Viņa piedzima 1844. gada 7.janvārī Lurdā, nabadzīgā ģimenē. Trūcīgā, izputējusī, nedienu māktā Subirū ģimene atklāsmju laikā mita kādā būcenī tumšā Lurdas ieliņā. Šai vienīgajā telpā dzīvoja seši cilvēki. Taču Bernadete, tāpat kā pārējie ģimenes locekļi, smēla spēku lūgšanā, lai bez kurnēšanas panestu šo postu. Katehisms bija viņas lielākais prieks.
Bernadete bija gane Bartrē. Kad viņai bija četrpadsmit gadu, laikā no 1857. gada 11. februāra līdz 16.jūlijam Masabjelas grotā astoņpadsmit reizes viņai parādījās Dievmāte. Kundze bija jauna un skaista, brīnišķīgi un neredzēti skaista!18. februārī Viņa Bernadetei teica: es nesolu tevi darīt laimīgu šajā, bet gan nākamajā pasaulē. 24. februārī sieviete aicināja meiteni nožēlot grēkus un lūgt par grēcinieku atgriešanos. Beidzot viņa atklāja savu vārdu: Es esmu Bezvainīgā Ieņemšana.
1866. gadā Bernadete iestājās Nevēras žēlsirdīgo māsu klosterī un ieģērbšanas dienā kļuva par māsu Mariju Bernardu. Viņa strādāja par kopējas palīdzi, kopēju, zakristejas kalpotāju. Trīspadsmit Nevērā pavadītie gadi bija ciešanu un slimību gadi. 1875. gadā Bernadete vairs nespēja strādāt, jo bija ļoti slima. 1879. gada 16.aprīlī sv.Žildāra klosterī 35 gadu vecumā, samalta kā grauds, māsa Marija Bernarda beidza savas šīszemes gaitas.
Viņa neder nekam, mēdza sacīt Nevēras klostera priekšniece. Tomēr Svētā Jaunava uzticības misijai bija izraudzījusies tieši viņu.
Svētā Jaunava izraudzījās mani, jo es biju visnemācītākā, Bernadete teica. Ja Viņa būtu atradusi kādu mazāk mācītu, tad izvēlētos to.
Vai Bernadetes pārdabiskais aicinājums mums nerāda, ko piedzīvo dvēsele, kuras vienīgā rota, vienīgā bagātība ir Rožukronis un liela mīlestība uz Jaunavu Mariju?
Svētās Bernadetes vārdi: es nepratu neko citu, kā skaitīt Rožukroni
Svētīga bija Bernadete, skaitīdama Rožukroni grotas priekšā un no svētās Jaunavas lūpām un skata mācīdamās pagodināt Tēvu, Dēlu un Svēto Garu.(Pijs XII)
- Kundze skaitīja Rožukroni kopā ar mani.
- Skaitīdama Rožukroni, es skatījos Viņā, cik spēju...
- Sievietei caur pirkstiem slīdēja rožukroņa zīlītes. Pie vārdiem Gods lai ir Tēvam. - Viņa paklanījās.
Viņu apņēma balta gaisma, bet tā nežilbināja acis.
Cik mana dvēsele bija laimīga, labo Māt, kad man bija prieks Tevi vērot! Palīdzi savam bērnam, lai tas visur un visā censtos līdzināties Tev, lai es būt Tavai sirdij un Tava mīļā Dēla Sirdij paklausīgs bērns.
1. Pasludināšana
Pirmā mīlestības zīme, ko mūsu Kungs atklāj manai dvēselei: Dievs sūta savu eņģeli uz Zemi, lai tas vaicātu Vissvētajai Jaunavai, vai tā grib Viņu uzņemt savās miesās un glabāt deviņus mēnešus. Un, tikko kā Lai notiek! bija atskanējis no Marijas Sirds un lūpām, mans Jēzus jau atradās paslēpts Viņas šķīstajās miesās.
Tā, mana dvēsele, Dievs, pazemojās, iemiesojoties, lai tev rādītu savu mīlestību. Bet ko dari tu, lai rādītu Viņam savējo?
Marija ziedoja visu, un Dievs Viņai bija viss. Tāpat kā viņai, arī mana daļa turpmāk būs vienīgi Kungs.
Un no šī brīža tas, kas ar mani notiek, vairs neattiecas uz mani, bet uz Dievu, vienīgi uz Viņu. Uz mani nekad.
Bērns saka Marijai : Lai notiek!
..Ne vairs mana, labā Māt, bet Tavējā, kas vienmēr ir Jēzus griba!
Marija:
Drosmi, mans bērns! Tu esi atradis dārgo pērli, par kuru var iemantot debesu valstību, mīlēt vienmēr to, ko Dievs grib... Vienmēr to gribēt, vienmēr to vēlēties, vienmēr to darīt. Tas ir pilnības diženais noslēpums, paradīzes atslēga, svēto miera baudīšana jau iepriekš. Jo vairāk tava sirds vienosies ar manējo, jo dziļāk tu jutīsi šo vārdu patiesību. Kad tev vairs nebūs citas gribas, kā vienīgi Dieva griba, tava un mana sirds kļūs par vienu.
Mācies ik dienu sacīt kopā ar mani: lūk, esmu tava kalpone pilnīgā paklausībā. Lai kādus pārbaudījumus Kungs tev nesūtītu, lai kādus upurus neprasītu, lai kādus pienākumus neuzliktu, rodi aizvien uz savām lūpām un savā sirdī šo mīlestības un uzticības atbildi: Kungs, es esmu tava kalpone.
Dvēsele:
Ak, mans Dievs, esmu gatava visu uzņemties, visu atdot.. visu ziedot. No visa atsacīties. Lai Tavs prāts notiktu manī un virs zemes!
Ak, lai man notiek pēc Tava vārda, Māt! Lai mana sirds saplūst ar Tavējo, lai tai nekad nav citu tieksmju, citas gribas, cits mīlestības, kā vien mana dievišķā Kunga prāts.
