Medjugorjes filma (pr. Andreja tulkojums no poļu val.)

Bērniem sāka parādīties Dievmāte, kura stādījās priekšā kā Miera Karaliene. Šis mazais ciemats kļuva par pasaulē lielāko svētceļojumu vietu. Trešā parādību dienā Dievmāte sacīja, viņa aicināja bērnus uz mieru un izlīgšanu savā starpā. Gadu gaitā šo aicinājumu dzirdēja miljoni cilvēku visā pasaulē. Dievmāte bija kalnā tāda pati, kādu mēs viņu redzam šodien. Es visu nakti toreiz domāju, kāpēc tieši es, es nevarēju to saprast, jo es taču nebiju nekāds īpašs ticīgais. Es neesmu neko lasījis par parādībām. Es nespēju saprast, vai tas tiešām tā bij. Kad mēs pirmoreiz ieraudzījām šīs parādības, tas bija kā brīnums, kā šoks, mēs nevarējām iedomāties, ka kaut kas tāds varētu notikt. Bet mūs ļoti pievilka Dievmātes mīlestība. Mēs sapratām un izjutām sirdī, ka viņa ir mūsu Māte, kas var visiem palīdzēt.

Runā priesteris Jozo Zovko. Es nevarēju noticēt, ka bērni šādas lietas sāk runāt, un tad arī pavisam bez bailēm es toreiz vēl domāju, cik lētticīga ir mana draudze, cilvēki, ka viņi tic un skraida tiem bērniem pakaļ. Es sākumā domāju tā pavisam cilvēcīgi, bet tas neturpinājās ilgi. Es ātri pārliecinājos, ka tomēr šīs lietas ir patiesas. Tad tieši toreiz izauga komunistiskā režīma mūris, kurš mēģināja iebiedēt šos bērnus. Šie mazie bērni bija ļoti izturīgi, pazemīgi un vienkārši. Tādā veidā Dieva žēlastība caur viņiem darbojās. Un tas kļuva manai sirdij vienīgais pierādījums. Un tad arī es sāku mainīt savu viedokli. Es sāku nopietni uzņemt bērnus un tas man radīja dažādas problēmas, mani sāka barbariski apstrādāt. Sāka runāt, ka vizionāri ir lietojuši narkotikas, ka viņi ir slimi, ka viņi tiek manipulēti, ka franciskāņi ir kriminālnoziedznieki, bet patiesībā, ja visā šajā lietā būtu kaut viens cilvēcīgs elements, tad šī Medjugorje jau sen būtu iznīkusi un aizmirsta. Bet Medjugorje līdz šodien dienai ir pārvērtusies par svētceļojumu vietu, kur ierodas visu tautību cilvēki no Āfrikas līdz Austrālijai. Šeit ir tāds apvienoto nāciju  kopums, ka varētu teikt, tā ir kļuvusi par vienu tautu. Vissvarīgākais vēstījums Medjugorjē ir Dievmātes klātbūtne, jā viņa ir šeit, mūsu Māte. Dārgie bērni, es esmu jūsu Māte, visus jūs mīlu. Tā ir Māte, kas runā, Māte, kas netraucē, Māte, kas nedara slēdzienus un nedod vērtējumus, Māte, kas nekad nesagādā skumjas, bet viņa pulcina savus bērnus, dara tos labākus, šķīstī tos no grēkiem un māca cilvēkus atpazīt savu cilvēcisko cieņu.

