dažādi ieskati, jo vai nu vienu viņš iemīlēs, un otru ienīdīs, vai otrādi. Jūs nevarat vienlīdzīgi piederēt Dievam un pasaulei, jo Dieva Gars nevar piekrist pasaules pierunāšanas garam. Dieva Gars svētdara, bet otrs gars pazemo.

Tādēļ, Dieva dēli, sargājieties paši no sevis. Esiet patiesi modri, lai nepakļautos kārdinājumam. Kārdinājums pats par sevi vēl nav ļaunums. Bet lai to uzvarētu ir jāsagatavojas cīņai. Ļaunums būtu ļauties kārdinājumam sagatavošanās un uzmanības trūkuma dēļ. Cīņa nogurdina, bet apdomājiet cik daudz labuma tā iegūst priekš jums. Vai tad vienas patīkamas stundas dēļ jūs gribētu zaudēt visu miera pilno mūžību? Ko jums dod apmierinājums, kas rodas miesas, zelta un domu rezultātā? Neko. Bet ko jūs iegūsiet, atmetot to? Visu. Es uzrunāju grēciniekus, jo ikviens cilvēks tāds ir. Sakiet Man atklāti, vai pēc kaisles, lepnības vai skopulības jūs esat jutušies labāk un drošāk? Parasti pēc acumirklīgas iekāres apmierināšanas iestājas neapmierinātība, nedrošība, riebums, bailes, nemiers. Tādi vienmēr ir šādas stundas augļi. Es lūdzu jūs, atcerieties, ka jūs visi esat brāļi, un ka ikvienam ir miesa un dvēsele. Pastāv daudz iemeslu grēka izdarīšanai. Tādēļ esiet žēlsirdīgi pret citiem un labestībā palīdziet tiem piecelties un nokļūt līdz Dievam. Dariet tā, un balva jums nezudīs...

Un tieši šobrīd sākas dīvaina kustība un visi pagriežas tās virzienā. Jēzus pārtrauc runāt un arī lūkojas turp. Tik skaists Viņš izskatās Savā tumši zilajā tērpā, ar uz krūtīm sakrustotām rokām, saulei apspīdot Viņa gaišo galvu.

Nost no ceļa, ļaudis, dodiet vietu skaistumam! - sauc kāda jauna, dusmīga balss.

Parādās četri eleganti greznojušies vīrieši, viens, no kuriem ir romietis, jo mugurā tam ir romiešu toga. Kā triumfa, uz sakrustotām rokām viņi nes Mariju no Magdalas, kura šobrīd vēl ir liela grēciniece.

Magdalēna izskatās lieliski. Viņas zeltainie mati, kas sniedzas līdz ausīm ir dīvaini sasprausti ar dārgām spraudēm, kuras satur zelta diadēmu, virs pieres ar pērlēm nosētu. Vieglā, baltā kleita ir bez piedurknēm, pie pleciem to satur zelta ķēdītes.

Lūk, esam izpildījuši dievietes vēlmi - iesaucas romietis.

Bet tur ir Apollo, kuru viņa gribēja skatīt. Pavedini Viņu tagad... tomēr savu skaņu drumslas atstāj arī mums.

Magdalēna iesmejas un viegli nolec uz zemes kā skaists grēka zieds.

Jēzus caururbj viņu ar skatienu, bet viņa drosmīgi un ar smiekliem panes to. Tad Viņš novērš skatienu un vairs neuzlūko viņu. Toties Viņš skatās uz Saviem klausītājiem, kuri izskatās stipri ieļaunojušies šī notikuma dēļ, un turpina runāt:

- Es stāstīju jums par žēlastību un savstarpējo mīlestību, bet tagad teikšu jums to, lai jūs nebūtu kā rakstveži un farizeji, kuri pret citiem, bet ne pret sevi, ir ļoti stingri. Par nešķīstu viņi dēvē to, kas ir ārpusē, bet patieso nešķīstību glabā pašu sirdīs.

Dievs nav kopā ar nešķīstajiem, jo viņi maitā Dieva īpašumu: dvēseli, īpaši bērna dvēseli. Bēda tiem, kuri ar sātanisku nežēlību atņem citiem spārnus, dvēseli iegrūžot dubļos. Bēda...! Labāk ir būt zibens nospertam, nekā nonākt līdz tādam grēkam.

Bēda jums, bagātnieki, kuri baudiet dzīvi, jo tieši jūsu vidū ir visvairāk nešķīstības.

Šobrīd jūs esat piesātināti, tomēr jūs pieredzēsiet izsalkumu (bez tā apmierināšanas) uz mūžiem. Jūs esat bagāti un jūs varētu paveikt tik daudz laba priekš citiem, bet jūs nodarāt ļaunumu sev un pārējiem. Vēlāk jūs iepazīsiet šausmīgu nabadzību, kas nebeigsies nekad. Šobrīd jūs smejaties un uzskatāt sevi par uzvarētājiem. Bet vēlāk jūsu asaras piepildīs elles dīķus un tām nebūs gala.

Kur gan atrodas laulības pārkāpšanas pūznis? Nekas nespēj attaisnot laulības pārkāpšanu. Nekas. Nedz tas, ka vīrs ir atstājis sievu, ne žēlums pret atstāto. Jums ir tikai viena dvēsele. Netīra dvēsele no skaistās miesas dosies uz mūžīgo uguni. Tādēļ glābiet to, lai jūsu dvēsele neaizietu mūžīgā pazušanā. Atgriezieties, kamēr vēl ir laiks, kamēr vēl pastāv glābšanas iespēja.

