Karlo Kareto,mans tevs,es uzticos tev.

Asīzē, 1976.g. saulainā Itālijas septembra rītā par dažām lirām es nopirku biļeti. Nobraucis apmēram piecpadsmit kilometru, izkāpu no vilciena. Es atrados Spello un devos meklēt Karlo Kareto, kas tur dzīvoja zināmā modernā vientuļu mītnē. Man bija nodoms sakopot viņa darbu izlasi un Sv. Benona izdevniecībā to izdot. Es gribēju uzzināt, ko viņš par to domā. Itāliski es runāt nepratu, izņemot dažus svarīgus teikumus. Tā, ieradies Spello, es jautāju pēc Karlo un reizē arī pēc "Mazajiem brāļiem" - "Piccoli fratelli", pie kuriem piederēja Karlo. "Piccoli fratelli" bija kā burvju vārds. Katrs man tūlīt ar starojošu seju norādīja virzienu, un tā es pamazām tiku uz priekšu. Pilsētiņu šķērsoja šoseja, kas veda pretī zilganiem pakalniem; man parādīja gaišu plankumu – namu, ko es meklēju. Tas bija kādreizējais franciskāņu klosteris, kuru tagad apdzīvoja "Piccoli fratelli" – "mazie Jēzus brāļi", kas radās no Šarla de Fuko spiritualitātes. Viņš bija Sahāras tuksneša vīrs, kas 1916.g. tur mira varmācīgā nāvē. Pienācis pie klostera, es apstājos. Zilas debesis, spilgta gaisma, karsts vējš. Es atskatījos: vīna dārzu pilni pakalni, uz viena no šiem pakalniem, tagad jau tālu aizmugurē - Spello. Klostera iekšējā pagalmā valdīja pusdienas klusums. Pie vārtiem es lūdzu pēc brāļa Karlo. Viens no "mazajiem brāļiem" ielūdza mani pusdienās un pēc tam uz siestu( Itālijā pieņemto dienas vidus atpūtu). Tad mani aizvedīs pie Karlo, viņš ir kādā mājā desmit minūšu brauciena attālumā.

Pēcpusdienā es satiku brāli Karlo vienkāršā vecā lauku mājā uz pakalna, no kura pavērās plašs skats uz ieleju. Karlo izskatās vienkārši, brālīgi. Viņš klibo ar vienu kāju, kurai pārāk vēlu ārstēts tuksnesī iegūts ievainojums. Viņš man piedāvāja tasi kafijas. Es vēlējos tikai glāzi ūdens. Pēc šī atspirdzinājuma mēs sēdējām viens otram blakus mājas priekšā uz nocirsta koka un mēģinājām sarunāties. Karlo nerunāja vāciski, es - itāliski, viņš runā labi franciski, es - slikti, tomēr pietiekoši. Es teicu, ka viņš taču ir uzrakstījis dažas grāmatas: "Kur ērkšķu krūms deg", "Pa Dieva pēdām", "Viņpus visām lietām", "Vienīgi mīlestībai ir vērtība", "Mans Tēvs, es uzticos Tev". Man bija nodoms izdot viņa grāmatu izlasi lasītājiem Vācijas Demokrātiskajā republikā. Es jautāju, ko viņš par to domā. Viņš atbildēja mierīgi, taču tūlīt, it kā būtu to ilgi iepriekš pārdomājis: nevis izlasi, bet tikai sākumu un beigas, tātad "Kur ērkšķu krūms deg" un "Mans Tēvs, es uzticos Tev". Salīdzinot ar šīm divām, pārējās grāmatas nav tik svarīgas. Kur ērkšķu krūms deg – garīgās vēstules no tuksneša" tika izdota Sv. Benona izdevniecībā 1978.g. Itālijā. Šai grāmatai bija vairāk kā divdesmit izdevumu. Tagad mēs sniedzam saviem lasītājiem "Mans Tēvs, es uzticos Tev" pirmajā izdevumā. Savu pirmo grāmatu Kareto raksturo tā: "… vientulībā nobriedušas domas, kuru centrā ir viens darbs, kas man, bez šaubām, ir vislielākā Sahāras dāvana: lūgšana ("Kur ērkšķu krūms deg"..15/161.lpp) Viņa pēdējo grāmatu ("Mans Tēvs, es uzticos Tev – kādas dzīves izziņa") mēs varam raksturot tā: "Kontemplācija uz ielām", pēc atgriešanās no tuksneša nobriedušas domas, kurām ir viens centrs: Šarla de Fuko atdeves lūgsna. "Kontemplācija uz ielām". Savā pirmajā grāmatā Kareto uzrakstīja par to īpašu nodaļu. Viņš domā garīgo pieredzi, ko lūdzējs piedzīvo satiksmē ar cilvēkiem, ļoti vienkārši sakot: nevis aiz klostera mūriem, bet gan uz ielām, cilvēku vidū, pie viņiem. Kaut ko no tā mēs saprotam, kad Kareto raksta: ". . . es sapratu, ka īsta lūgšana ir mīlestības akts upurēts pēc tam, kad esi ziedojis visu savu esības spēku, visas savas iespējas, lai palīdzētu brāļiem ("Mans Tēvs, es uzticos Tev"). "Kontemplācijas uz ielām" gados (kas viņam vēl nav beigušies), Karlo Kareto prātā kā fascinējoša atziņa atausa mūsu ticības patiesība: "apbrīnojama patiesība, ka Dievs ir Tēvs, un vēl vairāk apbrīnojama – ka mēs esam paaugstināti par Viņa dēliem un meitām" ("Mans Tēvs, es uzticos Tev"). Tas norisinās laicīgā kosmosā un vēstures gaitā, "dievišķā novadā" – šo apzīmējumu Kareto atrada pie Teijāra de Šardēna. "Dievišķais novads" tas ir jau tādēļ, ka nāk no Dieva dinamiskā radošā spēka, un ka cilvēkam tajā vajag atrast Dievu un kļūt pārveidotam par dievišķu būtni, par dēlu". Dzīvot kā Dieva bērnam nozīmē aktīvi pieņemt īstenību, ko cilvēkam sagatavo mīlošais Tēvs, tas nozīmē atdevi Tēvam, Viņa izkārtojumiem, vadībai, prasībām, Viņa mīlestībai un Viņa tiesai, priekiem, ko dod Tēvs – tie var satricinoši aplaimot; un sāpēm, kuras Viņš pieļauj un tās var būt satricinoši briesmīgas. Kareto domas "dievišķajā novadā" neizvairās no briesmīgā. Nodaļā "Sevi ielikt Tavās rokās bez mēra" zeme viņam liekas kā nomocīta lode no ugunī izdedzināta māla. Taču viņš redz arī svarīgāko īstenību, kas mierina un aplaimo šausmās: lai viss notiek, lai cilvēkā veidotos Kristus vaigs, Dieva bērna gods un cerība, kas rodas, paliek un pielūdz taisni bezdibeņa malā – "maksa par meistardarbu, ko Dievs ir sagatavojis cilvēkam: cerība, kas nāk no Kunga un klusē, lai tā varētu augt un attīstīties" ("Mans Tēvs, es uzticos Tev"). Kareto ir piedzīvojis Dievu kā garīgo kalngalu un dziļumu pārdzīvojumos, divkāršā pārdzīvojumā, kas ir tikai viens, kur mēs satiekamies ar cilvēkiem un reizē ar Dievu. Viss pārdzīvotais un atzītais atkal un atkal izriet no tuksneša garīgā skolotāja Šarla de Fuko lielās lūgsnas un atkal un atkal atgriežas pie tās. "Mazie brāļi" to sauc par "atdeves lūgsnu". Šī lūgsna ir radikāli kristīga un tāpēc to nav viegli patiesi lūgt un pārdzīvot, tieši tad un tādēļ, ka visa īstenība, ietverta šai lūgsnā, kļūst par atdevi, par absolūto, mīlestības pilnu gatavību. To piedzīvoja arī Kareto un tādēļ rakstīja: "Bieži lūgsnas vidū es apstājos, es nevarēju tikt tālāk. Dažas no šīm radikālajām rindām mani biedēja" (Mans Tēvs...)". Šī lūgsna nepieļauj gļēvu un tādēļ tik ļoti bīstamu pus koka lēcēja stāju. Ar to cilvēks izlaužas uz kristīgas atpestīšanas pasauli. Kareto pamatoti iesaista šai lūgsnā visas "kontemplācijas uz ielām" un iet kā šīs lūgsnas lūdzējs "kontemplācijā uz ielām", pie cilvēkiem, lai darbotos, priecātos, ciestu un cerētu ar viņiem. Ar pilnām tiesībām. Viņš ņēma šo lūgsnu par pamatu un skeletu ziņojumam par savu pieredzi un atziņām. To viņš gribēja mums piedāvāt kā garīgu testamentu un kā kādu viņa paša dzīves izziņu, kas mūs iedrošinās: Tas ir kā noslēpums, ko es gribētu uzticēt saviem draugiem, lai viņi nezaudētu drosmi, kad debesis liekas aizslēgtas un tumsa pārāk necaurredzama ("Mans Tēvs ..."). Un kad ir tumsa: "Mēs zinām, ka tā ir tapšanas tumsa, un tas, kas tumsas klēpī gaida uz savu dzimšanu, labprāt cieš klusu, lai cerība varētu īstenoties pilnā spožumā" ("Mans Tēvs...). Tas mums ir ierosinājums un tā var kļūt žēlastība, atbrīvošana, atpestīšana, fascinācija, cīņa ar Dievu, mierinājums no Dieva, prieks Dievā, to vidū un kopā ar tiem, kas tiek vesti uz Dieva dēlu godu, veidoti pēc Kristus vaiga līdzības. Un tie ir visi cilvēki, brāļi un māsas, mīloša Dieva, mūsu Tēva bērni.

To Kareto grib panākt ar savu grāmatu un mēs ar tās publikācijas un piedāvājumu.

Kareto nav vīrs, kas mīl garas runas. Pēc mūsu sarunas es viņu atradu mājās lūgšanas telpā, tabernakula tuvumā. Viņš ieņēma Tālo Austrumu meditāciju stāju, sēžot uz grīdas. Viņš nenovērsa savu atklāto, mierīgo un kluso skatu no tabernakula. Viņa rokas ar uz augšu pavērstām plaukstām gulēja uz augšstilbiem. Viņš bija kā cilvēks, kas no sava Kunga un Dieva, no sava mīlošā Tēva, lūdz visu un ir gatavs saņemt no Viņa visu - kā brīnumu, tā arī noraidījumu. Klusums pie klusuma, klusēšana pie klusēšanas, izpratne pie izpratnes, miers un cerība, paļāvība un uzticēšanas, atdeve un gatavība, piedāvājums un pieņemšana: lūgšanā. Šajās atvērtajās plaukstās un šai atklātajā skatā bija varbūt visas cilvēces vajadzības un tajā bija jūtama arī sevišķa vajadzība, ko es viņam nupat biju uzticējis, un šai minūtē pirmā kārtā tieši tas. Aizmugurē pa labi biju nometies ceļos es un aizmugurē pa kreisi paša kaktā, pustumsā es redzēju kādu jaunu sievieti, kuru es tādā pašā stāvoklī biju redzējis stundu atpakaļ ar rokām uz grīdas, pieri, noliktu uz plaukstām, klusu un nekustīgu, kā iemiesotu pielūgsmi. Es gribēju atpakaļ uz Asīzi, kur es biju apmeties pie laipnajiem franciskāņiem ielejā Porcinkulas klosterī. "Ja tev ir laiks palikt, paliec" teica Karlo. "Te visapkārt pakalnos mums ir vēl dažādas nelielas mājas, tādas, ka šī. Tur no vasaras sākuma līdz pat rudenim satiekas jauni ļaudis. Kopībā, vienoti ar solidaritāte saiti, viņi grib lasīt un pārrunāt Svētos Rakstus, viņi grib kopā dziedāt un lūgties, viņi grib būt pie Jēzus. Šovakar, tā bija sestdiena, viņi visi sanāk šurp, tās mājas klosterī, kur tu jautāji pēc manis. Tur viņi svinēs gandares liturģiju, viņi grib sagatavot savas sirdis svētdienai. Paliec, pārdzīvo šīs stundas kopā ar mums." Es paliku. Mēs atradāmies tā paša kādreizējā franciskāņu klostera iekšējā pagalmā; tur bija apmēram 100 cilvēku, lielākā daļā jauniešu. Skanēja dziesmas ģitāras pavadījumā. Tad lasīja tekstu no Svētiem Rakstiem un viens jauns "mazais Jēzus brālis" runāja par tiem. Sekoja pauze un grēksūdze, personiskās grēku izziņas piedāvājums. Daudzi izzināja priesteriem savas vainas, pastaigādamies šaurajās klostera telpās, uz akmens pakāpēm. Klusi turpinājās dziesmas un ģitāras pavadījums. Pa to laiku iestājas nakts un ietina pagalmus tumsā. Krusta priekšā dega plata svece. Un tad no jauna skaļa dziedāšana. No tekstiem es sapratu ļoti maz. Taču es sapratu vienu, kas gan laikam visstiprāk saviļņoja sirdis: "Jeruzaleme, Jeruzaleme, atkal uzcelta no gruvešiem. Es vēl nekad nebiju dzirdējis, ka jauni ļaudis, kas meklē jaunu sākumu, un jau ir to tikpat, ka atraduši, tā dziedātu, kā tai nakts iesākumā, krustā sistā Jēzus, visu Brāļu priekšā, jūtot: mēs esam solidāri kopā, un mēs ejam kā Dieva tauta pie Dieva un pie cilvēkiem, mīloša Tēva dēli un meitas. Karlo sēdēja mūsu vidū. Viņš bija pilnīgi klāt, un tomēr it kā nomaļus. Kā tāds, kas gaida un labprāt gaida brīdi aiziet. Tāpēc, ka Kungs ir viņu vadījis un arī turpmāk vadīs. Un tāpēc, kā jau tik daudzi ir atnākuši un nāks vēl citi tai pašā gatavībā. Un cerībā, ka reiz drīkstēs lūgt un izdzīvot to atdeves lūgsnu.

Kāpēc ne, ja mūs pamudināja viens no "piccoli fratelli", "brālis Karlo" un tas, ko viņš mums uzticēja?

Mani lūdza uzrakstīt Īpašu ievadu manas jaunās grāmatas "Mans Tēvs, es uzticos Tev" lasītājiem vācu valodā. Viņi labāk sapratīšot manu personīgo Dieva pieredzi, par ko es runāšu šinī grāmatā, ja es viņiem mazliet pastāstīšu par savu dzīvi. Es to sapratu un tā mēģinu stāstīt, cik brīnišķas lietas Kungs man ir darījis. Jā, jo tas, ko Kungs dara ar katru no mums, vienmēr ir kaut kas brīnišķīgs. Mūsu dzīvei ir jēga tādēļ, ka Dievs to auž, un tas kļūst saprotams tikai tad, kad to apspīd Viņa gaisma. Vispirms ir tumsa un haoss. Taču pie lietas. Es varētu savu reliģisko pieredzi iedalīt divos periodos. Pirmajā periodā valdīja darbība, un šīs darbības laikā es iepazinos ar Baznīcu. Es atrados plašā straumē, mani nesa draudzība. Cik daudz sastapšanos, cik daudz darba.

Toreiz es ieņēmu atbildīgu vietu Itālijas katoļu Baznīcā, rakstīju daudzās avīzēs, rakstīju aktuālas grāmatas kā "Famiglia piccola chiesa" - "Ģimene kā maza Baznīca", kas ar savu parādīšanos sacēla pirmo elles troksni starp "progresīviem" un "pieklājīgiem" - "konservatīviem " katoļiem. Es iepazinos ar fenomenu "brālis" un mācījos saprast, ko var nozīmēt Baznīca, Dieva tauta ceļā caur tuksnesi vēl vienmēr savas atbrīvošanas un iekšējās iekarošanas ceļā. Par to laiku man palika dārgas atmiņas un daudz draugu, kas tagad kā es pārdzīvoja šo mīlestību. Tad es piedzīvoju krīzi, kas bija nākamās Baznīcas krīzes priekš tēls. Un tad Dievs tik spēcīgā veidā ienāca manā dzīvē, un es to apzinājos. Kad es Viņam uzstādīju jautājumus, Viņš man atbildēja ar radikālu prasību: "Es gribu tevi. Es vairs negribu tavas darbības. Es gribu tavu mīlestību. Atstāj visu. Seko Man tuksnesī. Es runāšu uz tavu sirdi." Un es aizgāju tuksnesī. Nelasījis Mazo brāļu konstitūcijas, es iestājos viņu kongregācijā. Nepazīdams Šarlu de Fuko, es sekoju viņam Sahāras tuksnesī. Šeit iesākas otrs posms manā dzīvē, vienreizējs tuksneša piedzīvojums. Tuksnesis nozīmē šķīstīšanos, nozīmē klusēšanu. Par visām lietām tas nozīmē nabadzību. Kad es izbraucu no Eiropas, es biju atstājis visu. Es ieliku savu likteni Jēzus rokās, kurš man teica: "Pārdod visu, kas tev ir, izdali nabagiem un seko Man." Jā, es biju visu pārdevis, vismaz visu to, kam bija kāda vērtība. Taču, neko par to nedomādams, es biju paturējis pāris biezu teoloģisku grāmatu. Tās es nepārdevu. Es biju tās liela čemodānā paņēmis līdzi tuksneša kāpās. Es domāju, ka bez tām grāmatām nevaru iztikt. Ja es būtu atstājis tās, tad es būtu zaudējis kaut ko, kas attiecas uz pašu Dievu. Šīs rindiņas saturēja manu priekšstatu par Dievu. Bez šī sava priekšstata par Dievu es būtu juties kā pazudis. It kā Dievs būtu pazudis no manas dzīves. Un tā nu es atrados tur tuksneša smiltīs Euharistijas priekšā ar savām grāmatām. Tās man bija kā ierakumi, kuros es ierakos, lai lūgtu Dievu. Es varēju stundām ilgi lasīt, "ko saka par Dievu". Mans noviciāta audzinātājs man sacīja: "Ļauj taču termītiem apēst tavas grāmatas. Tu pats nostājies Dieva priekšā kails un nabadzīgs." Taču es to nesapratu. Lai es to saprastu, mans priekšnieks aizsūtīja mani darbā. Kaplēt oāzē 40 grādu karstumā nav viegli. Pēc dažām grūta darba stundām es biju jau pagalam. Galva dūca, mugura bija kļuvusi līka. Uz visām četrām es aizrāpos atpakaļ pie brāļiem. Un kad es nometos ceļos kapelā uz salmu paklāja Euharistijas priekšā, vienīgais, ko es varēju, bija raudāt. Tu esi šeit atnācis, lai meklētu Dievu un apdomātu, bet kā tu to darīsi ar galvu, kas sāp, ka traka, tik noguris, ka tu esi gandrīz kā lops? Kā gan tu domā lūgties, ja tu esi tik noguris? Un nu, brāļi un māsas, tieši tajā galējās nabadzības situācijā es atklāju jaunu lūgšanas dimensiju, svarīgāko, ko es atzīstu - kontemplāciju. Man bija tā, it kā Vissvētākajā Sirdī atvērtos it kā brūce un es pirmo reizi sapratu, kā lūgšana neiet caur smadzenēm, bet gan caur sirdi. Tu nevari Dievu atrast un paturēt ar prātu, tu Viņu sasniedz ar mīlestību. Es jūtu solidaritāti ar visiem nabagiem zemes virsū, es jūtu, ka lūdzu korī kopā ar visiem tiem, kas aiz noguruma vairs nespēj lūgties. Dievs nav ar bagātniekiem, ērtību mīlētājiem, kuriem vajag skaistus mauriņus un garus koridorus, lai lūgtos. Dievs ir nabagu Dievs; Viņš ir daudzbērnu mātes, kurai bērni mīdās ap kājām, Dievs. Viņš ir smaga darba notrulināto Dievs, to, kas spēj tikai nopūsties, kad viņi grib lūgties. Viss apgriezies otrādi, un es sapratu, ka īsta lūgšana ir mīlestības akts, upurēts tad, kad mēs esam ziedojuši visus esības spēkus, visas savas iespējas, lai palīdzētu brāļiem un pelnītu savu maizi. Tas ir kaut kas pavisam cits. Es redzēju, ka īsta lūgšana nav aktīva, bet gan pasīva. Ka tā ir vairāk klusēšana, nekā vārdu taisīšana. Ka tā ir vairāk krusts nekā kultūra. Tuksnesis iemācīja mani lūgties. Nabadzība man rādīja ceļu. Es atzīstu, ka es nekad nebūtu aizgājis projām no tuksneša, tik laimīgs es tur biju un tik ļoti jutu, ka esmu atradis piepildījumu. Taču es zināju, ka kādu dienu man būs jāatgriežas atpakaļ. Mēs, Mazie brāļi, uzskatam tuksnesi par vienu posmu atelpas brīdī dzīvē, noteiktu laiku Dieva Absolūtā meklējumiem. Tā tas bija arī pie Jēzus. Pēc tam vajag atpakaļ uz pilsētu, pie cilvēkiem. Kontemplācija, kas mums jāmeklē, ir kontemplācija uz ielām. Baznīca sevišķi neieteic eremītismu kā dzīves mērķi, un ar pilnām tiesībām. Tuksnesis, kas mūs gaida, ir mūsu ielu asfalts. Kontemplācija, kas mums jāmeklē, ir kontemplācija uz ielām. Tā es atrados atkal Eiropā. Baznīcas un pasaules krīzē. Es redzēju, cik liela žēlastība man bija, ka drīkstēju šos garos gadus pavadīt Sahāras vientulībā. Ja es vairs nenobijos no tā, kas notika pasaulē, un no tā, kas atklājas visu pasauli pārņēmušās krīzes laikā, tad es pateicos par to vientulībai, kas man bija devusi spēku; un vēl vairāk spēka man bija devušas naktis, kuras es pavadīju lūgšanā kāpās. Tagad es esmu šeit, lai it kā noslēgtu savas dzīves tēmu. Pirmajā daļā valdīja darbība.

Tagad es mēģinu panākt abu sintēzi. Īstenībā man iet kā Baznīcai, kas reizē ir aktīva un kontemplatīva. Kristietim vairs nav iespējams šķirt abus eksistences veidus. Ar darbību vien nepietiek; bez lūgšanas tā ir tukša. Lūgšana draud kļūt par pašapmānu, ja trūkst ieguldījuma cilvēku kopības labā. Kāds pamatoti teica: "Mūsdienas ir vajadzīga kontemplācija uz ielām." Un tas ir aizraujošs piedzīvojums.

Ir manāms ārkārtīgs fenomens, un man ir tā, it kā es būtu atgriezies Jēzus laikos. Viņa vārdi vienkārši un asi iegriežas cilvēku apziņā un rada lūzumu. Kad pasaule mums apkārt mūs jautā un kārdina, kārdina arī pret Dievu, viņa dzird kā mūsu atbildi svētlaimīgu dziedājumu, kas atbalsojas mūsu barā kā prieks un atbrīvošana. Visur veidojas mazas lūgšanas kopības, kas grib būt Baznīcās un no jauna ar prieku un mieru sirdī pārdzīvot Kunga mielastu. Visur runā par apspiesto atbrīvošanu, par kalpošanu, par nabadzību, par mīlestību. Jā, tas ir Evaņģēlijs, kas klauvē pie durvīm. Dievs nav atstājis savu tautu. Svētais Gars vēl vienmēr aicina savu Līgavu: Baznīcu. Līgavai nevajag baidīties. Bailes ir mazticības zīme; tās rāda, ka trūkst paļāvības uz Dievu, kas veic neiespējamas lietas. Es zinu, ka tas nav viegli, it īpaši tam, kas ir pieradis pie savām drošībām, un vakardienas Baznīcai tādu drošību bija daudz. Lai tikai padomājam, ka daudzās valstīs viņai bija izdevies saņemt no pašas valsts glaimus, aizstāvību, algu, atbalstu. Baznīcas un valsts vienā vienīgā blokā: " kāda vara, kāds stiprums, kāds atspaids. Protams, tagad, kā šķiet, tas ir izbeidzies un daudzi kristieši par to priecājas, gan ne visi, un tāpēc ir norūpējušies un daži baidās. Taču pārdzīvotais un pieņemtais Evaņģēlijs ļauj mums saprast, kā labāk meklēt atbalstu ne vairs cilvēku varā, bet gan debesu varā, pie Tēva, kā to darīja Jēzus: "Mans Tēvs un mans Dievs." Tā mūsu piedzīvojums ir interesantāks un vairāk no mums prasa. Šai pusē ir visi jaunieši, varbūt arī tādēļ, ka viņi nemēro grūtības, kas saistās ar šo pārdzīvojumu. Šis pārdzīvojums nozīmē būt svešiniekiem un ceļiniekiem zemes virsū. Es atgriežos Izraēla vēsturē: iziešana no Ēģiptes, tuksnesis, nedrošība. Es netieku vaļā no šīs Bībeles pamat shēmas, laikam arī tādēļ, ka es jūtu, ka mana paša dzīve ir gājusi un iet cauri tām pašām fāzēm. Ēģipte kā verdzības vieta, iziešana no tās, ka atbrīvošanās gājiens tuksnesī, ieiešana apsolītā zemē, tās iekarošana, karaļvalsts dibināšana Jeruzalemē, atjaunota neuzticība Jahvem un sekojošais sods: Bābeles trimda; tad neliela Izraēla atlikuma atgriešanas un jaunā laika sākums ar Kristus atnākšanu. Vai Baznīcai, jaunajam Izraēlim nav jāiet tas pats ceļš? Vai viņas vēsturē nav tie paši posmi? Man liekas gan. Vai viņa nav piedzīvojusi savu iziešanu no Ēģiptes un savu tuksnesi? Vai viņa nav iekarojusi jauno Jeruzalemi: Romu? Vai arī viņa nav grēkojusi ar pārmērīgu pašpaļāvību, varaskāri, aizmirsdama nabagus un grūto misionāru dzīvi? Vai viņa nav kaut arī labā pārliecībā pārvērtusi redzamo greznību, kas it kā biezs priekškars aizsedz sāpīgo krusta īstenību, Nazaretes amatnieka darbu, Betlēmes Bērniņa vājumu? Var būt. Var būt arī, ka ir pienācis laiks atgriezties uz Ēģipti, kā to domā pravietis Ozeja (Hozeja ?): "Izraēlis atgriezīsies uz Ēģipti" (0z.11.5) Hoz.11.5.Viņi neatgriezīsies gan vairs uz Ēģiptes zemi, taču Asurs būs viņu ķēniņš, jo viņi negrib atgriezties pie Manis. Es nezinu. Katrā ziņā drošība un greznība izzūd un, man šķiet, mums, kristiešiem, jāsaprot, ka mēs no šī laika dzīvojam svešumā, esam kļuvuši par minoritāti, taču esam neredzamā liecinieki; mēs vairs neesam tautu kungi, bet gan viesi, taču mēs nesam vēsti, kas var glābt visus, un nesam cerību, kas ir vienīgā cerība. Ir tā, it kā mēs sāktu no sākuma, kaut gan mēs iesākām no situācijas, kas ir daudz vairāk nobriedušās un sarežģītas un par visām lietām dramatiskākas. Ozeja vārdi var cilvēku noskaņot pesimistiski: 'Izraēlis atgriezīsies Ēģiptē, Un Asurs valdīs pār viņu... Viņa pilsētās plosīsies zobens" (Oz.II.ss). Hoz.11.5.Viņi neatgriezīsies gan vairs uz Ēģiptes zemi, taču Asurs būs viņu ķēniņš, jo viņi negrib atgriezties pie Manis. Var būt, ka mūsu Baznīca iet pretī grūtiem laikiem kā Izraēla trimdā. Man tas nesaka neko daudz, jo Kristus ir mani atbrīvojis no bailēm, un tādēļ es neesmu tādā pašā stāvoklī kā Izraēlis, kuru terorizē Asura zobens. Es jutos drošs un iepriecināts, jo Jēzus ir iegājis manā dzīvē, un, uzšķirot Ozeju, es labāk kavējos pie citas vietas: "Efraim, kā gan es varētu tevi atstāt, Izraēli, vai no tevis atsacīties?... Mana sirds top aizkustināta, Mani pārņem līdzjūtība.. .Jo es esmu Dievs, nevis cilvēks" (Oz,II.8) Hoz.11.8.Bet kā lai es rīkojos ar tevi, kā Es tevi lai atstāju, Efraim, kā lai Es nododu tevi citās rokās, Izraēl? – Vai lai Es vienkārši nepārvēršu tevi par Adu (Sodomu) un nesagrauju drupās kā Ceboimu (Gomorru), kad šīs abas pilsētas tika izpostītas? Bet mana sirds noskaņota citādi, Es esmu par daudz dedzīgs savā žēlsirdībā. Tas ir svarīgi: Es esmu tavs Dievs. Tas, ka Dievs ir mans Dievs, nozīmē, ka Viņš ir mans Tēvs, manas esamības sakne, debesu un zemes Kungs, Absolūtais, Glābējs, mans mērķis, mans viss. Kad kāds seminārs tiek slēgts, es nedomāju par to. Es uzticos Viņam. "Es ļauju ar sevi notikt Viņa gribai. Viņš ir neiespējamo lietu Radītājs. Kad Vatikāns tiek izpārdots, es nedrebu, domādams, ka viss ir pagalam un ļaunais ir uzvarējis Dievu. Nē, labāk es ar Ozeju dziedu cerības vārdus: "Izraēli, Es esmu svēts tavā vidū, es rēkšu kā lauva pret ļauno. Tavi bērni steidzas šurp kā baloži, viņi atgriežas mājās savas ligzdās, ka putni "(sal. Oz.11,9 u.sek.). Hoz.11.9.. . . Jo Es esmu Dievs, ne cilvēks, Es esmu Svētais tavā vidū, bet Es nenākšu pie tevis savu dusmu bargumā. 10. Un tad viņi sekos tam Kungam, un Viņa balss būs skaļa kā lauvas rūkoņa. Un, Viņam lauvas balsī runājot, nāks, izbijušies un drebēdami, bērni no rietumu – no jūras puses. 11.Un tie, kas Ēģiptē, nāks arī izbijušies kā putni, un tie, kas Asura zemē, nāks kā baloži. Un tad es viņus nometināšu dzimtenes mājokļos.!”-saka tas Kungs "Jā, man ir tik liela cerība! Un tā ir īsta cerība, nevis tāda, kas balstās uz cilvēcīgu optimismu, bet gan tāda, kas rodas no mana pretrunīguma un vājuma un no Baznīcas pretrunām un vājumiem. Manas cerības pamats nav spēks mans un Baznīcas organizētais spēks, bet gan vienīgi dzīvais Dievs, Viņa mīlestība uz cilvēkiem, Viņa darbība vēsturē, Viņa pestīšanās griba. Es ceru uz Dievu, kurš uzmodināja no miroņiem Jēzu un kuram ir vara visu darīt jaunu. Kad es biju tuksnesī, es iemācījos kādu Šarla de Fuko sacerētu lūgsnu, kas izsaka visu manu ticību tik spēcīgā kopsavilkumā, ka es to nevarēju lūgt citādi kā Svētā Gara spēkā. Bieži es apstājos lūgsnas vidū, es netiku tālāk. Dažas no šīm radikālajām prasībām mani biedēja, man likās, it kā tās ierobežo manu enerģiju un manu brīvības plašumu. Kopš manas atgriešanās no tuksneša ir pagājuši gadi. Es piedzīvoju no jauna, ko nozīmē būt kopā ar cilvēkiem. Kā man ir šodien ap dūšu, es varu izteikt nedaudzos vārdos: es atklāju, ka esmu daudz nabadzīgāks, nekā es toreiz domāju. Taču jo vairāk mēs atklājām savu nabadzību, jo vairāk mēs jūtamies skubināti lūgties, un kad es šodien lūdzu toreizējo lūgsnu, ko mēs, Mazie Brāļi, saucam par "Atdeves lūgsnu", tad man liekas, ka es tagad to lūdzu patiesāk. Mēģiniet arī jūs to lūgt, un ja jums izdodas to nolūgt līdz galam mīlestībā un iekšējā mierā, tad uzrakstiet man pāris rindas. Tad man atkal būs pierādījums, ka Dievam Tēvam visur ir dēli un meitas, un ka Svētais Gars pilda ar mīlestību visu pasauli.