Vizionārs Jakovs Colo: Marija nekad mūs nav piespiedusi, Marija nekad nav sacījusi: jums jālūdzas, jums pienākums gavēt, viņa arī man neteica: tev jāiet uz klosteri. Viņa vienmēr mums sacīja, es jūs tikai aicinu, bet tā ir jūsu izvēle, pieņemt lēmumus, tā ir jūsu brīvības darīšana. Lūgšanas laikā, Dievmāte saka, jūs varat saņemt no Dieva atbildes uz visiem saviem jautājumiem. Bet mūsu sirds arī meklē šos vēstījumus, tas ir Dieva attēls, Dieva līdzība mūsu dvēselē. Tagad Marija gluži vienkārši caur savu klātbūtni un žēlastību iedarbojas uz mūsu sirdsapziņā. Kaut kas līdzīgs notika un tā arī bija ar Elizabeti, Elizabete kādreiz izdarīja lielu atklājumu, viņa pazina, ka šī Jaunava Marija nes sevī Jēzu Kristu, apsolīto Pestītāju, un ka viņa ir Dieva Māte, Elizabete to pēkšņi saprata. Šobrīd Dievmātes klātbūtne šeit ir mūsu pieredze, tas ir notikums, kas visā pilnībā saskan ar Svētiem Rakstiem. Dievmātes spēku un viņas personību nevar pazīt ar cilvēcisko prātu, to var pazīt tikai žēlastības gaismā. Tā ļauj atklāt: ja cilvēks šeit ieradies, un jūt Dievmātes klātbūtni, tas jau nozīmē, ka viņš ir saņēmis Dieva atklāsmi. Tā ir žēlastība. Tas ir kas līdzīgs, kā tai sastapšanās ar Elizabeti, tā ir Dievmātes mīlestības dāvana. Mēs gribam pateikties un justies kā Elizabete. Kā Elizabete sajuta Dieva dzīvības dāvanu Jaunavā Marijā, tā mēs šeit Medjugorjē jūtam Dieva mums dāvāto Dieva ticības žēlastības dāvanu.

Šeit Medjugorjē es jūtos kā mājās, mājās pie mātes Marijas, viņa ir mana lielā mīlestība. Es ļoti priecājos par to, it sevišķi šeit priecājos par to, cik ļoti tuvu ir mūsu debesu Māte. Viņa patiesi ir šeit, mūsu vidū un visu dara mūsu labā, lai mūsu dzīve mainītos. Viņa mūs vada pie sava Dēla Jēzus, tas ir tik skaisti.

Vakar vēstījumā Dievmāte sacīja, lai mēs būtu tie, kas sludina mieru un sludina mīlestību. Mēs lūdzamies par mieru, par laimi, par to, cik labi būt kopā.

Tā ir svētceļnieku grupa no Korejas: pieci svētceļnieki un priesteris, kuri slavē Dievu. …tā ir Medjugorjes himna korejiešu valodā, kur korejiešu svētceļnieki piedalās svētajā Misē. Šeit nav valodu barjeru, lūgšana vieno visus pasaules cilvēkus. Vairākums cilvēku, kas ierodas Medjugorjē, domā, jūt, it kā viņi atrastos paradīzē. Šeit ir miers un mīlestība, Jēzus un Marijas klātbūtne. Šeit cilvēka dzīve mainās, šis fenomens ir milzīgs.

(runā svētceļinieks)Tas ko es jūtu, tā ir mīlestības un miera pilnība. Man aizvien sirdī trūkst šīs Medjugorjes. Ne tikai es, bet arī visi tā jūt, ka šeit ir atkal un atkal jāatgriežas. .. Medjugorje vajadzīga ne tikai man, bet visai pasaulei.

Tas ir vispasaules miera maršs. To organizē Medjugorjes svētceļnieki, īpaši no ārzemēm. Kara sākumā, kad viņi šeit atbrauca daudzi, tad kādas sarunas laikā viņi gribēja atstāt kādu redzamu zīmi un tā bija lūgšanas un miera zīme. Un viņi aizsāka šos miera maršus, procesiju ar vissvētāko Sakramentu 30 km  garumā. Šeit patiesi ir jūtams miers, es varu teikt to no personīgās pieredzes.

Svētceļnieki, viņi kļūst par vislielākajiem labdariem, kara laikā kā pirmie viņi atnāca šeit palīdzēt visās jomās. Viens no šo svētceļnieku jūtamiem darbiem, ko viņi ir snieguši, ir šis bērnu nams, kur uzturas bērni, kuru vecāki ir miruši vai gājuši bojā kara laikā.