Magdalēna klausās šajos vārdos sākumā ar ironijas izteiksmi, bet beigās viņa dusmās piesarkst. Viņa ir sapratusi, ka neskatoties uz viņu, Jēzus runā tieši par viņu.

Viņa saceļas pret to un beigās neiztur. Viņa steidzīgi skrien prom no kalna neprātā smejoties, uz dadžiem saplēšot savu kleitu.

Jēzus turpina:

Šis gadījums jūs aizvainoja. Jau kopš divām dienām šis mūsu patvērums - tik tālu no purva esošs -ir sātana šņākšanas iztraucēts.

Tā nu šī vieta pārstāj būt par mūsu patvērumu, tādēļ mēs atstāsim to. Tomēr Es vēlos pabeigt Savu sakāmo. Tieši šeit Dievs parādās visā Savā Radītāja majestātē, jo sātans taču nespēj radīt pat ne zāles stiebru. Turpretī Dievs var visu un tas mūs stiprina. Saule šobrīd spēcīgi karsē, tādēļ patverieties ēnā un variet ieturēt maltīti. Un tad Es pabeigšu mācību.

Pūlis sauc: Labi! Labi!

Pēc brīža Jēzus turpina:

Jau ne reizi vien esmu jums stāstījis par laulības pārkāpšanu. Ko tas īsti nozīmē? Tā ir kaislīga vēlme pēc tā, kas nepieder mums. Grēkošana sākas ar vēlmi, turpinās ar pavešanu, piepildās ar pierunāšanu, beidzās ar darbu.

Kā tas sākas? Parasti tas sākas ar nešķīstu skatienu. Tad rodas vēlme, izsalkums, iekāre. Tā aizsākas kaislība. Ja iekārotā persona ir līdzīga, tad seko grēks. Tādēļ atcerieties: ja jūsu labā acs ir jums par ieļaunojumu, tad izraujiet to un aizmetiet to tālu prom no sevis. Jo labāk jums ir būt bez acs nekā uz mūžiem grimt elles tumsībā.

Ir sacīts, ka tas, kurš attālina savu sievu, dod tai šķiršanās rakstu. Bet tas nenāk no Dieva, jo vedina sievu uz laulības pārkāpšanu. Tādēļ tas, kurš attālina savu sievu, pastrādā šo grēku, jo vienīgi nāve var šķirt laulātos draugus.

To atcerieties. Bet ja esat izdarījuši nelaimīgu izvēli, tad šobrīd pieņemiet tās sekas kā krustu. Un ja jūs esiet nelaimīgi, tad nepadariet par tādiem arī savus bērnus, kuri ne pie kā nav vainīgi. Un laulātā drauga nāves gadījumā pirmajā vietā ir jāliek mīlestība pret bērniem. Mirstošajam uz atvadām ir jādzird: ej mierā, par bērniem neuztraucieties. Es mīlēšu tos arī tavā vietā. Izaudzināsim viņus reizē...

Bērni, tagad Es griežos pie jums un lūdzu, lai savās sirdīs jūs ierakstītu Manus vārdus, un vēlāk tos atkārtotu. Esiet vienmēr labi pret vājajiem. Netiesājiet, un jūs netapsiet tiesāti. Dievs savam apsolījumam ir uzticīgs.

Mīlestība ir kā grēku atlaišana. Lai jūsu sirdīs ir mīlestība pret visiem un visu. Ja Dievs jums palīdz to sasniegt, tad nekrītiet lepnībā, centieties drīzāk kāpt pa pilnības kāpnēm un izstiepiet rokas pretim nogurušajiem un vilšanās piemeklētajiem. Kādēļ tu raugies uz skabargu sava brāļa acīs, bet baļķi savējā neredzi? Neesiet liekuļi! Mīlestības trūkumam nepievienojiet nesaprātīgumu! Jo ja pastāv vajadzība palīdzēt citiem ceļa grūtības, tad nav brīv būt par mūžīgas patiesības izpaudējiem tiem, kuri maldīgi tās sev ir piesavinājušies un vēlāk uzskatīs sevi par praviešiem. Un vēlāk tie svētzādzīgi bojās Dieva darbu. Vajag prast runāt un prast klusēt, pārdomāt un darīt - tas ir nepieciešams lai labi kalpotu Dievam. Un tad Dievs jūs apgaismos. Mūžīgās patiesības līdzinās pērlēm, un tās savukārt netiek mestas cūkām, kuras alkst pēc samazgām un dubļu peļķēm vairāk par dārglietām, kuras tās samin ar kājām. Svētas lietas suņiem netiek dotas. Atcerieties to vienmēr!

Tas, kurš Manos vārdos klausās, ir līdzīgs cilvēkam, kurš savu māju vēlas būvēt uz klints. Nav šaubu, ka viņš nomocīsies, rokot un kaļot pamatus klintī, tomēr vēlāk māja būs stipra kā klints. Tā pretim stāsies gan lietum, gan vējam. Tāds būs tas, kurš balstās uz ticību. Bet tas, kas klausās vienīgi virspusēji un necenšas atcerēties Manus vārdus - jo tādā gadījumā nepieciešama būtu piepūle, ciešanas, pārāk daudz lietu atmešana - kļūs līdzīgs cilvēkam, kas māju būvē uz smiltīm. Tiklīdz pāri nāks negaisi, tā uzceltā māja ātri sabruks, un nesaprātīgais saimnieks lūkosies vairs vienīgi uz mājas drupām.

