Deniss Nolans

Baznīcas autoritātes par Medjugorji.

Publiskā opīnija gaida, lai mēs izteiktu savu viedokli attiecībā par notikumiem Medjugorjes draudzē, kur seši bērni apgalvo, ka viņiem parādās vissvētākā Jaunava Marija … Ir skaidri redzams, ka šie bērni nav tikuši pierunāti, lai runātu nepatiesību, vēl jo vairāk, šos notikumus nav inspirējusi neviena persona no baznīcas pārstāvjiem, viss norāda uz to, ka bērni runā patiesību … Kad jūdi savā laikā pūlējās apklusināt apustuļu balsis, kāds no rakstu zinātājiem, visā tautā cienītais Gamaliēls uzrunāja augstās padomes sanhedrina locekļus, par ko lasām Apustuļu darbos: Ja šī lieta nāk no cilvēkiem, tad tā izgaisīs, bet ja tā patiesībā nāk no Dieva, tad jūs nespēsiet to iznīcināt un var gadīties, ka jūs kļūstat kā tādi, kas cīnās pret pašu Dievu. (Ap.d.5.nod.38.,39.)

Tāds ir mūsu aktuālais viedoklis. Pavao Zaničs Mostaras bīskaps. Publicēts laikrakstā: ‘’Koncila balss’’ 16. augustā 1981.gadā.

Šeit jāpiebilst, ka drīz pēc šīs publikācijas oficiālās valsts varas iestādes izdarīja spiedienu uz Mostaras bīskapu Pavao Zaniču, un viņš šobrīd paliek it kā opozīcijā pret Medjugorjes notikumiem, bet viņa opozīcija pamatota tikai uz politiskiem apsvērumiem. Spriežot pēc pieņemto Svēto Komūniju skaita Medjugorje ir viena no vislielākajām svētceļojumu vietām pasaulē. Līdz 1991.gadam Medjugorjē bija ieradušies 18 miljoni svētceļnieku. Šobrīd svētceļnieku skaits pārsniedz jau 25 miljonus. Laikā no 1981. līdz 1991.gadam, t.i. 10 gadu laikā Medjugorji apmeklē vairāk nekā 35 tūkstoši priesteru un bīskapu. 1991.gada 21.novembrī bīskaps Komarica, kas ir visu šo notikumu autentiskuma pētniecības Komisijas priekšsēdētājs, pats celebrēja svēto Misi Medjugorjē un informēja, ka arī citi bīskapu Komisijas locekļi šeit ieradīsies. Tā tas turpinājās līdz pat Bosnijas kara sākumam. Saskaņā ar Baznīcas tradīciju, ja kādā svētceļojuma vietā ierodas bīskapi, tas nozīmē, ka arī ticīgie šeit drīkst ierasties Dieva godināšanai. Savā sprediķī bīskaps apliecināja, ka Medjugorje nes svētīgus garīgās dzīves augļus. Tālāk, 1991.gada 24. aprīlī bīskapu konference apstiprināja Medjugorji kā lūgšanas vietu. Šis lēciens ir kā pamudinājums priesteriem pavadīt visas laicīgo cilvēku draudzes locekļu organizētās svētceļinieku grupas un dalīt šeit svētos Sakramentus. 1991.gada septembrī konferences laikā Vīnē kardināls Ratcingers paskaidroja, ka Baznīcai vēl nav gala slēdziena attiecībā uz Medjugorji, ka bīskapu komisija un Vatikāns palika atvērti pret šo jautājumu, komisija turpina darbu un vēl ir nepieciešamība gaidīt un lūgties. 1991.gada 28.augustā teoloģiskajā konferencē Aigenas pilsētā Austrijā kardināls Ratcingers, balstoties un Dienvidslāvijas bīskapu konferences atzinumu, sacīja: mēs gribam būt nomodā, ka Medjugorje, kura ir kļuvusi par lūgšanas un ticības izaugsmes lietu, paliktu kā jo vairāk vienībā ar visu Baznīcu.

Legācija no “Gebetsakcion” 1992.gada 22.numurs 4.lpp.

Mostaras diacēzes jaunais bīskaps Ratko Peričs ieradās Medjugorjē 1993.gada 6.jūnijā, lai piešķirtu Iestiprināšanas Sakramentu 150 bērniem. Savā homīlijā viņš atgādināja svarīgāko Baznīcas viedokli attiecībā uz Medjugorji. Un proti:

1)Medjugorje ir oficiāli no Baznīcas atzīta lūgšanas un reliģiskā kulta vieta

2)garīgi liturģiskā komisija ir atbildīga par to, lai nodrošinātu šeit dievkalpojumos visiem svētceļniekiem pareizu priekšstatu par vissvētākās Jaunavas Marijas godināšanu,

3) iekams parādības nebūs beigušās, Baznīca nevar izdot savu vērtējumu - t.i. aprobātu. Bīskapu komisija savā slēdzienā uz šo brīdi ir devusi tādu formulējumu “Non constat de supernaturalitate” kas nozīmē – balstoties uz līdzšinējiem pētījumiem, vēl nav iespējams viennozīmīgi apgalvot par šo parādību pārdabisko raksturu, bet tāda iespēja katrā ziņā pastāv nākotnē. Šeit derētu paskaidrot, ka eksistē vēl kāda cita kanoniskā frāze: “constat de non supernaturalitate” un šo slēdzienu komisija nav devusi. Tas tulkojumā nozīmētu, ka komisija ieguvusi pietiekami daudz datu, lai apgalvotu, ka šīm parādībām nav pārdabiska rakstura, bet komisijas dekrētā šī kanoniskā frāze nekādā gadījumā netika lietota, tādēļ ir skaidrs vienīgi tas, ka komisija joprojām turpina pētījumus, paliekot atvērta nākotnes rezultātiem. Cilvēki, protams, nesaprot starpību starp šīm kanoniskajām frāzēm – “Non constat de supernaturalitate” un “constat de non supernaturalitate” un tāpēc ir sākušas izplatīties negatīvas baumas. Mums ir šobrīd jāapbruņojas ar pacietību, jo kanoniskie likumi atļauj gala slēdzienu par atklāsmēm un parādībā izdarīt veselu piecdesmit gadu laikā. Vai atceramies, cik gadus nācās gaidīt uz pozitīvu slēdzienu attiecībā par Lurdu un Fatimu?

***

Ar pilnu atbildību un nopietnību kā bīskapu konferences vadītājs kardināls Kuharičs informēja: pēc triju gadu pētījumiem, ko veikusi atbildīgā komisija, mēs bīskapi, atzīstam Medjugorji kā lūgšanas vietu un sanktuāriju. Tas attiecas uz parādību pārdabisko raksturu. Vēl ir nepieciešamība gaidīt, jo oficiālā Baznīca nav tiesīga izdot pārsteidzīgu slēdzienu.

Publicēts laikrakstā: ‘’Koncila balss’’ 1993.gada augustā

1996.gada 6.jūnijā franču žurnālā La Croix tika izplatīta maldīga informācija, it kā Vatikāns būtu aizliedzis svētceļojumus uz Medjugorji. Šo informāciju, protams, centās pavairot Baznīcai un ticībai naidīga laicīgā prese. Tad Vatikāna preses sekretārs doktors Joahims Navarro-Valls mēnesi vēlāk, 6.augustā, iesniedza Katoļu Informācijas Centrā šādu paskaidrojumu - Baznīcai ir pienākums sargāt savas kristīgās tautas ticības tīrību. Un ja Baznīca būtu Medjugorjē atradusi kaut ko neatbilstošu kristīgās ticības un morāles normām, tad Baznīca nedrīkstētu klusēt. Bet šobrīd Vatikāna oficiālā atziņa ir tāda, ka ikviens ir tiesīgs doties svētceļojumā uz Medjugorji. Turklāt ticīgie šais svētceļojumos ir tiesīgi aicināt sev līdzi priesteri.