Runā Jakovs Colo:   Medjugorjē mums ir neskaitāmi daudz piemēru tam, ka Jēzus un Dievmāte ir kopā ar mums. Cilvēki, kas šeit kļuvuši izdziedināti, viņi  saka, ka te  slavenais brīnums Medjugorjē ir tas, ka šeit atgriežas pie Dieva, pie ticības tūkstošiem cilvēku. Daudz ir tādu cilvēku, kas atgriezušies Medjugorjē, tie ir tādi cilvēki, kas nekad dzīvē nav lūgušies, bet tagad šeit viņi aizsāk lūgšanu, šeit katrs sajūt Dieva mīlestības klātbūtni. Te cilvēki ierodas no visas pasaules. Visi katoļi arī nav vienādi. Ir dažādi cilvēki no visām pasaules malām, no Itālijas, no Francijas, no Kanādas, bet svētās Mises laikā it kā visi kļūst viena tauta. Tikai vienīgi Dievs var vienot, vienīgi Dieva mīlestība ir tas spēks, kas var vienot visas šīs tautas. Šeit Medjugorjē var ievērot tādu lietu, ka šeit nav vietas, atšķirības cilvēka intelektuālismam, vai tādam personīgam konservatīvismam, šeit intelektuāļi un vienkāršie cilvēki kopā, nabagie un bagātie ir visi kopā. Ir ieradušies arī cilvēki, kuri dvēseles dziļumos ir rasisti, bet tas viss šeit pazūd. Cilvēks, kas varbūt nekad dzīvē nav lūdzies, kad viņš iegrimst šajā lūgšanas okeānā, tad Medjugorjē viņš savienojas ar visiem cilvēkiem, viņš kļūst līdzīgs  visiem nabagajiem, viņš pazaudē savu egoismu un nespēj vairs būt augstprātīgs, augstās domās par sevi. Dievmātes vēstījumam ir spēks. Cilvēks, ticīgais cilvēks, kas nes sevī Dievu, kurš sajūt Dieva mīlestību, tāds cilvēks nekad nespēj aizsākt karu. Karus aizsāk tikai tie cilvēki, kuri nesaprot Dieva mīlestību. Dievmāte saka, ka vienīgā palīdzība, ko varam sniegt citiem, ir mūsu lūgšana un mūsu kristīgās dzīves piemērs. Tādēļ Dievmāte mūs aicina, lai mēs dotu šo kristīgās dzīves piemēru tiem, kuri nepazīst Dieva mīlestību. Vajadzīga lūgšana ar sirdi un gavēnis. Dievmāte bieži atkārto, ka lūgties, tas nenozīmē tikai skaitīt Tēvs mūsu… un Esi sveicināta…, šos pātarus, lūgšana ir mūsu saruna ar Dievu, Dievs ir mūsu Tēvs, kurš katru mirkli var mūs izklausīt un izklausa mūsu vajadzības un mūsu problēmas. Mēs varam  lūgt arī Dievu, lai Viņš pats mums dod žēlastību, lai Viņš mūs iemāca lūgties ar sirdi. Dievmāte mums deva vēstījumus, lai mēs tos nodotu citiem cilvēkiem, bet arī mums, vizionāriem tāpat nācās daudz mācīties no Dievmātes, tāpat kā jāmācās visiem citiem cilvēkiem. Viņa deva visus šos vēstījumus citiem cilvēkiem, bet tie vēstījumi bija vajadzīgi arī mums. Un tā Viņa mūs visu mācīja un līdz šodien dienai mēs mācamies Dievmātes skolā. Ja cilvēks saka, šodien es nelūgšos, jo man nav tāda attiecīga garastāvokļa, tad mēs lūgšanu droši vien atkal pazaudēsim. Bet ir svarīgi, lai šī lūgšana būtu katru dienu.

Vizionāriem šī sastapšanās ar Dievmāti ir neatkarīgi no tā, kur viņi atrodas. Lūgšanas laikā viņi redz trīskārtīgu gaismas uzliesmojumu, un tad atnāk Dievmāte. Kad viņi runā ar Dievmāti, tad apkārtējie cilvēki to nedzird, dzird tikai, ka viņi skaita lūgšanas.