DIEVS IR MANS TĒVS. I. MANS TĒVS.

Dievs mani vispirms radīja kā zvaigznes drumslu un dāvāja man dzīvību, tad Viņš zīmēja mani kā puķi un dāvāja man formu un tad Viņš man dāvāja apziņu un mīlēja mani. Es ticu evolūcijai Dieva radītajā pasaulē, tālab es labprāt iztēloju, ka Dievs ir ņēmis materiālu no klints, lai izveidotu manu miesu, un zīmēja no puķēm, lai pēc viņu parauga veidotu manas nervu šūnas. Bet tad, kad viņš domāja par manu apziņu, Viņš meklēja paraugu pats sevī, savā Trijadībā, un radīja mani pēc sava attēla un līdzības: vārdu, dzīvību, mūžīgu dzīvi. Tas viss nozīmē radīt dēlu, jo dēls ir dzīve no Tēva dzīves, viņš ir brīvība no Tēva brīvības, viņš ir vārds, lai sarunātos ar Tēvu. Redzamajā kosmosā un neredzamajās debesīs ir daudzi plāni, tie visi ir kā vingrinājumi vienīgajam uzmetumam Dieva plānā: padarīt mani par savu dēlu. Par dēlu, kas saņem dzīvību no Viņa dzīvības, lai eksistētu mūžīgi, kas saņem brīvību no Viņa brīvības lai Viņš būtu laimīgs, un kas var sevi dāvāt kā viņš, lai viņš būtu mīlestība. Protams, plāns vēl nav gatavs un darbs vēl nav pabeigts. Ja viss būtu pabeigts, tad jau būtu pienācis pasaules gals. Pasaules gals vēl nav pienācis tādēļ, ka darbs vēl nav pabeigts, un tādēļ visa radība ar lielām ilgām ilgojas pēc Dieva Dēla atklāšanās" (Rom.8,19) un "nopūšas un cieš dzemdību sāpes līdz pat šim brīdim"(Rom.8,22), jo tas nav viegls darbs. Rom.8.19.22

22. Mēs taču zinām, ka visa radība nopūšas un vaimanā līdz pat šai dienai.

Attālums līdz galam ir arī attālums, kas katru no mums šķir no viņa īstās dzimšanas, proti, no tās dienas, kad viņš izies no redzamo lietu alas, lai ar pilnu apziņu teiktu: "Mans Tēvs". Tā viņš teiks pašam Radītājam un ieies Viņa mājās kā dēls, nevis kā kaut kāds cits radījums, ne tā kā puķe vai neprātīgs dzīvnieks, kurš nav spējīgs pazīt Tēvu. Cilvēka reliģijas vēsture virs zemes nav nekas cits kā ilgas, dramatiska, grūta viņa pārtapšanas par Dieva bērnu vēsture. Tā nebūtu tik dramatiska, ja cilvēkam nevajadzētu piesavināties vienu no grūtākām Dieva atbildībām - brīvību. Tas arī nebūtu tik grūti, ja nebūtu grēka, šī neizprotamā cilvēka ļaunuma, ka viņš Mīlestībai var teikt "nē" un noraidīt Dieva plānu. "Viņš atnāca savā īpašumā, un savējie Viņu neuzņēma. Bet visiem, kas Viņu uzņēma, Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa vārdam ir no Dieva dzimuši "(Jņ.1,12.13).

12.Bet kuri Viņu uzņēma, kas tic Viņa vārdam, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem,

13.Kas ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva dzimuši.

Radīt dēlu. Dievs mani padara par savu dēlu. Dievs izmanto kosmosu un pasaules vēsturi, lai radītu manas dzimšanas dievišķo novadu. Viņš mani modelē un sapurina mani ar radītām lietām un modina manu apziņu, reizēm mani maigi glāstīdams ar savu žēlastību, tad atkal sapurinādams ar sava Gara spēku. Es esmu lietu novadā, es esmu darināts no lietām, taču cenšos pēc dzīves, kas ir viņpus šīm lietām. Es esmu dzimis, ka sava tēva un savas mātes bērns, viņi ir man dāvājuši laicīgo īstenību, taču es topu dzemdināts otrreiz, ka Debesu īstenības bērns. Tagad es vēl esmu kā auglis, pusceļā starp savu pagātni un nākotni, starp lietām, kuras es pazīstu, un tām, kuras es nepazīstu. Situācija, kurā es atrodos, nav nekāda ērtā. Tiešām, es ciešu no tās. Es ciešu tādēļ, ka esmu negatavs, akls, ilgu pilns. Negatavs tāpēc, ka es vēl neesmu radīts līdz galam, vēl neesmu nobriedis; akls, jo es neskaidri redzu, ieslēgts radītās lietās; ilgu pilns tādēļ, ka es dažreiz jau jūtu dievišķo dzīvi strāvojam savās dzīslās un tomēr man nepacietīgi jāpanes savas mežonīgās un slimās asinis. Ja man kāds teiktu, ka man tādā stāvoklī būs jāpaliek vienmēr, tad es to uzskatītu par sliktu ziņu. Tas būtu tā, it kā man teiktu: Tev būs uz visiem laikiem jāpaliek savas mātes klēpi." Es mīlu savas mātes klēpi, kas mani iznēsāja, taču, tiklīdz varēju, es to atstāju. Es skatu savu māti labāk no ārpuses nekā no iekšienes. Ilgāku laiku iespiesti klēpi, mēs jūtamies labāk ārpus tā. Kosmoss un vēsture ir kā milzīgais daudzveidīgais klēpis, gaišā un tumsā, vieglā un grūtā uzturēšanās vieta, kur norisinās mana dzīve pirms dzimšanas, "dievišķais novads", kurā es topu par dēlu. Taču man ir jātiek ārā no šīs čaulas, un arī jums tā ir jāatstāj, vai jūs to gribat, vai negribat. Es saku savā cerībā: "Rītu būs labāk nekā šodien", jo Dieva loģikas, Dieva mīlestības, kas mani radījusi, mērķis ir labākais, nevis nāve, mīlestība apmaiņa, nevis vientulība, laime, nevis ciešanās. Tāpēc, kad es reiz būšu miris, es atskatīšos atpakaļ uz zemi, kas mani radījusi, un teikšu: "Beidzot!" Ilgu laiku zemes klēpis man likās diezgan ērts apdzīvojams un pat skaists un iepriecinošs, taču tagad tas man ir kļuvis par šauru. Jo vairāk es tuvojos izejas durvīm, jo vairāk iespīlēts es jūtos, un man ir kāre izlauzt durvis uz neredzamo. Dievs, kas to paredzēja, ir atradis apbrīnojami ietekmīgu līdzekli, piemērotu bremzi kārei skriet projām un nokratīt zemes nastu: mīlestību uz brāļiem un māsām. Klausieties, ko par to saka Pāvils: "Kristus man ir dzīve un nāve - ieguvums. Bet "ja man būtu vēl jādzīvo, tad tas man nozīmē auglīgu darbu, un tad es nezinu, ko es sev izvēlētu. Mani velk uz abām pusēm. Es ilgojos būt izraisīts un būt kopā ar Kristu un tas būtu tas labākais; taču palikšana miesā ir vajadzīgāka jūsu dēļ. Tāpēc man ir droša cerība, ka es vēl palikšu un jūsu sekmju un jūsu ticības prieka dēļ būšu pie jums visiem".

22.Bet ja dzīvošana miesā nes manam darbam augļus, tad es nezinu, ko lai izvēlos?

23.Es tieku bīdīts no divām pusēm: es kāroju atraisīties un būt kopā ar Kristu, tas būtu tas vislabākais,

25. Un to es visā paļāvībā zinu, ka es palikšu pie jums visiem jūsu ticības un prieka sekmēšanai.

Gan laikam nav iespējams labāk izteikt tā cilvēka noskaņojumu, kurš dzīvo ticībā un kuru velk uz vienu pusi Dieva mīlestība, kas viņu sauc, un uz otru pusi brāļu mīlestība, kas viņu saista pie zemes. Jā, daudz vairāk es gribētu aiziet, taču ja es vēl derīgs Baznīcai, nu, tad es palieku. Bet kad cilvēks ir nonācis šinī punktā, un ticība ir sasniegusi šo plašumu un dziļumu, tad viņš redz zemi un debesis sakusušas kopā, it kā tie būtu viens. Un tomēr tas ir kas pavisam cits, kad drīkstam iet skatīt Tēva vaigu. Līdz tam laikam es esmu šeit un man ir jāpaliek šeit. Es esmu šeit un man ir jāmēģina saprast, kādēļ es esmu šeit. Man gan tūlīt jāsaka, ka "saprast", ko es šeit lietoju, nav īstais vārds. Kā es varu saprast Dievu? Kā es varu saprast Viņa Tēvišķību, kas ir pirms manis un mani pārsteidz? Kā auglis var saprast māti? Viņam neatliek nekas cits kā viņai uzticēties. Ļaut sevi radīt ir katra radījuma pirmā labā īpašība. To var izteikt arī tā: palikt pasīvam Tā rokās, kas mums iet pa priekšu, būt īstenības rīcībā ir visgodīgākā un visprātīgākā stāja cilvēkam, kas nezin, kas ar viņu notiks rītu un absolūti nekā nezin par ceļu, kas viņam priekšā. Tāpēc pareizais vārds ir "ticēt"; taču tas ir tik grūti! Kurš gan no mums netaisa nogurušu seju, dzirdēdams par nepieciešamību ticēt. Jā, ticēt ir grūti. Tas ir grūti, jo tā ir nobriedusi stāja nobriedušā būtnē, tas ir grūti, jo tā ir mīlestības un pilnīgas paļāvības nostāja radījumā, kas ir gandrīz nespējīgs mīlēt un par kuru gandrīz pilnīgi valda neticība. Tas ir grūti, jo tas ir tā, it kā auglis, kurā vēl viss ir saistīts, būtu jākļūst pilnīgi atraisītam. Man ir kārdinājums teikt: un es esmu daudz par to domājis, ka ticība ir it kā bezizejas aplis: jo vairāk tev viņa nepieciešama, jo mazāk tu to jūti, jo stiprāk tev viņa ir vajadzīga, jo mazāk tu zini, kur meklēt. Cilvēks grib saprast tieši tur, kur nekas nav jāsaprot. Šis kārdinājums ir pavisam dabisks. Tā cilvēks nepārredzamā jūrā pieķeras redzamam baļķim. Jā, tas ir dabisks, bet tādā veidā mēs tiekam tālāk. Ticība ir dzīves dimensija satiksmē ar neredzamo. Ticēt ir grūti. Tā būtu cilvēkam taisni neatrisināma problēma, ja Dievs, kas ir mīlestība, nenāktu ar tās atrisinājumu. Atrisinājums ir Svētais Gars. Svētais Gars ir Dieva Mīlestība, Viņš ir vēja brāzma, "par kuru nezin, no kurienes tā nāk un kurp tā iet", kas purina Jeruzalemes durvis un tās atgrūž vaļā Vasarassvētkos. Viņš ir ūdens, kas veldzē un padara auglīgu izkaltušu zemi. Viņš ir saule, kas sasilda un iedzīvina sastingušos locekļus. Svētais Gars, kas ir Dieva mīlestība, Dieva auglīgums, Dieva radītājs spēks, nāk pie manis un saka: "Dievs ir tavs Tēvs." Vispirms Viņš man to čukst pavisam klusi ausī, tad saka skaļāk, tad vēl skaļāk un tā līdz galam. Viņš ir Dieva liecinieks. Viņš ir vienmēr klāt, Viņš darbojas vareni un maigi, "ar neizsakāmām nopūtām" ļaudams man atskārst patiesības gaismu. Viņš aizsteidzas man priekšā ar visdziļāko lūgsnu: "Mans Tēvs. Tā Viņš uzrunā Tēvu manā vietā, jo es to vēl nevaru. Jā, Gars ir manī klātesošais liecinieks. Viņš nāk un iet, un atgriežas atkal. Viņš atgriežas pie manis atkal un atkal, nekad nepagurdams. Jo Viņš ir Mīlestība, un Mīlestība nekad nepagurst. Tev ir kāre Viņam uzkliegt, ka tā nav tiesa, nav iespējams, ka Dievs būtu Tēvs. Gars klusu aiziet, ļauj tev lādēties pēc sirds patikas, un tad: negaidīti Viņš ir atkal klāt, nolaižas kā balodis uz tavu iztrakojušos dusmu plūdiem un tava noguruma drupām, lai tev teiktu: "Dievs ir Tēvs un tu esi Viņa bērns." Jā, ir grūti ticēt, ka Dievs ir Tēvs, ja mēs skatāmies uz lietām no sava viedokļa, taču vēl grūtāk ir tam neticēt, ja mums apkārt un iekšā runā tik dedzīgs Liecinieks. Agrāk vai vēlāk mums būs jāpiekāpjas. Beidzot Viņš ir Mīlestība, un Mīlestība ir neuzvarama. Tā ir pierādījums, kas pārspēj visus pētījumus. Tā saka Raksti: "Pats Gars liecina mūsu garam, ka mēs esam Dieva bērni" (Rom.8,16).

6. Bet tā kā jūs esat bērni, tad Dievs sūtīja Sava Dēla Garu jūsu sirdīs, kas sauc: Abba - Tēvs!

" Tā, ka jūs esat dēli, Dievs sūtīja sava Dēla Garu mūsu sirdīs, Garu, kurš saka: Abba Tēvs"(Gal.4,6).

Tā ir visas atklāsmes kvintesence, visu Svēto Rakstu kopsavilkums, "Labās vēsts" saturs, visu baiļu beigas.

Dievs ir Mans Tēvs, Viņš skatās uz mani. Dievs ir mans Tēvs. Viņš mani mīl.

Ja Dievs ir mans Tēvs, tad es vairs nebaidos no tumsības, jo arī Viņš mīt tumsībā un ceļ to gaismā, kad ir pienācis laiks.

Ja Dievs ir mans Tēvs, tad es varu dzīvot satiksmē ar Viņu, sarunāties ar Viņu, klausīties, ko Viņš saka, un Viņam teikt: "Mans Tēvs un mans Dievs."

Tas ir apbrīnojami. Tas ir visu iespējamo dāvanu avots. Kopā ar to man ir dzīvības dāvana. Par visām lietām man ir dāvana - "būt mājās". Visa mana pieredze virs zemes manī nobriedināja ideju par "mājām". Iegūt mājas, dzīvot mājās. Visas mājas, kurās es dzīvoju šeit virs zemes, visas vai nu no laba vai slikta viedokļa manī veicināja un skaidroja, reizēm arī asināja ideju, ka mēs esam radīti, lai dzīvotu mājās, nevis lai būtu vieni paši. Mēs esam veidoti no savstarpējām attiecībām. Mēs esam radīti no siltuma, mīlestības, atdeves, savstarpējās piederēšanas. Mēs esam radīti, lai ieietu mājās, kur ir Tēvs, brāļi un māsas, un kur neviens netiek izslēgts. Mēs esam radīti, lai mums būtu mājas, kas dod mums jēgu par pastāvīgumu, par paliekošo, par mieru. Jā, mēs radīti mājām, kur Dievs ir Tēvs un visi cilvēki ir brāļi un māsas. Pestīšanas vēsture ar saviem posmiem, no derības ar "Dievu" līdz pat "Dieva dzīvošanai mūsu vidū", no "Jahves klātienes" tuksneša nometnē līdz pat "Vārda iemiesošanai" - Dieva cilvēk tapšanai Jēzū, nav nekas cits, kā mīlestības plāna, kurā mēs līdz spēlējam, inscenizācija, lai īstenotu intimitāti ar Absolūto, Dievu kā klātieni, kā savienošanu. Kad Jānis Apokalipsē skata laiku beigas vīzijā, kurā ir apvienotas visas kopš Kristus uzvaras dotās mesiāniskās zīmes, viņš, piešķirdams savai vīzijai ārējo veidu, lieto arī māju līdzību. "Es redzēju svēto pilsētu, jauno Jeruzalemi, kas nokāpa no debesīm, no Dieva, kura bija rotāta kā līgava, kas greznojas savam vīram. Un es dzirdēju varenu balsi, kas sauca no troņa: "Lūk, šī ir Dieva nometne starp cilvēkiem. Viņš dzīvos viņu vidū, un tie būs Viņa tauta, un pats Dievs būs ar viņiem. Un Viņš noslaucīs no viņu acīm ikvienu asaru, un nebūs vairs nāves" (Atkl.21,4).

3.. . .Lūk Dieva mājoklis kopā ar cilvēkiem, un Viņš dzīvos starp tiem, un Viņš dzīvos starp tiem, un tie būs Viņa tauta, un pats Dievs pie viņiem būs viņu Dievs.

4. Un Dievs noslaucīs katru asaru no viņu acīm, un nebūs vairs nāves, ne bēdu, ne vaidu, ne sāpju, jo bijušais pagājis.

Jā, Dievs dzīvo kopā ar cilvēkiem tais pašās "mājās" un Viņa klātiene pie saviem radījumiem būs tik pilnīga, ka tā izslēdz, labāk sakot, pārspēj, visas agrākās klātienes, pat svētnīcā. "Un es tur neredzēju nevienas svētnīcas, jo Dievs Kungs, Visuvarenais Pats ir viņas svētnīca"(Atkl.21,22). "Gaisma tur vairs nav laicīga, bet gan Dieva gaisma: Pilsētas apgaismošanai nevajag ne saules, ne mēness, jo Dieva godība to apspīd, un viņas spīdeklis ir Jērs" (Atkl.21,23).

22. Un svētnīcu es tanī neredzēju, jo Kungs, visvarenais Dievs, un Jērs ir tās svētnīca.

23. Un pilsētai saules un mēness gaismas nevajag, lai tā lai tā spīdētu tanī, jo Dieva spožums to apgaismo un Jērs ir tās spīdeklis.

Šie vienkāršie vārdi ir svarīgākā ziņa cilvēkam. Tie ir viņam absolūti nepieciešami. Tie ir atbilde uz visiem jautājumiem, ko mums uzstāda dzīvības noslēpums. Tik liela atklāsme ir notikusi uz šīs zaļās planētas, ko sauc par zemi. Šī ziņa lidinās pāri visai radībai, atrisina visas problēmas, apmierina katras slāpes, piepilda katru cerību, attaisno ikvienas gaidas, apgaismo tumsu: tā saka, kas ir cilvēks. Kas tai tic, ir gaismā, kas tai netic, paliek tumsā. Kas uz to cer, ir priekā, kas uz to necer, ir bailēs. Kas to mīl, tas ir dzīvība, kas to nemīl, tas paliek nāves ēnā. Ko gan var nozīmēt cilvēka dzīve virs zemes, ja šī dzīve neattīstās uz mūžīgo Dieva dzīvi? Ko var nozīmēt cilvēka tēvišķība, ja viņa liktenis ir iznīkt? Vai lai dzīves loģika atrod savu nobeigumu nāvē? Vai gan prieks par gaismu būtu tikai teātris, kura priekškars slēdzas pāri mūžīgai tumsai? Vai lai mīlestības uguni beigās izdzēš bezgalīgā ledus apskāvieni? Nē! Nabags to vienmēr zināja savā sirdī; un ziņai par Dieva tēvišķību, ko Pāvils tik labi izteica savā vēstulē efeziešiem: "Viņš mūs iepriekš izredzēja, lai mēs taptu Viņa bērni"(Ef.I,5). Šai ziņā katrs var uzticēt savu dzīvības spēku un drosmi gaidīt. Ef.1.5.

Iepriekš paredzējis, Viņš savā labprātībā nolēma mūs pieņemt Sev par bērniem caur Jēzu Kristu.

Katrā zemeslodes daļā, katrā laikā. Kad cilvēks radās virs zemes, viņš jau bija "aicināts un pakāpeniski savos dziļumos viņš spēja atklāt savu aicinājumu kļūt par "Dieva bērnu. Ne bez pamata Tertuliāns saka, ka cilvēks ir no dabas kristīgs", tas ir, viņš ir radīts tāds, lai spētu klausīt Kristus vēsti. Un Kristus vēsts ir šī: "Dievs ir mans Tēvs Viņš ir Tavs Tēvs, cilvēka Tēvs." Jēzus nav darījis ne ko citu, kā ar Tā autoritāti, "kurš nāk no augšas.. . kurš ir redzējis un dzirdējis"(Jņ.3,3I un sek.) apliecinājis patiesību, kas jau tika realizēta, viņš sludināja absolūto, ko Tēva mīlestība jau īstenoja, Viņš atklāja Dieva mūžības apslēpto noslēpumu. Jņ.3.31

Kas nāk no augšienes, tas ir pār visiem. Kas nāk no zemes, tas ir no zemes un par zemi runā. Kas nāk no debesīm, tas ir pār visiem.

Taču šis absolūtais jau bija cilvēku sirdīs. Un šajā noslēpumā sakņojās radījums - cilvēks. Es to atšifrēju, cerības loģika nabagu un dzīves pabērnu sirdīs deva man atslēgu. Es to saskatīju indieša pacietībā un dzīvā klusēšanā Gangas krastos. Es to izlasīju tuksneša cilvēku acīs, šai paļāvības pilnajā skatā, kad viņi ar savu "Inšahalla "*)(ja Dievs gribēs) apliecina savu cerību uz rītdienu, un cik nedroša ir rītdiena vājam radījumam. *)Inšahalla "ja Dievs gribēs

Jā, cilvēkam ir, kaut arī nedroša, nojauta par savu aicinājumu, un tajā viņš atrod drosmi dzīvot un spēku gaidīt. Ja Dievs ir mans Tēvs, tad man pienākas dzīve. Ja Dievs man nāk pretim, tad man ir viegli gaidīt. Ja Dievs ir mans Tēvs, es varu būt mierīgs un dzīvot mierā. Man ir nodrošinājums dzīvei un nāvei, laikam un mūžībai. Bet kas par nodrošinājumu! Tad man vairs nav ar bailēm jāsaka: 2000.gadā mēs būsim septiņi miljardi cilvēku virs zemes, kas mūs baros?" Dieva labības klēts ir lielāka par manām bailēm, un Viņa fantāzija ir bagātāka par mūsējo; Viņš gādās, lai mums kaut kas ienāktu prātā. Ja Dievs ir mans Tēvs, es varu beigt vienmēr atkārtot šo vienmuļo kāpēc . . . kāpēc . . . kāpēc . . . ? Tā vietā reālistiski un paļāvīgi teikšu: "Tu zini. " Ja Dievs ir mans Tēvs, tad es ražas pārpilnību pierakstīšu ne tikai sēklas kvalitātei un mēslojumam, bet sekošu Viņa padomam un teikšu: "Mūsu ikdienišķo maizi dod mums šodien". Es mierīgi uzticēšos gadalaika maiņām un vēstures tapšanai. Ja Dievs ir mans Tēvs, es pēkšņi nenozaudēšu ticību, ja sakarā ar kādu dabas katastrofu man neizdosies saskatīt sakarību starp mīlestību un nelaimi, starp Dieva eksistenci un sāpēm, kas mani plosa. Dievs ir Dievs un Viņš ir pasaules Kungs arī tad, kad zeme trīc un upes pārplūst, un Viņš ir Tēvs arī tad, kad aukstums man nosaldē rokas un negadījums mani padara par kropli uz visu mūžu. Tas, ka Dievs ir Dievs un Tēvs, man - dēlam, nozīmē, ka, neskatoties uz visu, Dievs var visu to, ko mēs saucam par ļaunumu, var vērst par labu. Viņš var saviem bērniem vērst par labu mums nesaprotamos, mīklainos likteņus, kā Svētie Raksti saka: "Dievs rīkojas ar mums kā ar dēliem; jo kur gan būtu dēls, kuru tēvs nepārmāca. Ebr.12.7.