Jā, mans Dievs, jā.. visā un visur Jā.
Paklausīt nozīmē mīlēt.
2.Apmeklēšana.Jēzus Marijas Klēpī.
Marijas Sirds ir kā altāris, uz kura tiek upurēts gandarījuma, pielūgsmes, saņemšanas, pateicības upuris.
No šīs Jēzus apslēptās dzīves Marijas klēpī nekas nav redzams uz āru, bet kas par to? Cik ļoti Jēzus Marijā ir vienots ar Tēvu! Kā viņš priecājas, žēlastībā kopdams Marija daiļo dvēseli!
Kaut arī man būtu šāda apslēpta dzīve!
Kas par to, ka tā ārēji nav redzama, ja vien es dzīvoju Jēzū, ja dzīvoju, pateicoties Jēzum, ja atrodos Marijas klēpī tāpat kā Jēzus.
Mana dvēsele, priecājies, ka tev ir kas kopīgs ar Jēzu, ka tu esi apslēpta savā nespēcībā!..
Kaut es ļautu sevi labāk vadīt, kaut es būt gatava uz visu! Gatava būt nespēcīga, gatava dzīvot zem pūrmēra, tāpat kā Jēzus tumšā ieslodzījumā. Ja es gribēšu, šis ieslodzījums, šis pazemojums man kļūs par Marijas klēpi.
.. Pazemība līdz pat iznīcībai...
Brālīgā žēlsirdība
Neesiet žēlastības kanāls vien, bet pāri plūstošs avots: pirmais, tikko saņēmis, atdod, bet otrais gaida līdz savai pilnībai un tad dod no pārpilnības tiem, kas nāk tajā smelt.
Ikkatrā izdevīgā brīdī liet brūcēs eļļu un vīnu, kā to darīja Jēzus un nevis etiķi, nevienu nemīlot vairāk par otru, vai arī, kā Jēzus, priekšroku dodot visnabagākajiem.
Būt nākotnē žēlsirdīgākai pret tuvāko, pret miesas un dvēseles ciešanām.
Nabaga ubadzes lūgšana Jēzum.
Jēzu, es Tevi lūdzu, dod man pazemības maizi, paklausības maizi, žēlsirdības maizi.
Pacietības maizi, kas man ļautu panest mokas, ko cieš mana sirds.
Maizi, lai visā un vienmēr saskatītu Tevi.
Jēzus, Marija, krusts - es nevēlos citus draugus, kā tikai šos.
3.Jēzus dzimšana.
Jēzus nāk pasaulē, lai būtu man par paraugu. Pēc Jēzus piemēra gribu Viņam sekot un drosmīgi staigāt Viņa pēdās.
Pazemojumi, ciešanas, zaudējumi, ejot uz Betlēmi, - tik daudz iespēju slavēt Dievu. Visu, ko Marija un Jēzus zaudē, viņi atdod Dievam. Ar šiem upuriem viņos aug Dieva mīlestība un līdz ar mīlestību - patiesā dzīve.
Jēzus Kristus pēc savas dzimšanas.
Es Viņu vēroju kopā ar Mariju un Jāzepu, bet kādā stāvoklī viņi atrodas! Silīte, pazemojums, trūkums, ciešanas! Nabadzībai nav jābūt apgrūtinošai vien, tai jāpiekaļ krustā. Jēzus sev izvēlējās visniecīgāko virs zemes- salmus, lai tajos atpūtinātu savu vēl trauslo un vārīgo augumiņu. Ja Viņš kaut ko izvēlējās, tad tās vienmēr bija ciešanas, es turpretim tiecos pēc ērtībām un prieka. Bet ar to nu reiz ir beigas kopš šīs dienas ar tavas žēlastības palīdzību es vēlos staigāt Tavās pēdās, ciest, uzvarēt sevi un nomirt visam, kas neesi Tu, lai dzīvotu Jēzum, ar Jēzu un Jēzū.
Mūsu Kunga maigā mīlestība uz manu dvēseli. Viņš neizraugās par savas dzimšanas liecinieci kādu greznu pili, bet gan nabadzīgu, pamestu kūtiņu. Kur ir tie dižmaņi, kas apkalpotu ķēniņu Ķēniņu un bagātīgi dāvātu maigās rūpes, kas tik nepieciešamas mazajam bērniņam? Es neredzu nevienu citu, kā tikai divus vienkāršus lopiņus, kas šķiet, grib sasildīt Viņu ar savu dvašu.
Ak, mana dvēsele, lūk, patiess atdarināšanas cienīgs paraugs! Jēzus man ir apliecinājis savu mīlestību, meklēdams pazemību un ciešanas.
Kādas ir ganu atnestās veltes? Piens, augļi, un jēriņi, tas ir šķīstība, mīlestība, patiesa dievbijība, upuris. Un Jērs viņiem atdod sevi, Marija tiem Viņu ieliek rokās. Kā tie Viņu apskauj un spiež pie savas sirds!
Nabadzība, ko dzēš laiks, mans vienīgais dārgums. Jēzu, tas esi Tu.
4. Upurēšana templī.
Visu Jēzum un vienīgi Jēzum.
Pateicoties tavai dievišķai gaismai, es visu esmu sapratusi! Es iesaucos kopā ar gudro: Niecību niecība, viss ir niecība zemes virsū - izņemot mīlestību uz Dievu un kalpošanu Viņam.
Jēzus vienīgais mērķis
Jēzus vienīgais Kungs
Jēzus- vienīgais Paraugs,
Jēzus vienīgais vadonis,
Jēzus vienīgais prieks
Jēzus vienīgais dārgums,
Jēzus vienīgais draugs!