Bet krītot garīgi slikti celtajai ēkai, nekas to vairs nespēs atjaunot. Nākamajā dzīvē vairs nekas netiks celts. Un nelaime tam, kurš pāries turp vienīgi ar drupām.

Esmu beidzis. Tagad Es svētīju jūs Dieva Vārdā. Savu mieru Es jums dodu un jau dodos prom.

KALNA MĀCĪBU NOSLĒGUMS

šo nakti mācekļi ir pavadījuši kalna pakājē. Vienīgi Jēzus paliek nepārtrauktā lūgšanā. Rīta agrumā parādās labvēlīgi noskaņotais rakstvedis Jānis (kuram šeit atrodas īpašums) kopā ar daudziem kalpiem, kuri nes grozus, piepildītus ar maizi, sieru un olīvēm. Viņi ir atnesuši pat pagatavotu kazlēnu, piekodinot, ka tas ir domāts Mācītājam. To visu viņi novieto pie Viņa kājām. Jēzus klātesošajiem sāk izdalīt maizes un siera gabalu un sauju ar olīvēm. Bet dažām māmiņām ar bērniem Viņš pasniedz vēl gaļas gabaliņu.

Bet tas taču ir priekš Tevis, Mācītāj - saka rakstvedis.

Arī Es ēdīšu, neuztraucies. Tomēr Es zinu, ka tu esi labs un tādēļ Es dodu arī tiem, kam tas visvairāk ir nepieciešams.

Pārtikas dalīšana beidzot ir beigusies. Rakstvedis Jēzum pasniedz mazliet piena skaistā glāzē. Mācītājs labprāt to izdzer.

Vai tagad Tu ļausi man paklausīties Tevī - vaicā Jānis, kuram Erma un Stefans paklanās ar lielu godbijību.

Bet, protams, esi laipni lūgts, nāc mums līdzi - nosaka Jēzus un sāk runāt:

Dieva griba ir aizturējusi mūs šajā vietā, jo ceļa turpināšana sestdienā būtu priekšrakstu pārkāpšana, un tādēļ citu cilvēku ieļaunošana. Vajag svētīt svētkus un godināt Kungu lūgšanu vietās. Bet lūgties var visur, ja vien mēs griežamies pie Dieva. Jonasam taču lūgšanas vieta bija valzivs vēders, bet Judītei Holofernija telts. Un elkdievības vidū, kurā dzīvoja pravietis Dāniēls, Dievs deva tam vislielākos pravietojumus par pēdējiem laikiem. Tādēļ vēl jo vairāk - šī mūs patreiz ieskaujošā vide, kura uzrunā mūs caur šiem ziediem un vārpām, un kurā spīd saules lampa - var būt par lūgšanas vietu. Tā nu lai šī vieta šodien priekš mums ir sinagoga. Lūgties un krāt nopelnus Debesīm mēs varam visur.

Bet Debesis mēs nopelnām tad, kas pildām Tēva gribu. Šodien no rīta kāds sacīja, ka ja jau viss nāk no Tēva Gribas, tad arī mūsu kļūdas esot atkarīgas no Tās. Tie ir lieli, mūsdienās izplatīti maldi. Vai tad Tēvs var kādreiz gribēt, lai viņa dēls būtu vainīgs? Nevar! Un tomēr daudzās ģimenēs ir ļauni dēli, kaut arī viņu tēvi ir bijuši labi. Tādā gadījumā neviens tēvu nevaino par šādu dēlu.

Dievs ir tēvs, bet cilvēki ir dēli. Grūtos apstākļos Dievs saka: šobrīd tev ir grūti, tomēr ja tu izturēsi labajā, tas palīdzēs tev priekš mūžīgās laimes. Dievs iesaka, bet nepiespiež. Mīliet Dieva Gribu un sekojiet tai, neskatoties uz pasaules un sātana pretestību. Sauciet Mani par Mesiju, Kungu. Sekojiet Man un dariet to mīlestībā. Un tomēr ne visi no jums ieies Debesu valstībā kopa ar Mani, bet gan tie, kuri pilda Mana Tēva Gribu.

Pienāks diena, kad Es būšu par Tiesnesi. Šobrīd Mana gana nūja savāc visas dvēseles vienkopus un aicina tās patiesības ganībās. Tomēr vēlāk nūja pārvērtīsies karaliskā zizlī un tad Mans Spēks būs citāds. Tad ar nepiekāpīgu Taisnību Es atdalīšu avis – tās, kuras būs augušas Patiesībā no tām, kuras turējās pie maldiem.

Tā Es rīkošos pirmajā reizē, un vēlāk arī otrajā. Un bēda tam, kurš starp pirmo un otro Tiesneša parādīšanos [atsevišķo un pēdējo tiesu] vēl nebūs attīrījies, neprotot atmest indi. Trešā kategorija [tā, kura turējās tikai pie maldiem] jau vairs neattīrīsies. Nekādas ciešanas tiem vairs nepalīdzēs. Viņi gribēja tikai maldus un pie tiem arī turējās. Iespējams viņi tur vaidēs: kā tad tā, Kungs? Vai tad mēs neizteicām pravietojumus Tavā Vārdā? Vai arī mēs nedarījām brīnumus?