Esiet pacietīgi pārmācībā! Dievs izturas pret jums kā pret bērniem; jo kur būtu tāds bērns, ko tēvs nepārmācītu?

Šeit mēs nonāksim pie problēmas, kas traucē skatu uz īstenību, it īpaši, ja cilvēks vēl nav stiprs ticībā un viņa skats uz visumu ir ierobežots. Starp to, ko sludina Dieva vārds, un to, ko redz manas acis, ir nesaskaņas, pastāvīga pretruna, bieži noliegums. Izskatās gandrīz tā, it kā persona vai kāds spēks būtu speciāli iekārtojis šo pasauli tādu, kāda tā ir, lai atspēkotu solījumu. Solījums Ābrahamam saka: "Skaties taču uz debesīm, skaiti zvaigznes! Vai tu tās vari saskaitīt? Tik daudz tev būs pēcnācēju "(I Moz.15). Bet redzamā īstenība atbild: Kā tas var notikt? Simtgadīgam vēl būs bērns, un deviņdesmitgadīgā Zāra dzemdēs?" Jēzus par maizi un vīnu saka vārdus: "Tā ir Mana Miesa, tās ir Manas Asinis." Prāts atbild: "Kā tas ir iespējams? Šī runa ir skarba" (Jņ. 6,60). Jēzus, runādams par savām nākamajām ciešanām un nāvi, sludina: " Nojauciet šo templi, un Es trijās dienās to atkal uzcelšu" (Jņ.2,19). Kad Toms dabū dzirdēt, ka ir redzēts augšāmcēlušais, viņš saka: "Ja es neielikšu savus pirkstus naglu brūcēs..." Jņ.6.60

59. Šī ir maize, kas nākusi no debesīm. Ne tā, kā jūsu tēvi ēda mannu un nomira. Kas šo maizi ēd, tas dzīvos mūžīgi.

Jēzus atbildēja viņiem, sacīdams: Nojauciet šo svētnīcu, un Es trijās dienās to uzcelšu.

Tad pārējie mācekļi sacīja viņam: Mēs redzējām to Kungu. Bet viņš sacīja tiem: ja es neredzēšu naglu rētas Viņa rokās un savu pirkstu neielikšu naglu rētās, un savu roku neielikšu Viņa sānos, es neticēšu.

Tādēļ, kad es pāri kosmosam un neskatoties uz šķēršļiem, šķietamām pretrunām, ko acis rāda, sludinu: "Dievs ir Tēvs", tad visi man runā pretī: "Tu murgo! Kā tu iedomājies? Redzi, kā cilvēka dzīve var kļūt ellei līdzīga! Kā gan būtu iespējams, ka Dievs ir mūsu Tēvs? Man nomira bērns, un Dievs lai būtu Tēvs?"

"Automašīna mani sabrauca un izpostīja visu manu eksistenci. Kāpēc to neaizkavēja?"

"Es mocījos visu dzīvi, lai uzceltu mājiņu un dzīvotu mierā. Tā ir pagalam, nodegusi. Kāpēc Dievs neiejaucās?"

"Es biju laimīgs ar savu sievu un saviem maziem bērniem. Pēc daudziem upuriem un trūkuma panešanas mums tieši sāka klāties labāk. Un te nu esmu ar savu leikēmiju, kas mani neapturami iznīcina, un te kāds grib man iegalvot, ka Dievs esot Tēvs?"

Jā, nemaz nav tik vienkārši atrast atbildi uz visiem šiem iebildumiem. Nav tik vienkārši ticēt solījumam, ko mums sludina Dieva Vārds. Gluži otrādi, es nevaru pietiekami bieži atkārtot, ka manas dzīves visbriesmīgākā piepūle bija: ticēt es varu iedomāties, ka dažam labam no jums iet tāpat. Ticība nepieder dabas pasaulei. Tā ir jau dievišķa dimensija mūsos. Es nevaru apstiprināt Kristus klātieni Euharistijā vai mirušo augšāmcelšanos ar prātu. Tikai ar ticību. Ticība ir Dievišķīgs spēks, ko Dievs ielicis mūsos tā, kā Viņš to gribēja un tad, kad gribēja. Es zinu, ka redzamā īstenība runā pretī neredzamajai, es zinu, ka laicīgie notikumi ir pastāvīgā pretrunā ar Dieva valstības eshatologisko skatījumu. Taču es zinu un tūkstoš reizes piedzīvoju vienmēr, kad es "ticu", kad es no visas dvēseles, ar visu spēku esmu par to, ka Dieva Vārds ir mūžīgs un ka viss, ko Viņš mums solīja, piepildīsies, tad es apgriežu īstenību apkārt, uzvaru savu smaguma spēku, kas mani velk uz leju. Ieeju dievišķās gaismas orbītā, Dieva valstībā, uzvaru pasauli, kas man apkārt, kad tā grib mani noslāpēt. Kad es ticu, tad es vairs neesmu tikai cilvēks, kas es jau esmu Dieva bērns. Es esmu Dieva, Vispasaules Valdnieka bērns. Viņam pieder Valstība, kas vervē savus pilsoņus virs zemes un tad tos ieved citā noslēpumainā īstenībā, kas vairs nav no šīs pasaules. Jēzus tam, kas Viņam jautāja, vai Viņš ir karalis, autoritatīvi atbildēja: "Mana valstība nav no šīs pasaules (Jņ.18,36). Ir grūti labi iegaumēt šo patiesību. Redzamais nodarbina tā, ka mēs tik viegli aizmirstam neredzamo. "Šī pasaule" mūs tā iedresē, ka mums ir grūti iedomāties, ka ir vēl kāda cita. Tik daudzas lietas mūs pārsteidz, apmulsina, ka mēs paliekam bez padoma. Kad mirst bērns, tad mēs uzstādām sāpīgu "kāpēc" Neredzamajam. Kad viss ir garām - mēs bijām uzcēluši māju, dibinājuši ģimeni, dzīvojuši ar bērniem, un tagad mēs esam palikuši veci un vientuļi, un noskatāmies, kā viss izcīnītais izjūk - mēs atkal paliekam bez padoma. Mēs pieķeramies drupām un gudrojam, ka varētu vēl mazlietiņ pagarināt savu uzturēšanos zemes virsū. Mēs nemaz nerēķināmies ar to, ka pārdabiskai īstenībai vajag mūs uzsūkt, lai mūs pārveidotu un attālinātu no laicīgas realitātes. Saskaņā ar ticību un ar manu personīgo pārliecību zeme nav pašmērķis. Tas, ko es līdz šim dabūju redzēt, ir tikai iesākums. Kas no tā iznāks, to es redzēšu vēlāk. Ja zeme būtu pašmērķis, tad tā būtu neizprotama. Ja tā būtu pašmērķis, ja mūsu, cilvēku, spilgtais dzīves stāsts nobeigtos šeit, tad es nevilcinātos ierakstīt noziedznieku sarakstā to, kas šo pasauli izgudrojis, uzcēlis un iedarbinājis.

Jūs šausmināties par satiksmes negadījumu, kas salauza kādam cilvēkam locekļus vai sakropļoja kādas glītas meitenes seju? Ejiet taču uz psihiatrisko slimnīcu, un jūs redzēsiet, ka tur gandrīz viss ir kā satiksmes negadījums, kas bezgala pavairo cilvēku neizprotamo kroplību. Jūs pamatoti uztraucāties, kad militārā hunta spīdzina kādu partizānu. Kāpēc jūs tāpat neuztraucaties, redzot, ka daba liek nedziedināmam slimniekam mirt mēnešiem un gadiem ilgās mocībās? Vēl nekāds mēģinājums sludināt kādu mācību mani nevarēja pārliecināt, ka zeme ir pašmērķis un ka radījumu piramīda noslēdzas ar mūsu – diezgan drausmīgu – cilvēku dzīvi. Nekāda loģika nevar ieskaidrot, kāda iemesla dēļ es bez savas gribas tiku iepīts šajos briesmīgajos vēstures notikumos, nodots rokās liktenim, kas ir "pūles un grūtības". Ps.90.11.

Bet kas gan izprot Tavu dusmu spēku, un kas saredz Tavas bardzības niknumu, Tevi bīdamies?

Viss, kas man apkārt, man liekas briesmīgi nesaprotams, sāpīgs, patvaļīgs pagaidu stāvoklis. Ja es to neuzskatītu par viena vesela daļu, kā pirmo soli, kuram seko citi soļi kā iesākums, kas vēlāk kļūs skaidrs attīstībā, kura pārsniegs šobrīd redzamo, tad es justos spiests saukt pie tiesas pašu Dievu, kas ir radījis tik sliktas lietas, kas radījis zemi ar tādiem tukšumiem, ka no tā nepieciešami izriet zemestrīces un ārprātīgi viesuļi. Redzot īstenību, to īstenību, kuru vienīgo skata manas cilvēcīgās acis, nav citas izvēles: vai nu tā ir jānolād kā ārprātīga radītāja nožēlojams darījums, vai tā ir jāpieņem kā noslēpums. Dieva Gars, kas manī dzīvo, pavēl man to pieņemt kā noslēpumu. Un Viņš to man liecina ar savu balsi, kas nepārtraukti skan manī. Un es to liecinu saviem brāļiem un māsām un saku viņiem: "Jā, Dievs ir visuma Gaisma". Viņš ir gaisma, kaut arī jūrā plosās vētra. Viņš ir gaisma, kaut arī es ciešu un raudu. Viņš ir gaisma, kaut arī mana māja sabrūk. Viņš ir Gaisma, kaut arī tuvojas mana nāves stunda. Nāves stunda man noskaidros visas sakarības. Šis man kā cilvēkbērnam neizprotamais acumirklis man kā Dieva bērnam kļūst gaišs. Mirstot es sapratīšu dzīves jēgu. Kā šīs pasaules svara saspiestais atoms, bezgala mīlestības siltuma pārņemts, es tikšu uzspridzināts, ielaists Dieva mūžībā un sapratīšu. Nāve ir durvis uz augšāmcelšanos. Nāve ir ieiešana dzīvības pilnībā.

Es gribētu to uzskatīt par dzīvību, par ugunij nepieciešamo malku, par tīrumu, kurā aprakta manta, par grāmatu ,kas jāatver, par sēklu, kurai jāuzdīgst, par noslēpumu, kas man jāuzzina, par pāreju, kas man jānostaigā. Vispiemērotākie vārdi, ar ko var apzīmēt nāvi, ir tieši pēdējais – pāreja. Tā līdzība ir izraēliešu pāriešana Sarkanai jūrai un pilnīgā veidā - Jēzus pāreja augšāmcelšanās naktī.

Tā ir cerība uz neiespējamo lietu Dievu. Tā ir mīlestība, ko no mums prasa, lai mēs uz visiem laikiem dzīvotu mīlestībā.

Viņš, kas kā uzvarētājs ir izgājis cauri nāvei, mums saka: "Nebīstieties, Es uzvarēju pasauli". (Jņ.16.33).

To Es jums sacīju, lai miers būtu Manī. Pasaulē jums būs apspiešana, bet stiprināties: Es uzvarēju pasauli.

No tā laika tas, kas notika augšāmcelšanās naktī, skar katru no mums personīgi.

Tā bija tiešām visas cilvēces "pāreja" Kristū, kurš iedzīvināja Baznīcu un iet pa priekšu visiem atpestītājiem. Tas, kas notika, tā aizrauj elpu, ka Baznīca "Ekultet" dziedājumā gavilē kā ārprātīga aiz prieka. Tiešām, no tā, kam mēs ticam, traks var palikt: viens ir augšāmcēlies no miroņiem. Izdzisuša cilvēka pelnos atkal iedegas dzīvība, spožs zibens atmirdz tumsā. Tas mums nozīmē: Dievs ir Dievs, dzīve iet tālāk, visām lietām ir izskaidrojums, arī pilnīgi neizprotamām, kas mūs šausmina. Tas nozīmē: cilvēks ir mūžīgs, un nāve, kas agrāk tik ļoti biedēja, kas mokoši nomāca viņa eksistenci, tagad ir paskaidrota, atskārsta, saprasta, uzvarēta. Tagad es varu smieties, smieties par savām agrākām bailēm. Kopš es redzēju Kristus augšāmcelšanos, varu paļāvīgi gaidīt savu nāvi.

Ja es uzskatu nāvi par pāreju, tad es varu šo jēdzienu paplašināt uz to, kas ar mums notiek katrā mūsu garīgās un fiziskās eksistences dienā, katrā stundā, katrā acumirklī. Parasti mēs ar vārdu "nāve" apzīmējam tikai mūsu miršanas brīdi, mūsu laicīgās dzīves beigas. Taču īstenība sniedzas dziļāk un plašāk un es domāju, ka nāve attiecas ne tikai uz mūsu pēdējo dienu virs zemes, bet gan uz katru no mūsu dienām. Katrs mūsu dzīves acumirklis satur sāpīgu nāves īstenību, bet arī - Jēzus augšāmcelšanās dēļ īstu un patiesu atbrīvošanas spēku: augšāmcelšanās spēku. Abas īstenības ir apslēptas mūsos, tāpat kā Jēzus nāve un augšāmcelšanās ir apslēpta mūsos. Mēs vienmēr nesam Jēzus miršanu savā miesā, lai mūsu miesā atklātos arī "Jēzus dzīve". 2.Kor.4.10.

Mēs vienmēr nesam Jēzus nāves ciešanas savās miesās, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu mirstīgajā miesā.

Konflikts starp abām īstenībām ir pāreja uz Dieva valstību, par kuru Jēzus teica, ka tā ir mūsu vidū (sal.Lūk.17,. . ) un ka tā aug un attīstās, līdz laiku beigās sasniegs savu pilnību. Lk.17.21.

Un arī neteiks: Lūk, še ir! Vai, lūk, tur ir! Jo, lūk, Dieva valstība ir jūsos pašos.

Šī pāreja ir reizē arī pāriešana no redzamā uz neredzamo, robeža starp cilvēcīgo dabu un dievišķo dabu, katras labas rosmes auglis, katra upura vērtība, katra mīlestības darba apstiprinājums, īsta, lēna tapšana par Tēva bērnu. Jā, divjūgs "nāve – dzīvība", kurš no Jēzus nāves un augšāmcelšanas saņem savu zīmogu, savu izskaidrojumu, savu pilnību, savu ieeju Dieva valstība, bez šaubām ir atbilde uz daudziem "kāpēc" mums apkārt un visu cilvēku sirds pretrunu pareizais atrisinājums. Nāve un dzīvība kopā ņemot tieši viņu savstarpējā sadursme nozīmē lietu tapšanu, pastāvīgu radījumu evolūciju, lēcienus no vienas dzīves pakāpes uz otru, uzlecošas ģenēzes dienas, tas ir Dieva paņēmiens, kā Viņš rada savus bērnus un dāvā viņiem mīlestības pieredzi. Mūsu laicīgā miršana ir augstākam eksistences veidam, ko mēs saprotam, ka dievišķo dzīvi mūsos. Mūsu laicīgā miršana ir lietu un vēstures klēpja atstāšana, tā mūs ved uz Dieva valstības nemainību un pilnīgu vienotību ar Dievu. Ja tas ir tā, kā mums sola Evaņģēlijs un kā apstiprina cerība, kas mūsos dzīvo, tad mums vajag mācīties pavisam citādi domāt, mums jāpieradinās redzēt lietas savā īstenībā it kā apgrieztas. Zeme ir debesu zīme, nevis debesis zemes zīme. Saule ir Kristus simbols, nevis otrādi. Viss redzamais ir neredzama zīme, kas norāda to, vai ļauj to nojaust. Viss ir neredzamas īstenības zīme, kas pārspēj redzamo realitāti. Tas, kam jānāk, ir vairāk vērts nekā tas, kas jau atnācis. Rītdiena ir labāka par šodienu. Tas, kas man pieder, ir zīme tam, kas man piederēs, un tas būs kaut kas vairāk; tā kā bērns ir vairāk nekā auglis, briedums ir vairāk par nenobriedumu. Jā, rītdiena ir labāka par šodienu, un šo drošību man dod ticība Dievam, kurš ir Mīlestība. Un mīlestība iet vienmēr uz priekšu, nevis atpakaļ.

Ja es skatos cilvēku dzīvē, tad man jāpieradinās visas lietas redzēt dievišķās dzīves zīmē, ko Kristus man dāvā un kas mani diendienā baro. Mans tēvs un mana māte ir debesu Tēva un Mātes simboli, mana māja, kurā es dzīvoju kā bērns un kas šodien ir jau nojaukta, kas neizturēja laika vētras, ir zīme citai mājai, kas nekad netiks nojaukta. Mani brāļi un manas māsas, ar kurām es dzīvošu kopā, ir zīme daudziem citiem brāļiem un māsām, kas dzīvos kopā ar mani mūžīgā Tēva valstībā. Barība, kas mani uzturēja, uguns, kas mani sasildīja, priecīgie pakalni, kas mani ielīksmoja, ir zīme citai barībai, citai ugunij, citiem pakalniem debesu valstībā. Pat liturģiskā sapulce, kurā es piedalījos, pat euharistiskā Maize, kuru es ar tik sirsnīgu prieku baudīju, ir dzīvas zīmes citai sapulcei, kurā es reiz ņemšu dalību, un tad Dievs būs mana dzīvība. Ir skaisti iedomāties, ka viss un katra lieta ir zīme šai neredzamai pasaulei, kurā mēs esam iegremdēti. Ticība ļauj man pakāpeniski atklāt šo neredzamo pasauli, cerība man to iedzīvina, mīlestība – dāvā. Viss ir zīme. Bet ja mēs paceļamies arvien augstāk no simbola uz simbolu, mēs nonākam līdz paradīzei, kuras zīme ir mīlestība vai arī dzimtene, mājas. Mājas, kur visi viens otru mīl, ir paradīze. To sauc arī par debesīm vai par Dieva valstību. Tas ir katra cilvēka virs zemes dziļās ilgas. Kad es dzīvoju Tamanrasetā vai Beni Abes tuksnesī un redzēju, ka pa tuksneša takām gāja drosmīgākie hipiji - īstie hipiji - tad pēc viņu lēnās gaitas, nogurušām kājām es varēju aprēķināt gadus, kas pagāja pēc viņu aiziešanas no mājām. Jo vairāk laika pagāja, jo omulīgāk viņi ceļoja un jo vairāk ilgojās palikt pie mūsu brāļiem ilgāku laiku. Viņi bija atstājuši savas mājas, kuras viņi nemīlēja, savu pasauli, kas viņiem riebās, struktūras, kuras viņi jutās iesprostoti, un devās meklēt - bieži skaidri nezinādami - citas mājas, citu pasauli, citu struktūru, kas atkal attēlo un izsaka tās pasaules, to struktūru, to māju meklēšanu, kuru uzmetums ir ierakstīts dziļi viņu iekšienē. Šīs ilgas ir neiznīcināmas. Tās ir cilvēka daba, viņš meklē patvērumu - mājas. Ar to viņš domā vietu, kur cilvēks atdzīvojas, brīvi uzelpo, mīl viens otru, atrod mieru. Ja kādam - kā bāra bērniem - nekad nav bijušas īstās mājas, tad viņus dzen apkārt sāpīgas ilgas. Ja kādam turpretī bija mājas, taču neīstas, sliktas, bez mīlestības, bez miera; mājas, kur ģimenes locekļi viens uz otru kliedza, un viens otram ļaunu vēlēja, tas visu mūžu meklēs pretējo tam, ko bija piedzīvojis, un līdz beigām būs cietējs un ievainots cilvēks. Cik daudz kompleksu ir tam, kas nav ticis mīlēts! Cik daudz baiļu piemeklē to, kam nebija īstu māju! Mājas un debesis nozīmē vienu un to pašu, un neviens nevarēs savā dzīvē tikt vaļā no šīm neapzinātām ilgām, jo kā mājas tā debesis norāda pirmo un lielāko bausli, ko Dievs ir ierakstījis sirdī.

Mīlestība ir debesis, nemīlēšana ir elle. Cilvēks nevar dzīvot nemīlēdams, tāpat kā nevar dzīvot neelpojot vai neēzdams. "Kas mīl, tam ir dzīvība; kas nemīl, tas paliek nāvē" (Jņ.3. . .,I4).

Šai punktā mēs nevaram sevi mānīt, kaut arī mēs paceltu taisnības karogu.

Tikai mīlestība var pilnīgi piepildīt cilvēku. Dievs izsludinās mīlestību par visaugstāko, Viņš pats būs Mīlestība. Mīlestība ir cilvēka dzīvība, viņa barība, viņa piepildījums, viņa ekstāze, viņa pilnība. Viņš nevar dzīvot bez mīlestības; vajag tikai izmēģināt pretējo, tad tūlīt mēs zinām, kas ir elle. Nemīlēšana ir elle, un mums jau virs zemes ir tā pierādīta. Mīlestība uztur visu spriegumā. Visi mīlestības veidi, ar kuriem mēs iepazīstamies un kurus baudām savas dzīves laikā uzturs, draudzība, dzimuma mīlestība, kultūra, labais, taisnība, gaisma ir tikai pakāpe un drumslas, tas sagatavo, attīsta un šķīstī svēto Mīlestību, kurā ir apvienoti visi mīlestības veidi, viss, ko mēs mīlam: Dieva mīlestība, kas būs mūsu mūžīgais mantojums, mūsu debesu uguns. Tad mēs sapratīsim, kāpēc esam dzimuši, kādā nolūkā Dievs mūs radīja.

5. Un tev būs to Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku!

"Klausies Izraēli: Kungs ir mūsu Dievs, Kungs ir viens vienīgs! Mīli Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visiem saviem spēkiem. Ieraksti Manus Vārdus savā sirdī, piesien tos par zīmi uz savas rokas, par zīmi uz savas pieres, uzraksti tos uz savu durvju palodām un savos vārtos. Piekodini tos saviem dēliem, runā par to, kad tu sēdi savā mājā, kad tu ej pa ceļu, kad tu ej gulēt un kad tu mosties. Tas ir pirmais dzīves bauslis, un otrais ir tam līdzīgs: Mīli tuvāko kā sevi pašu, un tev būs mūžīga dzīve. Nāc vien mana nāve! Nāc, es tevi gaidu. Tagad tu mani vairs nebiedē. Es vairs neskatos uz tevi kā uz savu ienaidnieci. Es skatos tev vaigā. Tagad es tevi saprotu. Un kad tu man tuvojies, es saku tu, bet es domāju par To, kurš tur tevi savās stiprajās rokās: "Dari ar mani, ko gribi". Es saku to tev no sirds dziļumiem. Es saku to tev pateicībā. Es saku to tev mīlestībā: "Dari ar mani, ko gribi.

Palīdzi man, lai es pieradinātos pie šis galējās atdeves, pie šī nekad nenokārtotā pārbaudījuma, pie šī nekad nenobriedušā skūpsta, pie šīs nekad neizdotas monētas, pie šīs nekad nepabeigtas sarunas. Ievingrini mani pakāpeniski, sadalīdams manu nāvi uz visām dzīves dienām. Pieliec to kā pelnus vai smiltis pie manas maizes, lai es "nedzīvotu no maizes vien" . Mt.4.4.

Viņš atbildēja un sacīja: Ir rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena vārda, kas iziet no Dieva mutes.

Liec tai dzīvot manās mājā kā "kādas lietas trūkumam", lai es neļautu redzamajam sevi pievilt. Liec viņu, ka nedrošību manās drošībās, lai es paļautos vienīgi uz Absolūto. Sūti man to, ka mājienu manās svētku stundās, lai es pieradinātos būt viens pats, kā tai brīdī, kad es palikšu vienatnē ar Tevi. Kad pienāca mana tēva nāves stunda, viņš mani lūdza, lai es paliktu ar viņu. Viņš uzticējās man, un mēs mīlējām viens otru. Dievs man deva žēlastību pavadīt pēdējo nakti kopā ar manu tēvu. Es sēdēju viņam blakus, turēju viņu pie rokas un jutu no viņa pirkstu spiediena, ko viņš gribēja man teikt. Bija tā, it kā viņš gribētu balstīties pie manis, tomēr viņš pastāvīgi skatījās tikai uz priekšu. Viņš kļuva arvien vientuļāks. Kad viņš atstāja zemi un tuvojas neredzamajai robežai, viņš bija viens pats. Neviens viņam nevarēja palīdzēt. Viņš bija viens pats. Jā, mēs tiešām mirstam vientulībā. Neviens nav spējīgs mums palīdzēt. Mēs paliekam vieni paši ar Dievu. Pārejot uz viņu pasauli, tikai Dievu roka var tevi ņemt pie rokas. Es atveru savu roku. Tikai Dievam mēs varam teikt: "Dari ar mani, ko gribi", jo Viņš, būdams Dievs, ir vienīgais, kas nevar pievilt mūsu cerību.

Kungs, ko Tu gribi ar mani darīt? Tavs Gars man ir to teicis, Viņš to atkal un atkal saka mana dvēselē: "Es gribu no tevis iztaisīt savu dēlu." Es tevi radīju no nekā, lai būtu mans dēls. Es izlidoju visu kosmosu, lai veidotu tavu miesu. Es ņēmu savu dievišķo esību par paraugu, lai radītu tavu prātu. Es darbojos ar savu mīlestību, lai dzīvotu tevī. Un tagad, kad es tevī dzīvoju, tev vajag būt Manam un Man tavam.