Es nebiju nekas, un ar šo neko Jēzus darīja lielas lietas. Jā, jo arī es zināmā mērā esmu Dievs caur Svēto Komūniju. Jēzus man sniedz Savu Sirdi; tātad mana sirds ir cieši kopā ar Viņa sirdi, es esmu Jēzus līgava, Jēzus iemīļotā, tas ir otrs Jēzus. Tā nu man ir jādzīvo no Jēzus, galu galā kā Jēzus īpašumam. Cik mūsu mērķis ir cēls!
Vairāk nekā jebkurš cits es tieku vadīta uz to, lai pieķertos vienīgi Jēzum, lai lūgtu Viņa gaismu, Viņa spēku, Viņa pārdabisko dzīvi, lai tiektos pēc pārdabiska mērķa Viņā un kopā ar Viņu... Kopība, cieša kopība ar Jēzu, pie Jēzus krūtīm, - kā svētajam Jānim šķīstībā un mīlestība. Neierobežota atdošanās, mīlestība un uzticība Jēzum, manam laulātajam Draugam, līdz pat nāvei.
Es esmu Dieva īpašums, tātad Viņš ir pilnā mērā Kungs pār manu miesu, dvēseli un darbiem. Viņš vēlās, lai es Viņam ziedotos ikkatru mirkli un no brīvas gribas. Man jāatdod sevi priekšniecības rokās tā, it kā es būtu līķis, vai arī it kā es būtu kāda nūja, un jo ļaunāk, ja priekšniecība kļūdās, turpretim es nekļūdīšos nekad, paklausīdama ticības garā.
Tas, kas bija mans, vairs man nepieder, es esmu visu atdevusi Jēzum.
Sargā mani, Jēzu, kā Tavu mantu un Tavu īpašumu.
Mana Jēzus dievišķā Sirds, liec, lai mana daļa būtu Tevi mīlēt arvien vairāk un vairāk. Mana Māte, es Tev upurēju visus radījumus, lai mana sirds pilnīgi piederētu Tev un manam Jēzum.
Ieklausīties Jēzū, kurš man bieži sacīs: Mana meita, dod man savu sirdi, es to gribu nedalītu.
5. Apslēptā dzīve Nācaretē.
Mans dievišķais Laulātais Draugs man ir ļāvis saskatīt pazemīgas un apslēptas dzīves pievilcību, un bieži Viņš mēdza sacīt, ka manai sirdij nebūs miera, iekams tā nebūs ziedojusi visu. Un, lai mani pamudinātu, Viņš bieži man lika domāt par to, ka nāves brīdī man nebūs cita mierinātāja, kā tikai Jēzus krustā sistais Jēzus. Vienīgi Viņu, manu sastingušo pirkstu apskauto uzticīgo Draugu es aiznesīšu līdzi kapā. Cik milzīgs neprāts būtu pieķerties kaut kam citam ne Viņam!
Jēzus mīlestība atraisīšanos padara vieglāku...
Nekas man nenozīmē vairāk, es nezinu vairs nekā cita kā Jēzus ne vieta, ne lieta, ne cilvēks, ne ideja, ne jūtas, ne pagodinājumi, ne ciešanas mani nespēj novērst no Jēzus. Jēzus ir mans gods, valdzinājums, sirds, gars, mīļotais, tēvija, pašas debesis.
Mans dārgums, mana Mīlestība. Jēzus krustā sistais Jēzus ir mana vienīgā laime.
Viņam vajag augt, bet man mazināties. Bet kā gan augt un kā mazināties?..
Lai Jēzus augtu, man ir jāmazinās. Viņš augs tādā pašā mērā, kādā es mazināšos...
Ja es nemazinātos, tad es neļauju Viņam augt. Kāpēc Viņš manī ir tik mazs? Tāpēc, ka es neesmu pietiekami maza, pietiekami pazemīga. Lai tad es zemojos, un Jēzus augs!
Audz, Jēzu, audz manī, manā sirdī, manā prātā, manā iztēlē, manās jūtās ar Tavu pieticību, Tavu šķīstību, Tavu pazemību, Tavu dedzību, Tavu Mīlestību!
Audz ar Tavu žēlastību, gaismu, mieru, audz par spīti manai pretestībai, manai pašmīlai, audz līdz pilnīga cilvēka pilnībai, audz kā Nācaretē Dieva un cilvēku priekšā, Sava Tēva godam!
Izlūgt no Dieva:
Vairāk pazemības nekā pazemojumu,
Vairāk pacietības nekā ciešanu,
Vairāk gribas nekā darbu,
Vairāk mīlestības nekā darbošanās,
Vairāk atdošanās nekā pavēļu,
Vairāk rezultātu nekā vārdu,
Vairāk tiekšanās pēc svētuma nekā pēc veselības.
Pazemība ir Dieva godības noslēpums.
Tad Kundze, kas visu laiku raudzījās manī, pavērsa skatienu tālumā pār manu galvu, tad atkal uzlūkoja mani, un, kad es vaicāju, kas Viņu apbēdina, Viņa teica:
Lūdziet Dievu par grēciniekiem.
Es neapsolu tevi darīt laimīgu šajā pasaulē, bet gan nākamajā...
Kā gan mūsu Kungs tiek aizvainots! Lūgsimies daudz, daudz par šiem nabaga grēciniekiem, lai viņi atgrieztos. Tie taču ir mūsu brāļi!
II Kristus ciešanu noslēpumi.
Marija, man labā Māte, es Tevi lūdzu, iespied visā manā dvēselē mana dievišķā krustā sistā Laulātā Drauga vaibstus! Dari, lai kopš šī brīža Viņa vēlmes būtu manas vēlmes, lai Viņa mīlestība būtu arī manējā! Jēzus vēlmes Tēva godība un dvēseļu pestīšana, alkas un slāpes pēc ciešanām, lai izpirktu dvēseles un jo sevišķi manējo.