Un tad Es skaidri pateikšu: Jā, jūs uzdrīkstējāties piesaukt Manu Vārdu, lai parādītu to, kādi esat. Savu neprātu jūs gribējāt rādīt kā dzīvi Jēzū, [tas galvenokārt skar sektas, kuras ir pret kristietību], tomēr jūsu augļi jūs apsūdz. Kuru gan jūs esat pestījuši? Kad tad ir izteikti jūsu pravietojumi? Un ko paveica jūsu brīnumi? Jo Mans ienaidnieks tomēr ir spēcīgs. Bet viņš nespēj darīt vairāk par Mani. Viņš jums ir palīdzējis paplašināt herēzijas loku. Jūs veicāt brīnumus, kas apdullināja pūļus. Mani kalpi nerada maldus, viņi māca vienīgi pildīt Dieva Gribu, izplatīt visapkārt mieru, klusumu un saskaņu. Tādēļ Es varu teikt: šie ir Mani kalpi, bet jūs Es nepazīstu. Ejiet prom no Manis, netaisnības darītāji!

Tad Es tā teikšu un tas būs taisnīgs vārds. Esiet modri, lai jūs nebūtu to pelnījuši un staigājiet vienmēr pa drošo paklausības ceļu. Tad jūs priecāsieties Dievā. Miers jums!

Jēzus svētī visus klātesošos, bet rakstvedis Jānis, lūkojoties Kungā, klusē.

OTRĀ TIKŠANĀS AR MAGDALĒNU

Visa apustuļu kolēģija ir sapulcējusies ap Jēzu. Viņi sēž zālē blakus upītei, ēd maizi ar sieru un padzeras svaigo ūdeni. Putekļiem klātās sandales liecina par liela ceļa attāluma veikšanu un mācekļi gribētu atpūsties šeit ilgāk.

Taču nenogurdināmajam Ceļiniekam ir citi nodomi. Tveicei mazliet noplokot, Viņš tūlīt

pieceļas un lūkojas apkārt... Un tad saka: Iesim - un vairs Viņš nebilst ne vārda. Vai mēs atgriezīsimies Kapernaumā? -jautā Pēteris.

Nu tad dodamies uz Tiberiādi? - Pēteris kā vienmēr vēlas visu zināt.

Arī nē.

Bet šis ceļš ved vienīgi uz turieni... Tur vienlīdz ir arī Magdala.

Magdala! - iesaucas ieļaunotais Pēteris (jo šai vietai ir slikta slava).

Jā, mēs ejam uz Magdalu. Vai tu uzskati sevi par pārāk cienījamu, lai dotos turp? Pēteri! Pēteri! Manas Mīlestības dēļ Man ir jāiet ne tikai uz tādu pilsētu, bet pat uz pašu grēka vietu. Kristus nav nācis pestīt atpestītos, bet gan pazudušos, bet tev ir jābūt nevis par Sīmani, bet par Pēteri - par Klinti citiem, vai tu bīsties sasmērēties? Skaties, pat Jānim nekas slikts tur nenotiks. Jo viņš negrib šo ļaunumu. Arī tu to nevēlies, tāpat kā šobrīd to nevēlas neviens no jums. Kamēr cilvēks ļaunumu nevēlas, tas arī nenotiek. Bet negribēt ļaunumu vajag stipri un nemitīgi. Un šo spēku un pastāvību var iegūt no Tēva ar patiesas lūgšanas palīdzību. Ne visi jūs spējat tā lūgties... Ko tu saki, Jūdas? Pārāk nepaļaujies uz sevi. Es, Kristus, lūdzos nepārtraukti, lai varētu uzveikt sātanu. Vai tu esi lielāks par Mani? Lepnība ir sprauga, caur kuru ienāk sātans. Jūdas, esi modrs un pazemīgs. Matej, tu labi pazīsti šo pusi, tad nu saki Man vai labāk būtu iet pa šo ceļu vai meklēt citu?

Mācītāj, ja mēs gribam ieiet trūcīgo priekšpilsētā, tad iesim šeit. Bet ja runa ir par bagātnieku mājām, tad mums vajag nogriezties tajā vietā.

- Tad nu nogriezīsimies tur, jo runa iet tieši par šīm mājām. Ko tu saki, Jūdas?
Neko, Mācītāj. Jau otro reizi Tu man jautā, kaut arī es neko nesaku.

- Ar lūpām tu nesaki neko, bet murmini savā sirdī. Bet savā sirdī tu runā... Otra persona nav
nepieciešama sarunai. Bieži mēs runājam paši ar sevi... bet nevajag kurnēt vai aprunāt kādu, pat pie sevis ne.

Tagad visi iet klusējot. Mājas lieliskajos dārzos kļūst greznākas un skaistākas. Šeit dzīvo vienlīdz romieši, dažādi varasvīri un tirgotāji.

Jēzus iet tik droši it kā zinādams kurp dodas. Kādā no bagātajām mājām top dzirdams kliedziens un raudas. Tās ir sieviešu un bērnu balsis, īpaši vienas sievietes balss izmisīgi sauc: Dēls! Dēls!

Jēzus atskatās uz apustuļiem. Priekšplānā tūlīt iznāk Jūdas. Tu ne, Matejs ies un uzzinās, kas tur notiek.

Tas ir kāds strīds, Mācītāj. Mirst romiešu ievainotais cilvēks. Ir atskrējusi mirstošā māte un bērni.

- Dodamies turp.

Bet, Mācītāj! Mācītāj! Tas notika grēcinieces mājā!

- Ejam.

Viņi ienāk pa plaši atvērtajām durvīm skaistā mājvietā un dārzā. Istabā ar atvērtajām durvīm ir dzirdamas sievietes raudas.

Jēzus savā drošajā solī ieiet istabā, bet nesveicinās. Viens no klātesošajiem Jēzu pazīst un godbijībā noliecas. .

