Kas ir Medjugorje?

Ģeogrāfiski: Medjugorje ir ciems Čitļukas rajonā Rietumhercegovinā, kas atrodas ne pārāk lielā, bet ļoti skaistā ielejā 200 m virs jūras līmeņa starp kaļķakmens kalniem. Tā arī cēlies ciemata nosaukums: Medjugorje – tulkojumā nozīmē “vieta starp kalniem”. No ģeogrāfiskā viedokļa Medjugorjes draudze atrodas starp diviem apgabaliem, starp kalnu apgabalu ziemeļos un piejūras - dienvidos. Pateicoties kalnu grēdai, kas to apjož apmēram 200m augstumā, šeit tiek aizturēti Vidusjūras vēji. Hercegovinā un arī Medjugorjes draudzē ir Vidusjūras klimats ar maigām ziemām un siltu vasaru un ar izteiktu lietainu pāreju uz aukstāku gada laiku. Vidējā gada temperatūra ir apmēram +14 grādi pēc Celsija. Medjugorjes draudze atrodas uz krasa ģeoloģiskā pamata, tādēļ šis apgabals ir trūcīgs ar ūdeni. Augsnes veids šeit ir piemērots tabakas un vīnogu audzēšanai. Šo apkārtni apdzīvo horvāti, kuri pārcēlās uz šejieni 7.gs.sākumā, visticamāk no Viduseiropas, kaut kur mūsdienu Polijas dienvidos, pārejot pāri Karpatiem. Ierodoties savā jaunajā tēvijā, viņi arī tika kristīti. Līdz 15.gs. viņi bija pastāvīga horvātu valsts, tad no austrumiem iebruka turki un atņēma Horvātijai tās vidus daļu, Bosniju un Hercegovinu. Tas notika 1462.gadā. Kopā ar turkiem šeit ieradās arī citas tautas, kas bija pareizticīgie, kā piemēram serbi. Zem turku varas te valdīja terors un vajāšanu rezultātā daļa no horvātu tautas tika padzīta un daļa islamizēta. Pareizticīgie tika sargāti, tāpēc viņiem nevajadzēja tik masveidīgi pāriet islāmā. Ar laiku Bosnijā un Hercegovinā izveidojās 3 kopienas- horvātu, serbu un musulmaņu. Katrs saprata brīvību citādi, tāpēc izcēlās šausmīgs karš. Starptautiskā kopiena, ko plosīja dažādas intereses, neprata nostāties patiesības pusē, un tāpēc arī neapturēja karu, lai gan tādas iespējas bija. Šodien Medjugorjes draudze atkal dzīvo mierā, gaidot svētceļniekus no visām pasaules malām. Vietējie iedzīvotāji atkal ir ieguvuši mieru, savu cilvēcību, savas saites ar Dievu. Pēc tā, ko viņi pārdzīvoja, viņi kļuva par patiesības, mīlestības un miera lieciniekiem 

Medjugorjes draudze ir izvietota Hercegovinā, kas ir Bosnijas un Hercegovinas sastāvdaļa. Draudzes sastāvā ietilpst 5 ciematiņi un vārdu draudze ir saņēmusi no vislielākā ciematiņa- no Medjugorjes. Nosaukumam ir slāviska izcelsme un tas nozīmē vietu starp kalniem. Draudze tika nodibināta 1892. gadā un nodota Sv. Jēkaba aizbildniecībā, kas ir svētceļnieku aizbildnis. Piecus gadus vēlāk tika pabeigta vecās baznīcas celtniecība. Priekš tiem laikiem tā bija pietiekami liela un skaista baznīca. Bet tā bija uzbūvēta nedrošā vietā un pēc neilga laika sāka parādīties plaisas un izbrukumi. Tāpēc pēc pirmā pasaules kara radās doma būvēt jaunu baznīcu . Šī doma tika realizēta. Jauno baznīcu iesvētīja 1969.gadā. Celtnieki, paši nezinot kāpēc, izbūvēja svētnīcu pārāk lielu priekš toreizējā draudzes locekļu skaita. No laikiem, kad sākās atklāsmes, Baznīca un tās apkārtne tiek pakāpeniski modernizēta.