1. Agonija.
Noskumušais Jēzu, un tai paša laikā arī noskumušo dvēseļu patvērums, Tava mīlestība man māca, ka tieši no Taviem pārbaudījumiem man jāsmeļas spēks, kas vajadzīgs, lai es pārciestu savējos. Esmu pārliecināta, ka visbīstamākais pārbaudījums, kas mani apdraud, ir nebūt līdzdalīgai Tavējos. Bet, tā kā tu man esi devis dzīvību caur Tavu nāvi un Tavām ciešanām esi mani atbrīvojis no tām, kas pienācās man, Tu esi arī esi nopelnījis Tavas atstātības dēļ, ka Debesu Tēvs mani neatstātu un ka Viņš ar savu žēlastību nekad nebūtu man tuvāks kā tad, kad es visciešāk esmu saistīta ar Viņa skumjām.
Jēzu, manas dvēseles gaisma, apgaismo mans iekšējās būtības acis bēdu brīžos un tā kā ciest ir derīgi, tad nepievērs nekādu uzmanību manām bailēm un manam vājumam.
...Ļauties Dieva vadībai līdz pat sevis atdošanai, ja Viņš to vēlās, ziedot sevi kā Jēzus, Jēzus garā. Bet tādēļ jābūt nomodā un jālūdz kā Jēzum, kopā ar Viņu. Priesteri un upuri sagatavo lūgšana.
Es Tevi lūdzu, mans Dievs, Tavu ciešanu dēļ, nevis mani nesarūgtināt, bet gan neatstāt mani sarūgtinājuma brīžos un mācīt mani, lai es tajos Tevi meklētu kā vienīgo mierinātāju, balstīt tajos manu ticību, stiprināt manu cerību, šķīstīt tajos manu mīlestību. Parādi man žēlastību, lai es tādos brīžos zinātu Tavu prātu un nevēlētos cita mierinātāja kā vienīgi Tevi.
Es ciešu. Manas vaimanas bez mitas paceļas uz Tevi, manu Mierinātāju. Tavā pielūdzamajā Sirdī es leju savas asaras, Tai es uzticu savas nopūtas, savas bailes. Tās sāpēm savas sāpes.
Dari tā, Jēzu, ka šī svētā vienība tās svētī. Liec, lai, vairodama manu mīlestību, šī vienība tās dara maigākas un vieglāk panesamas.
Pagodini Sevi manā postā, mans Jēzu, manas dvēseles vienīgais patvērums.
Mana Māte, tavā Sirdī es nāku nolikt savas sirds bailes un smelties tajā spēku un drosmi.
2. Šaustīšana.
Taču Viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes Viņš bija uzkrāvis Sev...(Js. 53: 4)
Mans Dievs, vai gan būtu iespējams, ka mana sirds paliktu bezjūtīga pret tik lielu mīlestību. Ka es nemīlētu To, kurš mani tā mīlējis. .. Arī es savukārt Viņu mīlēšu.
O, Jēzu, kurš mani mīlot, atdevi sevi ciešanām un nāvei, es nāku mesties pie Tavām kājām un lūgt, lai Tu mani pilnībā pieņemtu kā ziedošanai sagatavoto upuri! Kā gan citādi! - Ja Dievs Sevi atdod man, vai gan es vēl šaubīšos, sevi visu dāvājot Viņam? Ak, Kungs, esi tik labs un pieņem šo manu upurdāvanu mani pašu! Man ir tikai divas artavas, ko ziedot, - mana miesa un mana dvēsele. Pieņem žēlsirdīgi šo upuri manas miesas upuri caur mērdēšanos, ciešanām, darbiem un atsacīšanos, un manas dvēseles upuri, noliekot pie Tavām kājām savu pašas gribu, vēlēšanos izcelties, savu lepnību un visu citu, kas Tev varētu nepatikt... es zinu, mans Dievs, ka šis upuris manai dabai ir grūti panesams un mokošs, taču palīdzi man, un es tev to ziedošu visā pilnībā, it neko nepaturot sev...
Lūk, es esmu kā upurjērs uz altāra. Dod jel man pēdējo cirtienu un pabeidz manu upuri!..
Jēzu un Marija, palīdziet, lai viss mans mierinājums šajā pasaulē būtu mīlēt jūs un ciest grēcinieku labā!
Tās mīlestības dēļ, ko jūtu pret Jēzu, es allaž būšu nesaudzīga pret sevi.. mana Jēzus Sirds, pieņem ikkatru manu asaru, ikkatru manu sāpju kliedzienu kā pazemīgu lūgšanu par visiem, kas cieš, visiem, kas raud, visiem, kas Tevi aizmirst.
Ja mēs nemērdējamies, tad neizpildām savu pienākumu... Mērdēšanās ir sevis pilnveidošanās ābece.. Visu mūsu regulas nosacīto mērdēšanos piekopšanā slēpjas tik liels prieks, ka dvēsele, kas to izbaudījusi, nevar tikt apmierināta citādi, kā vienīgi krusta ciešanās.
Miesa iekalta dzelzs važās, dvēsele brīva. Lai dzelzs kļūst par mūžības zeltu!
Lūdziet, cietiet, dāvājiet, pacietiet, ceriet!
Jā, mans Dievs, bez ja , bez bet.
3. Kronēšana ērkšķiem.
Jēzus Sirdi apņem biezs ērkšķu un dzelkšņu mežs: pamestība, pazemojums, nodevība, nicinājums, apmelojums, trimda, pūles, izsalkums, vajāšanas, melīga apsūdzība... viņš tiek pļaukāts, dēvēts par vājprāti, noziedznieku, viltvārdi...
Mana dvēsele, esi uzticīga, līdzinoties Jēzum viņam, kas ir lēnprātīgs un sirdspazemīgs.
Ikviens, kas būs bijis sirds pazemīgs, iemantos godību, bet kāds vainags tiks tiem, kas, pazemīgi iekšienē un, pazemoti no ārpuses, būs sekojuši Pestītāja pazemībai visā tās lielumā?