Jāzep, kas šeit notika? - Kungs jautā. Mācītāj, viņš saņēma dunča dūrienu sirdī un tagad mirst...

- Kādēļ?

Vecākā, pie ievainotā sēdošā, sieviete iesaucas: Tā ir viņa, viņa viņu apbūra... viņas dēļ viņš mūs pameta, kaut elle tūlīt viņu aprītu.

Jēzus paskatās un pretējā stūrī ierauga Magdalēnu, pret sienu atbalstījušos, pusapģērbtu, jo mugurā viņai ir kaut kas vieglai, lejup krītošai kleitai līdzīgs.

Jēzus nolaiž skatienu. Magdalēna, šādas vienaldzības spiesta, pieceļas un ieņem zināmu nostāju. Sieviete - Kungs saka mātei - nenolādi. Atbildi: kādēļ tavs dēls atradās šajā namā? Jo viņa viņu nobūra! Viņa!

Apklusti. Viņš pārkāpa laulību. Viņš bija necienīgs tēvs šiem mazajiem. Tādēļ arī viņš ir pelnījis sodu. Šajā un nākamajā dzīvē tas, kurš grēkus nenožēlo, žēlsirdību nesaņem. Es apžēlošos tikai par tavām un mazuļu sāpēm. Vai tava māja ir tālu?

Kādus simts metrus no šejienes.

Ņemiet viņu un aiznesiet turp.

Tas nav iespējams, Mācītāj, viņš taču mirst.

- Dariet kā Es jums saku.

Tā nu zem mirstošā tiek palikts dēlis un lēnām viņš tiek nests. Viņi šķērso ceļu un ieiet ēnainā dārzā.

Sievietes skaļi raud. Tiklīdz viņi ieiet dārzā, Jēzus uzrunā māti:

Vai tu spēj piedot? Ja tu piedosi, piedos arī Dievs. Lai saņemtu žēlastību, nepieciešama ir laba sirds.
Tavs dēls ir grēkojis un vēl grēkos. Labāk priekš viņa būtu nomirt, lai viņš atkal nekristu
līdzīgā grēkā. Bet tad jūs kristu izmisumā. Esmu nācis jūs atpestīt, nevis pazudināt. Tādēļ Es saku: celies un topi vesels!

Guļošais sakustas, atver acis un redzot raudošās sievietes, nokaunējies nolaiž galvu.

- Dēls! - iesaucas māte - tu gandrīz biji miris, bet Viņš tevi izdziedināja. Tad nu apdomājies un nezaudē prātu dēļ tādas...

Jēzus pārtrauc vecāko sievieti:

Apklusti. Tu piedzīvoji žēlsirdību, tad nu arī pati esi žēlsirdīga. Tavā mājā notika brīnums, kuru paveikt grēcīgā mājā Es nevarēju. Tagad ārstējiet viņu, jo viņam mazliet ir jāpacieš. Esiet tagad visi, labi. Ardievu. .

Jēzus svētībā uzliek rokas uz abu sieviešu un bērnu galvām.

Tad Viņš iziet, ejot garām Magdalēnai, kura bija tiem sekojusi līdz pat žogam un kura šobrīd stāv tur, atspiedusies pret koku. Jēzus palēnina soli, it kā mācekļus gaidīdams, tomēr es domāju, ka Viņš Magdalēnai vēlējās dot iespēju izrādīt nožēlas pazīmes. Bet viņa nesakustas.

Tuvojas mācekļi un Pēteris nespēj atturēties, neizmetis attiecīgu vārdu par viņu. Magdalēna atbild ar smiekliem.

Taču Jēzus Pēteri ir dzirdējis un tagad stingrībā griežas pie viņa:

Pēteri, Es nevienu neapvainoju. Par grēciniekiem vajag lūgties, nevis apvainot tos.

Magdalēna pārtrauc smieties, noliec galvu un aši aizskrien savas mājas virzienā.

TRŪCĪGO MĀJĀ

Visi runā par mirstošā dziedināšanas brīnumu, bet Mācītājs klusējot, nopietns dodas uz to pilsētas daļu, kur dzīvo nabadzīgie ļaudis.

Viņš apstājas pie kādas mājiņas, no kuras tieši šobrīd lēkājot izskrien mazs zēns, aiz kura nāk māte.

Sieviete, vai ļausi mums ieiet savā dārzā un nogaidīt līdz rimsies svelme?

- Bet nāc, Kungs. Pat uz virtuvi, ja vēlies, bet es tūlīt atnesīšu ūdeni un padzērienu.

- Nerūpējies, Man pietiks, ja mazliet šeit pasēdēšu.

Tomēr sieviete atnes ūdeni slāpju veldzēšanai un tad grozās pa dārzu, it kā vēlēdamās kaut ko pavaicāt, bet neuzdrīkstas to darīt. Viņas dēlēns viņai traucē trokšņojot un ķerot taureni vai citus kukaiņus, līdz māte uzšauj viņam pa dibenu. Bērns skaļi raud, un Jēzus pasauc to pie Sevis.

Tad sieviete saka: Benjamīn, nāc, netraucē! Tomēr Kungs atbild:

Lai viņš paliek šeit, tagad viņš uzvedīsies labi! - un tad Viņš zēnam saka: Neraudi! Māmiņas sitiens nesāp, viņa gribēja tikai, lai tu esi paklausīgs. Kādēļ tu tā trokšņoji?

Viņa gribēja tikai dzirdēt ko Tu runā - viņa man to pateica. Bet es gribēju atnākt pie Tevis un es trokšņoju tādēļ, lai Tu mani pasauktu.