Nozīmīgākā vieta ir Križevaca (Krusta) kalns. Draudzes priesteris Bernandīns Moljans un draudzes locekļi uzbūvēja šiet krustu no dzelzsbetona un tas ir 8,56 metrus augsts. Uz tā viņi iegrieza vārdus - Jēzum Kristum, cilvēces Pestītājam kā ticības, mīlestības un cerības zīmi, atceroties 1900. Jēzus ciešanu gadadienu. No visa ļauna glāb mūs, Jēzu.

Krustā ir iemūrētas relikvijas, kas atvestas no Romas - tā krusta fragments, kurā tika piesists Jēzus Kristus. Lielākā daļa no šī krusta tiek glabāta Romā, Jeruzalemes Svētā Krusta baznīcā. Krusta celšanu Križevacā pabeidza 1934.g. 15.martā. Pēc tam kļuva par paradumu, ka tā piekājē pirmajā svētdienā pēc Jaunavas Marijas dzimšanas svētkiem tiek noturēta Sv. Mise, atceroties Svētā Krusta paaugstināšanu.

 Tā ir lūgšana šī krusta priekšā: Mēs cildinām Tavu Krustu, jo tas ir Tavas mīlestības zīme. Ar Savu visdārgāko Asiņu spēku mazgā visus mūsu grēkus un sargi mūs no visa ļaunā. Lai no šīs vietas iztek miera straume -uz draudzi, uz Baznīcu un visu pasauli. Svētī un aicini uz Savām Debesīm tos, kuri uzcēla šo krustu. Svētī visus, kuri ir lūgušies tā priekšā un kuri vēl lūgsies, paklausot Marijai, Tavai Mātei, kura mūs aicina: - Lūdzieties Krusta priekšā, no Krusta nāk liela žēlastība.

Esi slavēts Jēzu, jo ar Savu Krustu tu atpirki mūs mūžīgai dzīvei. Amen.

Krusta ceļa stacijas ir veidojis Karmelo Pudzolo, un visās tajās, izņemot Getzemanes dārzu, ir klāt arī Dieva Māte. Križevac nepievelk šos daudzos svētceļniekus ar dabas skaistumu, vai tajā uzceltā krusta augstumu, bet tāpēc, ka ceļš uz mieru nenovēršamā veidā ved caur krustu. Savām dievbijības darbībām svētceļnieki ir pievienojuši arī krusta godināšanu. Kāpjot pa smago ceļu līdz krustam Križevacā, viņi noiet Krusta ceļu, kurš ir atzīmēts ar 15 stacijām, ko bronzā atveidojis itāļu mākslinieks, un ar Augšāmcelšanos kā 16. staciju.

Sekularizētās pasaules prasību varā cilvēks jūtas kā gūsteknis. Medjugorjē viņš atklāj garīgo realitāti, pieredz, ka Dievs ir un saprot, ka miers ir Dieva dāvana, kas ir iespējams vienīgi caur atgriešanos pie Dieva, lūgšanu, gandarīšanu un gavēni.

Viss sākās 1981.gada 24. jūnijā. Ivanka Ivankoviča, Mirjana Dragiceviča, Ivans Dragicevičs, Ivans Ivankovičs, Milka Pauloviča un Vicka Ivankoviča ar lielu saviļņojumu paziņoja, ka redzēja Dievmāti ar Jēzus bērniņu Podbrdo kalnā. Nākošā dienā, 25. jūnijā Milka Pavloviča, Ivans Ivankevičs Madonnu vairāk neieraudzīja. Redzēja divi citi - Marija Pavloviča, Jakovs Čolo. Trešajā dienā - tas ir 25. jūnijā pēc kopējas parādīšanās Dievmāte parādījās no jauna Marijai Pavlovičai. Apstājās pie krusta ar skumju seju, norādot ar roku; atkārtoja – “Miers, Miers, Miers, tikai Miers, Mieram jābūt starp Dievu un cilvēkiem, kā arī cilvēku starpā”. Šai vietā tika nolikts liels koka krusts.