Es vēlējos, lai mani atminētos vien tādēļ, lai tiktu nicināta, pazemota un apvainota, jo man jau nekas cits nepienācās.
Mierā un panesdama sāpes, es strādāju, es ciešu un mīlu, un mans vienīgais liecinieks ir Viņa Sirds.
Tas, kurš nav gatavs visu paciest Mīļotā dēļ un visā pildīt Viņa svēto gribu, nav Drauga maigā vārda cienīgs, jo šīs zemes virsū Mīlestība bez sāpēm nepastāv. Jēzus prasa atraisīšanos no jebkuras mantas, jebkura pagodinājuma, jebkuras radības Viņš prasa pazemību.
Īstā pazemība izpaužas tā, ka tad, kad mūs pazemo, mēs pazemojamies vēl vairāk; kad mūs apsūdz, mēs sevi apsūdzam vēl vairāk; ja mūs nodarbina necilos un nepatīkamos darbos, tad mums jāatzīst, ka arī tie mums ir labāki, nekā mēs esam pelnījuši. Ja mums vairs neļauj pildīt mūsu darbu, tad arī par to ir jāpateicas: lūk, tā mēs kļūstam pazemīgi.
Tās mīlestības dēļ, ko jūtu pret Jēzu, es drosmīgi pieņemšu zaudējumus, ciešanas, pazemojumus, kā to darīja Jēzus un Marija, lai pagodinātu Dievu.
Līdzeklis, kā pierādīt savu mīlestību Kungam, nav vis vārdi, bet gan darbi, pieņemot pazemojumus tā, it kā tie mums pienāktos.... Kad es uzskatīšu sevi par neko, tad es būšu viss.
Jo vairāk mana mīlestība tiek apšaubīta, jo dedzīgāka tā kļūst. Kaut arī mani sāpinātu caurām dienām un naktīm, neviens to manai dvēselei nevar atņemt. Jo vairāk sāpju es cietīšu, jo vairāk vienošos ar Viņa Sirdi.
Paciest dzēlīgu vārdu, lai spertu soli pretim Kungam. Ciešanas mūs tuvina mīļajam Dievam.
Paciest visu no radījumiem nozīmē mīlēt.
4. Krusta nešana.
Es esmu Ceļš, Patiesība un Dzīvība... Bet, lai Man sekotu, ir jāaizliedz pašam sevi, jāņem savs krusts un jānes tas līdz pēdējai dienai..
Ko gan nozīmē šie Jēzus vārdi: Ja tu gribi būt Mans māceklis, tad ņem savu krustu un seko Man?
Tas nozīmē: bez mitas sit krustā savu gribu, savus spriedumus, savas tieksmes, savas noslieces un savas pieķeršanās.
Ak, jā mans Jēzu! No šī brīža esi mans vienīgais mans viss un mana dzīve, es Tev sekošu visur, kur vien Tu iesi.. Iesim, mana dvēsele, drosmīgi, vēl vienu dienu Jēzus un Marijas pēdās, kāpjot Kalvārijā... un tad kopā ar Jēzu un Mariju, Laime, Līksme, Mūžība! Mīļais Krusts! Dārgie ērkšķi, kas klājat ceļu, jūsu radītās brūces drīz tiks pagodinātas! ..
Mīlot krustu, mēs atrodam Jēzus Sirdī, jo Dievišķā Mīlestība nepastāv bez sāpēm. Es nedzīvošu nevienu mirkli, ko nepavadīšu mīlot. Tas, kurš mīl, visu veic bez grūtībām vai arī mīl šīs grūtības. Ak, Jēzu, Jēzu! Es vairs nejūtu savu krustu, kad iedomāju Tavējo...
Krusts var aizvietot visu, bet nekas nevar aizvietot krustu. Tam, kurš pacietīgi cieš, nav vajadzīgs cits pestīšanas līdzeklis, ja vien viņš ir apžēlots. Krusts viņam aizstāj dižus apustuliskus darbus, maisa drēbes, žēlastības dāvanas, ja viņš nespēj tās dot, kā arī lielu ziedošanos lūgšanā un gavēnī... vēl vairāk savienots ar dziļu mīlestību, krusts viņam ir vairāk vērts nekā visas šīs lietas.
Es gribu Tev sekot, mans Jēzu, un līdzināties Tev. Es gribu labāk būt piesista krustā kopā ar Tevi, nekā bez Tevis baudīt visus laicīgos labumus.
Prast sevi ziedot, sevi atstāt novārtā, ļaut sevi apiet, ļaut sevi apmelot, nicināt, atmest, nozākāt... ak, kā es slavēšu Dievu! Kāds iedarbīgs un ātrs līdzeklis, lai sasniegtu pilnību!
Mans mīļais Jēzu, dod man lielu mīlestību uz krustu, un, ja es pie tā nemiršu jūdu cietsirdības dēļ, tad es miršu pie tā no savas mīlestības vētrainā spēka.
Mans Jēzu, liec man Tevi mīlēt, mīli mani un tad sit mani krustā, cik vien vēlies.
Jums jānes savā sirdī apslēptais krusts, kā to darīja Marija.
5. Krustā sišana.
Es vēroju Kalvāriju un Jēzu pie Krusta līdz pat viņa pēdējam elpas vilcienam. Viņš mirst tādēļ mirsim arī mēs, tikai garīgā nāvē. Mirsim kopā ar Viņu, mirsim Viņa dēļ...
Kāds neprāts ir atkāpties, kad Kungs mums prasa roku, lai to pienaglotu! No tā brīža jo vairāk es tikšu sista krustā, jo dedzīgāk priecāšos.
Kaut jel krucifikss nebūtu manu acu priekšā vien, uz manām krūtīm vien, bet gan manā sirdī, dzīvs manī! Kaut es pati būtu šī dzīvā krustā sistā, pārveidota Viņā caur vienotību Euharistijā, caur meditāciju par Viņa dzīvi un Viņa Sirds dziļākajām jūtām, pievilkdama dvēseles klāt ne sev, bet Viņam, no šī krusta augstumiem, kur Viņa mīlestība mani dzīvu pievelk uz mūžīgiem laikiem!