***

Intervijā ar Viņa Ekselenci bīskapu Kurtu Knotcingeru, kurš vada institūtu Lurdas Mariāniskā Komiteja - bīskaps Pāvils Hnilica - jezuīts sacīja: oficiālais Baznīcas slēdziens par Medjugorji nebūs iespējams tik ilgi, kamēr turpinās parādības, bet šobrīd fakts, ka Baznīca neiebilst pret Medjugorji, pierāda to, ka Vatikāns neatrod Medjugorjē neko, kas būtu nesaskanīgs ar ticības un tikumības normām. Ja Roma Medjugorjē saskatītu kaut ko negatīvu, tad Baznīca, redzot miljonus svētceļinieku, kuri dodas uz Medjugorji, nekādā gadījumā nedrīkstētu klusēt, bet tai būtu pienākums izteikt savu dezaprobātu. 25.martā 1994.gada martā bīskaps Hnilica - pāvesta padomnieks par austrumu zemēm izvēlēja tieši Medjugorji, lai svinētu 10-to gadadienu, kopš svētais Tēvs Pāvils II uzupurēja Dievmātes Bezvainīgajai Sirdij Krieviju un visu pasauli. Sakarā ar šo jubileju bīskaps Hnilica ielūdza Dievmātes godinātājus no visas pasaules, lai atbrauktu uz Medjugorji un tā atjaunotu pasauli - uzupurēšanas aktu vienībā ar svēto Tēvu. Uz šī svinībām ieradās arhibīskaps Franičs, bīskaps Nikolass de Antonio no Jaunorleānas un daudzi citu priesteri, daudzi bīskapi no viss pasaules. Ar savām rakstiskām liecībām viņi izteica savu solidaritāti šim svinībām Medjugorjē. 1988.g. 5.augustā bīskaps Mihails Pfeifers no Santandželo diacēzes ordinārijas Teksasā ASV sniedza saviem ticīgajiem rakstu, kurš saucās - Dievmātes vēstījumi un Medjugorje, kurā lasām: manas vizītes laikā Ad limina apustulorum Romā kopā ar Teksasas bīskapiem 1988.gada aprīlī privātā sarunā ar svēto Tēvu es jautāju viņa viedokli par Medjugorji. Pāvests izteicās ļoti atzinīgi par notikumiem Medjugorjē. Ja kāds apgalvotu, ka Medjugorjē nenotiek nekas sevišķs, tas nozīmētu noliegt dzīves un lūgšanām piepildītas daudzu tūkstošu ticīgo liecības… Svētceļnieks …. bīskaps Vilhelms Egers Rožukroņa Dievmātes svētkos 7.oktobrī 1990.gadā sniedza savai diacēzei …rakstu par Dievmātes godināšanas tematu. Tur ir norādījumi arī attiecībā uz svētceļojumiem Medjugorjē. Vilhelms saka : tūkstoš pamācības no Medjugorjes ir virzītas uz katra indivīda dvēseles atjaunošanu, kā arī kopumā uz Baznīcas un pasaules atjaunotni. Tas ir sauciens- aicinājums uz lūgšanu un gandarīšanu. Medjugorje te ir daudziem kļuvusi kā lūgšanas un atgriešanās vieta. Seko liecība par pozitīvo viedokli attiecībā uz Medjugorji. Ir vairāku bīskapu ielūgumi, kuri atrodami Medjugorjes draudzes kancelejā attiecībā uz vizionāriem. Kādu ielūgumu parakstījis Slovākijas metropolīts arhibīskaps Jānis Sokol, kas arī pats personīgi apmeklējis Medjugorji. Kopā ar viņu bīskaps no Aloizs Tkač no Košices un grieķu katoļu bīskaps Hirka no Presovas. Pateicoties viņam Ivans Dragicevičs 1990.gada martā apmeklēja Slovākiju. Arhibīskaps Johans Joahims Degenhards savā ziņojumā diacēzei nosauca Medjugorji kā pamudinājumu ticīgās dzīves atjaunotnei, kurā viņš citēja kardinālu Racingeru un faktu, ka Medjugorje ir kā avots reliģiskās dzīves straumei. Arhibīskaps Degenhards savu privāto viedokli izsaka šādiem vārdiem: tāpat kā daudzās brīnišķās klasiskajās svētnīcās un svētceļojumu vietās, tāpat arī Medjugorjē mēs dzirdam nemitīgu aicinājumu garīgās dzīves atjaunotnei, dvēseles šķīstīšanai un aicinājumu uz atgriešanos. Var teikt, ka šis aicinājums attiecināms uz visu Baznīcu. Kardināls Siri no Ženēvas savu vērtējumu izteica bīskapam Hmilicam 1989.gadā: es ievēroju, ka cilvēki, kas atgriežas no Medjugorjes svētceļojumiem, kļūst it kā par apustuļiem. Viņi ievieš atjaunotni draudzēs un veido lūgšanu grupas. Viņi adorē Vissvētāko Sakramentu un organizē lekcijas, diskusijas un svētceļojumus un Medjugorji. Šīs lūgšanu grupas ietver sevī arvien plašākus ļaužu pulkus, tos, kas dod atdzimšanu Baznīcai.

Publicēts ,,Gebietsakcion” 1994.gada 4.numurā.

1985.gadā kardinālu kolēģijas senjors kardināls Mandelo Rosi piešķirot goda balvu ‘’….’’ Paziņoja: , es kā komisijas vadītājs piešķiru literāro apbalvojumu grāmatai 1000 satikšanās ar Dievmāti Medjugorjē Kurā tēvs Janko Bubalo - kapucīns atstāsta savas sarunas ar vizionāriem. Arhibīskaps Gregors Jānis no Singapūras un Filips Hanans no Ņuorleānas publiski atzina, ka par garīgo atdzimšanu viņa diacēzēs ir jāpateicas Medjugorjei. Nekad līdz šim mēs neredzējām tik pilnas baznīcas ikdienas Svētajās Misēs. Mēs esam liecinieki tam, kādus augļus nes šie notikumi Medjugorjē. Homīlijā svētās Mises laikā Fatimā 13.oktobrī 1995.gadā kardināls Juzefs Klems Polijas primass sacīja : pateicoties Dieva Mātei, Baznīcas Mātei cilvēki kļūst tuvāki cits citam. Lurdā, Fatimā un Medjugorjē, Balkānu kalnos, ne tikai mēs saņemam Dieva mieru, bet arī stiprinājumu savā ticībā. Nākošā mēnesī kardināls Ruids Ekevarija savas homīlijas laikā Ekvadorā sacīja: ar manu klātbūtni šeit gribu izteikt pārliecību, ka Baznīcas atjaunotne plūst no tām grupām, kuras savu ierosmi rod Medjugorjē. Baznīcas atjaunotne, pateicoties Medjugorjei, vērojama gan Ekvadorā, gan visā pasaulē. Mūžībā aizgājušais kardināls Františeks Tomašeks konferencē 1987.gada 21.novembrī sacīja: priesterim, kurš grib braukt uz Medjugorji, es saku: vissvarīgākā ir tava personīgā pieredze. Šai pieredzei vairs nav vajadzīgi papildus argumenti un vārdi, Dieva tuvuma pieredze - tas ir izšķirošais. Tā visu to, ko mēs esam pieredzējuši, vajag nest tālāk un nodot citiem.

Gebeitsakcion 1888.g. 1 numurs

***

Draudzes grāmatās ir uzskaitīti aptuveni 45.000 garīgās kārtas pārstāvju, kuri ir apmeklējuši Medjugorji. Aptuveni 200 bīskapu, tajā skaitā 10 kardinālu ir pārstāvējuši visus kontinentus. Viņi ieradās šeit, lai spētu izteikt savu viedokli. Savu aprobātu un prieku citu starpā ir izteikuši:

Kardināls Timotijs Mannings, Los Andželosa, ASV

Kardināls Emmanuēls Vamala, Kampala, Uganda,

Kardināls Žans Mergo, Port Luisa, Mauritānija,

Arhibīskaps Gabriēls G. Ganaka, Josa, Nigērija,

Arhibīskaps Frane Franičs (pensionēts), Splita, Horvātija,

Arhibīskaps Franks Perko, Belgrada, Jaunā Dienvidslāvija,

Arhibīskaps Patriks Floress, San Antonio, Teksasa, ASV,

Arhibīskaps Filips Hannans, Jaunorleāna, Luiziāna, ASV,

Arhibīskaps Džuzepe Kasale, Fodžija, Itālija,

Arhibīskaps Donāts Šiasons, Monktona, Kanāda,

Arhibīskaps Sablans Apurons, Guama, Okeānija,

Arhibīskaps Džordžs Pīrss, Suva, Fidži,

Arhibīskaps Pantins Antonijs, Trinidada, Antiļu salas,

Arhibīskaps J. J.Degenhards, Paderborna, Vācija,

Arhibīskaps Edvardo G.Amarals, Maceijo, Brazīlija,

Arhibīskaps Hose Ipolito de Morais, Lorena, Brazīlija,

Arhibīskaps Žans Šabērs, Perpiņjana, Francija,

Arhibīskaps Emanuels Miliņjo, Zambija,

Arhibīskaps Francisko Spanedda, Oristano, Itālija,

Arhibīskaps D'žulio Kalabrese, apustuliskais nuncijs, Argentīna,

Bīskaps Nikolass D`antonio, Jaunorleāna, ASV,

BīskapsKarls A.Fišers, Los Andželesa, Kalifornija, ASV,

Bīskaps Stenleis Otts, Baton Rouge, Luiziāna, ASV,

Bīskaps Patriks Cīmans, Los Andželosa, Kalifornija, ASV,

Bīskaps H.J.Kenedijs, Armidāle, Austrālija,

Bīskaps Tomass O`konels, Los Andželosa, ASV,

Bīskaps J.Karboni, Macerata, Itālija,

Bīskaps Hose Gabriels Diazs Kueva, Gvaijakvila, Ekvadora,

Bīskaps Lorenss Graciano i Antionelli, San Migela, Salvadora,

Bīskaps Sīmuss Hegartijs, Donegala, Īrija,

Bīskaps Paolo Hnilica, Rusado titulārbīskaps, Itālija,

Bīskaps Murilo Krīgers, Santa Katarina, Brazīlija,

Bīskaps Mailzs Makkeons, Banbarija, Austrālija,

Bīskaps Tomass Makmahons, Brentvuda, Anglija,

Bīskaps Gratians Mundabans, Bijnoras province, Indija,

Bīskaps M.Kvedraogo, Kvahigouva, Burkina Faso,

Bīskaps Timotejs Pirigiša, Bukavu, Zaira,

Bīskaps Matiass Čimole, Lilongve, Malavija,

Bīskaps Antonio Tobiass, San Fernando, Filipīnas,

Bīskaps Daniels Tomasella, Marilija, Brazīlija

Bīskaps Severiano Potani, Solvezi, Zambija,

Bīskaps Hilario Čavezs Hoija, Kasas Grande, Meksika,

Bīskaps Hermins Santana, San Huana, Puerto Riko,

Bīskaps Andželiko Melotto, (pensionēts) Solola, Gvatemala,

Bīskaps Karls Ponveizers (pensionēts), Vīne, Austrija,

Bīskaps Moriss Sēkvets, Otava, Kanāda,

Bīskaps Huans Rodolfo Laise, San Luisa, Argentīna,

Bīskaps Manuels Menendess, San Martin, Argentīna,

Bīskaps Lahaens Petruss Franss, Sakanija, Zaira,

Bīskaps Aloizio Hose Leals Penna, Bauru, Brazīlijja,

Bīskaps Džordžs Spelcs, St. Klauda, Minesota, ASV,

Bīskaps Janošs Penzess, Subotica, Jaunā Dienvidslāvija,

Bīskaps Vitalis Djebarus, Bali, Indonēzija,

Bīskaps Patriks Kvenons, Manila, Filipīnas,

Bīskaps Franks Hilarijs, Ņujorka, ASV,

Bīskaps Mogeds Elhahems, Beiruta, Libāna,

Bīskaps Staņislavs Hirokaradjuks, Kijeva, Ukraina,

Bīskaps Rikardo Ramirezs Las Kruces, Jaunmeksika, ASV,

Bīskaps Armando Ohoa, Los Andželesa, Kalifornija, ASV,

Bīskaps Raimonds Mpezele, Livingstona, Zambija,

Bīskaps Žans-Luiss Zōbidons, Kvebeka, Kanāda,

Bīskaps Bonaventura da Ganji, Itālija,

Bīskaps P.Makhju, Kanāda,

Bīskaps Tomass Konnolijs, Beikera, Kalifornija, ASV,

Bīskaps Homero Leite Meira, Irecce, Brazīlija,

Bīskaps Luiss Marija Estrada, Izabala, Gvatemala,

Bīskaps Serafino Spreafiko, Grajau, Brazīlija,

Bīskaps Andre Rišārs, Baturrsta, Kanāda,

Bīskaps Jeronimo Prigione, Lauriako titulārbīskaps, Meksika,

Bīskaps Džons Mouns, Glasgova, Skotija,

Bīskaps Donalds Mone, Stoktona, Kalifornija, ASV,

Bīskaps Karloss Talavera, Meksika,

Bīskaps DomingosVišņevskis, Apukarana, Brazīlija,

Bīskaps Daniels Nunezs, Čirikvi, Panama,

Bīskaps J.Jobsts, Brūma, Rietumaustrālija,

Bīskaps Nikola de Andželis, Toronto, Kanāda,

Bīskaps Pīrss Lacejs, Toronto, Kanāda,

Bīskaps Romans Danilaks, Toronto, Kanāda,

Bīskaps Bazils Saskatons, , Kanāda,

Bīskaps Sebastjans Olinda, Brazīlija,

Bīskaps Ričards Parimē, Oranža, Kalifornija, ASV,

Bīskaps Agostinjo Kists, Diamantino, Brazīlija,

Bīskaps Lorenco Kastellani, Roma, Itālija,

Bīskaps Isidoro Kvinoness Barraza, Meksika,

Bīskaps Džuzeppi Varelanga, Salerno, Itālija,

Bīskaps Mikaels Vivhars (bizantiešu) Čikāga, ASV,

Bīskaps Frančesko Mirabella, Palermo, Itālija,

Bīskaps Rubens H. Di Monte, Avellanada, Argentīna,

Bīskaps Žoržs Lagrānžs, Gapa, Francija,

Bīskaps Josips Uhačs, Horvātija,

Bīskaps Antuns Hofmans, Passau, Vācija,

Bīskaps Kristians Verners, Vīne, Austrija,

Bīskaps Masseroni, Mondovi, Itālija,

Bīskaps Tonino Bello, Molfetta, Itālija,

Bīskaps Pjērs Dumēns, San Hose, Kalifornija, ASV,

Bīskaps Augustins Harris (pensionēts), Midlsborou, Anglija,

Bīskaps Zbigņevs Kraševskis, Varšava, Polija,

Bīskaps Marčelo P. Karvalherija, Guarabire, Brazīlija,

Bīskaps Mario Cančiin, Fidena, Itālija,

Bīskaps Žilberts Obrī, Mauricija salas, kā arī daudzi citi.

Daudzi bīskapi, kuri personīgi nav apmeklējuši Medjugorji, ir piedzīvojuši šo notikumu labos augļus. Daudzi no viņiem ir atklāti izteikuši savu ticību Dievmātes klātesamībai Medjugorjē.

Lūk, daži uzvārdi:

Kardināls Džozefs Bernardīns, Čikāga, Ilinoisa, ASV,

Kardināls Jaime Sin, Manila, Filipīnas,

Kardināls Edvards Bede Klansi, Sidneja, Austrālija,

Kardināls Bernardino Eheverrija Ruizs, Kvito, Ekvadora,

Kardināls Džuzepe Siri, Genuja, Itālija,

Kardināls Františeks Tomašeks, Čehija,

Kardināls Hanss Hermans Groers, Vīne, Austrija.

Kardināls Franjo Sapers (bijušais Ticības Mācības Kongregācijas prefekts),

Kardināls Augustīns Maijers, (Pāvesta Komisijas Ecclesia Dei vadītājs),

Kardināls Silvano Piovanelli, Florence, Itālija,

Kardināls Džozefs Gordons Grejs, Edinburga, Skotija,

Kardināls Ali Lebruns, Karakasa, Venecuēla,

Kardināls Ernesto Kovripio, Mehiko, Meksika,

Kardināls Andželo Rossi, Roma, Itālija,

Kardināls Džons Džozefs Karberijs, Sent Luisa, ASV,

Kardināls Hanss Urss fon Baltazars, (designēts), Itālija,

Kardināls Alfonss Marija Stiklers, Roma, Itālija,

Kardināls Korrado Ursi, Neapole, Itālija,

Kardināls Huans Hesus Pasadas, Gvadelajara, Meksika,

Kardināls Gregorijs Jangs Sooi Ngeans, Singapūra,

Arhibīskaps Jans Sokols, Trnava, Slovākija,

Arhibīskaps Daniels Šēhans, Omaha, Nebraska, ASV,

Arhibīskaps Luizs Sainz Hinojosa, La Paz, Bolīvija,

Arhibīskaps Hose M.Navas, (Ekvadoras Bīskapu Konferences vadītājs),

Arhibīskaps Andželo Kims, (Korejas bīskapijas vadītājs)

Arhibīskaps Leonards Antonija Faulkners, Adelaida, Austrālija,

Arhibīskaps Vilfrīds Napiers, Durbana, Dienvidāfrika,

Bīskaps Brendans Olivjers Komiskejs, Veksforda, Īrija,

Bīskaps Bosko Lin Chi-nan, Kaohsijunga, Taivāna,

Bīskaps Pauls Valdšmits, Portlande, Oregona, ASV,

Bīskaps Pauls Shan Kuo-hsi, Taivāna,

Bīskaps Džozefs Vang-Ksu-jungs, Taivāna,

Bīskaps Lūkass Lin Hsien-Tang, Taivāna,

Bīskaps Domingos Lam Ka Tseung, Makao,

Bīskaps Kenets Steiners, Portlande, Oregona, ASV,

Bīskaps Džons Šīts, Indiana, ASV,

Bīskaps Džozefs Divains, Montervella, Skotija,

Bīskaps M. Kuve de Murvills, Birmingema, Anglija,

Bīskaps Ambrozijs Grifits, Ņūkāstla, Anglija,

Bīskaps Vincents Logans, Dankelda, Skotija,

Bīskaps Mario Konti, Aberdēna, Skotija,

Bīskaps Kevins Rafertijs, Ausuaga, Skotija,

Bīskaps Čārlzs Grāmans, Dalasa, Teksasa, ASV,

Bīskaps Diba, Fulda, Vācija,

Bīskaps Inocents Lotockis (pensionēts) Bizantiešu draudze Čikāgā, ASV,

Bīskaps Tomass Makmahons, Brentvuda, Londona, Anglija,

Bīskaps Edvards Kojnoks, Rožnava, Slovākija,

Bīskaps Reginalds Kavkuts, Keptauna, DĀR.

***

Apustuliskais nuncijs Dienvidslāvijā, bīskaps Frančesko Kolasuono, kurš tajā pat laikā ir arī Apustuliskās Galvaspilsētas pārstāvis Krievijā, 1985.gada 31.jūlijā teica: ''Medjugorje ir gadsimta notikums. Tāpēc mums to ir jāizpēta ļoti precīzi gan no teoloģiskā, gan no zinātniskā redzes viedokļa. ''

Deniss Nolans no ASV ir apkopojis 40 bīskapu (tostarp 10 kardinālu) liecības un publicējis ar nosaukumu ''Medjugorje: patiesības un rīcības laiks'' (Medjugorje: A Time For Truth And A Time For Action).