Garīgi: nu jau apritējuši 20 gadi kopš Medjugorjes notikumu sākuma. Dieva Mātes atklāsmes turpinās joprojām. Medjugorje ir kļuvusi viena no kristīgās pasaules garīguma centriem, ar spēcīgu iespaidu uz visu kontinentu Baznīcām. Šo atklāsmju garīgie augļi ir tajās zemēs, kurās vēl līdz šim bija stingri aizliegta jebkura reliģija. Medjugorji  apmeklējuši jau vairāk kā 25 miljoni svētceļinieku no visas pasaules, tai skaitā pusmiljona priesteru. Kas ir tas, kas cilvēka sirdis šeit, Medjugorjē,  tik ļoti pievelk? Te netiek sludināta nekāda jauna mācība, tikai Evaņģēlijs. Nav redzamas nekādas jaunas reliģijas formas, šeit valda tikai Rožukroņa lūgšana un Euharistijas adorācija. Šo vietu varētu nosaukt par lūgšanas okeānu, kurā vērts iegremdēties katram. Tā ir vieta, kurā īpaši cilvēku sirdis pievelk miera atmosfēra un šeit ir jūtams Dieva tuvums, kā arī dzīva un nepārprotama vissvētās Jaunavas Marijas, Jēzus Mātes klātbūtne. Joprojām jau deviņpadsmito gadu turpinās Dievmātes vēstījumi, aicinājumi, kurus viņa ikkatru mēnesi nodod pasaulei caur savu izvēlēto vizionāri Pavloviču. Ikviens, kas vien pasaulē ir izmēģinājis īstenot savā dzīvē šos aicinājumus, ir pārliecinājies, cik lielas lietas Dievs sāk darīt viņa dzīvē kopš tā laika, kad novēlējis sevi Dieva Mātes vadībai, pieņemot šos vēstījumus kā dzīves pedagoģijas kursu.

 Miera Karaliene, palīdzi mums visiem nostāties uz atgriešanās un glābšanas ceļa šais laikos, kad samulsums pārņem pasauli. Lai debesu Māte vada mūs visus uz svētumu, lai dalāmies ar citiem tajā, ko būsim saņēmuši kā Dieva žēlastības gaismu.

Stāsta vizionārs Jakovs:

Bērniem sāka parādīties Dievmāte, kura stādījās priekšā kā Miera Karaliene. Šis mazais ciemats kļuva par pasaulē lielāko svētceļojumu vietu. Trešā parādību dienā Dievmāte aicināja bērnus uz mieru un izlīgšanu savā starpā. Gadu gaitā šo aicinājumu dzirdēja miljoni cilvēku visā pasaulē. Dievmāte bija kalnā tāda pati, kādu mēs viņu redzam šodien. Es visu nakti toreiz domāju, kāpēc tiku izvēlēts tieši es, es nevarēju to saprast, jo es taču nebiju nekāds īpašs ticīgais. Es nebiju neko lasījis par parādībām. Es pirms tam nespēju saprast, vai tas tiešām tā ir. Kad mēs pirmoreiz ieraudzījām šīs parādības, tas bija kā brīnums, kā šoks, mēs nevarējām iedomāties, ka kaut kas tāds varētu notikt. Bet mūs ļoti pievilka Dievmātes mīlestība. Mēs sapratām un izjutām sirdī, ka viņa ir mūsu Māte, kas var visiem palīdzēt.

Priesteris Jozo Zovko:  es nevarēju noticēt, ka bērni šādas lietas sāk runāt, un tad arī pavisam bez bailēm es toreiz vēl domāju, cik lētticīga ir mana draudze, cilvēki; ka viņi tic un skraida tiem bērniem pakaļ. Es sākumā domāju tā pavisam cilvēcīgi, bet tas neturpinājās ilgi. Es ātri pārliecinājos, ka tomēr šīs lietas ir patiesas. Tad viņiem pretī tieši toreiz izauga komunistiskā režīma mūris, kurš mēģināja iebiedēt šos bērnus. Šie mazie bērni bija ļoti izturīgi, pazemīgi un vienkārši. Tādā veidā Dieva žēlastība caur viņiem darbojās. Un tas kļuva manai sirdij vienīgais pierādījums. Un tad arī es sāku mainīt savu viedokli. Es sāku nopietni uzņemt bērnus un tas man radīja dažādas problēmas, mani sāka barbariski apstrādāt. Sāka runāt, ka vizionāri ir lietojuši narkotikas, ka viņi ir slimi, ka viņi tiek manipulēti, ka franciskāņi ir kriminālnoziedznieki; bet patiesībā, ja visā šajā lietā būtu kaut viens cilvēcīgs elements, tad šī Medjugorje jau sen būtu iznīkusi un aizmirsta. Bet Medjugorje līdz šodien dienai ir svētceļojumu vieta, kur ierodas visu tautību cilvēki no Āfrikas līdz Austrālijai. Šeit ir tāds apvienoto nāciju kopums, ka varētu teikt - tā ir kļuvusi par vienu tautu. Vissvarīgākais vēstījums Medjugorjē ir Dievmātes klātbūtne, jā viņa ir šeit, mūsu Māte. “Dārgie bērni, es esmu jūsu Māte, visus jūs mīlu”. Tā ir Māte, kas runā, Māte, kas netraucē, Māte, kas nedara slēdzienus un nedod vērtējumus, Māte, kas nekad nesagādā skumjas, bet viņa pulcina savus bērnus, dara tos labākus, šķīstī tos no grēkiem un māca cilvēkus atpazīt savu cilvēcisko cieņu.