Tad viņi iesmejas un māte piesarkst.

Nekaunies. Tu gribēji klausīties Manī, kādēļ?

Jo Tu esi Mesija. Tādu brīnumu var paveikt tikai Mesija. Jā, es vēlētos paklausīties Tevī. Es nekad neizeju aiz Magdalas robežām, jo... jo mans vīrs ir prasīgs un man ir pieci dēlēni. Visjaunākajam ir četri mēneši.

Bet kur ir tavs vīrs?

Jūrā, jo ja mums nav zivju, tad ēsts netiek. Man ir vienīgi šis dārziņš. Vai gan ar to var pietikt
septiņām personām? Bet Zaharijs gribētu, lai tas tā būtu.

Esi pieticīga, jo katram ir savs krusts.

- Ak, grēciniecēm ir tikai patīkamās lietas. Es redzēju kā viņas dzīvo! Viņas tērē un nodara sāpes citiem. Viņas atmet savu krustu, viņas nesastrādā rokas darbā. Tā nu viņas ir skaistas un smalkas. Viņas nesaņem Ievas sodu. Mums, mātēm, tas ir jāizcieš... Tu droši vien mani saproti.

Es saprotu tevi. Taču zini, ka arī viņām ir smags krasts, kaut arī tas nav redzams. Tas ir sirdsapziņas pārmetumu, pasaules nievu un attālināšanās no Dieva krusts. Viņas ir nelaimīgas, tici Man. Viņas ir kauna pilnas, un viņu sirdis ir sāpju pilnas. Neskaud tām viņu izskatu, jo tas ir vienīgi priekškars viņu nelaimei. Bet kas notiks rīt, kad viņas piemeklēs slimība? Vecums? Viņas būs baiļu un sirdsapziņas pārmetumu pilnas. Es atvainojos, tas, ko saki, ir tiesa. Vai varu šeit mazliet palikt?

Paliec. Mazajam Es pastāstīšu līdzību, un vecākie lai piemēro to vienlīdz ari sev. Klausieties: jūs šaubāties par Magdalēnas atgriešanās iespējamību, jo Viņa nekādā veidā neizrāda vēlmi atgriezties. Lepna un pašpārliecināta par sevi un savu varu, viņa nerūpējas par nevienu un atnāca līdz šīs mājas slieksnim, kur viņas dēļ tika raudāts. Uz Pētera pārmetumu viņa atbildēja ar smiekliem. Uz Manu pārmetumu pilno skatienu viņa piepūtās lepnībā. Jūs gan gribētu, lai mīlestības uz Lācaru dēļ Es aprunātos ar viņu, iespaidojot to ar Mesijas Spēku. Dvēselēm pašām ir jāpiepūlas. Es kaisu sēklu. Tā dīgst un dvēselei vajag strādāt, tomēr, ja viens sinepju grauds netiek pieņemts, tiek kaisīts otrais un trešais. Prom aiziets tiek vienīgi tad, ja redzams top sēšanas darbības bezjēdzīgums. Un vajadzīga ir lūgšana. Tā ir kā rasa druvā, kas palīdz dīgt. Un tagad sekos līdzība par Dieva darbu sirdīs -Valstības dibināšanai. Katra sirds ir maza Debesu Valstība zemes virsū. Tad, pēc nāves, visas šīs mazās valstībiņas apvienosies vienā svētā un mūžīgā Debesu Valstībā.

Dieva Valstību sirdīs rada Dievišķīgais Sējējs. Viņš atnāk pie Sava īpašuma - jo katrs cilvēks jau no iesākuma pieder Viņam - un iesēj tur graudu. Tad Viņš iet pie citām sirdīm. Aizrit dienas un naktis, spīd saule un līst lietus, bet sēkla piebriest, pārplīst, iesakņojas, nostiprinās, parādās pirmās lapiņas un stāds aug. Cilvēks šajā procesā tam nepalīdz. Pati zeme (izdod) šo augu un tam kļūstot spēcīgākam, izaug vārpa un no savas puses tā turpina augt un piepildās ar graudiem. Tad nāk sējējs ar izkapti, jo ir pienācis šīs vārpas laiks. Vairāk augļus tā vairs nedos un tādēļ tā tiks nopļauta.

Mans Vārds sirdīs veic tādu pašu darbu. Es uzrunāju sirdis un tās pieņem Manu sēklu. Tomēr šis darbs noris lēni. Man vajag būt piesardzīgam, lai ar pāragru darbību visu neiznīcinātu. Cik gan grūti mazajai sēklai ir izlaist saknes zemes dziļumos? Pat vīrieša sirdij tas ir grūti. Tai ir jāatveras, jāpieņem jaunas lietas, jāpiepūlas lai tās piemērotu sev, ir jākļūst citādam, lai spētu atmest visu, kas līdz šim likās esam saistošs un uzmanības vērts. Tai ir jāpierod pie slēpta darba, bez apbrīna pievēršanas sev, tā, lai šis darbs būtu lietderīgs Dieva lietām. Lai kļūtu par graudu, tai ir jāaizdegas mīlestībā.

Un pēc tik daudzu cilvēcisku uzskatu pārvarēšanas, pēc smagā darba un pēc pierašanas pie savām jaunajām drānām tai vajag atteikties no tā visa ar lielām sāpēm. Vajag atdot visu, lai visu saņemtu. Vajag kļūt kailam, lai Debesīs saņemtu svēto drānas. Visvaronīgākā un uzslavas vērtā cīņa ir grēcinieka dzīve, kurš tiecas pēc svētuma. No tā, ko sacīju, jūs saprotat, kādēļ Es tā rīkojos attiecībā uz Magdalēnu. Vai gan līdzīgi Es nerīkojos ar tevi, Matej?