Mans Dievs, ja es nevaru izliet asinis un atdot dzīvību par Tevi, tad es gribu vismaz nomirt visam tam, kas Tev nepatīk grēkam, zemiskām vēlmēm, jutekļu kārībām, pasaulei un sev pašai. Mana Pestītāja krusts, svētais krusts, dievināmais krusts, tikai Tevī es smeļos spēku, cerību un prieku. Tu esi dzīvības koks, noslēpumainās kāpnes, kas vieno zemi ar debesīm, un altāris, uz kura es gribu sevi ziedot, mirdama kopā ar Jēzu.
Mans Jēzu, dod man izpratni par debesu Mīlestības svēto greizsirdību! Iemanto, pievelc, dari cildenākas visas manas pieķeršanās.. Lai mana krustā sistā sirds uz visiem laikiem nogrimtu Tavējā un pazustu noslēpumainajā rētā, ko tajā atvēra šķēpa dūriens. Jēzu, tūkstoškārt labāk ir mirt nekā kļūt Tev neuzticīgai!
Marija, sāpju Māte! Krusta pakājē Tu kļuvi par Māti. Es esmu Tavs sāpju bērns, Kalvārijas bērns, tādēļ palīdzi, lai es nekad neaizmirstu savu izcelsmi... liec manai sirdij vienoties ar krustu un Jēzus Kristus ciešanām, un, ja Tavs Dēls cieta manis labad, tad māci man, sāpju Māte, it neko nemazināt manās ciešanās un krusta mokās.
Kādēļ jūs skumstat, ka nespējat neko darīt? .. jūs aizmirstat, ka Es pie krusta nedarīju neko citu kā to, ko arī jums pienākas darīt: ciest un dāvāt... Tas ir ne tikai daudz tas ir viss!
Vismīļais Jēzu, es ciešu un es mīlu Tevi ...
Kundze, vai Jūs nebūtu tik laba un nepateiktu man, kas Jūs esat?
.. Sieviete kļuva nopietna un šķita pazemojamies. Līdz šim brīdim viņas rokas bija saliktas, bet nu viņa tās izplēta un nolaida kā brīnumainā medaljona attēlā. Pēc tam atkal piespieda pie krūtīm, pacēla acis pret debesīm un, balsij viegli nodrebot, teica:
Es esmu Bezvainīgā Ieņemšana!
Nekad es viņu nebiju redzējusi tik skaistu! (pēdējā atklāsme)
III Kristus godības noslēpumi
Marija, bez grēka ieņemtā, lūdz par mums, kas steidzamies pie Tevis.
(Bernadetes ikdienišķā lūgšana)
1.Augšāmcelšanās.
Taisnīgajam nav jābīstas, ka viņa ķermenis sadalīsies, jo kādu dienu tas celsies augšā cildens un slavas apmirdzēts.
Pamācība par mūsu dvēseļu garīgo augšāmcelšanos: tas nozīmē darīt visus darbus ar nodomu patikt Kungam ticības garā. Jo vairāk mēs mirsim pie krusta, jo mūsu augšāmcelšanās būs cildenāka.
Lai es būt cienīga Tev kalpot (tas ir, kalpot nabagiem), man vajadzētu pārkausēt savu raksturu, bez mitas apkarot un iznīcināt savas tieksmes... Es esmu gatava visu uzņemties ciešā pārliecībā, ka brīnums, ko Tu izdarīji, lai atlīdzinātu mūsu svētās aizbildnes (Martas) ticību, ir tikai tās cildenās augšāmcelšanās priekšvēstnesis, ko Tev labpatiks man piešķirt, ja es sekošu Tavam aicinājumam.
Ticības gars. Kad nemiers kļūst pārāk stiprs, jāatceras šie Kunga vārdi:
Es tas esmu, nebīsties!
Tad jāapskauj krusts un drosmīgi jānes tālāk.
Kādēļ gan Dievs mūs radījis un uztur?
Lai mēs Viņu pazītu, mīlētu, kalpotu Viņam un tādejādi iegūtu mūžīgo dzīvību.
Mīlot ciešanas un grūtības, mēs dzīvosim Jēzus dzīvi.
Kungs Jēzu, nāc manī manis pašas dēļ, tāpat kā manu brāļu dēļ, tāpat kā Tevis un Tava Tēva dēļ, taisnības varenais spēks!
Dzīvo manī tā, lai es atdotu katram tieši to, kas viņam pienākas: Tev, mans Dievs, slavu un godu, citiem žēlsirdību, labestību, žēlastību, palīdzību; sev pašai veca cilvēka mērdēšanu un pilnīgu brīvību jaunajam cilvēkam. Tādejādi Tevī un ar Tevi, mans Jēzu, es piepildīšu visu taisnību.
Pacietiet visu ar prieku un mīlestību. Es jums teikšu pat ar līksmību, un tad mēs patiesi varēsim teikt: Ne es vairs dzīvoju, bet gan Jēzus Kristus dzīvo manī.
Mans Jēzu, mans Dievs, uzklausi manu lūgšanu. Šķir mani no visa tā, kas varētu mani no Tevis šķirt.
2. Debesskāpšana.
Ko līdz cilvēkam iegūt visu pasauli, ja viņš ar to pazaudē savu dvēseli?
Briesmīga doma, taču patiesa!
Lai zeme man nešķiet nenieka vērta, kad es uzlūkoju debesis. Izsaucās svētais Ignācijs.
Šeit virs zemes ciešanas, debesīs patiesa laime.