Vizionārs Jakovs Colo: Marija nekad mūs nav piespiedusi, Marija nekad nav sacījusi: jums jālūdzas, jums pienākums gavēt, viņa arī man neteica: tev jāiet uz klosteri. Viņa vienmēr mums sacīja, es jūs tikai aicinu, bet tā ir jūsu izvēle, pieņemt lēmumus, tā ir jūsu brīvība. Lūgšanas laikā, Dievmāte saka, jūs varat saņemt no Dieva atbildes uz visiem saviem jautājumiem. Un mūsu sirds meklē šos vēstījumus, tas ir Dieva attēls, Dieva līdzība mūsu dvēselē. Tagad Marija gluži vienkārši caur savu klātbūtni un žēlastību iedarbojas uz mūsu sirdsapziņu. Kaut kas līdzīgs notika arī ar Elizabeti, Elizabete kādreiz izdarīja lielu atklājumu, viņa pazina, ka šī Jaunava Marija nes sevī Jēzu Kristu, apsolīto Pestītāju, un ka viņa ir Dieva Māte, Elizabete to pēkšņi saprata. Šobrīd Dievmātes klātbūtne šeit ir mūsu pieredze, tas ir notikums, kas visā pilnībā saskan ar Svētiem Rakstiem. Dievmātes spēku un viņas personību nevar pazīt ar cilvēcisko prātu, to var pazīt tikai žēlastības gaismā. Tā ļauj atklāt: ja cilvēks šeit ieradies, un jūt Dievmātes klātbūtni, tas jau nozīmē, ka viņš ir saņēmis Dieva atklāsmi. Tā ir žēlastība. Tas ir kas līdzīgs, kā tajā sastapšanās brīdī Elizabeti, tā ir Dievmātes mīlestības dāvana. Mēs gribam pateikties un justies kā Elizabete. Kā Elizabete sajuta Dieva dzīvības dāvanu Jaunavā Marijā, tā mēs šeit Medjugorjē jūtam mums dāvāto Dieva ticības žēlastības dāvanu. Šeit Medjugorjē es jūtos kā mājās, mājās pie mātes Marijas, viņa ir mana lielā mīlestība. Es ļoti priecājos par to, it sevišķi šeit priecājos par to, cik ļoti tuvu ir mūsu debesu Māte. Viņa patiesi ir šeit, mūsu vidū un visu dara mūsu labā, lai mūsu dzīve mainītos. Viņa mūs vada pie sava Dēla Jēzus, tas ir tik skaisti. Mēs visi lūdzamies par mieru, par laimi, par to, cik labi būt kopā.

Stāsta Jakovs Colo:  

