Pr. Slavomirs Oliaks

Grēksūdzes Sakraments

Dieva Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā. Amen.

Kad mēs dodamies pie Dievmātes uz Aglonas sanktuāriju, ir ļoti svarīgi un nepieciešami tas, lai arī dvēselē mēs būtu sakārtoti un tīri. Un tādēļ pārdomāsim par šo dvēseles sakārtojumu un tīrību tagad pirms Svētās Mises.

Viena no vizionārēm Medjugorjē Marija Pavloviča redzēja tādu vīziju: kā nokalst zieds; pie kam šī vīzija trīs reizes atkārtojās. Šo vīziju laikā trešā reizē viņa redzēja, kā uz tā ziediņa nokrīt piliens ūdens un pēkšņi momentā šis ziediņš atdzīvojas. Marija Pauloviča nesaprata ko šī parādība nozīmē un prasīja Dievmātei. Un Dievmāte paskaidroja, kā katram ziediņam, lai tas varētu dzīvot, ir nepieciešams mitrums, tāpat arī cilvēka dvēselei, lai tā nenokalstu, ir nepieciešams grēku piedošanas Sakraments. Nav grūti saprast, ka ziediņš, kurš kalst, nespēj pats sev palīdzēt, nespēj sevi saņemt rokās, lai dzīvotu. Katram ziediņam vajadzīga tā palīdzība no ārpuses, vai nu lai lietus nolītu, vai lai kāds cilvēks to ūdeni iedotu. Un tāpat ir arī mūsu dvēselei. Neviens cilvēks, kurš ir grēkā pakritis, viņš pat ar vislielāko apņemšanos nav spējīgs palīdzēt pats sev. Ir absolūti nepieciešami, lai šī palīdzība atnāktu no Dieva, un to Dievs dod grēku piedošanas Sakramentā ar priestera starpniecību. Varbūt ir gadījies, ka mēs kādreiz domājam, lauzām galvu, kādēļ vajadzētu iet un grēkus stāstīt. Var jau būt, ka daudziem cilvēkiem šādas problēmas nav, viņi ar šādu problēmu nenodarbojas, bet jaunieši šodien gan ļoti bieži domā sevī, kāda jēga ir iet un pastāstīt savus grēkus priesterim. Un protams, ja jaunieši neatradīs atbildi uz šo jautājumu, tad viņi var pie grēku sūdzēšanas arī neiet. Kas tad būtu grēksūdzes sakramenta būtība?

Varētu to salīdzināt tā: ja mēs esam saslimuši, mēs meklējam ārstu, ejam pie ārsta, lai rastu šo dziedināšanu. Kad atrodamies tumsā, kas ir grēks, tad mēs meklējam gaismu, kas ir Dievs. Tas ir tā: ja mēs esam piedzīvojuši pārestības dzīvē, tad mēs meklējam iepriecinājumu. Meklējam iepriecinājumu tādēļ, lai mēs varētu atgūt šo savu pašcieņas apziņu, kuru tas ir sabradājis caur nicināšanu...Arī pazīstam Kunga Jēzus stāstīto liecību par pazudušo avi, kā labais gans atstāj deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai atrastu izglābtu to vienu, tikpat arī pretimnākošs ikkatram mums vai grēciniekam ir vienmēr Kungs Jēzus. Un tā, lūk, būtu laba liecība un skaisti būtu saprast šai grēksūdzes sakramentā Dievu tā kā ārstu, kurš mums palīdzēs atgūt veselību, bet lai tas varētu notikt, tad ir nepieciešams arī vaļsirdīgi izstāstīt savas dvēseles stāvokli, šīs problēmas, kas ir grēks. Gadās, ka cilvēks ir tādās domās par sevi, ka, lūk, man grēku nav. Un nav tāpēc, ka es nevienu neesmu nositis, neko neesmu nozadzis un neko neesmu nevienam nodarījis, māju nodedzinājis, un ar to pašu tādos rupjos vilcienos var pateikt, ka grēku nav. Kardināls Baltazars saka: ja cilvēks šādi runā, tad vajadzētu viņam uzdot jautājumu, vai tu esi mīlējis Dievu pāri visam katrā savas dzīves mirklī un vai tu esi mīlējis savu tuvāko kā sevi pašu. Kurš gan no mums var apgalvot, ka mīlestība mūsos ir pilnīga. Lūk, tieši tādēļ, ka nav mūsos šīs pilnīgās mīlestības, tas arī nozīmē, ka ir par ko lūgt no Dieva piedošanu. Ja analizēt savu dvēseli tik tādā aspektā, ka es neesmu nevienu naidu turējis, īpaši nevienam neko neesmu nodarījis, tad, protams, tas nebūt nenozīmē, ka tu esi mīlējis, tā kā Kungs Jēzus to aicina. Šeit būtu vietā jautājums par grēku, jo grēksūdzes būtība ir ne tik daudz, ka meklēt sevī tos grēkus, kad konkrēti padarīts kaut kas negatīvs, bet meklēt sevī, cik lielā mērā man pietrūkst mīlestības. Kristīgās ticības un tāpat arī grēksūdzes sakramenta būtība nepastāv tajā, lai cilvēkam rādītu grēku kā draudu, bet lai cilvēkam palīdzētu no tā izglābties. Patiesība - tā ir gaisma, kas meklē cilvēku, kas iekritis tumsā. Kristietība - tā ir mīlestība, kas glābj cilvēku. un glābj viņu vispirmām kārtā no tā posta, kurš rodas no naida un nesaskaņas šai pasaulē.