Kā piemēru minēsim kardināla Tomašeka vārdus: ''It īpaši esmu pārliecināts par to, ka Medjugorje ir Lurdas un Fatimas turpinājums. Soli solim Bezvainīgā Marijas Sirds tuvojas savam triumfam. Esmu dziļi pārliecināts, ka Medjugorje ir tam apliecinājums. '' (Gebetsaktion#17, 1990. ).

Lūk, itāļu bīskapa J.Karboni viedoklis: ''Kad es apmeklēju parādīšanās vietas, tad ne jau tāpēc, lai apbrīnotu baznīcas vai monumentus. Tādās reizēs es sēžu konfesionālā un caur grēksūdzēm nosaku parādīšanās vietas patieso vērtību. Es biju arī Medjugorjē. Es nemeklēju tikšanās nedz ar vizionāriem, nedz ar priesteriem. Es divas dienas vienkārši uzklausīju grēksūdzes un ar to pietika, lai manī rastos pārliecība, ka mūsu Tēvs ir klātesošs Medjugorjē, vienlīdz, kā arī mūsu Dievmāte!'' (Citēts no ''Echo of Medjugorje'', 1987.g. 07.).

Skotijas kardināls Gordons Džozefs Grejs apstiprināja: ''Es zinu, ka Svētais Tēvs vēlējās Jaunavas Marijas gadu, domājot par Medjugorjes Dievmāti. Es zinu, ka Svētais Tēvs atzīst šo parādīšanos, jo daudzi fakti norāda uz tās autentiskumu. '' (The apparitions of Medjugorje: A Critical Consideration, Ivan Kordič, K.Fresimeir, Zagreb, 1994. , 70. lpp. ).

Bīskaps Džons Magī, bijušais Sv. Tēva sekretārs izteica savu viedokli: ''Bez mazāko šaubu ēnas šī parādīšanās ir pilnīgi reāla un nenoliedzama. '' (Deivida Littla intervija, Medjugorje Reflections, Bedard, 85. lpp. ).

Bīskaps Muriljo Krīgers no Brazīlijas: ''Mēs, 3 bīskapi un 33 priesteri rītdien dodamies no Medjugorjes uz Romu. Atrodoties ceļā no Brazīlijas uz Romu, mums bija tikai viena vēlēšanās: apmeklēt Medjugorji un divas nedēļas pilnībā nodoties Marijas aicinājumiem. Tomēr mēs nebijām pat iedomājušies, cik daudz brīnišķīgu žēlastību mūs tur sagaida. '' (Homīlija Medjugorjē 1988.g. 21.janvārī).

Divus gadus vēlāk tas pats bīskaps intervijā National Catholic Register (ASV) 1990.gada 19.aprīlī atzīmēja: ''Man bija izdevība sarunāties ar Sv. Tēvu 1990.gada 24.februārī. Es pastāstīju, ka esmu jau trīs reizes apmeklējis Medjugorji un, ka plānoju turp doties nākošo nedēļu. Sv. Tēvs atbildēja: ''Medjugorje ir apbrīnojams garīgais centrs!''

Viss kontinents ir atzinis Medjugorji! Austrālijas kardināls Edvards Bedē Klansī aicināja visus šī kontinenta bīskapus atļaut Ivanam, vienam no vizionāriem, kā arī tēvam Slavko no Medjugorjes, ierasties Austrālijā un tikties ar ticīgajiem diecēzēs. Šādā veidā 1993. gada janvārī viņi tikās ar 150.000 ticīgajiem.

Vēl daudzi jo daudzi bīskapi ir uzņēmuši vizionārus savās diecēzēs. Daži viņus ir uzņēmuši arī savās rezidencēs. Bīskaps Hmilica kopā ar vizionāri Mariju Pavloviču 1991.gadā apmeklēja Krieviju. Beļģu kardināls Godfrīds Daneels uzaicināja vizionāru Ivanu uz privātu tikšanos viņa apmeklējuma laikā Beļģijā 1994.gada augustā.

1992.gada 15.janvārī (7 mēnešus pēc kara sākuma) kardināls Franjo Kuharičs, Horvātijas bīskaps, svinīgi novēlēja savu tēvzemi, lūdzot Dievmātes palīdzību, Bezvainīgajai Marijas Sirdij un nosauca Viņu par Miera Karalieni. Turpat pirms konsekrācijas lūgšanas uzsākšanas vienotībā ar Horvātijas Bīskapu Konferences locekļiem un 10.000 ticīgajiem, kardināls teica: ''Daudzi cilvēki visā pasaulē tic, ka Dievmāte ir apmeklējusi Hercegovinas kalnus un kā Miera Karaliene Medjugorjē aicina uz atgriešanos un mieru. . .

Sabiedrībai, kas ar šokējošu ņirgāšanos deklarē, ka pie ieročiem, lai nogalinātu cilvēkus, ķeras Dieva vārdā, Dievs parāda mātišķās sirds spēku! Viņš sūta Vissvētāko Jaunavu Mariju tieši šajā laikā un uz šādu pasauli, lai no jauna tuvinātu cilvēkus vienīgajam glābējam.

Savos aicinājumos Baznīcai un pasaulei Dievmāte atsaucas uz Jēzus aicinājumu: ''Laiks ir piepildījies un tuvu ir Dieva valstība. Atgriezieties un ieticiet Evaņģēlijam!'' (Mk. 1, 15. )

Tas, kurš Viņai ieticēs, noteikti atradīs Pestītāju! Viņa ikvienam ar mātes roku norāda ceļu uz pestīšanu! Ar šādu ticību mēs vēlamies šobrīd paļauties, atdoties un novēlēt sevi Viņai - Miera Karalienei!''

1992.gada 27.septembrī ''Gebietsaktion'' sniegtajā intervijā kardināls Kuharičs atzīmēja: ''Cilvēkiem, kuri tic un ir pārliecināti par savu sirdsapziņu, ka, vadoties no Dievmātes aicinājumiem, ir jāaicina cilvēkus uz labo, uz atgriešanos un mieru - tas ir jādara. Tā ir sirdsapziņas lieta. ''

1983. gadā kardināls, sarunā ar savu draugu Dāvidu di Plesī teica: ''Kā gan es varu šaubīties par to, ka Medjugorje ir Dieva roku darbs? Vai tu maz zini, ka pusmiljons jauniešu ir upurējuši sevi Kristum?! Dievs atdzīvina šo zemi! Ik sestdienu un svētdienu ir nepieciešami 50-60 priesteri tikai tamdēļ, lai uzklausītu grēksūdzes un sniegtu padomus šiem jaunajiem cilvēkiem! Un tas viss notiek, pateicoties parādīšanām. ''

Bijušais Vasarsvētku kustības dibinātājs Dāvids di Plesī citēja kardināla liecību savā pēdējā grāmatā ''Simple and Profound'' (Vienkāršs, bet svarīgs) (Paraclete Press, 1985. ASV).

1994. gadā bīskapi M.Kuvē de Murvils, Tomass Makmahons un Ambrosijs Grifits viesojās Anglijā, kur kopā ar Ivanu Dragiceviču un tēvu Slavko koncelebrēja Sv. Mises upuri.

Amerikā tikai 1993.gadā vien notika aptuveni 100 konferences, kas bija veltītas Medjugorjes Dievmātes aicinājumiem.

Atklājot 1991.gadā starptautisko konferenci, veltītu Medjugorjei Dievmātes Universitātē, bīskaps Nikolass d`Antonio atzīmēja: ''Medjugorjē notiek daudz vairāk atgriešanās faktu, nekā jebkurā citā pasaules vietā. Es nespēju atcerēties vēsturē kaut ko tādu, kas līdzinātos notikumiem Medjugorjē!''

Savā uzstāšanā Starptautiskajā Konferencē Dievmātes Universitātē 1994.gadā bīskaps Hnilica citēja Sv. Tēva vārdus, kas bija adresēti amerikāņu svētceļniekiem, kuri devās mājup: ''Jaunava no Medjugorjes izdziedēs Ameriku!''

***

Medjugorji apmeklējušo priesteru skaits aizvien pieaug. Viņi ierodas šeit nevien tāpēc, lai sniegtu garīgo palīdzību svētceļniekiem, bet arī tāpēc, lai pievienotos Dievmātes aicinājumu sekotāju pulkiem.

Parasti lielāko laika daļu viņi pavada konfesionālā, kur piedzīvo pārsteidzošus pārdzīvojumus. Atgriezušies mājās, daudzi no viņiem atzīst: ''Kā garīgs tēvs es neko tamlīdzīgu iepriekš nebiju piedzīvojis. ''

No mūsu gadsimta lielākajiem teologiem citēsim vienu no viņiem - kardinālu Hansu Ursu fon Baltazaru. Lūk, viņa liecība: ''Medjugorjes teoloģija ir caurstrāvota ar patiesību. Esmu pilnīgi pārliecināts par tās patiesumu. No katoliskā redzes viedokļa viss, kas attiecas uz Medjugorji, ir autentisks. Viss, kas tur norisinās, ir tik neapšaubāms, tik pārliecinošs!'' (Intervija, sniegta tēvam Ričardam Folejam SJ 1985.g. novembrī).