Medjugorjē mums ir neskaitāmi daudz piemēru tam, ka Jēzus un Dievmāte ir kopā ar mums. Cilvēki, kas šeit kļuvuši izdziedināti, viņi  saka, ka slavenais brīnums Medjugorjē ir tas, ka šeit atgriežas pie Dieva, pie ticības tūkstošiem cilvēku. Daudz ir tādu cilvēku, kas atgriezušies Medjugorjē, tie ir tādi cilvēki, kas nekad dzīvē nav lūgušies, bet tagad šeit viņi aizsāk lūgšanu, šeit katrs sajūt Dieva mīlestības klātbūtni. Te cilvēki ierodas no visas pasaules. Visi katoļi arī nav vienādi. Ir dažādi cilvēki no visām pasaules malām, no Itālijas, no Francijas, no Kanādas, bet svētās Mises laikā it kā visi kļūst viena tauta. Vienīgi Dievs var vienot, vienīgi Dieva mīlestība ir tas spēks, kas var vienot visas šīs tautas. Šeit Medjugorjē var ievērot tādu fenomenu, ka šeit nav vietas, atšķirības cilvēka intelektuālismam, vai tādam personīgam konservatīvismam, šeit intelektuāļi un vienkāršie cilvēki kopā, nabagie un bagātie - visi ir kopā. Ir ieradušies arī cilvēki, kuri dvēseles dziļumos ir rasisti, bet tas viss šeit pazūd. Cilvēks, kas varbūt nekad dzīvē nav lūdzies, kad viņš iegrimst šajā lūgšanas okeānā, tad Medjugorjē viņš savienojas ar visiem cilvēkiem, viņš kļūst līdzīgs visiem nabagajiem, viņš pazaudē savu egoismu un nespēj vairs būt augstprātīgs, pašpārliecināts. Dievmātes vēstījumam ir spēks. Cilvēks, ticīgais cilvēks, kas nes sevī Dievu, kurš sajūt Dieva mīlestību, tāds cilvēks nekad nespēj aizsākt karu. Karus aizsāk tikai tie cilvēki, kuri nesaprot Dieva mīlestību. Dievmāte saka, ka vienīgā palīdzība, ko varam sniegt citiem, ir mūsu lūgšana un mūsu kristīgās dzīves piemērs. Tādēļ Dievmāte mūs aicina, lai mēs nestu šo kristīgās dzīves piemēru tiem, kuri nepazīst Dieva mīlestību. Vajadzīga lūgšana ar sirdi un gavēnis. Dievmāte bieži atkārto: lūgties - tas nenozīmē tikai skaitīt “Tēvs mūsu… un Esi sveicināta…”, šos pātarus, lūgšana ir mūsu saruna ar Dievu, Dievs ir mūsu Tēvs, kurš katru mirkli var mūs izklausīt un izklausa mūsu vajadzības un mūsu problēmas. Mēs varam  arī lūgt Dievu, lai Viņš pats mums dod žēlastību, lai Viņš mūs iemāca lūgties ar sirdi. Dievmāte mums dod vēstījumus, lai mēs tos nodotu citiem cilvēkiem; bet arī mums, vizionāriem tāpat nācās daudz mācīties no Dievmātes, tāpat, kā jāmācās visiem cilvēkiem. Viņa deva visus šos vēstījumus pasaulei, bet tie vēstījumi ir vajadzīgi arī mums. Un tā Viņa mūs visus mācīja un līdz šodien dienai mēs mācamies Dievmātes skolā. Ja cilvēks saka, šodien es nelūgšos, jo man nav tāda attiecīga garastāvokļa, tad mēs lūgšanu droši vien atkal pazaudēsim. Bet ir svarīgi, lai šī lūgšana būtu katru dienu.

Vizionāriem šī sastapšanās ar Dievmāti notiek neatkarīgi no tā, kur viņi atrodas. Lūgšanas laikā viņi redz trīskārtīgu gaismas uzliesmojumu, un tad atnāk Dievmāte. Kad viņi runā ar Dievmāti, tad apkārtējie cilvēki to nedzird, dzird tikai, ka viņi skaita lūgšanas.

Un tā tas ir parādības laikā:

viņi sāk kopā ar Dievmāti lūgties Tēvs mūsu… un Gods lai ir Tēvam …

Esi sveicināta… viņi nelūdzas, tāpēc ka Dievmāte nevar lūgties pati uz sevi. Viņi redz to kā dzīvu personu, viņi redz Dievmāti, kā mēs redzam citus cilvēkus. .. Viņi lūdzas un uzdod jautājumus, viņi var arī Dievmātei pieskarties,- pie viņas sejas; no viņas izstaro  žēlsirdība un mīlestība. Dievmāte parasti aiziet krusta un saules zīmē. Un tad vizionāri pasaka vārdu – aizgāja.