Kristietība - tas vispirmām kārtā ir miers, miers, kuru Dievs grib dāvināt mūsdienu cilvēkam, kurš ir tik ļoti stresos un rūpju sagrauzts, nemiera mocīts. Lūk, tā piemēram, ārsta uzdevums ir ne tikai uzstādīt diagnozi, tikai konstatēt slimību, bet izārstēt no tās. Tāpat arī grēku sūdzēšana nav vien tas, vai saasināt tavu uzmanību uz šo grēcīgumu lai šos grēkus tev it kā spilgti nostādītu priekšā un citu acīs, bet grēksūdze ir tikai šis glābšanas riņķis. Dažkārt gan gadās tā, ka, ja ārsts atklāti pasaka, ka cilvēkam kāda ir slimība, tad cilvēks paliek dusmīgs uz ārstu. Līdzīgi tā var notikt arī mūsu dvēseles attiecībās ar Dievu, jo grēksūdze ir tā kā slimības atklāta nosaukšana vārdā, un cilvēks var par to aizvainoties. Dažs labs gribētu it kā dusmoties uz Dievu par to, ka Dievs piesienas sīkumiem, lūk, uz tādu grēku, un tādu atrod, un cilvēks arī jūtas neērti vai aizvainots tad, ja priesteris viņā akcentē uzmanību uz to grēku. Piemēram, novērots, ka ir grūti pateikt, ka visu tavu problēmu cēlonis ir lepnība. Protams, lepnība ir pirmdzimtā grēka būtība, ar ko esam piedzimuši. Neviens nevar būt brīvs no lepnības un visvairāk no tā cieš, bet ja kuram pateiksi, ka tevī ir, lūk, šī lepnība, tad cilvēks noteikti aizvainotos, bet tas arī tiek sacīts grēksūdzē, tad ja tiek sacīts, tad tikai tādēļ, lai palīdzētu celties un atrast tieši savas problēmas būtību. Iet pie grēksūdzēšanas - tas nebūt nenozīmē, ka tikai notiesāt sevi, bet iet pie grēksūdzes, tas nozīmē meklēt un atrast izglābšanos. Ejot pie grēksūdzes, mēs augam pilnībā, lai līdzinātos tai pilnībai, kādu mums rāda ar savu piemēru Kungs Jēzus Kristus. Kristietība - tā ir ne tikai cīnīšanās pret grēkiem, bet tā ir pirmā kārtā cīnīšanās par laimi, vai pareizāk sakot, tiekšanās uz laimi. Ja mēs domātu, ka kristīgās dzīves būtība ir tikai tāda nemitīga cīnīšanās ar grēku, tad tas būtu kaut kas līdzīgs kā dārznieka darbs, kurš rušinās un cīnās nemitīgi ar nezālēm. Iedomāsimies, piemēram, situāciju, kad kāds saimnieks visu laiku ravē savu dārzu, bet tas ir tāds dārzs, kurā nav iestādīti nekādi kultūraugi. Protams, tas ir milzīgs darba ieguldījums, lai visu laiku tai tukšajā neapstādītajā dārzā nezāles nemitīgi ravētu. Ja nu teiksim, ka dvēseli kāds tā koptu, tā kā dārznieks to dārzu, visu laiku rūpējoties tikai par šo nezāļu ravēšanu, tad savā dvēselē tas būtu milzīgs darbs, bet paliek jautājums: kas tad tur labs aug tajā dārzā vai dvēselē. Protams, katrs sapratīs, ka tas ir bezjēdzīgs darbs, ravēt kaut kādu zemes gabalu, kurā neaug nekas derīgs, nekas no šīm kultūrām, Jāmeklē savā dvēselē tieši šīs pozitīvās vērtības, kuras tad vajag apravēt no tiem grēkiem. Svarīgi vairāk akcentēt, vērst savu uzmanību uz to labo, ko es daru, kas tātad nāk no manis, no manas sirds vai no manas darbības, ko es dodu labu no sevis. Tieši to akcentēt, par to rūpēties, par šī labā došanu, nevis tik daudz rūpēties par šo nezāļu ravēšanu. Vēl citreiz rodas dažam labam tāds jautājums, kā es varu iet pie grēksūdzes, ja man visu laiku ir vieni un tie paši grēki. Tiešām tas norāda, ka tu savu dvēseli kop tādā veidā, kā tas dārznieks, kurš vienīgi ravē nezāles un nav parūpējies tur kādu labu kultūru iestādīt. Un ja nu tiešām kādam ir jautājums radies: cik tad es varu iet pie grēksūdzes, kāda jēga, ja man visu laiku atkārtojas vieni un tie paši grēki, ja šāds fakts pastāv, tas nozīmē, ka tomēr garīgajā dzīvē kaut kas nav kārtībā. Mūsu virziens, orientācija dvēseles izaugsmē uz Dievu nav īsta un pareiza. Nepietiek cīnīties un vērst uzmanību uz savu grēcīgumu, ir nepieciešams lielāks darba ieguldījums, lai attīstītu sevī šos pozitīvos tikumus. Ja piemēram, mēs savu ticības dzīvi aprobežotu ar to, vai savus pienākumus pret Dievu aprobežotu ar to, ka mums ir tikai jāizsargās no grēkiem, jāizravē šie grēki savā dvēselē, tad tas arī būtu nepareizi un to varētu attēlot šādā līdzībā: vai kājas ir tikai tādēļ, lai tu