Dzīve ir kāpnes, pa kurām Jēzum Kristum labpatīk likt kāpt dvēselēm. Pirmais pakāpiens - krustā sistais Jēzus, kurš māca manu dvēseli būt uzticīgai un drosmīgai, lai tā Viņu atdarinātu: šodien Es vedu tevi uz Taboru smelties spēkus un drosmi, rīt uz Kalvāriju, lai tavu mīlestību pārbaudītu. Drosmi, mana dvēsele, pēc Jēzus Kristus parauga kāpjot Kalvārijā! Tas nozīmē vairs nebīties no radījumu vienaldzības, pazemojuma un nicinājuma.
Kristīgā dzīve nav tikai cīņa un pārbaudījumi vien, tajā ir arī savi mierinājumi. Un, ja no Tabora ir jādodas uz Kalvāriju, tad no Kalvārijas mēs atgriežamies atpakaļ Taborā kopā ar Jēzu. Tā ir debesu priekšbauda. Dvēsele iet tikai šo vienu ceļu no Golgātas uz Taboru. Tā atstāj Golgātu, lai ietu meklēt spēkus un drosmi Taborā.
Mana labā Māte, dod man sirdi, kas degtu Jēzum!
Jēzus Sirdī es gribu mācīties mīlēt un ciest. Jēzus Sirdī es atradīšu maigumu un izmisumu, un Jēzus Sirdī es atradīšu patieso mierinājumu. Mans Jēzu, paslēp mani savā Sirdī!
Es ceru uz Tevi, Kungs, esi mans patvērums, jo Tu esi mans spēks... Tavās rokās, Kungs, es lieku savu garu. Tu esi mani izpircis, Kungs, patiesības Dievs!
Mans Dievs, mans visaugstākais Pavēlniek! Es saņemšu visu no Tavas dievišķās rokas un Tavas mīlestības pārliecībā, ka bezgalīgi labs Tēvs nesarūgtina savus bērnus, vienīgi pārmāca, lai tos glābtu. Tad nu rīkojies ar mani kā visvarens Pavēlnieks kā labklājībā, tā postā, kā slimībā, tā veselībā, kā dzīvībā, tā nāvē, kā laikā, tā Mūžībā! Lai notiek tā!
Pagātnei aizmirstību un paļāvību nākotnei.
3. Svētā Gara nosūtīšana
Uzticīga dvēsele izpilda visus Dieva un Baznīcas nodomus; tās laulātais Draugs grib, lai tā būtu pilnīga savos ceļos un savos darbos, lai, darbojoties vienmēr ticībā un žēlsirdībā, Tēvs būtu tās darbu, Dēls tās gaismas un Svētais Gars tās mīlestības pirmsākums.
Svētuma un pilnīga svētuma drošie līdzekļi:
1. Līdzekļi, ko Dievs nodod mūsu rīcībā: gaisma, tas ir, mūsu regula.
2. No mūsu puses: labā griba, tas ir enerģiska, drosmīga, pastāvīga un neatlaidīga griba.
Dievs grib, lai mēs būtu svētie un lieli svētie. Tādēļ Viņam labpatīk mūsu tikumu bieži pakļaut pārbaudījumiem, sūtot tam iekšējas un ārējas dabas grūtības.
Stipra un cēla mīlestība nav meklējama jūtās, bet ciešā un pastāvīgā apņēmībā paciest visu, lai tai patiktu, - vai no radījumu, vai no mūsu pašu puses.
Mana labā māte, liec man kā to darīji Tu pierādīt manu mīlestību uz Jēzu, pieņemot visu, ko Viņš gribēs man sūtīt.
Dieva griba ir vienīgais patiesi neapšaubāmais rīcības priekšraksts. Sekojot tai, nav jābīstas no ilūzijām, jo tā ir visaugstākās pilnības patiesais noslēpums, tā ir drošs līdzeklis pagodināt Dievu visā... Svarīgi ir veikt nevis žilbinošus darbus, bet pildīt Dieva gribu. Tad par mums varēs sacīt , kā teica Jēzus: Viņš visu ir labi darījis. Jēzus nāve bija Viņa Tēva griba. Kaut ar manējo būtu tāpat! Tas nozīmē, ka pāri visam ir jāmīl šī svētā Dieva griba.
Mans Dievs, vienīgi ņemot vērā Tavu godu un Tavu Mīlestību, es vēlos pilnīgi atbrīvoties no savas pašas gribas un bez ierunām pakļaut to Tavējai, lai piepildītu visus Tavas Apredzības nodomus attiecībā uz mani. Tādejādi es Tev, mans Dievs, pakļauju visas savas sirds vēlmes. Es tās samazinu līdz vienai vienīgai Tev paklausīt un Tevi mīlēt vienmēr un visā.
Mans Jēzu, liec manā sirdī tik daudz mīlestības, lai kādu dienu tā salūztu un aizietu pie Tevis.
4.Marijas Debesīs Uzņemšana
Marija, mana mīļā Māte, lūk, Tavs bērns, kam nav vairs spēka. Uzlūko manas vajadzības un jo īpaši manas dvēseles bēdas, apžēlojies par mani, dari tā, lai kādu dienu es nonāktu debesīs pie Tevis.
Cik ļoti man patīk atcerēties tos saldos mirkļus, kas pavadīti Tavu acu priekšā acu, kuras pārpilnas labvēlības un žēlsirdības pret mums!
Jā, mīļā Māte, Tu nolaidies uz zemes, lai parādītos nabaga bērnam un pavēstītu tam dažas lieta , kaut arī viņš nebūt nebija tā cienīgs.
Cik neizmērojami liels iemesls pazemībai!
Tu, debesu un zemes Karaliene, vēlējies lietot to, ko pasaule sauca par visnevarīgāko, Marija, dod jel tai, kura uzdrīkstas sevi dēvēt par tavu bērnu, šos vērtīgo tikumu pazemību...
- Apmetieties Marijas Sirdī un palieciet tur, dariet to par savu mājokli šeit virs zemes.