Vizionārs Jakovs: trūkst vārdu, lai varētu aprakstīt to, kas notiek sirdī, dvēsele ir pārpildīta ar prieku, dvēsele ir pārpildīta ar mieru, man nav vārdu, es jūtu tikai mieru un mīlestību, es jūtu savā sirdī vienīgi prieku. Tā ir tīra laime bez mazākās ēnas. Es jūtos ļoti tuvu Dievam, garīgai īstenībai, es jūtu, ka mana dvēsele paceļas arvien augstāk, tad jūtu, ka esmu tur. Tās vietas tuvumā, kur Marija parādās,  tad ir radies tāds iespaids, it kā būtu pietuvojies debesīm. Mēs lūdzamies Rožukroni.

Vizionāre Vicka: vissvarīgākais ir tas, ko grib Marija. Marija grib, lai mēs savas dvēseles dziļumos dzīvotu ar īpašu un pilnīgu mieru. Viņa grib, lai mēs saprastu, kas ir Medjugorje, kāds ir Dievmātes nolūks.

Svētceļnieks: tas ko es jūtu, tā ir mīlestības un miera pilnība. Man aizvien sirdī trūkst šīs Medjugorjes. Ne tikai es, bet arī visi tā jūt, ka šeit ir atkal un atkal jāatgriežas. .. Medjugorje vajadzīga ne tikai man, bet visai pasaulei. Tas ir vispasaules miera maršs. To organizē Medjugorjes svētceļnieki, īpaši no ārzemēm. Kara sākumā, kad viņi šeit daudzi atbrauca, tad kādas sarunas laikā viņi gribēja atstāt kādu redzamu zīmi un tā bija lūgšanas un miera zīme. Un viņi aizsāka šos miera maršus, procesiju ar vissvētāko Sakramentu 30 km  garumā. Šeit patiesi ir jūtams miers, es varu teikt to no personīgās pieredzes. Esot klāt parādības laikā, es neko nedzirdēju, protams, un arī neko neredzēju, bet savā dvēselē es piedzīvoju miera pilnību.

Svētceļnieki:

…Medjugorjē nevar atbraukt tā vienkārši tāpēc, lai gūtu iespaidus: cik te ir skaisti, cik te ir interesanti; Dievmāte grib, lai mēs atpazītu skaistumu savas dvēseles iekšienē, lai mēs lūgtos ar sirdi. Dievmāte saka, es varu katram atbildēt uz viņu jautājumiem sirds dziļumā, tikai no mums ir atkarīgs, vai mēs esam gatavi pieņemt to atbildi, kuru Dievmāte mums dos. Īpaši Viņas klātbūtne un piedalīšanās svētajā Misē, tas ir kaut kas tāds, lielākais, ko esmu pārdzīvojis, tas ir kas īpašs, tas, kas bija baznīcā, par to es pateicos Dievam un Dievmātei, ka man bija iespējams atbraukt uz šejieni. Dievmāte neveido kaut kādu savu teoloģiju, nedz savu mācību par pastorizāciju, bet viņa runā tikai to, kas ir Evaņģēlijā. Un tas ir svarīgi. Mēs zinām Evaņģēlijā kā Viņa saka: darīt visu, ko Jēzus mums liek. Dievmāte mūs nemitīgi aicina tikai uz to, lai mēs dzīvotu saskaņā ar Evaņģēliju. Ja mēs gribam kļūt labāki un lūgt Dievam žēlastību, lai viņš mums palīdz laboties, mums ir grūti darīt tikai pirmo soli, bet ar Dieva un Marijas palīdzību labas gribas cilvēkam nebūs nekādu problēmu, un to katrs no mums var sākt just savas sirds dziļumos. Tā ir dziļa dvēseles pārmaiņa, tas ir kaut kas tāds, kas nav no šīs pasaules. Mūsu debesu Mātes klātbūtne mūsu sirdī ir tik stipra, ka viņa mūs patiesi var atvest pie sava Dēla Jēzus un tā nu mēs nākam, lai tuvotos Jēzum. Mums sirdī ir liels prieks, ko mēs gribam liecināt arī citiem cilvēkiem, to nav iespējams saglabāt sev, patiešām sirds prasa dalīties ar visiem cilvēkiem, lai arī viņi sajustu šo svētlaimi. Ja mēs visi tā dzīvotu, kā Dievmāte mūs aicina, ja mēs dzīvotu saskaņā ar Evaņģēliju, pasaule patiesi pārvērstos.