Un tas ir parādības laikā. Viņi sāk kopā ar Dievmāti lūgties Tēvs mūsu… un Gods lai ir Tēvam … Esi sveicināta… viņi neskaita, tāpēc ka Dievmāte nevar lūgties pati uz sevi. Viņi redz to kā dzīvu personu, viņi redz Dievmāti, kā mēs redzam citus cilvēkus. .. Viņi lūdzas un uzdod jautājumus, viņi var arī Dievmātei pieskarties,- pie viņas sejas; no viņas izstaro  žēlsirdība un mīlestība. Dievmāte parasti aiziet krusta un saules zīmē. Un tad vizionāri pasaka vārdu – aizgāja. Trūkst vārdu, lai varētu aprakstīt to, kas notiek sirdī, dvēsele ir pārpildīta ar prieku, dvēsele ir pārpildīta ar mieru, man nav vārdu, es jūtu tikai mieru un mīlestību, es jūtu savā sirdī vienīgi prieku. Tā ir tīra laime bez mazākās ēnas. Es jūtos ļoti tuvu Dievam, garīgai īstenībai, es jūtu, ka mana dvēsele paceļas arvien augstāk, tad jūtu, ka esmu tur. Tās vietas tuvumā, kur Marija parādās,  tad ir radies tāds iespaids, it kā būtu pietuvojies debesīm. Mēs lūdzamies Rožukroni. Kad noskaitījām 10 Esi sveicināta…, tad atnāca Ivans un tad 18-45 mēs visi nostājamies ceļos, bet Ivans lūdzās kopā ar Dievmāti. Es neko nedzirdēju, protams, un arī neko neredzēju, bet savā dvēselē es piedzīvoju miera pilnību.

Runā Vicka: vissvarīgākais tajā brīdī ir tas, ko grib Marija. Marija grib, lai mēs savas dvēseles dziļumos dzīvotu ar īpašu un pilnīgu mieru. Viņa grib, lai mēs saprastu, kas ir Medjugorje, kāds ir Dievmātes nolūks.

 Medjugorjē nevar atbraukt tā vienkārši tāpēc, lai gūtu iespaidus: cik te ir skaisti, cik te ir interesanti; Dievmāte grib, lai mēs atpazītu skaistumu savas dvēseles iekšienē, lai mēs lūgtos ar sirdi. Dievmāte saka, es varu katram atbildēt uz viņu jautājumiem sirds dziļumā, tikai no mums ir atkarīgs, vai mēs esam gatavi pieņemt to atbildi, kuru Dievmāte mums dos. Īpaši Viņas klātbūtne un piedalīšanās svētajā Misē, tas ir kaut kas tāds, lielākais, ko esmu pārdzīvojis, tas ir kas īpašs, tas, kas bija baznīcā, par to es pateicos Dievam un Dievmātei, ka man bija iespējams atbraukt uz šejieni. Dievmāte neveido kaut kādu savu teoloģiju,  nedz savu mācību par pastorizāciju, bet viņa runā tikai to, kas ir Evaņģēlijā. Un tas ir svarīgi. Mēs zinām Evaņģēlijā kā Viņa saka: darīt visu, ko Jēzus mums liek. Dievmāte mūs nemitīgi aicina tikai uz to, lai mēs dzīvotu saskaņā ar Evaņģēliju. Ja mēs gribam kļūt labāki un lūgt Dievam žēlastību, lai viņš mums palīdz laboties, mums ir grūti darīt tikai pirmo soli, bet ar Dieva un Marijas palīdzību labas gribas cilvēkam nebūs nekādu problēmu, un to katrs no mums var sākt just savas sirds dziļumos. Tā ir dziļa dvēseles pārmaiņa, tas ir kaut kas tāds, kas nav no šīs pasaules. Mūsu debesu Mātes klātbūtne mūsu sirdī ir tik stipra, ka viņa mūs patiesi var atvest pie sava Dēla Jēzus un tā nu mēs nākam, lai tuvotos Jēzum. Mums sirdī ir liels prieks, ko mēs gribam liecināt arī citiem cilvēkiem, to nav iespējams saglabāt sev, patiešām sirds prasa dalīties ar visiem cilvēkiem, lai arī viņi sajustu šo svētlaimi. Ja mēs visi tā dzīvotu, kā Dievmāte mūs aicina, pasaule patiesi pārvērstos, ja mēs dzīvotu saskaņā ar Evaņģēliju.

