Reizē
ar ziņu sniegšanu par drausmīgo genocīdu Ruandā reliģiskajai presei būtu jārunā
arī par Dievmātes nesenajām parādībām Kibeho, Butares diecēzē, jo tās varētu būt
arī būt saistītas ar traģiskajiem notikumiem Ruandā. Septiņi padsmitgadnieki
apgalvoja, ka kopš 1981. g. 28. novembra viņiem, galvenokārt Kibeho Katoļu
ģimnāzijas teritorijā, vairākkārtīgi parādījusies svētā Jaunava Marija, kas
nosaukusi sevi par Vārda Māti. Viņu ekstāzi bija vērojuši lieli ļaužu pūļi,
ieskaitot ekspertus, starp kuriem bija arī marioloģists tēvs Renē Laurentīns.
Kaut arī tās bija individuālas atklāsmes un notika laika ziņā neregulāros
intervālos, vēstījumu saturs bija tāds pats kā Medjugorjē: Dievmāte pieprasīja
tūlītēju pievēršanos ticībai, atgriešanos pie Dieva, grēku nožēla, gandarīšanu,
samierināšanos, brālisku mīlestību un, kā pašu svarīgāko, ar sirdi izjustas
lūgšanas, kas kalpo kā līdzeklis Dieva žēlastību saņemšanai un Viņa žēlsirdības
atraisīšanai, kas šajos laikos tik ļoti nepieciešama.
Butares bīskaps monsinjors Žans-Baptists Galvasmanji ir nozīmējis komisiju, kurai jāizpēta visi ar šīm atklāsmēm saistītie notikumi no paša sākuma. Vairākās pastorālajās vēstulēs, no kurām pēdējā uzrakstīta 1988. g. 15. augustā, viņš atzinis, ka šīs atklāsmes ir saskanīgas ar Evaņģēliju, un tāpēc tās var uztvert kā aicinājumu no debesīm. Viņš ir arī devis atļauju to publiskai godināšanai, kas kopš tā laika notiek vietā, kur tika redzētas parādības, un ir apsolījis uzcelt šai vietā kapelu, ja Baznīca atzīs parādību autentiskumu.
Šajās atklāsmēs vizionāri tika brīdināti par draudošajām nelaimēm un briesmām. 1982, g, 19. augustā Dievmāte parādījās visiem vizionāriem. Viņa izskatījās ļoti nelaimīga un raudāja. Katrs no bērniem redzēja kādus biedinošus skatus, piemēram, plūstošu asins upi; cilvēkus, kas nogalina viens otru; visus izmētātus līķus, kas gulēja pamesti, jo nebija neviena, kas tos apglabātu; uguns stabus; cilvēku ķermeņus ar norautām galvām; kaut ko līdzīgu visīstākajam elles skatam šeit virs zemes... Paklausot Baznīcas komisijas locekļu instrukcijām, vizionāri tolaik nepublicēja šos materiālus, lai informētu pasauli par savām sarunām ar Dievmāti. Acīmredzot bija kādi nopietni iemesli, kuru dēļ šīs Dievmātes atklāsmes netika izpaustas atklātībai.
Tomēr atklāts paliek jautājums: vai izteiktos brīdinājumus ignorēja tādā pašā veidā, kā tas savulaik notika Fatimā un pēc tam Medjugorjē? Tas, kam mēs šobrīd esam kļuvuši par lieciniekiem, ir vēl nepieredzētu apmēru genocīds zemē, kurā iedzīvotāju vairākums, huti un tutsi, ir katoļi. Pārējie ir protestanti, muhamedāņi un pagāni. Kristieši nogalina kristiešus. Vienā pašā Kibeho hutu nāves brigādes nogalināja 4000 tutsu katoļus, galvenokārt baznīcā un skolu teritorijā, kur tie meklēja patvērumu no uzbrucējiem.
Asiņainajam
konfliktam starp abām ciltīm, hutiem un tutsiem, bija sava priekšvēsture, kas
iesniedzās vēl krietni vien iepriekšējās paaudzēs, un aizvien pieaugošais
spriegums viņu attiecībās bija kā bumba ar laika degli, kas gaidīja savu
sprādzienu, lai atvērtu vaļā visus elles vārtus. Tas notika 1994. g. 6. aprīlī,
kad Ruandas un kaimiņvalsts Burundi prezidenti gāja bojā gaisa satiksmes
avārijā. Tad valdošā hutu cilts uzņēmās ieviest kārtību noslaucīt no zemes
virsas tutsu cilti. Vai gan mums būtu jābrīnās, ja Dievmāte nāca uz šo nelaimīgo
zemi, cenšoties novērst briesmīgo traģēdiju, kurai bija jānotiek?
Bijušajā Dienvidslāvijā, sevišķi Bosnijas-Hercegovinas rajonā, arī bija šāda bumba ar laika degli, jo etniski konflikti starp serbiem un horvātiem pastāvēja jau sen, tie bija vērojami jau pirms II pasaules kara un turpinājās līdz mūsu dienām. Medjugorje, atrodoties šajā rajonā, varētu teikt, pat simbolizēja šos konfliktus. Tas bija visīstākais konfliktu rajons: konflikti šeit pastāvēja gan starp ciemiem, gan atsevišķām ģimenēm, gan starp Mostaras diecēzi, franciskāņiem un bīskapu, gan arī Hercegovinā starp serbiem un horvātiem. Šeit bumba ar laika degli uzsprāga 1991. g. 26. jūnijā, tieši Dievmātes parādīšanās 10. Gadadienā, jo Viņa sāka parādīties 1981. g. 26. jūnijā, lai aicinātu cilvēkus uz samierināšanos un vestu tos miera ceļos.
Izskatās, ka ne Medjugorjē, ne Kibeho Dievmātes aicinājumos īpaši neklausījās. Viņā neklausījās arī tad, kad Viņa nāca uz Fatimu, lai brīdinātu Baznīcu un pasauli par draudošajām briesmām, par bezdievīgā komunisma izplatīšanos un pasaules karu. Kad 13 gadus vēlāk, 1930. g, Baznīca oficiāli atzina Fatimas parādības un pāvests Pijs XII 1942. g. Mēģināja darīt to, ko Dievmāte bija lūgusi (t.i., kopā ar visiem bīskapiem konsekrēt Krieviju Marijas Bezvainīgajai sirdij), bija jau par vēlu.
Dievs arī šodien ir savu bērnu Tēvs, un cilvēces vēsture arī šodien, tāpat kā pirms 2000 gadiem, ir atkarīga no Dieva. Toreiz Viņš sūtīja uz pasauli savu vienīgo Dēlu. Un, ja Viņš tagad vēlās mūs brīdināt, vai ir kāda cerība domāt, ka tie, no kuriem atkarīga svarīgu lēmumu pieņemšana, spēs saklausīt laikus Dieva balsi?
Atklāsmes grāmatā izteiktais aicinājums: Kam ausis, tas lai dzird, ko gars saka draudzēm (Jņ. Atk. Gr. 2:7) paliek spēkā arī mūsdienās. Un sv. Pāvila pamācība uztverama nopietni, kad viņš izsaucas: Neapslāpējiet garu, neniciniet pravieša dāvanas. Pārbaudiet visu; kas labs, to paturiet! Atraujieties no visa, kas ļauns (1. vēst. Tesal. 5:19-22).
Raksts ņemts no 1997. gada Katoļu kalendāra.
Saiti par šo notikumu: http://www.medjugorjeusa.org/rwanda.htm ; http://apparitions.pray-with-the-heart.org/Lady_of_Kibeho.html