nekristu zemē. Ja mēs, piemēram, uzskatītu, ka kāju galvenā funkcija ir noturēt mūs, mūsu ķermeni tā viena metra augstumā no zemes un ja mēs kājas vairs nevingrinātu staigāšanā, tad, kājas mūs nenoturētu un nebūtu no tām nekāda labuma un jēgas. Tā grēku sūdzēšanas sakramenta būtība vispirmām kārtā ir tas, lai tev nebūtu bailes no saviem kritieniem grēkos. Ja visu laiku savā sirdī turēsim šīs te bailes tikai no grēka, tad mēs noteikti neiemācīsimies staigāt, neiemācīsimies neko pozitīvu darīt, bet vienmēr kritīsim, arī tais pašos grēkos. Un tas ir tāpēc, ka, lūk, mūsu uzmanība vienmēr būs koncentrēta uz grēku, vai kā man nepakrist. Bet tieši tad, kad uzmanība koncentrēta uz grēku, noteikti tas grēks arī iekārdinās un pakritīs, bet nepieciešami šo uzmanību koncentrēt uz tikumu. Atgādinu līdzību par to, ka namatēvs pats deva saviem kalpiem rīcībā talentus, vienam piecus, vienam divus, vienam vienu. Kam bija pieci, tas nopelnīja desmit, kam bija divi, tas nopelnīja četrus, tas, kam bija viens, apraka zemē un nekādu labumu neatnesa no sava dāvanu krājuma. Un pārnāca namatēvs, viņi deva atskaites par savu darbu. Tā Kunga Jēzus slēdziens līdzības beigās ir: Viņš saka, tas, kuram ir daudz, tam tiks pielikts klāt, tam, kuram nav, tam tiks atņemts arī tas, kas viņam it kā šķietami pieder. Pie tāda Dieva slēdziena varētu pat rasties mūsu pretenzijas pret Dievu - it kā Dievs rīkojas netaisnīgi. Kā tad tā varētu iznākt, ka tas, kurš jau ir apdāvināts ar visādiem talentiem, tam dod vēl vairāk un tam, kurš ir nabags, tam ņem nost to pašu nieciņu. Varētu teikt un domāt: kādēļ gan Dievs neapdāvina visus ar vienādiem talantiem, kādēļ visi nav vienādi spējīgi prāta ziņā kāpēc visi nav vienādi veselīgi fiziskā ziņā. Tad, kad mēs iepazīstam grēku piedošanas Sakramentu, tad šī līdzība mums kļūst saprotama. Evaņģēlija līdzībā vai Jēzus slēdzienā: kam ir, tam tiks dots, kam nav, tam tiks atņemts, šeit tomēr nav netaisnības. Ja mēs to attiecinām, protams, uz laicīgām lietām, tā varētu būt kā netaisnība, bet tagad ieskatīsimies grēksūdzes sakramenta būtībā un mēs ieraudzīsim, ka tieši šajā grēksūdzes sakramentā atklājas šīs evaņģēliskās līdzības taisnīgums. Lai skaidrāk to saprastu, paņemsim piemēru: māte un bērns. Māte par viņu rūpējas, visādi aprūpē un no viņa nekā neprasa, viņam tik visu laiku dod, bet tad, kad viņš jau paaugas, tad sāk arī no viņa prasīt un prasa tāpēc, lai tas bērns normāli attīstītos, un kļūtu dzīvei derīgs. Jo šīs prasības attiecībā pret bērnu ir lielākas, jo vairāk tam bērnam pakalpo, tas kļūst vairāk apdāvināts, attīstīts un tie ir tie talanti, kurus iegūst pēc šīm pašaizliedzīga darba pūlēm. Vai citu piemēru: Mammai ir kāds bērns, bet bērns parāda savas kaprīzes un negrib mācīties, negrib pakļauties mammas disciplīnai un tā mamma arī atmet ar roku un vairs nepūlas to bērnu turēt pie kārtības. Tad varētu sacīt, ka tāda mamma ir egoiste un tas ir no Jēzus līdzības par to cilvēku, kurš saņēma vienu talantu, bet apraka to zemē. Šajā gadījumā mēs redzam, ka tomēr taisnīgi rīkosies Dievs, ja atņems arī to vienu talantu, ko bija devis, atņems no tā cilvēka, kurš ir egoists, kurš negrib pūlēties un izmantot savus talantus. Tā, lūk, mēs katrs esam saņēmuši no Dieva prātu un brīvo gribu, un tādēļ mums patiesi jārūpējas, par to, kā attīstīt Dieva dotos talantus un personību, lai ne tikai domātu par to, kā nepadarīt grēku, bet vairāk domātu par to, kā īstenot Dieva mīlestības tikumu un realizēt labos darbus. Tā, lūk, pie grēksūdzes mēs saņemam grēku piedošanu, bet grēku sūdzēšana ir, lai mēs dvēselē atvērtos mīlestībai uz Dievu un uz otru cilvēku, un grēksūdze katrā ziņā mums palīdz nonākt tuvāk pie Dieva. tuvoties Dievam. Un katrs kritiens, tā kā vakar tai ludziņā redzējām: kad grēku pārcirsto diedziņu sasien grēku sūdzēšanas sakramentā, tad cilvēks kļūst tuvāks Dievam. Tagad apdomāsim to, kurš no grēkiem ir pats lielākais, vissmagākais ...