Taču kādēļ, mans Dievs, Tu liec man tik ilgi gaidīt, līdz es redzēšu piepildāmies Tavu gribu? Kāpēc Tu izlietoji ģeoloģiskos periodus, lai dotu man miesu? Kāpēc izlietoji tik daudzus gadu tūkstošus, lai dotu man vēsturi? Kāpēc visu nenobriedušo dzīvi, lai no manis izšķiltu īstas gaismas atspīdumu, mīlestības drusciņas, ne lielākas par sinepju graudu? Vai Tu nevarēji bez vilcināšanas mani padarīt par tādu dēlu, kas var mīlēt? Kāpēc laiks? Kāpēc gaidīt? Kāpēc tik gara ceļojuma briesmas? Varbūt Tu man nekad nepateiksi, kā Tu no Tavas gudrības iespējamiem tūkstoš un tūkstoš veidiem, kā mani veidot par Tavu dēlu, esi izvēlējies tieši šo. Varbūt Tu gribi, lai to atklātu mēs paši. Tu izvēlēji ceļu, kas ved no haosa uz harmoniju, no ģenēzes uz apokalipsi, no ieņemšanas uz dzimšanu, no nejūtīgas matērijas līdz prāta brīnumiem, no aizvēstures uz vēsturi, no cilvēcīgās mīlestības uz dievišķo mīlestību. Tas ir dzīvības evolūcijas ceļš. Tas ir dialoga ceļš. Tas ir meklēšanas ceļš. Tas ir ticības ceļš. Tas ir cerības ceļš. Tas ir mīlestības ceļš. Kad es pārdomāju par to, kam Tu liec manī notikt, tad es skaidri redzu, ka Tu nekad negribi mani piespiest. Tavs rīcības veids ir vienmēr tikai piedāvājums, klusu ciešot. Piedāvāt klusēšanā, kurai nav robežu un kas var gaidīt līdz pasaules galam. Tava klusēšana ir tik liela un Tava gaidīšana tik nesatricināma, ka to viegli var sajaukt ar nāvi. Taču tā nav, es to zinu. Tu piedāvā, Tu gaidi, lai nelietotu pret mums pārspēku. Tu gribi, lai mēs ietu tev pretim, Tu gribi, lai mēs būtu brīvi. Tas ir tas: Tu gribi mūs vest uz brīvību. Vienīgais kārdinājums, ko mēs varam pie Dieva iedomāties, ir lietot savu varu. Bet taisni šajās briesmās Tu negribi doties. Gluži otrādi: Tu radi, un tad Tu tik labi slēp savu darbu, ka radījumiem rodas iespaids, it kā viņi būtu sevi radījuši. Tu aicini savu tautu uz pestīšanu, liec viņai iet cauri tuksnesim, baro ar mannu, apmierini slāpes ar ūdeni no klints, sagrauj Jērikas mūrus, ļauj savai tautai izkarot apsolīto zemi, un kad tas viss padarīts, viņa doma, ka viņi vai Tevi apmainīt pret jebkuru elku, pielūdz to un aizmirst Tevi. Taču Tu ar savu dievišķo viltību, proti, slēpties kā neviens. Pravietis Jesaja Tevi labprāt sauc par "apslēpto Dievu" (Jes .5,15).

Un Tu gribi, lai mēs paši Tevi atklātu. Tad kad gars un sirdsapziņa prasa pēc Tevis. Tad, kad mēs ilgojamies pēc Tevis. Lielāko tiesu ilgas mūs pamudina Tevi meklēt. Ilgas pēc Absolūtā, Mūžīgā, pēc gaismas, pēc brīvības, pēc mīlestības. It īpaši tad mēs meklējam, kad esam sapinušies savās pretrunas, nezinām, ko darīt, kad mums jau apnikusi sevis mānīšana ar pseido atrisinājumiem. Bet arī tad Tu slēp savu darbu un ļauj mums domāt, it kā mēs paši būtu saņēmušies Tevi meklēt. Es domāju, ka iemesls vienmēr ir viens un tas pats: Tu negribi mūs iegūt ar varu. Tu negribi aprēķina laulības, Tu negribi skart mūsu brīvību. Un kad mēs saņemamies iet pie Tevis un skrējām pa to pašu ceļu, ko Tu mums jau sen sagatavoji, mēs jūtamies pilnīgi brīvi. Mēs pat nepamanām, ka mēs liekam savas kājas tieši tajās pēdas, ko Tu mums atstāji, lai mēs tevi atrastu. Cik daudz laika ir vajadzīgs, līdz mēs saprotam, ka Tu esi esība un gribēšana, inspirācija un īstenošana, uzmetums un vēsture. Es to atklāju ticības tumsā. Tajā tīts, es nojautu vietu, kur Tu brīvībā sastapi cilvēku, dievišķo novadu, kur Tu viņu padari par dēlu, nespiežot viņu ar savu varu, nebiedējot viņu ar pārmērīgi spilgtu gaismu. "Kungs, cik apbrīnojams ir Tavs vārds zemes virsū" (Ps.8,20). Un cik augstu ir Tavas domas pāri pār mūsu domām. Ceļš, ko Dievs izvēlēja, lai mūs padarītu par saviem bērniem, tātad padarītu mūs spējīgus ar Viņu saprasties un Viņu mīlēt, tas ir evolūcijas ceļš, pieredzes meklēšanas, dialoga ceļš, vēstures ceļš. Tātad, tas ir brīvības ceļš. Bez brīvības nebūtu meklēšanas, bez brīvības nebūtu dialoga, bez brīvības nebūtu mīlestības. Viss būtu iepriekš nolemts, izvēlēts, izšķists. Visam būtu ķīmiska savienojuma fatāla jēga. Dievam ir gluži pretēja gaume, un, izvēlēdamies zemi par vietu, kur Viņš sastopas ar mums, Viņš to aicināja par haosu un harmoniju, gaismas un tumsas, naida un mīlestības, debesu un zemes sastapšanās vietu. Šo pretstatu vidū cilvēks brīvi darbojas pie savas pestīšanas. Viņš ceļ kultūru, veido cilvēku sabiedrību. Viņš īsteno savu plānu. Taču kultūras veidošanā, sabiedrības radīšanā, plāna īstenošanā viņa rokas strādā rokrokā ar Radītāju. Viņā lemesis izvago zemi, kas ir arī Dieva zeme, un viņš tai pašā izskatā ir reizē cilvēka bērns un Dieva bērns. Cik grūti ir šeit izšķirt: Kas lai saprot šis derības noslēpumu? Dievs, vai tu te darbojies, vai arī mēs? Vai Mūsu darbs nobriedina ražu no grauda, vai tas ir Tavas gribas noslēpums? Cik tālu sniedzas Tavā darbība un kur sākas mūsējā? Viens saka: "Viss nāk no Dieva", cits atkal iebilst: "Viss nāk no cilvēka". Īstenībā tas ir viens un tas pats. Pat plāns liekas esam tas pats, un to grūti atrast. Cilvēkam ar vienkāršu un tīru sirdi pietiek tikai apskatīt putna ligzdu vai bebra būves, lai saprastu visa plāna inspirāciju. Arī mēs esam aizkustināti, redzot bezdelīgas ligzdu, un mēs nevaram atrast labāka simbola tai valstībai, kuru Tu mums aprakstīji laika pilnībā un kurai mēs tuvojamies, kopš Tu mūs esi uzvedis uz ceļa. Ligzda, ala, mājas, mīlestība, kaut kas pastāvīgs, miers, kopība, draudzība, biedriskums, brālīgums, kas aptver visu pasauli. Kāda starpība varētu būt starp to, ko Tu mums ieteic un to, ko mēs jūtam? Vai tas neliekas esam viens un tas pats? Līdzības par Dieva valstību mūsos atspoguļojas tik dziļi, ka mēs tās varam pieņemt tikai priekā un patiesībā. Tās varētu būt sarakstījis viens no mums. Bet vai pirmais plāns ir Tavs vai mūsu? Vai Tu mūs radi Tevis dēļ, vai mēs izdomājam Tevi mūsu slāpēs pēc Tevis? Vai Tu mums iemācīji "Tēvs mūsu", vai tas ir mūsos dzimušās lūgsnas kopsavilkums? Tas viss tā saskan, ka daudzi domā: mēs Tevi izgudrotu arī tad, ja Tevis nebūtu. Mēs nekad nezinām, vai Tavs piedāvājums aizsteidzas mums priekšā, vai arī tas ir mūsos nejauši radies. Vai Tu esi vēlējies būt par mūsu Tēvu, vai arī mēs vēlējāmies kļūt par Taviem dēliem un meitām. Vai Tu mums piedāvā mīlestību, vai arī mēs paši no sevis gribam mīlēt. Jā, ticības Dievam, radības Dievam, Baznīcas Dievam, cilvēku Dievam – Viņš ir vienmēr viens un tas pats. Mēs speram savus soļus Tavās atstātās pēdās. Ja man vajadzētu Tevi definēt, tad es varētu teikt tikai: "Tu esi Tas, kas biji pirms manis." Taču darbība ir tā, kur lietas tiek sarežģītas, jeb, labāk sakot, noskaidrojas. Attiecinot ideālo uz reālo, mēs pamanām lūzumu. Mēs sapņojam par vienu lietu un iztaisām citu. Mēs gribam labo un darām ļauno. Mēs runājam par mīlestību un ienīstam. Mēs ienesam tumsu tur, kur ir gaisma. Mēs sējam skumjas tur, kur ir prieks. Kas par sodību bieži ir pilsētas celšana virs zemes? Īsts Bābeles tornis! Un tas visos laikos! Mums jāpiekrīt, ka mēs savu brīvi izvēlēto ceļu visā visumā ejam aplamā virzienā. Tai vietā, lai celtu bezdelīgas ligzdām līdzīgas, brīvas un priecīgas pilsētas, arī mēs, kristieši diezgan bieži ierīkojam laupītāju midzeņus. Te viens mirst no bada, otrs no nesātības. Te viens mirst no garlaicības, tur cits no pārmērīga darba. Kā tas viss ir iespējams? Kas cits ir mūsu vēsture kā egoisma, apspiešanas, varmācības un grēka vēsture? Ja mēs to labi pārdomājam, tad mēs varam zaudēt drosmi; mēs paliekam bez padoma, kad saprotam, ka tas viss sliktais pieder ne tikai tālai pagātnei, bet arī šiem mūsu laikiem, kuros dzīvojam un rīkojamies mēs, kas sevi skaitam par apgaismotiem. Vai kādreiz ir bijis laikmets, sliktāks par mūsējo, kurā būtu tik daudz karu, genocīda, spīdzināšanas, iznīcināšanas nometņu un bada nāves rēgu? Kādu trūdu smaka šai mūsu pieklājīgajā un tehniski augsti attīstītajā sabiedrībā! Tiešām, mums nav nekāda iemesla lepoties, mēs visi taču atrodamies savu pretrunu priekšā. Taču vai šo pretrunu atklāšana mums neļauj atklāt vēl vairāk? Ja jau mēs, apskatot plānu, nevarējām izšķirt, kas bija no mums un kas no Dieva, tad tagad, savās pretrunās, vai mēs vēl vienmēr par to šaubāmies? Jā, tagad mēs atrodam Dievu Viņa pārākumā, salīdzinot ar mūsu negoda darbiem. Viņš nostājas mūsu priekšā ar savu pestīšanas vēsti. Sapinušies grēkā, mēs atklājam Dievu dziļumā, pieskaroties ļaunuma bezdibenim, mēs sajūtam Dieva tuvumu. Savā vājumā mēs jūtam, cik ļoti ilgojamies pēc Viņa. Taisni trimdā, kas bija Izraēla grēka sekas, viņi atkal atklāja savu Dievu, un briesmīgā atstātībā un tumsībā viņi ieguva īsto cerību. To cerību, kas vedīs šo mazo "atlikumu" un viņu sagatavos ieiešanai mesiāniskos laikos. Un mesianiskie laiki arī mums vienmēr ir durvju priekšā. Ceļš, kas mums jānostaigā laicīgā pilsētā, lai to padarītu iespējami līdzīgāku tam debesu pilsētas plānam, kuru mēs nesam sevī, atklās mums mūsu īsto seju, pārbaudīs, vai mēs esam nobrieduši vai ne, pamudinās mūs veikt kaut ko arvien labāku; tas ir sauciens uz patiesību un pār visā lietām ilgas dziļi mūsu cilvēcīgajā noslēpumā atklāt tās dievišķas dzīves avotu, kas vienīgais spēj īstenot šīs zemes virsū šķietami neiespējamo: mīlestības dzīvi cilvēku vidū. Vai tā ir utopija? Bez šaubām tā ir utopija. Tas viss, ko Dievs liek cilvēka priekšā, ir tik liels, ka tas ir ierindojams utopijas kategorijā.

Mīliet viens otru, kā Es jūs esmu mīlējis, tā arī jums vajag vienam otru mīlēt." (!^.13,34).

Netiesājiet, un arī jūs netiksit tiesāti! Nepazudiniet, tad arī jūs netiksit pazudināti! Piedodiet, tad arī jums tiks piedots!

Svētījiet tos, kas jūs nolād, un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs apvaino!

Tā ir mīlestības utopija. Un kad mēs mēģinām izdzīvot šo utopiju, kas mūsos vēl nekad nebija tikusi īstenota, mums izdosies pazīt divus lielus nezināmos: Dievu un cilvēku, skatīt tos kopā saskaņā ar mūžīgo Dieva plānu: vienu kā Tēvu, otru kā dēlu.

Ja man vajadzētu zīmējumā attēlot radīšanas tēmu; ja man vajadzētu parādīt tā noslēpuma atslēgu, kura dzīvojam, kas mūs ietin un sedz, tad man nebūtu ilgi jādomā. Es zīmētu mātes klēpi, kas auklē bērnu, augli. Vispasaulē, tieši mātes klēpja maigums, radījums, kas meklē savu veidu, mīlestības apaugļotās dzīvības noslēpums, kas veidojas pēc tā vaiga, kurš viņu radījis, neparasti trāpīgi rāda to, kas notiek ar katru no mums, kas mēs esam Dieva dzemdināti. Viss kosmoss nav nekas cits, ka neizmērojams "dievišķais novads", kur mēs dzimstam kā Dieva bērni. Vēsture nav nekas cits kā secīgas epizodes, kas attiecas tieši uz cilvēku: saistīts laikā un telpā, viņš pamazām virzās uz lielās izejas durvīm, ārā no ūdeņiem. Katram no mums dzimšanas diena ir tā diena, kad viņš top brīvs no lietu saistības un neatkarīgs no tām, galīgi aiziet no tām projām un ieiet tajā, ko Jēzus apzīmēja par Dieva valstību. Šeit laicībā viss ir klēpis, kura tiek iznēsāta dzīvība, viss ir apvalks, viss ir tapšana, viss ir tikai pagaidām tās valstības dēļ, kura jau ir mūsos, bet vēl nav sasniegusi savu pilnību. Šeit ir tumšs tāpat kā mātes klēpī un tā ir sāpīga eksistence, tāpēc, ka mēs vēl neesam iznēsāti, neesam nobrieduši. Tādā veidā Dievs mūs rada. Viņš ved mūs saskarsmē un baro ar lietām. Viņš veido mūs ar notikumiem. Viņš mūs īsteno vēsturē, kā māte baro savu bērnu ar savu pienu un sasilda to ar mīlestību. Grūtais šai lietai ir, ka te ir saistīti divi, ka te nedarbojas tikai viens. Un to mēs bieži vien ilgi nesaprotam. Kā māte un bērns, tā Dievs un cilvēks pieder kopā. Arī tad, kad mums liekas, ka mēs redzam vienu vienīgo, īstenībā ir divi: tik cieši tie ir saistīti. Agrāk vai vēlāk viens otram saka: Tu. Tā Otra, šī Tu atklāšana notiek ticībā. Ticībā mēs piedzīvojam dievišķo Personu, kas mūs dzemdina, un, Viņu vēl neredzējuši, sākam jau saukt: Mīļais Tēvs! Taču tas ir garš stāsts. Dažs labs var gadiem ilgi skatīties un domāt, ne vārda nesacīdams. Un tad, pavisam piepeši, pats nezinādams, kā, nakts klusumā vai uz saules apmirdzētas ielas viņš apstājas un saka: Mīļais Tēvs. Un smaida. Tas ir viss. Tas, kam ir izdevies patiesībā un mīlestībā teikt "Mīļais Tēvs", drīkst pieņemt, ka viņš ir apbraucis dievišķas dzemdināšanas ragu*). *)salīdzinājums ar ģeogrāfiju - par Cerības raga apbraukšanu. (Tulk.).

"Visiem, kas viņu uzņēma, Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem. Jo viņi nav dzimuši no miesas un asinīm, bet gan no Dieva" (sal. JŅ.I,l2,u.s.).

Tā diena ir liela diena, un es iedomājos, ka tā agrāk vai vēlāk pienāk katram, nevis tāpēc, ka mēs būtu vairāk vai mazāk tikumīgi, bet gan tāpēc, ka Dievs, kas ir radījis mūsu mutes, galu gala izvilina no tām arī vārdus "Mīļais Tēvs", un arī tāpēc, ka Viņa mīlestības pilnā griba mūs pastāvīgi vareni pierunā un nedod mieru. Māte iznēsā bērnu deviņus mēnešus. Mēs nobriestam par Dieva bērniem visu mūsu cilvēcīgo dzīvi.

Mātes klēpī bērnam ir maz telpas, bet Dieva klēpī telpa ir neizmērojama. Tomēr, ja arī bērns tur var tālu staigāt un daudz ko darīt, viņš paliek "iekšā" un tādēļ vēl nevar redzēt sava dzemdinātāja Vaigu. Viņā mēs dzīvojam, kustamies un esam" (Ap.d.17,28), taču mēs Viņu neredzam. Dievs vēl mūs tur savā klēpī, un Viņa rīcības tumsa saucas ticība, pamudinājums attīstībā saucas Dieva cilvēkmīlestība. Ap.d.17.28.

Jo Viņā mēs dzīvojam un kustamies, un esam, kā arī daži jūsu dzejnieki sacījuši: Mēs arī esam Viņa cilts.

Kad mēs iziesim brīvībā, tad mēs Viņu redzēsim vaigā, kā saka Svētie Raksti.

Grūtības ir tas, lai mēs neaizmirstu, ka esam Dieva klēpī. Tas ir tiešām grūti, jo viss norit klusēšanā, un mums ir bailes no šī klusuma.

Mēs gribētu, lai Viņš mums teiktu: "Šeit Es esmu ", lai atklātu savu klātieni zibeņos un pērkon dārdos.

Ja Viņš to kādreiz darīja, kā stāsta otrā Mozus grāmata, tad tādēļ, ka cilvēce vēl bija bērna vecumā, un to vajadzēja ņemt, kāda viņa bija.

Šodien viņš klusē, jo tas vairāk saskan ar lielāko sasniegto cilvēka briedumu.

Bērni baidās no klusuma un no tumsas, taču viņiem ir jāpieradinās kā pie viena, tā pie otra.

Un tomēr viņu sauciens atskan visa pasaulē, viņu ziņa - līdz zemes malām" (Ps.19.25).

Lietas ir tās ,kas runā, debesis ir tās, kas stāsta, kaut arī bez vārdiem.

Tāpēc es neko daudz nejūsmoju par Dieva Mātes vīzijām, it īpaši, ja uz viņas klātieni norāda uzkrītošas zīmes. Es mīļāk lūdzu Dieva Māti rožukroņa vientulībā aizvērtām acīm, cerības tumsā. Es baidos no ilūzijām. Es negribu nekā jutekliska savās attiecībās ar neredzamo. Es zinu, ka ticības, cerības un mīlestības ceļš ved uz citu pusi nekā ilūziju ceļš: pilnīgi pretējā virzienā. Tas ved uz Dieva klusēšanu, uz krusta kailumu, cauri nakts dzidrumam. Tas ir kā gaisma. Kosmosā ārpus atmosfēras ir tumšs. Taču nekas tā nemirdz kā šī tīrā tumsība. Plaši izplatītas grūtības mūsdienu cilvēku garīgai dzīvei ir pāreja no trokšņa uz klusumu, no infantilisma uz ticības nobriedumu, no greznām svētceres formām uz nabadzīgo euharistisko Maizi, no paspoguļošanās uz tuvāk mīlestību, no sentimentalitātes uz skarbo realitāti un trakumu lielpilsētu ielās. Ļoti daudzi kristieši, kas dzird skarbo un vīrišķīgo saukli par demitoloģizāciju un sekularizāciju, ir burtiski apvainoti. Viņi ir tā pieraduši pie savas baroka dievbijības, ka jūtas jau kā apmaldījušies, kad liturģiskais kalendārs izskatās drusku prozaiskāk.

Kur Viņš pazuda, kad karstgalvis vikārs nobāza krāmu kambarī Sv. Jura ar pūķi statuju?

Tas ir tāpēc, ka šie kristieši bija pieraduši just un redzēt, ka viņu reliģiozitātes pamats bija jūtas un kāre pēc brīnumiem. Un šķiet, ka daža laba svētceļojumu baznīca nepastāv tieši tādēļ, lai veicinātu tādu reliģiozitāti. Un kopš modernā pasaule, tehnika, sabiedriskie saziņas līdzekļi ir iznīcinājuši mītus, atmaskojuši dažu labu infantilismu, izzinājuši dabas likumus, viss sabrūk, viss tiek izjaukts. Un es dzirdu tevi sakām: es pazaudēju ticību. Kas tā bija par ticību? Var jau būt, ka tā bija ticība, taču tai bija piejaukts liels māņticības procents. Atņem tiem māņticības tiesu, un tev paliek tik rahītiska ticība, ka tā nevar noturēties kājās.

No kontemplācijas, nevis no sensācijas. No Dieva vārda, nevis no māņticības. Tātad es vairāk nekā no Dieva nejutīšu?

Tev vajag just un redzēt radījumus, tos visus. Kāpēc tu uztraucies par vienu rasas lāsīti, kas parādījās uz gleznas Dievmātes skropstām, un neredzi daudzos rasas pilienus pavasara rītā? Kāpēc tu taisi tādu brēku par to, ka kāds esot novērojis pie kādas statujas tikko manāmu kustību, un neesi spējīgs mēms izbrīna aplūkot varenas zvaigžņu kustības? Kāpēc tu staigā daudzus kilometrus, lai apskatītu brūču zīmes kāda cilvēka rokā, un negribi tuvoties un apskatīt ievainota nabaga rokas? Tev jāsāk sajust Dievu radījumos. Atklāt Viņa skaistumu saules skaistumā, kas apspīd tavas zemes dienas. Saklausi Viņa balsi brāļa balsī, kuru tu sastapi un kas meklē tavu sabiedrību. Nezaudē vairs laiku ar Dieva meklēšanu savā fantāzijā. Kad tu esi tik tālu, ka saskati kaut ko brīnumainu bites spējā atrast stropa ieeju, tad tu jutīsi, ka Dievs ir tuvu tev un tavai klusēšanai.

Liels nobriedums ir nojaust sevī Viņa klātieni. Dzīva satiksme ar Viņu lūgšanā ir mierīga laime. Pieņemt Viņa padomus ir īsta gudrība. Taču nav viegli sasniegt šo nobriedumu, piesavināties šo gudrību. Divi kārdinājumi mūs rauj katrs uz savu pusi: vai nu mēs, Dieva absolūtas darbības aizgrābti nododamies bezdarbībai un sakām: "Viņš Pats to izdarīs", vai arī, pašpaļāvības apsēsti, metamies darbības virpulī, nedomājot par Viņa kluso darbību. Bija laikmets, kad pirmais kārdinājums bija stiprāks. Šodien stiprāks ir otrs. Kad mūsdienu cilvēks rīkojas, viņš vairāk kā agrāk jūtas vienīgais darītājs. Viņš pat izdomā "nepabeigts" ideju, un proti, it kā Dievs līdz ar cilvēka tapšanu pārtrauca savu radīšanas darbu un no tā laika ir pienākusi cilvēka kārta komponēt līdz galam Dieva simfonijas uzmetumu. Ideja ir skaista un daudziem tā var palīdzēt asināt atbildības sajūtu, taču te var arī pārprast, katrā ziņā tā nav piemērota lietu noskaidrošanai. Es labāk izeju no Jēzus teikuma: "Mans Tēvs vēl vienmēr darbojas, un arī Es darbojos"(Jņ.5,I7).

Šie Evaņģēlija vārdi pavelk svītru zem visam diskusijām, senām un jaunām, antīkām un modernām, par dzīvi un attiecībām starp Dievu un cilvēku, kontemplāciju un darbību, un sarga mūs no maldiem. Kad Jēzus saka: "Mans Tēvs darbojas, un arī Es darbojos", tad Viņš nesaka, ka ir palicis viens pats, lai pabeigtu savas dzīves simfoniju. Gluži otrādi, Viņš saka citā vietā: "Tas, kas Mani sūtīja, ir ar Mani. Viņš neatstāja Mani vienu, jo Es vienmēr daru to, kas Viņam labpatīk" Jņ.8.29.

Un tas, kas mani sūtījis, ir ar Mani; un Viņš nav atstājis Mani vienu, jo Es vienmēr daru to, kas viņam labpatīk.

Jēzus dzīve nekad nav bez Tēva un Jēzus nekad nesaka un nedara neko izšķirīgu, iepriekš negriezies pie Tēva. Mūsdienu cilvēks ir tik drošs pats par sevi, tik pārpilns savu zināšanu, ka viņš nopietni tur sevi par spējīgu pabeigt "nepabeigto". Sasniedzis zināmu progresu lietu dabas izpētē, viņš uzskata, ka ir pienācis laiks justies vienīgi un pilnīgi atbildīgam par kosmosu. Viņš interpretē Dieva klusēšanu - it kā tā būtu iestājusies tikai mūsu dienās, kā Dieva nāvi vai kā Dieva absolūto attālināšanos, tā kā nebūtu jēgas saukt, kliegt, lūgties. Dievs esot nolēmis: lai cilvēks tiek pats ar savām lietām galā. Nemaz nevar būt aplamāki un ticībai bīstamāki uzskati par šiem. Tā būtu lūgšanas iznīcināšana, dialoga starp Dievu un cilvēku likvidēšana. Tā novērstu zemi pavisam nožēlojamā stāvoklī. Taču lai atgriežamies atpakaļ pie cilvēka viņa attiecībās ar Dievu un viņa attiecībās ar lietām, kas viņam ar savu darbu jāpagatavo, ar labo jāpiepilda un ikdienas dzīvē jāattīsta. Jēzus saka: "Mans Tēvs vēl vienmēr darbojas, un Es arī darbojos", un ar to skaidri izceļ abus polus. Te ir Viņš un te ir Tēvs, te ir cilvēks un te ir Dievs. Abi darbojas kopā. Jēzus dzīve Tēvs ir vienmēr klātesošs. Jēzus Viņu neslēpj, Viņu neaizmirst, vienmēr patur Viņu acu priekšā; Viņa nebēg no Viņa, Viņš meklē Viņu. "Es neesmu viens pats, jo Tēvs ir ar Mani" Jņ.16.32.

Lūk, nāk tā stunda un jau atnākusi, kad jūs izklīdīsiet katrs uz savu pusi un atstāsiet Mani vienu. Bet Es neesmu viens, Tēvs ir ar Mani.

Tēvs, Es pateicos Tev, ka tu Mani izklausīji. Es zināju, ka Tu Mani vienmēr izklausi, bet Es to teicu apkārt stāvošo ļaužu dēļ." Jņ.11.41.

Tad noņēma akmeni. Bet Jēzus, pacēlis acis uz augšu, sacīja: Tēvs, Es pateicos Tev, ka Tu Mani esi uzklausījis!

Vajag tikai izlasīt Jāņa Evaņģēliju, tā ir nepārtraukta, tieša, apbrīnojama liecība šai ciešajai vienotībai, attiecību, cerības, kopības, sarunas un mīlestības dzīvei starp Jēzu un Tēvu. Vai tad pie mums, pie katra no mums vajadzētu būt citādi? Vai Jēzus nav pilnīgs cilvēks, vienīgais paraugs, Pirmais? Kā tas notika ar Jēzu, tā notiek ar katru no mums, jo Viņš ir Viendzimtais, un Tēva mīlestība ir lēmusi, lai visi cilvēki kā pieņemtie Dieva bērni kļūtu tās Dieva dabas līdzdalībnieki, kas ir Jēzum kā Pirmdzimtajam. Viņi kļūst ar pilnām tiesībām Viņa brāļi un māsas, neskaitāmie atpestīto pulki, par kuriem Viņš ir upurējis savu dzīvību, lai īstenotu tādu mīlestības plānu. Jā, kā Jēzus. Un kā Jēzum mums vajag dzīvot arī draudzībā ar Dievu. Kā Jēzus runā ar Tēvu, tā arī mums vajag runāt ar Tēvu. Mīlestības, sarunas poli ir divi un tiem jāpaliek diviem. Grēks nozīmē cilvēcīgā pola izslēgšanu. Ja es izsvītroju no īstenības cilvēku, domādams, ka visu padara Dievs viens pats, es maldos, taču es maldos arī tad, ja es izsvītroju Dievu un domāju, ka darbojos vienīgi es. Zīmējoties uz attiecībām starp Dievu un cilvēku, lai mums vienmēr ir skaidrs, ka te nav runa par attiecībām starp mākoņiem un jēdzieniem. Runa ir par personām. Es esmu persona un Dievs ir persona. Kristīgais "personālisms", kura paraugs ir Dieva Trīsvienība, mani vienmēr sargāja, ka mana ticība nekļūtu par kaut ko gaisīgu, bezsaturīgu. Jo vairāk es centos sasniegt draudzīgas attiecības ar Dievu, jo vairāk es jutu, ka Dievs ir persona. Tēvs ir no Jēzus atšķirīga Persona, un kad Jēzus saka: "Mans Tēvs vēl vienmēr darbojas un arī Es darbojos", Viņš saka kaut ko ļoti skaidru, kas priekš manis ir lielas gaismas avots. Vai Ābrahams nav uzklausījis Personu, kad viņš dzirdēja balsi: "Izej no savas zemes" 1.Moz.12.1

Un tas Kungs sacīja Ābrahamam: izej no savas zemes, no savas cilts un no savām tēva mājām uz zemi, kuru Es tev rādīšu.