Fon Baltazars tikās ar Mariju Pavloviču Vācijā, bet drīz pēc tam tika iecelts par kardinālu. Savā intervijā presei viņš teica: ''Attiecībā uz Medjugorji ir jābaidās tikai no viena – paiet garām to neievērojot!''

No lielāko Kristus apliecinātāju vidus minēsim Māti Terēzi un ieklausīsimies viņas vārdos, ko viņa teikusi svētceļniekiem, kuri devās uz Medjugorji: ''Sakiet visiem tiem, kuri ierodas Medjugorjē: lūdziet Vissvētākajai Jaunavai no Medjugorjes, lai Viņa dotu mums zāles pret Aids!''

''Es pateicos Dievmātei no Medjugorjes. Es pateicos Dievam par to, ka Viņš mūs vada tieši tādā veidā šajos laikos. ''

1992.gada 8.aprīlī Māte Terēze pašrocīgi uzrakstīja Denisam Nolanam: ''Mēs visi skaitām ''Esi sveicināta'' pirms katra Sv. Mises upura, domājot par Medjugorjes Dievmāti. '' (1991. gada 12.augustā Māte Terēze nodeva Denisa Nolana rokās visas savas vēstules Medjugorjes sakarā, kā arī deva rakstisku piekrišanu to publicēšanai, lai nerastos šaubas par to autentiskumu: ''Es dodu tev šo atļauju, lai Tu caur maniem vārdiem kalpotu Dieva godam un dvēseļu labumam. '')

***

No lielāko Baznīcas personību vidus savu ticību Medjugorjei vairākkārt apliecinājis arī pats Svētais Tēvs. Kardināls Tomašeks publiski paziņoja par Sv. Tēva nostāju viņa paša klātbūtnē, ''jo, ja viņš nebūtu Svētais Tēvs, pats personīgi aizbrauktu uz Medjugorji, lai palīdzētu darbā ar svētceļniekiem''. Svētais Tēvs mudināja apmeklēt šo vietu priesterus un bīskapus. Viņš personīgi pieņēma audiencē Medjugorjes vizionārus, kuru vidū bija arī Mirjana Dragiceviča. Pirmās vizītes laikā Sv. Tēvs sarunājās ar Mirjanu privāti 20 minūtes. Vizionāre paziņoja, ka neatklās šo sarunu detalizēti, atsaucoties uz Svētā Tēva vārdiem: ''Ja es nebūtu Svētais Tēvs, es jau būtu Medjugorjē. ''

Lūk, daži Sv. Tēva izteicieni, kas ir viņa paša, vai liecinieku apstiprināti.

Sarunā ar bīskapu Hnilicu 1989.gada 1.augustā Svētais Tēvs teica: ''Pasaule šodien ir zaudējusi pārdabiskumu. Daudzi cilvēki to bija meklējuši un atrada to Medjugorjē caur lūgšanu, gavēni un grēksūdzi. ''

1984.gadā Sv. Tēvs teica: ''Medjugorje ir Fatimas piepildījums un turpinājums. "

Arhibīskaps Andželo Kims, Korejas Bīskapu konferences priekšsēdis, intervijā nedēļas laikrakstam ''Korean Katholic'' 1990. gada 11. novembrī pieskārās sekojošam dialogam ar Jāni Pāvilu II: ''Pateicoties Tev, Polija nokratīja komunisma jūgu ''. Svētais Tēvs atbildēja: ''Nē, ne jau man, bet gan pateicoties Vissvētākajai Jaunavai, kā Viņa pati to apliecina Fatimā un Medjugorjē. ''

Laikrakstā ''L`Homme Nouveau'' 1991.gada 3.februārī tika ievietota arhibīskapa no Kzangju saruna ar Svēto Tēvu. ''Korejā, Nadju pilsētā atrodas Dievmātes statuete, kura raud. ''

Uz to Sv. Tēvs atbildēja: ''Un jūsu zemē, tāpat kā Dienvidslāvijā, arī ir bīskapi, kuri netic. . . Tomēr jums ir jāņem vērā cilvēku reakcija, personīgās atgriešanās. . . Tas viss ir saskaņā ar Evaņģēliju. Visiem šiem faktiem ir jābūt precīzi izpētītiem. ''

Arhibīskaps Patriks Floress no San Antonio Teksasā 1989. gada augustā paziņoja: ''Kad es tikos ar Sv. Tēvu, jautāju viņam, kā mums ir jāreaģē uz to, ka tik daudz cilvēku dodas uz Medjugorji? Sv. Tēvs atbildēja: ''Ļaujiet viņiem braukt. Viņi dodas turp, lai lūgtos. Kad arī Tu turp dosies, palūdzies arī par mani. Bieži vien ticīgie seko bīskapiem viņu pēdās. Nereti arī bīskapi seko ticīgajiem. '' (''Message de Paix'', Montreal, 11. 12. 89. ).

1993. gada 24. novembrī Indijas okeāna Bīskapu Konferences laikā visi bīskapi bija pulcējušies pusdienās pie Sv. Tēva. Sarunas laikā, kas skāra aktuālo situāciju, kā arī pasaules veltīšanu Bezvainīgajai Marijas Sirdij, kas notika 1984.gada 25.martā, Sv. Tēvs teica: ''Vissvarīgākā ir atgriešanās, pateicoties Dievmātes palīdzībai. '' Uz jautājumu: ''Vai tā, kā Medjugorjes vēstījumā?'' Sv. Tēvs atbildēja: ''Kā saka Urss fon Baltazars, Marija ir Māte, kura vēlas pasargāt savus bērnus. Lielākā Medjugorjes problēma ir tā, ka parādīšanās norisinās tik ilgi un to tādēļ nav iespējams oficiāli apliecināt. Tomēr apsolījumi tiek doti īpašā kontekstā un skar situāciju valstī. ''Vēstījumos ir runa par mieru, par attiecībām starp katoļiem, musulmaņiem un pareizticīgajiem. Tieši šeit ir rodama atslēga tam, lai izprastu to, kas notiek pasaulē, kas to sagaida nākotnē. '' (Bīskapa Žilbēra Obrī liecība)

Vizionāru garīgais tēvs Jozo Zovko savas vizītes laikā Romā 1992. gada 17.jūnijā uzklausīja šādus Sv. Tēva vārdus: ''Es dodu tev savu svētību. Esi drošsirdīgs - es esmu ar tevi. Pasaki Medjugorjei, ka es esmu ar tevi. Sargā Medjugorji!''

Arhibīskaps Žans Šabērs no Perpiņjanas Francijā saka: ''Medjugorje ir atbilde uz visām mūsdienu pasaules aktuālākajām problēmām. Es zinu, ka Sv. Tēvs ir dziļi pārliecināts par parādīšanās autentiskumu. '' (Nasa Ognjista, 1991. gada novembris. )

***

Vairāki ''Miera Centri'' (Centers for Peacce) 1994. gada rudenī aktīvi piedalījās tēva Slavko no Medjugorjes apustuliskajam svētceļojumam 1995. gada janvārī un februārī pa Dienvidameriku. Asunsjonas arhibīskaps, Viņa Ekselence Felipe Santjago Benitezs no Paragvajas vēl aizvien svārstījās. Viņš nebija pārliecināts, vai vajadzētu dot atļauju diskusijām par Medjugorjes tēmu norisināties baznīcās. Tāpēc viņš lūdza rakstisku ieteikumu, kas skāra tēvu Slavko, no Mostaras bīskapa un franciskāņu provinciāla.

Savas vizītes laikā Romā 1994. gada novembrī arhibīskaps jautāja Sv. Tēvam, vai ir attiecīgi dot atļauju tikšanās organizēšanai Medjugorjes garā ar priesteri no Medjugorjes? Sv. Tēvs atbildēja: ''Piekrīti visam, kas saistās ar Medjugorji. ''

Pēc šīs atbildes arhibīskaps Benitezs saprata, ka jebkādas citas rekomendācijas ir liekas. Viņš piezvanīja uz vienu no Miera centriem un deva savu piekrišanu, jo pats Sv. Tēvs ieteica tā rīkoties.

Vēsts par to, ka Sv. Tēvs teicis: ''Piekrīti!'', zibenīgi izplatījās pa visu Dienvidameriku, kam sekoja sirsnīga tēva Slavko vēstījuma uzņemšana astoņu Latīņamerikas valstu baznīcās un katedrālēs.

Neskaitāmi ir Sv. Tēva vārdi, kas pamudina bīskapus un priesterus doties svētceļojumos uz Medjugorji, kā arī aicinājumi uz lūgšanu. Vēl jo vairāk - Sv. Tēvs ik mēnesi lasa Medjugorjes Dievmātes aicinājumus, kā arī ziņas no Medjugorjes izdevumā ''Echo of Medjugorje''. Ir jāatceras, ka tad, ''kad runājam par pareģojošām parādīšanām, Sv. Tēvs paliek īpašs tiesnesis'' (Pāvests Leons X, V Laterānas Koncils).