….Marija prasa no mums, lai nebūtu mūsu sirdī naida, nebūtu atriebības jūtu, lai būtu miers dvēselē. Jau otrā dienā Marija sacīja: atgriezieties, atgriezieties un samierinieties: tas prasīja zināmu pašaizliedzību, lai atmestu savu ierobežotību, savu egoismu. Tādēļ Marija mūs māca ar Viņas gudrību izturēties pret otru cilvēku. Samierināties nav viegli, tādēļ Dievmāte saka: mīļie bērni, jums ir jālūdzas, lūdzieties kopīgi. Svarīgs ir tieši tas, ko Dievmāte sacīja jau pašā vēstījumu sākumā: organizējieties ģimenēs un kopienās, veidojiet lūgšanu grupas, lūdzieties kopīgi. Dievmāte izveidoja īpašu programmu šīm lūgšanu grupām caur vizionāru Ivanu.

 .. ir tā , ka piederu šai jaunajai pasaulei, šai jaunradībai, kas rodas mīlestībā. To nav iespējams sajust bez Dieva klātbūtnes. Par to diemžēl nezin mūsdienu pasaule. Tas miers, ko izjūtam šeit Medjugorjē, to nespēj dot visa pasaules nauda. Tā ir dzīve, ko atrodam Dievā. Es uzskatu, ka sākums ir šeit, Medjugorjē. Viss šis dažādo kultūru sajaukums. Es patiesi ticu, ka šeit Medjugorjē ir jaunās pasaules, jaunās ģenerācijas sākums. Cik gan daudz ģimeņu pasaulē pārdzīvo krīzi, šķiršanās, neciena laulības Sakramentu. Diemžēl cilvēki nesaprot, cik bieži Marija savos vēstījumos saka, ka pirmā vietā mūsu ģimenēs ir jābūt lūgšanai. Un tikai tad, kad mums būs kopēja lūgšana ģimenē, tikai tad mēs varam būt vienoti patiesībā. Tas ir apstiprinājies  un tas ir ļoti svarīgi, jo nav iespējams uzturēt mieru savā dvēselē, ja mēs katru dienu nesatiksimies  lūgšanā ar Dievu. Nav iespējams vienam nedz pārdzīvot prieku vienatnē, nedz arī krustu panest vienam pašam. Ir nepieciešama ģimenē kopēja lūgšana. Es esmu laulājies, un Dievmāte arī manu laulību svētīja, es pats izjūtu, ka Laulības sakraments ir svētums. Lai būtu mēs kā piemērs citām ģimenēm, ģimenēm, kurām ir problēmas. Mēs šodien redzam pasaulē, ka cilvēki domā, it kā dzīve nebūtu, īpaši tas redzams Amerikā. Mums ļoti vajadzīga šī Medjugorje.

Te māsas Elvīras kopienā Čenakolo, te es dzīvoju jau piecus gadus, es biju narkomāns, šos sešus gadus es dzīvoju slikti, bez cerības un nāves bailēs. Pateicoties Dieva žēlastībai es nokļuvu māsas Elvīras kopienā. Un tagad es esmu ļoti laimīgs cilvēks, es esmu ļoti laimīgs un pateicīgs Dievam.

Ja mēs tā uzlūkojam pasauli šobrīd, kad šo ļauno plūdu vidū pēkšņi uzrodas šāda Medjugorje. Šeit Māte piedāvā mūsu dzīvei jēgu. Dievmātes norādījums ir Baznīca un vērš mūsu uzmanību uz dzīves mērķi. Tās ir debesis. Bez Dieva cilvēkam nav miera, viņu nomoka problēmas. Cilvēks cenšas iegūt materiālos labumus, nerēķinoties ar citiem. Ja tāpēc viss ir pazaudēts un viss ir bezjēdzīgs, tad šeit Medjugorjē, varu pasacīt, ka mēs atkal atrodam dzīves jēgu un cilvēki šeit Medjugorjē vairs neuzskata sevi pašu par svarīgiem un cilvēki jūt, ka jāatstāj vecais dzīves veids, jāsāk ceļš uz to, kas ir patiesi būtiski svarīgs Dievam. Tā ir vieta, kur sākas jauna dzīve, kur mēs pildām Dievmātes vēstījumus un viss kļūst pavisam citādi. Viņa aicina mūs uz lūgšanu un attīrīt sirdis. Lūgties vajag pie krusta vai vissvētākā Sakramenta priekšā. Dievmāte mūs māca lūgties par to, lai izārstētos no egoisma. Te ir tas, kurš atdeva par mani savu dzīvību. Es atgriezīšos mājās un mēģināšu dzīvot pēc Dievmātes vēstījumiem, godinot Euharistiju. Es patiesi zinu, ka Jēzus ir klātesošs Euharistijā, es patiesi tagad dzīvošu tā, lai viņu pielūgtu. Es tagad atradīšu laiku ikdienas lūgšanai.