tas ir - neatbildēt Dievam uz mīlestības aicinājumu. Grēka būtība pastāv nevis paša izdarītajā darbībā, notikušajā rīcības faktā, bet grēka būtība pastāv motīvos un cēloņos. Paša grēka būtība, tas ir mīlestības trūkums uz Dievu. Tieši tur, kur trūkst mīlestības, tur ir naids un konflikti ģimenē, tur ir karš, tur ir abortu grēki, tur ir lepnības uzliesmojumi, tur ir neticība; visur tur, kur trūkst mīlestības uz Dievu.

Nav bīstamākais tas konflikts, kas izcēlies, bet tieši mīlestības trūkums. Karš ceļas no naida, bet iedomāsimies, kāds stāsta par visām kara norisēm, ja kādu cilvēku padara par karavīru un viņam ir uzdevums šaut, bet, ja viņam nebūs to komandieru, kas liks to darīt, tad tie cilvēki nemaz tā nešaus. Vajadzētu censties šos cilvēkmīlestības darbus darīt, citādi iestājas dvēseles nāve. Ja cilvēks nemēģina pie šīs mīlestības noturēties, tad viņa dvēseli saposta un iznīcina tieši šis mīlestības trūkums. Mīlestība toties, kā saka Sv. apustulis Pāvils visu pacieš, visu panes, visu tic, visu cer. Tāpēc svarīgākais ir rūpēties par savu izaugsmi mīlestībā. Tālāk lūgšanas ceļā jūs varēsiet augt, ja jūs ievērosiet šos aicinājumus.

