Medjugorjes saistīta ar Fatimu.

Šodien Fatimas Dievmātes svētki, bet pati Dievmāte 1991.gada 25. augustā savā vēstījumā Medjugorjē ir devusi atsauksmi uz Fatimu ….

Es jūs aicinu dārgie bērni, lai jūs saprastu situācijas nopietnību pasaulē. .. tādēļ lūdzieties… Šodien īpašā veidā aicinu jūs uz lūgšanu un … Es lūdzu jūs visus, lai jūs saliktu upurus savas debesu mātes nodomos. Lūdzieties, par ko Dievs grib, nevis jūs paši. Varbūt tieši šodien, atsaucoties uz Dievmātes aicinājumu, aizmirsīsim savas problēmas un vēlmes un savienosimies lūgšanā Dievmātes nodomā, un droši vien .. .

Mums nevajag ar bažām nest savas problēmas Dieva priekšā un mums vajag tikai rūpēties par to, lai Dieva griba izpildās mūsu dzīvē un mēs būsim laimīgi. Protams, būtu derīgi lūgties par to, lai mēs būtu spējīgi saprast šo Dieva gribu un vienoties lūgšanā Dievmātes nodomā. Un tālāk no šīs grāmatiņas, ko sarakstījusi māsa Emanuela - Medjugorjes 90 gadi, tāds skaists notikums, saistīts ar Fatimu. Fatima – pirmo reizi savos vēstījumos Dievmāte ir devusi atsauksmi uz kādu citu no savām parādībām, un šī ir diena, kad pirms septiņiem gadiem pāvests Jānis Pāvils II, kā Dievmāte izteikusies, vismīļākais no maniem dēliem, ir veltījis pasauli un Krieviju Dievmātes bezvainīgās sirds gādībai. Un tas ir tomēr ļoti nozīmīgi, ka Dievmāte dod savos vēstījumos šo atsauksmi uz Fatimu – mūs aicina lūgties, lai piepildītos tie noslēpumi, ko aizsākusi Fatimā. Šī Fatima, kam Baznīca jau savu aprobātu ir devusi un šodien ir cerība, ka Fatimā šajos svētkos atrodas arī mūsu priesteri. Bet ir tik brīnišķīgi, ka tā pati Dievmāte, kas šodien parādās, tā pati, kas toreiz bija Fatimā. Labi, ka Dievmāte neatsaucas uz kaut kādām parādībām citur, piemēram (Garabandalā), ko baznīca nav atzinusi, 1962 -1965g. to kas bija Garabandalā. Tos mums nevajag censties izzināt, jo Baznīca tos ir oficiāli noraidījusi. Tālāk par Medjugorji - 199… gadā bīskaps Hmilica – no seniem laikiem kardināla Voitilas draugs, Romā gaida uz audienci, tādēļ, ka 25. martā pāvests ir nolēmis izdarīt svinīgu Krievijas un visas pasaules veltīšanu Dievmātes bezvainīgajai sirdij. Pāvests to dara, atsaucoties uz Fatimas Dievmātes lūgumu. Un tad pie tikšanās ar pāvestu bīskaps Hmilica sacīja - cik žēl, ka es nevaru šai dienā būt Maskavā. Viņam bija saruna ar māti Terēzi no Kalkutas. Viņš saka – žēl, ka šodien Maskavā nebūs neviena no mūsu bīskapiem tajā vietā, par kuru Dievmāte visvairāk ir vēlējusies šo uzupurēšanu. Žēl, ka nebūs Krievijā neviena bīskapa, kurs veltīs šo uzupurēšanu. Bet tad māte Terēze saka arhibīskapam – tad, lūdzu, brauc - lai arhibīskaps paņem Rožukroni un es par jums lūgšos. Arhibīskaps izbrīnīts - bet kā tad – mani taču nelaidīs pāri robežai, cauri tam dzelzs aizkaram tur Krievijā iekšā. Māte Terēze saka – nekas, nekas, lūdzu, brauciet, Dieva Māte gan jau atradis kādu paņēmienu, lai