Katoļu informācijas aģentūra Romā, savā izdevumā ''Il Messaggero'' 195. gada 6. februārī raksta: ''Dievmātes statuete, kas tika atvesta no Medjugorjes uz Čivitakio pilsētu, 14 reizes ir raudājusi asiņainām asarām 1995.gada sākumā. Šo fenomenu pēc divu gadu ilgiem pētījumiem teologu un ekspertu grupa atzina par pārdabisku. ''

Kad 1995. gada 17. jūnijā Dievmātes figūru parādīja ticīgajiem, bīskaps Griljo 30.000 personu (tajā skaitā 24 priesteru) klātbūtnē paziņoja: ''Par šo žēlastību mēs pateicamies Medjugorjei. ''

***

1992. gada aprīlī aptaujā, kas tika publicēta preses izdevumā ''Medjugorje Gebetsaktion'', Horvātijas arhibīskapam kardinālam Franjo Kuharičam tika uzdots jautājums: ''Vai Jūsu Ekselencei nešķiet, ka mēs neesam saklausījuši Miera Karalienes saucienu un aicinājumu; ka esam to ignorējuši? Varbūt tikai tad, kad mēs Viņai ieticētu, cilvēkiem būtu pieejamas neizsmeļamas žēlastības?''

Kardināls uz to atbildēja: ''Šis jautājums paliek atklāts. ''

Dr. Maksa Domeja intervijā ar bīskapu Franjo Komariču, komisijas vadītāju, pēdējais atzina: ''Medjugorje ir fenomens pats par sevi, tomēr Baznīca vēl nav pateikusi savu galavārdu šajā jautājumā. Jums jau ir zināmi Dienvidslāvijas Bīskapu Konferences paskaidrojumi, kas balstās uz līdzšinējiem pētījumiem. Tas nozīmē, ka izmeklēšanas darbs vēl nav galā, jo diemžēl izcēlās karš. Ir teikts, ka Medjugorji mums jāuztver kā lielu notikumu. No tā, ko es zinu, var secināt, ka visā pasaulē šis notikums dod labus augļus, tomēr dažus faktus vēl ir jānoskaidro. Mēs gaidām arī uz Pāvesta un Baznīcas Maģistrāta spriedumu. '' (Medjugorje Gebetsaktion, 1994.g. 4.kvartāls. )

1995. gada februārī daži horvātu bīskapi tikās ar Pāvestu. Viens no bīskapiem atceras, ka tikšanās laikā bīskaps Zaničs (pensionētais Mostaras bīskaps) jautājis Sv. Tēvam: ''Jūsu Svētība, kad Jūs ieradīsieties Sarajevā?

Jānis Pāvils II atbildēja: ''Biju cerējis, ka tu man jautāsi: kad apmeklēsi Medjugorji?''

1995.gada 6.aprīlī horvātu delegācija oficiālā vizītē tikās ar Sv. Tēvu. Ielūgto vidū bija arī viceprezidents Radičs (prezidenta Tudžmana pārstāvis), kā arī kardināls Kuharičs. Pēc oficiālā paziņojuma nolasīšanas Pāvests teica: ''Es vēlētos apmeklēt Splitu, Maria Bistricu un Medjugorji. '' (Slobodna Dalmaja, 1995, 8. 04. , 3. lpp. )

***

Ir acīmredzami, ka Medjugorjei ir arī savi ienaidnieki. Dziļi iesakņojušais antagonisms starp franciskāņiem un pasaulīgo klēru ir nepārprotami klātesošs. Garīgās cīņas vienmēr ir neatņemams faktors šādu žēlastību vietās.

Dedzīgs Medjugorjes pretinieks ir laikraksta ''Fidelty Magazine'' (Uzticība) izdevējs E. Makls Džonss. Sava pēdējā publiskā uzbrukuma noslēgumā, kas vērsts pret Medjugorji, bīskaps Pavao Zaničs minēja Džonsa brošūru kā ieteicamu ikvienam, lai uzzinātu patiesību par Medjugorji. Šeit ir vērts atcerēties tēvu Robertu Foksu, kurš bija šīs brošūras ievadraksta autors un viens no dedzīgākajiem Džonsa atbalstītājiem, tomēr galu galā mainīja savus uzskatus un to apliecināja ''Fatimas Ģimenē'': ''Kādu laiku atpakaļ uzrakstīju Maiklam Džonsam un izteicu lūgumu nelietot manu vārdu rakstā ''Medjugorje: noklusētā vēsture'' (Medjugorje: The Untold Story). Gribētu jūs lūgt vienoties ar mani lūgšanā par Maiklu Džonsu. Pēdējos gadus es arvien vairāk sāku šaubīties par zinātnes un žurnālistikas vienotību, par atbildību, kuru es reprezentēju savās publikācijās, minot neapstiprinātus faktus, kas bieži vien balstījās uz nepārbaudītiem informācijas avotiem. Naidīgums, kas balstīts uz nepatiesiem apvainojumiem, ir ļoti bīstams.'' (The Fatima Messenger 1992. g. jūlijs/augusts). Sīkāks šo notikumu izklāsts tika ievietots publikācijā ''Medjugorje: A time for truth and a time for action''.

Opozīcijā pret Medjugorji atrodas arī ''kontrreformācijas'' kustība, kuru vada abats no Nantes Francijā. Tēvs Žoržs de Nantess, kurš pirmais uzrakstīja un publicēja teoloģiska rakstura paziņojumu pret Medjugorjes notikumu autentiskumu, vairākkārt bija apvainojis Pāvestu Pāvilu VI un Jāni Pāvilu II herezijā. Ar viņa garadarbu ''Grāmata, kas apsūdz Jāni Pāvilu II herezijā, šizmā un skandalozumā'', tika iepazīstināts Vatikāns. Savā publikācijā Nantess centās panākt, lai Baznīca oficiāli nostādītu Jāni Pāvilu II tribunāla priekšā, kuru vadītu pats grāmatas autors, kurš sevi nosauc par ''augstāko ticības soģi''.

Atgriezīsimies vēlreiz pie visdedzīgākā Medjugorjes ienaidnieka, viņa ekselences Zaniča, bijušā Mostaras bīskapa. 1993.gada oktobrī Francijas TV raidījuma laikā bīskaps Zaničs noformulēja savu nostāju sekojoši: ''Vissvētākā Jaunava neparādās Medjugorjē. Viedoklis par parādīšanos ir kļūdains. Franciskāņi turpina slīgt melos. Visām šīm personām tagad ir jāsaka: protams, to visu mēs izdomājām. ''

Viņa Ekselence Ratko Peričs, jaunieceltais Mostaras bīskaps, šķiet, ir noskaņots iet to pašu ceļu. Tomēr, kopš 1986. gadā kardināls Ratzingers atstādināja bīskapu Zaniču no amata, vietējam bīskapam vairs nav brīvu tiesību nosodīt Medjugorjes notikumus. Šīs tiesības tika piešķirtas Bīskapu Konferences konsultatīvajai komisijai bīskapa Komaricas vadībā. Tomēr, neskatoties uz to, Mostaras bīskaps aizvien turpina izteikt savu viedokli Medjugorjes sakarā.

Sinodes laikā Romā 1994.gadā, kas bija veltīta tēmai par konsekratīvo dzīvi, bīskaps Peričs izteica savas bažas jautājumā, kuru viņš noformulēja kā ''interekleziālais ērkšķis viņa baznīcā'', paziņojot Sv. Tēvam un pārējiem bīskapiem: ''Iedomas par parādīšanām Medjugorjē ir izsaukušas lielu apjukumu un šķelšanos nevien lokālajā baznīcā. Mēs gaidām Apustuliskās Galvaspilsētas rīcību, kas būtu virzīta uz pilnīgu un stabilu Baznīcas vienotību. '' (Echo, #115, 1994. g. nov. Avvenire, 1994. g. 12. okt. )

1995. gada aprīlī uz vēsti par to, ka Sv. Tēvs vēlas ierasties Medjugorjē, bīskaps Peričs darīja zināmu savu nostāju: ''Es neesmu lūdzis Sv. Tēvu, lai viņš aizliegtu svētceļojumus uz Medjugorji, nedz arī, lai tos nosodītu kaut kādā veidā. Esmu vienīgi teicis: ''Lūdzu pastiprināt Baznīcas vienotību ar Medjugorji Mostaras diecēzē. ''

Lielas grūtības izmeklēšanas definitīvā slēdziena izdarīšanā rada tas fakts, ka parādīšanās turpinās. (Ja ir runa par to, tad vizionāri apgalvo, ka parādīšanās beigšoties līdz ar viņu nāvi. )

***

Ja ticīgie vēlas zināt Baznīcas viedokli, tad to viņi var rast Apustuliskās Galvaspilsētas ieceltā pilnvarotā izdotajā deklarācijā. Pārējā informācija ir vienīgi privāti viedokļi, kas nepretendē uz oficiālo statusu.

Ir svarīgi atšķirt divas acīmredzamas lietas: no vienas puses - katoļu draudzi, ar tās ticīgajiem un vietējam bīskapam pakļautajiem priesteriem un no otras puses - to fenomenu, kas tiek formulēts un uztverts kā parādīšanās, kas darbojas pats par sevi, neatkarīgi no ārējiem apstākļiem. Medjugorjes gadījumā šis fenomens neietilpst vietējās varas kompetencē. Tāpēc nav jācentrē uzmanība uz jebkādiem konfliktiem vai citām problēmām, kas skar draudzi vai tās priesterus, tādējādi meklējot negatīvos slēdzienus parādīšanos sakarā, it kā tā nebūtu Dievmāte, kas šajā draudzē parādās. Šādi argumenti ir nevietā, jo - vai tad Jēzus un Viņa Māte nebija izvēlējušies Nācareti par ''savu ciemu'', neskatoties uz vietējās sinagogas bēdīgo reputāciju?! Un - vai tad Jaunā Derība mums nerāda, ka pat vislabākajā draudzē ir iespējamas viltus praviešu iefiltrēšanās?