Es aicinu jūs, dārgie bērni, lai lūgšana jūsu dzīvē ieņem pirmo vietu. Dievs atļāva man kopā ar viņu radīt šo miera oāzi un es gribu, lai jūs to sargātu un lai šī oāze vienmēr paliktu tīra. Ir tādi, kuri ar savu nevērību sabojā mieru un lūgšanu. Es aicinu jūs par lieciniekiem, lai jūs ar savu dzīvi dotu liecību palīdzētu saglabāt mieru. Padomājiet arī, kāpēc esmu tik ilgi ar jums. Esmu žēlastību vidutāja starp Dievu un jums. Paldies dārgie bērni, es ilgojos aicināt, lai jūs ar mīlestību pieņemtu visus vēstījumus un visu to, ko Dievs no jums prasa. Tādēļ, dārgie bērni, izpildiet visus vēstījumus, kādus es jums dodu. Pateicos, ka jūs uzklausāt manus aicinājumus.

Es aicinu jūs, dārgie bērni, lai lūgšana jūsu dzīvē ieņem pirmo vietu.

Dievs man atļāva atnākt šai vietā, lai kopā ar viņu radītu šo miera oāzi, un lai šī oāze vienmēr paliktu tīra. Ir tādi, kas ar savu nevērību sabojā mieru un lūgšanu. Mīļie bērni, kļūstiet par lieciniekiem, lai jūs ar savu dzīvi dotu liecību, palīdzētu saglabāt mieru.

Padomājiet arī to, kādēļ tik ilgi esmu kopā ar jums. Esmu žēlastību vidutāja starp Dievu un jums. Paldies dārgie bērni, es ilgojos aicināt, lai jūs ar mīlestību pieņemtu visus šos aicinājumus, kādu Dievs un visu to, ko Dievs no jums prasa. Tādēļ, dārgie bērni, savā pazemībā īstenojiet visus vēstījumus, kādus es jums dodu. Pateicos, ka jūs uzklausāt manus aicinājumus.