jums, ekselence, atvērtu Krievijas durvis. Tad arhibīskaps nolēma, ka tiešām jāpaļaujas uz Kalkutas mātes Terēzes ticību un viņš devās ceļā. Krievu muitnieks, protams, sastapis tādu ekipāžu bez vīzām, tiešām izrādās ir kā dzelzs aizkars. Viņš dzelžaini pasacīja – es jūs nelaidīšu. Un vēl kaut kādus no parastiem krievu repertuāra vārdiem izteica klāt, bet arhibīskaps un viņa priesteris paliek pie sava un neatlaidīgi gaida uz robežas. Ir sals –15 grādi, viņi lūdzas Rožukroni, to, ko iedeva Kalkutas māte Terēze. Laiku pa laikam robežsargs cenšas sazvanīt savu priekšniecību, bet telefons nestrādā. Tā paiet visa nakts. Rītausmā, galīgi sadusmojies, robežsargs uzkliedz šiem abiem priesteriem - pazūdiet no šejienes, negribu jūs te vairs redzēt. Un tāda bija atļauja iebraukt Krievijā. Izrādās, ka mātes Terēzes ticība un Rožukronis tiešām panāca savu - negribēdams tur priesteri un bīskapu redzēt, robežsargs ielaida viņus iekšā, lai brauc projām no robežapsardzes punkta. Un tā, lūk, Dievmāte ar saviem paņēmieniem atvēra pirmo reizi šim bīskapam Krievijas dzelzs durvis 1984. g. 8. martā. Un tai pašā dienā arhibīskaps jau ienāca kremļa teritorijā, tajā baznīcā, kas bija pārvērsta par ateisma muzeju. Tajā baznīcā arī krievu cilvēki laiku pa laikam ieradās, lai lūgtos, kaut gan viņiem bija jāizliekas, ka viņi nāk apskatīt ikonografijas mākslu. Arhibīskapam Paolo Hmilicam Horvātijas metropolītam tas likās kā patiess brīnums. Ko viņš darīja – viņš nopirka laikrakstu 'pravda' un nostājās tajā vietā, kur altāris. Avīzē viņš ielika pāvesta Jāņa Pāvila II sagatavoto pasaules un Krievijas uzupurēšanas akta lūgšanu Dievmātes Bezvainīgajai Sirdij. Pāvests tajā runā par visu komunisma ideoloģijas pārņemto pasauli, par teritoriju, kas sniedzas no Berlīnes cauri Maskavai līdz pat tālajiem Austrumiem. Arhibīskapa Paola Hmilicas sirds gandrīz pārplīst no sajūsmas, bet ir jābūt uzmanīgam, šo sajūsmu nedrīkst parādīt, jo viņš tiek novērots. Lai nepievērstu sev uzmanību, viņš joprojām turpina lasīt savu 'pravdas' laikrakstu, kad īstenībā sūta no dvēseles dziļumiem šīs Krievijas uzupurēšanas akta lūgšanu. Varbūt kāds uz viņu raugoties domā - kāds gan šis cilvēks ir priekšzīmīgs komunists, ja tik uzmanīgi lasa savu 'pravdas' laikrakstu. Varētu sacīt, ka šajā dienā, šajā pravdas avīzē bija tiešām ielikta lasīšanai patiesība - tas ir svētā Tēva pāvesta uzupurēšanās lūgšana. Bīskaps Hmilica savā laikā esot ieslodzījumā cietumā bija iemācījies arī svēto Misi upurēt tādā neparastā veidā, ka apkārt stāvošie to nespēja redzēt. Un tāpat šajā krievu baznīcā, kas bija pārvērsta par ateisma muzeju, 1984.g. 24.martā Horvātijas metropolīts bīskaps Paolo Hmilica savā cietumnieka veidā noturēja arī svētās Mises upuri, kas tikai tagad tiek atklāts kā agrāk turētais noslēpumā. Viņa dvēsele tai dienā piepildījās ar bezgala lielu prieku. Viņš varēja pārdzīvot šo Krievijas un pasaules