Un tas Kungs sacīja: “Nenāc tuvāk! Novelc savas kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme.”

Vai Mozus nav pierakstījis Dieva klātieni degošajā ērkšķu krūmā personai? Kas gan cits varēja viņam teikt: "Noauj apavus no kājām! " (2 Moz.3.5).

6. LAI TIKAI TAVA GRIBA PIEPILDĀS AR MANI UN AR VISIEM TAVIEM RADĪJUMIEM.

Dievs cilvēkam viņa attīstības garajā ceļā deva norādījumu, par kuru vienkāršāka nevarēja būt. Gaidot Dieva valstību, sāc to celt. Gaidot, ka tapsi par manu bērnu, izturies pats kā tēvs.

Ja tu gribi piedošanu, tad piedod. Ja tu gribi, lai tavs izsalkums tiktu apmierināts, tad remdini citu izsalkumu. Ja tu gribi tikt atbrīvots, tad atbrīvo citus. Tātad, zeme cilvēkiem kļūst par viņa vēlmju eksperimentālo laukumu, lai viņi veidotu to, kas viņiem ir sirds lieta, lai izmēģinātu redzamajā novadā, aizsteidzoties priekšā tam, ko viņi gaida neredzamajā pasaulē. Neskatoties uz pretrunām, kas ceļas no cilvēka vājuma un vēl vairāk no viņa nezināšanas, cilvēks iegulda visas savas ilgas pēc taisnības un pēc labā, ceļot Dieva valstību virs zemes. Neskatoties uz visiem maldiem, viņu pastāvīgi dzen uz priekšu Dieva valstības ideja. Ja viņš kaut drusku tiek uz priekšu, viņam būs drosme uzskatīt saviem darbiem uz pieres to, ko viņš ar tiem gribēja panākt: ideālu, kas viņu apgaro. Un ja viņš ir maldījies, viņa bērni turpinās atkal no tās vietas, kur viņš bija kļūdījies, cenzdamies izlabot viņa kļūdu. Katra paaudze domā, ka tā sāk no jauna, it īpaši, ja tā uzsāk pēc kādas dabas katastrofas vai pēc kara. Un tiek iesākts no jauna. Taču viss ir zaudēts. Mīlestība ir tas īstais, kas paliek. Taču tas, kas ne vienmēr ir īsts, ir institūcija. Tautu attīstības gaitā, grūtajos mēģinājumos noturēt stabilus savus ideālus un programmas, institūcija ir nepieciešamais, tās īstenošanas "trauks", bez kura nekādā ziņā nevar iztikt. Institūcija kļūst pār māju, par likumu, ieradumu, tradīciju, kultūru, draudzi, diecēzi. Taču, kamēr mīlestība nekad nenoveco, pie institūcijas tas var gadīties, un tad, par nožēlu, tā reizēm aizņem vietu, kaut gan tā ir kļuvusi lieka un tikai traucē. Tā gāja Jēzum. Tempļa institūcija bija pārāk nedzirdīga, lai Viņu saprastu. Beidzot tā bija spējīga Viņu nonāvēt, lai tiktu no Viņa vaļā. Taču vēsture vēl nav galā beigusies, jo vakardienas cilvēki nebija sliktāki par mums un droši, ka mēs neesam labāki par viņiem. Tas tā paliek sakot ar Ādamu līdz pēdējam cilvēkam, kas dzīvos zemes virsū. Vienmēr būs durvis, kas atveras, un durvis, kas top slēgtas. Vienmēr būs cilvēki, līdzīgi labajam samarietim un citi, līdzīgi nesātīgam bagātniekam. Vienmēr būs tādi, ka Gamaliēls, kas cenšas citus glābt, un tādi, ka Kaifas, kas meklē iemeslu nonāvēt taisnīgo. Agrāk es domāju, ka tas, kas notika Vecajā Derībā, Jaunajā Derībā vairs nevar gadīties, un tempļa ēnā notikušie noziegumi nevar atkārtoties Jēzus dibinātā Baznīcā. Tie bija kolosāli maldi, kas man ilgi neļāva atskārst patiesību. Nē, mani mīļie! Kas gabaliņš no tā Tempļa slēpjas katra no mums, es domāju, mūsos kā Baznīcā, kāda tās institūcijas mūra drumsla vēl aizņem kādu daļu no mūsu sirds.Jēzus savu Baznīcu nav padarījis par svētu cilvēku Baznīcu. Viņš gan uzticējis šiem grēciniekiem lielāku atbildību, tos vairāk tuvinājis lielajai Dieva gaismai, kas starodama uzlēca līdz ar Jēzus nākšanu virs zemes. Taču cilvēks ir palicis cilvēks ar visu savu neizmērojamo spēju mīlēt un arī ar savu spēju teikt mīlestībai "nē". Un Baznīca ir palikusi Baznīca ar savu pārbagāto svētuma krājumu, bet arī ar savu vājumu un nevarību. Līdz pat laiku galam templis un Evaņģēlijs katrreiz būs izdevība varonīgiem, patiesi dievišķiem darbiem un reizē piedauzības akmens un apgrēcība. Svētceļnieks Romā tai paša dienā var tikt pacilāts un ieļaunots atkarībā no tā, ko viņš sastop. Un tie, kas viņu apgrēcina, varam būt tieši mēs. Tomēr pestīšana vienmēr ir Evaņģēlijā. Evaņģēlijs ir svarīgs. Ja institūcija mani nomāc, ja man ir sajūta, ka manas runas un izturēšanās ir kļuvušas neīstas, tad man ātri jācenšas atrast atbrīvošanu, ierosinājumu un tiešumu Evaņģēlijā. Es nevaru nopurināt institūciju. Tā man ir nepieciešama, taču man jāļauj tai palikt savās robežās, lai tā kalpotu cilvēkam, nevis cilvēks viņai. Institūcija ir kā bruņas, kuras Sauls grib uzlikt Dāvidam. Taču Dāvidam pašam ir jāizšķir, vai tās viņam ir derīgas, jeb vai labāk iztikt ar vieglu lingu. Evaņģēlijā tu vienmēr vari atrast padomu, vai tagad ir vajadzīgas bruņas vai var iztikt ar lingu. Taču šeit ir, man liekas, jāsaka kāds nepārprotams vārds. Tas ir domāts tam, kas ir izšķīries par Dāvida lingu un domā, ka vislabākā metode gara cīņai ir liels rīcības mērs. Dažs labs ir nonācis tik tālu, ka uzskata sevi par brīvu no tās dienas, kad viņš sarāvis saites ar Baznīcu. Citiem liekas, ka viņi tikai tad sākuši tā īsti dzīvot, kopš savas attiecības ar Dievu ir izraisījuši pagalmā un nolēmuši kalpot cilvēkiem. Taču tā sevi nogriezt no Dieva un Baznīcas nemaz nav vajadzīgs un nav labi tāpēc, ka tas mūs šķir no patiesības. Baznīca paliek Baznīca un Dievs paliek Dievs. Dāvids paliek savas tautas dēls un Dievs ir viņa lingas spēks. Kas es esmu ārpus Dieva tautas, un kāds spēks man paliek, ja zudīs ticība Visaugstākajam? Baznīca man neliedz īstenot Evaņģēliju, un ja vienotība ar Dievu man ir nepieciešama taisni tad, kad es esmu nolēmis darīt kaut ko nopietnu. Es zinu, ka pagātnē reliģija pārāk bieži nozīmēja: "Mieru, mieru!" Bet es zinu, ka apstākļi ir mainījušies un ka Dieva Vārds mūs Šodien vairāk eksaminē par taisnību un mīlestību nekā par procesijām un greznu baznīcu būvi. Kāpēc atteikties no Baznīcas taisni tagad, kad es sāku justies, ka Baznīcā? Kāpēc atteikties no dievišķās inspirācijas taisni tagad, kad tā man visvairāk vajadzīga? Kāpēc domāt, ka Dievs ir pret mums tieši tad, kad mēs ar lielāku gatavību gribam palīdzēt cilvēkiem? Vai tad Dievs nav cilvēku pusē? Vai Dievs nav viņu aizstāvis? Izlasiet Mateja Evaņģēliju un sakiet man, vai jūs varat izdomāt stingrākus vārdus taisnības aizstāvēšanai un cilvēka atbrīvošanai kā šī Evaņģēlija 25.nodaļa? Es domāju, ka rītdienas pasaulē apņēmīgi cilvēka aizstāvji nāks no tām rindām, kas vēl ir spējīgi atsaukties uz Evaņģēliju kā tekstu, saskaņā ar kuru jādzīvo. Vēl viens vārds tiem, kas dod priekšroku darbībai un izvairās no lūgšanas kā no atsvešināšanās vai laika zaudējuma. Darbība pirmkārt ir paklausība "Tava vaiga sviedros tev būs ēst savu maizi" (II Moz.3,19). Tā ir aicinājums: "Kungs mani sūtīja sludināt nabagiem Evaņģēliju"(Jes.6I,I). Tā ir kaislība darīt labu: "Kad Viņš redzēja ļaužu pūli, Viņu pārņēma līdzjūtība, jo viņi bija noguruši un novārguši kā aitas bez gana". (Mt.9.36).

Bet, redzot ļaudis, Viņam kļuva to žēl, jo viņi bija apspiesti kā avis, kam nav gana.

Dievs mums pavēlējis strādāt, un te pretrunai starp darbību un kontemplāciju nav nekādas nozīmes. Cilvēks rada, rīkojas, strādā, maina, veido, lai paklausītu Dieva gribai, nevis lai tai pretotos.

Jā, es strādāju, tāpēc, ka Dievs to man ir pavēlējis. Viņš man to pavēlējis pirmajā Mozus grāmatā, uzdodams man kāpt un apstrādāt zemi. Viņš man to pavēlēja Sinaja kalnā, dodams taisnības likumu. Viņš to man pavēlēja Evaņģēlijā, uzlikdams man par pienākumu dievišķīgo darbību: mīlestību. Darbs, taisnība un mīlestība ir trīs pienākuma pakāpes un trīs iespējas, kas ir dotas cilvēkam, lai celtu cilvēku sabiedrību kā Dieva pilsētu, kā konkrētu simbolu un tiešu sagatavošanos uz debesu pilsētu, kas būs tas piepildījums, kad tai pieskarsies dievišķās pārvēršanas pirksts: "Es visu daru jaunu" (Atkl.2I,5). Bet vai nu es vienkāršā darbā apstrādāju savu zemes lauciņu, aru un sēju, vai es spriežu tiesu kādā tiesas zālē, vai es atveru slimnīcu spitālīgiem, nekad es savā darbā neesmu viens. Dievs ir manī, kā Jēzus saka: "Tēvs mani neatstāja nekur"(Jņ.8.16).

Būt personai nozīmē redzēt, zināt, mīlēt, gribēt, tas nozīme: sevi dāvāt. Vai tas nav Bībeles gadu tūkstošos apslēptais noslēpums, ko mums sludināja pravieši un apstiprināja Kristus? Vai tad Jahve neteica Dāvidam: "Es būšu Viņa Tēvs, un viņš būs mans Dēls" (2.Sam.7,I4) un Salomonam: "Es dodu tev gudru un saprātīgu sirdi... Un es tev dodu klāt arī to, ko tu nelūdzi: arī bagātību, arī godu" (I Ķēn.3,12)? Vai Viņš nav Dievs, kas raudošam Ezekijam, kad viņš bija slims uz nāvi, teica: "Es dzirdēju tavu lūgšanu un redzēju tavas asaras; lūk es tevi dziedinu, trešajā dienā tu iesi uz Kunga namu"(2 Ķēn.20,5).

Es viņam būšu par tēvu un viņš Man būs par dēlu. Ja tad viņš pret Mani apgrēkosies, tad es viņu pārmācīšu ar rīksti un ar cilvēka bērna sitieniem.

Tad Es tev došu, kā tu esi vēlējies: redzi, Es tev dodu gudru sirdi un tik sapratīgu, ka tāds, kāds esi tu, nav vēl neviens cilvēks bijis priekš tevis, un tev līdzīgs necelsies arī pēc tevis.

Griezies atpakaļ un saki Hiskijam, manas tautas vadonim: Tā saka tas Kungs, tava ciltstēva Dāvida Dievs: Es esmu tavu lūgšanu uzklausījis, un Es esmu redzējis tavas asaras; redzi, Es tevi izdziedināšu, - un jau trešajā dienā tu dosies augšā uz tā Kunga namu!

Gavilējiet, debesis, priecājies zeme, un līksmojiet jūs, kalni! Jo tas Kungs ir iepriecinājis savu tautu un apžēlojies par nelaimīgajiem.

Un vai Jesaja nesaka, stāstīdams, kā viņš piedzīvoja savu aicinājumu: Jahve mani aicināja no mātes miesas, no mātes klēpja sauca mani vārdā. Viņš padarīja manu muti par asu zobenu un turēja mani savas rokas ēnā. Viņš padarīja mani par gludu bultu un slēpa mani sava bultu makā. Un Viņš man teica: "Tu esi mans kalps, caur tevi es gribu būt pagodināts (Jes.49,I3). Ja kāds gribētu svītrot no Bībeles un it īpaši no Evaņģēlija šo esības veidu, šīs personiskas attiecības starp Dievu un cilvēku, tad viņš novērstos no tradīcijas, no Svēto Rakstu jēgas. Arī no Dieva pieredzes. Jo tuvāk tu Viņam nāc kontemplācijā, jo vairāk tu viņu atklāj, ka Tēvu, kas balsta tavu darbību, uztur dzīvu tavu aicinājumu, inspirē tavu sludināšanu un dod tev tavu harizmu. Jo vairāk tu lūdz, jo lielāks atstatums starp tevi un Viņu, un tas nozīmē, ka tev arvien skaidrāka kļūst starpība starp tevi kā personu un Viņu kā personu. Jo dziļāk tu ieej klusēšanā, jo vairāk tu jūti, tevī dzīvo Vārds. Jo labākās attiecības tu esi ar radījumiem mīlestības saskarē, jo vairāk tu atklāj Dievu; klātesošo un reizē atšķirīgo savā transcendences noslēpumā. "Tu" kļūst par vārdu, kas ir tuvs un pārbaudīts tā kā neviens cits. Nepieciešamība dot šim "Tu" vietu ir pastāvīga dzīves prasība.

7. TAD ES NE PĒC KĀ VAIRĀK NEILGOJOS, MANS DIEVS.

"Tu", kas par nepārprotamu dāvāšanas zīmi. Kad es to izsaku, es izeju no savas vientulības un izolēšanās.

"Tu" man rāda brāli, draugu, līgavu, tēvu. Kad tas man rāda Dievu, tad apmaiņai nav gala. Spēja garā un patiesībā sacīt "Tu" pašam Dievam var pārveidot zemes vaigu; droši, ka tā pārveido manu dzīvi.

"Tu" ir lūgšanas dvēsele. Dievs, mans Dievs, es meklēju Tevi, mana dvēsele slāpst pēc Tevis. Pēc tevis ilgojas mana miesa, ka sausais tuksnesis, kā izkaltusi bezūdens zeme"(Ps.63). Tā ir zīme, ka Viņš ir cits. "Es skatu debesis, Tavu roku darbus, mēnesi un zvaigznes, ko tu esi radījis. Kas ir cilvēks, ka Tu viņu piemini? Cilvēka dēls, ka Tu par viņu rūpējies? (Ps.8). Tas ir aicinājums paļauties. "Visas būtnes gaida uz Tevi, lai Tu dotu viņiem barību īstajā laikā. Tu viņiem dodi, un viņi ņem, Tu atver savu roku, un viņi tiek pildīti ar labumiem (ps.Io4).

"Es nomaldījos, ka pazudusi aitiņa, meklē savu kalpu, jo es neaizmirstu Tavus baušļus (ps.II9).

Dieva tuvuma pieredze. "Es skriešu Tavu baušļu ceļu, jo Tu paplašināji manu sirdi.

Mēs nekad nevarēsim definēt, kas ir lūgšana. Mums nepietiek vārdu. Tas nav izdevies nevienam svētajam. Lūgšana tik ļoti pārsniedz visas definīcijas, ka vienmēr atliek vietas tās noslēpumam. Jā, lūgšana ir noslēpums. Lūgšana ir satiksme ar Noslēpumu, kas ir Dievs. Pamēģiniet paši, un jūs redzēsiet, ka, neskatoties uz visu izveicību, jums neizdosies ietērpt vārdos savu lūgšanas pieredzi. Taču kaut ko no tās droši varēsiet teikt: ka tā ir attiecības starp divām personām. Kad jūs lūdzaties, jūs jūtat, ka esat kāda Cita priekšā.

Var būt, ka tu Viņu piedzīvo kā klusēšanu, kā prombūtni, kā sausumu, kā tumsību vai gaismu, vai kā prieku, vai kā pilnību, vai kā pārmetumu?

Mūsu Dieva pieredzei nav spraustas robežas. Viņš ir vienmēr Jaunais, un man ir iespaids, ka Viņš nekad neatkārtojas savā veidā mums tuvoties. Kad es Viņu gaidīju zem olīvu koka, Viņš nāca zem ozola, kad es Viņu gaidīju baznīcā, Viņš atnāca pilsētā, kad es Viņu meklēju priekā, Viņš atnāca pie manis manās skumjās, kad es Viņu vairāk negaidīju, izrādījās, ka Viņš stāv manā priekšā un gaida uz mani. Dievs mani vienmēr pārsteidza un Viņa laiks nekad nebija manējais. Ja man ir jāizpauž, kā es noskaņojos uz lūgšanu - gan tas man ne vienmēr izdodas - tad es jums citēšu 131.psalmu, kurš ir viens no skaistākajiem un ar kuru es vienmēr jūtos saskanīgs. "Kungs, mana sirds nav iedomīga, manas acis nepaceļas lepnībā. Es nedzenos pēc lielām lietām, pēc tādām, kas ir man par augstu. Es iemācīju savu dvēseli klusēt; un nemierināju viņu. Kā bērniņš mātes klēpī, kā bērniņš, tā dus manī mana dvēsele. Jā, kā bērns, kā ļoti mazs bērns, drīzāk, vēl kā auglis, kas nav spējīgs teikt garas runas, nav spējīgs vispār runāt. Vai jums nav tā bijis, ka jūs nemaz nezināt, ko lai saka lūgšanā? Lūk, tā ir īstā lūgšana. Kad cilvēks pavisam skaidri jūt, ka viņš neprot Dieva valodu un var tikko šļupstēt dažas zilbes, lai tūlīt atkal apklustu - tā ir īsta lūgšanas pieredze. Protams, šis auglis, šis bērniņš ir vēl Ādama miesa un uz viņa sejas vēl ir vecā cilvēka maska. Vecais cilvēks - tas gan runā, runā gandrīz par daudz, tā, ka Jēzus saka: "Kad jūs lūdziet, nepļāpājiet tā kā pagāni, kuri domā, ka tiks izklausīti savā daudzvārdībā" Mt.6.7.

Lūdzot Dievu, nerunājiet daudz kā pagāni, kas domā, ka daudzo vārdu dēļ tiks uzklausīti!

Taču tas, ko tāds cilvēks saka, nav lūgšana, tikai drusku klaču; bieži tikai tieksme parādīt savu izglītību, vai biežāk - baiļu izpausme. Turpretim mazais bērns, Dieva bērniņš, kas ir katrā no mums un gaida savu dzimšanu par pilntiesīgu Tēvs dēlu, runā maz, kad viņš lūdzas tieši tādēļ, ka nezin, kā. Runāšanas vietā viņš vienkārši ir "klāt", "dus", "ļauj ar sevi rīkoties", "jūt, ka viņš ir Dieva apņemts". Jā viņš vispār runā, tad viņā lūdz pati Mīlestība, kas pavada viņa tapšanu. Tēva Gars, kas viņā dzīvo un viņu pieradina tad teikt "Mans Tēvs un mans Dievs." Taču nav vajadzīgi daudzi vārdi. Turpretī ir nepieciešams Dieva Vārds, un ar to mēs varam vienmēr lūgties, arī tad, kad paši no sevis neprotam neko pateikt. Ir svarīgi, lai mēs ļautu mūs veidot viņam, kas ir Dzīvība un dod dzīvību; kas ir gaisma un ļauj sevi pazīt, kas ir Mīlestība un māca mīlēt. Īsta lūgšana, kas paliek un ir svarīga, ir kontemplācija, un tā ir pasīva. Dievs pats to iespiež kā zīmogu savam bērnam, lai viņš varētu pazīt savu Tēvu un pieradinātos Viņu mīlēt tā, kā to prasa augstākais bauslis: "Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles, ar visiem saviem spēkiem, ar visu, kas tu esi." Tagad jūs varbūt sapratīsiet, kāpēc es tā uzsvēru dievišķo apstākli, ka Dievs mūs dara par saviem "dēliem un meitām". Dēli un meitas, ne gleznas, dēli un meitas, ne spāres, dēli un meitas, ne statujas, dēli un meitas, ne jebkurš radījums. Šis fakts, ka mēs esam Dieva bērni, ir pamats mūsu spējai lūgties, iespējai dalīties mīlestības priekā. Ja es nebūtu Dieva bērns, tad lūgšanai nebūtu nekādas jēgas un nekāda pamata. Ja lūgšana ir saruna ar Dievu, tad tā ir iespējama tikai tad, ja mana daba ir līdzīga dievišķai. Debesīm priekš manis ir jēga, ja es tur dzīvošu pie sava Tēva, nevis pie būtnes, kuru es nepazīstu un nekad nepazīšu un kurai ir pavisam citas tieksmes, nesaprotama valoda un seja, kuru es nekad nedabūšu redzēt. Es zinu, ka Dievs ir Neizdibināms, bet tāds Viņš ir man kā "cilvēkam" nevis man, ka "savam dēlam". Viņa neizdibināmība kļūst man par atskārtu nevis mana cilvēcīgā prātā, bet gan manā iespējā kļūt par Viņa dēlu, kuru Viņš man dāvā. Mīlestība, ko Viņš man dāvā, lai mani veidotu par savu dēlu, Viņš dod man spēju pazīt Viņu kā Tēvu. Kad Dievs man sevi atklāj mīlestībā, Viņš dāvā man sevi pašu un ļauj man sevi pazīt personīgā veidā. To es saucu par kontemplāciju; tā ir īsta un dziļa un personīga Dieva atskārta. Taču es to saku tādēļ, ka varu teikt: "Es ticu Dievam tādēļ, ka es Viņu pazīstu." Vecais cilvēks, kas manī ir, tic Dievam analoģijas dēļ, tas ir, ar dabas, prāta, simbolu palīdzību; taču Dieva "bērniņš", kas ir manī kā pumpurs un kas attīstās, tic Dievam tādēļ, ka Viņu pazīst. Viņš pazīst Dievu tādēļ, ka Dievs ļauj sevi pazīt, taču ne miesā un asinīs, bet savā dievišķā dzīvē, kuru Viņš tam iedveš ar savu mīlestību. Tas ir mans stiprums. Uz šo stiprumu es paļaujos. Šīs nedzirdētās īstenības dēļ es lieku uz spēles visu savu dzīvi. Un pēdējais. Ja es ticībā saku: Dievs ir mans Tēvs, tad es apgaismoju ar dievišķo gaismu citu lielu noslēpumu, atziņas, kā arī mūsu sirdsapziņas noslēpumu. Cik cēla ir šī apziņa? Kāda īstenība mūsos! Cilvēks ir iznīcīga vāja būtne, taču kāda karaliska cieņa viņā mājo! Es domāju par apziņu kā vietu, kur Ābrams sastapa Kungu! Kā ozolu leju, kur Dāvids lasīja savus oļus, lai sakautu Goliātu, kā Horeba kalnu, uz kuru ceļoja Elija, kā mazo Nazaretes istabiņu, kur eņģelis pasludināja Marijai. Kā Jēzus tuksnesi un Eļļas dārzu. Apziņa ir cilvēka dievišķais novads, tā ir viņa iespēja sastapt Dievu, tā ir Viņa vārdu klausīšanās, tā ir kausējamā krāsns, kur ticība top par dzīvību, kur nobriest cerība, īstenojas mīlestība. Radīdams cilvēka miesu, Dievs attēloja zvaigznes un puķes, taču radīdams manu apziņu, manu sirdsapziņu, Viņš attēloja sevi pašu tai punktā, kur dievišķas personas sastopas mīlestībā. Man, ka cilvēka dēlam apziņa - sirdsapziņa - ir lampa maniem soļiem, man kā Dieva dēlam tās ir mājas, kur Tēvs mani apskauj un man saka: "Tu esi Mans bērns!" Kad es tur ieeju, es noauju kājas, jo es esmu Dieva klātienē. Kad es tur uzkavējos, es jūtu mana Tēva, kas mani meklē, elpu. Apziņa ir Dieva radītās pasaules meistardarbs, tā ir zeme, kurā mēs satiekamies, tā ir mūsu sirsnīga, draudzīga tikšanās, tā ir vieta, kur ieplūst patiesība, kur mēs meklējam Dieva gribu, kur mēs mācamies mīlēt. Tur, apziņā, sirdsapziņā, ir viss, kas man rāda Dievu, un tur es pieņemu lēmumus. Sirdsapziņa pieņem lēmumu arī ticēt Baznīcas nemaldībai. Bez sakara ar sirdsapziņu man nav morāliskas rīcības, kas būtu Dieva cienīga vai Viņa dēļ darīta. Es ticu sirdsapziņai, un es gribētu, lai kristieši, kas ir daudz pieraduši pie ērtības ļaut cilvēkiem sevi vadīt, visā nopietnībā sāktu vadīties no sirdsapziņas, tas nozīmē, ļaut Dievam sevi vadīt. Darīsim beidzot galu aplamām šaubām, ka tāda vadība varētu būt bīstama, jo tā nav pietiekami apgaismota un var maldīties. Kaut arī šīs briesmas pastāv, mums vajag riskēt, citādi mēs nonākam daudz nopietnākās briesmas - visu mūžu runāt: ar "erzacu" Dieva vietā. Un esiet mierīgi. Ja es ticu, ka Dievs ir mans Tēvs, tad es atvairu ļoti daudzas bailes un paļaujos uz Viņa mīlestību, kā arī uz to, ka Viņam ir viegli man atklāt, ko Viņš domā un grib. Varbūt vēl nenobriedušai Baznīcai bija vajadzības ticīgo sirdsapziņas vadāt it kā pavadā, taču nobriedusī Baznīca var tikai dziedāt aiz prieka par cilvēka apbrīnojamo iespēju runāta tieši ar Dievu. Un šis cilvēks ar saviem brāļiem un māsām ir pati Baznīca.