Marija to prasa no mums, lai nebūtu mūsu sirdī naids, nebūtu atriebības jūtu, lai būtu miers dvēselē. Bet Marija otrā dienā sacīja: atgriezieties, atgriezieties, samierinieties: tas prasīja zināmu pašaizliedzību, lai atmestu savu ierobežotību, savu egoismu. Tādēļ Marija mūs māca ar Viņas gudrību izturēties pret otru cilvēku. Samierināties nav viegli, tādēļ Dievmāte saka: mīļie bērni, jums ir jālūdzas, lūdzieties kopīgi. Svarīgs ir tieši tas, ko Dievmāte sacīja jau pašā vēstījumu sākumā: organizējieties ģimenēs un kopienās, veidojiet lūgšanu grupas, lūdzieties kopīgi. Dievmāte izveidoja īpašu programmu šīm lūgšanu grupām caur vizionāru Ivanu.

 .. ir tā , ka piederu šai jaunajai pasaulei, šai jaunradībai, tas rodas mīlestībā. To nav iespējams sajust bez Dieva klātbūtnes. Par to diemžēl nezin mūsdienu pasaule. Tas miers, ko izjūtam šeit Medjugorjē, to nespēj dot visa pasaules nauda. Tā ir dzīve, ko atrodam Dievā. Es uzskatu, ka sākums ir šeit, Medjugorjē. Viss šis dažādo kultūru sajaukums. Es patiesi ticu, ka šeit Medjugorjē ir jaunās pasaules, jaunās ģenerācijas sākums. Cik gan daudz ģimeņu pasaulē pārdzīvo krīzi, šķiršanās, neciena laulības Sakramentu. Diemžēl cilvēki nesaprot, cik bieži Marija savos vēstījumos saka, ka pirmā vietā mūsu ģimenēs ir jābūt lūgšanai. Un tikai tad, kad mums būs kopēja lūgšana ģimenē, tikai tad mēs varam būt vienoti patiesībā. Tas ir apstiprinājies  un tas ir ļoti svarīgi, jo nav iespējams uzturēt mieru savā dvēselē, ja mēs katru dienu nesatiksimies  lūgšanā ar Dievu. Nav iespējams vienam nedz pārdzīvot prieku vienatnē, nedz arī krustu panest vienam pašam. Ir nepieciešama ģimenē kopēja lūgšana. Es esmu laulājies, un Dievmāte arī manu laulību svētīja, es pati izjūtu, ka Laulības sakraments ir svētums. Lai būtu mēs kā piemērs citām ģimenēm, ģimenēm, kurām ir problēmas. Mēs šodien redzam pasaulē, ka cilvēki domā, it kā dzīve nebūtu, īpaši tas redzams Amerikā. Mums ļoti vajadzīga šī Medjugorje.

Te māsas Elvīras kopienā Čenakulo, te es dzīvoju jau piecus gadus, es biju narkomāns, šos sešus gadus es dzīvoju slikti, bez cerības un nāves bailēs. Pateicoties Dieva žēlastībai es nokļuvu māsas Elvīras kopienā. Un tagad es esmu ļoti laimīgs cilvēks, es esmu ļoti laimīgs un pateicīgs Dievam.

Ja mēs tā uzlūkojam pasauli šobrīd, kad šo ļauno plūdu vidū pēkšņi uzrodas šāda Medjugorje. Šeit Māte piedāvā mūsu dzīvei jēgu. Dievmātes norādījums ir Baznīca un vērš mūsu uzmanību uz dzīves mērķi. Tās ir debesis. Bez Dieva cilvēkam nav miera, viņu nomoka problēmas. Cilvēks cenšas iegūt materiālos labumus, nerēķinoties ar citiem. Ja tāpēc viss ir pazaudēts un viss ir bezjēdzīgs, tad šeit Medjugorjē, varu pasacīt, ka mēs atkal atrodam dzīves jēgu un cilvēki šeit Medjugorjē vairs neuzskata sevi pašu par svarīgiem un cilvēki jūt, ka jāatstāj vecais dzīves veids, jāsāk ceļš uz to, kas ir patiesi būtiski svarīgs Dievam. Tā ir vieta, kur sākas jauna dzīve, kur mēs pildām Dievmātes vēstījumus un viss kļūst pavisam citādi. Viņa aicina mūs uz lūgšanu un attīrīt sirdis. Lūgties vajag pie krusta vai vissvētākā Sakramenta priekšā. Dievmāte mūs māca lūgties par to, lai izārstētos no egoisma. Te ir tas, kurš atdeva par mani savu dzīvību. Es atgriezīšos mājās un mēģināšu dzīvot pēc Dievmātes vēstījumiem, godinot Euharistiju. Es patiesi zinu, ka Jēzus ir klātesošs Euharistijā, es patiesi tagad dzīvošu tā, lai viņu pielūgtu. Es tagad atradīšu laiku ikdienas lūgšanai.