uzupurēšanās lūgšanu kopā ar visiem pasaules bīskapiem un viņš bija īpaši priviliģēts būt šeit Maskavā tai laikā, kad citi Romā. Lūk, tika izdarīts beidzot tas, ko Dievmāte bija lūgusi Fatimā. Šajā dienā - 1984.g. 24.martā var uzskatīt, ka noslēdzās kāds viens zināms posms pasaules komunisma vēsturē. No šī laika jau komunisma ideoloģijā sākās pārmaiņas. Tūdaļ otrā dienā arhibīskaps Hmilica atgriezās Romā uz to brīdi, kad pāvests kopā ar bīskapiem izdarīja šeit uzupurēšanās aktu. Lūk, izrādījās, ka tiešām Kalkutas mātes Terēzes rožukronis un ticība spēj atvērt visciešāk slēgtākās durvis. Pāvests, kad dabūja zināt, ka arhibīskaps Hmilica ir atgriezies no Maskavas, ielūdza viņu 26.martā uz brokastīm un šīs brokastis toreiz ieilga trīs stundas. Arhibīskaps stāstīja par visu, kas notika Maskavā. Pāvests bija ļoti sajūsmināts un tad sarunas beigās uzdeva jautājumu - saki, vai atgriežoties no Maskavas tu nebiji iegriezies Medjugorjē? Bīskaps atbildēja – nē svētais Tēvs, tādēļ, ka Vatikānā man ieteica to nedarīt. Tad pāvests atmeta ar roku, un sacīja - liec mierā Vatikānu. Brauc uz Medjugorji un atgriezies pastāstīsi arī man par to. Tad pāvests aizveda bīskapu Hmilicu uz savu personīgo bibliotēku, izņēma no plaukta kādu tēva Laurentīna grāmatiņu un pāvests bīskapam pats nolasīja priekšā dažus Medjugorjes Dievmātes vēstījumus un tad sacīja – redzi Paulo - Medjugorje – tā ir Fatimas turpinājums, tā ir Fatimas noslēpuma realizācija - galīgais piepildījums. Mūsdienu pasaule ir pazaudējusi pārdabiskuma izjūtu un tā tiek atrasta šodien Medjugorjē caur lūgšanu, gavēni un grēku sūdzēšanas Sakramentu. Un tāpēc šī Maskavas apmeklējuma un trīs stundu vizītes pie svētā Tēva Romas pāvesta bīskaps Hmilica kopš tā laika kļuvis ļoti dedzīgs Medjugorjes aizstāvis. Pāvests aizvien ar viņu sazinās un aizvien izjautā par visu, kas notiek Medjugorjē. Bīskaps arī liecina, ka kopš šī notikuma ar Maskavu un Medjugorji pāvests ir kļuvis kā liels draugs bīskapam Hmilicam. Tā 25. martā 1994.g. ar svētā Tēva piekrišanu bīskaps Paolo Hmilica Medjugorjē uz vietas vadīja svinīgu svēto Misi kā 10.gadadienas svinības sakarā ar pasaules un Krievijas uzupurēšanu Dievmātes Bezvainīgajai Sirdij. Pāvests bija bīskapu pilnvarojis, lai šīs svinības notiktu tieši Medjugorjē. Liekas, ka pāvestam dota īpaša pārdabiska gaisma Medjugorjes jautājumā. Viņš privātā sarunā teica bīskapam Hmilicam, ka 13.maijā 1981. gadā viņu izglāba no nāves atentāta laikā Fatimas Dievmāte. Tie bija viņas svētki un tad tieši pēc 40 dienām pēc atentāta uz pāvestu Dievmāte sāka parādīties Medjugorjē. Tas ir laiks, kad pāvests ievainots, noasiņojis gulēja slimnīcā. 