JA DIEVS IR MANS TĒVS, TAD ES ESMU VIŅA DĒLS. 8. TAVĀS ROKĀS ES IELIEKU SAVU DVĒSELI.

Lai mani sastaptu, Dievs Jēzū ir kļuvis nabadzīgs, un viņa nabadzība tapa par zīmi Viņa mīlestībai pret mani. Viņam nebija cita ceļa iegūt mūsu ticību. Mīlestībai ir savas briesmīgas prasības, kuras ar vārdiem nevar apmierināt. Kas mīl, tam jākļūst līdzīgam mīļotajam, citādi tas paies viņam garām, viņu nesaprazdams, tas nozīmē, viņu nemīlēdams. Simpātija nozīmē kaut ko līdzi ciest. Tas nav viegli, taču nav cita ceļa, un tieši tādēļ mīlēt ir grūti. Vai jūs varat iedomāties vīru, kas apgalvo, ka mīl savu sievu, taču ļauj viņai dzīvot trūkumā, kamēr pats dzīvo bagātībā, ļauj viņai nomocīties ar pārmērīgu darbu, kamēr pats dzīvo ērtībās, ļauj viņai raudāt, kamēr pats smejas? Kā cilvēks var apgalvot, ka viņš mīl savu brāli, ja tas cieš badu un viņš ir paēdis, ja tas ir kails un viņš ir labi ģērbies, ja tas sēž cietumā un viņš ir brīvs. Vai tad nav labāk tieši teikt: "Es tevi nemīlu" vai "Man nav spēka tevi mīlēt" vai, kas ir vēl vieglāk un reizē patiesāk: "Es tevi labprāt mīlētu, bet es to nespēju." Zeme pārplūst ar mīlestības vārdiem, taču es baidos, ka virs tās tikpat kā nevar atrast īsto mīlestību. Dievs ir patiesāks, un kad viņš saka, ka cilvēku mīl, Viņš iet līdz galam, un, lai viņu mīlētu, Viņš top cilvēks, un lai līdzinātos cilvēkam, Viņš kļūst nabadzīgs. Dieva nabadzība ir Dieva mīlestības veids. Taču ir starpība starp Dieva un cilvēka nabadzību. Dieva nabadzība ir Jēzus brīvi izvēlēta, cilvēka nabadzība pieder pie viņa būtības, tā ir viņa daļa, viņa īstenība. Cilvēks ir "nabags". Kāpēc uzskatīt par nabadzību tikai materiālo trūkumu? Vai tā nav jēdziena sašaurināšana? Aprobežots nabadzības jēdziens - ilgu laiku uzskatīja par nabadzību tikai fizisku stāvokli, maizes, pajumtes, apģērba trūkumu. Tikai ubagu uzskatīja par nabagu. Taču tas tā nav. Protams, tam, kam nav pajumtes, kam nav ko ēst, ir nabags, taču ne viņš vienīgais. Ir vēl daudz lielāka cilvēcīga nabadzība, briesmīgāks trūkums, lielākas ciešanas. Hemingvejam netrūka pārtikas un apģērba, viņam bija pat medību ierocis, ar ko viņš bieži bija medījis Āfrikā. Šoreiz viņš to izmantoja, lai ietriektu sev lodi mutē. Viņš gribēja izbēgt no īstas nabadzības, kas viņu mocīja: novecošanas, kas viņam bija kļuvusi nepanesama. Var gadīties, ka kāds nelūdz algas palielināšanu, bet drusku klusuma, drusku svaiga gaisa, mazliet zaļuma. Nabadzība nav tikai naudas trūkums. Tas var būt veselības, veselīga gaisa, nervu līdzsvara trūkums. Tas var būt miera, mīlestības un gaismas trūkums. Es pat domāju, ka cilvēka nabadzība ir vispārēja, jā, cilvēks ir nabadzības iemiesojums. Viņam trūkst ne tikai drusku maizes. Viņam trūkst visa kā. Ja viņš ienīst, viņam trūkst mīlestības, ja viņš mirst, viņam trūkst dzīvības. Jā, pati nāve ir cilvēka nabadzība, un tā nav sīkums un to nevar sūtīt projām, kad tā klauvē pie durvīm. Taču uz šīs cilvēka nabadzības takas Dievs izgāja mums pretim. Dievs brīvprātīgā nabadzībā apsēdās blakus cilvēka piespiedu nabadzībai. Pirmā saruna bija klusēšana. Ko var teikt tam, kas cieš? Dieva klusēšana ir tas godbijīgais veids, ar kuru viņš tuvojas nabaga cilvēkam. Citi vārdi vēl nav nobrieduši. Ir vajadzīgs laiks, līdz var cilvēks saprast savu stāvoklī un pacelt galvu, var uzsmaidīt tajos ļaunuma plūdos, kuros viņš peld. Kāda aklā man teica, ka viņai bija vajadzīgi divpadsmit gadi, lai kaut ko saprastu no sava akluma. Tad viņa saprata un smaidīja. Lietas ir noslēpumainas. Dzīvība ir noslēpums. Tā ir kā nakts - lai tajā kaut ko saskatītu, vajag pagaidīt mijkrēsli. Un gaidīt nozīmē cerēt, un cerība ir cilvēka pacietība. Bet taisni šai pacietībā cilvēks mācās sevi iegūt, sevi pazīt. Tiešām, Raksti saka: "Pacietībā jūs iegūsiet savas dvēseles" (Lūk.2I,I9). Kad cilvēks ir ievingrinājies pacietībā un pieradis gaidīt, tad Dieva klusēšana kļūst par vārdu. Vārds, pats vārds, ir Jēzus, Jēzus Persona, Dieva Vārds. "Un Vārds tapa miesa, un dzīvoja starp mums" (Jņ,1.I4). Un Viņš dzīvoja starp mums nabadzībā. Jahves nabags. Viņš gribēja uzņemties cilvēku nabadzību, lai tai palīdzētu briesmīgā iziešanā no nabadzības, no ciešanām, no nāves. Visu Jēzus dzīvi vajag skatīt šinī gaismā, tā ir iesaistīta šai perspektīvā, ievirzīta uz šo mērķi. Ja Viņš dzimst kūti un Viņa bezgalība un visspēcība ir sakususi līdz bērna raudām, kurš ir izdots vēsturei un cilvēku ļaunumam, tad tādēļ, lai mums mācītu grūtāko dzīves lekciju, mūs sagatavotu, ka mūsu eksistencei ir jācieš lietu vājums un nevarība. Ja viņš dzīvo apslēpts ļaužu pūlī un nepieņem varenajiem pienācīgo godu, turpretī strādnieka sviedrus, tad tādēļ, lai sevi un mūs pieradinātu pie nāves sviedriem. Ja Viņš par savas darbības likumu izvēlās lēnprātību, nevis varu, tad tādēļ, ka Viņš apzinās, ka Dieva gudrība grib, lai mēs uzvarētu nevis ar varu, bet ar mīlestību, un ka Viņš izcīnīs savu uzvaru neveiksmē pie krusta. Ja Viņš piesavinās nobriedušo pravieša, Dieva kalpa, nevainīgā stāju, to stāju, kas ir Izraēla cerības un spiritualitātes vadmotīvs, tad tādēļ, ka Viņš zina: valstība, īstā Dieva valstība nebūs virskundzības, stabilitātes un labklājības valstība, bet gan vislielākais mīlestības darbs virs zemes cilvēka nabadzības un viņa nāves pieņemšana. Ne mums, ne Kristum nav viegli mīlēt, taču nekas nav tik liels, tik pilnīgs kā šī Jēzus mīlestība Viņa brīvprātīgajā, priecīgi pieņemtajā nabadzībā. Es gribu teikt, ka nekas nav dārgāks man par šo Dieva nabadzību. Tā mani aizkustina vairāk nekā Viņa visvarenība. Tā man saka vairāk nekā Viņa visu zināšana. Tā man ir tuvāk nekā Viņa skaistums. Dieva nabadzība ir visaugstākās mīlestības pakāpe. Pamazām man kļūst tuva Viņa svētlaimīga: "Svētlaimīgi nabagi". Nē, Kungs, es vairs nelūdzu no Tevis bagātību, es lūdzu drīkstēt būt nabags. Es vairs nelūdzu Tavu varenību, es lūdzu Tavu nabadzību. Tā ir Tava gudrība. Tā ir Sava Sirds. Tas ir ceļš, kas mani ved pie Tevis. Ja tev ir drosme tuvoties grēciniekiem, kas esmu es, tad tādēļ, ka tu gribēji kļūt nabadzīgs. Ja Tu mani gribi uzklausīt, kad es raudu un žēlojos, tad tādēļ, ka Tu esi nabadzīgs. Ja Tu manī kaut ko meklē, tad tādēļ, ka Tu esi nabadzīgs. Tava nabadzība ir tā, kas mani glābj. Tavā nabadzībā nerādītā Mīlestība varēja kļūt par cilvēku un līdzīgu vienam no mums: par nabagu. Taču paklausībā Tēvam Jēzus nabadzība ir visdziļākā, šeit tā ieiet mīlestības noslēpumā. Redzot cilvēka nabadzību, redzot ļauno, redzot sāpju jūru, Jēzus nelūdza Tēvu mainīt apstākļus. Viņš redzēja, ka ir jāiziet tam visam cauri, un noliecās kā viens no mums. Vajadzēja pieņemt īstenību, visu īstenību, kāda tā ir: Dieva radīto pasauli, taču cilvēka nepaklausības un grēku izpostītu. Ar to bija jāsāk. Tā bija jāpieņem kā pestīšanas ceļš, jāpieņem kā Golgata, jāpieņem kā noslēpums, jāpieņem kā galēja ziedošanās. Jēzus noliecas un pieņem īstenību, kas Viņu apspiež no visām pusēm kā neaprakstāms polips, kā drausmīgs haoss, kā nāvīgas spīles. Viņš zem tik daudzu ļaunumu nastas kļūst par īstu Jahves nabagu un metas uz galvas pēc Jonasa parauga neizmērojamā un noslēpumainajā Dieva gribas jūrā, lai Viņam vienīgajam, neizmērojamo lietu Dievam, atstātu neatrisināmā atrisinājumu un visu pretstatu apvienošanu. Tēvs pieņēma šo paklausību, kas izlaboja visu cilvēku nepaklausību, šo pazemošanos, kas deldēja katru sacelšanos, šo taisnības aktu, kas piepildīja ikvienu taisnību". (Mt.3.15). Viņš ticis izklausīts savas godbijības dēļ" (Ebr.5,7). "Tāpēc Dievs Viņu paaugstināja un deva Viņam vārdu, kas ir pārāks par katru vārdu" (Fil.2,9).

Bet Jēzus atbildēdams sacīja viņam: Lai tas tā notiek! Tā taču mums pienākas izpildīt visu taisnību! Tad viņš to pieļāva.

Tāpēc arī Dievs Viņu paaugstinājis un devis Viņam vārdu pār visiem vārdiem,

Savās miesīgajās dienās Viņš, skaļi saukdams, ar asarām raidīja lūgšanas un pārlūgumus Tam, kas Viņu spēja izglābt no nāves. Savas godbijības dēļ Viņš tika uzklausīts...

Un Viņš uzmodināja Viņu no miroņiem. Jēzus augšāmcelšanas ir Dieva atbilde uz cilvēka nabadzību, to nabadzību, kuru Jēzus pieņēma līdz galējībai. Zivs kustībā, kas ienirst bezgalīgajā Dieva gribas jūrā un nolaižas nāves bezdibenī, Dieva varas pievilkta, atkal vēršas uz augšu un ieiet bezgalīgajā augšāmcelšanās gaismā. Ar augšāmcelšanos Kristus ir augšāmcēlies cilvēks. Un uz visiem laikiem. Pestīšanas noslēpums ir šī Jēzus īstenotā piekrišanas stāja, kuru saņem katrs no mums, mēs, kas esam glābti no ūdeņiem un no nāves haosa. Šis kopš mūžiem apslēptais noslēpums tika mums atklāts Jēzus laikos. Tas bija galējais pierādījums, ka Dievs ir mīlestība tik ļoti, ka Viņš no mīlestības uz mums uzņēmās nāvi. "Tavās rokās es ielieku savu dvēseli". Šis teikums no tēva de Fuko "Atdeves lūgsnas" izsaka šo pamat nostāju, ko mums ir mācījis Jēzus un ko no mums prasa kristība. Jēzus sludinātā kristība ir cilvēka izšķirīgs žests, atbildot Dieva prasībai: ieej nāves jūrā un augšāmcelies kopā ar Kristu uz jaunu dzīvi. Kas tādā veidā ir piekritis Dieva gribai, kas ļāva sevi ievilkt mistērijas bezdibenī, lēnām iznirs no ūdeņiem aplaimojošā savas augšāmcelšanā Kristū gaismā. Šai acumirklī nabadzība tiešām kļūst par svētlaimi. "Svētlaimīgi nabagie, jo viņiem pieder debesu valstība (Lūk.6.20). No kurienes tad Jēzus būtu ņēmis tiesības un drosmi sacīt nabagiem kaut ko tādu, ja ne no šīs dievišķās īstenības gaismas, kurā no šī laika ņem dalību atpestītais cilvēks? Vārdi: "Svētlaimīgi nabagie, svētlaimīgi noskumušie, svētlaimīgi vajātie" būtu izsmiekls nabagiem, izsalkušiem, vajātiem, ja tie neizteiktu Kristus uzvaru, uzvaru par šīm briesmīgajām negatīvām realitātēm cilvēka dzīvē. Jēzus vārdi skanētu no visiem viedokļiem nejēdzīgi, ja viņš, tos izrunādams, skaidrā skatījumā neredzētu atrisinājumu visu cilvēku atbrīvošanas problēmai.

Taču, lai mēs kļūtu brīvi, mums ir jāmirst sev pašiem, un tad mēs esam brīvi, un tās ir Lieldienas.

Šie ir Lieldienu svētki, kad tiek nokauts Jērs, šī ir nakts, kurā Tu mūsu tēvus izvedi no Ēģiptes verdzības.

Šī ir nakts, kas uzvar ļaunā tumsību un mūs šķir no grēka nakts tumsas.

Šī ir nakts, kurā Kristus salauza nāves važas un kā uzvarētājs piecēlās no dzīlēm.

Ak, tiešām svētlaimīgā nakts, kas aizdzen ļauno, nomazgā vainu un ved cilvēku atpakaļ pie viņa Dieva. Ak, apbrīnojama Tēva žēlsirdība, ak, neizprotamā Tavas mīlestības labestība: lai atpirktu kalpu, Tu izdevi Dēlu. Ak, laimīgā vaina, kas mums izpelnīja tādu Pestītāju! Un es gribu piebilst: Laimīga nabadzība, kas esi tik pievilcīga, ka Dievs tevi pieņem.

9. ES ATDODU TEV VIŅU, MANS DIEVS.

Un Tava dvēsele vēl vienmēr ar mūsu nabadzību ir Ģetsemanē. Tava dzīvība ir vēl krustā kalta ar mūsu grēku.

Dzīve tālu no šī skatījuma, no šīs īstenības, kuru Tu pārdzīvoji un vēl turpini pārdzīvot savā Miesā, kas ir Baznīca, būtu dzīve ilūziju un nāves varā. Ja es turos tikai pie tavas augšāmcelšanās, man ir briesmas atstāt neievērotu Tavu Ģetsemani un Tavu krustu, kas taču ir cilvēka Ģetsemane un krusts. Ja es atsaucos tikai uz Tavu cilvēk tapšanu, nepieņemot savu, tad es padaru savu un arī Tavu eksistenci par tukšu farsu. Nē, Jēzu, atdodams Tev savu dvēseli un savu dzīvību, es atrodos Tavas dvēseles un dzīves centrā. Un tu esi savas mistiskas dzīves, Baznīcas centrā.

Un ja es gribu būt pie Tevis, man ir jābūt pie cilvēkiem. No tā es nevaru izbēgt. Te es nevaru sevi mānīt. Es arī to negribu, jo es esmu sapratis. Un es jūtos vienots ar tiem kristiešiem, kas ir to sapratuši. Ļauj man raudāt blakus raudošajam brālim. Es nevaru pieņemt augšāmcelšanos, vispirms nepieņemot savu nāvi. Pashālais noslēpums satur ne tikai augšāmcelšanos un ir ne tikai svētdienas gaviles. Vispirms tā ir sāpīga solidaritāte Lielajā Piektdienā.

Mīlestības - īstas mīlestības necienīgi - gribēt tikai svētkus svinēt kopā ar Jēzu.

Ir necienīgi spiesties tikai pie Viņa Mielasta un atstāt Viņu pašu skumjās un bailēs Eļļas dārzā. Tas ir tik netaisnīgi, ka mēs gaišajos acumirkļos gribētu pieņemt debesis, vispirms - samērā ar savu vājumu - neņēmuši kaut drusku dalību Viņa ciešanas. Kas gan es citādi būtu par cilvēku blakus Viņam, sāpju Vīram? Kas es būtu par mīlētāju? Tāpēc šīs pasaules, šīs "prieka mājas", kā daži to uztver, baudas man ir pretīgas. Tās ir dzīres līķim pāri. Dzīve, kas kāro tikai baudu, nav nekāda dzīve. Es to negribu. Tā nav mīlestības cienīga. Jēzus ir padarījis dzīvi mīlestības cienīgu. Jēzus māca mani mīlēt. Jēzus dod man spēku mīlēt. Jēzus ir ceļš. Ceļš, ko Viņš ir staigājis, ir mīlestības ceļš. Un mūsu ceļš ir sekot Jēzum. Atdarināt Viņu! Viņu atdarināt par visām lietām Viņa nostājā pret Tēvu. Viņu atdarināt Viņa piekrišanā īstenībai. Man ir jāpieņem tas, kas man apkārt, radītās pasaules likumi, vēstures gaita, Dieva plānu vai savu kauna darbu sekas. Tas ir sākums. Ja es kliboju, man jāsamierinās ar to, ka es kliboju. Ja es esmu noguris, man ir jāsamierinās ar to, ka esmu noguris. Ja debesis ir pelēkas, man ir jāsamierinās ar to, ka debesis ir pelēkas. Ja es esmu vecs, man ir jāsamierinās ar to, ka esmu vecs. Tas, kas ir, kas man apkārt, ko es redzu, ko jūtu, ir kā noslēpumains jautājums, ko Dievs man uzstāda visiem laikiem cauri un uz kuru Viņš gaida atbildi. Varbūt arī briesmīgais jautājums Ijabam uz viņa mēslu kaudzes ir jautājums, kas nāk no Dieva.

Tie ir it kā no mūžības uzstādīti jautājumi manas dzīves dienai, dienai, kas šodien sākas un kas man ir jādzīvo. Es nevaru sūtīt savu bērnu uz anonīmu patversmi, mainīt sievu, nolādēt savu tēvu, kas bija dzērājs, pagriezt muguru saviem draugiem. Man ir jāskatās īstenībai acīs, jāpieņem tas, kas man apkārt, jāskatās uz faktiem kā uz Dieva piedāvājumu. Man jāsaka: "Jā, Tēvs!" Ar to ir jāsāk. Man ir jāatbild uz jautājumu, ko Dievs man uzstāda šai sāpīgajā īstenībā, šai tumšajā noslēpuma, un taisni tur jāatrod sava pestīšana. Jo šis jautājums satur manu pestīšanu. Ja es lieku savu bērnu patversmē, tāpēc ka viņa kopšana aizņem mani no agra rīta līdz vēlam vakaram, tad es attālinos no Dieva. Ja es ņemu citu sievu, tāpēc, ka tā, kas man ir, krīt man uz nerviem, es attālinos no Dieva. Mana pestīšana slēpjas šī sava noslēpuma pieņemšanā. Visam ir savs iemesls un sava jēga. Mīlestības pamatstāja pret radībām ir pieņemt radības arī tad, ja tas man liekas svešas, negatīvas, reizēm naidīgas. Mīlestības pamatstāja pret maniem brāļiem un māsām nozīmē pieņemt viņus tādus, kādi viņi ir, arī tad, ja viņi man liekas briesmīgi ačgārni, nesimpātiski un reizē naidīgi. Visam ir iemesls un jēga. Arī Ijaba ciešanām bija sava jēga. Arī manam paralizētajam bērnam ir sava jēga. Arī Dāvida grēkam ir sava jēga. Arī Jeruzalemes izpostīšanai ir sava jēga. Pirms kā es mēģinu atbrīvoties no ciešanām, kas mani piemeklēja, pirms es sūtu savu bērnu uz iestādi, pirms es mēģinu labot ļaunumu, kas man apkārt, man jānoliecas noslēpuma priekšā, man ir jāieņem tā stāja, ko ieņēma Jēzus, man ir jāatkārto Viņa vārdi: "Ne mans, bet Tavs prāts lai notiek."

Īstenībā tā ir paļāvības Dievam stāja, un šī paļāvība ir pamats manām attiecībām ar Viņu.

Es zinu, ka Dievs ir Vispasaules Kungs un tur savās rokās "zemes bezdibeņus".

Es zinu, ka Dievs var visu un ka cilvēki un tautas Viņa priekšā ir "kā piliens pie spaiņa un kā puteklītis pie svariem" (Jer. 40,15).

Dievs ir Dievs, Viņš ir neuzvarams. Un jā viņš kādu brīdi ļauj valdīt ļaunajam, tad tikai tādēļ, lai to labāk atmaskotu mūsu tuvredzīgo acu priekšā.

Tas nozīmē ticēt, ka visu kosmosu bez izņēmuma nosaka Viņa Radītāja spēks.

Tas nozīmē cerēt uz cilvēka galīgo uzvaru: kā visu vēsturisko, tā arī cilvēku vada tā glābēja mīlestība, kura sevi pašu apzīmēja ar Mīlestību.

Ja es lādu lietu, kas mani izmērcēja, vai aukstumu, kas padara stīvus manus pirkstus, ja es krītu izmisumā tāpēc, ka esmu kļuvis vecs vai kādas slimības dēļ, no kuras es ciešu, tad es neieiešu Dievā noslēpumā. Ja man neko nenozīmē zvaigžņu mirdzums, vai arī ja es steidzīgi eju gar jūru, uz to nepamezdams ne acis, tad es nesaprotu Dieva noslēpumu. Ja es par visu žēlojos, ja man liekas, ka cilvēki ir uzbāzīgi, ja es pārmetu neizdevušās pusdienas, jā es kļūstu nikns par to, ka dārzā rotaļājas bērni, ja es radu drūmu seju tam, kas klauvē pie manām durvīm, tad es esmu vecs īgņa un nezinu vairs nekā ko teikt. Paļauties uz Dievu, pieņemt faktus, tos pieņemt kā Dieva pestīšanas darbu pie manis, tos pieņemt, lai tos pārveidotu ar mīlestību un pateicību. Pašlaik mūsu vientuļu mītnēs, netālu no manis, dzīvo kāda sieviete ar savu dēlu. Laiku pa laikam šī sieviete lūdz viņu tur uzņemt. Katrreiz viņa atved līdz arī savu dēlu. Taču dēls ir mongoloids*), un sieviete izlieto viņa labā visu savu dzīvi. *)kroplis un plānprātīgs (Dauna slimība) tulk.

Kad es pirms daudziem gadiem ar viņu iepazinos, viņa lūdza man padomu un palīdzību, kā ievietot savu dēlu kāda iestādē. Tas viņai likās kaut kas pats par sevi saprotams. Taču katrreiz, kad es apmeklēju tādu iestādi, es šausminājos. Es nevarēju iedomāties, ka ieraudzīšu mazo Andreju bēdīgajās guļamtelpās starp tādiem pašiem slimniekiem. "Nē Marcella, Andrejam ir jāpaliek pie tevis, tu esi viņa dzīvība." Sieviete klusēja. Viņa man lūdza atļauju padzīvot kādā vientuļu mītnē, lai mēģinātu šo klusēšanu pildīt ar lūgšanu. "Marcella, mēģini Dievam kaut ko teikt." Es nevaru. Jā es no Viņa kaut ko lūgtu, tad tikai to, lai Viņš mani atbrīvo no šīs briesmīgās nastas." "Mēģini vēlreiz." Pirms aizbraukšanas viņa man teica: "Brāli Karlo, vai Andrejam tiešam nevar atrast piemērotu iestādi?" Viņa atkārtoti nāca padzīvot vientulībā "Marcella, mēģini Dievam kaut ko teikt." "Es gribētu Viņam teikt: "Tavs prāts lai notiek, bet es vēl vienmēr to nevaru. Saki tu to manā vietā...." Tagad Marcella pati saka: "Tavs prāts lai notiek", un tas, ka viņa beidzot to varēja pateikt ticībā, viņu atbrīvoja no bailēm. Tagad viņa vairs nevarētu uzticēt savu dēlu svešiem cilvēkiem. Ir tā, it kā viņa būtu otrreiz to dzemdējusi. Viss pārējais neskaitās.

Mana pestīšana sākas šeit, šīs zemes virsū. Viņš viņai tapa par svētumu. Un kāds miers ir viņas sejā! Cik daudz man dod doma par šo sievieti, kas mēģina pildīt Dieva gribu.

Jēzus ir izvēlējies: Viņš ir izvēlējies cilvēku, mīlestību uz cilvēku. Tā Dievs ir izšķīries vienmēr: Viņš gribēja nostāties cilvēka pusē. Dievs kļuva par Kaina aizstāvi, kad tam pēc viņa drausmīgā nozieguma draudēja briesmas, ka cilvēki aiz atriebības viņu nonāvēs. "Kas nonāvēs Kainu, tiks sodīts septiņkārt. Un Kungs uzlika Kainam zīmi, lai neviens, kas viņu atrod, viņu nenonāvētu" (Moz.4,15). Dievs nostājās grēcinieku pusē tādēļ, ka Viņš ir cilvēka pusē, kas ir grēcinieks. Cilvēka grēks neatņem Dievam cerību. Dievs zina, ka cilvēks mainīsies, atgriezīsies, mainīsies, sapratīs. Dieva uzticēšanās ir nesatricināma. Viņš var gaidīt līdz beigām. Viņš zina, ka sliktais cilvēkā var mainīties, pārvērsties labajā, nenobriedušais var nobriest, grēka vietā nāks žēlastība, skarbums pārvērtīsies par maigumu, tumsa par gaismu, bēgšana par atgriešanos, nežēlība par līdzjūtību, antipātija par brāļu apskāvienu. Kad Jēzus stāstīja līdzību par pazudušo dēlu, Viņš domāja par katru atsevišķi no mums. Viņš zināja, ka mēs to pārdzīvosim katrs savā redakcijā un izdevumā. Un viņš mūs mīl tieši tādus, kādi mēs esam katrā ceļa posmā. Viņš mīl iespēju, kas ir mūsos. Šī iespēja nozīmē labošanos, atgriešanos, mīlestības gaismu. Viņš mīl Magdalēnu, kad viņa vēl bija grēciniece, tāpēc kā redz viņā jau tiekšanos gaismai pretim, un tajā viņš redz kaut ko tik aizkustinošu, vienu no visbrīnišķīgākām lietām zemes virsū, kā priekšā var ilgi uzkavēties apcerē. Viņš mīl Zaheju, grēcinieku. Viņš domā, ka ir tik skaisti, ja tāds cilvēks kā šis var mainīt savu dzīvi un kļūt par draugu nabagiem. Jā, Dievs cilvēku mīl par to, kas vēl nav, kam vēl ir jātop. Mēs mīlam cilvēkā to, kas viņā jau ir realizēts: tikumu, skaistumu: vērtības, ko mēs pie viņa atrodam. Un tieši tāpēc mūsu mīlestība ir tik nenosacīta un tik nepastāvīga. Tāpēc, ka Dievs mīl cilvēkā to, kā vēl nav, un uzticas viņam. Viņš vienmēr rada cilvēkus, jo mīlestībā dod mums dzīvību. Tāpēc, ka Viņš uzticas cilvēkam, Viņš viņam palīdz ieiet dzīvē, jo mīlestība mums palīdz iziet no savas tumsas, mīlestība ved mūs uz gaismu. Tas ir kaut kas skaists, ka Dievs mūs skubina darīt tāpat. Mīlestība, ko viņš mūsos ieliek, ir tieši iespēja mūsu brālī mīlēt to, kas vēl neeksistē. Ja es mīlu savu brāli, neskatoties uz viņa negatīvām īpašībām, tad es jau saprotu kaut ko no dāvājošās mīlestības, kas apžēlo. Jā es viņu mīlu viņā nabadzībā, viņa melos, viņa sašķeltībā, viņā viltībā, viņa tumsībā. Mīlestībai, ar kuru viņš tiek pārplūdināts, ir spēks viņā radīt jaunu dzīvību. Mīlestība rada cilvēkā dievišķu iespējamās pārveidošanās sfēru. Apziņa, ka viņš tiek mīlēts, viņu pamudina iet uz priekšu, ļauj viņam cerēt uz glābšanu. Viņa nabadzība kļūst par iespēju tikt piepildītam, viņš atbrīvojas no meliem, sašķeltība modina ilgas pēc vienības, Viņa tumsībā ieplūst gaisma. Kad Jēzus man saka: "Mīli savu ienaidnieku", tad Viņš prasa no manis vislielāko, uz ko esmu spējīgs, vislielāko mīlestību, tomēr reizē Viņš dod man vislielāko cerību, ka man šai pasaulē būs miers. Ja es savu ienaidnieku ielencu ar mīlestību, nevis ar ieročiem, tad es atviegloju viņam un sev sasniegt iespēju piedzīvot laikus, kad vilks mājos pie jēra un bērns rotaļāsies pie odzes midzeņa. Un neviens otram nekaitēs" Jes.11.6-9.