Es aicinu jūs, kuri esat ceļā uz svētumu un lūdzu jūs, palīdziet ar savu dzīves liecību tiem, kuri vēl nespēj būt svēti, tas ir, būt mīlestībā. Tādēļ, dārgie bērni, ģimene ir tā vieta, kur piedzimst svētums. Palīdziet visiem savās mājās, lai arī viņi dzīvotu svēti, arī jūsu ģimenē. Dieva Māte aicina jūs uz svētumu tādēļ, ka bez svētuma jums ir neiespējami dzīvot. Tikai ar mīlestību jūs uzvarēsiet katru grēku un uzvarēsiet katras grūtības, kādas sastapsiet savā dzīvē. Dārgie bērni, es jūs, lūdzu, lūdziet savā sirdī mīlestību. Pateicos, ka uzklausāt savas debesu mātes aicinājumus.

Dārgie bērni, jūs pat nespējat apjaust, cik liela ir mīlestība, kādu Dievs jums dāvā, tādēļ man Kungs atļauj būt kopā ar jums, lai es varētu jūs pamācīt un palīdzēt atrast dvēseles miera ceļu. Bet šo ceļu nevar atrast, ja jūs nelūdzaties. Tādēļ, dārgie bērni, atstājiet visu šais dienās un veltiet laiku Dievam un Dievs tad jūs apdāvinās ar žēlastību un svētību. Bērni, neaizmirstiet, ka jūsu dzīve ir īslaicīga kā pavasara zieds, kurš šodien ir brīnišķīgs, bet rītā vairs nebūs. tādēļ lūdzieties tā, lai jūsu lūgšana, jūsu atdošanās Dievam kļūtu jums par ceļa rādītāju. Tad jūsu dzīves liecībai būs vērtība gan jums, gan citu acīs un būs visu mūžību. Pateicos, ka uzklausāt savas debesu mātes aicinājumus.

Es jūs aicinu visus šodien priecāties par dzīvi, kuru Dievs jums ir dāvinājis. Dārgie bērni, priecājieties Dievā savā Radītājā, kurš jūs ir tik brīnišķīgi radījis. Lūdziet, lai jūsu dzīve būtu kā brīnišķīga pateicība, kas plūstu no jūsu sirdīm kā iepriecinājuma upe. Dārgie bērni, pateicieties nemitīgi par visu to, kas jums ir, par katru mazu dāvanu, ko Dievs jums dod, lai prieka pilna svētība plūstu pār jūsu dzīvi. Pateicos, ka uzklausāt savas debesu mātes aicinājumus.

Dārgie bērni, šodien es jūs, lūdzu, atjaunojiet savas sirdis, atjaunojiet savas sirdis Dievam, un atdodiet Dievam visas problēmas, sirdssāpes un krustus. Dievs ir tas, kas jūsu sirds sāpes pārvērtīs priekā, tikai atdodiet, uzticiet tās Kungam. Mani bērni, bet jūs varēsiet Dievam atvērt savu sirdi tikai tad, kad jūs paliksiet lūgšanā. Tādēļ jums jāpieņem lēmums savās sirdīs, ka jūs katru dienu atradīsiet laiku lūgšanai, laiku tikai un vienīgi Dievam, lai sastaptos ar Dievu klusumā. Laiks, kurā jūs pasacīsiet: tagad man neeksistē nekas uz pasaules, tagad man eksistē vienīgi Dievs. Un Dievmāte saka, ka tāds laiks vajadzīgs, vismaz pusstunda katru dienu, tad jūs spēsiet ar Dievu dzīvot un sajust viņa klātbūtni savā ikdienā. Jūs redzēsiet brīnumainu Dieva palīdzību arī ikdienas vienkāršībā. Dārgie bērni, es negribu jūs piespiest, bet dodiet Dievam labprātīgi jūsu laiku tā kā labi bērni savam Dievam. Atveriet savas sirdis, paskatieties uz ziediem, kuri atveras saulē, tā arī jūs esat aicināti savu dvēseli atvērt Dievam. Dievs vēlas no jums vienīgi to, lai jūs atdotos viņam. Tādēļ, mīļie bērni, pieņemiet lēmumu savā sirdī, ka jūs nopietni nāksiet pie Dieva, tādēļ, ka viss cits šai pasaulē ir iznīkstošs, vienīgi Dievs ir mūžīgs un viņš ir vajadzīgs jūsu sirdīm. Tādēļ lūdzieties, lai jūs varētu atklāt, cik daudz Dievs dod šai dzīvē žēlastības un prieka. Jūsu debesu Māte aicina jūs uz lūgšanu. Lūgšanā bērni, jūs mantosiet savā sirdī Dieva mieru un prieku, lūgšanā jūs kļūsiet bagāti ar žēlastību, tādēļ, mani mīļie bērni, lai lūgšana kļūst jūsu dzīves veids, kā gaiss, kuru elpojiet. Un lūdzieties arī par tiem, kuru sirdis ir tālu no Dieva, lai arī viņi atgrieztos un pazītu Dieva mīlestību. No tādas lūgšanas jūsu sirdis kļūs bagātākas un jūs paši kļūsiet bagātāki ar žēlastībām, kad lūgsiet par tiem, kuri maldās grēka ceļos. Jo tad, kad jūs lūgsieties, Dievs ielies jūsu sirdīs žēlastību un Kungs būs valdnieks visās sirdīs un tad vairs nebūs arī jums līdzās cilvēku, kas jūs sarūgtina un sāpina, ja tikai jūs lūgsieties par viņiem. Tādēļ, dārgie bērni, lūdzieties, lūdzieties, lūdzieties, lai lūgšana valda visā pasaulē. Jūsu debesu Māte jums pateicas, ka jūs uzklausījāt aicinājumus.