Ikvienā procesā ņem dalību trīs puses: prokurors, aizstāvis un atbildētājs (Medjugorjes gadījumā: bīskaps Komarica - komisijas priekšsēdis; Dr. Valls - Apustuliskās Galvaspilsētas pārstāvis un kardināls Ratzingers - Ticības Zinātnes Kongregācijas vadītājs. )

Daudzās valstīs tiek izplatītas apvainojoša satura brošūras un grāmatas, kas vērstas pret notiekošo Medjugorjē. To publicēšana bez attiecīgo Baznīcas instanču atļaujas ir negodīga un nekorekta rīcība, jo maldina to lasītājus. Viens no pēdējiem faktiem tika konstatēts Francijā 1996.gadā, kā jau minējām, kāds laikraksts publicēja rakstu par svētceļojumu aizliegumu, kas nāca klajā ar bīskapa Bretona ''svētību''. Tas bija kārtējais apvainojums. Daudzi cilvēki uz to reaģēja un tika publicēts oponējums, kuru šeit nosauksim par ''aizstāvēšanos''. Visbeidzot Dr. Navarro-Valls darīja galu šim konfliktam, izsakot savu kompetento un nosvērto viedokli. Ar to mums ir jāsaprot skaidru Baznīcas viedokli - šo apvainojumu nosodījums. 1997. gada 15. martā Medjugorji apmeklēja Horvātijas prezidents Tudžmans. Franciskāņu rezidencē viņš tikās ar Mostaras bīskapu Periču. Pēc šīs sarunas Tudžmans publiski paziņoja: ''Esmu divreiz ticies ar Sv. Tēvu un divreiz viņš man izteica vēlēšanos apmeklēt Medjugorji. '' Mostaras bīskapam ir labi zināma šī vēlēšanās. Tad kādēļ gan Jānim Pāvilam II netiek sniegta šāda iespēja? Ir jāizdara secinājums, ka viņš vienkārši nav saņēmis uzaicinājumu no bīskapa Periča apmeklēt viņa diecēzi.

Pēc bīskapa Puljiča uzaicinājuma Sv. Tēvs bija apmeklējis Sarajevu. Mēs zinām, cik ļoti Sv. Tēvs ciena atsevišķas personas. Neskatoties uz to, atrodoties Sarajevā (12-13 04. 1997. ), lai arī netiešā veidā, viņš izteica savu uzticību Medjugorjei. Arī Katedrālē, līdzīgi kā pēc Sv. Mises upura Kosevas stadionā, viņš papildināja iepriekš sastādītās homīlijas tekstu ar vārdiem: ''Miera Karaliene, lūdz par mums!'' Atgriezies Romā, trešdienas audiences laikā, viņš izteica apgalvojumu: ''Arī kara laikā svētceļojumi uz Dievmātes sanktuārijiem Bosnijā - Hercegovinā turpinās (. . . ), lai lūgtu no tautu Mātes un Miera Karalienes miera atgriešanos šajā reģionā. '' (1997.g. 16.o4. )

Tostarp Bosnijā - Hercegovinā ir tikai viens Dievmātes sanktuārijs - Medjugorje.

Jānis Pāvils II nevēlas nedz apsteigt notikumu gaitu, nedz uzspiest savu viedokli bīskapiem. Viņš sniedz ievērības cienīgu piemēru visai Baznīcai. Viņš ļauj, lai lūgšana paveic savu darbu savā laikā.

Atgādināsim, ka laikā, kad mēs publicējam šo brošūru, vairāki jautājumi parādīšanos sakarā jau ir noskaidrojušies:

-ikvienam ir tiesības doties uz Medjugorji privātā svētceļojumā;

-ikviens drīkst lasīt un publicēt Medjugorjes Dievmātes aicinājumus, jo Apustuliskā Galvaspilsēta nav izdarījusi aizlieguma formulējumu;

-tā kā Apustuliskā Galvaspilsēta pagaidām nav izteikusi savu galavārdu parādīšanu sakarā, šis jautājums paliek atklāts.

Mēs vēlamies nobeigt ar Dievmātes vārdiem, atbildot uz vizionāru jautājumu par parādīšanu atzīšanu no Baznīcas puses, ko Viņa teica 1996. gadā: ''Bez šaubām, ir jāpakļaujas Baznīcas autoritātēm. Tomēr, pirms Baznīca izteiks savu viedokli, ir jāpieaug garīgi, jo Baznīca nespēj runāt tukšumā, lai arī tā dotu apstiprinošu atbildi; bet tas nozīmē bērna attīstību. Vispirms notiek piedzimšana, tad - kristības, kam seko iestiprināšana. Baznīca apstiprina tikai to, kas ir piedzimis no Dieva. ''

* * *

Seši bērni no nabadzīgām ģimenēm - vai maz būtu iespējams spēlēt šādu komēdiju 16 gadu garumā?

Vai nelielas priesteru grupas ''falšs'' būtu spējīgs atgriezt pie ticības miljoniem cilvēku visā pasaulē un izdarīt tā, lai Kristus izmaina un apgaismo miljonu cilvēku dzīves?

Vai maz būtu iespējams atjaunot daudzu jo daudzu diecēžu garīgo dzīvi, kā arī radīt tūkstošiem lūgšanu grupu, apvienot tūkstošiem ģimeņu, kā arī dot impulsu neskaitāmiem paaicinājumiem uz priesterību un klosterdzīvi?

Vai gan ne pēc augļiem tiek pazīts koks?

PIELIKUMS.

Dienvidslāvijas Bīskapu Konferences Deklarācija, kas attiecas uz jautājumu par Medjugorji.

Kārtējās Dienvidslāvijas Bīskapu Konferences sesijas laikā Zadarā (Horvātijā), kas norisinājās 1991.gada 9-11.aprīlī, tika pieņemta sekojoša Deklarācija:

DEKLARĀCIJA.

Bīskapi jau no paša sākuma ir sekojuši notikumiem Medjugorjē ar Mostaras diecēzes bīskapa starpniecību, Mostaras bīskapa komisiju, kā arī Dienvidslāvijas Bīskapu Konferences īpašo komisiju Medjugorjes jautājumā.

Pamatojoties uz līdzšinējiem izmeklējumiem, nav iespējams apgalvot, ka mums būtu darīšana ar pārdabisku parādību un parādīšanām (non constant de supernaturalitate-red. ).

Tomēr neskaitāmu ticīgo pulcēšanās, kuri ierodas no visas pasaules Medjugorjē ar ticības motivāciju, kā arī citu iemeslu mudināti, prasa pievērst pienācīgo uzmanību un garīgo aprūpi vispirms jau no šīs diecēzes bīskapa puses, vienlīdz, kā arī no citu bīskapu puses, lai Medjugorje un viss, kas ar to ir saistīts, būtu ietērpts patiesā dievbijībā uz Svētās Dievmātes Marijas godināšanu, saskaņā ar Baznīcas mācību.

Šādā sakarībā bīskapi laidīs klajā speciāli izstrādātu un atbilstošu liturģiski - garīgu priekšrakstu.

Bez tam, ar savas Komisijas starpniecību viņi turpinās izmeklēšanu un nepārtraukti sekos notikumiem Medjugorjē. ''

Dienvidslāvijas Bīskaps, Zadara, 1991.g. 10.aprīlī Publicēts ''Glas Koncila'', Zagreba, 1991.g. 5.maijā.

***

Izlasot šo dokumentu, ir jāsaprot, ka nekas pārdabisks Medjugorjē nenotiek. Bīskapi ir pateikuši ''non constat de supernaturalitate'' (nav apstiprinājusies pārdabiskā daba), nevis ''constat de non supernaturalitate'' (ir apstiprinājies, ka nav pārdabiskās dabas). Starp šiem formulējumiem ir ļoti liela starpība, jo pirmais neļauj izdarīt galīgo slēdzienu un norāda uz darbības tālāku attīstību.

MEDJUGORJES JAUTĀJUMS - AR LIELĀKU PRECIZITĀTI.

Redakcijas komentārs laikrakstā ''Glas Koncila'', Zagreba, 1991.gada 5.maijā.

Dienvidslāvijas Sociālistisko Republiku Federācijas katoļu Bīskapu izdotā deklarācija ir klasisks piemērs tai autentiskai un ekleziālai tālredzībai un apdomībai, kas tiek piekopta jau gadsimtiem ilgi. Tā parāda, ka Baznīca visupirms respektē faktus un ļoti uzmanīgi formulē savu kompetenci, un ikvienā

jautājumā tā rūpējas vienīgi par ticīgo garīgo labumu.

Visai pasaulei ir labi zināms fakts, ka ziņa par Vissvētākās Jaunavas parādīšanās nu jau 10 gadus atved uz Medjugorji kā ticīgos, tā arī vienkārši ziņkārīgos. Vai Dievmātes parādīšanās un Viņas vēstījumi ir patiesi? Bīskapi ļoti piesardzīgi izmantojot savas kompetences, paziņoja, ka ''vadoties no līdzšinējiem pētījumiem, to nav iespējams apgalvot''.