Bet, protams, Kungs!

Saki Man taisnību, vai tevi vairāk par farizeju netīkamajiem izteicieniem nepārliecināja Mana pacietība?

Pateicoties Tavai pacietībai es esmu tāds kā patreiz. Farizeju pārmetumi un apvainojumi padarīja mani vieglprātīgu, tādēļ es rīkojos arvien sliktāk. Tieši tā arī notiek. Grēcinieks vēl vairāk turas pie sava, ja Viņam nemitīgi norāda uz viņa grēkiem. Bet kad pārmetumu vietā tiek izrādīta mīlestība, tas izbrīna viņu, un tad izsauc asaras... bet plūstot asarām, viss grēka apbruņojums atslābst un nokrīt. Tad labestības priekšā cilvēka dvēsele kļūst kaila un tā lūdz Labestību, lai Tā ieģērbj dvēseli Sevī.
Labi tu sacīji. Vai tev patīk šis stāsts, Benjamiņ?

Jā.

Tas labi. Bet kur ir tava māmiņa?

Viņa aizskrēja kaut kur pāri ceļam, droši vien gaida vīru - atbild Toms.

Ak, nē. Viņa aizskrēja pie vecmammas paņemt brālīšus, viņa aizved tos turp, lai pati varētu strādāt - saka pret Jēzus ceļgaliem paļāvīgi atbalstījies, zēns.

Un tu paliec šeit, cilvēciņ? Tad jau tu esi skaists stiebriņš, ja jau tevi šeit tur atsevišķi - atzīmē

Bartolomejs.

Ak, es taču esmu vecākais un man ir viņai jāpalīdz...

Ja nu vienīgi debesu valstības iegūšanā... nabaga māte! Bet cik tev ir gadu?

Pēc trim gadiem es būšu Likuma dēls - zēns lepni nosaka.

Bet vai tu, proti, lasīt? - jautā Jūda.

Jā... tikai lasīšana man iet lēnām, jo skolotājs gandrīz ikdienas izmet mani aiz durvīm...

Vai man nebija taisnība! - iesaucas Bartolomejs.

Bet es esmu tāds tādēļ, ka skolotājs ir vecs un garlaicīgs, viņš vienmēr runā vienu un to pašu. Ja skolotājs būtu tāds kā Viņš (un bērns norāda uz Jēzu), es būtu uzmanīgs. Vai Tu sit to, kurš guļ vai spēlējas?

- Es nesitu nevienu. Bet Saviem mācekļiem Es saku: "Esiet uzmanīgi savam labumam un Manas Mīlestības dēļ!" - atbild Jēzus.

- Ak, jā, mīlestības, nevis baiļu dēļ!

- Bet skolotājs taču vēl tev tikai labu!

Bet vai Tu vēli labu tikai tiem, kuri ir labi? Jo Tu taču teici, ka biji pacietīgs attiecībā uz to, kurš nebija labs...-bērns atklāti piezīmē.

Es esmu labs pret visiem. Tomēr Es ļoti mīlu to, kurš cenšas būt patiesi labs.

Puisēns pārdomā dzirdēto un tad, lūkojoties uz divpadsmit apustuļiem saka:
Bet vai tie visi ir labi?

Protams.

- Vai esi drošs par to? Jo reizēm es izliekos esam labs, kad vēlos izstrādāt lielāku joku.

Visi izplūst smieklos. Smejas arī puisēns un pat Jēzus. Viņš pieglauž zēnu pie sirds un
noskūpsta to. Bērns iedrošināts saka:

Bet tagad es Tev pateikšu, kuri no viņiem ir labi.

Viņš uzlūko visus un iet tieši pie Jāņa un Andreja un saka: Jūs abi nāciet šurp.

Tad viņš izvēlas abus Jēkabus un pievieno to abiem pirmajiem izvēlētajiem apustuļiem. Tad viņš aiz rokas paņem Jūdu Tadeju. Domīgs viņš stāv Zelota un Bartolomeja priekšā: Jūs esat veci, tomēr labi.

Tad puisēns lūkojas uz Pēteri, kurš iztur eksāmenu, taisot dažādas mīmikas un pārgriežot acis. Zēns atzīst arī Pēteri par labu esam. Arī Matejs un Filips tiek atzīti par labiem cilvēkiem. Tomam puisēns saka:

Tu par daudz smejies, bet es runāju nopietni. Mans skolotājs saka, ka tas, kurš par daudz smejas, vēlāk, (atrodoties patiesā) vajadzībā kļūdās.

Tomēr visbeidzot zēns pieņem arī viņu, un tad viņš atgriežas pie Jēzus.

- Ej, tu! Palicis taču esmu vēl es, jaunais skaistais! Kādēļ par mani tu nesaki neko? –saka Iskariota.

Jo tu man nepatīc. Mamma saka, ka tad ja kaut kas nepatīkot, nevajagot to kustināt. Tas ir jāatstāj uz galda, lai to ņem citi, kam tas patīk. Mamma māca, ka tad, ja kaut kas negaršo, tad mēs nesakām, ka tas nav labs, bet jāsaka ir: paldies, es neesmu izsalcis. Tad nu arī es tevi nevēlos.

- Kādēļ? Skaties, es došu tev naudu, ja uzlūkosi mani kā labu cilvēku.