Tad vilks mājos pie jēra, un pantera apgulsies pie kazlēna; teļš un jauns lauva un trekni lopi būs kopā, un mazs zēns tos ganīs.

7.Govs un lāču māte ganīsies kopā, un viņu bērni gulēs kopā, un lauva ēdīs salmus kā vērsis.

8.Zīdainis rotaļāsies pie odzes alas, un nupat no krūtīm atšķirtais bērns izstieps savu roku pēc odzes spīdošām acīm.

9.Ļauna neviens vairs nedarīs un negrēkos visā manā svētajā kalnā, jo zeme būs tā Kunga atziņas pilna kā jūras dziļumi, kas līdz pašam dibenam ūdens strāvu pilni.

Tāda rīcība man kaut ko maksā, taču ar to es izplatu mums solīto Valstību un saņemu savu mantojumu - mieru. Jā, mīlēt cilvēku ar visu negatīvo - drošībā, ka rīt tas kļūs par pozitīvo. Ja es tā skatos, tad cilvēku sabiedrība manī modina cerību un pamudina darboties. Kad man vēl nebija šīs atskārtas, grēcinieks man traucēja, es viņu uzskatīju par savu ienaidnieku. Šodien man ir žēl grēcinieka, un ja es satieku netikli, kaut arī es esmu pret viņas nelabo rīcību, es tomēr apmainos ar viņu dažiem laipniem vārdiem. Mana rīcība uz viņu visu pestīšanu ir kļuvusi stiprāka, un kad es domāju par cilvēces ciešanām, mana līdzjūtība ir tik liela, ka es pavisam reti ņemu mutē vārdu "elle". Es varu teikt vēl vairāk, kaut ko, kas man sagādā sirsnīgu cilvēcīgu prieku: es jūtos kā visu draugs, es nebrīnos, ja es satieku kādu, kas netic Dievam, drīzāk es brīnos par pretējo, jo es taču piederu grēcinieku Baznīcai. Ja es satieku kādu "kārtīgu cilvēku" no morālistu-tiesātāju sugas, tad man kļūst skaidrs, kāpēc Baznīca vienā otrā lietā klibo aiz sava laika, tāpēc, ka trūkst uzticēšanās jaunajai paaudzei, pārāk daudzi sapņo par veciem laikiem, it kā tikai un vienīgi tur būtu atrodams paraugs, kā iekārtot savu dzīvi. Mīlēsim cilvēkā iespējamo, mīlēsim to, kā nav, kā vēl nav. Kristieši " bez cerības" ir tikai tie, kas cilvēkā ievēro tikai faktisko un nedod vietu iespējamam. Nav brīnums, ka viņi ir bēdīgi. Tiešām, kā lai nebēdājās, redzot, kā pasaule guļ ļaunumā. Man jāpiekrīt, ka skats uz pasauli ir šausmīgs, ja mēs ņemam vērā tikai to, kas ir redzamais, nevis to, ko mums rāda cerība: ka Dievs uzvar ļauno. Sabiedrība tāda kā ir, ir Dieva neveiksme. Liekas, ka Baznīca, tāda, kāda viņa izskatās, ir jau tuvu galam. Taču es tā skatos, ja es tā runāju, tad es īstenībā noliedzu Dieva noslēpumaino darbību, kas ierosina un pārveido, iedzīvina un ceļ gaismā radīto. Ja pasaulē, kā saka Pāvils, cieš dzemdību sāpes, tad taču tas negatīva, ko es redzu, man jāuzskata par cerību uz to, kas būs. Labāk lai vaļsirdīgi atzīstamies!

Mēs neticam noslēpumam, Dieva iespējām, Dieva neuzvaramai klātienei vēsturē, evolūcijā.

Īstenībā mēs neticam līdzībai par pazudušo dēlu, kas ir arī visas cilvēces līdzība, tā kā mums būtu jāzina: labais ir stiprāks par ļauno.

Ja mēs ņemam negatīvo cilvēkā kā izejas punktu cerībai, ja mēs pieradināmies viņā mīlēt tikai pozitīvo, tad mēs agrāk vai vēlāk cietīsim neveiksmi.

To es saku visā nopietnībā. Es gribu to paskaidrot ar kādu piemēru. Mūsu laikos taču biedē laulību skaits, kas dažus gadus vai mēnešus pēc kāzām nonāk krīzē. Un es nemaz nerunāju par pārsteidzīgām laulībām, paviršību, kristīgās stājas trūkumu. Nē, es runāju par labi noslēgtām laulībām, par īstiem kristiešiem, kas savu laulības derību apzīmogoja ar ticības zīmi, par laulībām, kas ir uzsāktas starojošā mīlestībā, garīgā vienotībā un augstsirdīgā noskaņojumā. . .

Kādu laiku viss gāja labi, bet tad es dzirdu vārdus: "Jā, es viņu mīlēju, mēs mīlējām viens otru . . . mēs bijām laimīgi! Tagad . . . es vairs nezinu . . . mēs vairs nesaprotamies. Mēs viens otru vairs nevaram ciest. Es gandrīz gribētu teikt, ka esmu apprecējis kādu citu... pazinis kādu citu... tādu, kāda viņa ir šodien, es nepazīstu... varbūt būs labāk, ka mēs šķirsimies."

Protams, tie ir skarbi vārdi, taču aiz tiem slēpjas kaut kas ļoti vienkāršs, uz ko var reducēt cilvēku attiecību komplicēto psiholoģiju. Es esmu apprecējies ar citu... tādu, kāda viņa tapusi šodien, es nepazīstu... es viņu nemīlu. . . Klausies, ko es tev saku: "Tu viņā meklēji tikai pozitīvo; tagad, kad tu esi atklājis negatīvo, viss sagāžas. Tu esi uz aplama ceļa". Tev jāsāk no sākuma.. jā, tu gribi būt izpestīts. Tev vajag mīlēt viņas negatīvo pusi, to, kā viņai trūkst. Tev vajag viņai palīdzēt atrast pašai sevi, kļūt par to cilvēku, par kādu viņa ir spējīga tapt. Tev vajag viņu jaunradīt patiesā mīlestībā. Tad tu mīlēsi savu īsto sievu, tu viņu mīlēsi tā, kā Dievs viņu mīl, un tava mīlestība būs nesatricināma, tādēļ, ka tā būs īstā. Ir pienākusi stunda atklāt viņu (sievu vai vīru) taisni no viņas negatīvās puses, viņas nabadzībā, viņas postā. Tu redzēsi, ka "tas, kas ir viņā" nav nekas, salīdzinot ar to, kas viņā vēl nav. Pamēģini taču... Dievs tev palīdzēs, Viņš ir tā iesākums, kā vēl nav. Jums vajag sastapties tur, kur jūs tagad īstenībā atrodaties, tas ir citur un citādi nekā pie jūsu pirmās sastapšanas, taču daudz patiesāk un interesantāk Domā par to, tas, kas neprot spert šo soli, nekad nevarēs mīlēt ilgi. Ir pārāk viegli, pārāk droši atklāt citos negatīvo. Taču mīlestība, proti, īstā mīlestība, sākas tieši šeit, un no šīs vietas tev vajag iekarot mīlestību. Tad jūsu derība vairs nebūs trausla un īsa, turpretī patiesa un mūžīga. Pēc desmit gadiem mums vajag vēlreiz doties kāzu ceļojumā. Tagad ir īsta mīlestība. Beidzot es mīlu tevi tā, kā Dievs mīl. Un es esmu nonācis pie tā tādēļ, ka mīlu tavu nabadzību vairāk nekā tavu skaistumu, tavu nomāktību nekā tavu prieku, tavas iespējas vairāk nekā tavu īstenību, tavas ilgas vairāk nekā tavus panākumus.

Cik bieži es raudāju aiz laimes, kad tavs tuvums mani skāra, un cik bieži tu man likies tik tālu.

Es varu teikt, ka es mīlu Tevi vairāk par visu, un tomēr reizē es mīlu par daudz lietu ārpus Tevis.

Tu esi mans viss, un tomēr es esmu taču esmu tālu no tā , lai būtu Tavs nekas, kas atdodas Tev bez ierobežojuma.

Kā Jēkabs es dzīvoju teltīs, un kādu vakaru arī es redzēju kāpnes, kas sniedzās līdz debesīm un pa kurām kāpa Tavi eņģeļi(sal.1 Moz.28,12).

Un viņam bija sapnis: Lūk, uz zemes bija kāpnes uzslietas, bet to augšgals sniedzās debesīs, un lūk, Dieva eņģeļi kāpa pa tām augšup un lejup.

Kā Jēkabs es gāju pāri Jabekas braslam (Moz.32.,23) un kā viņš es naktī cīnījos ar Tevi un dabūju just nepārkāpjamo robežu starp cilvēku un Dievu.

Kopš es ar Tevi cīnījos, manā sirdī ir ierakstītas trīs lietas, kuras Tu ļāvi atskārst Jēkabam:

3. "tu uzvarēsi" (Moz.32,23-32). Un kopš tā laika es dabūju jaunu vārdu, kuru Tu devi Jēkabam Jūsu cīņas laikā naktī: Izraēlis.

Tas bija mans liktenis tāpēc, kā tas ir jaunā Izraēla - Baznīcas liktenis.

Es jūtos viens ar Baznīcu, un Baznīcā es no jauna pārdzīvoju Izraēla vēsturi, Šīs dramatiskās un bezgalīgi dziļās mīlestības attiecības: iziešana no Ēģiptes - tuksnesis - apsolītā zeme - templis - trimda - cerība.

Pirmais no trim patiesībām vajadzēja būt manī ļoti dziļi ierakstītai, un tā es to nesu savā garā un miesā kā otro dabu.

Cik ļoti man kaitēja, lika man laiku zaudēt tāda baznīcas izpratne, kāda bija manās bērnu dienās.

Kā zēns es iepazinos ar baznīcu, kurā nedrīkstēja izteikt rūgtas patiesības...

Tai gaisotnē man radās priekšstats, ka "bezvainīgā un svētā" Baznīca ir atrodama cilvēku, viņas pārstāvju, realitātē.

Ar ganu grēkiem, "kuri ganīja paši sevi un ganāmpulku atstāja novārtā", ar viduslaiku pāvestiem un viņu laimīgo nepotismu *), ar varas kāriem priesteriem, kas uzskatīja savu draudzi par privātīpašumu un noskatījās uz Dieva tautu no augšas kā uz "nemācīto baru", vai kuriem draudze nebija nekas cits kā ienākuma avots?

*) nepotu, t.i. brāļu un māsu bērni, iecelšana augstos amatos un vispār privileģēšana.

Nē, "bezvainīgais un svētais" Baznīcas vaigs ir citas Baznīcas vaigs, kas tiešām eksistē un ir tāda, taču Svētā Gara, kurš viņu rada un uztur, sirdī un lēnprātībā un žēlsirdībā..

Tas ir Baznīcas kā Dieva līgavas vaigs, tā Dieva, kas ir paradis kā māte skatīties uz saviem nekam nederīgiem bērniem tikai no labās puses, un tur tos mīļi ietītus mīlestības vilnā, kas apsedz Jēkaba viltību, lai tēvs varētu glāstīt citu mīļotā dēla īstenību.

Nē, bezvainīgās un svētās Baznīcas vaigs ir noslēpumainās Baznīcas vaigs, kurai ir pārdabiskā un dievišķā personalitāte: Dievs viņu ielika mīlestībā katram savas tautas bērnam sirdī, un tāpēc tā ir svēta, praviešu un priesteru tauta (sal.1 Pēt.2,9).

Bet tas, ko es redzu, ir kaut kas cits, un es to nedrīkstu sajaukt, citādi Baznīca kļūtu par lepnības dēmonu.

Varbūt lai no tā pasargātu, Dievs atstāj uz mana vaiga un uz Baznīcas vaiga šo grēku kreveli.

Un no šī viedokļa neviens no mums nevar un nedrīkst sevi identificēt ar Baznīcu.

Baznīca ir vienmēr pārāka par mūsu nabadzīgiem dotumiem, un neviens to viņas pilnībā nevar izteikt virs zemes.

Būtu slikti, ja Vatikāns sacītu: "Es esmu Baznīca", tāpēc, ka ar to dotu nepareizu priekšstatu par Baznīcu.

Un es, kā gan sevi varu pielīdzināt tai "svētajai pilsētai, jaunai Jeruzalemei, kas nokāpj no debesīm, sagatavotu kā līgavu, greznota savam vīram" (Atkl.21,2).

Un es, Jānis, redzēju svēto pilsētu, jauno Jeruzalemi, nonākot no debesīm, no Dieva, sagatavotu it kā greznotu līgavu savam vīram.

Kā man jālūdz piedošana no visiem, kas manis dēļ ieguva bēdīgu priekšstatu par Dieva Baznīcu!

Par laimi es nekad nezaudēju cerību; man ir dziļa nepieciešamība balstīties uz Tevi, mans Dievs, neremdināmās slāpes, pieredze, kas kļūst arvien dziļāka un vairāk iepriecina.

"Tu mana klints, mans patvērums, Mans Dievs, es paļaujos uz Tevi"(Ps.91). "Viņš mani ganīs zaļajās pļavās, remdē manas slāpes pie mierīgiem ūdeņiem, atspirdzina manu dvēseli" (Ps.23).

Atbilde uz šo jautājumu bija sāpīga tāpat kā Izraēla un Baznīcas vēsture.

Sākumā likās, it kā te runātu par tāda veida uzvaru, kā to saprot pasaule, kurā mēs dzīvojam: laicīgo valstu iekarošana, politika ar kaimiņu tautām.

Tas bija varas un pārspēka ceļš, un Mozus Dieva tautas vēsturi padarīja par iekarošanas vēsturi: Kanāna zemes iekarošana un kolonizēšana. Un viņš ir Dieva tautu atbrīvojis no verdzības.

Baznīca - jaunais Izraēlis - gāja šinīs pēdās un, varbūt negribēdama, kļuva par tautu valdnieci.

Cik daudz bīskapu - kūrfirstu, cik daudz pāvestu ar laicīgo varu rokās, cik daudz krusta karotāju kristiešu ar zobenu rokās!

Droši tas bija ceļš, taču kas apgalvos, ka tas bija pareizais, kas bija apslēpts Dieva gribā un ko mums lika priekšā Evaņģēlijs?

Kad es domāju par to visu, man ir tā, it kā es atrastos haosā priekšā, tā paša haosa, kas bija pirms radīšanas un vēstures.

Taču es redzu, ka pāri haosam nolaižas Gara balodis, kas ar savu mīlestību var lietas vest uz kārtību.

Kārtība top laikā un telpā, un rodas kā attīstība, un rodas, ka tapšana, un rodas kā zīme.

Zeme ir citas zemes zīme, mājas ir citas mājas zīme, cilvēcīgā laulība ir citas laulības zīme.

Sakramenti tev norāda Kristu, zeme norāda uz debesīm, cilvēcīgā mīlestība tevi pamudina domāt par Dieva mīlestību.

Un ko man saka apsolītās zemes zīme? Un ko man saka atbrīvošanas zīme? Tikai vienu: ka īstā apsolītā zeme pavisam noteikti nav šīs zemes ģeogrāfiskā vieta un kā atbrīvošana no verdzības pavisam noteikti iet dziļāk nekā tā, kas tika izcīnīta laicīgās upes krastos.

Jā mēs gribam atpakaļ, ja mēs, attālinoties no Dieva, gribam, pretojamies vēsturei, mēs grimstam haosā.

Es esmu ar zvērestu apsolītā zeme, arī ja tu neesi nekāda lielvalsts, arī Ja tu esi vismazākā un visvājākā pasaules valsts.

Kristieti, lai tevi neapžilbina laicīgās Baznīcas varenie mūri, skaties uz īsto Baznīcu, un tā ir Mana klātiene tevī un Kristus klātiene nabagos.

Varbūt mēs tagad sākam saprast īsto "zīmes noslēpumu, it īpaši to, kas attiecas uz Baznīcu un viņas iespēju sevi identificēt ar savu struktūru, kas ir kļuvusi vāja, ļoti vāja, lai tādā veidā viņa dotu vietu Evaņģēlija spēkam un ugunij.

Un es pateicos Tev, ka Tu Mani atbrīvoji no nevajadzīgām lietām, lai ar lielisku skaidrību man rādītu savu dievišķo būtību.

Tā saka arī Baznīca: "Es gribu vienīgi Tevi, mans Līgavaini, mana Gaisma, mans spēks, mans viss."

Un mēs, brīvi kā putniņi, mēs ejam pa pasaules ielām ar nabagiem, ar izsalkušiem, ar cietējiem, ar vajātiem.

Ar viņiem intīmās Euharistijas svinībās mājās, kurās cilvēks dzīvo, sēžot pie Tava galda, pie kura Tu mums dali savu Miesu un savās Asinis.

12. UN TĀDĒĻ, KA ŠĪ MĪLESTĪBA MANI SKUBINA ATDOTIES TEV

Starpība starp nenobriedušu un nobriedušu mīlestību, starp maza bērna un mātes mīlestību ir tā: viena mīlestība zīž, otra mīlestība tiek zīsta, viena tver, kāro, izmanto, otra dāvā, ļauj sevi rīkoties, izstaro.

Ceļš no cilvēka egoisma, kurš redz tikai sevi un visus cilvēkus un visas lietas izmanto tikai priekš sevis līdz tam punktam, kad cilvēks sevi ziedo, ir tik garš kā vēsture.

Bieži tā nav nekāda skaistā vēsture, vairāk to darbošanās, kas vairāk cenšas izplēst, nekā viņam var dot.

Šai vēsturē mēs visi esam iepīti, un nedaudz ir tādu, kas par sevi varētu teikt, ka viņi ir daudz devuši.

Lielāko tiesu mēs smokam egoismā, un daudz sliktā garastāvokļa mūsos nāk no šīs nespējas ziedoties bez ierobežojuma:

Grēks ir par iemeslu tam, ka mums ir tik grūti mīlēt; šis grēks ir īsts vērtību apvērsums, pamatīga nekārtība, kas ir iesakņojusies mūsos.

Mēs esam radīti brīvībai, bet padarām sevi pār savu jutekļu vergiem (miesas kārība).

Nē, nav viegli mīlēt ar tādu galvu kā mūsējā, ar tādu sirdi kā mūsējā.

Kad cilvēks mīl, viņš ir līdzīgs Dievam, bet tā kā ir grūti rīkoties dievišķīgi, ir grūti mīlēt.

Īstās mīlestības, kas ir īstā labestība, stars iziet no Dieva un sasniedz mūs.

Es nevilcinos apgalvot, kā no simts darbiem, kurus sauc par mīlestības darbiem,

Deviņdesmit deviņi jau savā izcelsmē mūsos ir saindēti ar egoismu, mantkāri un iedomību. Niecīgam atlikumam, kas tiek sveikā garām tik daudziem ienaidniekiem, ir īstas mīlestības, ziedošanās iezīmes.

Taču kaut kas tāds nenotiek katru dienu. Tomēr mēs nedrīkstam zaudēt drosmi.

Pa to laiku es varu konstatēt kaut ko ļoti svarīgu: viss kaut kam noder, pat grēks.

Es tiešām domāju, kā lielākai daļai cilvēku pestīšanas ceļš iet cauri viņu grēku smirdoņai un neskaitāmu neveiksmju rūgtumam.

Dieva loģika ar vislielāko pārliecināšanas spēku izlauž sev ceļu caur mūsu ne loģikas lūžņiem.

Dievs pierāda savu eksistenci arī uz mūsu noliegumu milzīgās drupu kaudzes. Mūsu laicīgās eksistences garlaicīgā tumsā atspīd debesis.

"Labi man, ka tiku pazemots"(Ps.II9,7I), es varu teikt pēc katras kļūdas, kas ir mans cīņas biedrs pret manu lepnību.

"Es esmu nomākts un dziļi noliekts "(Ps. 58,7), es varu teikt pēc savas izlaidības, un mana miesa, kuru es nodevu savā juteklībā, tagad man kalpo atgriešanās gandarē.

"Kā putns es aizbēgu kalnos" (Ps.117), tā man gribās saukt ik reizi, kad es jūtu elka varmācību.

Tas man bija par labu, ka mani pārbaudīja un pazemoja, lai es mācos Tavus likumus.

Taču man ir jāmācās mīlēt. Es citādi nevaru, jo es tiku radīts mīlestībai.

Klausies, Izraēli: Mīli Jahvi, savu Dievu no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visiem saviem spēkiem (V Moz.6,5).

Un tev būs to Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku!

Un otrs ir tam līdzīgs: Tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu" (Mt.22,39).

Lai mūsos īstenotu, lai mūs ievilktu savā radošā, tīrajā, dzidrajā, žēlastības pilnajā, dievišķīgajā virpulī, mīlestībai vajadzīga attīstība, laiks, vēsture, pacietība, brīvība.

No dzimuma varmācības līdz jūtu kvēlei, no prāta līdzsvara, līdzsvara līdz skaistuma pievilkšanās spēkam, no brīvības un žēlastības uzstādītā jautājuma līdz krusta neprātam un tā arvien augstāk no pakāpes uz pakāpi mīlestība top smalkjūtīgāka, dzidrāka, arvien vairāk ņem dalību Tā mīlestībā un būtībā, kurš to radījis, neradītā Mīlestībā: Dievā.

Mīlestības persona Dievs ir Svētais Gars. Viņš iziet no dzīvības Tēvā un no Gaismas Dēlā.

Lai to padarītu redzamu, bija nepieciešama Cilvēk tapšana. Tā Vārds tapa miesa un dzīvoja mūsu vidū un staigāja pa mūsu ceļiem, mums blakus, un saucās vārdā Jēzus.

Jēzus ir Dieva Mīlestība, kas tapa par cilvēku un tādēļ kļuva redzama visiem cilvēkiem.

Jēzus ir nācis, lai mācītu mūs, kā jāmīl. Jēzus ir cilvēk tapusi Mīlestība. Cilvēkam kā mīlestības ceļš bija dota miesa, sirds un prāts, tagad viņa ceļš ir pats Dievs Jēzus. Jā viņš rīkosies, kā Jēzus bija rīkojies, viņš var sasniegt visaugstāko mīlestības pakāpi.

Ja Viņš klausa Jēzus garu, kas viņā dzīvo, tad viņš var ņemt dalību mūžīgā dzīvē, kas nozīmē pazīt un mīlēt Dievu, kurš mums ir sevi dāvājis.

Protams, tas viss nav viegli, un lai saprastu tā visa svarīgumu un grūtumu, jāatceras, ka pašam Jēzum bija jāmirst. Viņš mums neko nestāstīja un netērzēja mūsu priekšā: Viņš nomira.

Un brīvprātīgi uzņēmās nāvi. Viņš ir miris, lai mūs padarītu modrus; jo mūsu mūžīgā pestīšana ir atkarīga no tā ,vai mēs pieņemam vai nepieņemam mīlestības likumu.

"Ejiet nost no manis, nolādētie, mūžīgajā ugunī, jo es biju izsalcis, un jūs Man nedevāt ēst, Es biju izslāpis, un jūs Man nedevāt dzert"(Mt.25.41 u.t.t.).

Viņš ir miris, lai mums rādītu ceļu. "Es esmu pasaules Gaisma. Kas man seko, tas nestaigās tumsā, bet tam būs dzīvības gaisma"(Jņ.8,I2).

Viņš ir miris, lai mums pierādītu savu mīlestību: "Mīliet viens otru, kā Es jūs esmu mīlējis"(Jņ.l3,34).

Tad Viņš sacīs arī tiem, kas pa kreisi: Ejiet prom no Manis jūs, nolādētie, mūžīgajā ugunī, kas ir sagatavota velnam un tā eņģeļiem!

Tad Jēzus atkal runāja un sacīja tiem: Es esmu pasaules gaisma: kas man seko, tas nestaigā tumsā, bet iegūs dzīvības gaismu.

Jaunu bausli Es jums dodu, lai jūs viens otru mīlētu. Kā Es jūs mīlēju, tā arī jūs cits citu mīlējiet.

Kaut arī es esmu slikts un egoistisks, kaut arī es esmu vājš un nespējīgs, vienmēr manī ir tas pašās ilgas: mirt no mīlestības.

Es ceru, ka tas izdosies, vismaz pāris minūtes pirms manās fiziskās nāves. Vēl labāk būtu, ja es drīkstētu mirt par savu Dievu mocekļa nāvē. Es to pastāvīgi lūdzu no Kunga, it īpaši Euharistijas svinību laikā, tai acumirklī, kad es savienojos ar Kristus nāvi un augšāmcelšanos.

Es zinu, ka mirt no mīlestības ir debesis, Es zinu, ka tā ir Tava griba, Es zinu, ka tas ir mūžīgais prieks.

Tas ir ceļš, kas iet gandrīz vertikāli uz leju: tieši pretstats ceļam, kuru man cildina cilvēki.

Jēzus vieta ir pēdējā vietā: Betlēme, Nazarete, Golgata. Viņš nedzimst kā varonis; Viņš ierauga dienas gaismu kūtī.

Viņš nav turīgas ģimenes loceklis, Viņš strādā, lai nopelnītu savu maizi. Viņš necenšas izsisties uz augšu, Viņš ziedo savu dzīvību pie krusta.

Tā ir mīlestības nostāja, un tā ir apmierināta tikai tad, kad nonākusi pilnīgi lejā, pēdējā vietā.

Tēvs de Fuko saka par Jēzu: "Viņš tik ļoti iekāroja pēdējo vietu, ka neviens to Viņam nevarēja atņemt. Augstākais - var ieņemt vietu Viņam blakus.