Medjugorje - neizsakāmas Dieva mīlestības sajūta.

Dariet labu tiem, kuri nevar atlīdzināt. Mēs esam nabadzīgi, ja mums nav dots neviens, kuram palīdzēt.

Māciet bērniem ticību, nevis gudrību. Ja viņiem būs ticība, viņi būs glābti. Upurējiet savus bērnus Dieva mīlestībai. Mans Jēzu, es visu upurēju Tavai žēlsirdīgai mīlestībai.

Jūs, kas ticat, palīdziet ar savu ticību tiem, kas netic, lūdzieties par pasaules atgriešanos. Palīdzēsim Dievmāmiņai lūgties.

Lūdzaties dienas trešā stundā(trijos), lūdzaties vakarā pusstundu. Veltiet 5 minūtes Vissvētākai Jēzus Sirdij. Veltījiet sevi Dievmāmiņas Bezvainīgajai Sirdij. Atdodieties tai pilnīgi. Jēzus nomira krustā - par tevi, un par tevi, un par tevi; par mums visiem, jo mēs visi esam grēkojuši. Kungs Dievs, caur manu vismīļā Jēzu izglāb grēciniekus, liec viņiem atgriezties.

Dievmāmiņa Jeļenai - pareģošana nāk no viltus praviešiem. Viss ir atkarīgs no jūsu lūgšanas.

Veltījiet sevi katru rītu vismaz 5 minūtes Vissvētākai Jēzus Sirdij.

Tie, kas atdod sevi Dievam, būs sātana uzbrukumu objekti, sātans uzbruks tiem, kuri gavē un lūdzas. Esiet uzmanīgi. Tas nebūs priekš jums bezrūpīgs laiks, sātans pūlēsies jūs kārdināt nost no šī svētuma ceļa. Tas, kurš atdodas Dievam, kļūst par sātana nepārtrauktu uzbrukumu mērķi. Ļaunumu nevar uzvarēt ar kritiku, bet tikai ar mīlestību. Mums jābūt neprātīgiem mīlestībā, nepadosimies pesimismam, neanalizēsim; mīlēsim ar sirdi. Mums jābūt absolūtas atkarības no Dieva žēlastības apziņai.

Lūdzieties uz Svēto Garu. Ļaujiet, lai Svētais Gars vadītu jūs.

Slinkums - svarīga darba atlikšana, bēgšana pie hobija no saviem pienākumiem. Ir daudzas nesakārtotas piesaistīšanās: nevajadzīgas sarunas, nevajadzīga laika izšķiešana. Nedrīkst jaukt slinkumu ar nogurumu.