40 dienas asiņaina gavēņa, ko iznesa pats svētais Tēvs, un pēc tam Dievmāte atnāca uz Medjugorji, lai tur būtu kopā ar mūsu pasauli līdz pat šim laikam jau caur 18 gadiem. Varam uzskatīt, ka svētais Tēvs Romas pāvests pats ar savām asinīm savā ziņā pa 40 dienām pēc atentāta ir izpelnījies šo Dievmātes atnākšanu Medjugorjē. Šai sarunā svētais Tēvs atklāja bīskapam Hmilicam arī ko gluži personīgu no savas sirds. Viņš sacīja - kā tu domā, kāpēc Dievmāte mani izglāba tai 13.maijā, kad 3 mēnešus mana dzīvība atradās starp dzīvi un nāvi. Šo 3 mēnešu laikā es sapratu, ka vienīgais veids, kā atrisināt pasaules un Baznīcas problēmas, ir Krievijas atgriešanās pie kristīgās ticības - tas, par ko Dievmāte runā Fatimā. Un tādēļ šo problēmu atrisinājums ir dzīvot un īstenot Fatimas vēstījumus. Tātad pāvests ir to sev paņēmis par personīgu uzdevumu, īstenot Fatimas Dievmātes vēstījumus. Un ja nu reiz Dievmāte ir sacījusi, ka Medjugorje ir Fatimas turpinājums un Fatimas realizācija, tad mūsu cerība patiešām ir liela. Ir zināms, ka pāvests ar lielu prieku atzīst un liek cerības uz tām mariāniskajām lūgšanu grupām, kas izveidojušās pēc Medjugorjes parauga. Šais lūgšanu grupās pāvestu iepriecina uzticības gars baznīcai, pati lūgšana, vienota ar gavēni un svēto Sakramentu pieņemšana. Pāvestam dzīvības saglabāšana pēc atentāta 13.maijā tiešām ir kā brīnums, jo viņš tika ievainots ar sešām lodēm, un četras no tām lodēm izgāja cauri viņa ķermenim, caur krūtīm, caur vēderu, viena lode bija iestrēgusi iekšā, to izoperēja. Tai laikā, kamēr viņu aizveda no svētā Pētera laukuma līdz klīnikai, pāvests zaudēja 3 litri asiņu, un viena no lodēm bija pagājusi tikai 2mm garām centrālajam nervam mugurā. Ja šis nervs būtu skarts, tad būtu momentāna nāve. Tātad 2mm no nāves pāvests toreiz bija 1981.g.13. maijā un tas arī ir Dieva brīnums, ka vēl šodien pāvests spēj strādāt, tik ilgus gadus pēc tik smaga atentāta. Vēl varētu pieminēt Fatimas māsas Lūcijas lielo prieku, kad viņa saka, kad Lūcija stāstījusi arī to, ka Dievmāte viņai turpina parādīties joprojām. Toreiz 17.gadā bija 6 oficiālās parādīšanās, šodien pēdējā diena - saules brīnums, bet privātas Dievmātes parādīšanās notiek joprojām un Dievmāte personīgi Lūcijai arī stāsta šais laikos par visu to, ko viņa dara Medjugorjē. Tas atkal ir skaists apstiprinājums, ka Dievmāte, kura parādās tāpat Lūcijai kā Medjugorjes vizionāriem, arī Lūcijai stāsta par to, ka Medjugorjes vizionāri dara un vēlās panākt tur Medjugorjē. Tāpēc būtu laikam pavisam lieki uztraukties par to, kad būs tas Baznīcas aprobāts, jo Baznīca ar savu klusēšanu un ar to, ka atļauj svētceļojumus, var sacīt, ka jau ir devusi savu aprobātu. Pateicība Dievam un mūsu debesu Mātei, ka mēs esam tādu žēlastību saņēmuši ne tikai zināt par to, kas notiek Medjugorjē, bet visvairāk tā žēlastība, ka pirms atvērusi mūsu sirdis, ka mums nav problēmu ticēt, pieņemt, saprast, ko mūsu debesu Māte dara šai Medjugorjē. Un sāpīgi noraudzīties uz cilvēkiem, kuri to noliedz, bet mēs priecāsimies un pateiksimies debesu māmiņai šai svētajā Misē un Rožukroni šodien upurēsim mūsu debesu Mātes nodomā.