Es šeit braucu 6 vai 7 reizi, es pats nezinu, kāpēc es to daru, redzu tik daudz dažādu nāciju cilvēkus, tad es jūtos kaut kā garīgi piepildīts, es neprotu pat to izskaidrot, bet Dievs pats manī kaut ko ir ielicis un piepilda mani ar mīlestību, es atgriežos mājās no šejienes aizvien kā piepildīts dvēselē.        

1933.gadā Medjugorjes draudzes locekļi uzcēla šajā kalnā šo lielo krustu kā 1900 gadu atpestīšanas jubilejas piemiņai. Katru gadu 14.septembrī šeit notiek svinīgs dievkalpojums Svētā Krusta paaugstināšanas svētkos. Miljoni svētceļnieku no visas pasaules šeit ierodas. Raudzīties uz Jēzus krustu, tas nozīmē, saprast, ka Dievs mani mīl, Dievs man piedod, Dievs ir mans Radītājs, Dievs ir mans viss. Es atgādināšu Dievmātes domu, kad Viņa aicina mūs lūgties zem krusta: kad jūs lūdzaties par mieru, Dievmāte saka, nāciet lūgties pie krusta šai kalnā, un jūs saņemsiet visas žēlastības, kas jums ir vajadzīgas. Desmit gadus es slimoju ar izkaisīto sklerozi. Svētās Mises laikā 1986. gada Ziemassvētkos es saņēmu izdziedināšanas žēlastību. Savā sirdī es pārdzīvoju prieku un mieru un piedošanu. Tas bija tā, it kā mani apmeklētu Jēzus un es, protams, sapratu, ka es neesmu to pelnījis. Es iesaku braukt uz Medjugorji visiem tiem, kas cieš, lai viņi  savas ciešanas atdod Dievam. Dievs ne vienmēr cilvēkus dziedina fiziski, bet stiprina ciešanās,  lai šīs ciešanas viņam kļūtu par svētuma aizsākumu. Dievmāte reiz sacīja – mīļie bērni, jūs esat aizmirsuši lasīt Bībeli. Lasiet Svētos Rakstus, tas nozīmē tikt dziedinātam, it kā augšāmcelties no miroņiem. Klausīties Dieva vārdu, tas nozīmē, augšāmcelties no miroņiem. Dievmāte mūs aicina, lai mēs būtu viņas misionāri. Viņa vēlās, lai katrs cilvēks tāds būtu. Katrs cilvēks, kas pieņēmis Dievmātes vēstījumu, kļūst ir tā kā misionārs visā pasaulē, lai visai pasaulei nestu šos vēstījumus. Septembra beigās mēs ar tēvu Slavko bijām Āfrikā. Ir grūti pat iedomāties, ka Āfrikā arī tik daudz cilvēku zina šos Dievmātes vēstījumus un viņi patiesi dzīvo pēc Dievmātes vēstījumiem. Mēs bijām baznīcā, tur lūgšanas ilga no sešām līdz astoņām stundām katru dienu. Esmu pārliecināts, ja būtu tur dienu un nakti lūgšanas, tad arī cilvēki nebūtu gājuši laukā no baznīcas. Es redzēju šo cilvēku sejās tik daudz prieka, viņi teica, mēs esam ļoti laimīgi, jo Dievmāte arī par mums ir parūpējusies, jo mums nav iespējas aizbraukt uz Medjugorji, bet Dievmāte atsūtīja mums Vicku un priesteri Slavko. Tādā veidā mēs redzam, ka Dievmāte mūs mīl. Uz Medjugorji mums nebūtu jābrauc meklēt kādas brīnumainas zīmes, ja Dievs gribēs dot tādu zīmi, tad Dievs to iedos arī tad, ja to mēs nemaz nemeklēsim. Šeit būtu jābrauc tādēļ, lai klausītos Dievmātes vārdus un dzīvotu saskaņā ar vēstījumiem. Arī Medjugorjē aug un garīgi nobriest