..Kad man uzbruks pārbaudījumi, es nākšu meklēt patvērumu Tavā Sirdī, mana labā Māte, un lūgt, lai Tu neļautu man aiziet bojā un piešķirtu man žēlastību būt padevīgai un uzticīgai šajos pārbaudījumos; ciest ar mīlestību, kā to darīji Tu, lai es tāpat kā Tu paliktu stāvam krusta pakājē, ja tāda ir Tava mīļā Dēla griba.
Es darīšu visu debesu dēļ, tā ir mana tēvija, tur es atradīšu savu Māti visā Viņas slavas spožumā un kopā ar Viņu baudīšu paša Jēzus laimi pilnīgā drošībā.
Marija, mana labā Māte, liec, lai pēc Tava parauga es būtu drosmīga, sniedzot upurus, kurus Kungs no manis var prasīt manas dzīves gaitā.
Mana Māte, dāvā mani Jēzum.
Mana Māte, ņem manu sirdi un iegremdē to Jēzus Sirdī.
Mana Māte, nāc man palīgā, piešķir man žēlastību nomirt sev pašai, lai es dzīvotu vairs vienīgi no sava mīļā Jēzus un vienīgi savam Jēzum.
Marija, esi mans patvērums, palīdzi man, sargā mani, liec man pacietīgi panest šajā dzīvē , lai es cerētu nāves brīdī un tiktu vainagota Mūžībā.
Ak, labā un maigā Māte, Tu vienmēr būsi mūsu mīlestība un mūsu cerība.
5.Marijas kronēšana.
Drosmi, mana dvēsele, lūgšana iespēj visu, Jēzus Sirds ir tepat līdzās klauvēsim!
Mans vainags debesīs droši vien dzirkstīs šķīstībā, un ziedi tur mirdzēs kā saule. Upuri ir tie ziedi, ko Jēzus un Marija izraudzījušies.
Mana sirds ir radīta Dievam, tā ir greizsirdīga; es gribu, lai tā piederētu Viņam vienam.
Ņem manu sirdi, labā Māte, tā steidzas pie Tevis, lai atpūstos, tā ir nogurusi klausīties dažādajos šīszemes trokšņos...
Cilvēka dzīvē ir brīži, kad viņš jūtas noguris, kad viņam vajadzīga atpūta un patvērums; saprotiet to labi arī cilvēcisko attiecību daudzumā un dažādībā, arī neatliekamu pienākumu radītajā nogurumā tomēr jāved sava dvēsele pretim Dievam... tad nu Marijai, Viņas Bezvainīgajai Sirdij, Viņas maigajai un mātišķajai atmiņai jābūt par atpūtas vietu, mājokli, kur cilvēks var patverties...
Ak, kā Viņa nostaigāja savu ceļu pagurumā un pārbaudījumos! Kā Viņa kopā ar savu Dēlu kāpa Kalvārijā, nepiekusdama un pat neatpūzdamās! Un to, ko Kungs nepiešķīra savai Mātei, Viņš ir devis mums.
Marijai nebija kādas citas Marijas, uz ko balstīties..
Ak, laimīga tā dvēsele, kas pratusi atrast šo patvērumu, šo paspārni! Nav nekādu bēdu, nekādu nepatikšanu, ne baiļu, no kurām nevarētu atpūsties, paveroties šajā mātišķajā Sirdī un sakot tai: tā nu tas ir es esmu noguris, es nezinu vairs, ko iesākt, kā turpināt savu ceļu.. Mana Māte, es atpūšos Tevī.. Dod man mieru, kad trako vētra, apklāj mani, sargā mani..
Viņa mūs pasargā, paslēpj, pat ļauj mums iesnausties, kā labā Māte iemidzina un aijā savu bērnu, un, ja mums vajadzīgs spēks, Viņa mūs māca stiprināt mūsu vājumu, vezdama mūs pie krustā sistā Jēzus Sirds! Tur mēs radīsim atbalstu un uzvaru! ..
Dvēsele, kas piesauc Mariju, nevar iet bojā.. Tā, kura Viņai uzticas, paliek mierīga arī aukā, saglabā mieru par spīti vētras niknumam... Lai notiek... Lai notiek... Māt, ja Kungs grib, lai es palieku šajā pasaulē, tad palīdzi, lai mana dzīve būt viena vienīga pateikšanās un mīlestība. Lai notiek... Ja Viņš grib mani saukt pie Sevis, liec, lai Viņš šķīstī manu sirdi no visiem traipiem. Lai notiek dzīvei! Lai notiek nāvei! Lai notiek vienmēr, Māt, Tavā maigajā Sirdī!
Grota bija mans debesis!
Es priecājos, ka debesīs atkal sastapšu savu Māti!
Pirms nāves Bernadete ar nopūtu izdvesa:
Ne mierinājumus, bet spēku un pacietību...
Tas viss ir labi debesu dēļ...
Es Viņu redzēju, - viņa sacīja, uzlūkodama Svētās Jaunavas Marijas statuju, - es Viņu redzēju!
Ak! Cik Viņa ir skaista un kā es ilgojos doties pie Viņas!
Lūdz par mani, nabaga grēcinieci...
Un Bernadetes pēdējais Esi sveicināta, Marija.. noslēdzās debesīs.
Es izdzirdēju aiz sevis spēcīgu vēja brāzmu, pagriezu galvu, bet neko neredzēju..
Es dzirdēju otru brāzmu, pēc tam trešo...
Kad pacēlu galvu, uzlūkodama grotu, es ieraudzīju cēlu Kundzi baltā tērpā ar platu, zilu jostu un viņai rokā Rožukroni ar zelta ķēdītēm un baltām zīlītēm...
Viņa bija skaista, baltu ādu, mazu sārtumiņu uz vaigiem un zilām acīm..
Es sataustīju kabatā savu Rožukroni...
Turot Rožukroni rokās, Kundze pārmeta krusta zīmi..