Šis Evaņģēlija lēmums uzliek pienākumus un norāda, kurā pusē mums ir jānostājas: tā pusē, kas ir vismazākais, visvairāk cieš, ir visvairāk nospiests malā; tā, kuram visvairāk ir vajadzīgs otrs.

Mūsdienās Baznīcai sagādā lielas sāpes atziņa, kā tā nav vienmēr stāvējusi pareizā pusē.

Mums visiem paliek neērti, kad mēs redzam, ka bīskaps dzīvo pilī, kurai nav nekā kopēja ar nabadzību, kad mums kļūst skaidrs, kā kristieši dzīvo visbagātākās zemēs.

Savādi ir tikai tas: tikko kaut kas uz to norāda un pret to iebilst, tad saceļas uztraukums, kur vajadzētu pārdomāt. Taču būs grūti izbēgt no Evaņģēlija protesta sauciena. Pēdējā vieta ir pēdējā vieta, un tam, kas grib sekot Kristum, tāpat ir jāizrāda priekšroka nabadzībai, neizrunājoties ar Baznīcas cieņu.

Tā saprastā cīņa, kas sevi rāda ārējā varenībā un lieliskās krāšņās ceremonijās, varbūt varēja būt derīga viduslaiku Baznīcai, kas bija vēl bērna gados. Turpretim nobriedušā Baznīcā kā mūsējā, kas ir nākusi no mūsdienu pasaules briesmīgām ciešanām un atziņām un no koncila, tā rada pretēju iespaidu. Atdeves lūgsna, kuru es kopā ar saviem brāļiem katru vakaru ticībā lūdzu, to motivē tādējādi: "tādēļ, ka šī mīlestība mani skubina atdoties Tev."

Un tieši tāpēc, ka mēs jūtamies vāji, mēs apvienojamies grupiņās, topam par Baznīcu.

Es esmu kļuvis par Mazo Brāli, lai nepaliktu viens pats. Un es jums galvoju, ka šai gatavībā ziedoties visnabadzīgākiem un pazemoties es nejūtos viens pats.

Traģiskais sauciens, kas skan cauri gadsimtiem, ir Krusta Sistā, Jēzus sauciens: "Mans Dievs, Mans Dievs, kādēļ Tu esi Mani atstājis"(Mt.27,46).

Nav jēgas nākt pie Ijaba ar visiem teoloģiskiem argumentiem un meklēt paskaidrojumus un motīvus tik lielām ciešanām.

Ijabs tev atbildēs: "Lai iznīkst diena, kas mani dzemdēja, nakts, kas teica, ka ir ieņemts zēns. Jā, lai šī diena top par tumsu, lai Dievs debesīs par viņu nerūpējas, lai to neapspīd dienas gaisma. Lai to apņem tumsība un nāves ēna, lai to apēno mākoņi, lai tā satumst, ka mijkrēslis"(Ijaba,3,3-5). Cilvēka ciešanas, viņā bezmiega nakšu nāves bailes, viņa kvēlo sāpju mocītā miesa, viņa ticības tumsas šausmas nav nekāds joks.

“Lai izgaist diena, kurā es piedzimu, un nakts, kas vēstīja: saņemtais ir zēns!

4.Šī diena lai top tumsa! Pēc tās no augšienes lai nejautātu Dievs, un dienas spožums lai tai nespīd pāri!

1. Bet tumsa un nāves ēnas lai prasa to atpakaļ kā savējo. Padebešu tumsa lai klājas par to, un dienas gaismas satumsums lai padara to baismīgu!

Kā lai nenostājas tik smagi piemeklēta pusē, kas nemēģina, kā to dara labvēļi, aizstāvēt Dievu, attaisnot Viņu ar cilvēka ciešanu ideālo jēgu.

Acis rāda, ka tie bija sabejieši, kas izlaupīja māju, ka uguns sadedzināja Ijaba mantu.

Haldejieši nogalināja sargus ar zobenu un aizdzina prom kamieļus, taču Ijabs vienmēr redz tikai Dieva roku.

Un sacīja ‘’Kails es esmu nācis no savas mātes klēpja, un kails es atkal aiziešu. Tas Kungs bija devis, tas Kungs ir ņēmis, tā Kunga vārds lai ir slavēts!’’

Blakus minot, Ijaba mēslu kaudze ir sīkums, salīdzinot ar visas pasaules mēslu kaudzi.

Zem viņa kājām ir sakrātas neskaitāmas dzīvnieku un augu paaudžu atliekas.

Vai viņa miesa nav veidota no nāves atkritumiem, kuras nagos krita visa dzīvība kopš simtiem tūkstošu gadu?

Zeme, kurā esmu dzimis, man liekas kā ugunī apstrādāta māla nomocīta lode.

Ģeoloģiskie laikmeti pārspēj viens otru radīšanā, pārveidošanā, uzmetumos, iznīcināšanā, it kā viņa pastāvīgi meklētu kaut ko, kas vēl jārada.

Tas ir Kristus vaigs. Un tas ir pēc Kristus vaiga līdzības veidots cilvēka vaigs.

Visa radība pastāv tādēļ, lai mūs veidotu par Dievā bērniem, un visas pūles, mokas, ciešanās, visi pagaidu stāvokļi, tas viss ir nepieciešams, lai pabeigtu šo veidošanu.

Un klāt pie šīs cenas kādai cerībai vajag apgarot to, kas ir šajās mokas iekšā, kas skatās no ārpuses, bet kuru plosa tūkstoši un tūkstoši neatlaidīgu un drūmu pretrunu. Vai tad jābrīnās, ka ciešanās no cilvēka krūtīm izlaužas vaidi, ka tās satricina viņu līdz pat viņa būtnes visdziļākajiem dziļumiem.

Vai tad ir jābrīnās, ja viņš ar iekaisušām acīm skatās tumsā un saka: Mans Dievs, mans Dievs, kur Tu esi? Kāpēc Tu neatbildi no savām aizslēgtajām debesīm? Cilvēks ir gars māla traukā, kā gan Viņš varētu nemanīt tā trauslumu?

Cilvēks ir malkas bluķis, kuram ir jāpārtop par uguni, kā gan tas varētu notikt bez sāpēm?

Es teicu, ka es negribu attaisnot Dievu šī jucekļa dēļ, ko es saskatu radītajā pasaulē, un visu to pretrunu dēļ, no kurām es ciešu, taču es arī zinu, ka Dievs nav meklējis un nemeklē tādu attaisnošanu.

"Viņa bultas san man apkārt, bez žēlastības Viņš caurdur manas nieres, Viņš izlej zemē manu žulti.

Manas acis ir sarkanas no raudāšanas un nāves ēna dus uz maniem plakstiņiem" (Ijaba 16,13-16).

13.Viņa bultas švirkst man visapkārt, Viņš urbj šķēpus manās nierēs un nemaz nežēlo, Viņš izlej zemē manas sirds asinis, Viņš izkrata man no manām iekšām manu žulti.

14.Viņš manī rada vainu pēc vainas, gabalu gabalos Viņš mani salauž, Viņš man uzbrūk kā varonīgs karavīrs.

15. Es savai sakrupušajai ādai pāri pārvilku maisu, savu spēka ragu es iedūru smiltīs.

16. Mans vaigs ir sarkans kļuvis no manām raudām, un pār maniem acu plakstiem guļ nāves ēnas,

Ieslodzītie trako mājās, tie, kas cieš no paralīzes zem jostas vietas, izdēdējušie sirmgalvju ķermeņi, kroplie, mongololdi, likteņa pabērni, aklie, kuriem jāiztur viņu smagā dzīve?

Ko saka par Viņu tie, kas meklē, nevarēdami atrast, tie, kuriem nav cerības un liekas, ka viņi dzīvo, bet īstenībā viņi jau miruši?

"Mans Dievs, Mans Dievs, kādēļ Tu esi Mani atstājis? Šo Jēzus saucienu kliedz līdzi visa cilvēce.

Un māla lodi turpina apstaigāt uguns, dzīvie mirst, jaunie noveco, saules lēktus nomaina saulriets, debesis skatās uz zemi, un zvaigznes skatās lejup, it kā nekas nebūtu.

Ar mīlestību, vienīgi ar mīlestību mēs varam tuvoties atstātajam Jēzum un līdz ar Viņu visiem, kas ir atstāti zemes virsū.

Taču, debesu dēļ, nesāciet nevajadzīgi vaimanāt: redzot tādu postu, ar asarām nekas nav palīdzēts. Te vajadzīgs Svētais Gars, kas uz mani runā un saka, kādēļ jāmaksā šī lielā maksa, kas man palīdz atskārst, kas slēpjas zem cilvēka ugunī sacietējušā māla.

Runā uz mani, Dieva Gars, atbildi Jeremijam, kas Tev stāsta savu dzīves stāstu, kurš ir tik līdzīgs katra no mums dzīves stāstam.

Viņš mani padzina projām, iztaisīja man jūgu, nospieda manu muti putekļos.

Arī ja Viņš tos skubina, skumdina, tomēr Viņš atkal apžēlojas pēc savas lielās žēlsirdības.

Ko lai es daru, kad izsīkst mans dzīvības spēks, mana cerība, kas nāk no Kunga?" (no trešās raudu dziesmas).

Tā ir maksa par meistardarbu, ko Dievs ir sagatavojis cilvēkiem: cerība, kas nāk no Kunga un klusē, lai tā varētu augt un attīstīties.

Kad cilvēks ir apbruņojies ar cerību, viņš uzvar pretrunas, kurās viņš ir nonācis.

Kad cilvēks cer, viņš mirdams jau skata savu miesu augšāmcelšanās gaismā.

Kad cilvēks cer, viņš uzvar bailes, saprot pārbaudījuma jēgu, uzticas Dievam, tic tam, kas ir neiespējams, jūt savā naktī Dieva tuvumu, mācās lūgties.

Ābrahamā cerība ir viena no cilvēku brīnumlietām, un mocekļu cerība ir Dieva Baznīcas spožums. Cerība rodas tieši bezdibeņa malā, kad cilvēks piedzīvo savu nevarību, kā gāja Izraēlim Bābelē, kā gāja Jeremijam, kad viņš tika apcietināts un turēts cisternā, kā gāja Jēzum pie Krusta.

Tagad es ar lielāku izpratni tuvojos atstātajam Jēzum. Viņā es redzu sakopotas pasaules sāpes, cilvēku atpestītāju uguni viņas ceļā, lielākā mīlestības noslēpuma atslēgu.

Viņā es atrodu atbildi uz to, kas paliek bez atbildes, Viņā visu pretrunu atrisinājumu, Viņā tiek uztvertas visas manu brāļu ciešanas. Viņā es redzu augstsirdīgo Jahves nabaga stāju, īstā Izraēla, atlikuma vareno sūtību, cilvēku, kas ir tiešām tapis pār Visaugstākā Dēlu.

Tāpēc Dievam ir vajadzīgs tik daudz pacietības ar mums, un tur slēpjas arī mūsu baiļu saknes.

Ja cilvēks uz Dievu paļautos kaut tik daudz kā savu draugu pilsētas domē vai parlamenta durvju sargu, tad viņš ne no viena nebaidītos.

Toties Dievs tā uzticas cilvēkam, ka atrod priekš viņa vēl kādu izeju, pat visbezcerīgākajā situācijā.

Dievs ir tik ļoti saistīts ar savu paļāvību, ka savu spriedumu par cilvēku nepieņem pirms beigām, bet tikai pašās beigās.

"Es neesmu atnācis, lai pasauli tiesātu, bet gan lai to glābtu" (Jņ.3,I7), saka Jēzus, kurš ir Dieva žēlastība, Dieva cerība, Dieva paļāvība.

Kad Jeremija lauza galvu par Izraēla vēsturi un nesaprot dažas bēdīgās kursa maiņas, Dievs viņu aizved uz podnieka darbnīcu. "Vai Man nav varas rīkoties ar jums, Izraēla nams, kā šis podnieks?" (Jer.18,6).

“Vai tad Es nevaru ar jums, Izraēla nams, tāpat darīt, kā šis podnieks?”- saka tas Kungs. “Redzi, kā māls podnieka rokā, tā jūs esat manā rokā, Izraēla nams.

Un kad trauks, pie kura podnieks strādāja, neizdevās, un pirmais mēģinājums bija veltīgs, Jeremija redzēja, ka podnieks nemet mālu projām, bet gan veido no tā jaunu trauku.

"Kungs Dievs veidoja cilvēku no zemes māla un iepūta viņa nāsīs dzīvības dvašu" (1.Moz.2,7), un no tā viņš dabūja savādu putekļu un gara sajaukumu.

Cik daudz ir jācieš šī sajaukuma dēļ? Cik daudz lūzumu... kāds juceklis...!

"Patiesi, patiesi, Es tev saku, ja kas neatdzimst no ūdens un Svētā Gara, tas neieies debesu valstībā" (Jņ.3,5). Ir tā, it kā Dievam vajadzētu cilvēku pastāvīgi radīt no jauna.

Jēzus atbildēja: Patiesi, patiesi es tev saku: ja kas neatdzimst no ūdens un Svētā Gara, tas nevar ieiet debess valstībā.

Cilvēks - putekļi un gars - var bēgt, kur viņš grib, lādēt, cik viņš grib, slēpties, kur viņš grib, visur viņam seko, viņu gaida Dieva cerība, Dieva paļāvība.

Ticība, cerība, mīlestība, šie teoloģiskie tikumi, kuru iesākumus Dievs mums deva, mūs klusībā apstrādā, lai mēs pakāpeniski arī mācītos ticēt, cerēt un mīlēt.

Tie ir kā centrbēdzes spēki pie mākslīgā zemes pavadoņa, kas mūs paceļ pāri zemes pievilkšanas sfērai, tur, kur neticība ir uzvarēta, kur šaubas izbeidzas un kur mums beidzot pieder mīlestība, īsta mīlestība.

Kaut arī ceļš ir grūts, pārcelšanās pūļu pilna, taču katra ticības uzvara kļūst par dziļa prieka pārdzīvojumu. Pēc katras piepūles ticēt, cerēt, mīlēt mūsos paliek drošības un drosmes jūtas.

"Mans spēks un manas dziesmas it Kungs, Viņš tapa mana pestīšana" (II Moz.I5,2).

Mans spēks un mana dziesma ir tas Kungs, Viņš ir tas, no kā man nāk glābšana. Viņš ir mans Dievs – es Viņu slavēšu! Viņš ir mana tēva Dievs – es Viņu paaugstināšu.

Un sacīja: Es piesaucu to Kungu savās bēdās, un Viņš atbildēja man; es kliedzu no pazemes dziļumiem, un tu sadzirdēji manu saucienu.

"Savās bēdās es piesaucu Kungu, un Viņš mani uzklausīja" (Jon.8,3). Un ar Mariju dziedu gaviļu dziesmu: "Augsti slavē mana dvēsele Kungu un mans Gars gavilē Dievā, manā Pestītājā" (Lūk.1,47 u.t.t.).

Tajā brīdī viss liekas viegls: mēs esam gatavi kopā ar Dievu iet līdz pasaules malai.

Kas var mūs šķirt no Kristus mīlestības?" (Rom.8,35). Ak, kaut es varētu tādās jūtās pavadīt visu savu dzīvi!

Kaut es vairs nevarētu mainīties, kaut es varētu palikt nemainīgs... šai žēlastībā. Taču es to nespēju.

Pēc stundas es vairs nebūšu tāds, varbūt pēc stundas es nopūtīšos par Gara sausumu, kas atkal pārņēmis manu sirdi, vai par tumsu, kurā es nogrimu atpakaļ.

Piemiņa, kas ir ierakstīta kā zīmējumi uz klinšu sienām, kur8am es gāju garām.

Grūtības uzticēties Dievam nemaz tik ļoti neatšķiras no grūtībām, kas mums ir, kad jāuzticas cilvēkam, brālim cilvēkam.

Mēs nekad tā īsti ar to netiekam galā un šaubas par cilvēku mūsos ir sausuma un prieka trūkuma cēlonis.

Mēs ticam, neticam, ka no šī māla var iznākt labi izveidoti, varbūt pat derīgi trauki.

Īstenībā tas ir ticības trūkums Dieva mākslinieka rokai, kas - mēs to nekad nedrīkstam aizmirst - ir neiespējamo lietu Dievs.

Mūsu Dievs mums ir vēl iespējamā Dievs - un tādēļ Viņš mums liekas tik vājš - mēs vēl nepazīstam neiespējamo lietu Dievu.

Mūsu Dievs ir vēl pēc cilvēka mēra, nevis pēc Radītāja mēra, kas mūs aizrauj ar rītausmas burvību un augšāmcelšanās zemestrīci.

"Vai no Nazaretes var nākt kas labs?"(Jn.2,46).,saka Natanaels tam, kas viņam stāsta par Nazarieti.

Un Natanaēlis viņam sacīja: vai no Nacaretes var būt kas labs? Filips viņam saka: Nāc un skaties.

Mēs vienmēr esam pārliecināti, ka no zināmām vielām, zināmām dabām, zināmiem tipiem, zināmiem apstākļiem nevar nākt nekas labs.

Mēs baidāmies no visa jaunā, it sevišķi tad, ja mēs esam krietni sava darba darītāji, izglītoti, daudz lasījuši un visvairāk tad, ja mēs ieņemam kādu amatu.

Es, piemēram, savā dzīvē nekad neesmu redzējis tādus visa jaunā pretiniekus kā daži vecāki vai Baznīcas cilvēki. Gribētos teikt, ka tā sauktiem "grēciniekiem" ir vieglāk nekā tā sauktiem "taisnīgiem" paļāvīgi pieņemt vēstures pārmaiņas. Taču es pārliecinājos, kā taisni šie "taisnīgie" izaicina lielu daļu "kontestāciju", protams, to negribēdami un varbūt nemanīdami. Viņi kaitina, izsauc pretrunas tieši tādēļ, ka viņi jūtas droši un vēl vairāk tādēļ, ka viņi negrib ar paļāvību apsvērt padoto uzskatus.

Man liekas, Sv. Pāvila ieteikumi kolosiešiem (3,21) ir ļoti piemēroti mūsu pārejas un pārmaiņu laikā: "Jūs vecāki, nesarūgtiniet savus bērnus, lai viņi nekļūtu mazdūšīgi!"

Un nebūs viegli, visos sabiedrības un Baznīcas nervu ceļos atkal sasiet paļāvības saites.

Būtu nepieciešams pierādīt vairāk fantāzijas un lielāku drosmi, nevis daudz sprediķot par paklausību.

Kad Dieva tauta ir nobriedusi un tiecas pēc autonomijas un brīvības, ir jāapmierinās ar padomiem un jāatturas no rīkojumiem.

Kristieša godbijība un iecietība arī pret to, kas ir kļūdījies, nav maza lieta tā māceklim, kurš ļāva ļaundariem sevi nonāvēt: Jēzus.

Cik daudz iekšējās vingrināšanās ir jāpielieto, lai sevi pārliecinātu, ka no viņa, taisni no viņa, kaut arī šodien viņš vēl būtu kapitālists kā Zahejs vai ielasmeita Magdalēna, var rasties rītdienas svētais.

No tā es varētu redzēt, ka es kļūstu vecs, ja man vairs nebūtu uzticības rītdienas jaunatnei.

Baznīca izrādītos pavisam veca, ja viņa vairs nespētu cerēt, ka pestīšana darbojas vienmēr, arī mūsu paaudzē, un ka Svētais Gars jau ir par to parūpējies, tālu no manis, vistālākā pasaules daļā: pie visniecīgākā no nabagiem, kurš kā "mazais Izraēla atlikums" ir gatavs uz Mesijas – augšāmcēlušā Jēzus atnākšanu.

Ja es uzticos musulmaņiem, tad ar to es pierādu, ka ticu viņu vēstures jēgai: taču arī tā, kas ir nākusi no tā paša tēva Ābrahama, ir notikusi Dieva vārdā.

Ja es uzticos tam, kas ir tālu no manis, tad es atrodu spēku atskārst, ka viņi ir vienīgās lielās cilvēces saimes locekļi, kurus Jēzus atpestījis.

Ja es uzticos tam, kurš domā citādi nekā es, tad es mācos asināt savu domāšanu un stiprināties patiesībā.

Ja es uzticos moderniem ateistiem, tad es atrodu kodināmās zāles, kas man ir vajadzīgas, lai atbrīvotu savās reliģiskās struktūras no visa mītiskā, visa, kas tuvojas māņticībai.

Ja es uzticos cilvēkam un viņa spējai mainīties, tad es dzīvē apliecinu savu paļāvību uz Dievu.

Pirmajā derībā Dievs piedāvāja cilvēkam dzīvi neredzamajā īstenībā, kuras simbols bija laulība.

Jahve bija Izraēla līgavainis, un Dieva tauta dižojās ar visciešāko laulības derību ar Viņu. Visskaistākā tā izpausme bija "Augstā dziesma".

Jēzus, runādams par Dievu, vairs nelieto līdzību par līgavaini, bet Viņš runā par Tēvu.

"Visiem, kas viņu uzņēma, Viņš deva varu tapt par Dieva bērniem. Nevis no asinīm, nevis no miesas kopības, bet no Dieva" (Jņ.I,12-13).

12. Bet kuri Viņu uzņēma, kas tic Viņa vārdam, tiem Viņš deva varu kļūt Dieva bērniem,

13. Kas ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva dzimuši.

Man ir jāatzīstas, ka mana pieķeršanās attiecībām starp Jahvi un Izraēli, ko es iekšēji izjutu kā laulības ar Dievu, man kādu laiku neļāva pilnīgi saprast un novērtēt jauno, Evaņģēlijā Jēzus piedāvāto īstenību.

Es nespēju saprast tās plašumu. Mans radikālais teocentrisms man aptumšoja īstenību, kurā es biju gremdēts. Mani pilnīgi nodarbināja meklējumi skatīt Dievu, es aizmirsu brāli, māsu man blakus, un es uzskatīju par mazāk svarīgu lietu nodarbošanos ap viņiem.

Te pēkšņi mani apgaismoja kā zibens - es vēl tagad atceros dienu - un pirmo reizi es pavisam citādi lūdzu "Tēvs mūsu ".

Jēzus, stāstīdams par to, ka Dievs ir visu mūsu Tēvs, neko nemainīja Izraēla attiecībās ar Dievu - tas lieliski izteica attiecību sirsnīgumu - bet Viņš mainīja attiecības ar brāļiem un māsām.

Ja Dievs ir Tēvs, tad Viņš nav mazas ģimenes Tēvs, kas veicinātu sīkumainas cilvēcīgas intereses.

Ja Dievs ir Tēvs, tad tas nozīmē, ka Viņa bērni ir tiešām mani brāļi un māsas, nevis "miesā un asinīs", bet jaunajā paša Dieva piedāvātā dievišķā īstenībā.

No tā laika es zināju, ka mani brāļi un māsas ir Dieva dabas līdzdalībnieki, un ja es tos atstāju novārtā, apvainoju, viņiem nekalpoju, tad tas nav mazāk ļauni, kā atstāt novārtā, apvainot, nekalpot Tēvam.

Pirmo reizi es savā miesā izjutu pirmā un otrā mīlestības baušļa vienotību,

Sludinādams, ka Dievs ir mūsu Tēvs, Jēzus no tā gūst galējās konsekvences, zīmējoties uz cilvēku attiecībām.

Šai gaismā mēs saprotam 25. Mateja Evaņģēlija nodaļas asumu un bardzību:

Ejiet no ne manis nost, nolādētie, mūžīgajā ugunī, jo Es biju izsalcis un jūs nedevāt man ēst...

Ļaut manam brālim alkt, liegt viņam maizi nozīmē to pašu, it kā es būtu liedzis maizi pašam Dievam, kad viņš būtu man pienācis klāt un izstiepis roku.

Te nevar izvairīties: mans brālis, mana māsa ir ar pilnām tiesībām mans brālis, mana māsa.

Es nevaru sēdēt uz savas naudas, ja tā ir vajadzīga manam brālim, manai māsai.

Mans brālis un mana māsa kopā ar mani ir Baznīca, jo Baznīca ir tā vispārējā debesu zīme, uz kuras mēs esam aicināti kā Dieva bērni un uz kuru mēs dodamies.

Mans brālis un mana māsa ir Baznīcas Sakramenti, manas mīlestības redzamā zīme.

Es dalos ar viņiem lūgšanā un darbā, cilvēcīgā solidaritātē un dievišķajā labestībā, redzamajos un neredzamajos labumos.

Baznīca top par visvairāk apbrīnojamo no visām apvienībām, par vispilnīgāko sabiedrību.

4. Tām bija viss kopīgs, tā, ka viņu vidū nebija neviena trūcīgā (Ap.d. 32-34).

Tas nozīmētu: dzīvot kā īstā Baznīcā, no bīskapa līdz pat pašam pēdējam vistālākā nomalē.

Neviens nedrīkstētu palikt bez kopības. Katram vajadzētu apzināties pienākumu celt kopību.

Visiem ticīgiem kristiešiem vajadzētu justies piederīgiem patiesai lūgšanas kopībai.

Kardināls Pellegrini laimīgi atrada izteicienu: "Lai ejam ceļu kopā", un šī nostāja, man liekas, nav nekas cits, kā modernā Baznīca.

Tēvu mācības izteiksme, kuru Augustīns īsi rezumē: "Kopā ar jums es esmu kristietis, jūsu dēļ bīskaps.

Piederot kopībai, kas ir dzīvība, mīlestība, lūgšana, Euharistija, pakalpošana.

Grupa kļūst Baznīca, kad to sapulcina Dieva Vārds kā pirmo draudzi (Ap.d.2,48).

Un Baznīcā mēs atrodam to, kas ir vajadzīgs, lai dzīvotu mīlestības dzīvi.

Tajā mēs barojam savu ticību, dzīvojam cerībā, pakāpeniski īstenojam mīlestību.

Pirmā atgriešanās zīme, ar kuru cilvēks pierāda, ka viņš ir sapratis, kas ir Baznīca, ir tā, ka viņš uzskata par Baznīcu katru no mums, ne tikai Vatikānu vai diecēzi.

Kāds spēks rastos, ja visi kristieši sev teiktu: "Es kopā ar citiem esmu Baznīca", ja katrs teiktu: tas attiecas uz mani.

Es gribu būt kopā ar citiem, meklēt savu ceļu, dzīvot ar viņiem savu dzīvi.

Baznīca, kurā brāļu mīlestība ir daudz lielāks pienākums nekā likumu tīrība.

Es gribēju rakstīt šo grāmatu kā savu testamentu. Es esmu tuvu mērķim, un mans skrējiens tuvojas beigām.

Apbrīnojamā patiesība par Dieva tēvišķību un vēl vairāk par mūsu iecelšanu Viņa dēlu un meitu godā mani apbūra un iepriecināja.

Es atradu tajā izskaidrojumu tam, ko es biju lūgšanā pārdzīvojis kā atskārtu, kā kontemplāciju: kļūt par bērnu Dieva klēpī.

Šim bērna godam nav robežu, un nav vārdu, kas varētu izteikt Viņa lielumu.

Kad es lūdzu, tad es zinu, ka to varu tādēļ, ka esmu Dieva bērns. Citādi es nevaru lūgties, jo es neatrastu saskari.

Tas ir kā noslēpums, ko es gribētu uzticēt saviem draugiem, lai viņi nezaudētu drosmi, kad debesis šķiet aizslēgtas un tumsa pārāk bieza.

Mēs zinām, tā ir dzimšanas tumsa, un tas, kas tur tumšā klēpī gaida savu dzimšanu, labprāt klusu gaida, lai cerības varētu uzplaukt savā pilnā spožumā.