cilvēki, vairs šeit nebrauc aiz ziņkārības, bet tiešām brauc mācīties dzīvot saskaņā ar Dievmātes aicinājumiem. Katrs, kas šeit ierodas, ir zināmā mērā saņēmis aicinājumu. Kad es atbraucu pirmoreiz uz šejieni, es biju skeptiski noskaņots. Tagad es esmu šeit dzīvojis jau piecus mēnešus, es esmu atradis ļoti dziļu dvēseles mieru. Neskatoties uz to, ka ciemats ir ļoti mazs, šeit ir kaut kas brīnišķīgs, kaut kas tāds, kas te virmo gaisā. Es zinu, ka Marija mums visiem dod iespēju, lai mēs sajustu mieru un lai mēs nestu šo mieru arī citiem cilvēkiem. Ja runājam par noslēpumiem, tad mums vizionāriem ir doti 9 noslēpumi. Cilvēki bieži interesējas par šiem noslēpumiem gribot zināt, kas notiks nākotnē. Es domāju, ka svarīgāks ir jautājums par to, vai es esmu patiesi ieklausījies Dievmātes vārdos un vai es esmu sirdī pieņēmis Viņas vēstījumus, visu to, ko viņa runā un mums jau septiņpadsmit gadu. Katrs cilvēks, kas pieņems Dievmātes vēstījumus un dzīvos saskaņā ar tiem, kas tic Dievam, tam nav jābaidās ne no kā. Patiesi nezinu, kāpēc cilvēki runā par kaut kādu pasaules galu, par Jēzus atnākšanu, pasaules  gala termiņus zina vienīgi Dievs, pat Jaunava Marija nezin to, ka vispār būs pasaules gals. Un tā Dievmāte ir ar mums runājusi, parādījusi, ka eksistē mūžīgā dzīve. Tas ir domāts, ka katram cilvēkam, kas tic Dievam, tam ir jātic arī mūžīgai dzīvei. Mums jāsaprot, ka šeit virs zemes mēs esam tikai ceļojumā. Mēs šeit gatavojamies mūžīgai dzīvei, kas mūs gaida debesīs. Šeit virs zemes, Dievmāte saka, mēs jau aizsākam savu mūžīgo dzīvi, šeit virs zemes mēs izvēlamies, veidojam savu mūžību. Dievs nevienu nesūta uz elli, bet cilvēks pats izvēlās, kur viņam iet. Dievmāte māca mūs sagatavoties uz mūžīgo dzīvi, nemitīgi par to rūpējas. Viņa ir šeit pie mums cilvēkiem, lai mēs atbildētu uz Viņas aicinājumiem. Tikai no mums ir atkarīgs, vai mēs viņu uzklausīsim. Neviens no mums nevarēs pasacīt, ka man nebija tādas iespējas, dzīvē Dievs mums piedāvā ļoti daudz iespēju, lai mēs varētu viņās atbildēt uz Dieva aicinājumu. Un šis stiprais lielo žēlastību avots vedīs mūs uz jaunu dzīvi, līdzīgu Dieva dzīvei. Dievmātes vēstījumi ir tas, ko meklē katra cilvēka sirds un tā ir žēlastība, ko šeit Medjugorjē ir iespējams atrast.

 Kluss un maigs nāk saulriets par Medjugorji, un Dieva pazīšanas gaisma piepilda visu pasaules cilvēku sirdis, kuri šeit ieradušies. Šī ir cerību un ilgu vieta un vieta, kur cilvēki manto stipru ticību mūžībai. Balss no kosmosa runā šeit par krusta mīlestības noslēpumu. Runā šeit par mīlestības noslēpumu, kurš parādās krustā. Šī ir mūsu zeme, kas ir tik daudz izcietusi, bet ja dzīvosim saskaņā ar Evaņģēliju, mēs varam mainīt, pārvērst sevi, savu dzīvi un tomēr svarīgāk ir izmainīt savu dzīvi nekā mainīt pasauli, ietekmēt pasauli.