Deklarācijas saturu un nozīmi ir jāaplūko no diviem aspektiem. Pirmkārt - no pamataspekta: iespējamā, tā saukto privāto parādīšanos eksistence nedrīkst būt pielīdzināta obligātajai ticības būtībai. Tādēļ nedz bīskapiem, nedz arī Sv. Tēvam nav tiesību nekļūdīgi apgalvot, ka Dievmāte patiešām kaut kur ir parādījusies, vienlīdz kā nav tiesību pavēlēt ticīgajiem ieticēt Viņas parādīšanām. Baznīcas Maģistrāts var būt nekļūdīgs, vienīgi labi zinot konkrētos apstākļus, kad apstiprinās tas, kas ietilpst vai arī neietilpst konkrētajā parādīšanās gadījumā, kuru Baznīca atzīst uz visiem laikiem un kura tiek saglabāta Sv. Rakstos un Tradīcijā. Maģistrātam nav tiesību izsludināt kā ticības doktrīnu vai ticības vērtību, kurai ir jātic, neko tādu, kas nav ietverts Sv. Rakstos vai Tradīcijā. Tāpēc vienīgi nekompetentām personām var radīt izbrīnu tās metodes, ar kādām bīskapi risina Medjugorjes parādīšanās problēmu, lai mēs precīzi zinātu, kam mēs drīkstam vai nedrīkstam ticēt.

No otras puses - kādēļ gan tik sīki tiek iztirzāta šī deklarācija? Tādā veidā par obligātām kļūst nostādnes vai tas, kas ir iekļauts un paziņots šajā deklarācijā un saskan ar Baznīcas sludināto ticību un morāli. Ja tiek noteikts, ka nav nekā tāda, kas ir pretrunā ar katolisko ticību un principiem, viņi, kā visvairāk atbildīgās personas Baznīcā, varētu paziņot, ka nav nekādu šķēršļu ticīgo pulcēšanām šajā vietā, vai arī garīgās dzīves attīstīšanai, vadoties no konkrētajā vietā izejošiem norādījumiem. Vadoties pēc sekām, bīskapu pienākums būtu kļūdu koriģēšana un ļaunprātību nepieļaušana. Svarīgākie apgalvojumi jaunajā deklarācijā norāda uz to, ka pētījumi attīstās šajā virzienā.

Deklarācijas centrālā daļa norāda uz to, ka mūsu bīskapi pirmām kārtām ņem vērā neskaitāmu ticīgo un interesentu pulcēšanās faktu Medjugorjē un apzinās pienākumu, lai svētceļnieku pulki saņemtu ticībai atbilstošas, pareizas katehēzes; lai Sv. Sakramenti tiktu pareizi izdalīti, bet it īpaši - lai Medjugorjes Dievmātes pielūgsme attīstītos kristietiskā ortodoksālisma (konsekventā sekošanā baznīcas mācībai) garā.

Ar pārliecību, kā teikts dokumentā, ir jāgaida attiecīgie liturģiskie priekšrakstus tam gadījumam, ja tiktu rīkoti svinīgi svētki Medjugorjē. Iepriekš izteiktais priekšlikums, kuru atbalstīja arī ''Glas Koncila'', par Medjugorjes bīskapa kompetenču nodošanu divām komisijām, vēl gaida savu īstenošanu. Viena no komisijām turpinātu izmeklēšanas darbu un noteiktu, vai parādīšanām ir pārdabiska daba, vai nē, bet otra komisija tajā pašā laikā rūpētos par atbilstošu, normālu Medjugorjes svētceļnieku grupu ekleziālo vadīšanu. Šāds ierosinājums radās, vadoties no apsvēruma, ka pirmā komisija turpinās savu darbu vēl ļoti ilgi un, iespējams, nolems, ka gala slēdziens netiks darīts zināms plašām masām. Tajā pašā laikā rūpes par svētceļnieku garīgo aprūpi nedrīkst būt atliktas, jo tā ir nepārtraukti nepieciešama.

Šī deklarācija izdzēsīs jebkādas šaubas neskaitāmiem ticīgajiem visā pasaulē. Pirmām kārtām tie, kuri ticības pamudināti ierodas Medjugorjē, no šī brīža var būt droši par to, ka svētceļnieki pilnā mērā var saņemt pienācīgu garīgo aprūpi. Šī rūpe ir dokumenta galvenā pamatdoma.

POSTSCRIPTUM.

Mērija Džo Šenevēra (Mary Jo Chenevert), 37 gadus vecā medmāsa no Mičiganas (ASV), lielāko daļu no saviem atvaļinājumiem pavada Medjugorjē. Dievmāte ir atstājusi sava skaistuma ēnu uz šīs sievietes piemīlīgās un laimīgās sejas. Kādu dienu Dievs iečukstēja viņas sirdī, ka viņa personīgi tiksies ar Svēto Tēvu. No praktiskā viedokļa tas bija pilnīgi neiespējami. Tomēr, neskatoties uz to, poļu priesteris Maiks Dilongs, personīgais Sv. Tēva draugs, uzlūdza viņu 7 dienu ilgā svētceļojumā uz Romu, kura laikā tika ieplānotas arī dažas privātas audiences pie Svētā Tēva. Tieši tad Mērija Džo arī nolēma parunāt ar Svēto Tēvu par Medjugorji.

Kā par nelaimi tieši viņas ierašanās dienā Romā Sv. Tēvs salauza atslēgas kaulu un visas audiences tika atceltas. Neskatoties uz to, Mērija Džo bija cerību pilna un ticēja, ka varēs tikties ar Sv. Tēvu. Un tiešām - svētceļojuma pēdējā dienā, pateicoties laimīgai sagadīšanai, viņa tika pieņemta kopā ar poļu grupu Sv. Tēva apartamentos. Sv. Tēvs ieradās ar apsēju uz pleca. Neskatoties uz šo šķērsli, viņš apstājās pie Mērijas un ar brīvo roku spēcīgi satvēra viņas plecu. Tad, pilnīgi negaidīti, ar īkšķi apzīmēja viņas pieri ar plašu krusta zīmi, tā, it kā būtu vēlējies ieart dziļu vagu. Pārsteigums, sāpes un prieks! Mērija Džo pavisam aizmirsa par Medjugorji! Sv. Tēvs uzrunāja viņu poliski, bet viņa nesaprata neviena vārda. Pāvests maigi pieskārās viņas sejai, bet viņa bija spējīga vienīgi nočukstēt: ''Mans Kungs! Mans Kungs!'', - tik daudz ko no Jēzus ciešanām viņa saskatīja Sv. Tēva sejā.

Tad Sv. Tēvs pagriezies, nogāja vēl kādus desmit metrus un jau gatavojās aiziet, kad Mērija Džo atcerējās pastāstīt viņam par Medjugorji! Vai bija jāzaudē šādu izdevība? Tajā pašā brīdī viņa atcerējās par Rožukroņiem, kurus bija viņam atvedusi no Medjugorjes. Šie Rožukroņi bija Dievmātes svētīti parādīšanās laikā. Viņa cerēja tos nodot Svētajam Tēvam ar sarga starpniecību, tomēr tas atteica. ''Tie ir no Medjugorjes!'' Šos vārdus saklausīja arī Svētais Tēvs. Viņš pagriezās un ar silta smaida apstarotu seju pārjautāja: ''Medjugorje?'', un vēlreiz devās pie Mērijas. Viņa acīs bija sakāpušas asaras, kad ar veselo roku viņš delikāti paņēma Rožukroņus. Tad angļu valodā viņš teica: ''Izdari visu, kas tavos spēkos, lai nosargātu Medjugorji!''

-''Bet, Svētais Tēvs'', -atbildēja Mērija, -''es esmu viena. ''

-''Lūdzies par Medjugorjes nosargāšanu! '' - viņš uzstāja.

Tad viņš noskūpstīja Dievmātes Rožukroņus, piekļāva tos pie sirds un tad devās prom.

Tas notika 1993.gada 21.novembrī, Vissvētākās Jaunavas upurēšanas dienā.

MĀSA EMANUĒLA PIE SVĒTĀ TĒVA.

''1996. gada 15. novembrī es biju to 30 personu vidū, kuras bija privātā audiencē pie Svētā Tēva. Kad Sv. Tēvs pietuvojās man, un līdzīgi kā ikvienam, arī mani apzīmēja ar Sv. Krusta zīmi, es teicu: ''Sv. Tēvs! Nu jau septiņus gadus es dzīvoju Medjugorjē un cenšos izplatīt Medjugorjes Dievmātes aicinājumus ar grāmatu, audiokasešu un konferenču palīdzību daudzās pasaules valstīs. Vai. . . ?''

Dzirdot šos vārdus, Sv. Tēva seja atplauka un, pieskāries ar roku manai pierei, viņš teica: ''Esi svētīta, māsa!''

Tad ar neslēptu prieku pieņēma manu grāmatu, kas bija domāta bērniem (''Bērni, palīdziet manai Sirdij uzvarēt''), kā arī grāmatu ar nosaukumu ''Medjugorje. Karš dienu no dienas'', un deva man savu svētību trešo reizi!''