Kam gan man nauda? Ko es iegūšu melojot? Mamma saka, ka ar melu palīdzību iegūtā nauda ir kā salmi. Reiz es sameloju vecmammai un dabūju desmit grašus, lai nopirktu cepumu. Es to novietoju caurumā zem durvīm, bet no rīta atradu tur vienīgi dažus salmu stiebrus. Bet kādēļ tu uzskati, ka es neesmu labs? Vai esmu riebīgs?

- Nē, bet es bīstos no tevis.

Bet kādēļ? - tuvodamies puisēnam Jūdas jautā.

Es nezinu. Liec mani mierā, neaiztiec mani, jo citādi es tevi saskrāpēšu.

Kas par mežoni! Viņš ir traks!

Es neesmu traks, bet tu esi ļauns! - un bērns glaužas pie Jēzus, kurš klusējot glāsta to.

Tad atgriežas māte ar dažām personām, un vēlāk to skaits pieaug līdz pat piecdesmit cilvēkiem. Visi tie ir trūcīgi ļaudis.

Vai uzrunāsi viņus? Kaut vienu vārdu, Kungs - sieviete lūdz.

Labi. Es runāšu.

Sieviete ieiet istabā, kur raud zīdainis un apsēžas uz sliekšņa, barojot to.

- Klausieties. Lūk, Man blakus atrodas puisēns, kurš runāja ļoti gudri. Viņš sacīja: viss ko iegūsiet melojot, kļūs par salmiem. To viņam iemācīja viņa māmiņa. Un tā ir patiesība. Viss, kas ir iegūts negodīgā ceļā - tas neizdosies. Jo katri meli ir vienotības zīme ar sātanu, melu tēvu.

Neticiet, ka debesu valstības iegūšanai ir nepieciešami acis krītoši darbi. Pietiekami ir ierastie, mīlestībā darīti darbi. Mīlestība ir auga sēkla, kura, rodoties jūsos, aug līdz Debesīm, bet tās paēnā rodas citi tikumi. Es salīdzināšu to ar mazo sinepju graudu. Cik gan tas ir maziņš! Tā ir vissīkākā no visām sēklām, bet kāds no tās izaug augs un cik gan daudz augļus tas nes! Tas dod nevis simts augļus pret simts sēklām, bet gan simts pret vienu. Un kaut arī sēklas ir vismazākās (pēc izmēriem), tomēr cik gan lietderīgas tās ir. Tāpat ir ar mīlestību. Ja jūs ieslēgsiet savā sirdī mīlestības sēklu pret Dievu un tuvāko un ja šīs mīlestības iespaidā jūs pildīsiet savus darbus, tad nekad jūs nepārkāpsiet Dekalogu. Jūs tad nemelosiet Dieva priekšā ar viltus - tikai pašas praktikas - reliģiju, kas ir bez gara. Jūs neapmelosiet tad tuvāko ar nepateicīgu un neuzticīgu uzvedības veidu, apzogot to tirdzniecībā un dzīvē. Palūkojieties šurp, uz šo sinepju krūmu: cik gan putnu tagad meklē viņā patvērumu, un vēlāk tas kļūs par drošu mājokli putnu mazuļiem. Tā tas ir ar mīlestību. Mīliet un jūs tapsiet mīlēti. Mīliet un jums neaptrūksies žēlastība attiecībā uz jums padotajiem. Mīlestība un atklātība - un miers ieskaus jūs zemes virsū, bet Debesīs jūs gaidīs godība. Citādi ikviens jūsu darbs pārvērtīsies elles salmā. Atcerieties mīlestības bausli un esiet uzticīgi Dievam -Patiesībai katrā savā vārdā, darbā un jūtās. Nepieciešams ir nepārtraukts darbs sevis pilnveidošanai - klusumā un pacietībā. Esiet droši, ka Dievs redz jūsu cīņas un atmaksās par katru uzvaru pār egoismu, nelaipna vārda apslāpēšanu, nepatīkamu prasību izpildīšanu. Dieva Valstība tiek būvēta ikdienas no mazām lietām, no mazo tikumu, bet jo īpaši - mīlestības piekopšanas. Esiet labsirdīgi. Dzīvojiet mierā viens ar otru. Nepakļaujaties kurnēšanai. Netiesājiet. Un tad Dievs būs kopā ar jums. Es dodu jums Savu mieru un pateicos jums par šo ticību uz Mani.

Tad Jēzus griežas pie sievietes sakot:

Lai Dievs īpaši svētī tevi, jo tu esi laba sieva un gudra māte. Pastāvi tajā. Ardievu Benjamīn. Vienmēr mīli patiesību un klausi savu māti. Es svētīju tavus brālīšus un jūs visus.

Tuvojas sievietes vīrs, apjukumā sakot:

Esmu... esmu aizkustināts par manas sievas uzslavēšanu... es nezināju, ka viņa ir tāda...
Vai tev nav acis un saprāts?
Ir.

Tad kādēļ tu tos nelieto? Vai Man tev tos apgaismot?

Tu jau to paveici, Kungs. Bet es taču vēlu labu un... un... un....

- Tev liekas, ka tev ir tiesības daudz prasīt? Labojies. Zvejniekiem vienmēr draud briesmas. Bet nebaidies no vētras, ja Dievs ir ar tevi. Bet ja netaisnība ir kopā ar tevi, tad gan bīsties. Vai saprati?

Sapratu labi un centīšos tam piemēroties. Bet es nezināju... - un viņš atkal apbrīnā lūkojas uz sievu. Jēzus svētī viņus un iziet uz ielas, dodoties tālāk sava tālākā mērķa virzienā.