Apustuliskais nuncijs Dienvidslāvijā, bīskaps Frančesko Kolasuono, kurš tajā pat laikā ir arī Apustuliskās Galvaspilsētas pārstāvis Krievijā, 1985.gada 31.jūlijā teica: ''Medjugorje ir gadsimta notikums

Ieklausīsimies kardināla Tomašeka vārdos: ''It īpaši esmu pārliecināts par to, ka Medjugorje ir Lurdas un Fatimas turpinājums.  Soli  solim Bezvainīgā Marijas Sirds tuvojas savam triumfam.  Esmu dziļi pārliecināts, ka Medjugorje ir tam apliecinājums.  '' (Gebetsaktion#17, 1990. ). 

Katrs cilvēks ilgojas iemantot mieru savai dvēselei. ”Bet bez Dieva jums, mīļie bērni, nebūs nedz miera, nedz prieka, nedz nākotnes” saka debesu Māte. Kā gādīga Māte  viņa atgādina mums izpildīt to, ko māca Jēzus, to, kā atrast dvēseles mieru, prieku un mūžīgo pestīšanu.

Ja šī lieta nāk no cilvēkiem, tad tā izgaisīs, bet ja tā patiesībā nāk no Dieva, tad jūs nespēsiet to iznīcināt un var gadīties, ka jūs kļūstat kā tādi, kas cīnās pret pašu Dievu. (Ap.d.5.nod.38.,39.)

Kardinals Ersilio Tonini: Medjugorje? Žēlastības vieta, garīguma avots, kas pārveido dvēseli. 

Ko jūs domājiet par Medjugorjes fenomenu?

Kad viņam jautāja, ko jūs domājiet par Medjugorjes fenomenu, kardināls Tonini sacīja, ka šī ir žēlastības vieta un ka Medjugorjes fenomens ir Dieva žēlastības dāvana. Tas, kurš dodas uz Medjugorji, atgriežas pārveidots, izmainījies dvēselē, jo ir sevī ietvēris žēlastības avotu, kas ir Jēzus Kristus. Jēzus Kristus, kurš vienlaicīgi ir dzīvības straume un avots. Ja Medjugorjē, un tas ir tik acīmredzams šai laikā, notiek tik daudzas atgriešanās pie Dieva, par kurām nav nekādu šaubu, tad tas, protams, ir pierādījums tam, ka darbojas Dieva roka. Es domāju, ka mums jāskatās uz Medjugorji mierā un ar pilnu pārliecību, un tai pašā jāprot novērtēt visu labo, kas notiek šai vietā un ved uz svētumu.

Kas notiek ar tiem, kuri dodas uz Medjugorji?

Viņi vienkārši atrod ticības avotu un dzer no šī avota- Jēzus Kristus caur Mariju, tad lai viņi dodas uz Medjugorji un gūst šo pārliecību par Dieva klātbūtni dvēselē.  

Kāds bīskaps eremīts nosauca Medjugorji par  sātana krāpšanu?

Es nevaru tam noticēt un piekrist. Jebkurā gadījumā, ja viņš tiešām tā teica, es domāju, ka tas ir smieklīgi, pārspīlēti un nepamatoti, absolūti ne par tēmu. Tikai ateisti netic Jaunavai Marijai Medjugorjē. Galu galā, pārējos mūs neviens nepiespiež ticēt privātām atklāsmēm, bet domāju, ka mums vismaz tās jāciena kā ticīgo cilvēku jūtas.

Bruno Volpe, Domenica 08 Marzo, www.pontifex.roma.it